Jaunā Gaita nr. 246. septembris 2006
Ainārs Zelčs
PAR RIETUMU RADIOBALSĪM PADOMJU OKUPĀCIJAS LAIKĀ
Neatminu, kāda bērnībā bija pirmā tāldzirdes kaste manā ģimenē. Bet nešaubos, ka tāda uzradās itin drīz, līdzko mani vecāki apprecējās. Tolaik latvieši Latvijā tādas kastes pirka cītīgi, lai gan naudas tiem nebūt nebija daudz. Nu ja, mūzikas mīļotāju tauta. Tā gan. Bet ne tikai. Kad tāds mūzikas mīļotājs bija drošs, ka viņu neviens svešs ne redz, ne dzird, tad kloķi un pogas tika spiestas un grozītas tā, lai klusītiņām, tik tikko sadzirdami ieskanētos − ...?
Jā, kas?... Naidīgās radiobalsis, sociālistiskās iekārtas grāvējas un jaunās paaudzes pavedinātajās neceļos.
No Staļina lēģera mans tēvs atgriezās garīgi salauzts. Mācēja klusēt. Par politiku nekad nerunāja. Kad tikai bija iespējams, dzēra. Un tomēr, šad un tad naidīgās balsis klausījās. Jo īpaši, ja karsti gāja Vjetnamā vai Čechoslovakijā. Kaŗa pēdējā gadā manas mātes brālis bija spaidu kārtā iesaukts sarkanarmijā un kritis. Ja dažādos dzīves gadījumos un dažādās iestādēs svešie ienācēji, kā jau paraduši pret iekaŗotajiem un pakļautajiem, „kāpa uz auguma”, māte nekautrējās šo bēdīgo notikumu pieminēt itin skaļi. Tas līdzēja. Lielā mērā reiz mani tas glāba no pavisam lielām nepatikšanām, kad jaunības dedzībā un pārgalvībā, no tēva bēdīgās pieredzes neko nemācījies, biju meties „vērsim pie ragiem”. Māte naidīgās balsis neklausījās. Taču neliedza to darīt dēlam.
Kad es sāku? Ap piecpadsmit, sešpadsmit gadiem. Pirms tam augu, ar iekaŗotāju gudrībām skolā dāsni sabarots. Tur romāns būtu jāraksta, kā tāds padomju skolnieciņš pēkšņi (?) sadumpojas. Iespaidoja skolas un klases biedri. Tādi, ar kuŗiem tēvi pēc atgriešanās no lēģeriem vai izsūtījuma par politiku tomēr runāja. Ja grib izteikties skaļiem vārdiem, tad par manu paaudzi var teikt, ka bijām „Chruščova bērni”. Dzimām tāpēc, ka tēvus no „mazās zonas” izlaida „lielajā”.
Jau tajā vecumā sajutu un sapratu asi un skaidri, ka manai tautai nodarīta ārkārtīga netaisnība. Naidīgās radiobalsis par to visu mācēja pastāstīt daudz sīkāk. Es pieplaku tāldzirdes kastei...
Bij tā, it kā simtiem un tūkstošiem dažādu klucīšu (ziņas, fakti, patiesības, utt), kupj kopējais salikums jaunam, meklējošam cilvēkam dod pasaules ainu, viens pēc otra iznirst acu priekšā no sovjetiskās miglas. Iznirst, kļūst spilgtāki un spilgtāki pēc katras nākošās klausīšanās reizes. Kļūst tuvi. Savējie. Ātri iemācījos „lēkāt” no vienas „ra−diozāģa” īdoši dūcošās uzbāšanās vietas, kur vairs neko nevarēja saprast, uz nākošo. Zināju, kuŗos viļņos un kad kuŗo raidstaciju var tomēr sadzirdēt vislabāk. Šķiet, bija kāds laiciņš, kad laikam Helsinku lielās sanākšanas iespaidā „zāģēja” mazāk. Nu, tad bija svētki.
Kad „zāģēja” atkal, tad uzzināju, ka esot iespējams izgatavot ierīci, kuŗa palīdzot. Tādu ierīci tomēr nesāku ne meklēt, ne taisīt, jo, ja tādu mājās atrastu, tad cietums drošs.
Atceros kā šodien, cik priecīgs skrēju pie otra tāda paša klausītāja, vienaudža, kad Amerikas Balss latviešu raidījumā, šķiet, kādā no pagājušā gadsimta 70. gadiem, 17. jūnijā, dabūju pirmoreiz dzirdēt, ka ASV neatzīst Baltijas valstu inkorporāciju. Tās izjūtas vienā rakstā neizteikt... Tām īstā vieta un atklāšanās un dzīvošana romānā. Daļēji šo savu pieredzi esmu iekausējis grāmatā 1945RIGA.
70. gadu beigās un 80. sākumā, kad mācījos un studēju galvaspilsētā, naidīgās radiobalsis jau klausījās tik plaši un tik daudz, ka dažs labs no jauniešiem to darīja atklāti un pat uz ielas.
Sāka vairāk raidīt latviski. Un vairāk arī klausījās. Vairāk un vairāk... Kad Mākslas akadēmijā, mācot zinātnisko komunismu, studentiem reiz tika paziņots, ka vienīgā Padomju Savienībā atļautā antikomūnis−tiskā organizācija esot baznīca, tad klusībā pie sevis nodomāju, ka radiobalsu aizliegšanai sarkanās rociņas par īsām. Aizliedz vai neaizliedz, iekārtu graujošās ziņas tāpat spēja ienākt katrā dzīvoklī, katrā tāldzirdes kastē, katrā ausī. Katrā galvā.
Un tad bija krakšķis. Riktīgais. 80. gadu beigās. Un arī tās izjūtas vienā rakstā neizteikt, kad, nebaidoties uzliku vefiņu uz to skaļāko un klausoties, kalu akmeni Alūksnē, tēva mājās. Ielas malā. Garām šurpu turpu dažādās darīšanās staigāja netālās Latvijas laikā pagasta, bet pēc okupācijas krievu skolas darbinieki un skolnieki. Kas man daļas gar viņiem. Es jau biju tikpat kā brīvs. Tikpat kā izlaists no „lielās zonas”. Uz vasaras beigām, ap deviņiem, Radio Brīvās Eiropas laikā liku kaltu pie malas, sēdēju, skatījos mākoņos vai saulrietā, un domāju visādas domas. Bet no vefiņa skaļi un sarkanzāģu netraucēti plūda radiobalsis.
Var nešaubīties, ka bez šīm radiobalsīm Padomju Savienība pastāvētu vēl joprojām.
Par rakstnieku, akmeņkali un pirmās latviešu elektroniskās izdevniecības <www.eraksti.lv> izveidotāju skat. JG244:9 un JG244:53.
