JG redakcijai:

JG 95. num. publicēti ex libris Richarda Zariņa balvas rezultāti, ar paskaidrojumu 54. lp.: „... Richarda Zariņa balva nodibināta pie žurnāla Jaunā Gaita, lai dokumentētu un iepazīstinātu latviešus un sveštautiešus ar šīs īpatnās grafikas nozares meklējumiem un sasniegumiem latviešu mākslā...” Sacensībā piedalījušies arī mākslinieki no Latvijas, kas ir apsveicami. Taču labi domātā pasākuma nosaukšana par „Richarda Zariņa balvu” nāk kā negaidīts pārsteigums, ko grūti apvienot ar līdzšinējo JG reputāciju, sevišķi tāpēc, ka Zariņš, neskatoties uz saviem augstajiem amatiem un citiem „sasniegumiem”, nav viens no mūsu labākajiem grafiķiem. Šai sakarā zīmīgs ir L. Reitmanes konstatējums viņas rakstā Zariņa 100. dzimšanas dienas atcerē Literatūrā un Mākslā (48.num., 1969. g.):

... Rakstos, recenzijās, polemikās viņš drosmīgi kritizēja sava laika mākslas dzīves negatīvās parādības, kvēli aizstāvēja reālistiskās formas principus, gan nekad neskarot idejiskā satura jautājumus, asi vērsās pret modernistisko strāvojumu ieskaņām latviešu mākslā. Taču viņam ne vienmēr izdevies palikt objektīvam.

Aizstāvot reālistisku mākslu un objektīvu mākslas kritiku, mākslinieks reizē apliecina arī zināmu tēlotājas mākslas specifikas nepilnīgu izpratni. Richards Zariņš raksta: „Es nevaru iedomāties dabas studēšanu bez dabas kopēšanas. Viens mākslinieks ņem dabu lielās līnijās un plāksnēs, otrs intīmās detaļās, trešais reducē krāsas uz divi, trim toņiem, ceturtais dabu studēs vienkrāsainā zīmējumā u.t.t. un katrā gadījumā tā būs dabas studēšana un kopēšana... .

Vai tiešām  JG redakcija ir pazaudējusi savas sākotnējās sūtības horizontus? Šādos apstākļos žurnālu vajadzētu piemēroti pārkristīt, teiksim, par VECO GAITU...

Laimonis Mieriņš, Anglijā

 [Skat. Gvīdo Augusta repliku JG99 Redzes Aplokā.]

 

 

JG redakcijai:

JG 95. numurā amerikānis Alfreds Straumanis ironiski raksta:

Par skatītāju norūpējies austrālietis K. Freimanis − to gaume esot apmaitāta. Tie vēloties redzēt kaut ko konstruktīvu, nevis tradiciju, morāles un tēlošanas mākslas degradāciju. Ja tas Austrālijā tā tiešām ir, tad es ieteiktu pievērsties sociālam reālismam. Tas skatuvē rāda, kādai dzīvei ideāli būtu jābūt, nevis kāda tā patiesībā ir.

Par to, kas īsti domāts ar „tradiciju, morāles un tēlošanas mākslas degradāciju” varbūt vislabāk ieskatu dod K. Freimaņa recenzijas sākums par Žūpu Bērtuļa izrādi Sidnejā, kas notika atzīmējot latviešu teātŗa 100 gadu atceri 1968. gadā.

Kad 1720. gada vidū dāņu teātrī pirmo reizi parādījās Jeppe Paa Bjegert, parūkainie kungi un dāmas ar trīsstāvu frizūrām smējās līdz asarām, kad zemnieks-pļēgurs Jeppe apdzeŗas, kungi to atrod, ieliek kungu gultā un, kad tas atmostas, iestāsta viņam, ka viņš ir kungs. Skatītāji smējās, kad „tiesa” vēlāk to pa jokam notiesā uz nāvi un kad tas karājas striķa galā (aiz padusēm). Tā bija spīdoša, strauja, eleganta, asprātīga komēdija, kas atklāja, ka iedomība padara cilvēku par klaunu, nauda to padara ļaunu un kaislība − smieklīgu. Holbergs bija Londonā priecājies par uzvedumiem manieŗu komēdijas stilā. Aktieŗi viņa lugā varēja priecāties par retorikas spožumu. Šī luga bija kā jauns sudraba svečturis, kas dzirkstīja savu sveču cēlajā gaismā. Kā elegantā mūzika, ko Grīgs veltījis autoram − Holberga svītā.

Kad 1868. gadā Rīgas vingrotavā zāli pildīja baltvācu dāmas un kungi un latviešu runas vīri ketovejos un ar resnām pulksteņu ķēdēm, režisoram R. Tomsonam bija iestudēts Jeppe. Jaunais Stenders to bija jau sen pielaikojis tiem mīļiem latviešiem, un tagad luga saucās Žūpu Bērtulis. Bija cits laikmets. Publika prasīja lugu, kas ir reāla, tā priecātos par uzsvērtiem ēšanas un dzeršanas skatiem, zīmīgām pauzēm, sentimentālām vietām, nopietnu pamattoni. Tā neciestu nekādu ālēšanos uz skatuves, bet prasītu kaut ko vērtīgu pārnest mājā. Šādu Žūpu Bērtuļa variantu, nosūbējušu sudraba svečturi, muzeja gabalu, mums rādīja Sidnejas latviešu teātris...

Šī kritika atbild arī apgalvojumam, ka nekur pasaulē latviešu teātŗa 100 gadu atcere nav atzīmēta. Sidnejas izrādei ievadvārdus bija rakstījis Jānis Rudzītis, un pirms izrādes referēja Ņina Luce.

Kārlis Freimanis, Austrālijā

 

Redakcija lūdz kodolīga lasītāju vēstules par JG iespiestiem darbiem, kuŗos apskatītais jautājums nav iekļaujams vienas dienas problēmātikas ietvaros.