|
Uģis Sprūdžs
|
|
| * * * |
Es pavēros pret krustu bet mēmi mani tumsā tas mānīja viņš vīla – šķita, šķils dzirksti, taps gaisma – vilināja – pelēkā ēnā bāls tēls māja – bet izplaiksnāja izzuda, izgaisa rēgs
Es pavēros pret krustu tas klusēja sniedzās, stiepās tālē bet klusēja
Es pakritu pie krusta tā ēna mani tumsā apskāva tikai ēna
|
|
Lolita Gulbe
|
|
| MARTA VAKARI |
Kā es varēju viņus pazaudēt, Šos viszilākos marta vakarus? Kā es varēju ieiet viņos un viņus neredzēt? Tad – pacelt acis – un pēkšņi – Kā uz vienreizēju, ķēnišķīgu pieņemšanu Ģērbušās dāmas viņi nāca man pretim – Viszilākā samtā, neona diadēmām galvā Manas pilsētas vakari martā. Diendienā pelēkie betona ēku kalni, Kuŗu ielejas izskraida vēja suņi, Stāv gaismas brokātā tērpti, un sveicina Agrās pavasaŗa zvaigznes un tevi un mani Un jauniešus, kas roku rokā meklē katrs savu Atspīdumu, Un visus slimos, kas caur logiem gribētu Naktī ieiet, Un nabagu, kas parkā ar izdzertu vīna pudeli Zvaigznes skaita, Un atkal tevi un mani, jo mēs esam tie, Ap ko mūsu pasaule griežas, Sveicina pavasara vēsmas un staro pretim tām Un melnai mākoņu sienai, kas pamalē briest Un kā villaine pārklās šo gaismu pēc mirkļa. Cik daudzi vēl redzēja pilsētu blāzmojam Marta naktij pie sirds? Cik liela varenība ir gaismas un cementa Austam audumam – Cilvēka smadzeņu šūniņu izdomātam – Uguns un akmens brokātam! Kā es varēju viņus neredzēt? Drīzs – aprīļa naktis būs tuvāk saulei Un zilums – pavasaŗa lietos izplūdis Akvarelis – Ai, šie vēja apglāstītie marta vakari – Gaismas vižņiem piebērti zili atvari Iegrimšanai. Bet ne – aprīļa agrumā zeme elpo ar kaut ko tādu, ka ir pilnīgi skaidrs – tā ir Viņu Elpa. ...Par zemi! Paldies, es jau topu. Tas nebūs ilgi. Jo tā pat nav tapšana; tā pārtapšana vien. Ko sāpe saīsina. Palieciet savās krastmalas smiltīs pie savām ūdensslēpēm, paisumu gaidīdami. Man ir sarunāti divi lemeši uz šodienu. Jo Putnu Ceļš debesīs, redziet, tik pilns, ka mudž, tik daudziem tur nav ko darīt. Un neaiziet man vairs pie putniem gaisos. Par zemi ir jāpaliek. Par uzartu zemi.
1974
(No krājuma Cilvēks, uzarta zeme.)
|
| DRAUGAM |
Tu esi savāds skrejošais holandietis – Tavs lāsts tevi nomoka un paceļ. Tu meklē skaistumu un atpestīšanu Pilsētas trokšņos un dūmos. Tavs kuģis ir nakts, un buras – Gobelēni, austi smalkiem sapņu diegiem. Tu esi savāds skrejošais holandietis, Ko tu atrod, tu pazaudē, un pazaudētais Ir ieguvums, Kā gliemežvāka senās jūras skaņas, Bet ne jūŗa pati. Savas plaukstas tu izplet pret pilsētas straumi, Tā plūst tev pāri kā šalcoši viļņi, Citu cilvēku sirdspuksti un soļi, Kas sitas pret mūŗiem un atbalsojas Tavās delnās un sirdī. Tev paliek – kā gliemežvākā – Skaņas no tūkstoš ritmiem Un slāpes pēc tā, ko meklē. Ko meklē? – Šāsdienas mīlestība vairs neatpestī. Tu atsakies no tā, kas ir, Un meklē patiesības skūpstu vakardienā. Tavas kājas nejūt akmens smagumu Un nevelk tevi mājās. Tev jāiet tālāk – Katru nakti jāauž jauna buŗa.
|
|
Imants Auziņš
|
|
|
MŪŽAM MĒS TO BILŽU NEREDZĒSIM
(No dzejoļu krājuma |
Mūžam mēs to bilžu neredzēsim, kuŗas katrs pants viņai iz pa- gājības gar gara acīm verd.
Kaudzītes Matīss
Jā, mūžam mēs to bilžu neredzēsim, Ko mūsu vecāsmātes redzēja: To muižu kalnā, pelavmaizes donu Un avotu, kur dainas tecēja.
Tik zeltainas un dzidras nebūs upes, Pat birzīs retāk sudrabs pamanāms. Prom vecāsmātes tā kā tautas dziesmas Tur aizbrauca ar dimantkamanām.
Un mūžam mēs to bilžu neredzēsim, Ko mūsu tēvi, mātes skatīja Šai ložu plosītajā gadu simtā, Kur viņi savas dienas vadīja,
Kur sadrupušas senas kauna siekstas, Kur dievnami aiz pamestības kliedz, Kur varas, mantas dēļ ar vecu naidu Triec brālis brāli – asinszemē triec...
Jā, mūžam mēs to bilžu neredzēsim, Bet arī mūsu bērni neredzēs Tik daudzas šodien aizejošas ainas, Kas nomoka vai palīdz slāpes dzēst.
Un tikai dziesma – lielā vienotāja – Kā asinsrite audžu audzēs plūst Un mūs, kas esam gandrīz svešinieki, – Par cilvēci, par tautu dara mūs.
|
|
Māris Čaklais
|
|
| CILVĒKS, UZARTA ZEME |
Apariet zemi rudenī! Paldies, beidzot esmu uzarts. Skrubiniet, sviliniet, šķērējiet, ecējiet, viss tiek apvērsts, ieslānīts, ieslāņots slānī. No zemes tu esi nācis... Bet no uzartas zemes. Šķīvjo, šķetina tevi, sāpīgi gādā, bet gādā. Apmulsis no tik izcilas gādības, tu atvelc elpu un atceries dzīvot. Vienīgais, kas mūs atšķir no viņiem, no tiem, kas auž mūsu kokiem saknes, – tā ir mūsu redzamā dzīvība – dvaša.
|
Maza pastaiga pa amerikāņu dzeju
Aina Kraujiete, Dzeja ir mirusi, lai dzīvo dzeja!
|
(Ezra Pound) (1885 – 1972) |
|
|
ŠŪ STRĒLNIEKU DZIESMA
Te mēs esam, pārtikdami no paparžu asniem, Un jautājam: kad atgriezīsimies savā zemē? Te mēs esam, jo kenniņi ir mūsu ienaidnieki, Mums nav miera šo mongoļu dēļ. Mēs rijam mīkstos paparžu asnus. Ja kāds piemin atgriešanos, citi sadrūmst. Bēdīgs prāts, spiedīgas bēdas, esam badā un slāpēs. Mūsu aizsardzība nav vēl droša, pat draugam nedrīkst ļaut atpakaļ. Mēs kožam vecos paparžu stublājus. Jautājam: vai mums ļaus pārnākt oktobrī? Valdnieku ķīviņi neatslābst. Mums pat pārtikas nav. Rūgtas mūsu bēdas, bet mēs neatgrieztos uz savu zemi. Kāds zieds jau saplaucis? Kā pajūgs? Ģenerāļa. Zirgi, pat viņa zirgi ir gurdeni. Stipri tie bija. Mums miera nav, pa trim kaujām mēnesī. Debess, cik noguruši viņa zirgi. Ģenerāļi zirgos, kareivji apkārt. Labi dresēti zirgi, ģenerāļiem ziloņkaula bultas makstis ar zivsādu izrotājumiem. Ienaidnieks ir straujš, mums jāuzmanās. Kad devāmies projām, vītoli bija vienos ziedos. Atpakaļ nākam pa sniegu. Mēs velkamies lēnām, izbadējuši, izslāpuši, Un skumstam, kas zinās mūsu ciešanas?
(1915)
(Bunno, ap 1100 g.pirms Kristus)
No angļu valodas pārdzejojusi Aina Kraujiete
|
ŠŪ STRĒLNIEKU DZIESMA
I
Šeit mēs esam, – lasām pirmos paparžu asnus un jautājam: kad atgriezīsimies dzimtenē? Šeit mēs esam, jo ken–ninu vīri ir mūsu naidnieki; šo mongoļu dēļ mums nav miera. Mēs kožļājam maigos paparžu asnus; kad kāds teic „atgriezieties”, citi dziļi skumst. Bēdu prāti, bēdas ir varenas, mēs esam izsalkuši un izslāpuši. Kā sevi aizstāvēsim, to nezinām, neviens vēl nedrīkst pieļaut, lai tā draugs dotos atpakaļ. Mēs kožļājam veco paparžu kātus. Mēs jautājam: vai mums atļaus atgriezties oktobrī? Karaliskās lietās nav skaidrības, mums nav miera. Mūsu bēdas ir rūgtas, bet mēs neatgriežamies dzimtenē. Kā puķe zied? Kā šie ugunīgie rati? Ģenerāļa. Zirgi, pat viņa zirgi pagurst. Tie bij spēka pilni. Mums nav atpūtas, trīs kaujas mēnesī. Ak, debess, viņa zirgi ir gurduma pilni. Uz zirgiem virsnieki, aiz zirgiem kareivji. Zirgi ir labi iedīdīti, ģenerāļiem ir ziloņkaula bultas un to makstis rotātas zivju zvīņām. Ienaidnieks ir ātrs, mums jāuzmanās. Kad devāmies ceļā, bij pavasar’s un vītoli pūpolos. Mēs nākam atpakaļ sniegā, Mēs ejam lēnām, mēs esam izsalkuši un izslāpuši, mēs esam bēdu pilni; kas mūs no bēdām pestīs?
II Papardi, papardi plūc, tās lekni zeļ. „Uz mājām, uz mājām! Atkal gads pagalam!” es saku; ne māju, ne jumtu, jūt visur huņņu smaku; darbs, darbs, ne redz kur vakari, kur rīti – mēs esam šeitan huņņu dzīti.
Papardi, papardi plūc, kā parasts, maigi zaļu. „Uz mājām,” saukšu balsi skaļu. Pēc ūdens slāpst, esam galīgā badā, no mājām ne vēsts pērnā gadā.
Papardi, papardi plūc, ja rokās griež, es teikšu „Mājup!” (Kā ķer, tā sviež.) Es teikšu „Ej mājup”, jau oktobris klāt! Kungs paģēr visu, visu grib – pavasaris, vasara, rudens, ziema garām zib. Bēdas mums, bēdas jums, nav steigas, būs laikam šeitan jāpaliek, līdz visam beigas.
Kad tavi ķirši ziedēs balti, virsnieks cauri dragās stalti, Četri zirgi ratos jūgti, pats viņš auros, bauros rūgti. Trīs slaktiņi mēnesī, visos uzvaras, baigi forši.
Staltie bēŗi sprauslā, sten, ragu vīrs kurp grib tos dzen. Ratiem blakus viņa varā. Bultām makstīs greznas smailes. Neviens pat nejautā vai bailes stampāt līdz mums šinī kaŗā.
Kad devāmies ceļā, pūpoli plauka. Nu slapjdraņķis, sniegi, dubļains ceļš, miegi, bads, šaubas, slāpes (neviens pat nejūt pusi no tā, ko zinām) un tad vēl sāpes.
Atdzejojis Jānis Krēsliņš
Tulkotāja piezīme: Pirmo variāciju atdzejoju no Paunda brīvi tulkotās Bunno (aptuveni 1100 gadus pirms Kristus, kā pats Ezra to minējis) poēmas krājumā Cathay (1915). Otru variāciju brīvā veidā atdzejoju no šī paša dzejoļa precīzāka tulkojuma krājumā The Confucian Odes: The Classic Anthology Defined by Confucius (1954). Abas variācijas pirms daudziem gadiem bija veltītas trimdiskā noskaņā Paunda sējumam, ko dzejniece Ieva Prīmane – Čucinelli atstāja nelaika gleznotāja Sigurda Vīdzirkstes darbnīcā Ņujorkā.
|
|
SPOŽUMS, TAS APVIENO VISU |
Ir tik daudz daiļuma Kā spējam nocietināt savas sirdis? Esi mierā Lai runā vējš Tā ir Paradīze
Atdzejojusi Aina Kraujiete |
| PAZEMES STACIJĀ |
Šo seju atplaiksnīšanās pūlī; Ziedlapas uz mikla, melna zara.
Atdzejojusi Aina Kraujiete |
|
HUGH SELWYN MAUBERLEY IV
|
„Vocat aestus in umbram” Nemesianus, Ec.IV.
Viņi cīnījās, bez šaubām, un daži ticot – par savām mājām, bez šaubām.
Daži naigi uz bruņām, daži dēku kārē, daži baidoties vājuma, , daži baidoties rājiena, daži mīlot slaktiņus, iedomās, tikai vēlāk atskārstot..., daži bailēs, mācīdamies iemīlēt slaktiņus.
Daži aizgāja aizsaulē – „par tēviju” ne vienmēr „saldi mirt starp pirmajiem ierindā krītot,” citi soļoja līdz ausīm ellē, ticot vecu vīru meliem, tad, mācoties neticēt, pārnāca mājup, mājup pie citiem meliem, mājup pie daudzām viltībām, mājup pie veciem meliem un jauniem negodiem; gadu simtu veci un sačervelējuši veikali un meļi amatos.
Drosme kā nekad, izšķērdība kā nekad. Jaunas asinis un cēlas asinis, sārti vaigi un glīti augumi;
izturība kā nekad,
atklātība kā nekad, vilšanās kāda nekad nav rodama senās teikās, ārprāti, tranšeju grēku nožēlas, miroņu vēderu smiekli.
Atdzejojis Jānis Krēsliņš
|
|
(Robert Frost) (1874– 1963) |
 |
|
NEĻAUT SEV UZ GALVAS KĀPT
|
Lauka galā Uzkāpu savvaļā Pamestam grābeklim. Kā ar mietu Tūdaļ man trāpa Pa prāta vietu, Ne tā vaina, bet vārdos Nelabos ārdos, Tādēļ ka jūtos It kā sitiens būtu Jau paredzēts sāpēm. Muļķa godā tiku. Vai nebija likums, Ka ierocim jākļūst Par darba rīku? Vai tad mēs akli? Darba rīku, ko zinu, Kā ieroci iepazinu.
|
|
KAD GODINĀTS KĀ VERMONTAS DZEJNIEKS
|
Kurš dzejnieks gan nekusīs laimē, Kad viņa dziesmas, ja arī ne gluži aprastas, Ir visumā tomēr saprastas Viņa zemē, viņa apkaimē?
Atdzejojusi Aina Kraujiete
|
| PROJĀM! |
Vairs tik pār plecu pasauli jauš, un ne kurpe vairs spiež man, ne zeķe grauž.
Paliek pilsētā draugi un vīna kauss, lai tie pacilā to un tad liekas uz auss.
Es nedodos turpu, kur tumsas ārs, kā Adāms un Ieva, kad aizvērās dārzs,
Neklausaities, mīts ir mīts, ne dzen mani kāds, ne dzen kādu līdz.
Ja nemaldos, klausu tik dziesmām tām, kas mudina: celies – aunies – projām!
Un es atgriezīšos, ja nepatiksies, ar to, ko no miršanas mācījies.
Atdzejojis Gunārs Saliņš
|
|
(Carl Sandburg) (1878 – 1976) |
 |
|
BIOGRĀFIJA
|
Biogrāfija, kungi, ir jāuzsāk ar cilvēka pirmo dvašu, kad viņa acis pirmoreiz satiek gaismu, turpinot līdz pat nāvei, kad dienasgaisma jau cauri: tad biogrāfija nobeigta – izņemot ja ačgārnā kārtībā sākat ar nāvi un nākat atpakaļ pie dzimšanas – dzīvi sākot ar zārku, atgriežoties līdz šūpulim – tai gadījumā, kungi, dzīvesstāsts bijis un nobeigts, kad jūsu apceramais tikko dzimis, atstājot senčus, radurakstus, priekštečus, asinslīniju, dižciltību, audzināšanu, kaulu uzbūvi, apkārtni un par to, kungi, var tiešām aizrakstīties tālu.
|
|
SKŪPSTI, VAI VARAT KĀ GARI ATGRIEZTIES?
|
Ja mēs vaicātu, starp asarām lai atvizat, Skūpsti, vai varat kā gari atgriezties?
Šodien, rīt, tos pievārtes paņem. „Āizvien kādas durvis manu ēnu apēd.”
Mīlestība ir pulkstenis, un zobrati nolietojas Mīlestība ir vijole, un koks pamazām satrun. Mīlestība ir diena ar nakti uz pēdām. Mīlestība ir vasara ar rudeni galā. Mīlestība mirst vienmēr un kad mirst ir mirusi. Un kad nekas nav atlicies pāri mēs sakām Beigas, tās vienmēr pienāk, tās pienāca mums. Un tagad to apglabāsim un novietosim Skaisti, kā pieklājas, tāpat kā pulksteni, kā vijoli, Kā vasaras dienu rudens tuvumā, Kā ik jauku lietu, nodzīvotu līdz galam.
Jā, lai ar to pietiek. Pulkstenis zvanīja, un mēs atbildējām. Mēness slaucīja vecu ieleju, Un mēs saskaitījām visus tā apļus. Ūdensputni šķiedās pa upi, Spārngalus vicinot norieta zeltā. Mēnesim, putniem virs upes, Tiem atbildējām kā skaļās balsis sauca. Un tagad? Tagad mēs pulksteni noliekam projām. Tagad mēs pārskaitām mēness gredzenus ielejā un noliekam piemiņai. Tagad mēs vēlreiz saskaitām ūdensputnus un ļaujam brīviem pazust gar ielejas malu. Beigas, beigas ir vienmēr.
Skūpsti, vai varat kā gari atgriezties?
|
| PĀRVĒRTĪBA |
Sasalšanas brīdī vai zināms ūdenim ka bija ūdens Ledus izkūstot vai apzinās ka bija ledus.
|
|
PUTNA PĒDAS SMILTĪS
|
Kāda putna pēdas nospiedums smiltīs izskatījās pēc tavas sejas. Es teicu: „Kas par to?”
Un nākamais vientuļais putna pēdas nospiedums smiltīs atkal rādīja tavu seju. Es teicu: „Tā ir ierakstīta dziļāk nekā smiltis.”
Es redzēju kādu putna spārnu jau četrdesmit tūkstoš gadus akmenī, putna spārns atgādināja tavu pēdu, tavu delmu.
Atdzejojusi Aina Kraujiete
|
|
(Marianne Moore) (1887 –1972) |
|
| KAS IR GADI? |
Kas mūsu nevainība, kas mūsu grēks? Visi ir kaili, drošs neviens. Un drošsirdība, no kurienes tā: neatbildētais jautājums, šaubas noteikti – mēmi saucot, kurli dzirdot – nelaimē, pat nāvē iedrošina citus, un savā sakāvē mudina dvēselei stiprai būt? Skata dziļi un ir priecīgs, kas mirstību pieņem un savā ieslodzījumā paceļas pāri sev tāpat kā dziļumos jūŗa, pūloties brīva būt un neiespēdama, turpinājumu atrod padodoties.
Tādēļ tas, kas stingri tic, taisns dzīvo. Putns, dziedot lielāks izaudzis, dzelžaini augšup vēršas. Kaut arī gūsteknis, viņa varenā dziesma vēstī: piepildījums nav nekas, cik skaidrs gan ir prieks. Tā ir miršana, tā ir mūžība.
(1941)
|
|
PAGĀTNE IR TAGADNE
|
Ja ārējā darbība nolietota un atskaņas pārdzīvotas es atgriezīšos pie tevis, Abakuk, kā tad, kad bībeles stundā skolotājs skaidroja par bezatskaņu pantu. Viņš teica – un te es atkārtošu tiešos vārdus – „Ebrēju dzeja ir proza ar tādu kā apziņas pacēlumu,” Sajūsma rada rosmi un noderīgums nosaka formu.
|
| PRĀTS, STŪRGALVIS |
ja art domas maltin maļas pa galvu, reizēm vēl izlīdzas citiem. Kāpēc nevar palīdzēt man?
0 imagnifico,
vārdu burvi – dzejniek, kā tas ir kā tevi apzīmējis Alfredo Pānzini? Vai nupat neatsauci uz manas puspievērtās acs tripticha ainu, to vēl palielinot, no kādas gravas „meža vīnogu ķekars, kad sausas lapas krita” uz tumša smilškrāsas sānceļa, viena lapa virpuļo atrauta divzarainam sērmūkslim; atkal
kāds putns – Arizonā panākts pēc divu stundu medīšanas, nenotveŗamā dzeguze, rotāta melnām svītrām zigzagodama pāri takai un asti kustinot kā ūdensdzirnaviņas, no manis vairoties. Tu izproti briesmas un zini kā tikt galā ar saspīlējumiem, balādi, buršanos. Es ne. Ai Zev, ai Likteni!
Bez bailēm par to, kas izdarīts, acīm redzamas sakāves neatturēts, tu, imagnifico, pazemotājus, nāvi, atstumtību nebaidīdamies, esi pārspējis Zennoras nāru devis pievilcību vārdu mākslai: sēklis, vraks, zudis jauneklis un „jūrā nogrimis zvans”
cik tuvu vien iespējams ķēnišķībai piekļūt – māka, ar kuru nezinu kā galā tikt.
|
|
MĪLESTĪBU PRET AMERIKU?
|
Lai kas tā ir, tā ir kaislība – labdabīgs ārprāts, kam ierīt Ameriku, barojot gluži otrādā veidā nekā veids kā tika barots Minotaurs, Tas ir Midas bagātīgs maigums; no sirds; nekas cits; No tā, kam ir spēja panest ja tiek pārprasts, spēja uzņemties vainu, ar „dižciltību, kas ir darbībā”, sevī apzinoties pionieru jaunatradēju garu
bez nekautrības vai nedziļa un uzpūsta sekluma platības.
Lai kas tā ir, lai ir tā bez izlikšanās jā, jā, jā, jā
Atdzejojusi Aina Kraujiete”
|
|
(Wallace Stevens) (1879–1955) |
|
| CEĻĀ MĀJUP |
Kad es teicu, „Nav tādas lietas kā patiesība”, Tad vīnogas izlikās treknākas. Lapsa izskrēja no savas alas.
Tu... tu teici, „Ir daudzas patiesības, Bet tās nav patiesības sastāvdaļas.” Tad koks, naktī, sāka pārvērsties,
Dūmojot caur zaļu dūmojot zilu. Mēs bijām divas figūras mežā. Mēs teicām mēs stāvam vieni.
Kad es teicu, „Vārdi nav kāda atsevišķa vārda formas. Daļu summā ir tikai daļas. Pasaule ir jāmērī ar aci;”
Kad tu teici , „Elki ir redzējuši daudz nabadzības, Čūskas un zeltu un utis, Bet ne patiesību;”
Tajā brīdī klusums bija vislielāks Un ilgāks, nakts visaplīgāka, Rudens smaržas vissiltākās, Tuvākas un stiprākas.
|
| SNIEGA VĪRS |
Ir jābūt ziemas prātā Lai varētu novērot salnu un sniegu Apčaulotos priežu zarus;
Ilgi ir jāpazīst aukstums Lai varētu saredzēt kadiķus ledus bārkstīs, Egles, skarbas, janvāŗa saules
Tālā mirdzumā; un nedomāt Par skumjām vēja skaņās, Nedaudzo lapu skaņās,
Kas ir zemes skaņas, Pilnas tā paša vēja Kas pūš tajā pašā kailā vietā
Klausītāja ausīm; klausītājs klausās sniegā, Un, pats nekas, saredz Neko kas tur nav un neko kas ir.
|
|
ROMANCES JAUNAIS APLIECINĀJUMS
|
Nakts nezina neko par nakts intonācijām. Tā ir kas tā ir tāpat, kā es esmu kas es esmu; Un to aptveŗot, es vislabāk saprotu sevi
Un tevi. Tikai mēs abi drīkstam Izmainīt viens otrā to, kas katram ir ko dot. Tikai mēs esam vienotībā, ne tu un nakts,
Ne nakts un es, bet tu un es, vieni, Tik vieni, tik dziļi mēs paši, Tiktālu no gadījuma vienatnes,
Ka nakts ir tikai mūsu aizmugure, Tik bezgala patiess esam katrs savam es, Bālā gaismā ko mēs uzgriežam viens otram.
Atdzejojusi Ieva Prīmane
|
|
(e.e.cummmgs)
|
 |
|
LVI
|
kundze, vai neienāksit ar mani mana prāta ārkārtīgi mazajā namā. Pulksteņi sit. Ir
apaļš mēness, kā varat
redzēt caur logu, un man patiešām nav kalpotāju. Mēs gandrīz varētu
dzīvot šo kāpņu galā, tur ir viena brīva istaba. Mēs gandrīz varētu (jūs un es) ieiet kādā kopīgā baltā lielā kas tur ir bet ja tā vai tā
lēnām es atvēru logu viens vienīgs sīkums, mēness (baltā parūkā un spodrinātām pogām) aizrautu jūs projām
– un visi pulksteņi notecētu nākošā dienā
|
| LIX |
mīļā kopš tevi un mani nemitīgi vajā nevis kāda sapņa atbalss ne atmiņas no sapņa
uzziedēšanas (bet jausma par
Sapņu puķi) kaut kur aiz mums aizvien mēģinot (vai reizēm pat zem mums) ir kā nebūt atrast (bet ai cik mīlīgi) vienu mēs, kuŗa visniecīgākais
elpas vilciens varētu pārsteigt mūs pašus
– tādēļ lai nicinām kas nav uzdrīkstēšanās mana
mīļā (jo zina tikai Neviens kur aug patiesība kāpēc lido putni un īpaši kas ir mēness.
|
| XVII |
šis jaunais jautāšanas zīmes cilvēks jautājuma zīme kas cieš ar nesagremojamo jautājuma zīmi ir zīmīgi patīkama persona
personīgi stāsta
man pats es zinu tikai pēc viņa bildes ka viņš ir slapjš
Sezanna
sapnis
|
| 12 |
(vai iemācīsi
vaicā viņai vaicā kad (vaicā un vaicā un vaicā
atkal un) pavaicā vārīgam mazam cilvēkam spēlējot vijoli lietū
(vai esi skūpstījis meiteni ar krūšgaliem kā sārtiem uzpirksteņiem)
vaicā viņam vaicā kuŗu (vaicā un vaicā un vaicā
atpakaļ) pavaicā kādam negudram niekam dziedot sniegā
|
| XVI |
? kādēļ šie ļautiņi cilā cepurītes? karalis & karaliene pazibējuši no sava limuzīna iekājo Meurice viesnīcā (kurpretī es dzīvoju bēniņos un riju aspirīniņus)
bet kas ir tas bālais mīksti ieapaļais jaunais cilvēks kam sulaiņi tā klanās? kuš – tas ir Nakts Sieviešu autors kuŗa jaunākā Ļaunuma Sēkla pārdota 69 mašīnu kravās jau pirms iznākšanas meitas kas paklīst jūs
zināt (kurpretī kad es apgulstos es pārāk klepoju). Kāpēc satiksme tā aizdambējusies? tētīt, tas taču slavenais dakteris kas ieoperē mērkaķdziedzerus miljonāriem jauka ideja vai ne? (kurpretī; no otras puses, es pats) bet labāk nākamo jautājumu aiz ko tas pūlis tur negadījums? kādam smags sma- dzeņu satricinājums? – Nebūt nē, mani mīļie, Siāmas ministru prezidents savā etniskā
tērpā parādījies no pisuāra ātri ieiet Notre Dame (kurpretī de gustibus non disputandum est mana dāma ir Tā kaut ko apnikusi
Atdzejojusi Aina Kraujiete
|
|
(Elizabeth Bishop, 1911–) |
|
| ZIVS |
Es nozvejoju milzīgu zivi un turēju to pie laivas malas, pa pusei virs ūdens. Mans āķis bij ieķēries stingri viņas mutes kaktā. Viņa nepretojās. Viņa it nemaz nebij pretojusies. Viņa karājās, murdošs smagums, sadauzīts un cienījams un neglīts. Šur tur viņas brūnā āda atkarājās stērbelēs kā vecas tapetes, un tumšbrūnais raksts bij kā tapetēm: it kā kupli uzziedējušu rožu atveidi, traipaini un laika zoba saēsti. Viņa bij nosēta pīlgliemēm, smalcinām kaļķu rozetēm, un sīku baltu jūŗas utu apsēsta, un apakša nokarājas divi trīs zaļi ūdenszāļu lēveŗi. Kamēr viņas žaunas ieelpoja drausmīgo skābekli – atbaidošās žaunas, stingras, červeļainas un asins pilnas, kas var tik dziļi iegriezt – es iedomājos par rupjās baltās gaļas kārtām, sastūķētām kā spalvām, lielām asakām un mazām asakām, spīdīgo ķidu melnajiem un sarkanajiem pretstatiem un rožaino peldpūsli kā kuplu peoniju. Es ieskatījos viņas acīs, kas bij daudz lielākas par manējām, bet seklākas un nodzeltējušas; ap zīlītēm un aiz tām blāvs staniols, saskatāms caur vecām, saskrambātām zivju līmes lēcām. Tās mazliet pavalbījās, bet ne lai raudzītos man acīs. – Tas bij drīzāk kā kāda priekšmeta pašķiebšana pret gaismu. Es apbrīnoju viņas īgno seju, žokļa mechanismu, un tad es ieraudzīju, ka no viņas apakšlūpas – ja to var vispār saukt par lūpu – nežēlīgas, slapjas un ieročveidīgas, nokarājās pieci veci makšķerauklas gali, vai pareizāk sakot četri un drāts ar spoli galā, un visi pieci lielie āķi bij stingri ieauguši viņas mutē. Zaļa aukla ar spurām galā, kur viņa to pārrāvusi, divi rupjākas auklas un smalks melns pavediens, vēl arvien sarucis no sprieguma un pēkšņās trūkšanas, kad viņa izglābās. Kā ordeņi spurainu lenšu astēm, šī piecsarainā gudrības bārda nokarājas no viņas sasāpējušā žokļa. Es vēros un vēros, un mazā īrētā laiva pielija ar uzvaru, – no netīrā ūdens peļķes, kur motoreļļa bij izplētuši varavīksni ap rūsaino motoru, līdz dzeltensārti norūsējušam smeļamam kausam, saulē saplaisājušiem airsoliem, duļļiem ar viņu virvēm, uzmaļiem – līdz viss bij varavīksne, varavīksne, varavīksne! Un es ļāvu zivij iet.
|
| MATU MAZGĀŠANA |
Ar nedzirdamām eksplozijām ķērpju ģints aug pelēcīgiem koncentriskiem apļiem uz klints. Tiem norunāts ar mēness dārziem tikties, kaut arī nemainīgi tie varētu mums likties.
Un tāpat debesis var gaidīt mūs, mans draugs; tev jāatmet būs pārsteidzība un pragmatisms, jo lūk, cik Laiks ir pakļāvīgs.
Un tavos melnos matos krītošo zvaigžņu spiets – uz kurieni tas iet tik strauji un tik tieši lejā? – Nāc, es tos izmazgāšu skārda bļodā, tik spožā, iedauzītā kā mēness seja.
|
| JAUTĀJUMI CEĻOJOT |
Šeit ir par daudz ūdenskritumu; pārslogotie strauti steidzas pārāk ātri lejup uz jūŗu un tik daudzu mākoņu spiediens uz kalnu galotnēm liek tām pārplūst maigā, palēninātā kustībā, kļūstot par ūdenskritumiem mūsu acu priekšā. – Un ja tās svītras, tās jūdzi gaŗās, spīdīgās asaru pēdas, vēl nav ūdenskritumi, tad pa kādu ašu mūžību varbūt, cik tās nu te gaŗas, viņas par tiem kļūs. Bet ja strauti un mākoņi tā vien ceļo un ceļo, tad kalni izskatās kā apgāzušos kuģu rumpji, dūņaini un aplipuši pīlgliemēm.
Padomā par tālo ceļu mājup. Vai mēs lai būtu palikuši mājās un domājuši par šo vietu?
Kur lai mēs šodien būtu? Vai ir pareizi noskatīties, kā svešinieki spēlē šai dīvainākā no visiem teātŗiem? Kas tā par bērnišķību, kas mums liek traukties ar nelokāmu gribu un kamēr vien vēl varam elpu pavilkt, lai skatītu sauli no citas puses? Jeb sīkāko kolibriju pasaulē? Jeb lai apbrīnotu neizprotamus senus mūŗus, neizprotamus un neizdibināmus, lai kā mēs skatītos, acumirklī ieraudzītus un allaž, allaž apbuŗošus? Vai tiešām mums ir jāmēģina mūsu sapņus izdzīvot? Un vai mums pietiek vietas vēl vienam salocītam, gluži siltam saules rietam?
Bet tomēr būtu žēl nebūt redzējušai kokus šai ceļmalā, tik pārspīlētus savā skaistumā, nebūt redzējušai tos žestikulējam kā cēlus mīmiķus rožainos tērpos. – Nebūt piestājušai pirkt benzīnu un dzirdējušai skumjo divu toņu koka melodiju no atšķirīgām koka tupelēm, kas nevīžīgi aizklab pa eļļas aptraipīto benzīntirgotavas grīdu. (Jo citā zemē tupeles būtu pārbaudītas. Katram pārim būtu vienāds toņa augstums.) – Žēl, nebūt dzirdējušai citu, ne tik primitīvu mūziku resnā rūsganā putna dziesmā virs salauztā benzīnsūkņa jezuītu baroka stila bambusa baznīciņā: trīs torņi, pieci sudraba krusti. – Jā, žēl nebūt apsvērušai, neskaidri un neizšķiŗoši, kāds sakars varētu kopš gadusimtiem pastāvēt starp neaptēstiem koka apaviem un rūpīgi un smalki kokā drāztiem putnu būru sapņojumiem. – Nekad nebūt pētījušai vēsturi dziedātājputnu būŗu vārajā glītrakstā. – Nekad nebūt dzirdējušai lietus līšanu, tik līdzīgu ar politiķu runām: divi stundas nepārtrauktas daiļrunības un tad pēkšņi zelta klusums, kad ceļinieks ieraksta piezīmju grāmatā:
„Vai iztēles trūkuma dēļ mēs dodamies uz iztēlotām vietām un nepaliekam mājās? Jeb vai Paskatam nebūs bijusi tīri taisnība par to kluso sēdēšanu savā paša istabā?
Kontinents, pilsēta, zeme, iekārta: nekad izvēle nav plaša vai brīva. Un šeit, vai tur... Ne. Vai mums būtu bijis mājās jāpaliek: kur tas nu ir?”
Atdzejojusi Astrīde Ivaska
|
|
(Robert Lowell, 1917–) |
|
| ŪDENS |
Tā bij Meinas vēžotāju pilsētiņa – ik rītus laivas ar algādžiem atstūmās no krasta un devās uz granīta raktuvēm apkārtējās salās,
atstājot pāris duču panīkušu baltu koka namu, pielipušus kā gliemežnīcas pie klinšu kalna,
un zem mums jūŗa skalojās neaptēstiem klūdziņu tačiem, kuŗu labirintā saķērās zivtiņas ēsmai.
Atceries? Mēs sēdējām uz klinšu bluķa. Caur laika attālumu tas liekas īrisu krāsā, kad pūstot tie kļūst vēl zili sarkanāki,
bet tā bij tikai parastā pelēkā klints, kas pārvēršas parastā zaļumā, kad tai pāri plūst jūŗa.
Jūŗa plūda augu dienu pār šo klinti mums pie kājām, lupinot nost plēksni pēc plēksnes.
Vienu nakti tu sapņoji, ka biji nāra un turējies pie steķu pāļa, mēģinot noraust pīlgliemes ar rokām.
Mēs vēlējāmies, kaut mūsu dvēseles atgrieztos kā kaijas pie šīs klints. Beigās ūdens bij mums par aukstu.
|
| PUSMŪŽĀ |
Atkal ziemas vidus slodze man uzgāzusies. Ņujorka urbjas manos nervos, kad es staigāju pa uzvandītajām ielām.
Četrdesmit pieci gadi – kā tālāk, kā tālāk? Uz katra stūŗa es sastopu savu tēvu, manā vecumā, vēl dzīvu.
Tēvs, piedod man manas pārestības, kā es piedodu tiem, kam es esmu darījis pāri!
Tu nekad neuzkāpi Ciona kalnā, tomēr atstāji mirstoša dinozaura pēdas uz zemes garozas, kur man jāstaigā.
|
|
MĒS DARĀM TO, KAS MĒS ESAM
S. Lasot pašam sevi
|
Kā neskaitāmi citi, es biju pelnīti – varbūt ne gluži – lepns, sākumā aizdedzot sērkociņu, kas lika manām asinīm vārīties; es pratu visādus trikus, gāju caur uguni un ūdeni, tomēr neuzrakstīju nekā, pie kā gribētos atgriezties. Pat pieņemot, ka es būtu beidzis ar vaska puķēm un izpelnījies ieeju Parnasa nesvarīgākās nogāzēs... Nav medus kāres bez bites, kas pienes apli pēc apļa, šūnu pēc šūnas, mauzoleja medu un vasku – šis apaļais jums pierāda, ka tā būvētājs ir dzīvs, tāda kukaiņa līķis dzīvo, medū saglabāts, lūdz, lai nīcīgais darinājums izdzīvotu līdz kamēr kārumnieks lācis to varētu apgānīt – šī atvērtā grāmata... mans atvērtais šķirsts.
Atdzejojusi Astrīde Ivaska
|
|
(John Ashbery, 1927–)
|
|
|
Fragments no TRIM DZEJOĻIEM
|
... Ko mēs teicām viens otram? Mēs taču runājām viens ar otru daudzas reizes, bet no visām tām palikušas tikai vārdu pēdas un tavas sejas un ķermeņa izteiksme
kad tu runāji vai klausījies. Varbūt beigu beigās tie ir paši svarīgākie kā rakstnieka stils. Bet tagad vienīgi patiesības skaņa, kad tā atlūzt no tavas mutes, var aizdedzināt šo apatisko ieleju, kas nevēlas nekā cita kā atslīgt atpakaļ savas kūtrās augu valsts ainavā. Tā vēlas tevi ieskaut, jo šādā veidā tu samierināsies ar to, ka esi šeit, kādā vietā, vienalga kādā vietā, ar mieru staigāt ierastajās takās, filozofa dienišķā pastaigā, pēc kuŗas kaimiņi uzstāda pulksteņus.
Tad tu varētu neievērot vienlīdzīgos, bet pretišķos spēkus atkal briestam sevī, bet ne uz ilgu laiku, jo to ceļi nav pilnīgi parallēli un reiz tiem jāsaduŗas; neievērot šo samocīto mākoņu apli, ko tu nes sevī kā aptumšotu lukturi. Pagaidām tu vari turpināt izlikties, ka pietiek klausīties uz iekšējiem mudi- nājumiem, dvēseles balsi, līdz tai liktenīgai dienai, kad mīļotā cilvēka skats tevi apžilbinās ar stāvoša zibens spēku. Tai dienā tev kļūs skaidrs, ka nepietiek ar to vien, ka tev ir dvēsele: tev tā jāatdod, jāpazūd tai aizmirstībā, ko tev sagatavojuši tavi gaidīšanas gadi, un ko pat viss tevis piekoptais stoicisms nav spējis atvairīt. Un beidzot tu iepazīsti bezsvara stāvokli un ko tas nozīmē nākotnei, tagadnei un it sevišķi pagātnei, kuŗā tu tagad bez- palīdzīgi slīdi, jo tevi neattur vairs ikdienas valodas režģis, un tu paliec it kā karājoties tai zaļganajā akvārija gaismā, kas ir tavs jaunais elements, piespiedus tēlojot atkal to pašu skatu senajā parkā, ar apsnigušu zemi un nogaidošu skatu tuvāko namu sejās, mazliet attālāk. Viss tas, lai nonāktu līdz patiesībai.
Atdzejojusi Astrīde Ivaska
|
|
NĀVES BAILES
|
Kas tagad ir ar mani Un vai tāds es esmu kļuvis? Vai nav stāvokļa, kas būtu brīvs no robežlīnijām Pirms un pēc? Logs šodien ir vaļā
Un gaiss ielīst ar klavieru skaņām Svārku krokās, it kā lai teiktu: „Lūk, Džon, Es atnesu šos un šos te arī” – tas ir Dažus Bēthovenus, pāris Brāmsus,
Dažus izmeklētus Pulāna akordus... Jā, Atkal viņš ir brīvs, šis gaiss, viņš te nāk visu laiku, Jo kam gan citam viņš der. Es gribu palikt ar viņu aiz bailēm,
Kas man neļauj uzkāpt pa zināmām kāpnēm, Pieklauvēt pie zināmām durvīm; bailēm kļūt vecam Vienam un neuziet neviena takas vakara galā, Izņemot otrreiz sevi pašu, pamājot man
Strupu sveicienu: „Nu tu gan kavējies labu brīdi. Bet tagad mēs atkal esam kopā, un tas ir galvenais.”
Gaiss manā ceļā, tu to varētu saīsināt, Bet vēsma pierimusi, un klusumam pēdējais vārds.
Atdzejojusi Astrīde Ivaska
|
|
(Gary Snyder, 1930–)
|
|
|
PAZEMES CEĻŠ UZ RIETUMIEM
|
Ciedra šķilu dūmos žāvēts lasis, mākuļainās Oregonas dienas, biezie egļu meži.
Melnais Lācis dodas kalnup Plumasa apgabalā, apaļais dibens aizkūst starp kārkliem –
Lāču Māte dodas uz ziemeļiem gar jūŗu.
kur kazeņu staipekņi ložņā pa izdegumiem.
Un ap salu loku miglaini vulkāni līdz pat Ziemeļjapānai. Ainū cilšu lāči un žebērkļi. Giljaki. Sēņu vīzijās dziedinātājs, vienas plakanas bungas, senākas par Ķīnu.
Sievietes ar bungām, kas lido pār Tibetu.
Sekojot mežiem uz rietumiem un ripojot, sekojot zālainēm, dzenot pēdas lāčiem un sēnēm, visu ceļu ogojot. Somijā beidzot nopēros:
tā kā sarkankoka pirts Kleimatas krastos –
visi somi mokasīniem kājās un spicām baltpunktē- tām cepurēm galvās, metot tīklus, liekot slazdus, peŗoties, dziedot rokurokā, visu laiku
šūpojoties šurpu turpu uz sola, mīlestību acīs –
Karhu – Bjorn – Braun – Bear
(zibens varavīksne varens mākoņu koks putnu divsarunas)
Eiropa. ‘Rietumi’ lāču vairs nav izņemot Brunhildi? vai atdzimušas vecākas mežonīgākas dievietes – skries pa Francijas un Spānijas ielām ar patšautenēm – Spānijā Lāči un Bizoņi, Sarkanas Rokas iztrūkstošiem pirkstiem, Sarkani sēņu labirinti; zibeņu maldu dārzi, Uzgleznoti uz alu sienām,
Pazemē.
|
| PRIEŽU GALOTNES |
zilajā naktī salnas dūmaka, debess mirgo no mēness priežu galotnes liecas sniegainzilas, izzūd debesīs, salnā, zvaigžņu gaismā. zābaku čīkstēšana. zaķu pēdas, stirnu pēdas, kā mums to zināt.
Atdzejojusi Astrīda Ivaska
|
|
(W.S.Merwin)
|
|
|
DZIESMA PAR TRIM SMAIDIEM
|
Ļauj, mīļā, izsaukt Kādu spoku, lai cik mazs: Laiks decembrī Mums nebij prātā.
Kam lai nu pateicos Par šiem ūdens plūdiem? Tev sirds ilgojas ostas Kur esmu svešinieks.
Kur tas bija kad mēs, Negribēdami citu Divpadsmit dienas un naktis Gulējām viens otra acīs?
Jeb tas bija pie Bābeles Un dienas tik īsas Mēs runājam savā mēlē, Negribēdami citu?
Ja sēkla dzen asnu Liec akmeni virsū Lai ar to mācās Svēto Žēlsirdību.
Ja nu tev vienmēr Jāuzsmaida tam otram Šķel mani no auss līdz ausij Un mēs trīs smaidīsim.
(1953)
|
|
MANAS NĀVES GADA DIENĀ
|
Katru gadu to nezinādams esmu pārlaidis dienu Kad man pēdējās liesmas mās Un klusums izvadīs Nenogurstošu ceļinieku Kā bezgaismas zvaigznes staru Tad es vairs nejutīšos Dzīvē kā svešā tērpā Pārsteigts par zemi Un par kādas sievietes mīlestību Un par cilvēku nekautrību Kā rakstot šodien pēc triju dienu lietus Dzirdot paceplīti dziedam un lietus pārstāšanu Un noliecoties nezin pats kā priekšā
(1967)
Atdzejojusi Aina Kraujiete
|
|
(Theodore Roethke 1908–1963)
|
|
| VĀRDI VĒJAM, III |
Ar dienvidus vēju plūst putni un zivis vienā straumē uz ziemeļiem; Asas šūpojas zvaigznes; Eju vienu soli aiz vēja Un esmu tur; Savāds un pilns mīlestības. Gudrība, kur to atrod? Tic tie, kas apkampjas. Kas bija, vēl ir, Pauž dziesma kokā. Zem tā, papardēs, Upes vēsajā gaisā Brīvs eju ar savu mīļo. Cik reižu dzirdēts? Es mīlu. Es glabāju, kas no pārejošā man ticis: Vairs neesmu jauns, Bet vējš un ūdeņi vienmēr; Kam zust, tas zudīs. Viss mani tuvina mīlestībai.
Atdzejojusi Aina Kraujiete
|
|
(Harold Dull)
|
|
| IV |
Un ceļā uz mājām šorīt (mani gaida sieva) manai ēnai pa kājceļu rikšojot man pa priekšu es kaut ko pamanīju (melnu akmeni?) sviestu
pret ēnas pakausi
apsitos apkārt ka gandrīz pakritu – tas bija putns lidojumā uz koku |
|
(Turner Cassity)
|
|
|
ŠĀVĒJU KOMANDAS TECHNIKA
|
Mērķis kratās biezajā karstumā Un katrs marķējums ir spēle. Trenēta vai ne. Droša un sausa vai mikla no paša sviedriem Roka pati vien nenoteic šāvienu.
Attālumu, vēja virzienu, lietošanas vainas Acs izlīdzinās. Vai tā spēs atjaunot mērķi, kur katrs aplis sāk saplūst un tā centrs vairs nav redzams?
(1962)
Atdzejojusi Aina Kraujiete
|
|
(Ira Sadoff)
|
|
| GOJA |
Ir nakts, nu varat mani nošaut. Bagātnieks neesmu, un ko gan tas dotu? Tomēr šis tas man vēl ir prātā: manu draugu bēdāšanās un ienaidnieku vienaldzība, karaļpils šai skaidrajā naktī un nespodrais spožums no tās. Un mana tēva asins man blakām. Raža laukos un sienāži bez manis iztiek gluži labi. Esmu nenozīmīgs, tikai vīrs ar ģimeni, kam tik daudz bērnu, ka tagad jāraud. Negaidiet, šaujiet. Izbeidziet manas ciešanas. Ja varētu, es jūs nogalinātu. Vēl tikai mazliet mūzikas, lūdzu, nelielu ceremoniju savai nāvei: karaļa milicijas orķestri ar sudraba instrumentiem, šauteņu balsis, pirms ievainojumu koris iesāk.
(1975)
Atdzejojusi Aina Kraujiete |
|
(John Knoepfle)
|
|
| LĪĶU MAZGĀTĀJA |
Pēc tam kad sudraba zīmotnēm, sudraba pistolēm kareivji iemācīja tam mirt, mēness apgaismoja viņai zināmo vietu Granadā. Viņa nonāca šai vietā, slepkavības vietā smagi elsdama, šī vecā sieviete, un atrada viņu sudraba peltē. Kur viņa darbojās vēlu pusnaktī, pusnaktī dziedāja putns sudraba magnolijai.
(1962)
Atdzejojusi Aina Kraujiete
|
|
(Marks Strand)
|
|
|
VESELUMU SARGĀJOT
|
Laukā es esmu tas kas vairs nav lauks. Tas vienmēr tā ir, Kur vien es esmu es esmu kas pietrūkst.
Ejot es pašķīru gaisu un allaž gaiss atgriežas piepildīt telpu ko aizņēma mans ķermenis.
Mums katram savs iemesls kustēties. Es kustos lai viss paliktu vesels.
(1963)
Atdzejojusi Aina Kraujiete
|
|
(James Merill)
|
|
| ĀRPRĀTA AINA |
Izgājušonakt mani atkal mocīja sapnis, saukts Veļas diena. Tanī palagi, dvieļi no dzīves ko cerējām kopīgu, Visas piena sacietinātas laces, līķauts, katra lupata Ko jebkad ņurcītu, traipītu, ar asinīm vai akli tvarstītu, Ļengana izlocījās no milzīga klūgu groza Uz mēness marmorotiem veļas dēļiem. Mēs tikko kā bijām Iepazinušies. Es vēroju no tumsas ārpusē. Biju apvilcies drānas no jauna auduma, kas negumzās, Nesmērējas nekad un nekad neizdilst. Opernams staroja Neskaitāmu acu pāru rindās, kas tāpat ieplēstas kā manas No belladonnas, iekšupvērstas. Tur es redzēju mākoņus sarecam
Par negaisu, zibeni cērtam un gaišas krēpes atraisāmies.
(1962)
Atdzejojusi Aina Kraujiete
|
|
(Denise Levertov)
|
 |
| PRĀTĀ |
Manā prātā mājo sieviete, kas ir nevainīga, bez greznības
bet glīta paskatā un smaržo pēc āboliem vai zāles. Viņa nēsā
utopisku apvalku, un viņai ir gaišbrūni, gludi mati. Pati tā
ir ļoti tīrīga un ir laipna bez izlikšanās, bet viņai trūkst iztēles. Un tad tur ir vētraina mēness apmāta meitene
vai veca sieva, vai pat abas, tērpta opālos, skrandās, putnu spalvās
un saplēstā taftā, kas zina daudz dīvainu dziesmu –
bet viņa nav laipna.
Atdzejojusi Aina Kraujiete
(1963)
|
|
(Diane Wakoski)
|
|
|
UZ ĀRU NO IEKŠIENES
|
Es eju pa mēļu paklāju tavā acī nesot sudraba sviesta trauku bet smagā mašīna brāžas gaŗām, atstādama melnas riepu zīmes man uz kājas un vecas ainas durvju sietiņa klabēšana svelmīgā pēcpusdienā un muša lidojot pāri izlietnei izgāztam dzeŗamam pamirdz kā atspulgas metalla virspusē.
Ienāc, tu aicināji, savās gleznās, savā asins fabrikā, senās dziesmās, kas ierakstītas tavās rokas līnijās, tavās acīs, kas mainās kā sniega pārslas ik sekundi, spinātu lapās ar vienu smilšu graudu, kaķa ūsās, tavā vecajā micē, un galvenais, tavā mutē kuŗā tu samal krāsas ar zobiem, gleznodams ar sasistu pudeli uz grīdas, un gleznodams ar strausa spalvu uz mēness, kas izripo man no mutes.
Tu nevari ļaut man pa tevi staigāt par ilgu tavās vēnās, kur mana mazā kāja aizsniedz dziļumus. Tev jāiesniedzas sevī un jāizvelk mani kā sudraba lodi no savas rokas.
(1965)
Atdzejojusi Aina Kraujiete
|
|
(Richard Shelton)
|
|
|
PIECAS TENKAS PAR MĒNESI
|
1 Pilns mēness dienā Viņa ir plikgalve. Kliedzienus „Uguns!” padzirdusi, viņa izmetas no mājas bez parūkas. Viņa apmulst pūlī un ieskrien nepareizā ielā. Mēs izliekamies to neredzam, bālu un trauslu, kā pogu kas pazudusi kreklu meklē.
2 Dilstošs mēness sirpis Viņa ir jauna, eleganti slaika. Iet viņa bieži uz viesībām, bet nedejo, vismīļāk iegrozīdamās uz dīvāna, ap ko tad drūzmējas vīrieši. Katrs no viņiem labprāt uz sava pleca ļautu atspiesties viņas smalkajai pēdai. Viņa mīl nelaimīgi, tikai neviens nezina, kuŗu. Kad viņa skumji smaida, arī viņiem sirds pārplūst. Dodas viņa agri uz mājām un viena.
3 Pusmēness Viņa savu vīru mīlēja. Tai dienā, kad viņš to pameta citas dēļ, puse no sejas viņai sastinga. Tagad viņa aizgriež to pusi projām un pasaulei rādās tikai profilā. Patiesi, ir netaisni, ka no visām sievietēm tieši viņai ir romiešu deguns, bet nav zoda.
4 Tukšs mēness Viņa pazaudējusi ne vien naudu, bet arī figūru, ir bezpalīdzīga otras šķiras greznībā. Taču viņa dara, ko spēj, lai saglabātu savu cieņu, un turpina iet no vienas vietas uz otru kā agrāk. Bieži, kad viņa nonāk pareizā adresē, nosvīdusi un par vēlu, neviena nav mājās.
5 Pilns auglības mēness Viņa nevērīgi valkā zeltlietas, jo to no viņas sagaida, tomēr izceļas pati no sevis. Un kaut gan allaž stipri vien aizņemta, pils priekšnama drūzmā izturas tā it kā nemaz nebūtu steigā. Vīriešiem aizsitas elpa viņas skaistuma priekšā, un sievietes nobāl kā sāpēs. Savu soli uz durvīm nepagausinot, viņa vēl katram veltī pa siltam vārdam, pa zīmīgam skatienam.
(1975)
Atdzejojusi Aina Kraujiete |
|
(Denis Dunn)
|
|
|
ZVAIGZNE 61
|
CYGNI ir 11 gaismas gadus p r o jām ja tu sāc tagad tu tad no i n ks ā r u p t u
v a k a r d ie n tu do dies iz p l a t u ī m j ā neraudi
pa r
s k e o i n m k e a ie m j
(Pirmā lp. no MAZĀ GULBJA ZVAIGZNĀJA 61. ZVAIGZNES)
Atdzejojusi Aina Kraujiete |
