Olafs Stumbrs

SAJAUKTA RECENZIJU LASĪTĀJA PIEZĪMES

Andrievs Ezergailis, Visas tautas dzīves stāsts JG Nr. 97, 56. un 57. lp.

 

Lai uzrakstītu ko īsti jēdzīgu par kādu nopietnu literāru darbu, vajadzīgas ne vien pamatīgas zināšanas attiecīgā žanra specifikā, bet vēl savi īpaši recenzenta vai kritiķa talanti. Šo pamatprasību dēļ arī šī nebūs tā profesionāli iejūtīgā apcere, kādu arī Rietumos godam nopelnījis Alberta Bela romāns Saucēja balss. Cerēsim, ka reiz kāds to uzrakstīs; tik svarīgam uzdevumam vēl nejūtos kvalificēts.

Jau daudz vieglāk rakstīt par literāriem nedarbiem. Šī nežanra specifikā manas zināšanas ir pat pārāk pamatīgas, jo radušās ilggadīgas personiskās prakses rezultātā. Piedevām dāsnā daba (vai pat viņas māte) mani bagātīgi apveltījusi − nē, drīzāk jau tīši uzbāzusies − ar bārdnazīgi asu intellektu, ko nedaudz apmaigo man raksturīgs klusināti glāstīgs humors, kuŗā nav ne pilieniņa sīvā sarkasma, par brutāli sajaucošo ironiju pat nerunājot. − Ja lasītājs šiem vispār (man vien) labi zināmajiem faktiem noticēs, tad kaut kāda „īpaša talanta” jautājums šeit uzskatāms par nesvarīgu.

Šī mana rakstiņa nolūks: virsrakstā minēto A. Ezergaiļa recenziju iedzīt stāvus zemē iekšā pavisam, bet pašu A. Ezergaili − nekādā ziņā ne dziļāk par gurniem. Tādas lietas nav jāpārspīlē pat tad, ja darāmais darbiņš ir reizē patīkams un viegls.

Sāksim ar A. Ezergaiļa valodu, vēlāk it kā nemanot pāriedami arī uz citām lietām.

Visas negarās recenzijas ietvaros Ezergaiļa attieksme pret latviešu valodu liekas bijusi tiklab vēsturnieciska, kā novatoriska. Tas ir, viņa leksikā un frazeoloģijā atrodamas gan apnikuši vecas, gan pārsteidzoši svaigas kļūdas.

Šādās klaji personīgu aizspriedumu deklarācijās, šādos puspatiesos sacerējumos, šādās neatbildīgās paskvilās (es te, protams, domāju šo savu rakstiņu) kaili apgalvojumi der tikai mērenā daudzumā. Nepieciešami tāpēc vismaz daži konkrēti piemēri, lai lasītājs varētu kaut nedaudz iejusties A. Ezergaiļa cīņā par savu valodu (es te, protams, nedomāju parasto latviešu valodu).

Tātad: pravieša (pareizi − „pravieto”); sodu (pareizi − „soda”) ekspedīcija; kā (pareizi − „nekā”, ja kopā ar adjektīva salīdzināmo pakāpi); sarežģī (pareizi  − „sarežģa”); šinī, šinīs (pareizi − „šai, šajā”, daudzskaitlī − „šais, šajos” vīriešu dzimtē, sieviešu dzimtē − „šajās”) u.c. nepareizības; kas ietilpināmas „apnikuši veco” valodas kļūdu kategorijā. Plašāka uzskaite, ar pamatīgāku iztirzājumu gaŗlaikos gan lasītāju, gan mani. Ja pie šādiem sīkumiem vispār kavējos, tad tikai tādēļ, ka valodas kvalitāte − līdzīgi rokas pulksteņa kvalitātei − lielā mērā atkarīga no tā, cik pareizi tajā funkcionē „sīkumi”. Ja kāds atradīs − kaut vai ar palielināmā stikla palīdzību − taisni manā pulkstenī kādus pavirši izslīpētus sīkumus, viņam būs tiesības secināt, ka manis sniegtā informācija par dienas stundu un minūti var būt tikai aptuvena; ja es − kaut vai dzejniekam neparastā (bet kāpēc neparastā?) redzībā − atrodu A. Ezergaiļa rakstā diezgan elementāras gramatikas patvarības, tad man ir tiesības apšaubīt viņa vērtējuma precizitāti, − sevišķi vēl, ja vērtēti kāda profesionāla rakstnieka darba rezultāti.

Bez tam − ievērosim, ka es tagad vēl tikai esmu sācis drusku iesilt.

Tagad aplūkosim nedaudzus spilgtākus piemērus no A. Ezergaiļa „pārsteidzoši svaigo” valodas kļūdu kategorijas. Interesanti, ka gandrīz vai katrai no tām kā gaišu refrēnu var piekabināt rindkopu (vai vismaz teikumu), kas sākas ar cerīgajiem vārdiem: „Ezergailim savā ziņā tomēr taisnībā...”

Piemēram: „Grāmatas tituls šinī kontekstā gūst (...). − Tituls (pareizā forma − „titulis”) gan tas nebūs: kaut arī mēdzam runāt par grāmatas „titullapu”, tomēr tur lasāms grāmatas „nosaukums”.

Ezergailim savā ziņā tomēr taisnība: arī es domāju, ka Alberta Bela „gara bērni” uzskatāmi pār dzimušiem aristokratiem. Vāciski tas lasās jo pārliecinošāk: Roman von Bel. Barons vismaz.

„(...) saucējs (...) kas (...) praviešo par vēl lielāku notikumu − pilnības un soda dienas nākšanu no vienas puses, bet no otras puses (...)”.

− Ja no vienas puses notiek tāda „praviešošana”, tad no otras puses nez vai kas svarīgāks vairs gaidāms: pilnības diena nāk nākdama, nevienam vairs netrūks itin ne nieka, pat sodu ieskaitot, − drusku pabargi gan izklausās, tomēr gadīties jau varētu... Bet ja nu autors nemaz nav domājis angļu „perfection” un „punishment”? Nu, tad atliek tikai konstatēt, ka Ezergailim savā ziņā tomēr taisnība: tā varētu būt arī angliski „Day of Fulfillment and Judgement”. Pastarā Tiesa! − Šai baigajā neziņā lasītājam būs arī jāpaliek. Vismaz viņš nejutīsies viens: es jau esmu tur priekšā.

„20. gadsimtā, mūsu laikos, ir notikušas divas masveida cilvēku likvidācijas: lielinieku, kas sākās ar 1918. gada pavasari un ar dažiem atslābuma brīžiem turpinājās līdz 1954. gadam, un nacistu.” − Ir tomēr ziņas, ka kādi lielinieki tikuši likvidēti jau pirms 1918. gada pavasaŗa; sakarā ar nacistiem esmu drusku pārsteigts par Ezergaiļa neparasti skarbo vārdu izvēli: vismaz Rietumvācijā nacistus taču pēc kaŗa „nelikvidēja”, bet kārtīgi, kaut arī visumā pamaigi, tiesāja. − Ar masveidīgo likvidāciju upuŗu iedalījums Ezergailim, liekas, iznācis nevajadzīgi samākslots: kas tad nu gāja šķirot, vai likvidējamais vairāk masveida vai, teiksim, astrāls?

Ezergailim savā ziņā tomēr taisnība: tas tiešām notika „20 gadsimtā, mūsu laikos”.

Pietiks! Varētu jau vēl. Piemēram, par to, ka latvieši „šinīs” likvidācijās „piedalījās pilnīgākā veidā” nekā citi baltieši, turklāt „gan kā likvidētāji, gan kā likvidētie”. (Precīzāk šāva, pamatīgāk nomira?) Būtu Ezergailis rakstījis „piedalījās lielākā skaitā” vai pat „izcēlās ar intensīvāku dalību”, − un man te būtu mazāk darāmā. Citur: „Romāna interese rodas no (...)” varēja aizstāt ar „Lasītāja interese rodas no...” vai „Romāns kļūst interesants tāpēc, ka...”, jo romāni kā antropomorfiskas personības neesot neko introspektīvi.

Iztirzāt arī Ezergaiļa sintakses īpatnības man liedz paša pārāk maigi delikātā daba. Turklāt arī domāju, ka varbūt esmu jau paspējis modināt lasītājā drusku veselīgas skepses par A. Ezergaiļa erudīcijas līmeni latviešu literātūras jautājumos, ciktāl tas redzams, resp. nav vis redzams no viņa valodas rakstā Visas tautas dzīves stāsts.

Ka šāda skepse nepieciešama ne tikai tās veselīguma dēļ vien, par to, man un Belam te nedaudz piepalīdzot, tālāk liecinās pats A. Ezergailis.

Piemēram: Ezergaiļa plašā spriedelēšana par grāmatas nosaukuma („titula”) nozīmi. Saucēja balss ir: a) „bībeliskais saucējs tuksnesī”, b) „tas ir arī revolucionārs sauciens”, c) „pagātnes sauciens”, d) „Bela − autora/intellektuāļa − balss”, e) „latviešu mātes balss”, f) „cara kalpu balss” un pat g) „Orlova bendes sauciens”. − Tas viss − un vēl vairāk − lasāms Ezergaiļa raksta 2. rindkopā.

Romāna beigu teikumos par to raksta arī pats Bels:

Iesākumā bija patiesības vārds.

Vārdi cēlās pāri mežam kā putni, aiznesdami līdz neizsakāmās naida sāpes, vārdi ieauga koku zaros, vārdi krita zemē un izdīga sēklās, cilvēki uzlasīja vārdus līdz ar ogām, izdzēra līdz ar bērzsulām, un vēlāk zemnieki nocirta egli, pie kuŗas vecene bija lādējusi, saplēsa šķilās, izžāvēja un pilsētā pārdeva, un egļu malka liesmoja krāsnī, un cilvēki ziemas vakaros lūkojās liesmās, un atkal no uguns izauga seno cīņu ainas, un atskanēja saucēja balss −

vārdi nemirst.

Neviena pārestība netiks aizmirsta, un neviens upuris netiks aizmirsts, neviens varoņa vārds nenogrims nebūtībā, un, kamēr vien dzīvos daba, tikmēr cilvēks tieksies pēc patiesības, un vislielākajā klusuma brīdī taps vislielākās pārvērtības.

Tātad „patiesības balss”. Dažs iepriekš citētais Ezergaiļa ierosinājums nebūt nav sliktāks, taču Bela domām manuprāt dodama zināma priekšroka.

4. rindkopā Ezergailis raksta: „Ja nu (Bels) ir centies sarakstīt latviešu liēlromānu, ne tikvien dažu individu, bet visas tautas, dzīves stāstu, tad nu mazākais, ko recenzents var darīt („the least a reviewer can do”), ir apsvērt, cik tuvu rakstnieks ir trāpījis mērķī. Pēc šī recenzenta domām aplī ir ķerts, bet latviešu problēmas iekšējie apļi ir neskarti.”

Man ir savas domas par to, kuŗš, viegli parafrazējot, ir ķerts un savā aplī un kuŗu neskar latviešu problēmu „iekšējie apļi”, − bet ap šo vietu lasītājs jau varētu būt pats ko nojautis. Tad jau svarīgāk pieminēt faktu, ka, man 1973. gada rudenī Rīgā viesojoties, Bels nekā par tik grandiozām ambīcijām netika minējis un man dāvinātajā romāna „Rīgas” eksemplārā parakstījās kā „kāds vēstures grāmatvedis”. Neko pretenciozi nav: „kāds”, tātad viens no vairākiem vai pat daudziem. Bela kautrība tomēr lai mūs šeit nemaldina: latviešu proza nekad un nekur nav bijusi spējīga lepoties ar „vairākiem vai pat daudziem” beliem. Diemžēl. − Kas domāts ar apzīmējumu „latviešu lielromāns”? Varbūt „the Great Latvian Novel”? − Un kas ir Ezergaiļa vairākkārt pieminētā „latviešu problēma”? Kaut kas analoģisks kādreiz bēdīgi slavenajam „žīdu jautājumam”? (Sāk, mēs esam sarežģītāka tauta: kur par žīdiem bija tikai jautājums, tur latvieši ir jau vesela problēma). Tāda terminoloģija lasītāju var mulsināt („sajaukt” jeb „to mix up” lai turpmāk paliek Ezergaiļa jaunvārds vien). Esmu pārliecināts, ka spēsim spriest skaidrāk, ja domāsim par latviešiem nevis kā par kādu abstraktu „problēmu”, bet par dzīvu tautu. − Ezergaiļa iejūtīgi humāno attieksmi pret latviešu literātūru manuprāt jauki raksturo viņa paša izvēlētā līdzība par recenzentu un šaušanu.

Tālāk Ezergailis dod rindu citu gadu un notikumu latviešu tautas vēsturē, par ko Bels varētu rakstīt turpmāk. − Tiešām nezinu Bela radošos plānus, zinu toties droši, ka gan jau viņš kaut kā izvēlēsies savus tematus pats. Tāpat kā līdz šim.

57. lp. 1. rindkopā Ezergailis raksta: „(...) ka dažas no darba dziļākajām domām ir izteiktas (... romāna varoņa) Karlsona apcerēs, kuŗas viņš it kā cietumā sarakstījis.”

Te nu Ezergailis kaut ko nebūs sapratis. Karlsona „apceres” nav „viņš it kā cietumā sarakstījis”. Tās ir Karlsona domas tais brīžos, kad viņu nopratinot spīdzina cara slepenpolicija. Šai sakarā Bels:

(...) un vēl − jādomā kaut kas nekonkrēts, es (Karlsons) nedrīkstu atminēties nevienu uzvārdu, nevienu adresi, nevienu faktu, kas saistīts ar organizāciju, kad sitīs, domāšu atkal kaut ko vispārēju, viņi ir deviņi, viņiem ir pieredze tādās lietās, man noliec galvu pie barjeras, uzliek uz muguras protokolu.

Viens no aizmugures stingri aptvēra kājas, roku kā dzelzs stangu apliekdams, divi citi turēja Karlsona rokas.

Pieckapeiku sacīja Karlsonam:

− Tūlīt tev meistars izmasēs muguru, tev nu gan, puis, laimējas!

Karlsona apcere

par namīpašniekiem, vannām,

laimi un nākotni

Līdzīgā kārtā visas to nodaļu vietas, kur romāna tiešo vēstījumu pārtrauc šādas Karlsona „aizsargapceres”, Bels apzīmē ar īpašiem virsrakstiem, piemēram, „Karlsona apcere par vārdiem”, − un dara to taču laikam cerībā palīdzēt mazāk atjautīgam lasītājam.

Tālāk. 57. lp. 2. rindkopā Ezergailis: „Mūžīgais jautājums par šo darbu būs, vai Bels, to sagatavojot izdošanai, ir turējies aistētisko normu absolūtā ielokā.”

Angliski attulkojis, varu šo teikumu vismaz saprast; latviski toties norma nozīmē caurmēru („normāls cilvēks”), nekas nav absolūts, un sūds par ieloku.

Ezergaiļa spriedelēšana par Bela „tīrību” un A. Solžeņicina piesaukšana vietā un nevietā ir tik neatbildīga un pavirša, ka pat nepelna, ka šos tematus te vispār plašāk iztirzāju. Pietiks, ja iegaumējam divus faktus un vienu kuriozu Ezergaiļa kļūdu.

Pirmkārt, cik man izdevies lasīt, Belam ar Solžeņicinu rakstīšanas stilā nav nekā kopīga. Otrkārt, Bels ir uzrakstījis vēsturiski dokumentējamu romānu par vienu konkrētu 1906. gada notikumu Latvijā; Solžeņicina tematika parasti ir gluži citāda.

Kuriozā kļūda? Ezergailis: „(...) Bela romāns ir grūti izsveŗams un ne tikvien no aistētiskās „tīrības” viedokļa vien nav salīdzināms ar Dr. Živago u.c. Solžeņicina darbiem.” − Rūpīgāk iepazinies ar minētā romāna autora vārdu.. Ezergailis droši vien būtu konstatējis, ka Dr. Živago sarakstījis nevis Aleksandrs Solžeņicins, bet gan Boriss Pasternaks. Šķiet kaut kā raksturīgi, ka Dr. Živago tā arī paliek vienīgais „Solžeņicina” darbs, ko Ezergailis nosauc vārdā.

Ar šo nelielo, bet spožo Ezergaiļa puanti šo savu rakstiņu arī beigšu. Varētu, patiesi varētu vēl turpināt, bet liekas, ka šai reizei savu darbiņu esmu jau paveicis. Kā jau sākumā ieminējos, tādas lietas nav jāpārspīlē. − Lai laikus novērstu iespējamu vēlāku (savas) asinsizliešanu un arī tāpēc, ka tā ir taisnība, steidzos tikai vēl piemetināt, ka citādi es Dr. Andrievu Ezergaili ļoti cienu.

 

Olafs Stumbrs

 

N.B. Protams, man var pārmest, ka šis raksts nav „korrekts”, ka arī nepatīkamas patiesības var pavēstīt pavisam maigi, ka A. Ezergailis par savām pūlēm pelnījis mazāk skarbu valodu, ka prastības vien vēl neko nepierāda, ka taisni manos dzejoļos var atrast visādas gramatiskas dīvainības, ka man vispār trūkst kauna u.t.t.

Tā jau arī apmēram ir. Tikai nevajag piemirst, ka beigu beigas tomēr esmu te rakstījis rūpēs par A. Belu. Ne par A. Ezergaili. Par. A. Belu.

Tā ieteicu turpmāk darīt arī citiem: ja vispār, tad rakstīt rūpēs par kādu, rūpēs par kaut ko.

O.S.

 

 

 

Redakcijas piezīme: Olafa Stumbra polemiskam rakstam paturēta viņa pareizrakstība.

Bez tam piebilstams, ka sagatavojot publicēšanai Andrieva Ezergaiļa recenziju „Visas tautas dzīves stāsts” (skat. JG 97. 56. un 57. lp.) par Alberta Bela romānu Saucēja balss, korriģēta valoda, pamatojoties uz Latviešu valodas komisijas ieteikto Latviešu pareizrakstības vārdnīcu, − ko savā laikā izdeva Latviešu valodas krātuve. Ezergaiļa recenzijā, diemžēl, ieviesušās arī dažas iespiedumklūdas. Augšminēto iemeslu dēļ Andrievs Ezergailis nav vainojams Olafa Stumbra izteiktos pārmetumos valodas ziņā.

 

 

 

 

ATBILDE OLAFAM STUMBRAM

Stumbrs ir dusmīgs, un kad viņš ir dusmīgs, viņš ir arī briesmīgi negants. No pieredzes varu teikt; ka dzejniekus saniknot nav tik viegli, un no vēstures zinu, ka dzejnieku dusmas bieži vien pārveidojas sabiedrībai izbaudāmā ražā. Cerēsim, ka uz Stumbra niknuma augļiem mums ilgi nebūs jāgaida.

Kas attiecas uz Stumbra piezīmēm par manu Alberta Bela romāna Saucēja balss apskati, var teikt, ka dažas no tām ir īsti trāpīgas, bet lielākā daļa ir sīkumainas un galīgi aplamas. Kā zināmu atvieglinājumu sev varu minēt, ka kaut kāda iemesla dēļ manā apskatē bija neparasti daudz iespiedumkļūdu. Žēl, jo, ja tās nebūtu bijušas, tad Stumbra kritiskās puantes būtu nākušas citās vietās. Tad viņš arī varbūt būtu ķēris dažas no apskatē izvirzītām problēmām, kuŗas viņš piezīmju sākumā solījās iztirzāt. Stumbrs manam tekstam piegājis ar neparastu dogmatismu. Tā ir pieeja, kuŗu man nav liela vēlēšanās imitēt, bet tā kā Stumbrs ir meklējies, pa daļai esmu spiests to darīt.

Saņēmis Stumbra rakstu, steidzos grāmatās pārbaudīt viņa autoritatīvos secinājumus, un savu pūļu rezultātā, grāmatu zinību stiprināts, varu dot šādas replikas:

praviešo − verba forma pareiza. (Skat. Latviešu pareizrakstības vārdnīcu).

kā-nekā − Mūsdienu latviešu literārās valodas gramatika (Rīgā, 1959) I sēj. 772. lp. saka sekojošo: „Ja salīdzinājumā verbs ir noliegts, tad lieto saikli kā.”

sarežģī-sarežģa − gramatikā neko neatradu, bet no pieredzes varu teikt, ka lielais vairums latviešu lieto sarežģī. Trīsdesmit trimdas gados latviešiem būtu vajadzējis atmest diktatūru pielūgšanu − arī to dīvaini radīto vidus dialekta dievināšanu.

šinī-šajā − augšminētā darbā 514. lp. doti abi vārdi kā pieņemami. Nākamreiz strīdēsimies par šamais un šamā.

tituls-titulis − nevienā no man pieejamajām vārdnīcām nav atrodams titulis. Tituls ir visās. Tāda izšķirība, ko grib uzspiest Stumbris, manās vārdnīcās nav atrodama.

Tas izsmeļ Stumbra uzbrukumus maniem tiešiem „barbarismiem”. Viņš vēl min dažas citas valodas kļūdas, kuŗas pa lielākai daļai ir pieķeršanās pie vārdiem. Piemēram, manas frāzes vietā „piedalījās pilnīgākā veidā” Stumbrs iesaka lietot „piedalījās lielākā skaitā”. Ja es būtu gribējis izteikt tikai skaitlisku piedalīšanos vien, tad Stumbram varētu arī būt taisnība, bet mans nolūks nebija latviešu piedalīšanos tādā veidā ierobežot. Antropomorfisms ir pilnīgi pieņemams literārs trops. Bez antropomorfismiem Stumbrs slavens nebūtu kļuvis. Ja literāros darbos visai dabai − kokiem un zvēriem, zvaigznēm, mēnesim un saulei, maizei, mājai un malkai var dot cilvēciskas īpašības, nezinu ar kādu loģiku rakstnieki varētu noliegt viņu dzeju un romānu antropomorfizēšanu.

Ar šīm īsām replikām neesmu domājis uzstāties kā latviešu valodas lietpratējs. Pateicoties Stumbra piezīmēm, man bija gan iemesls ieskatīties gramatikā un tagad varu secināt, ka lielākā daļa, ko rakstu, patiešām saskan ar valodnieku gudrībām. Tas man dod zināmu drosmi un pašapziņu turpināt rakstīt recenzijas par Stumbra draugu grāmatām, neizslēdzot pat varbūtību, ka ķeros klāt nākamajam paša Stumbra sējumam. Nevaru teikt, ka Stumbrs pēc šīs plašās izrunāšanās būtu zaudējis spožumu manās acīs. Kā valodnieku gan viņu nekad nebiju pazinis.

Žēl, ka Saucēja balss šobrīd man nav pieejama. Tādēļ nevaru pārbaudīt Stumbra vārdus par Karlsona apcerēm. Varu vienīgi minēt − neticu, vai Bels būtu rīkojies tik neapdomīgi ar vārdiem, ka viņš domas būtu saucis par apcerēm. Par apcerēm mēs latvieši saucam uzrakstītus darbus, piemēram, esejas. Bels vietvietām patiešām attēlo Karlsona domas, bet tanīs gadījumos Bels to arī nepārprotami tā saka.

Vienā veidā Stumbra piezīmes mani iepriecināja. Tāda akla uzticība, nekritiska pieeja kollēgas darbam ir pozitīvi vērtējama. It sevišķi tādēļ, ka mums te ir runa par literāru draudzību, kas pastāv pāri ideoloģiskām robežām. Tā ir iezīme kulturālai vitalitātei. Bet tāda pati iezīme ir kritikai − bez jūtām, nežēlīgai un aklai.

 

Andrievs Ezergailis