Jaunā Gaita nr. 265. vasara 2011
Kas vairāk veicinājis Latvijas neatkarības atgūšanu – „stingrā stāja” vai „sakari”, disidentisms vai darbība legālitātes robežās? Tā jautājis Karogs 1996. gadā. 2011. gadā vairs nešķiet aplami, ja kāds saka, ka Latvija neatkarību nav atguvusi. No visas šeit nopelnītās naudas nelikumīga lauvas tiesa aiztek uz Kremlim tuvu aprindu kontiem. Te nu īlens izlien no maisa, un šī ir tā starpība (nevis Guntara Godiņa piesauktais bezdibenis) starp mums un Igauniju. Kā stāvokli labot, kā pa īstam atbrīvoties no imperijas?... Kamēr spēki nevienādi, tikmēr cīņa ir ļoti grūta... Kaŗalauks pildās kritušiem, bet mazdūšīgākie bēg. Ļoti iespaidīgi šo ainu zīmē Ingas Gailes dzejolis „Aizbraucot” (JG264): Lidosta pilna asaru... kā mēs varēsim izlasīt jūsu grāmatas, kas būs pārvērtušās dirižabļos un aizēnos jūsu gaišās sejas? ... kā ar tiem kokiem, kas izaugs, kā ar tiem bērniem, kas jau iesēti sievietēs ... tu arī būtu kas īpašs, ja paliktu šeit un atklātu to, kas ir tavs uzdevums šajā valodā, šajā zemē...
Es jūs lūdzu – nebrauciet prom,
Cik galu galā cilvēks var apēst?
Sen nebiju lasījis tik iespaidīgi uzrakstītu dzejoli.
Ainārs Zelčs, Alūksnē
Gribas izteikt lielu paldies par JG apdares meistara devumu. Katru žurnāla numuru var turēt rokā bez atvēršanas un priecāties par lielisko ārlatviešu devumu latviešu literatūrai. Kas gan būtu JG bez Jura Žagariņa apdares. Raksti jau būtu tapat lieliski. Bet tas būtu, kā liels neapstrādāts dimanta gabals, kuram spožumu piedod dimanta slipētāja talants. Liels paldies viņam par to.
Arturs Pormals, Čikāgā
Kamēr Karogs klusē, JG īpatsvars dabīgi ir liels. Konkrēti par šo numuru [JG263] domāju to pašu, ko par iepriekšējiem, resp., visu labāko. Tas lauzuma un pārnesuma princips − būtu labi tikt pie racionālāka risinājuma. Es jau nezinu, es pats esmu vienīgi ar roku rakstītu „ģimenes sienasavīzi” izdevis. Bet tā tekstu pārnešana man liekas arvien vēl kas tāds, kas iederas „dīpīšu izdevumā”.
Uldis Bērziņš, Rīgā
JG264 visi materiāli interesanti. Ceram, ka G. Godiņa raksts par Avotu un R. Ekmaņa par Latvju Tekstiem palīdzēs, lai literatūra Latvijā netiktu slēgta kā skolas un slimnīcas... Smagākie triecieni tiek vārda brīvībai un valodai, kuras visi tā sakās aizstāvam. Pati literatūra – kaut komā – kādu laiku, redzams, izķeips, kā mūspusē saka. Ingas Gailes dzejolis „Aizbraucot” pamanīts arī Latvijā. Saprotams Ulda Graša satraukums, pat – varbūt – „Vēlreiz ej uz barikādēm”, vienīgi bažas, ka tiešām (!) vismaz pusei (sk. G. Ķeniņa teikto 53. lpp.) drīz var aptrūkt tējas un sviestmaižu, par ko nebija jāraizējas 1991. gada janvārī... Nopietni turpinās Evas Eglājas-Kristsones pētījums. Kā allaž, smalki daudzi Benitas Veisbergas vērojumi un zīmējumi. Daudz ko gribētos piebilst. Piemēram, Friča Mendera un (arī Klāva Lorenāma u.c.) mūža nogales lielais politiskais veikums izrādījās... tieši šī nesamierināšanās ar varu (memuāri), tās turpinātajām vajāšanām sasniedzot cerētajam pretēju iespaidu. Pat nebūt neiebiedēto Rīgas dzejnieku prātos... Vai: ne tikai Vizmas „Indriķī”, – daudzviet latviešu un pasaules literatūrā TAUTA nebūt nav tikai nācija (LLVV vien – 5 nozīmju grupas!), bet bieži – „cilvēku kopums” utt. Un hipotēzi par Livonijas Hronikas autora tautību izteikuši paši vēsturnieki; dzejai ar to pietiek. Citādi steigā iebilst abiem zinošajiem autoriem neriskēšu... Katrā ziņā – paldies par saturīgumu, daudzveidību, blīvumu! Lai veicas arī turpmāk!
Irina un Imants, Rīgā
Saņemta JG264 ar iespaidīgām un daudzos gadījumos aizkustinošām fotogrāfijām, dzejoļiem un aktuāliem un saturīgiem tekstiem! Lasu ar baudu!
Ruta Čaupova, Rīgā
Esmu pateicīgs literatūrzinātniekam Ilgonim Bērsonam, ka ar viņa starpniecību Laika lasītājiem [Skat. <http://zagarins.net/JG/Bersons/262-263.htm>] beidzot, pēc 42 gadiem, ir iespēja izlasīt daļu no manas 1969. gadā rakstītās, bet Laikā neievietotās lasītāja vēstules. Bērsona kungs citē manu vēstuli savā apskatā „Personības un problēmas, Jaunā Gaita – 262. un 263.” (Laiks 2011.29.I-4.II). Laba daļa viņa apskata ir par Evas Eglājas-Kristsones pamatīgo rakstu „Attieksme pret padomju latviešu literatūru trimdā” (JG262). Tajā autore plaši iztirzā pazīstamu trimdas literātu un kritiķu (Anšlava Eglīša, Jāņa Rudzīša, Veltas Tomas, Valtera Nollendorfa, Rolfa Ekmaņa, Gunara Saliņa, Gunara Irbes u.c.) vērtējumus par Latvijas kolēģu dzeju un prozu, citējot arī, starp citu, manu nepublicēto vēstuli. Šķiet, ka vēstules kopiju biju aizsūtījis kādam draugam, kuŗa papīri tagad nonākuši Latvijas archīvos, kur tos lasījusi Eglāja-Kristsone. Kā atstāsta Ilgonis Bērsons, Losandželosas dziesmu svētku (1969) rīkotāji gribēja repertuārā iekļaut Latvijas komponista Kaminska dziesmu ar Ojāra Vācieša vārdiem, pret ko Laika slejās protestēja nacionālpatriotiski tautieši. (Vārds nacionālpatriotisks toreiz bija stipri modē.) Vēlēdamies piedalīties debatē, uzrakstīju minēto vēstuli, iekļaujot tajā arī Vācieša dzejoli – kuŗš vairumam Laika lasītāju nebija pazīstams, bet kuŗi tāpat zināja, ka okupētajā Latvijā rakstītais nekas labs nevar būt. Uz manu nacionālpatriotiskā stilā rakstīto vēstuli Laika redakcija acīmredzot skatījās aizdomīgi, kā uz zobošanos par patriotiem, nevis viņu lietas aizstāvēšanu. Jāatzīstas, ka aizdomām bija zināms pamats, jo JG sākuma gados biju bijis viens no tās redaktoriem, un jau 1950. gados žurnāls publicēja Latvijas jauno dzejnieku darbus (arī Ojāra Vācieša) un šad tad recenzijas par Latvijā izdotām grāmatām. Eva Eglāja-Kristsone savā JG rakstā par manu vēstuli saka, ka tajā „ironizēju”. Jau 1969. gadā tā acīmredzot domāja arī Laika redakcija. Priecājos, ka mana vēstule tagad rosinājusi Bērsona kungu vēlreiz apstiprināt Ojāra Vācieša latvietību un drosmi (par ko gan arī 1960. gados trimdā nešaubījās Latvijas literatūras pazinēji), bet vēl vairāk priecājos, ka Bērsona kungam ir iespēja un patika Laika slejās apcerēt vienmēr jaunos Jaunās Gaitas meklējumus kultūras un brīvās domas problemātikā.
Jānis Peniķis, Indianā, ASV
VĒSTURE UN PATRIOTISMS
Atklāta vēstule kulturologam Jānim Krēsliņam, Sr., Bronksa, ASV
Rīgas Celtniecības koledžas docents Arvīds Bernhards publiski kvēlā vēstulē aicina latviešus negaidīt atvainošanos no mūsu pāridarītājiem, tieši otrādi, gauži aizniknots viņš Latvijas Avīzē (2011.11.II) jautā, vai mums pirmajiem (kā baltu atzaram – latviešiem) nebūtu jāatvainojas Saeimas personā krievu un citām bijušās PSRS tautām un tautībām par mūsu piederīgo juristu (P. Stučka), čekistu (J. Peterss) un latviešu sarkano strēlnieku izdarībām viņu zemē?
Lūk, mister Jāni Krēsliņ, senior, cik dāsni saplaukst Jūsu izsētās nezāļu sēklas mūsu vēsturē, tās nomāc valstsnācijas patriotismu, tiešāk izsakoties, nīcina latviskumu. Arvīda Bernharda mundrais mudinājums mums liekt muguras kopīgā lūgšanā par mūsu senču pagātnē „sagrēkoto”, lūgt piedošanu, – šoreiz saņēma asu pretsitienu, tā apliecinot latviešu veselīgas domāšanas spēku. Tas arī mani rosināja neklusēt un pievienoties LA adresēto vēstuļu autoriem. Dažus atļaušos vispirms pacitēt. Piespiedu kārtā Sibīrijā pabijušais Ilmārs Knaģis tieši un atklāti vaicā: Vai tagad būtu Latvija, ja ar latviešu strēlnieku līdzdalību nebūtu satriekta tā vara, kas latviešiem nesolīja neko? (LA 2011.15.II).
Kādu citu D. Bernhardu uzvārda brāļa publiskie uzskati tā aizvainojuši, ka viņš tos nosaucis par bradāšanu vircotiem zābakiem svešā jomā. (LA 2011.15.II).
Latvijas Lauksaimniecības universitātes profesors Uldis Osītis protestējošā vēstulē konstatē: Acīm redzot A. Bernhards ne visai iedziļinājies vēsturē un paļāvies uz padomju laikā mācīto (LA 2011.15.II).
M.M. Putniņš no Jūrmalas sasaista bijušo ar šodienu: Genocīds (pret latviešiem), aizsākts no pagājušā gadsimta trīsdesmitajiem gadiem, turpinās. (LA 201116.II).
Andrejs Lucāns, Trešās atmodas cīnītājs, deputāts-lēmējs par valsts neatkarības atjaunošanu, tagad zemkopis Burtniekos, paplašināti izklāstījis latviešu strēlnieku veikumu, secina: Būtu Krievijas Pagaidu valdība (Kerenskis) atbalstījusi tautu brīvības centienus, nebūtu latviešu sarkano strēlnieku, ļoti iespējams, nebūtu Ļeņina-Staļina ļaunuma impērijas un šodien atkristu demagoģiskā spriedelēšana par sarkano latviešu strēlnieku realizēto „okupāciju” un docenta prasība atvainoties Krievijas impērijas piekritējiem ar viņu iedzimto tieksmi „satvert un paturēt kopā nedalāmu lielo Krieviju.”
Būvinženieri, tagad pensionāru M. Čeimuru nepatīkami pārsteidzis A. Bernharda raksts, jo Latvijas valstij un tās Saeimai nav jāatvainojas, kā to gribētu A. Bernhards (LA 2011.22.II).
Dramatiska ir Latvijas vēsture un, laikmetiem mainoties, sašķobīts arī tās atspulgs publicistikā. It īpaši naski šajā virzienā esam darbojušies paši, un arī tie, kuri ilgstoši aizkavējās plašajā austrumu kaimiņzemē, un diemžēl pat starp tiem, kuriem bija lemts izaugt un mūžu nodzīvot Rietumos. Pirmie, atgriezušies dzimtenē, kratīja dūri un apsaukāja vietējos (bija arī izņēmumi) par budžiem, kulakiem, ekspluatatoriem, nacionālistiem, socfašistiem (sociāldemokrātus), čeka meklēja un pētīja, apcietināja un lopu vagonos aizveda nomiršanai gulagos, desmitiem tūkstošus (īstais skaitlis joprojām nezināms) nošāva. Latvija, piespiesta kļūt par Padomju Latviju, tika tautsaimnieciski nosmacēta, pārvērsta par rūpniecisku kropli, lauksaimniecībā visus zemkopjus pārvērta kalpos bez zemes... Starp abiem pasaules kariem 20 gados ekonomiski visstraujāk izaugusī valsts Eiropā noslīdēja atpalicējos. Otrie, rietumnieki, atgriezušies dzimtenē, arī netaupīja pārmetumus gan par sadarbnieciskumu ar padomju varu, par nevajadzīgo, pat bīstamo nacionālismu laikmetā, kad notiek globalizācija, var nojaukt valsts robežas, pavērās iespēja dzīvot, kur vien sirds vēlas. Atjaunotās neatkarīgās Latvijas 20 gadi diemžēl nedeva gaidīto, vēl drūmāk, esam „pribaltikas” aste, kam piekarināti parādu miljardi...
Kas vainojams?
Vispirms un pašos pamatos – tās ir sekas patriotisma vajāšanai totalitārajā padomju režīmā, un to pašu turpinām, tikai izsmalcinātāk, demokrātiski. Skaties, kur vien vēlies, patriotisms neapliecina sevi drošā un pārliecinošā rīcībā, pāri mums lido tikai koši vārdi kā uzpūsti gaisa baloni.
Ļaunākais – mēs pat no vēstures dzēšam patriotismu. Nacionālisms tiek pārvērsts kaut kādā draudošā, mūs apēst alkstošā pagātnes dinozaurā.
Godājamo kulturolog Jāni Krēsliņ, arī Jūsu sētās nezāles Latvijas vēsturē cenšas nomākt patriotismu. Vēl jo ietekmīgāk tāpēc, ka esat Latvijas Zinātņu akadēmijas ārzemju loceklis, Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris, mūsu bibliotēkās lasāmi trīs sējumi Jūsu rakstu. Jau atmiņu atspulgās par noslēpto un viltniecisko Aizejot atskaties (autora izdevums, 2006.) otrās grāmatas 35. lappusē paudu nepatiku pret Jūsu apgalvojumu, ka 1905. gada revolūciju nevar saistīt ar latviešu tautas vairākuma nostāju, jo tajā noteicošie teroristi ir ļoti radniecīgi tiem teroristiem, kas bieži tiek pieminēti šodienas laikrakstu pirmajās lapās visā pasaulē.
Kam izdevīgs šāds mūsu tēvtēvu varonības nonicinājums?
Nupat žurnālā Jaunā Gaita 2011. gada pavasara 264. numurā parādījusies atkal Jūsu publikācija, par kuru nevaru klusēt, un, izmantojot demokrātiju, neklusēšu. Virsraksts – „Latviešu anarhisti Londonā pirms 100 gadiem”, tātad Jums tik iemīļotais noniecināmais laikposms. Izmantojot angļu vēsturnieka, Jūsu vērtējumā ar anarhistisku noslieci, Fila Rafa pētījumu par notikumu pirms 100 gadiem Londonā, – Jūs kā vienmēr vissīkākās detaļās esat nekļūdīgs, izņemot vēlmi nonicināt latviešu tautas cīņu pret carisko Krieviju un latviešu apspiedējiem. PSRS diktators Josifs Staļins nacionālistus un sociāldemokrātus lika apšaut kā pirmos, kā vislielākos padomju varas ienaidniekus, un arī Jums nacionālisms un sociāldemokrātija ir bubulis baidīšanai – rau’, kādi nelieši bijuši mūsu senči. Šoreiz izrauts no laikmeta kopskata 1910. gada 16. decembrī notikušais mēģinājums aplaupīt Londonā kādu dārglietu veikalu. Fils Rafs savu publikāciju – citēju Jūsu tekstu – nobeidz, daļēji attaisnodams latviešu anarhistu izdarības, tātad Anglijā dzimusī un saglabājusies teiksma par apspiesto aizstāvi Robinu Hudu, šķiet, nav zaudējusi savu nozīmi. Turpretim mums kauns un negods: par 1905. gada revolucionāru nodedzināto latviešu vēstures pētnieka Augusta Bīlenšteina muižu ar tās bibliotēku, un Jūsu sašutums joprojām deg, jo latvieši par šo „apgrēcību” nevēlas un nevēlas atvainoties! Stāstījumu par 1910. gada decembrī Londonā notikušo Jūs tīši papildinat ar Krievijas valsts bankas aplaupīšanas epizodi Helsingforsā (Helsinkos) 1906. gada oktobrī, lai iedzeltu, ka šajā uzbrukumā piedalījies arī slavenais latviešu gleznotājs Ģederts Eliass, kura vārdā vēl šodien (mans izcēlums, L.P.) ir nosaukts muzejs Jelgavā. Vai steidzīgi pārdēvēt par Bīlenšteina vārdā nosaukto?
Rakstā par uzbrukumu dārglietu veikalam, Jūs piepiniet klāt Vizmu Belševicu, pārmetot dzejniecei vēstures nezināšanu: Lai kāda būtu Belševicas poēmas dzejiskā vērtība un nozīme laikmetā un apstākļos, kad tā rakstīta, vēsturisko faktu izpratne šai poēmā ir aplama. 13. gs. nemaz nebija tāda latviešu tauta vai nācija, kā minēts angliskā tulkojumā.
Dīvains, itin kā analfabētiem domāts, ir šis apgalvojums par latviešu nācijas neesamību. Magnetohidrodinamikas pētnieks un atdzejotājs Juris Birzvalks apšaubīja Šekspīra autorību, un viņam bija nopietni argumenti. Ja kā paraugu izvēlētos Jūsu noraidījumu par latviešu tautu 13. gs., tad tikpat labi var atgādināt, ka Anglija taču nav angļu dzimtene, un tāpēc vien Britu salām nepienākas šis gods. Romiešu vēsturnieks Tacits ar nosaukumu „angļi” pieminējis barbarus Elbas upes vidusteces krastos, un tie varbūt turpinātu tur dzīvot šobaltdien, ja pirmā gadu tūkstoša sākumā romiešu karaspēks nepamestu iekarotās Britu salas, tā paverot ģermāņu ciltīm – angļiem, sakšiem, frīziem, jitiem – iespēju doties sirojumos pāri Lamanšam, padzīt ķeltus, kas bija padzinuši salas pirmiedzīvotājus piktus. Tur veidojās raibs tautību un valodu jūklis, to vēl vairāk sajauca vikingi, salu pakļāva Dānijai, Normandijas normaņi asiņaini vajāja salas iedzīvotājus, ģermānisko angļu-sakšu valodu romanizēja, un tikai 17. gs. izcilais dramaturgs Viljams Šekspīrs ierādīja ceļu jaunangļu valodai, kuru otrs literatūras klasiķis Bernards Šovs uzskatīja par tik neizdevušos, ka savu mantojumu atstāja vienvienīgam mērķim – lai angliski runātais atbilstu rakstītam. Mantojums joprojām glabājoties neizlietots. Turpinot Jūsu apgalvojumu par 13. gs. bez latviešu nācijas, var nonākt pie domas, vai angliski runājošiem vispār ir dzimtene. Cilvēka psihe piedalījusies un joprojām piedalās valodas tapšanā un tās veidošanā, savukārt valoda ar bērna pirmo šļupstu veido cilvēka psihi. Valodniecība un psiholoģija nav šķiramas. Kā angliski runājošie latvieši saviem angļu draugiem, arī jaunajiem radiem pārtulko katra latvieša sirdij tik tuvo dzimtenes mīlestība? Prasti sakot, tas ir penterējums, kuru grūti pat izrunāt – love for (of) one’s native land, pie kam angliski land ir ne vien zeme, valsts, cietzeme, sauszeme, pat tikai gruntsgabals, un „native” tulkojams kā „vietējais”, t.i. iezemietis, vietējais dzīvnieks, dabisks u.c., tātad angļu valodā pazudis vai nekad nav bijis vārds, kāds mums ir dzimtene. Svēts vārds, viennozīmīgs, ar nepārprotamu saturu. Otrā pasaules kara nedienās gan atļāvāmies labu paštecinājumu mīlinoši dēvēt par „dzimtenīti”, vācu laikā jūtami pārāku par veikalos nopērkamo trīsdesmit procentu degvīnu, „uzlabotu” ar ziepjakmeni.
Ar latviešu valodas senatnīgumu nevar mēroties neviena cita indoeiropiešu valoda, tā iesniedzas hetu, sanskrita, sengrieķu senseni mirušo valodu saimē. Mūsējā dzīvo! Letti... Letten... Lettland... Letthigalli... Pat svešvalodās tautības nosaukums latvis, latvji iekļuvis vārda saknē. Jā, tas draudēja pazust, apspiedēji mūs sauca par undeutsch, vēlāk par bauriem. Vecais Stenders gan lika iekalt savā kapakmenī – Latvis. Lai vārds saglabājas. Un tas ir saglabājies. Varat man nepiekrist, ka nosaukumi Zemgale, Vidzeme, Kurzeme, Latgale ir latviešu darināti, vadoties no ģeogrāfiski tik atbilstošai izpratnei. Zemgale – zemais gals, to vislabāk var saskatīt Tērvetē, ejot pa Brigaderes taku. Kurzeme – kur zeme? – sauca kurši, atgriežoties kuģos no sirojumiem. Vidzeme – zeme, kas kaut kam vidū. Latgale – latvju zemju tālākais gals, novads pie Tālavas, krieviski Pitalova. Pirms četriem gadu tūkstošiem baltu ciltis pietuvojās Baltijas jūrai. Daudzas ciltis neizdzīvoja, lietuvieši un latvieši runā joprojām senajā valodā. Kāpēc Jums dzejnieces Vizmas Belševicas vēsturisko faktu izpratne ir aplama? Latvji 13. gs. bija un vismaz pagaidām ir arī 21. gadsimtā.
Nepatikā pret Piekto gadu un tās kaujiniekiem Jūs savā rakstā esat aplami iztulkojis pat Anglijas valdības toreizējā iekšlietu ministra Vinstona Čērčila rakstīto par uzbrucēju Londonā dārglietu veikalam Jāni Žākli: Viņš bija viens no tiem mežonīgajiem nezvēriem, kuri vēlāk Lielā Kara konvulsijās aprija un izvaroja Krievijas valsti un tās ļaudis. Izvaroja... Anglis Čērčils lietojis ravage, tas visās vārdnīcās, arī Tildē, tulkots tikai kā nopostīja, izpostīšana, nopostīšana, postījumi, (no)postīt. Jums – izvarošana. No visiem ļaunumiem ļaunākais. Kā Otrā pasaules kara nobeigumā sarkanarmieši vācietes.
Lai cik tas neticami, mēs abi esam sastapušies angļu izcilā valstsvīra Čērčila memuāros, esam izvēlējušies vienu teikumu tulkot latviski. Kā brīvam cilvēkam demokrātiskā pasaulē Jums bija brīva izvēle, turpretī man visstingrākā padomju sistēmas uzraudzībā bija jāatrod sprauga būt nacionāli noskaņotam latvietim. 1968. gadā aizliedza turpināt rādīt manu lugu Redzēt jūru, kuras pirmizrāde notika Latvijas PSR valsts akadēmiskā drāmas teātrī (tagad Nacionālais). Atnāca 1969. gads un par godu „padomju varas 50. gadadienai Latvijā” teātrim vajadzēja šim datumam veltītu uzvedumu. Teātra direktors, Otrajā pasaules karā karojis „pareizā pusē” kā frontes izlūkvada komandieris, Imants Filipsons un teātra galvenais režisors, arī karojis „pareizā pusē”, LPSR Tautas mākslinieks Alfrēds Jaunušans, abiem krūšu kabatā kompartijas biedra karte, uzaicināja mani, mobilizētu „nepareizā pusē”, nesen ar savu pirmo lugu sagādājis viņiem nepatikšanas pat līdz LKP CK birojam, – uzrakstīt scenāriju padomju varas apaļās jubilejas uzvedumam. Uzrakstīju. Piesardzības labad programmā autora vārdu un uzvārdu neuzrādījām. Šo to pielabojām, īsinājām, bija arī cenzūras kategoriski aizliegumi, un viens no tādiem – citāts no Vinstona Čērčila memuāriem Mana dzīve: Latviešu strēlnieki bija 700 gadus verdzinātas tautas sāpju kliedziens. Iestudējums pieredzēja trīs izrādes. Par Čērčila citātu gan dabūju skaidroties augstā iestādē ar augstiem priekšniekiem. Teātrim lika savākt visus 102 lomu tekstus. Pie manis kā pie drauga atnāca pazīstams teātra kritiķis, palūdza iedot ieskatam autora eksemplāru, atdošot. Neatdeva, pats diezgan pasen nomira. Atradu savu papīru kaudzēs paslēpušos uzveduma 26. lappusi, un atļaušos oriģinālu atkārtot. Izmantojot tā laika Ļeņina dižumu un viņa rakstītā svētumu, ielavījāmies kompartijas aizliegtajā latviešu nācijas patriotismā. Citētā lappuse sākas ar Ļeņina teiktā nobeigumu:
...izskaidro Latvijas sociāldemokrātijas panākumus, jānostāda pirmā vietā augstāka kapitālisma attīstība tiklab pilsētā kā uz laukiem, lielāka skaidrība un noteiktība šķiru pretrunās, to paasināšanās nacionālo spaidu dēļ, latviešu iedzīvotāju koncentrācija un augstāka kulturālās attīstības pakāpe. Ļeņins.
(Skan dziesma no Strādnieku marseļjezas):
Tas naidnieks, ko visvairāk bīstas,
Kas mūs kā lietuvēns vēl spiež,
Tā ļaužu muļķība, ko nīstam,
Ko tikai gara zobens griež utt.
(uznāk Barons, Turīgs zemnieks un Gorodovojs)
B a r o n s. Uh, kā es ir pēkus!... Skat, šitād ir to latvet: septiņsimt gad mēs viņ ir vadīš, audzināš un baroš ar mūs smalk kultur un septiņsimt reiz sliktāk viņ ir taps! Kā var runat par ven kompromis ar tād radijum!
(Projicējas Zariņa karikatūra no Pēterburgas svariem, 1907. g. 4. num.)T u r ī g s z e m n i e k s. Baron lielkungs, mīļais baron lielkungs. Ja nu kāds mans pazemīgs vārdiņš pie reizes jums liekas tāds paprastāks, lūdzu piedodiet. Jūs mīļai cienīgmātītei, mūsu labdarei...
B a r o n s (pārtrauc, tēvišķi). Labs, labs. Vēn gan lēc aiz sav aus – ja tu jūt, kur kād lēl mut brūkē, nestrādierē, zin, tu tūliņ dod man šript. Viņš (norāda uz Gorodovoju) – pif!
G o r o d o v o j s. Tak točno, vaše visokoblagorodie! Pif!
Pēdējo teikumu lappusē esmu ierakstījis kirilicā ar savu roku. Skatītājos bija jūtams saviļņojums, tātad saprata zemtekstus. Bijušais atbalsojās Padomju Latvijā notiekošajā vai arī otrādi – notiekošais sabalsojās ar pagātni. Lappuse no uzveduma Tas brīvestības zelta rīts apliecina, ka akli nepakļāvāmies, latviešu nācijas patriotisms dzīvoja. Kāpēc Jūs kā kulturologs šodien no brīvas gribas cenšaties to samīdīt?
Pagājušā gs. 80. gados, jūtot tuvojamies izmaiņas Padomju Savienībā, gruzīnu filmas Grēku nožēlošana nobeigumā izskan vaicājums – kāpēc vajadzīgs ceļš, ja tas neved uz dievnamu? Aizņēmos gudro domu un pielāgoju Latvijā notiekošajam: kam mums Brīvības iela, ja tā neved uz tautas un valodas izdzīvošanu? (Diena 1997.16.V). Šoreiz jautājums – kam mums vēsture, ja tajā neejam pa patriotisma taku? Pielūžņojam jau tā pielūžņotās smadzenes, izsējam nezāļu sēklu, kas dīgst, zaļo un nomāc lietderīgo, un Rīgas Celtniecības koledžas docents Arvīds Bernhards, saņēmis daudzu lasītāju iebildes, turpina apgalvot, ka godīgums un pašcieņa vēstures jautājumos grūti ienāk Latvijas publiskajā telpā un nožēlo: Biju iedomājies, ka Latvija varētu būt viena no pirmajām atvainošanās procesā Eiropā un pasaulē.
Izraujot vēsturiskos faktus no kopainas, veidojas gauži aplami priekšstati par mūsu pagātni. Zināšanas vēl nav gudrība, īpaši mums, skaitliski mazai nācijai tik vajadzīgā. Kas nevēlas būt patriotisks, tam labāk būtu paklusēt.
Radīt apstākļus lauksaimniecībai kā dzīvesveidam vismaz 150 000 preču produkciju ražojošām sīksaimniecībām, mazajām un vidējām zemnieku ģimeņu saimniecībām, ar mērķi realizēt: lauku vienmērīgu apdzīvotību, pieprasījumu pēc pārtikas, izejvielām rūpniecībai un produkciju eksportam, – tā aicina zemnieks un patriots Andrejs Lucāns. Tautas skaitīšana parādīs, cik latvieši palikuši pie zemes, viensētā. Abām rokām parakstos zem šī aicinājuma, ja vien... ja vien, zaudējuši patriotismu, esam aizsteigušies pārāk tālu, atstājot aiz sevis izdangātu, neizbraucamu atpakaļceļu. Nepratām un nespējām būt tādi patrioti kā igauņi, turēties kopsolī ar viņiem, saglabāt nāciju 21. gadsimtā. Noslīdējām aiz bojāejas sliekšņa. Vai tiešām tik drūmi? Jā, jo tie, kam patiesi būtu jāatvainojas, to nedara un nedarīs. Boļševizācija un globalizācija ir kā divas dvīņumāsas, tikai katra darbojas ar atšķirīgiem darbarīkiem. Skaitliski mazas nācijas abās sistēmās nīkuļo, staļinisma gados nacionālāk domājošos apšāva bez žēlastības, globalizācija kā piezīdusies dēle izsūc skaitliski mazu nāciju asinis, aizvilinot pasaules klaidonībā. Esam apdraudēti kā nekad. Ne tikai savas vainas dēļ.
Pārticība un bads. Statistikai vairs nepietiek skaitļi ar sešām nullēm, Zemeslodes apdzīvotāji tuvojas septiņiem miljardiem, no tiem 2-3 miljardi dzīvo pusbadā, desmitiem miljoni mirst no bada. Ziemeļāfrikā sūknē un sūknē naftu, būvē viesnīcas, kurās par vienu diennakti jāmaksā 10 000 dolāru, bet turpat... Trūcīgie mostas. Viņiem dotas iespējas skatīties TV, ar mobilo tālruni sazināties ar radiem Eiropā, uzklausīt, ko tur neapēd un atstāj uz šķīvjiem izmešanai. 2011. gads kļūst par skaidri saklausāmu prelūdiju turpmākajam. Izskan aicinājumi Ziemeļāfrikā atvērt nometnes bēgļiem, tie skaitāmi jau simtos tūkstošos, miljoni pagaidām vēro un nogaida. Kad sakustēsies miljardi? Ķīnas komunistu dižvadonis Mao Dzeduns nebūs kaisījis vārdus vējā, teikdams, ka demokrātija laba, ja ir vairākums. Nepaēdušajiem tas jau tagad ir. Vai 2011. gadā saskaitītie 1 210 miljardieri (droši vien ir arī nesaskatītie), kuru kopbagātība sasniegusi 4,5 triljonus dolāru, – rādīs priekšzīmi, atvainosies, lūgs piedošanu un atdos lieko naudu bēgļu nometnēm? Nekad! Pie tam labdarība nepaglābs; nauda ātri izsīks, bēgļu skaits pieaugs vēl ātrāk.
Vai nav smieklīgi aicināt latviešus kā pirmos pasaulē atvainoties? Vispirmajiem piedošana būtu jāizlūdzas neapdomīgas dzimstības veicinātājiem teritorijās, kur iedzīvotāji nespēj sevi paēdināt.
Dziļi izjusts, pat sāpīgs, morāli tīrs patriotisms pietrūka atjaunotās neatkarīgās Latvijas valsts daudziem vadošajiem politiķiem, un tas mūs atšķīra no igauņiem, Igaunijas. Esam tur, kur esam. Un jāgatavojas vēl lielākiem ļaunumiem. Noklusēts un tā sauktai kristīgai civilizācijai nepieņemams bija un ir vācu filozofs Osvalds Špenglers, viņa pirms gandrīz 100 gadiem divās grāmatās publicētais brīdinājums Vakareiropas bojāeja (Der Untergang des Abendlandes). Viņš cilvēces nedienu saskatīja cilvēces mērķī atņemt atsevišķajam indivīdam iespējami lielāko darba daļu un uzkraut to mašīnai, tādējādi cerot gūt laimi no nekānedarīšanas. Tā sauktais progress ir kā no kalna ieripināts milzu akmens. To neapturēt. Laiks nav apturams; nav gudra pagrieziena atpakaļ, nav gudras atteikšanās, – rakstīja Špenglers.
Kulturologam šodien jābūt arī futurologam. Ko sargāt un glābt, lai izdzīvotu?
Pēdējā gadsimtā caurmērā katru gadu notiek apjomā postoša zemestrīce. Japānas vēsturē visgraujošākā 2011. gada martā, pie tam apvienota ar paša cilvēka radīto radiācijas ļaunumu... Nesen zemestrīce daļēji noslaucīja Haiti salu... Jaunzēlandē... Vai tās sāk notikt biežāk un ar nopietnākām sekām? Planētai Zemei esot mazliet pavirzījusies rotācijas ass. Vai no kūstošiem šļūdoņiem Ziemeļ- un Dienvidpolā? Zemes smagumcentru varbūt izmaina lielpilsētas ar desmitiem miljoniem iedzīvotāju un simtiem debesskrāpju? Izcirstie džungļi? Varbūt savu mazo pirkstiņu pielikusi arī šodienas Latvija: latvjiem ozols un liepa bija svēti. Caur sidraba birzi gāju, ne zariņa nenolauzu... Nu koku esam pārvērtuši kokmateriālā. Kur pirms 20 gadiem desmitiem kilometru šalca mežs, tur tagad kailcirtes mijas ar šaurām meža atliekām, kopšanas cirtes neredz. Gatvēs nozāģē ozolus, ošus, kļavas, egles, pat pagalmos tēvtēvu stādītos. Bet atrodas zinātnieki, kuri apgalvo, ka cērtam tikai nocērtamo. Turpat līdzās krūmiem aizauguši tīrumi, jo ērtāk taču saņemt pabalstus un pārtikas pakas, nevis izaudzēt kaut vai pūru kartupeļu. Esam ierauti „nekānedarīšanā”. Sava kaktiņa, sava zemes stūrīša patriotisms iznīcināts.
Vai globālie draudi piespiedīs latviešus attapties, vismaz daļai atgriezties viensētā un kopt zemi? Bet – kā mēdz sacīt – ja vilciens būs jau aizgājis...
Daba spēcīgāka par vismodernāko tehniku. Daba nepazīst žēluma. Dzīvība ir brīnums.
No austrumiem mūs apsaukā par fašistiem, no rietumiem rakņājas un šausminās, ka bijuši latviešu izcelsmes teroristi un pat izvarotāji. Toreiz nedevās svešumā – Somijā, Šveicē, Francijā, Anglijā pelnīt, lai atmaksātu dzimtenē ņemtos kredītus, toreiz devās cīņā par savas tautas atbrīvošanos no Krievijas impērijas žņaugiem. Pliks fakts vien jo viegli pārtop apmelojumā.
Latvieši dzīvoja un mums jāturpina dzīvot. Centīsimies izprast dzīvi.
Godājamo Jāni Krēsliņ, senior! Neklusēsim par šodienas nedienām un saskatīsim rītdienas draudus. Ne pagātnes biezajā kažokā tvarstīsim latvieša kaut kādas blusiņas, bet mēģināsim izprast globālās norises.
