100.

Sasniedzot pirmo simtu, gribu veltīt šo „aploku” kļūdu labojumiem. Papildinājumu un labojumu netrūkst, bet šeit minēšu dažus galvenos. 58. un 59.paragrāfā esmu pats sajucis dažādajos Purvīša miršanas datumos. Respektīvi: J. Skulme, kā jau minēts, datumu uzdevis pareizi. Agrāk izdotie padomju izdevumi, ieskaitot Mazo enciklopēdiju, min nepareizus datumus. 1945. g. pavasarī iznākušie laikraksti: Tēvija (Liepājā) un Latviešu Balss (Berlīnē) nāves ziņu sniedz ar kļūdainu datumu, bet Latvju Enciklopēdijā un Trimdas desmit gados ievietotais datums 1945. g. 14. janvāris ir pareizs!

 

101.

Sakarā ar JG 96. nr. iespiesto „Redzes aploku” esmu saņēmis gleznotāja Jāņa Stroda vēstuli, kuŗā viņš protestē pret 86. un 88. paragrāfā lasītiem „uzbērumiem” Dr. Ed. Upeniekam. J.S. raksta:

3 x lasu 86. un 88. Esmu bēdīgs... Pa punktiem:

1. Fotoattēlā redzamā glezna ir oriģināls.

2. Glezna nav 19. g.s. angļu mākslinieka darbs.

3. Dr. Ed. Upenieks neatradās (nesēž) zem gleznas, jo tā nav pakārta pie griestiem. (Jāpiezīmē gan, ka gleznas, lielāko tiesu gan bildes vai bildītes, pakārtas gandrīz pie griestiem, loti bieži redzam dažādu organizāciju, skolu un privātpersonu jubileju un citu notikumu fotoattēlos−..).

4. Gleznas autors − Gvido Brūveris.

5. „Pozitīvisma virziens” ir raksta (Laiks, 1973.21.IV) autora (žurnālista) izauklējums.

6. Dr. Ed. Upenieka nama un dārza architekti (divi) ir latvieši. Tavai zināšanai − Latvijas 3. zvaigznes (Latgales) vīriem un to dēliem ir uzvārdi kā: Kozulis, Borkulis, KORULIS, Ontužs, Kopulis, Pokulis, Zondaks, Kazlass, Ludboržs, Varkalis (−es), Kokins, Kurčins, Broks un Strods.

Tā ir − Kozulis nav ne grieķis, ne armēnis, ne arī lietuvietis.

 

102.

Attiecībā uz latviešu mākslinieku, šinī gadījumā gleznotāju un skulptoru atbalstīšanu − šāda daļa (apm. ½) statistikā:

Visvaldis Reinholds − 5 gleznas un 3 lielu un dižu apmēru metalla sametinājumi, piederīgi pie nama telpu veidojuma. Gvīdo Brūveris − 5 gleznas +1 liels (sienas platībā) panelis + tušas zīmējumi. Alfrēds Brūveris − 2 gleznas + 2 lieli (sienas) paneļi + tušas un ogles zīmējumi. Eduards Dzenis − 3 gleznas + grafikas. Arnolds Mazītis − 3 gleznas. Jānis Tīdemanis − 6 gleznas. Arnolds Nulītis − 3 gleznas. Jānis Strods − 2 gleznas. Tā tad šie un vēl citi darbi atrodas Dr. Ed. Upenieka namā (īpašumā). No ārzemniekiem − tikai 1 darbs, diža bronzas statuja − ITALIJA.

Varu droši teikt, ka tādu latviešu namu nav daudz. Esmu redzējis labus tikai kādus astoņus. Ja pieņem, ka noteikti ir kāda latvieša nams, kas vēl vairāk vērtīgs un cildināms, varu tomēr droši teikt, ka Dr. Ed. Upenieka nams būs (ir) starp pirmajiem 10.”

 

103.

J.S. sniedzis pamatīgu informāciju. Paldies! Tomēr, dažas piezīmes. Spriežot pēc fotoattēla, Laikā darīšana bija ar priekšrafaelītistu perioda angļu gleznotāja Henrija Holideja (Holiday, 1839-1927): variantu gleznai „Dante un Beatrise”. Ja laikraksta attēlā redzamais darbs ir Gvīdo Brūvera, tad tas tikai jauns paraugs viņa pieejas īpatnējībai − savā otas rakstā atdarināt citu mākslinieku un mākslas stilu paraugus.

Kas attiecas uz „pozitīvisma virzienu”, esmu apmierināts ar J.S. konstatējumu, ka tas ir žurnālista M.D. „izauklējums.”

Kas attiecas uz architektu, -iem, tad Laika 12. maija numurā tāds minēts tikai viens. Pārpratums šeit radies, redakcijai svītrojot manuskriptā priekšpēdējo teikumu: „Celtni esot projektējis un vēlāk iekārtojis architekts Gastons Korulis (taču ne latvietis?)”. Paldies gleznotājam J.S. par Latgales vīru un dēlu uzvārdiem; cik noskaidroju, Gastons gan nav tradicionāls latgaliešu priekšvārds, tādēļ arī savu konstatējumu atstāju jautājuma formā.

 

104.

Pie reizes gribu noradīt uz vel divām korrektūras kļūdām. 81. paragrāfā Bostonā iznākošais Vēstnesis nodēvēts par Amerikas Latvieti un 82. paragrāfā minētā Ed. Paegļa Vācijā izdotā Latvju rakstu krāja pārdēvēta par Latvju rakstu krājumu.

 

105.

Dr. Ed. Upenieka īpašumā atrodošos darbu uzskaite iepriecina. Minēti 35 darbi un zīmējumi, skices, pie kam Dr. Upenieka „īpašuma atrodošos darbu kopskaits Laikā vērtēts pāri pussimtam. J.S. pieminējis izcilākos. Ar zināmu izlasi šis ir respektējams sākums nopietnai kollekcijai. Tomēr žurnālista saslavētā „mākslas mīļotāja un mākslinieku atbalstītāja” „prāvā latviešu mākslinieku gleznu un skulptūru kollekcija” (Laiks, 12,V 1973,3) ir vēl niecīga, salīdzinot ar 18. gs. Rīgas vācu daktera Nikolaja Himzeļa (1729-1764), vai okupantu paputināto Dr. P. Sniķera (1875-1944) vai Dr. P. Strazdiņa (1896-1958) u.c. mākslas darbu un objektu kollekcijām, kur darbu uzskaite sniedzās simtos. Trimdā šādi plaša vēriena kollekcionāri vēl nav redzēti. Kollekcionārs pērk daudzkārt vairāk, kā viņš var izvietot savā dzīves vietā, bet caurmēra latviešu „mākslas draugs” iegādājas tikai pietiekami darbus, lai ērti izdekorētu savu dzīvokli. Bieži šādi dekoratīvi darbi ir veikti pēc pasūtinājuma, nākamajam īpašniekam diktējot darbu saturu, techniku, formātu, pat krāsas. Bet arī šāda aprēķinu vadīta, ekstravaganta izšķērdība dažam varbūt šķiet jau kā mākslas mīlestība. Mīlestība ir akla un kompulsīva, trimdā šāda veida kollekcionāru, kas darbus uzpirktu kastēm, neatkarīgi, vai tiem ir vietas, kur tos izlikt − nezinu. Nožēlojami, ka latviešu mākslinieki savā pieticībā par „mecenātiem” un „patroniem” gatavi saukt katru, kas nopērk kādu darbiņu, bet atcerēsimies, ka mūsu vidus šķira nekad nav spējusi lielīties ar financiāli nozīmīgu atbalstu latviešu māksliniekiem. Šai ziņā pievienojos Jānim Strodam, ka Dr. Upenieka paraugs cildināms un augsti vērtējams. Cerēsim, ka šis piemērs kalpos par paraugu citiem latviešiem.

 

106.

Sakarā ar 87. paragrāfā minēto „erotikas virzienu” kādreizējais JG redaktors Jānis Krēsliņš redakcijai piesūtītā vēstulē raksta: Vēlos paskaidrot, ka nekad savās kādreizējās daudzās apcerēs par glezniecību JG slejās tādu virzienu neesmu minējis. Domāju, ka JG redaktoriem, jo sevišķi vajadzētu pārbaudīt faktus, kas attiecas uz pašu rediģēto žurnālu.

Pat pieņemot, ka kādreiz šādu apzīmējumu būtu lietojis, mana drauga Gvīdo Augusta Janelsiņas domu atstāstījums nerit loģiskā secībā, jo erotikas virziens neietilpst tajās pašās domāšanas kategorijās kā rijības, pudelības un zirdzības virziens. Erotika ir abstrakts jēdziens, turpretim rija, pudele un zirgs ir apzīmējumi konkrētām lietām un būtnēm. Erotika un rijība eventuāli varētu ietilpt vienā katēgorijā, ja ar rijību būtu domāta pārspīlēta nodošanās ēšanas priekiem.

Beidzot tiešām apšaubu, ka izcilā latviešu māksliniece un mākslas pazinēja Veronika Janelsiņa būtu tādos vārdos kādreiz par maniem rakstiem izteikusies. Un ja viņa būtu, tad redaktoram Gvīdo Augustam šāds ieteikums, ko esmu mācījies no anglosakšu intellektuāļiem: Always verify references! Pretējā gadījumā būs jārada jaunvārds latviešu mākslas kritikas terminoloģijā − augustība − atsaukšanās uz neesošiem faktiem.

 

107.

Mākslinieces teiktais vēl tagad mani uzjautrina kā asprātīga vārdu rotaļa − kaut arī doma varbūt absurda, bet argumentātīva. J.K. sašutums kontekstā šķiet pārspīlēti nopietns, īpaši kopš, cik noprotu, māksliniece tikai smalkjūtīgi pavīpsnāja par JG mākslas kritiķiem vispār, un viņas satiras sniedziņš, varbūt pat nejauši, nolaidās pār gadiem apklusušo JG „galotni” −  J.K.

Protams, kopš J.K. savās pirms daudziem gadiem rakstītās kritikās „erotikas virzienu” nekad neesot minējis − izlūdzos viņa piedošanu šai lietā, bet kas attiecas uz faktu pārbaudīšanu, līdzšinējā prakse, cik var spriest no latviešu un sveštautiešu literātūrā publicētiem memuāriem, ir nožēlojami pavirša. No pieredzes zinu, J.K. ir pat bijis šādās sesijās klāt, ka, piemēram, uzņemot skaņu lentē laikabiedru atmiņas par pagātnes notikumiem, šāds materiāls ir gan sulīgi interesants, bet bez papildus dokumentācijas kā vēsturisks dokuments − sekundārs. Tas, protams, nekavēs nākotnē vēl daudzus māksliniekus, viņu mīļākās, kritiķus u.t.t. publicēt savas atmiņas. J.K. varbūt atceras pirms gadiem lasījis Rīgas lit. zinātnieku uzbrukumus Antonam Birkertam (1876-1971), par to, ka, vācot materiālus Jāņa Raiņa dzīves stāstam, Birkerts pielaidis metodikas kļūdu, − viņš lūk centies pierakstīt visu Raiņa stāstīto, cik precīzi vien varēdams un pēc tam teikto pārbaudījis, nolasot uzrakstīto Rainim priekšā. Zinātnieku atzinums, ka tā, lūk, nevajadzējis rakstīt, nesalīdzinot ar dokumentiem. (Sk. Karogs 1968/4/129) Ceru, ka J.K. man pievienosies, ka tomēr dažkārt arī Birkerta metode ir izmantojama.

 

108.

Principiāli noraidu, ka pazīstamu mākslinieku; rakstnieku, kritiķu „domu graudi” būtu īpaši pārbaudāmi, kā to ieteic vēstules rakstītājs. Ar visām rakstītāja idiosinkrēsijām, šāds domu grauds, kā teiktu mani anglosakšu draugi: it speaks for itself.

 

Gvīdo Augusts