109.
LNAK kultūras nozares rīkotās diskusijās par tematu „Vai glezniecība vispār vajadzīga”, torontiete E. Kronberga teikusi, lai celtu mākslas standartus, nedrīkst vadīties no caurmēra publikas gaumes, jo tas nozīmētu neglābjamu ieslīgšanu diletantismā (Latvija Amerikā, 1974, 6). gleznotājs V. Gūtmanis vēstulē JG redakcijai apgalvo: „Tie, kas izdod naudu, ir tikai īstie kritiķi”. Pirms gadiem divdesmit, savā darbu skatē Gūtmanis skaidrojis gleznotājam J. Kalmītem: „Man tā gleznošana neiet tik ātri kā tev, bet par to es visas savas gleznas viegli pārdodu, bet tev tā gleznošana veicas ātri, bet pārdošana gan ir ļoti lēna.” (Lasītāja vēstule, red. Liepiņa archīvs). To, ka Kalmīte izveidojies par īpatnēju mākslinieku, atzīst kā pircēji, tā arī kritiķi.
110.
Lelde Kalmīte, jauna latviešu māksliniece, savā maģistra tezē „Jānis Kalmīte, Latvian Painter” (University of Chicago, 1973) raksta, ka viņas tēva gleznošana pieņemot reliģiska rituāla aspektu. Darbos „Rija” simbolizē Latviju un tās likteni, „Ainava” (vairākas horizontālas krāsu strīpas) ataino latviešu dzīves skatījumu, vai kā man kāds šādas gleznas īpašnieks Čikāgā paskaidroja, „Tas ir tas, ko mūsu senči, no rīta pirmo reizi skatoties ārā, redzēja − laukus, arumus, debesis”. Esmu dzirdējis, ka Kalmīte pieslējies dievtuŗiem, uz ko varbūt norāda arī divas vēres L. Kalmītes disertācijā.
111.
Pieminot dievtuŗus, jāmin Jēkaba Bīnes, Ernesta un Arvīda Brastiņa, Anša Cīruļa, Niklāva Strunkes darbi, ar nolūku veidot latvisko dievu tēlus. Izvēršoties sadzīves žanrā, Jānis Audriņš gleznojis savus „baltos tēvus”, Uģis Alberts − tautu dēlus un meitas. Nu jaunu ciklu aizsācis Kalmīte, kuŗa darbos illustrātīvu tēlainību nomaina latviskās heraldikas simboli: lauks, rija, pamests arkls, aploks, pretstatā senākajiem latvju rakstu simboliem, kuŗus, piemēram, pēc K. Dzirkaļa domām senie latvieši ierakstījuši savos karodziņos: „... Vidū sauli (Apkārt zvaigznes) Maliņā mēnestiņu.” (Sējējs 1937, 8, 815).
112.
Dievtuŗu iespaids mūsu mākslinieku aprindās Latvijas laikā bija nenoliedzams, īpaši aktīvs un fascinējošs bijis pats dižvadonis Ernests Brastiņš (dz. 1892. g., deportēts 1940. g.), kas izmēģināja roku dažādās nozarēs − gan kā mākslinieks, gan etnografs, gan archaiologs, darbodamies arī kā muzeja vadītājs, žurnālu redaktors un kritiķis.
113.
Īsts „Lāčplēsis”, īpaši kad aiz elkoņa tas saņēma kādu zvērādās tīstītu dāmiņu, lai izstādē to iepazīstinātu ar saviem darbiem, bija augumā staltais „gleznotājs un architekts” Uģis Alberts (1913-1974), kas sevi pieskaitīja pie „latviskākiem latviešiem, dievtuŗiem”. Mākslinieks savā daiļradē, beidzamajos gados pārdzīvoja krizi, darbiem nebija vairs noieta. Klīvlendas dziesmu svētku izstādes žūrija (A. Sildegs, E. Šturma, A. Treibergs, J. Zuntaks, L. Krūmiņa) viņa virpuļojošo dejas pāri noraidīja, tā vietā izstādot vienīgi karogotu Vecrīgas ainavu, vāju darbu. Beigu posmā Alberta „latvietībai” piemita tukšu zvārguļu skaņa.
114.
Salīdzinājumā Augusts Annus, kas pērn nosvinēja savu 80. dzimšanas dienu, pat sasteigtos darbos nezaudē dvēseliskumu un māksliniecisko gaumi. Mākslinieka cilvēciskums un dzimtenes mīlestība ikdienišķu priekšmetu, kā māla krūzi un pārgrieztu maizes klaipu pārvērš latvietības simbolos. Kur Kalmītes darbos rija, arkls, lauks centrēti kā ikonā, tur Annus gleznās krūzes, koka ķipji un maizes klaipi ir visnozīmīgi perifēriski izvietoti.
115.
Glezniecību 19. gs. vidū piemeklēja. „brūnās mērces skola” − gleznās dominēja brūni toņi un glazūras. Kā mūsu gara pasauli raksturojoša latviešu mākslas kritikā bieži cildināta skola, ko sauksim par „pelēkās vadmalas skolu”, respektīvi latviskas ir tikai zemes krāsas un pelēcīgi bālgani aukstie toņi. Piemēru netrūkst, ka arī latvieši, ne tikai dienvidnieki lieto spilgtas krāsas. To redzam, iepazīstot, piemēram, dievtuŗa Jēkaba Bīnes paleti. Bīne 1939. gadā apgalvoja, ka „īsts mākslinieks izaug no savas tautas kultūras” vēloties, „lai mūsu jaunā māksla būtu uzcelta uz mūsu pašu senās un vecās mākslas tradīcijām” (Sējējs, 1939, 3, 309. lp.). Mākslinieks J. Strazdiņš atzīmē, ka „iemīļotākās krāsas Bīnem spilgti zaļš, sarkans, zils, dzeltens. Liekas, ka šo krāsu košumu Bīne būs mācījies no mūsu senču krāšņā rotājuma”. (Sējējs, 1937, 11, 121. lp.)
116.
1973. gada vasarā Dr. Vaira Freiberga publiski deklarēja atziņu, ka mūsu tautas ideālam nākotnē vajadzētu būt gudrajam Antiņam, nevis varonīgajam Lāčplēsim. Freiberga, šķiet, ieteic kursa maiņu par 180°, jo vēl Otra pasaules kaŗa priekšvakarā Aleksandram Grīnam veltītā vakarā izskanējusi atziņa: „Blakus Antiņam, kalpinātu un nomāktu ļaužu pārstāvim tautas rakstnieka (!!) Grīna darbi mums devuši citu latvieti − varonīgo. Ne pazemīgais Antiņš, bet varonīgais Kārlis Ulmanis mums deva 1934. g. 15. maiju.” (Brīvā Zeme, 14.1.1939, 3).
117.
Trimdas vaļas brīžu scholariem bieži laupīta iespēja iepazīties ar līdzšinējiem pētījumiem, un sabiedrībai savukārt nav iespējams bieži pārliecināties, vai publicētie apcerējumi ir tiešām jauni pētījumi vai agrāku darbu pārraksti. Kā lai izvērtē topošās mākslas vēstures doktores Zaigas Blumbergas publicēto apceri „Bartolomeo Frančesko Rastrelli un viņa darbība Kurzemē” (Universitas, 1973, 32), ja izmantoto avotu uzskaitē Zviedrijā dzīvojošā zinātniece nemin architekta Pētera Ārenda apceri „Kurzemes hercogu pilis” (Senatne un Māksla, 1937, III, 150-173.), īpaši, ja Blumbergas apcerējums nesniedz nekā jauna? Varbūt papildina daži Rastrelli zīmējumu attēli, piemēram, Ārends publicējis Rundāles pils viena stāva plānu, Blumberga otru utt.?
Mākslinieks Laimonis Mieriņš (JG 98. 62. lp.) uztraucas, ka pie JG nodibinātā balva par labākām grāmatzīmēm nosaukta R. Zariņa vārdā un ieteic žurnālu pārkristīt par „Veco Gaitu”. Domāju, ka Mieriņa apgalvojumi, īpaši ņemot palīgā šķircīņas kaislo I. Reichmanes rakstu: „Pretrunīgums”, neatbilst patiesībai. Kaut arī nepārsteidz Mieriņa akadēmiskā abstrakcionista neiecietība pret savā ziņā līdzīgu agrākās akadēmiskās mākslas romantiski reālistisko novirzienu, kuŗu savā daiļradē un apcerēs pārstāvēja Richards Zariņš, vēlos šeit minēt tikai dažas Richarda Zariņa garīgās īpašības, kuŗas sev par piemēru var spraust ikviens JG lasītājs un redaktors. Ceru, ka L. Mieriņš, skatoties no šīs perspektīvas, man pievienosies. Rakstnieks, gleznotājs, illustrātors Jānis Jaunsudrabiņš, ar kuŗa svētību pie JG nodibināta prozas balva, 1914. gadā žurnālā Druva vairākos turpinājumos publicēja apceri „Mūsu māksla”. Viņš atzīmē, ka R.Z. tiekot dēvēts par mūsu čaklāko zīmētāju, vispār vienu no labākajiem zīmētājiem visā Krievijā, kuŗa fantāzija dažādu ornamentu savilkšanā nepazīstot robežas. R.Z. vienmēr bijis ierosinātājs, pētījis un studējis latviešu seno tautas mākslu, krājis zīmējumus no senām būvēm un kokgriezumiem, vācis senos tautas tērpus, tik daudz, ka kollekciju varētu saukt par mūzeju. Pie tam viņš, būdams ikdienas darbā, neesot atrāvies no Pēterburgas latviešu sadzīves, atradis laiku grāmatzīmju, illustrāciju, satirisku zīmējumu zīmēšanai latviešiem, nepalaižot garām nevienu sacensību, un kā mākslinieks alcis izteikties un nevarējis palikt nezīmējis. Neizcelti šeit vēl viņa agrīnie nopelni kā latviešu māksliniecisko grāmatzīmju celmlauzim, kā latviešu periodikas vienam no pirmajiem illustratoriem un nacionālo temu risinātājam, kā satīriskā žurnāla Svari līdzstrādniekam un kā pirmajam izcilam asējuma un litografijas meistaram. Kad 1919. gadā Zariņš atgriežas Rīgā, viņš ir jau 50 gadus vecs kungs. Nākamajos divpadsmit gados līdztekus dažādiem pienākumiem viņš sakopo un izdod savu mūža darbu − 56 burtnīcās iznāk Latvju raksti. Šajā monumentālā darbā vairumu illustrāciju, to skaitā gleznieciski vērtīgas tautas tērpu žanra skices, veic pats meistars. Salīdzinot Zariņa zīmējumus ar Tilberga u.c. mākslinieku veikumu, kā arī šim darbam pretī stādot Padomju Latvijas muzeju un krātuvju kopēji sastādīto Latviešu tautas mākslu trīs sējumos, R. Zariņš paliek nepārspēts. Zariņa darbs ar visiem saviem techniskiem un metodikas trūkumiem pamatoti salīdzināts ar Kr. Barona Latvju dainām. Ievērojot Zariņa interešu un talantu diapozonu un nopelnus, domāju, balvas nosaukums ir pareizs un rosinošs. Avanti!
Gvīdo Augusts
