Rolfs Ekmanis
IEZĪMES LATVIJAS LITERĀRAJĀ DZĪVĒ: 1973
(Nobeigums)
Dzejas dienā Čaklais atdzejojis arī abhaziešu dzeju, ko kopumā raksturo atklātība, vīrišķība un dzimtenes mīlestība.
Par medinieka Uibanča cīņu (protams, kopā ar krievu ideoloģiskajiem vadītājiem) pret "taigas varasvīriem (kņazu Nemeku, kulaku Adičču, šamani Bokuni)" un "japāņu imperiālistu tīkojumiem" stāsta jakutu prozists Nikolajs Zolotarevs (Jakutskis, 1908) grāmatā Zelta strauts. Viens no mariešu literātūras aizsācējiem Jakovs Maijorovs-Sketans (1898-1937) romānā Erengera (1930-32) attēlo mariešu sādžas dzīvi Ļeņina jaunās ekonomiskās polītikas (NEP) gados, Romānā Kaija un ērglēns (Hanido & Halerha) jukagirs Semjons Kurilovs parāda šīs mazās tundras paleoaziātu tautiņas dzīvi laika posmā no 1892. līdz 1902. g. Anā Paitiks gaŗajā stāstā Mantinieks pievēršas dzīvei kādā Turkmenijas kolchozā kaŗa un pirmajos pēckaŗa, gados, bet uzbeku filologs Askada Muhtars (1921) izveidojis interesantu romānu Platāna no savas tautas leģendām, stāstiem un nostāstiem. Pēdējās 5 minētās grāmatas tulkotas ar krievu valodas starpniecību.
Vēl gribas pieminēt filoloģijas zinātņu kandidātu; indologu Viktoru Ivbuli, vienīgo bengāļu valodas pratēju Latvijā. Turklāt viņš ir veiksmigs atdzejotājs, par ko liecina Rabindranata Tagores (K 8), 7.gs. dzejnieka Bhartrihari (Z 22) u.c. bengāļu vārsmu latviskojumi (LuM 18.8).
SVEŠATNES LITERĀTURA
Īstas literāro vērtību apmaiņas, sadarbibas kultūras jomā starp ārzemēs mītošiem latviešiem un viņu tautas brāļiem dzimtenē joprojām nav. Pēdējiem lemts dzīvot slēgtā sabiedrībā, kas dara visu iespējamo, lai izolētu savus pilsoņus no režīmam nelabvēlīgām vēsmām - Rīgas ideologi terminu "kultūras sakari" gluži dogmatiski izprot kā atļauto materiālu plūsmu tikai vienā virzienā - no Austrumiem uz Rietumiem. Lielāku patstāvību ir izrādījuši lietuvieši un igauņi, kas tik traki nebaiļojas no kontaktiem ar svešatnes kultūru. Sakarā ar Jurģa Baltrusaiša (1873-1944) 100.dzimšanas dienu periodikā parādās vairāki cildinoši raksti par šo lietuviešu dzejnieku, kas savus daiļrades pirmos solus speŗ krievu simbolistu rindās, pēcāk kļūst par Lietuvas sūtni PSRS, bet 1939.g. pārceļas diplomāta darbā uz Parīzi, no kurienes neatgriežas uz savu Maskavas varā nonākušo dzimteni. Vēl plašāk atzimē Marijas Underes 90. gadskārtu, kaut arī slavenā; daudzās valodās atdzejotā igauņu dzejniece mīt Zviedrijā, Jau agrāk Tallinā izdotas vairākas viņas dzejoļu grāmatas, to starpā Dzejoļu izlase (1958), Trīspadsmit balādes (1963), Sapņojums (1968). Zviedrijā mītošā 74 g. vecā Augusta Melka (Malk) romāns Taeva palge all (Zem debesīm, 1937) ne tikai pārpublicēts Tallinā, bet, kā ziņo Sirp ja Vasar (1974, 15), kļuvis par otru visvairāk lasīto romānu Igaunijā. Izdots arī Voldemāra Auna (Oun) romāns par 20. gadiem Priedes un dūmi. Igauņu kritiķis Pauls Kūsbergs nebaidās plaši citēt savu kollēgu Rietumos, Orasu (Ants Oras), nodēvēt vinu par "20.gs. modernās dzejas priesteri" (Družba narodov 1).
Tāpat kā iepriekšējā gadā - galvenokārt sakaru komitejas izdevumos - atskan sūrošanās par atsevišķiem klaidas kultūras darbiniekiem, par organizācijām un publicējumiem, Vissavienības presē kuriozs uzbrukums nāk no kritiķa prof. Aleksandra Dimšica spalvas. Rakstā "Padomju daudznāciju literātūra un mūsdienu ideoloģiskā cīņa", kas saīsinātā veidā pārspiests Literatūrā un Mākslā (10, 2), cita starpā viņš kritizē visā pasaulē pazīstamo akadēmisko izdevumu Books Abroad. Tā redaktors, "zvērinātais reakcionārs, igauņu emigrants I. Ivasks," sapulcinājis ap šo "vienu no rakstīgākajiem sovjetoloģiskiem izdevumiem (...) veselu saniknotu falsifikātoru grupu, kas numuru no numura izvērš kampaņu pret sociālistisko rēālismu". Viņu starpā minēts arī JG līdzstrādnieks, Karnegī-Melona (Carnegie-Mellon) universitātes romāņu filoloģijas katedras vadītājs prof. Juris Silenieks, Slavu valodu mācībspēks Aleksis Rubulis (Notre Dame Univ.), kas kļūdaini nodēvēts par krievu un Austrumeiropas kollekciju glabātāju Jēlas (Yale) universitātē; savukārt "izplatījis savus ļaunprātīgos viltojumus" grāmatā Baltic Literature (Notre Dame-London: Univ. of Notre Dame Press, 1970):
.. viņš izgāza savu niknumu uz dažiem rakstniekiem,kuŗu darbība sākās pirms 1940.g. un kuri pēc tam sekmīgi strādāja jaunajos apstākļos, un nostatīja pretī Baltijas Padomju republiku rakstniekiem dažādus emigrantus ..
DZEJA
Kaut arī lasītājos un dzejniekos nav vērojama tik liela ieinteresētība par dzeju, kāda vērojama pirms gadiem pieciem, skaitliski 1973. gads nav no skopajiem. Iznāk veselas 29 oriģināldzejoļu grāmatiņas ar 8,000-16.000 eks. lielu metienu. Atsevišķos gadījumos tas ir vēl lielāks. Tā tas ir, ja vadās pēc grāmatu pasītes pēdējā lappusē. Pēc citām ziņām papīra limiti esot krietni mazāki un "atzīmētie metieni bieži vien pārvēršas par fikciju". Kā žēlojas dzejniece Valija Brutāne, "dažus dzejoļu krājumu izdevumus šogad nav bijis iespējams saņemt pat RS biedriem" (LuM 5.1.74). Minētajām grāmatām pievienojas gadskārtējā jaunākās dzejas pirmpublicējumu izlase Dzejas diena, kā arī jauno dzejnieku krājums Acis un jau minētā tematiskā lzlase Jūras dziesmas. Dzejoļi turpina iziet tautā arī ar periodikas, radio, TV, teātrālizētu uzvedumu un skaņu plašu palīdzību. Krietni izkopta kultūras darba daļa ir dzejas vakari. Tātad dzejoļu izplatība un produkcija ir liela, pat ļoti liela. Bet dažādu iemeslu dēļ kvantitātei ir lielas grūtības pāriet kvalitātē. Nav daudz tādu darbu, kur varētu sajust lieluma elpu. Visu lielo lirikas plūdumu gandrīz neiespējams pievest pie kopsaucēja. Galvenās dzejas tendences un nozīmīgākie tematiskie izveides procesi satura ziņā daudz neatšķiras no iepriekšējiem diviem, trim gadiem (skat. JG 84-85, JG 90-92, JG 97). Uzgriežnu pievilkšana stipri veicinājusi dzejnieku likteņa līdzdalības; iesaistības pašizjūtas izpausmes aprimšanu. Krietna dzejdaŗu daļa noslēpusies aiz kompromisu kompresēm. 60.gadu beigu posma spriegums bezmaz pazudis, nogājis pagrīdē. Balstoties tikai uz 1973.g. dzejas darbiem, dzimtenes dzejdaŗus kopumā diezgan grūti dēvēt par "progresa iemiesojumiem" un "sabiedrības motoriem"; par cilvēku dvēseles satricinātājiem, sapurinātājiem, par tādiem, kas pastāvīgi cenšas pārvarēt iesalušas un sastingušas varas strukturas, saskatīt jaunus un pareizākus ceļus. Sakarā ar piespiesto muguras pagriešanu "laikmeta problēmām", notikusi zināma tematiskā satura sašaurināšanās. Vienlaikus turpina augt lirisma īpatsvars - ar bieži apnicīgiem, vieniem un tiem pašiem objektiem: dabu, laukiem, mīlestību - laimīgu un nelaimīgu. Vairums dzejnieku dažādās kombinācijās un variācijās zīmē tādas kā ainiņas, skicītes "par šo un to" un par sāpem; par savām sāpītēm. Pārāk bieži sāk dominēt vientiesīgi naīva un neatbildīga pašapmierinātība, idilliski pasīva omulība; tieksme pēc miera, pēc nosnaušanās, pēc bēdu likšanas zem akmens, pēc snaudulīgas sildīšanās pie ģimenes pavarda. Skaistdvēseliskajiem pasīvajiem liriskajiem varoņiem daudz neko nevajag, pietiek, ja ir klusums, ja reizēm var paraudzīties mīļākās acīs un zvaigznēs, ja var pastāstīt draugiem, "ka meitiņa pa dārzu jau skrien, bet puisītis vēl tikai smaida", ja strazdu smailajos knābjos var paklausities dziesmu, ja var "padzert sauli" un ļaut, lai uz pleciem "nakts zilu bezrūpību sedz". Sirmbārža liriskais varonis iedzeŗ "mājas vīnu vieglu"
Un kūp no cigaretes dūms
---------------------
Pie kājām Džeks man kurpes laiza
Uz ceļiem siltu galvu liek.
Nepretenciozās idilles bieži raksturo poētiskās slodzes trūkums un stilistiska vienveidība. Visvairāk iepriecē atsevišķu jauno dzejnieku daiļrade ar jaunu domu slāni, ar svaigu vēsmu uzvēdīšanu. Daudzas rindas Acīs (skat. G. Irbes recenziju JG 102.num.), Neibarta Lasāmgabalos (skat. P. Johansona recenziju šinī numurā), kā arī periodikā, īpaši Liesmā, dod iespēju secināt, ka jaunais 70.gadu vilnis beidzot uzsācis savu kaut arī pagauso gaitu.
Lai ieskicētu 1973.g. dzejas ceļu, ielūkosimies klajā laistajos dzejoļu krājumos, mēģinot uztaustīt to raksturīgākos mezgla punktus. Vispirms gan jāpasvītro, ka ar savdabigāko mākslas atklāsmes spēku bieži izceļas tieši periodikā publicētie dzejojumi - gan "dzejas veterāņu", gan "avangardistu" - kas arī varbūt tiešāk raksturo apskatāmā gada ražu. Veselu krājumu varētu sakopot no spēcīgām Latvijas dziesmu svētku simtgadei veltītām vārsmām. Vairākus dzejoļus publicē sakarā ar pasaules mērogā izcilā dziedoņa Jāņa Zābera nāvi 38. dzīves gadā. Bet šī raksta ietvaros nav iespējams iztirzāt periodikas dzejas devumu.
Ar visietekmīgāko māksliniecisko sniegumu un iedarbīgumu izceļas Olgas Lisovskas, Vitauta Ļūdēna un Jāņa Petera dzejoļu grāmatas, kaut arī virzības nezināmajā, neatklātajā tur nav samanāmas. Lisovskas 5. krājums Pie jūsu mīlestības savas vienotības dēļ līdzinās vairāk gredzenā iekaltai liriskai dienasgrāmatai, kur ar tēlainiem, atveldzējoši emocionāliem, intimi siltiem un bieži rezignācijas piesātinātiem vārdiem dzejniece, "cilvēkus mīlēdama vairāk kā viņi mani, cenšas izraudāt savas asaras līdz galam, kaut arī
Esmu nogurusi no asarām,
ko man izraudāt neļauj.
To darot,
Pie jūsu mīlestības
sevi parbaudīt eju.
Visam krājumam cauri vijas skumjas par ātro mūža skrējienu. Harmonisks māksliniecisks veselums raksturo šim motīvam veltīto ekspresīvi emocionālo dzejoli "Zilie zirgi", kam ierosmi devusi Ulža Zemzara glezna:
Un sveša sev, saviem mīļajiem, es pamodīšos tai rītā
Un sasliešos pati pret sevi un savu likteni spītā,
jo raugi - es naktī dzirdēju:
tumsā pakavi dip
pa zilu miglu,
pa aukstu zāli...
Ko viņi grib?
Un savu māju es atstāšu, ar mājīgām rūpēm klātu,
Ar siltu mieru, ar maigu mieru aizputinātu -
miers bija kā pūkains kaķēns,
miers bija tik balts un maigs,
miers tecēja viegli caur pirkstiem,
kā smiltis skrēja, kā laiks.
Es nē,varbūt citi brīnīsies,kā var būt tik nepiekāpīgs,
Kā var ar pakavu dipoņu uzplēst sen klusušu sāpi?
Es nē, jo es tad jau zināšu, kā pārvēršas klusums rāms,
pa aukstu zāli...
Zinu, ko viņi grib.
Un sveša sev, saviem mīļajiem, es aiziešu neatvadoties,
Kamēr vēl ir, kas aicina, kamēr vēl ir, kurp doties.
Savos iepriekšējos 4 krājumos formas meistars Ļūdēns galveno ierosmi smeļas pagātnes notikumos - citu tautu, bet visvairāk savas "dzimtenes rudzu putenī". Tāšu rakstos šis motīvs turpina skanēt "Viļnas vilkā", "Koklētājā", "Bronzas aprocē", "Jānī no Mežotnes", bet krietni vien klusākās toņkārtās. Tagad viņa liriskajam varonim visu pamatu pamatā ir maize (darbs), atdevīgas mīlestības pārdzīvojums, veldze džimtenes dabā un mātes valodā:
Mātes valoda,
Pa tavu vārdu kāpnēm
Savā tautā uzkāpu es.
Latviešu valoda,
Pa tavu vārdu kāpnēm
Kāpj tauta uz dzīvības laukiem.
Zelta kāpnes
Lai ikkatrā dvēselē mana.
Saule tuvu
Ar vienu mūžību aizsniedzama.
Gandrīz trešā daļa no dzejoļiem sacerēti leksiski īpatnos klasiskos sonetos. Apstāsimies pie soneta "Usma":
Tīk ūdeņiem tas caurspīdīgais klusums,
Iz dzelmes kas pret bišu celiem aug,
Kā zvejnieksieva aizsnaudusies Usma -
Starp rudzu laukiem vizošs zivju lauks.
Bet pēkšņi uztrūkstas no snaudas Usma,
Ja dienai krīt no rokām vēju trauks,
Un vilņu krūtis ceļas siltā dusmā,
Jo klusumam ir piejaukts vētras raugs.
Kā vanags lido strīpains mākoņrēgs,
Kā pīļu bērni bailēs laivas bēg.
Un meža malā danco traki koki.
Un dzelmju krāsnīs balta malka deg.
Un bangojošās dangas it kā rokas
Kā mīklu abrā mīca debesu loku.
Ar tādu pašu elastīgumu kā Dzirnakmenī un Asins zālē arī savas 1973. gada grāmatas Mans bišu koks 66 dzejoļos Peters pāriet no tagadnes uz vēsturi un atkal atpakaļ. Čaklā vārdiem izsakoties, viņš "meklē apliecinājumu dzīves vērtībai, personības saturam arī iepriekšējos gadsimtos, tautas dzīvajā dzīvē, paražās un tikumos, visā tās nenogludinātajā raupjumā un parastumā, ārējā pelēcībā un vienmulībā" (LuM 13.7.74). Ar spontāniem emocionāliem uzbrāzmojumiem intonātīvu daudzveidību un izkoptu ritmiku Peters
izdzied no senzemes gudrību jaunu,
kuru tad nākotnes zvanā
izdzied par mēli, par pravieša mēli.
Galvenie dzeju tēli: tautasdziesma, dzirnakmens, bites, zvans, bet īpaši ietilpīgais uguns simbols, kas ietveŗ sevī ticību tautas dzīvībai, dzejnieka tautas un dzimtenes mīlestību:
Tu, bālā ziemeļzeme,
tu, salnā bērza tāss,
virs uguns rokas turi,
virs uguns verdošās.
-------------------
Lai pesimisti ērkšķus
ap savu galvu vij -
man greznoties nav laika:
es ticu ugunij.
Ne tikai kultūrvēsturiska nozīme ir 84.g. vecās dzejnieces Paulīnas Bārdas otrai grāmatai Rudens putniņš (viņas pirmais krājums Vientulības prieks iznāk 1932 g.), kur I. Bērsons apkopojis 135 kopš 1925.g. sacerētus dzejoļus, kas izveido lirisku, klusinātiem toņiem un saistošām metaforām piesātinātu dienasgrāmatu. Lielākoties dzejniece kavējas sev vistuvākajā pasaulē, apdziedot bērnību; mīlestību, dzimtā nostūra dabas skaistumu. Agrīno vārsmu mazais putniņš zara galā pamazām pārvērties par rudens zelta putninu. Apbrīnojama ir skrupulozā rūpība, ar kādu veidotas lakoniskās vārsmas, piem "Andreju Kurciju pieminot":
Baltā ziemas rītā klusi
Nāves jūrā ieplūdusi
Dzīves upe tava.
Aizej tu ar spožu vilni,
Krasti paliek dziesmu pilni -
Tām vēl gala nava.
Jāpievienojas Ingrīdai Kiršentālei, ka Dzejas dienas atdzejojumu nodaļa (Edgara Po Krauklis, Brjusovs, Vasko Pops, Tichonovs, abhaziešu dzejnieki) šoreiz saista vairāk nekā 47 mūsu dzejnieku apm. 150 oriģināldzejoļi, kuŗu kopīgā noskaņu gamma ir bālasinīga, pelecīga, un tādēl "atstāj mūs vienaldzīgus, neskar sirdi" (K 5).
Taču ir arī iepriecinošas dāvanas - Petera "Dziesmu svētki - 100" ("Dūktin dūca ratini, / Smēdē āmurs kala. / Mana tauta dziedāja. / Tāpēc nenosala"), Tālivalža Treiča poēma "Priekšspēle" - par grāmatu tirgoņiem Kimmelu, Dēbneru un Gēcelu, kuŗus apcietina 1848.g. Eiropas revolūcijas laikā par ārzemju literātūras pārdošanu (skat. Tilts 142/143), Ļūdēna soneti, Vācieša "Ekskursija fon Vulfa mežā", Liedoņa "Kas radīja mūs visus" un "Vienīgais grēks", Ilgas Bērzas minipasaciņām līdzīgie dzejoļi un Pēteŗa Zirnīša "Dziesmu svētki":
Tas nav koris, -
te mana tauta stāv,
savu Dižo Dziesmu dziedot,
vienīgo,
kas var naidu
un mīlestību
man iedot.
Man tevi visu vajag
sāpīgā priekā.
Visu.
Un nekā lieka.
Jo esmu atmata klaja,
ko vajag
apsaimniekot.
Bet pārāk daudzās vārsmās uzburtas tādas ainas, kuŗu priekšā nobāl pat pasaku fantastika - A. Ločmeļa traktorists, satvēris stūri, "lido kā jauns ērglis" un tāpat lidodams apaŗ kolchoza laukus, bet J. Vanaga pesteļojumā Rainis, "sadzirdis Ļeņinu rītausmas stundā, kauju pret mūžsenu nakti viņš junda". Kā kuriozitāte jāuzskata Vējāna infantīlie ievadvārdi un intervija ar Sudrabkalnu (Jautājums. Gribētos zināt Jūsu domas par komūnista lomu un uzdevumu mūsdienās. Atbilde. Vislielākos - nepieredzētus brīnumus radījusi un rada Ļeņina partija). Šādu māžošanos atsveŗ nopietnie Āuziņa un Skujenieka raksti par atdzejošanu, Marģeŗa Zariņa atvieglinātā formā sacerētā eseja "Dzeja un dziesma" un Brīdakas veidotais Jāņa Petera literārportrets ("Atklātu sirdi un bez egoisma pavisam ne viegli viņš brien pa 'ultravirsskanu gadsimtu šo' ar to vienkāršo dzīves gudrību: Lai varētu pats sev acīs paskatīties".)
Ar atsevišķiem dzeju krājumiem 1973.g. debitē četri autori. No tiem piepilditākais: Armanda Melnalkšna Mainība, kas Andŗa Bergmaņa ieskatā ir "ar dzejiskām iespējām potenciāli visbagātākā grāmata pēdējo četru gadu laikā" (K 9). Līdzīgi domā I. Čaklā (LuM 30.6). Dzejnieks, kas jau pazīstams no periodikas un 1971.g. Acīm, pieblīvējis savus ģeometriskos, bieži patīkami mūzikālos dzejoļus ar izsaucieniem, jautājumiem, uzrunām un folkloras ievijumiem. Interesantus epizodus var atrast vairākās vārsmās par Rīgas senvēsturi, kur Rīga, šķiet, kļuvusi par visas Latvijas simbolu. Krājumam cauri vijas ironija - "sastapos ar patiesību, ka mana patiesība patiesībā bija meli". "Pats kā lietus tūce / Es piesūcos ar bēdām melns", raksta daļēji aroda iespaidā čhirurgs Vitāls Oga savā smeldzīgi skumjajā krājumā Dūmu grīstis vakara vējā. Kamēr Madonas šofere Vilhelmīne Urtāne savā grāmatā Gara, gara tēva josta, braucot gan "caur septiņiem sniegputras kalniem", gan "līdz debesīs parādās STOP- / Sarkanais saules signāls", vēro dabu, atceras "baskāji bērnību" un laiku pa laikam grūti nopūšas no mīlas sāpēm un citām dvēseles žēlabām, Meirānu jaunsaimnieka dēls, tagad kolchoza vīrs Jānis Gavars krājumā Labību apliecinu, "ģērbies taisnībā savā", maļ savas bēdas "zem traktoru smagajām ķēdēm" un cer pacelties reibinošos augstumos ar skolnieciskām pamācībām par "darba lielumu".
Otrie krājumi iznāk Rūtai Ventai, Arvīdam Plaudim un Inārai Rojai. Tos visus raksturo tēlu sistemas vienmuļība, pavāji izstrādāta izteiksme, leksikas neatbilstība dzejas tēlam, ari deklarātīvisms. Simpatiskākais ir Ventas sērīgo intimo izjūtu kopojums Slāņojums, kur gan nepavisam neiederas klišejiskiem dabas tēliem piebārstītie cikli par ekskursijām uz dažādiem PSRS nostūŗiem. Daudz pārliecinošāk dzejnieces pelēkās dienas atsvaidzē dabas nokrāsas pie Salacas un Ineša, arī pie Milzu kalna. "Man ir no svara sevi izdziedāt" un
Tā nav taisnība ko ZINI,
Tā ir taisnība, kas SĀP
deklarē Plaudis Starp aprīli un pērkoņlietu. Bet tas, ka "aiz domas doma klaudz", neliecina par dzejnieka varēšanu. Gribas vērsties pret autoru ar viņa paša rindiņām:
Piecas tonnas
Kvēlu jūtu,
Pieci grami
Mīlestības.
Un:
Kaila,
Plika
Didaktika
Aprij dzeju
Šņaku
Šņiku.
Savas Gravitācijas bieži neveiklās sintaktiskās konstrukcijas Ināra Roja pagalam lomonosoviski sapiparojusi ar globālām un ārpusglobālām hiperbolām, un tikai tādēļ, lai pateiktu to, ko Šillers izteica divās rindiņās:.
Viss vecais zemē grūst, un laiki mainās,
No drupām ceļas jaunas dzīves ainas.
Lielāks dzejisks kopums, intensīvāki mākslinieciski meklējumi ir trešajos krājumos. Saistošākais no tiem ir sentimentālā jūtu dzejnieka Alfrēda Krūkļa kopojums Teic, kur zeme tā, kas galvenokārt sakņojas dzimtenē, Gaujas līčos, Kurzemes pļavās, dzimtajā Krotes pusē. "Lai cik arī tālu no mājām / es domās aizklīdis būtu-- / visu mūžu pie savām kājām / dzimtenes putekļus jūtu", skandē dzejnieks. Raimonda Paula mūzikas cienītāji viegli uzpazīs daudzus pirmā daļā ievietotus darbus, resp. dziesmas, kas radušās lielākoties Krūkļa sadraudzībā ar populāro estrādes mūzikas komponistu ("Baltijas jūra", "Kam ziedi, mežābele?", "Sens ir tas stāsts" u.c.). Uzāvusi "zaļas cerību kurpes" un "zaļā cerību mētelī ģērbta", krājumā Zem kokiem klausīties Ausma Pormale aicina citus cilvēkus tur, "kur Gaujas leja - zaļzila šalle - vilņodama kāpj". "Nāciet zem kokiem un pieņemieties spēkā," viņa izsaucas. Nojauciet žogus, saraujiet "smalkos lišķības" un "viltus tīklus" un esiet tādi, kādi bija Rainis un Tolstojs, Grots un - Smulāns.
ČETRDESMIT PIECOS GADOS MIRT
Antonam Smulānam
45 -
apvīti māla vijām -
siltām dvēseles dzijām
no asins.
45 -
ragaiņi smejas mālā,
mālā kā siena vālā
skurbīgā.
45 -
nopietnas krūzes lokās -
kā sievietes dzemdību mokās -
ugunī.
45.
svētā podnieka ripa -
kā saules ripa
no zelta
ZEMĒ DOBUMU IESPIEŽ.
Rudens dzeltenu lapu iesviež
tieši sirdī.
Tieši sirdī
45
Latgalei kvēl:
"Zēl, cik žēl... "
Bet - katra diena ir bijusi piemineklis,
katra diena ir bijusi viss.
Arī Veltas Kaltiņas Sarkanmāla vāpe - "lai pasaule rājas, ja grib" - pauž alkas pēc atvērtām dvēselēm:
Tie mirkļi ir svēti,
Kad dvēsele dvēselei atveras
Ar atdevi
Un bez bailēm.
Kad dvēsele dvēseli atdzeras,
Cilvēks cilvēku
Saprast mācās.
Un Mezglu kalnos Elzas Vēciņas liriskā varone - viņai jau ir "spieķis un balti mati"-tāpat grib "mīlas un saules lokā ... palikt arvien". Visvairāk saules lokā. Meklēdama glābiņu no "spiedzieniem, kliedzieniem, rēcieniem", no "dvēseļu ledus laukiem", no "riteņiem, riteņiem, riteņiem", kas skrien virsū no visām pusēm, viņa gan sačukstas ar jūŗu, zilo gaisu un balto mākoni, ar ievām, ābelēm un zaļo apīni, ar zāli ežmalā, siena zārdu, pat ar kuplās gobas robaino lapu, gan sadziedas ar smilgām, dzegužliniem un kaķpēdiņām, gan ieklausās, kā tauriņš sarunājas ar ziedu, ūdens klusumu un mākoņu slīdēšanu. Un, protams, arī Vēciņas pieņemšanās spēkā var notikt tikai dzimtajā zemē:
Pie taviem pakalniem pieķeršos,
Pie taviem pakalniem turēšos.
Pie bērzu un egļu saknēm.
Tev atdošu, kas manī mūžīgs ir.
------------------------------
No kurienes saules mūžu man ņemt?
Bet saules mūžu dzīvot lemts
Manai mīlestībai pret tevi.
No lauku klusuma, kur "balts mākons pašūpojas zilo plūmju gatvē", kur "silta un smaržīga snauž migla Abavas ielejā", savas Vēstules no Ošu zemes, savas "gaismā dzimušās dziesmas" sūta romantiskā liriķe Skaidrīte Kaldupe.
Tāpat kā iepriekšējos dzejoļu krājumos, arī pasaku grāmatās, Kaldupes Cilvēks ir totāli saplūdis ar dzimtenes dabu. Tikai tur viņš spēj atrast aistētiskas un morālas pamatvērtības. Vai visos savos dzejoļu krājumos Ārija Elksne sevi pierādjusi kā dedzīgu dzimtās zemes apdziedātāju. Tā tas ir arī 1973. gada Klusuma krastā.
Mana Latvija mazā, lai cik
Tevi mīlam un mīlēsim vēl,
Prom uz citu planetu nest
Tavu nākotni nespējam mēs.
Katras sievietes un mātes pienākums pret nākamo paaudžu dēliem un meitām ir sēt sirsnību un maigumu. Citēsim dzejnieces "Aicinājumu":
Savāksim kopā it visu to mīļumu,
Tautas dziesmās un teiksmās kas snauž,
Salasīsim kā zvirgzdus tos vārdiņus,
Mātes ko bērniem gar šūpuli sprauž.
lzraksim tēvu un vectēvu sirsnibu -
Zelts taču nerūs un nesapel.
Tikai nātres lai paliek mums pašiem,
Kāpēc ar nātrēm citiem dzelt?
Pavasarim mazs dzeltens putniņš
Uzticīgi uz pleca jau sēd.
Naida un kara artajā zemītē
Laiks mūs maigumu aicina sēt.
Elksni pārņem pesimistiskas izjūtas vērojot sašķiebto, salauzto, samudžināto dzīvi. "It nekas vairs nedara prieku / Tā kā senāk. / Viss pliekans, viss blāvs". Mierinājumu viņa meklē "klusuma krastā" - dzimtenes brūkleņu silā, birzī, lakstīgalas dziesmās. "Sajā dzīvē tik daudz" klupušais un kritušais Harijs Heislers labi zina, ka
Uz priekšu
vienīgi tad spēsi tikt,
Otro elpu
ja atradīsi.
Bet arī viņa 7. krājums Otra elpa neliecina par tās atrašanu. Kopš savas pirmās grāmatas Kāda būsi, sirds? (1957) un īpaši nekad nepārpublicētās un vairākās valodās pārtulkotās poēmas Nepabeigtā dziesma, Heislers nav spējis uzrakstīt neko tādu; kas ļautu runāt par virzīšanos uz priekšu. Bet dzejnieks nebūt nedomā savilkties kamolā "gluži kā ezis, līdzi aiznesot brūci:
Es strādāšu, strādāšu gluži kā traks.
Vēl tālu ir laiks, kad kuģis kļūs vraks, --
Man solis būs viegls;
bet zemē guls smags.
Nost mieles un nīgrumu!
Nost ar bēdām!
Uz Zemes šīs
ir jāpaliek pēdām! --
Cecīlija Dinere un Valija Brutāne sāk "sist pie krūtīm" un "apzvērēt skaļi" jau kaŗa laikā latviesu publicējumos Iekškrievijā. Tagad no agrākās bravūras maz kas palicis pāri, izņemot izteiksmes nevarību. Krājumā Neredzamie tilti Dinere atzīstas, ka vecie
Dzejoļu krājumi
Plauktos apklājas putekļiem
Bet tagad
Es tos vairs netveru.
Ar papelēcīgiem dzejas tēliem vina aicina ieklausīties citu cilvēku sirds pukstos, nevis mēģināt aizdzīties līdz horizontam --
Labāk aplaist loku
Savas mājas šķūnim
Un ar savu ēnu
Satikties.
Arī Brutāne savā 8.grāmatā Rātnie ritmi risina dažādas elēģiskas pārdomas un izsaka vēlmi "tikai klusēšanas auglī kost". Kamēr apkārt "šoferi lādas, gājēji pukojas, / pārdevēji ir nelaipni", "kad piesārņojas zeme, ūdeņi un gaiss, / kad trūkst elpas, paātrināti sit pulss / un intrīgu cilpas žnaudz kaklu", dzejniece spēj saglabāt mieru tikai "savā mazajā un siltajā lokā", "mieru sevī - kā nopūtu, kā pašcieņu, / dzīvības kodolu un lēnprātības maigumu" Ar LPSR Augstākās padomes prezidija goda rakstu nesen kā apbalvotās Mildas Losbergas 5.grāmatā Vējaroze vēl var atrast pa sterilam propagandistiskam dzejolim, bet arī viņas neseno sociālā pasūtinājuma trauksmainumu aizstājušas skumjas un sāpes:
Naktī, kad pavasara zvaigznes,
Sijādamas salnas baltos miltus,
Pār mežu galotnēm kāpj,
Arī es paņemu sietiņu|
Un sijāju savu mūžu.
Un sāp.
Sāp no nesaskaņas.
Rupji maltiem miltiem
Pa vidu melnie graudi
Un indīgs tukšums,
Un slāpes
Ja es būtu savu tīrumu apsējusi
ar skaidriem graudiem,
Ja tik ilgi mani nebūtu kvēlinājis
Rudzupuķu zilais prieks -
Varbūt es būtū samalusi
Labus, smaržīgus miltus
Un cepusi rudzu maizi,
No kuras visiem tiek.
Bet tagad kā rūgta patiesība
Guļ mana abra šķība
Un apsūbējis, apkritis
Mans mēness nazis.
Gan sijājas sietinš,
Bet pavasara laiks tālu jau apritis,
Un mana laika
palicis maz.
Katru nakti viņas vēnas dzird "kā nedzimušo bērnu koris dveš" un rūpestus viņai dara tas, ka
Guļ mātes ar tukšiem klēpjiem,
kā svētnīcas, kurās izpostīts saules dievs.
Pārējo piecu 1973.g. dzejoļu grāmatu autorloksnes piepildītas lielākoties ar tukšiem konjunktūristiskiem saukļiem un apliecinājumiem, dežūrvārdiem un dežūrdomām, kas grūti atšķiŗamaš no 40.gadu vulgārsocioloģisko vārsmojumu kompilējumiem. Tam visam pievienojas gaužām vienmulīgi formas un izteiksmes līdzekļi, leijerkastiska viena un tā paša motīva atkārtošana. Nelaiķe Mirdza Ķempe glīti noformētajā krājumā Erkšķu roze (33.000 eksemplāros!) dzied madrigālus "revolūcijas krāsnkurim" Ļeņinam, kas "ar pelniem un dzirkstelēm apbiris", kuŗa dzirkstošo acu pavasaŗa aicinošā vara "rases, nācijas, cilvēkus paceļ un raisa". Un par Parīzes komūnāriem:
Savam laikam solojot pāri,
Jūs ap Ļeņinu stājāt,
Visās brīvības kaujās
Ciešā ierindā gājāt.
Pārfrazējot pašu tautas dzejnieci - 1972.g. beigās Višvabhartatas universitāte Indijā piesķiŗ viņai literātūras doktores goda gradu - "ziedu sapņi" jau, šaubu nav, bija; bet tikai retais ienāca augļos, starp tiem šajā krājumā tādi smeldzoši atmiņu zīmējumi kā "Ērika Adamsona puķe" un "Putna sauciens". Jeronīms Stulpāns jau kopš 1950.g. "meklē vārdus cilvēku ilgām, vārdus, ko citi par saviem justu", bet, diemžēl, ar grūti samanāmām sekmēm. Savā 7. krājumā Maize un ilgas viņš cenšas nest cilvēcei gaismu šādiem vārdiem:
Komunistus dzīvus raka bedrēs,
Dedzināja dzīvo, zaļo zemi,
Taču Internacionāle nedreb,
Ļeņiniskā pārliecība nemirst;
Vai atkal:
Es mazgājos Latgales ezeros
Un noslaukos Krievzemes dvielī.
Pie baltkrievu akas padzeros,
Un sirdī draudzība ielīst.
Valža Luksa Apvagā, kur iekļauti no 1968. līdz 1971.g. tapušie dzejoļi, izteikts prāts "traukties uz mūžību" ar tādiem vārdiem, kas būtu kā "āmurs un lode",
Un tāpēc
kā parādei zaldāta pogu
to spodrināt berzt.
Bet 40.gadu ždanovistisko fražaino apsūbējumu viņš nav spējīgs noberzt. Daudzas lozungotas rindas viņš veltījis t.s. antiimperiālistiskai dzejai, bet kas ir pa spēkam Majakovskim vai mūsu pašu Laicenam, nepavisam nav viņu imitētāja Luksa spēcībā:
Žandarmi, Žandarmi. Žandarmi.
Asaru gāzes. Gumijas steki.
Beztrokšņa pistoles.
Šautenes. Durkļi un dūres.
Mežģītas rokas, Salauzti žokļi.
Asinis. Asinis.
Tā ir kapitālistiskā pasaule, un
pretī;
Miljardi skatās,
Kā dzīvojam mēs, -
Bez asaru gāzēm,
Bez lodēm -
mēs.
Nopelniem bagātais kultūras darbinieks, "ļeņiniādas dziesminieks" Andrejs Balodis savā 65.dzīves jubilejas krājumā Miķeltornis, kas ir viņa trīspadsmitais, nejautā - Kas? Kā? Un kādēļ? Šaubas viņu neplosa un neskrambā, jo dzejnieks simtprocentīgi pārliecināts, ka viņa dzeja - "ar zaļo dzīvības hlorofīlu katrā rindā" - ir "kā āmura sitiens",
Kā dziesmas sākums un nobeigums,
Kā dzīvības mūžīgais nobeigums,
jauns atnākums
un jauna ceļa
atsākums.
Mans pēdējais dzejolis
Lai dzejniekiem citiem-nākamajiem
ir pirmsākums.
Sava laika uzdotajiem jautājumiem viņam atbilde ir viena un tikai viena:
Un uzvar -
Sarkanais lielgabals,
Sarkānais tanks,
Sarkanā armija --
Padomju Armija!
Patiesības labad jāpiemetina, ka Miķeltornī var atrast vairākus patiešām chlorofiliskus burbuļmātes stilā sacerētus pantus, piem., "Gudrais Jānis" un "Jāņu naktī".
Jāņuzāles, bērzu smarža,
Egļu gārša, siera garša.
Ķimeņsiera dvesma smalka.
Apiņrūgtums alus malkā,
Putojošā - kannai pāri
Slāpušajā mutē kāri.
Līksmē mežs un pakalns granda
Lielais Jānis garš kā sklanda -
Kājas klonā, galva jumtā!
Vainagā pār pieri stumtā
Vīgriežskurba, ozolzaļums -
Reibina kā dziesmu skaļums.
Reibsti, Jāni, dziedi, dziedi,
Šonakt papardei plaukst ziedi!
Trakulīgs tavs solis smagais,
Uguns dzirkstīs tumsa pagaist.
Isa, īsa Jāņunakts -
Tā kā skūpsts, zem bērziem zagts.
Baloža 70 g.vecais amata brālis, arī nopelniem bagāts kultūras darbinieks, Jūlijs Vanags krājumā Gadi izrauga sev par merķi dot visu,
Lai Ļeņina doma
Dziļāk un dziļāk
Ieaugtu dzīvē un tautā.
Tikai krājuma pēdējā dzejolī viņš novirza savas domas lidojumu no "Ļeņina cela", no ziedošās Ļeņina zvaigznes", no Ļeņina vārda, kas "visur ir taisnības pulkiem karogā":
Ezeru zilgmē
Pasmelšu veldzi,
Meiteņu acīs --
Dzīvības smeldzi.
1973.gada dzejas devumam vēl piederas Dzidras Rinkules-Zemzares Jūras zvirgzdi - apm. 200 vienvēidīgi aforismi "ritmā un atskaņās" par daždažādām cilvēciskām īpašībām.
PROZA
Pirms apmēram trim gadiem kritiķa A. Skrauča par latviešu romānu teikto, diemžēl, var attiecināt uz 1973.g. kā lielās, tā mazās prozas devuma lielāko dalu:
Savā dziļākajā būtībā mūsdienu latviešu romāns ir apbrīnojami vienveidīgs ... tur trūkst iekšējas vienības ... tas ir romāns mozaīka, spēcīgs detaļās, atsevišķās situācijās un tuvplānos raksturu individuālās psiholoģijas atklāsmē, bet bez pietiekama asuma un dziļuma kopplāna, dzīves panorāmas, raksturu veidojošo apstākļu, dzīves norišu likumsakarību aptverē, analīzē un izteiksmē (LuM 24.6.72).
Tas pats iepriekšējo gadu biklums, tematikas šaurība, pusparalize un, galvenais, bailes no problēmu saasinājuma, vairīšanās no sabiedriska konflikta dziļāka tvēruma, bailes atainot īstenību ar sirds asinīm, t.i., bailes nokļūt oficiālās kritikas krustugunīs.
Praktiskajā ikdienā drosmi, patstāvību izjūtam kā īpašību, kas traucē mieru, liek pārskatīt, vai visas zināmās patiesības vēl joprojām ir patiesības. Bet ja nu nav?... Un tā pierodam visi pie mīļā miera.
Tā raksta ZA Valodas un literātūras institūta direktors, kritiķis Jānis Kalniņš, "Skaišamies, ka tas nav labi, un tomēr - cik tomēr, tomēr ir labs tāds miers, kas nevienu netraucē" (LuM 31.3). "Šodienas īstenība", atzīstas Ēvalds Vilks savas 50.gadskārtas priekšvakarā, "ar savu sarežģītību man iedveš bažas, un labi, ka literatūrā pastāv tradicijas, jo iebrauktu ceļu vieglāk turpināt, nekā apsākt jaunu" (LuM 28.4) Varbūt "vecajam Andrejam" taisnība, ka "latviešu rakstnieks taču tāds vārgs stādiņš, kas nepanes ne karstas saules, ne asāka vēja", Kaut arī mūsdienu prozā šedevrus grūti saskatīt, nedaudzos prozas darbus, kas paceļas virs caurmēra līmeņa, izpērk tikpat drīz kā dzejoļu grāmatas. Vadoties pēc "pasītēm", prozas grāmatas Latvijā iznāk parasti 30.000 eks. lielā metienā, turklāt daudzi stāsti un romāni jau iepriekš publicēti Karogā, ko iespiežot 23.000-25.000 eksemplāros, Zvaigznē, kas iznāk 24 reizes gadā 115.000 eksemplāros, nedēlās laikrakstā Literatūra un Māksla, Liesmā un vēl dažā labā publicējumā. Jāpiemetina, ka Latvija ieņem pirmo vietu starp pārējām PSRS republikām grāmatu izplatīšanas ziņā.
Kā romānistikas neapšaubāmi sniegumi vispirms jāmin divi biografiski romāni - Antona Stankeviča No Braku kalna un Saulcerītes Vieses Pasaules dziesma. Daudzpusīgais rakstnieks Stankevič's savā piektajā grāmatā, kas apakšvirsrakstā saucas "Stāsts par Rūdolfa Blaumaņa dzīvi", liek runāt galvenokārt dokumentiem - pašraksturojumiem Blaumaņa vēstulēs, laikabiedru liecībām, tā laika preses materiāliem etc. No daudzajiem citātiem, kas nereti aizņem vairāk nekā vienu lapas pusi, autors radījis lielisku, viegli plūstošu chronoloģiski izkārtotu mozaikveidīgu stāstījumu. Latviešu literātūrā šāda tipa biografisks romāns, ą la Moruā (André Malraux), Kapote (Truman Capote) u.c., ir pirmreizējs. Autora brāļa mākslinieka Aleksandra savdabīgi illustrētajā romānā, kas, neraugoties uz 30.000 eks. lielo metienu, pavisam drīz pēc iznākšanas kļūst par bibliografisku retumu, parāditas mūsu literātūras vecmeistara gaitas Kokneses muižā, skolā, Rīgā, Pēterpilī, Brakos (kur viņa istabiņa atgādināja viduslaiku fanātiķa celli) un to apkārtnē un visubeidzot Takahariju sanatorijā Somijā, kur viņa sirds apstājās 1908.g. 22.augustā. Ar lielu veiksmi Blaumanis atklāts kā personība - humānists, taisnības dievinātājs; savu vēl trūcīgāko draugu atbalstītājs, rūpīgs un iejutīgs jauno literātu (savu "krustdēlu") audzinātājs, birokratisma, karjērisma un carisma polītikas nīdējs un "labāko famīliju" mietpilsoniskās uzpūtības izsmējējs. Saista daudzie gaŗāmslīdošie epizodi un vērojumi - viņa aizraušanās ar Valtera Skota un Čārlza Dikensa romāniem un bavāriešu mūka Kneipa (Vater Kneipp) ārstēšanās metodēm; viņa neveiksme ar "grāmatu un rakstāmu lietu pārdotavas" atvēršanu Tērbatas un Dzirnavu ielu stūrī (tā darbojusies tikai 3 dienas); viņa vēlme, lai rakstnieki nedotu tautai "cilvēkus ar trim pautiem un vienu aci, pusotra deguna, bet skaistus, stiprus, īstus, normālus latviešus"; viņa nepārvaramais riebums pret "netiklības mājām, grimētiem vīriešiem, pīpojošām sievietēm" un vēl lielākās bailes no trakiem suņiem un vēža slimības; viņam patika citēt un sacerēt ne visai pieklājīgus pantiņūs, piem., slaveno satirpoēmu "Troņmantinieka Alekseja dzimšana" ar beigu akordu: "Un tam par godu lai atskan skaļš pirdiens, / Nu pasaulē atkal vairāk viens smirdiens". Lasītājs iepazīstas arī ar daudziem rakstniekam tuviem cilvēkiem - gan radiem (māti Karlīni un īpaši brāli Arvīdu, kuŗa atmiņas Stankevičs plaši izlieto), gan sievietēm viņa dzīvē (Aleksandru Porieti, Olgu Vendu, Madi Kapmali, Leontīni Veseri u.c. - iespējamai laimei vienmēr svītru pārvelk dažādi šķēršļi, klaji vai slēpti, no viņa paša atkarīgi vai neatkarīgi), gan ar ievērojamām personībām latviešu literātūrā un mākslā (Jaunsudrabiņu, Skalbi, Poruku, Viktoru Eglīti, Strālu, Laicenu, Austriņu, Pēteri Blauu, Jāni Rozentālu, Vilhelmu Purvīti u.c.). Daudz interesantu vaibstu iezīmējas viņa sirdsdraugu - izcilā skaņraža Emīla Melngaiļa, rakstnieka Andrieva Niedras un baltvācu dzejnieka Viktora Andrejanova sejās. Pēdējā sieva ik soli rūpējusies par "savu milo Blaubi" un atļāvusi viņam sevi saukt mīlinošā vārdā par Blumenseele. Visnotaļ aizraujošajā grāmatā Stankevičs nav īsti spējis tikt galā ar oficiāli neatzīto Niedru. Pārāk bieži viņš iezīmēts kā groteska karikatūra un vienmēr kā ļoti nevēlama ietekme uz Blaumani, piem.: "Būdams atjautīgs demagogs; Niedra prata ietekmēt Blaumani, kas toreiz vēl vāji orientejas idejiskajās cīņās". Kā zināms, Blaumanis savā laikā pārtulko vācu valodā sava ilggadīgā drauga romānu Līduma dūmos un abi izdod kopēju dzejoļu krājumu Ceļa mala.
Patiesas lasītāju simpatijas izraisa arī Raiņa literātūras mūzeja zinātnieces Saulcerītes Vieses humānistisku saturu un emocionālitātes piesātinātais romāns Pasaules dziesma - Raiņa agrās bērnības, pamatskolas un ģimnazijas gadu beletrizēts atstāstījums, kas daļēji jau publicēts agrāk periodikā trīs daļās: Randenes vasara (K 1965,5), Atmoda (K 1971,9) un Aicinājums (PJ 11.9.71). Reljefais notēlojums izceļas ar autores atšķirīgi vienreizēju skatījumu - galvenā vērība pievērsta topošā dzejnieka pasaules skatījuma un dzīves izjūtas atsegsmei, nereti sasaistot Raiņa agrīno gadu iespaidus ar viņa vēlākajiem dzejoļiem un lugām - Uguni un nakti, Jāzepu un viņa brāļiēm, Ilju Muromieti, Pūt, vējiņi! Vienlaikus autore noraksturo laikmetu un vidi, kuŗā dzīvo nākamais dzejnieks. Jācer, ka tādā pašā garā tiks turpināts Raiņa dzīves stāsts. Apdāvinātā rakstniece jau kopš gadiem uzrakstījusi pirmo plašāko Aspazijas biografiju. Jācer arī, ka eventuāli dos atļauju tās publicēšanai. Jāņa Kalniņa vārdiem izsakoties, "atceroties Aspazijas lielo nozīmīgo vietu mūsu literaturā, saprotams, ka tas ir sen nenokārtots parāds mūsu literatūras dzīvē" (LuM 9.2.74).
Pārējās 1973.g lielās prozas virsotnes radījuši M. Zariņš, A. Bels un V. Lāms. *) Marģeŗa Zariņa momentāni izpārdotajā trīsdaļīgajā groteskajā romānā Viltotais Fausts jeb pārlabota un papildināta pavārgrāmata sastopam literātūrā spilgti ienākušā komponista un savā laikā "delverīgā burša" trakulīgas fantazijas lidojumus, savdabīgu kompoziciju, literāro varoņu dubultošanos, hiperbolisku reālā un fantastiskā, traģiskā un komiskā elementa savijumu, parodiju, ironiju, valodas eksperimentus ar senām formām, izlokšnu vārdiem, aizguvumiem un bieži grūti saprotamiem svešvārdu krāvumiem. Viegli var apmaldīties daudzajos satiriskajos un allegoriskajos mājienos uz mūsdienu sabiedrības kārtību un tikumiem. "Man vienkārši prieks, ka daža dāmiņa teiks: šis pseidorakstnieks patvarīgi jauc un maisa stilus, gadsimtus un notikumus, viņš rīkojas kā zilonis ar snuķi, viņam nekas nav svēts", zīmīgi saka viens no romāna tēliem. Sižetiskie meti un varoņu likteņstāsti aizgūti lielākoties no populārās Fausta leģendas un Šekspīra laikabiedra, renesanses brīvdomigā un antidogmatiskā dzejnieka un drāmaturga Mārlova (Christopher Marlowe, 1564-93) biografijas. Autors atsaucas arī uz E.T.A. Hofmana darbiem, Rablē (Francois Rabelais) Gargantiju.un Pantagriēlu, Kafku, Mērnieku laikiem u.c. Vecajās formās stāstnieks iēlējis mūsdienīgu saturu, pārceldams darbību (no 8.5.1930. līdz 9.5.1945.) uz mazpilsētu Ventas krastā, pēcāk uz Rīgu, kādu sanatoriju "maranotā Gaujas krantā" un visubeidzot uz Kurzemes "katlu". Romānā var atrast arī daudzas citas literāras allūzijas, piem., daļu no traģiskā nāvē mirušās dzejnieces Austras Skujiņas autors ielicis Margarētas Sellas tēlā. "Esmu interesanta sieviete", apzinās Margarēte, "esmu gudra, esmu dzejniece, esmu skaista".
Alberts Bels, ko nepārspīlējot var dēvēt par Latvijas izcilāko prozistu, katrā grāmatā nāk ar kaut ko jaunu gan saturā, gan izteiksmes meklējumos, kā par to apliecina arī ekspresionistiskais romāns Saucēja balss (Z 1972, 20-24; 1973, 1-6) - ja tam atrastos kompetents tulkotājs, šaubu nav, tas spētu iegūt skanējumu ari tā dēvētajā Rietumu pasaulē. Vērtīgais darbs izdots arī "šajā krastā" - Tilta apgādā Mineapolē (1973, 255 lp. $7.00) ar grafiķa Gunāra Cīlīša pieskaņotiem zīmējumiem - un jau pieminēts mūsu lappusēs (skat. A.Ezergaiļa recenziju JG 97 un tai sekojošo polemiku ar Olafu Stumbru JG 99, kā arī Dzintara Freimaņa recenziju JG 103. num.). Latvijā to diezgan plaši pārspriež gan literātu, gan citās aprindās, arī vissavienības mērogā (Družba narodov 9; Literaturnoje obozreņije 11).
Kopš 60.gadu beigām, pēc astoņgadīga klusuma (ne jau tāpēc, ka vinam nebija ko teikt), Visvaldis Lāms (līdz 1968.g. viņš parakstās ar nom de plume Eglons) raksta romānu pēc romāna plūs vēl pa stāstam. 1973.g. publicē veselu virkni viņa neapšaubāmi ievērības cienīgu lielās prozas darbu - romānus Mūža guvums (K 6-9), Sērsnu stundas (Z 7-12), gaŗo stāstu par Rīgas pagātni Ar marmora torņiem, ar zelta jumoliem... (D). Piedevām laiž klajā pirms vairākiem gadiem bargi kritizētā rakstnieka prozas darbu izlasi Raudze, kur bez pēdējiem diviem minētajiem darbiem ietilpst gaŗie stāsti Vīri iet tikai uz priekšu (1968), Baltā ūdensroze (1958), esejas un tēlojumi Mākoņlaivas pār augstajiem krastiem un biografiskās bērnības atmiņas miniatūrās Vienu avota lāsi (1971). Patlaban Lāms rakstot vēsturisku romānu par "apspiesto cilvēku mūžseno cīņu" Tava valstība, kuŗa darbība risinās 17.gs. Stāsta Ar marmora torņiem, ar zelta jumoliem galvenie tēli Mikus Virloks un viņa mazdēls Krists vairāk par visu nicina zemošanos netaisnas varas priekšā, padevību un lišķību. Sadursme ar Diženo sulaini un rāti noved Kristapu pie bojā ejas, bet tautā dzīvos viņa stāstītās pasakas par Uvi, par taisnību un patiesību. Labāku nākotni simbolizē viņa jaunākais brālis Pečuks, kam cerība izaugt un dzīvot. Sērsnu stundās divi nelaimīgi cilvēki, gulēdami slimnīcā ar salauztiem locekļiem, atskatās izniekotajā dzīvē un konstatē, ka manta, karjēra, pārejošas jūtas aiztek kā smiltis caur pirkstiem; paliek tikai darbs, bērni, un ieguldījums sabiedriskās dzīves veidošanā. Mūža guvumā kontroversālas problēmas nav tik droši tvertas kā iepriekšējos romānos, sociālo parādību analize nav tik kritiska. Manāma arī stipra atkārtošanās. Tomēr, pārfrazējot krievu 19.gs. kritiķi Visarionu Beļinski, autors turpina iespēju robežās izzināt mūsdienu cilvēka personību, viņa laiku. Romānos Kāpj dūmu stabi (1960), Visaugstākais amats (1968) un Jokdaris un lelle (1971) viena no pamatidejām ir liekulība personiskā, bet īpaši sabiedriskā dzīvē. Ulža Oša skatījumā (Jokdarī un lellē) "briesmīgi laiki" nomākuši dzīvo cilvēku, uzgūlušies kā slogs ierindas cilvēka elpai. Ne tikai atsevišķi cilvēki, bet veselas tautas likteņa (t.i. supervaru) rokās nespēj būt pašas savas laimes kalēji, bet gan tikai lelles, "kas kūleņo no gadījuma uz gadījumu kas iesietas neredzamā aukliņā, kuŗas galus rausta "nesaudzīga roka". Godīgajiem neveiksminiekiem, baironiski ļermontoviskajiem "liekajiem cilvēkiem" Raulam Allikam (Visaugstākā amatā) un Rīgas bruģeŗa deviņpadsmitgadīgajam dēlam Vilnim (Kāpj dūmu stabi) satriektas visas illūzijas; pilnīgi apdzisusi cīņas kvēle; viņi ir kļuvuši par vientuļiem cilvēkiem, kas neredz nekā pozitīva sabiedrībā, kuŗā tie spiesti eksistēt. Tāpat ka vairāki citi Lāma darbi, Mūža guvums ir divvaroņu centrtieces romāns; "strādnieku romāns" - kā svarīgākais izpētes objekts še nostāditi divu atšķirīgu paaudžu Ŗīgas metallstrādnieki, viņu šķautnainie raksturi. Čechoviskā manierē abi metinātāji, kas brīvajos brīžos iekārto centrālapkuri jaunās "kungu slakas" privātmājās, arī kādā zvejnieku kolchoza klubā, cenšas atvairīt pelnaino nogurumu, smago apatiju, tukšo, kailo dzīvi ar fizisku darbu. Vienlaikus viņu redzējumā autors cenšas tvert apkārtējo istenību, viņu attieksmes ar šo īstenību.
Romāna tiešā darbība sākas 60.gadu pavasarī, kad 25 g. vecais Aris, līdz ar gājputņu atgriešanos, ierodas nepilnus 60 g. vecā Indriķa Ēbara darbvietā, bet beidzas gājputniem aizlidojot, kad Ēbars atstāj šo dzīvi. Pagaŗāks nobeigums iestiepjas vel sekojošā gada pavasarī. Tāpat kā savos pārējos pēdējo gadu romānos, ipaši Sērsnu stundās, Lāms sintezē dažādus paņemienus, to starpā apziņas plūsmas formu ar iekšējiem monologiem, dažādu laika slāņu montāžu u.c. Savirknēti sīki epizodi, izplūduši sadrumstaloti, aprauti, bez sākuma un bez beigām, kā izgriezumi no daudzām kinolentēm, kuŗām tomēr viens vienīgs varonis un darbība norisinās vienā un tai pašā vidē, paveŗ lasītājam visu Ēbara dzīves ceļu - "starp diviem robežpunktiem: jaunpiedzimuša bērna pirmo kliedzienu un dobjo blīkšķi, ar kādu krīt smiltis uz zārka vāka" - un arī Ārija nodzīvoto ceturtdaļgadsimtu.
80 g. vecais ventspilnieks Herberts Dorbe savā jaunākajā romānā Pie Ventas grīvas (serijā "Stāsti par vesturi") attēlo, kā viņa novada darba darītājos briest nemiers pret savas zemes kolonizātoriem - krievu pārvaldniekiem, cara "kroņa mundiera piedevām", līdz naida uzliesmojums sasniedz kulmināciju tā dēvētajā "kartupeļu dumpī", kas velkas nepilnas 10 dienas 1891.g. oktobra pirmajā pusē Ventspilī, tolaik nelielā apriņķa pilsetā ar aptuveni desmittūkstoš iedzīvotājiem. Grāmatai par labu būtu nācis stingrāks mākslinieciskais prasījums. Pēc vienas liestes griezti šķiet gan spilgti baltie melnās varas pamatu drupinātāji (tādi kā nemieru vadītājs Jēkabs Adītājs, kas pilnīgi izprot "sabiedriskā darba lielo nozīmi un neatliekamību"), gan viņu piķa melnie, ar auklu sadiegtiem papes vīriņiem līdzīgie pretinieki - krievu varas galvenais kalps ("kādu bija leģions pa visu plašo zemi"), apriņķa policijas priekšnieks Silenko, un viņam padotie "policijas valstības darboņi" policists Bravka, skrīveris Petaks, pristavs Ginters, slepenais aģents Feifuss, glumie un naudkārie ģildes lieltirgotāji Mālers un Zeba ("viņiem bija liela līdzība ar Bobčinski un Dobčinski - nemirstīgajiem personāžiem no Gogoļa Revidenta"); mācītājs Berndts, kuŗa uzskatā cilvēks, kas "dumpojas, neklausa valdībai" ir ļaundaris u.c. pilsētas dižmaņi. Romāna fābulā autors iekomponējis publicistiskus iestarpinājumus, dokumentus un dienas preses fragmentus. 1972.g. publicē atkārtotā izdevumā Dorbes diloģiju Pagātnes vējos, kur iekļauti atmiņu romāni Viņus gaidīja dzīve (1966) un Vaicāju jaunībai (1970) (skat. JG 85:23). Nenogurstošais darba rūķis cenzūras iestādēm nodevis apjomīgu romānu par Ernestu Dinsberģi Uguns lokā, bet patlaban topot atmiņu grāmata par Jaunsudrabiņu, Valdi, Grēviņu, u.c. mūsu kultūras darbiniekiem. Serijā "Stāsti par vēsturi" publicē arī J.Veinberga darbu Kolumbi pirms Kolumba, kur autors izseko senās Eģiptes, divupju zemes, foiniķiešu, ķīniešu, grieķu un romiešu ceļotāju un jaunu zemju atklājēju ekspedīcijām. Vēl jāpiemin Jāņa Sārta trešais pēckaŗa darbs Aprakti stikli (K 2-4), literāri viduvējs romāns, kur autors, kā parasti, pievēršas lauku cilvēkiem - šoreiz 30.gadu beigās un 40.gadu pašā sākumā. Turpina iznākt kārtējais krājums Stāsti (sast. Aivars Kalve), kur apkopoti 19 stāstnieku darbi, no kuŗiem lielākā daļa jau pazīstami no iepriekšējas publikācijas periodikā. Ja vispār var atrast kādu kopsaucēju šai grāmatai, tad tas slēpjas Regīnas Ezeras psīcholoģiskās noveles "Kaut drīzāk uzsnigtu sniegs" nosaukumā. Vesela plejada tēlu vēlas kaut kā, paši nezinot kā, satricināt savas mietpilsoniskās rāmās dzīvītes, nostājoties pret liekulību, nepatiesību. Reizē viņi cenšas atklāt patieso dzīves jēgu. Tur izskan aicinājums negriezt muguru netaisnībai un neizlikties nekā nesaprotam, savu mieru sargājot, aicinājums nenodot mīlestību tā dēvētā pienākuma vārdā. Samērā plašu polemiku - jau tūdaļ pēc publicēšanas LuM (17.2) - izraisa Andra Jakubāna saistoši risinātā novele "Cements", kas gan kopsummā vairāk atgādina daudz plašāka daiļdarba uzmetumu. Nupat kā vidusskolu beigušā panaīvā, infantilā skuķa Ilonas vienīgais sapnis ir nodibināt rāmu, omulīgu kopdzīvi ar neparasto, izskatīgo Miku, kam gaŗi vilņaini mati un spoži sarkans krekls, krāt naudu dažnedažādām deficitām mantām, īpaši automašīnai, lai tad bezbērnu pārītis ("bērni tikai traucētu") varētu bezrūpigi vizināties. Bet, joņojot 100 km. stundā ar Volgu, kas slepus paņemta no spekulanta Dīķīša, abi jaunieši ietriecas kravas automašīnā un bezjēdzīgi aiziet bojā. Noveles centrā ir 20 g. vecais Miks, kas kļuvis par totālu nihilistu ("man ir 20 gadu, bet jūtos briesmīgi vecs"), vērojot personības tēlošanu, liekulību, melus, piemerošanos, konjunktūrismu un netaisnību gan savu tuvinieku attieksmēs, gan arī visā sabiedriskajā dzīvē. Viņa uzskatā dzivē nav nekādas jēgas. "Tu esi apskaužams radījums", viņš saka Ilonai. "Tev vēl visa dzīve priekšā. Tad tu arī noteikti nezini, kas tas ir - stulbuma jēga, liekulības prieki, aprobežotības fanfaras, īstenības un godījuma atraugas ... visa dzive ir viens vienīgs cirks". Zīmīgs ir dialogs, kas ievada noveli: "Vai tu esi redzējusi kaut ko riebīgāku par dzīvi?" - "Es vispār neko neesmu redzejusi."
Populārā stāstnieka Egīla Lukjanska grāmatā Bez žēlastības apkopoti 3 jau agrāk periodikā lasīti gaŗie stāsti "Dzīvē velreiz" (K 1972, 10-11), "Atbildība" un "Tev atvēlētais laiks" (K 1970, 8; skat. JG 85:22- 23). Autors turpina izcelties ar savdabīgām formālām novācijām, drāmatiskām situācijām, zināmu manierību un savu personāžu - lielākoties mūsdienu jauniešu - filozofiskām pārdomām un atziņām, kas dažkārt daiļdarbu pietuvina filozofiskam traktātam. Lukjanska vientuļajiem individiem parasti apkārt ir cietsirdīga un absurda pasaule. Rakstnieka credo ir palikt vienam no tiem, "kas pilnīgi noraida dažu kritiķu aicinājumus ar mākslas līdzekļiem, šai gadījumā ar literātūras palīdzību, mēģināt atrisināt visdažādākās ekonomiskās, rūpnieciskās, lauksaimnieciskās vai arī dzimstības samazināšanās problēmas", kas "neietilpst mākslas kompetencēs" (LuM 20,10). Jāpiemetina, ka sakarā ar zemo dzimstības līmeni Latvijā, diezgan bieži dzirdams pieprasījums: "literatūrā jāraksta par lielām, labām ģimenēm" (Z 11).
Strauji kuplo valsts prēmijas laureātes Regīnas Ezeras (Kindzules) proza. Kopš 1961.g. laists klajā turpat ducis grāmatu. 1973.g. publicē romānu Dzilnas sila balāde (2. izd.) un krājumu Pavasara pērkons ar 7 oriģināliem īsās prozas darbiem. Lai arī vairākus darbus skārusi socioloģiskas didaktikas rūsa un propagandistiski sabiezinājumi, autore, kā parasti, rada vienotu emocionālu strāvojumu, organiski ieklaujot sižetiskajā risinājumā apkārtējās dabas izjūtu. Ezeras pašas vārdiem izsakoties, viņu visvairāk saista "cilvēka un dabas attiecības, cilvēka iekšējās harmonijas meklējumi, morāles, ētikas kompleksi, kas ir šīs harmonijas pamatā" (LuM 2.2.74). Viens no viengabalainākajiem darbiem ir "Nostalģija" (pirmpubl. LuM 4.11.72), kur mākslinieciski pārliecinoši atklātas kāda polītiskā bēgļa izmisīgās pūles kaut pirms nāves ieraudzīt vēlreiz savu dzimteni, būt kopā ar savu tautu, ar ko viņš pilnīgi sarāvis saiknes. Noveles nežēlīgais nobeigums: "Viņa sieva bija angliete un meita tāpat, tāpēc arī sēru sludinājums tika ievietots angļu laikrakstā: "Naktī uz 12.februāri Melburnā miris Džeks (Jēkabs) Ralfs Frickauss, dzimis 1922.gadā Vestienā (Latvijā)" Ezeras gaŗajā stāstā Vasara bija tikai vienu dienu (Z 13-21) izdzīvotas Vizmas atmiņas, par gadu, kas nodzīvots kopā ar meža techniķi Valteru. Viņa dzīves filozofija: cilvēkam jāaudzina bērni, lai neiznīktu tauta, un jāspej atteikties no pierastajām civīlizācijas ērtībām, lai neiznīktu daba. "No visiem maniem darbiem tieši šeit vistiešāk gribējās izteikt cilvēka un dabas harmoniju un uz šī fona savukārt cilvēka iekšējo harmoniju un rupja spēka ... postošo ielaušanos šajā saskaņā" (LuM 9.2.74), apgalvo pati autore. Evalda Vilka 50 g. jubilejas izlasē Labs paziņa 26 liriskām noskaņām un ironiskām intonācijām piesātināti morāliski stāsti (to starpā kontroversālais "Divpadsmit kilometri"), kas radušies,no 1955. līdz 1971.g. Viņa iemīlotākais tips ir no sabiedrības izstumts autsaiders, parasti "mazais cilvēks", kas cīnās ar vējdzirnavām. Visādās toņkārtās variēts motīvs par atbildības sajūtu un savstarpēju uzticēšanos.
Vladimira Kaijaka 7. prozas grāmatā Akācijas akmens pagalmā ietilpst 5 jau no periodikas pazīstami stāsti. Savdabigākajā darbā "Mēmais" konformista Tāmula klusēšanas īpašība, t.i., pielāgošanās, rāpulība, padevība tumsonībai etc., hiperbolizēti sakāpināta līdz mēmumam ("Jā, tu esi kaps ... un tāpēc tālu tiksi") (skat. JG 92:21). Maskavas Gorkija vārdā nosauktā literātūras institūta absolvente Gundega Zikmane vairākus gadus rakstītajā; tomēr no vārdu mākslas viedokļa vājajā un neizteiksmīgajā grāmatā Kuģi aiziet jūrā ievietojusi 6 stāstus, galvenokārt par jūŗu un zvejniekiem, vienlaicīgi izraisot jautājumus par labo un ļauno cilvēkā, par uzticēšanos, jūtu dziļumu, darba dziedinošo spēku un dziļajām sociālajām pārmaiņām, par "tēviem un dēliem" etc. Arvja Groda pirmo īsās prozas krājumu Visas laimīgas ģimenes raksturo subjektīva tematika, domu maznozīmīgums un norobežošanās no "lielās pasaules". Pabālajiem veidojumiem autors par moto licis Annas Kareņinas ievadteikumu: "Visas laimīgās ģimenes ir līdzīgas cita citai, katra nelaimīgā ģimene ir nelaimīga savā veidā". Groda cilvēki ir nelaimīgi, un tādas pašas ir viņu attieksmes.
Vairākas grāmatas pieskaitāmas konveijeru lasāmvielas makulātūrai. Ingrīdas Sokolovas 50 g. jubilejas izlasē Mana triloģija ietilpst tāda paša nosaukuma beletrizēta autobiografija - kā no 18 g. vecas meitenes viņa klūst par polītkomisāri un izlūku leitnanti; monotonisks stāstu cikls "Akla mīlestība" un atsevišķi dogmatiski vienpusīgi literātūrkritiski raksti. Mazizteiksmigajā gaŗajā stāstā Tā tas varētu būt paidagogs un rakstnieks Andrejs Dripe attēlo padsmitnieku skolas un mājas dzīvi kādā provinces pilsētiņā. Latvijas RS sekretāra Gunāra Cīruļa (Gavrils Jefimovičs Civjans) izlasē Enkurs sirdī ievietoti jau agrāk publicēti stāsti par izmeklētājiem, jūrniekiem, zvejniekiem un pagrīdniekiem. 1973.g. mirušā Voldemāra Branka pēdējā grāmatā Puiku gadi Alūksnē ir atmiņas par autora zēnības dienām mazpilsētiņā piektā gada izskaņas mēnešos un pēcāk.
Kaut arī no kaŗa beigām pagājuši vairāk nekā 30 gadi, kaŗa posms tiek skarts nemitīgi dažnedažādās variācijās. Diemžēl, tikai retais darbs, piem., V. Lāma Jokdaris un lelle, paceļas virs Muižnieka, Lāča, Griguļa, Sakses u.c. kaŗa un pēckaŗa rēgu stāstiem, kur rakstnieku galvenais uzdevums apstiprināt literātūras uzraugu priekšā noliktās "gatavās patiesības". Rezultats: tikpat nedzīvi un nepatiesi literāri darbi kā šīs patiesības. Tāds darbs ir arī Roberta Akmens iecerētās triloģijas Saltās zvaigznes no viena gala līdz otram taisītā, amatnieciski taisītā pirmā grāmata Aiz pagātnes tilta, kur darbība notiek vācu okupācijas laika pēdējā posmā. Starp galvenajiem tēliem jāmin architekts un armijas komūnikācijas inženieris Valts Klētnieks, viņa sieva Dina, sagādnieks Elmārs Salnājs ar līgavu, baletdejotāju Helgu, pulkvedis Sūna, gestapo leitnante Sandra Meldringa. Kaŗa beigās visi negātīvie personāži ar kuteŗiem nokļūst Zviedrijā. Kam "zeme deg zem kājām, tie meklēja iespēju bēgt, lai izvairītos no pelnītā soda ... bēgļu masa bija kā milzu katls, kurā starp uzblīdušām pelavām slēpās arī veseli graudi". Starp bēģļiem bijis daudz "satraukto un svaidīgo inteliģentu". Romāna intellektuālitātes problēmatikas un aistētisma faktora koeficients nevienā vienigā vietā nepaceļas virs nulles. Smieklīgi naīvas ir trafareto raksturu psīcholoģiskās un sociālās cēloņsakarības. Neticība aug augumā ar katru lappusi. Negātīvie tēli atgādina kaŗa gadu arvīdgriguliskos un andrejupītiskos no miesas un asinīm atkailinātos manekenus. Piemēram, dziedonis Krūze ir vienmēr piedzēries, no piebliedušajām acīm viņš rauc asaras un "savā daudzinātajā ērģeļu bazūnes balsī rēc: -Ma-an nav ne tē-ēvijas, ne mā-ā-ājas ". Latvijas armijas kapteinis, vēlāk legiona pulkvedis Felikss Sūna dodas uz Zviedriju, ticēdams, ka angļu flote pavērs vārtus atceļam uz mājām. Viņš paņem līdz tikai Latvijas karogu, kas glabājas uz viņa krūtīm, Brīvības pieminekļa attēlu albumu un konversācijas L(Latvija) sējumu ("tur bija viss par latvjiem, latvju valsti un galvenokārt par latvju armiju, tās vēsturi"). Pirms aizbraukšanas viņš nosoļo parādes soli gar Brīvības pieminekli ar sveicienam paceltu roku pie cepures. Svinīgi, "kā svētu zvērestu dodams", viņš čukst: "Es nākšu atpakaļ, māte Latvija". Amizanti fantastisks iznācis Sandras Meldringas tēls. Latvieša un vācietes meita pēc Kaucmindes mājturības semināra beigšanas vada savas dienas bezrūpībā līdz pie viņas ierodas tēvs, kas lepojas ar NSDAP biedra karti un pārliecina savu meitu kļūt par gestapo aģenti. Pēc speciālas skolas apmeklēšanas Vācijā, pēc "jaunās Eiropas" filozofijas apgūšanas, viņa kļūst par gestapo leitnanti, par "pēdējo instanci", kuŗā izšķiŗas "neskaitāmu dzīvību" dzīvot vai mirt. Žēlumu viņa vairs nepazīst un par viņas dzīves devīzi kļūst fīrera vārdi "atbrīvot cilvekus no komunisma un sirdsapziņas".
Turpina iznākt Žaņa Grīvas Kopoti raksti astoņos sējumos. 4. sēj. uzņemts romāns par Spānijas pilsoņkaŗu Mīlestība un naids (1961-62).
No apm. 100 periodikā publicētajiem īsiem stāstiem un novelēm gribas pieminēt Dagnijas Dreikas "Ko esi pieradinājis" (LuM 10.3), Aldas Darbiņas "Piena zobi jeb kā nogalināja Kili-Kili" (K 3), Alises Ekas "Dienas vidus pasaka" (K 11), Skaidrītes Andersones "Rijā" (LuM 3.2), Andŗa Jakubāna "Antons un Kleopatra" (Z 5), Jāņa Melnbārža "Trešais sēklis" (K 8-9), Marģeŗa Zariņa "Strazdmuižas sonāte" (K 6) un "Reportāža melnā četrstūrī" (Z 11), Aivara Kalves "Karaliene" (K 8), Arvja Groda "Cik ilgi, cik ātri" (K 7), Jāņa Mauliņa "Sākās brīnumu laiks" (LuM 10.2), "Gaiļa lidoums" (PLS 12), "Mājās ienāca velns" (LuM 9.6), "Malēnieši" (Z 16) un "Balts samtains miers" (LuM 15.12) un Ērika Kandera "Jāņogu vīns" (LuM 7.7), "Divas pļaukas" (PLS 9) un "Robežpļava" (L 4).
APRAKSTI
Kvantitātīvs ir 1973.gada aprakstu un tēlojumu literātūras klāsts, īpaši ceļojumu aprakstu. Viens no saistošākajiem ir medicīnas profesora Alberta Caunes poētiskais Dialogs ar dabu, kur akcentēta ētiskā doma, ka cieņa un mīlestība pret savas dzimtenes floru un faunu izkopj cilvēku, padara to garīgi skaistāku un bagātāku. Visi 16 tēlojumi iepriecina ne tikai ar aizkustinoši sirsnīgo autora attieksmi pret katru zariņu, pret katru akmeni ua katru zīlīti, bet arī ar lielisko valodas izjūtu un bagātību, "Pļava man ir kā nupat izdota grāmata, kurā alkstu lasīt no rīta lidz vakaram bez apnikuma", saka autors. Augu jūklī viņš pievēršas gan vilkkūlām un spulgnaglenēm, gan pļavauzīšiem un vēlpienēm, gan vārnkājām jeb vilkakauliem.
Grāmatu par vienas vasaras vērojumiem Vidzemes piejūrā Baltijas toverī sālīti... veidojuši divi pazīstami rakstnieki - Daina Avotiņa pievēršas šāsdienas ļaudīm, lielākoties apordeņotiem darba varoņiem un viņu "lielajai, skaistajai dzīvei", bet Jānis Peters ar faktu patiesību apgaismo pagātnes ainas un vīrus, galvenokārt tos, kas izceļas ar darbību latviešu tautas aizstāvībai un tās pašapziņas atmodināšanai - lielo apgaismotāju un verdzības apkaŗotāju Garlību Merķeli, Krišjāni Valdemāru, arī Leonu Paegli - vienlaikus atklājot savu pasaules izjūtu. Vidzemes ciematos viņš skatās "kā lašu mātes ikros ... kā vecā spieģelī" Ar aizrautību var lasīt grāmatiņu Polonēzē pa Poliju - prozistes Ritas Luginskas iespaidu mozaīku, kas bagātināta ar daudzu poļu dzejnieku vārsmu atdzejojumiem. Nelielā krājumiņā Slāpes dzejniece Nora Kalna dalās iespaidos, kas gūti ceļojot pa Turkmeniju, Uzbekistanu un Kirgiziju. To darīdama, viņa pārāk aizraujas ar daždažādiem grūti atšifrējamiem Vidusāzijas tautu vārdiem (barhani, čabani, čāla, betkutči, čaihanas, jašuli, toji, bileziki, otāri, manašči un tā joprojām). Grāmatā Apvāršņi atbalso 20 Latvijas rakstnieki un žurnālisti devuši aprakstus par visām PSRS 15 republikām un piedevām par Karēliju, Altaju un Baškiriju. Daudz patiesu vārdu teikts par nekrievu tautu grūtajām gaitām pagātnē carisma apspiestibā, bet neviens no autoriem nav varējis pieskarties nekrievu tautu genocidam un apspiestībai padomju imperijā. Visam kroni uzliek Sudrabkalna sklerotisku dīvainību pilnais raksts "Esi sveicināta, Maskava!"-par Krievzemi kā visu tautu vienotāju un aizstāvi. Pie šī žanra pieder arī A. Heniņa ceļojumu apraksts par Īslandi Atlantijas savādniece un tikpat tendenciozās un amatnieciski nevarīgās J.Porieša piezīmes Kāda biji, kāda esi, Amerika? Ždanovisma neliterātūras dienas atmiņā sauc Mersedes Salnājas apraksts Par kādu obelisku par vairākiem komjauniešiem pirmajā krievu un kaŗa gados - cītīgi viņi Latviju kaļ "slavenu tai lielajā proletariāta pamatakmenī", ticēdami, ka "Sarkanās Armijas varenās uzvaras ielīksmo visas pasaules darbaļaudis".
LUGAS
Apgāds "Liesma" laiž klajā 4 lugu krājumus. Gunāra Priedes Piecās lugās, 1970-72 ietilpst "Otīlija un viņas bērnubērni", "Ugunskurs lejā pie stacijas", "Vecrīgas lībieša portrets", "Zilā" un "Aivaru gaidot". Komiskajam žanram pieskaitāmas Miervalža Birzes lugas "Sākās ar melno kāķi", "Sākās ar melnām zeķēm" un "Kalmāru konservi" krājumā Sākās ar melno. Skolotājas Ventas Vīgantes grāmatā atrodamas 4 lugas: "Palmas zaļo vienmēr", "Kad rūsa plaiksnās", "Diena sākas kā parasti" un "Parastais 1 x 1". 71 g. vecā Artura Vilka izlasē Lugas sakopotas jautrās spēles "Apslēptie dārgūmi" un "Blusa", komēdija "Mētras krastos" un satiriskā groteska "Eižens ierodas pilī".
*) Grāmatās laisti klajā 1972.g, periodikā publicētie un jau iepriekšējā apskatā pieminē.tie romāni Vēja kaņepes (Aivars Kalve), Zilo rūķu gals (Dagnija Zigmonte) un Zuze (Daina Avotiņa). Pēdējos divus darbus raksturo nepievilciga tematika vājā mākslinieciskā izpildījumā (skat. JG 97:51).