PROFESORU VĪZIJAS III

Tā kā manai recenzijai par prof. Spekkes Atmiņu brīžiem ("Profesora vizijas", JG 104, 57. lp.) radies doc. Ģintera pretraksts (JG 108), nepieciešami daži principiāli paskaidrojumi.

Doc. V.Ģinters laikam nav pamanījis manu ļoti pozitīvo recenziju par Dr.Arnolda Spekkes pēc viņa nāves publicēto Basilija Plinija "Rīgas slavināšana 1595.gadā" tulkojumu (Laiks, XXIV, nr. 77, 1972. g. 23. sept.), kuŗā es paudu savu sajūsmu par Spekkes tulkojuma krāšņo valodu un interesanto, arī mūsu laikmetu skaŗošo, ievadu. Manuskriptu gan bija sagatavojis un rediģējis smalkjūtīgais un nopietnais literātūras kritiķis Jānis Andrups. Par Spekki toreiz rakstīju: "Savā elementā viņš īsti jutās mūzejos, bibliotēkās un archīvos. Viņš pats bija humānists pēc dabas - intelliģents, aktīvs un darbīgs visu savu garo mūžu, kritisks un mazliet cinisks, bet dziļa ideālisma apgarots individuālists". Vairākkārt - personiski ar Spekki sastopoties, man ar viņu bija gaŗas un interesantas pārrunas gan par viņu pašu, gan romāņu literātūru, gan humānistiem, lielās pasaules problēmām un tagadnes kultūras attīstību. Kad es lūdzu viņu savas interesantās atziņas ietvert memuāros, viņš jokodamies solījās to darīt, bet piemetināja, ka tam vēl laika diezgan. Jau toreiz baidījos, ka tam var arī vairs neatlikt laika. Jau vairākās agrākās recenzijās par citiem latviešu kultūras un polītiskajiem darbiniekiem biju paudis nožēlu, ka viņi savas atmiņas bija rakstījuši pārāk lielā vecumā, vairs nebūdami savu spēku briedumā un spēju kontrolē.

Īsu laiku pēc augstāk minētās recenzijas klajā nākšanas, saņēmu Jaunās Gaitas atsūtītu jaunu Spekkes darbu Atmiņu brīži ar lūgumu recenzēt arī šo grāmatu. Recenziju redakcijai iesniedzu 1973.gadā, bet tās gaŗuma dēļ tā dienas gaismu ieraudzīja, tikai dažus gadus vēlāk, redakcijas saīsināta, paturot galvenā kārtā kritisko daļu. *) Tādēļ varu atbildēt tikai par to, kas parādījies žurnāla slejās.

Pretēji doc. Ģintera apgalvojumam, recenzijā neparādās mana "nepatika" pret grāmatas autoru, kuŗš kā interesanta persona man ļoti patika. Recenzijā gan izpaužas mana dziļa vilšanās. Ar vai bez pamata biju sagaidījis mūsu ievērojamā romāņu filologa un klasiskās literātūras studētāja, kā arī Latvijas valsts diplomātiskā dienesta ilggadīga vadītāja atmiņas krāšņā, skaistā un tīrā latviešu valodā un lielajos Rietumu centros gadu desmitiem dzīvojošā kultūras darbinieka un diplomāta vērojumus, notikumu iztirzājumus un dziļas atziņas, no kuŗām varētu mācīties tālākās paaudzes. Diemžēl, Atmiņu brīžos no tā visa maz kas manāms. Es biju par to izmisis, jo nebūtībā jau bija aizgājušas daudzas vērtīgas domas un informācija, kas nav nekādi restaurējama. Prof. Spekke gan savā pēdējā darbā bija brīdinājis lasītāju (538. lp.) un arī ievadā rakstījis, "ka vienīgais, kas no cilvēka šai pasaulē paliek pāri, ir vīzijas" (3. lp.). Šai ziņā man gan cienījamam gados vecākajam kollēgam jāoponē, jo es uzskatu, ka cilvēks gan aiziet, bet paliek viņa darbi, kuŗus tad vērtē un izvērtē nākamās paaudzes.

Atmiņu brīžos man nepatīkamu ietekmi radīja autora valoda - negramatiska un svešvārdiem un no svešvalodām aizņemtām izteiksmēm piebārstīta. Doc. Ģinters to kollēģiāli cenšas aizstāvēt, paskaidrodams, ka "Spekke sniedz interesantu latviešu kultūras posmu, kuŗā spilgti izteicas latviešu sava laika saskaršanās ar baltvācu un reizēm arī krievu tautības piederīgiem darbā un sadzīvē", citējot Spekkes vārdus: "Mēs runājām tā teikt trijās vietējās valodās uz reizes" (sic!). Ģinteram ir sava taisnība, un mēs varētu atrast zināmu attaisnojumu attiecībā uz periodu pirms I pasaules kaŗa. Ātrumā rakstot manas recenzijas nosodījumu, doc. Ģinters tomēr nav pamanījis, ka Spekke šādā veidā savā darbā ietvēris visu savu dzīves posmu, arī Latvijas neatkarības un trimdas laiku, un viņa grāmata piebārstīta ne tikai ar ģermānismiem un slavismiem, bet arī ar anglismiem, gallicismiem un latīnismiem. Doc. Ģintera izpratnē tas nav nekas ļauns. Viņš aizstāv šo "ikdienas sarunu valodu" un aizguvumus no citām valodām kā "zīmīgu parādību div- un trijvalodu izplatībai un šo valodu mijiedarbībai". Tas jau lasās kā citējums no padomju jaunā kursa publikācijām Latvijā, kur cenšas izaudzināt jaunu, internacionālu padomju pilsoni, kuŗam krievu valoda ir otra "mātes" valoda.

Doc. Ģinters un es piederam pie divām dažādām paaudzēm. Viņš dzimis vēl nebrīvajā Latvijā, es - neatkarīgajā Latvijā, kur centās atbrīvot latviešu valodu no svešvalodu sārņiem un to padarīt līdzvērtīgu citām valodām, tīrāku, skaistāku un tuvāku tās senajai izcelsmei. Mēs mācījāmies cienīt un apbrīnot šo tūkstošiem gadus veco un vēl joprojām dzīvo valodu. Mēs mācījāmies runāt arī vairākas svešvalodas, tās vienu ar otru nejaucot. Mūsu vidū ir puslatvieši un nelatvieši, kuŗiem ir cieņa pret latviešu tautu, kas uzturas latviešu sabiedrībā un kas vienlīdz labi runā kā savu dzimto valodu, tā latviešu valodu. Mēs trimdā mācām arī savus bērnus runāt pareizu un tīru latviešu valodu divu un triju valodu zemēs. Kāda nozīme mums trimdā, vai kā Ģinters saka - "patvēruma zemēs", censties panākt, lai mūsu bērni un mazbērni runātu skaidri un pareizi latviski, ja daļa vadītāju latviešu organizāciju darbinieki paši kropļo latviešu valodu un viņu ģimenēs nav ne latviskā gara, ne arī viņu bērni runā latviski. Tā rodas paradoksāls stāvoklis. Latviešu tautai un latviešu valodai pašreizējā situācija ir ļoti kritiska. Tikai ar vislielākajām mokām mēs cenšamies uzturēt dzīvu latviešu valodu, latviešu periodiku un citas publikācijas Rietumos, un šis uzdevums nav viegls arī Latvijā. Tādēļ mēs neiesim tīšu prātu sludināt "valodu mijiedarbību" un iekļaut latviešu valodā, Ģintera vārdiem runājot - "patvēruma zemes" (kas par skaistu padomju lietotu terminu!) valodas vārdus un jēdzienus. Tas tik mums vēl būtu vajadzīgs! Kā es, tā mans mazais dēls varam vienlīdz brīvi izteikties vairākās valodās, tās nejaucot. Tā tas ir arī daudzās citās ģimenēs!

Grāmatā biju sagaidījis arī dziļas un pamatīgas kultūras dzīves attīstības un polītiskās analizes. Kā jau arī recenzijā minēju, prof. Spekke bija ļoti intelliģents, daudz lasījis un vērojis, asprātīgs kungs ar filozofisku noslieci, bet plašajā grāmatā manis apbrīnotā persona atspoguļojas gaužām reti. Spekke gan raksta: "Mana atmiņu grāmata... nemaz nav grāmata ar loģiski uzmontētu saturu faktu un ideju attīstību, ar sentimentālu ievadījumu un svinīgu noslēgumu. Tā ir atsevišķu, bieži savā starpā maz sakarīgu atmiņu stāsts, it kā gaismas plankumi aizgājušās dzīves tumsā" (53 7. lp.). Tādēļ devos uz archīviem, lai redzētu Spekkes diplomātiskās darbības atspoguļojumu viņa oficiālajā korespondencē ar Latvijas valsts iestādēm. Diemžēl vīlos arī tur. Viņa ziņojumi ir ārkārtīgi atšķirīgi no lieliskajiem, pamatīgajiem Kārļa Zariņa, Jūlija Feldmaņa un, piem., arī Jāņa Tepfera ziņojumiem. Spekke savos pamatos un sirdī bija zinātnieks un kultūras darbinieks, kuŗam liktenis bija lēmis valstsvīra pienākumus, kā man viņu raksturoja arī viņa laika biedri, diplomāti un zinātnieki.

Līdzīgi Dr.Bīlmanim, arī viņš visgrūtākajos apstākļos sarakstīja Rietumu pasaulei absolūti nepieciešamu Latvijas vēsturi - spožu un krāšņu, par ko viņam un izdevējam lai vēlreiz ir šo rindu autora silta pateicība, bet tādēļ vien mēs tomēr nevaram nepaust savu kritiku. Cilvēki, viņu amati un godi pagaist, un tālākām paaudzēm paliek tikai viņu darbi, kuŗus no citiem viedokļiem un citām perspektīvām vērtē nākamās paaudzes . Mūsu nākamo audžu vērtējumu pamatā būs Latvijas un latviešu tautas, bet nevis atsevišķu personu intereses. Attiecībā uz diplomātiskās darbības vērtējumu, diplomātijas vēstures profesors ir vairāk kvalificēts nekā archaioloģijas docents: Jaunajiem lielvalstu un lielu Rietumu universitāšu dienestos esošajiem latviešu izcelsmes darbiniekiem un zinātniekiem ir citāda perspektīva un prasības nekā savā laikā pieticīgajos apstākļos augošās Latvijas darbiniekiem un zinātniekiem, lai cik simpatiski šie darbinieki un cik saprotami šie apstākļi arī būtu.

Esmu pārsteigts, ka doc.Ģinters ir atļāvies savā citādi kollēģiālajā recenzijas apstrīdējumā man pierakstīt vārdus, kuŗus neesmu publicējis. Nekur neesmu apzīmējis prof. Švābi un prof. Spekki par "paštaisītiem vēsturniekiem". Manus uzskatus par prof. Švābi doc. Ģinters var atrast viņam un viņa darbiem speciāli veltītos manos rakstos Journal of Central European Affairs un vairākos citos žurnālos. Ar savu teicienu esmu raksturojis citas personas, kādu mums netrūkst arī trimdā, un kas arī mani bombardē ar prasībām rakstīt Latvijas vēsturi "pa mūsu gaumei" un saglabāt nākamām paaudzēm "mūsu skaistās leģendas". Lielajā pasaulē mūsu jaunatni nevar "turēt mucā un pa spundi barot". Tai pašai ir smadzenes, un tā ir labāk izglītota nekā iepriekšējās paaudzes. Tā ir arī reālistiskāka un necieš frazes. Tā pati prot vērtēt un, būdama kritiskāka, nav mazāk patriotiska un mazāk ieinteresēta Latvijā un latviešu tautā. Atgriežoties pie augstāk minētā, jāattiecina uz pašu doc. Ģinteru viņa padoms man: "Pastāv viena elementāra prasība recenzentiem, lai recenzijās varētu atšķirt recenzenta teikto no tā, ko autors teicis". Attiecībā uz viņa minētajām "ļaunprātīgajām insinuācijām", tās gan jāvirza uz citām adresēm, bet kultūras un literātūras žurnāls nav vieta kur šādi jautājumi diskutējami. Tādēļ neminēsim šeit personas, vēstules un dokumentus, par kuŗiem doc. Ģinteram nav ne jausmas un par kuŗiem man pašam nebija jausmas nesenā pagātnē.

Savu recenziju patiesi uzrakstīju dziļas vilšanās ietekmē, bet arī doc. Ģinters, pret kuŗu personiski jūtu lielas simpatijas, savā pretrakstā, lietojot viņa paša man adresētus vārdus, ir "vadījies no savām tīri personiskas dabas emocijām". Viņam ir tiesības paust savus uzskatus, simpatijas un antipatijas, bet viņam arī jāatzīst, ka tālākai paaudzei, pie kuŗas es piederu, ir jau citādas perspektīvas, un arī manu paaudzi jau sāk atvietot tālāka paaudze ar savām mērauklām un citiem uzskatiem, un tas ir tikai dabisks process. Šajos apstākļos izauga arī visas Latvijas un pat starptautiskā mērogā ievērojami latviešu zinātnieki, valstsvīri un praktiskā darba darītāji, bet bija arī liels skaits polītiķu, pseudozinātnieku utt., kas ieguva savu slavu un stāvokli vairāk balstoties vietējā konjunktūrā nekā faktiskos darbos, un faktiski nesniedza smagi cietušajai Latvijai un latviešu tautai neko vai maz ko. Mēs apzināmies, ka daudzas nozares un pasākumi Latvijā bija jārada no pašiem pamatiem, faktiski no nekā, un mēs cienījam cilvēkus, kas nebaidījās no grūtumiem un darba neierastās nozarēs, bet mēs protam atšķirt spējīgākus un sasniegumiem bagātākus darboņus no nespējīgākiem un sasniegumiem nabadzīgākiem darbiniekiem, pie kam pirmie atradās bieži otro paēnā, un viņiem nebija iespējas visā pilnībā atraisīt savas spējas tautas un jaunās valsts labā, bieži polītisku manipulāciju dēļ.

 

Edgars Andersons

 

*) JG redaktora piezīme: JG nav nekad un nekādos apstākļos kādu rakstu saīsinot paturējusi tikai to kritisko vai kādu citu daļu. Pamatdoma rakstus saīsinot netiek grozīta.