Aina Kraujiete
DZEJA IR MIRUSI, LAI DZĪVO DZEJA!
Maza pastaiga pa amerikāņu dzeju
Gaisma, kur ir atpūta?
Vējš vainagojas ap koku.(T. Rētke)
Gaisma − mūžība, kam atpūtas nevajag. Vējš − dzeja, kas apšalko dzīvības koku. Kāpēc mums šķiet tik nepieciešami šie vēju vainagi? Varbūt tāpēc, ka cilvēks vienīgais no Dieva radības apzinās savu iznīcību, savu īslaicību, savu niecību un aktīvi tiecas pēc pārlaicīgas gaismas, pēc mūžības. Dzeja ir tiešākais dvēseliskās drebēšanas rezultāts.
Katrai tautai šī ‘dvēseles drebēšana’ var izpausties citādāk, tomēr izpausmes veidi − dzejas formas − visumā universāli vienādīgas. Neejot nemaz uz tālāku senatni, kad rakstība vēl nebija apgūta − kad dzeja vai dziesmas staigāja no mutes uz muti; mūsdienās tāpat jauni dzejošanas veidi pārstaigā no vienas nācijas uz otru, no tās atkal uz citu un tā tālāk, ar grāmatām, ar tulkojumiem.
Latviešu autoru jaunradei blakus Jaunā Gaita dzejas slejās laiku palaikam atvēlējusi vietu arī kādas citas tautas dzejnieku darbiem. Šis paradums gadu gājumā jau kļuvis par tradiciju, un atdzejošanas ceļā lasītāji iepazīstināti ne vien ar mūsu zemes kaimiņu − igauņu, leišu, brīvo krievu, tad vācu, zviedru moderno dzeju, arī ar Šveices un Īslandes mūsdienu dzejniekiem, ‘dvēseļu atslēgšanu’ veicot un veicinot A. Ivaskai, G. Irbem, I. Bērziņai, H. Kraujai, A. Ezergailim. (1) Kādā no Jaunās Gaitas sākuma gadu numuriem − sens ķīniešu autors, J. Krēsliņa pārdzejojumā no Ezra Paunda (Pound); pirms pāris numuriem − arābu dzejnieks, arī no senākiem laikiem, J. Mazuša atdzejots. No angļu valodas − daži dzejoļi (Hauptmani − V. Sniķere, Eliotu − G. Salinš, J. Krēsliņš, I. Jakaitis). V. Sniķere ir devusi vienu Rilkes soneta atdzejojumu, G. Salinš sakarā ar ‘Rilkes nāves gadu’ veselu klājienu no šīs austriešu dzejas alpīniski augstās galotnes. (2)
Minētie latviešu dzejnieki, valodas barjeru pārvarot, projicējuši citu tautu dvēseles it kā uz ekrāna, un salīdzinājumā mēs redzam daudz jauna, pat svešāda, bet arī daudz līdzības starp dažādām tautām. Bet lai salīdzinātu, ir jāpazīst, kas īsti ir paša un savs.
Mūsu tautas dvēseles vibrācijas iepazīstam jau ar tautasdziesmām. Tās vadījušas agrākās paaudzes caur gadu simtiem ar vārdu gleznās ietērptu, skopās četrrindās kondensētu dzīves gudrību apvijot mūžu no šūpuļa līdz kapam un pat aiz tā („Dziedot Dievu ieraudzīju / Paradīzes dārziņā”). Aistētika un ētika ar didaktiku. Varbūt tā izskaidrojama lielā pretestība, pat neiecietība mūsdienās pret citādām vērtībām dzejā un − ‘jaunu gaitu’ vispār (un ne jau lasītājos vien).
Amerikāņu dzejas iepazīšanai būtu nepieciešama prāva amerikāņu dzejas antoloģija latviski, tad skats uz šo dzejas panorāmu ar tās plašumu, tās augstienēm, tās virsotnēm būtu pilnīgāks. Pagaidām žurnāla apjomā − maza izlase, miniantoloģija, kā kaplodziņš bēniņu logā, pa kuŗu arī var šo to saskatīt. Šeit pievienojams jau JG 111. numurā iespiestais Eliota „Austrumu Koukeras” atdzejojums divos variantos: vienu atdzejojis trimdas autors Jānis Krēsliņš, otru, kas pārņemts no Liesmas, I. Jakaitis dzimtenē. Mūsdienu amerikāņu dzejnieku parāde turpināta šai numurā ar A. Ivaskas, I. Prīmanes, J. Krēsliņa, G. Saliņa, A. Kraujietes atdzejotiem dzejoļiem. Bez jau minētā dzejas giganta T.S. Eliota, protams, Ezra Paunds un laika biedri − M. Mūra, R. Frosts, K. Sendbergs, mazliet vēlāk E.E. Kamingss, V. Stīvenss, T. Rētke; mūsdienu lielie − R. Louels, E. Bišopa. Atdzejoti vēl citi dzejnieki, visjaunākos ieskaitot, un kur vien bijis iespējams izzināt, atzīmēts katra dzejoļa pirmiespieduma gads. Šīs izlases dzejoļi jau izturējuši ‘konkursus’ žurnālu un apgādu redakcijās, tālāk pēc ķēniņa Salamana gudrības vadoties, ka „dažādība ir zemes sāls”, ir sekots dažādības principam.
Arī dzimtenē, kaut arī tieši nepieminot, ir ievērots Savienoto Valstu jubilejas gads ar vairāku Roberta Frosta dzejoļu atdzejojumiem Karoga jūlija numurā. Mums brīvībā nav jākautrējas šo divsimtgades ielogā rādīto amerikāņu dzejas ainavu atzīmēt kā latviešu literātu sveicienu saviem amerikāņu kollēgām. Šī miniantoloģija nevar aptvert gadu simtus − tad būtu jāpārskata kādi 350 dzejas gadi vai vismaz atdzejot jāsāk ar Timotija Dvaita (T. Dwight, 1752-1817) Kanānas iekarošanu (viņa bīblisko Apsolīto zemi patrioti uzskatīja par revolucionāro Ameriku). Visbagātākie dzejā ir tieši pēdējie gadu desmiti kopš t.s. literārās revolūcijas, ko ievadīja Ezra Paunda (savukārt no Konfucija pārņemtais) sauciens − nākt ar ko jaunu! Ne uzskaitīt visus izcilākos autorus, to pāris simtu. Pieminētie vārdi no vairākām dzejnieku paaudzēm: ap Pirmā pasaules kaŗa gadiem − V.K. Viljemss, Hilda Dūlitle (Doolittle), Arčibalds Meklīšs (MacLeish), Dženevive Tagarte (Taggard), Emija Louela (Lowell), V.H. Odens (Auden, angļu cilmes); vēlāk − Randals Džarells (Jarell), Karls Šapīro, Džons Berimens (Berryman), Heidens Kerūts (Carruth), Luijs Simsons (Simpson), Džeimss Dikijs (Dickey), Džons Ešberijs (Ashbery), V.S. Mervins, Alens Ginsbergs, Anna Sekstone (Sexton), Franks Ohara (O’Hara), Roberts Blaijs (Bly), Līrojs Džounzs (Le Roi Jones) utt., utt.
*Vispirms − ko saka amerikāņu literāti paši par savu rosību? Dzejnieks Kenedijs (X.J. Kennedy) atzīst, ka pagājībai pieder laiks, kad dzejnieki gluži anonīmi vārsmoja klusībā un sarakstīto pabāza zem matracēm vai noslēpa atvilktnēs, jo nevienu nevilina nedrošā cerība, ka pēc nāves tos kāds atradīs un tā nodrošinās viņu slavu. „Šai ‘statistikas laikmetā’ aktīvo dzejnieku skaits mūsu dienās ir patiesi liels − jauni dzejnieki un jaunas grāmatas parādās vai ik nedēļu.” (3)
Pavisam iespaidīgus skaitļus min Luijs Antermaijers (L. Untermeyer), dzejnieks un veterāns dzeju antoloģiju kārtošanā − viņa darbība aizsniedzas līdz amerikāņu literārās revolūcijas sākumiem, tātad līdz Ezram Paundam dažus gadus pirms Pirmā pasaules kara, „Pat pēc aptuvenas kalkulācijas amerikāņu dzejas ‘renesanses gados’ ne mazāk par 4000 dzejnieku publicējuši savas grāmatas.” (4) Šis skaits, un tikai no zināma perioda, ir jau pietiekami nozīmīgs, bet te nav ieskaitīta tā amerikāņu dzejnieku ‘armija’, kas līdz savai grāmatai nav tikuši, „un jāpareizina ar 10 (varbūt skaitlis 50 būtu tuvāk)”, ja grib apzināt arī tos, kam bija jāsamierinās ar publicēšanos literāros žurnālos vai tikai vietējos laikrakstos, ‘dzejas stūrīšos’, kādus pazīstam no saviem mēnešrakstiem citu arodu un akadēmiķu izdevumos. Bet turpat tālāk viņš arī atzīst, ka nekad agrāk Amerikā nav bijis tik daudz izcilu dzejnieku; nekad agrāk arī mazāki talanti nav bijuši tik augstā līmenī.”
Amerikāņu dzejnieku rosme redzama arī no tā, ka dzejai vien veltīto žurnālu skaits pārsniedzis simtu, t.i. kopš 1912. gada, kad sāka iznākt žurnāls Poetry (kas arī vēl turpina darbību). (4)
Otras atdzejošanai izmantotās antoloģijas sakārtotājs Marks Strends (Mark Strand), pēc cilmes kanādietis, raksturojot amerikāņu dzeju, aizrāda, ka tā kopš 1940. gada ir draugos ar katru: „Dažādi dzejas paveidi liekas sadzīvojuši vairāk vai mazāk miermīlīgi (izņemot īsu saskriešanos 1950.-to gadu beigās, kad mēs piedzīvojām ... ko sauca par ‘antoloģiju karu’ un kad likās, ka dzeja rakstīta tikai 2 stilos − ‘patvaļas’ (angliski beat) un ‘akadēmiskā’ vai, kā dažiem patika apzīmēt, ‘jēlā’ un ‘vārītā’ dzeja). (5)
Tālāk viņš atsaucas uz faktu, ka „ap 1940. gadu revolūcija dzejā, ko saucam par modernismu bija apnikusi, eksperimentālā dzeja bija tik stabila, ka bija jau kļuvusi par jaunu akadēmismu.” (Te parallēlisms ar to, ko Maija Silmale liecina par mūsdienu franču dzeju, kuŗas izlase izdota dzimtenē.) (6) Marks Strends turpina: „Daudzi šāsdienas dzejnieki rada ja ne tieši kultu, tad sagādā sev mūža darbu, veidojot tādus apstākļus, kas tos izdalītu no pārejiem. Šai individuālā rokraksta enerģiskai meklēšanai, kam izgaismot viņu savdabīgumu, viņi pēc patikas izmantojuši dažādas literāras tradīcijas. Palīdzīga bijusi arī tulkojumu pārbagātība beidzamos gados gandrīz vai no visām valodām.” Te viņš uzkaita gan Nerudu, gan ķīniešu autorus, arī citus, amerikāņu pašu mantojumu (Vitmeni, Eliotu) ieskaitot, kuŗos meklējamas saknes jauno dzejnieku iztēles plaukšanai. Strends piezīmē, ka ar amerikāņu dzejas internacionāhzēšanos mazinājusies angļu dzejas ietekme, un ka tā kopš 1940. g. pat darbojusies otrā virzienā, apliecinot amerikāņu dzejas suverenitāti. (5)
Raksturojot nedrošības un baigu draudu pilno gaisotni, kas radās pēc Otra pasaules kaŗa ar ‘atbrīvotā atoma’ drausmīgām posta ainām, Antermaijers iesāk visai pesimistiski (ievadvārdos savai pēdējai, papildinātai, antoloģijai): „20. gadsimta vidū cilvēcei bija jāizšķiŗas vai nu par piemērošanos vai sevis iznīcināšanu. Attālums saruka vēl mazāks, kad lidmašīnas sāka šķērsot kontinentus ātrāk par skaņu, un tautas visā pasaulē atskārta, ka nekad vēl nav būts tik nozīmīgā un tik briesmu pilnā tuvumā... Bija laiks izvēlēties kopīgu saprašanos vai kopīgu bojāeju”, viņš atkārto. Tad, uz dzeju pārejot, pozitīvāka nots: „Dzeja jau pēc savas būtības ir ticības apliecinājums (nākotnei), turpināja paust pārliecību par radošu atjaunošanos”. (4)
*
Revolūcijas var sākties ar vienu vienīgu drosmīgu balsi, ja laiks pārmaiņām nobriedis un ir diezgan to, kas saucēju grib uzklausīt, grib sekot. Tāds literārs revolucionārs, kā zināms, bija Ezra Paunds, kas sakustināja amerikāņu dzejas mierīgo plūsmu pirms Pirmā pasaules kaŗa, radīja jaunas straumes, jaunus virzienus. Nesamierināms liekvārdības, neīstuma, apnicīgu formu un novecojušos tradīciju nīdējs, viņš toreiz, pats ierakstīdams tradicionālā metrikā, ironizēja (7) (E.P. Ode pour l’Election de son sepulchre):
Trīs gadus pretstatā laika garam
Viņš pūlējās dvašu iepūst mirušai dzejas
Mākslai, lai paturēt ‘izcilo’ varam
Tā senajā nozīmē.Pēc tam, kad Ezra Paunda ‘uzspārdītā’ zeme nesa jaunus augļus (T.S. Eliota, V.K. Viljemsa, H.D., t.i. Hildas Dūlitles, kas parakstījās tikai ar iniciāļiem, M. Mūras u.c., arī paša Ezra dzejā), nostājās putekļi, un ne vien formā, ne vien izteiksmes veidā, bet arī temās jaunatrastā brīvība uzplauka vēl nepieredzētā dažādībā: bija sākusies amerikāņu dzejas renesanse.
Arī mūsdienās pa reizei paceļas ‘saucēja balss’, kā nesen − Lorenss Ferlingeti (Lawrence Ferlinghetti). Savā uzsaukumā poētiem (Popular Manifesto: To Poets, With Love) (8), viņš aicina
Dzejnieki, nāciet ārā no saviem kambaŗiem!
Atveŗiet logus durvis
Pārāk ilgi esat iekūņojušies
Savās slēgtajās pasaulēs- - - - - - - - - - - - - -
Dzeja nav slepena biedrība
Bet nav ari templisViņš mudina:
Laiks atvērt jums savas mutes
Jaunām drosmīgām runām- - - - - - - - - - - - - -
Dzeja ir satiksmes līdzeklis
Lai aizvestu ļaudis
Uz tādām augstienēm
Kurp nekādi braucamie netiek.Ferlingeti grib dzejniekus izsaukt uz ielām, atpakaļ pie tautas; bet vispirms tiem jākļūst par nevainīgiem Vitmeņa dabas bērniem! Tomēr jāšaubās, ka Ferlingeti uzsaukums kādu atvirzīs no paša uzsāktā ceļa ir sasniegta tāda brīvība, kad vairs citu balsis neuzklausa, kad katrs dzejnieks var izteikties formā, kas pašam būtiska, klasisko metriku un eksperimentālo dzeju ieskaitot (lai gan tieši eksperimentālā dzejā šāda nosliece − atgriezties pie tautas, runāt uz tautu − parādās, kā norādīts šī raksta nobeigumā). „Dzeja ir mirusi, lai dzīvo Dzeja!” parafrazējot kādreizējo karaļu izmaiņas ziņojumu tautai Le Roi est mort, vive le Roi!, izsaucas Ferlingeti, un, cerēdams iesākt jaunu laikmetu, uzrunā ne vien ‘dzejnieku dzejniekus’ un ‘dzejniekus profesorus’, bet arī tendenciozos ‘guļamistabu vīzionārus’, ‘vieglodieniņu komūnistus’, kas savu laiku nogulšņā augām dienām spriedelēdami par strādnieku proletariātu, ‘reliģiskos anarchistus’ un tos, kam dogmas spārdīšana dzejā svarīgāka par dzīvā gara pacelšanu, tāpat dzejas kritiķus, kas, „kā vampīri, pārtiek no dzejnieku asinīm”. Viņš grib, lai dzejniekiem ne vien skaļas balsis, redzīgas acis, bet arī maigas sirdis. Savu manifestu viņš beidz ar brīvības apliecinājumu:
Dzeja vēl krīt no debesim
Mūsu vēl brīvajās ielās
- - - - - - - - - - - - - -Mostieties un staigājiet
svaigā gaisā.
*
Nebija nodoms sekojošās amerikāņu dzejas parādes ievadījumu izvērst par vademecum dzejas mākslā; taču daži pieturas punkti, daži zīmīgākie pārejas mezgli, sevišķi kur tie sasien eksperimentālos dzejas novirzienus, šķiet, būtu pieminēšanas vērti. Daudz kas no sava laika ‘neatzītās’ dzejas jau uzņemts antoloģijās, tātad guvis oficiālo atzīšanu un iederas amerikāņu dzejas panorāmā.
Jau Ezra Paunds secinājis, ka viena eksperimentālie demonstrējumi var aiztaupīt laiku daudziem. Vaļējās dzejas (Open Poetry) sakārtotājs Ronalds Gross, poppoēmu autors, šo četrkārtīgo antoloģiju, kas projicē četrus pašreiz vadošos novirzienus ‘izmēģinājumu’ dzejā, pieteica kā turpinājumu Vitmeņa nodēvētajam ‘vaļējam ceļam’ (Open Road); tas ir ceļš, kas vienmēr vaļā uz ko jaunu, neatrastu, nebijušu, nezināmu. Šeit pārstāvētā dzeja paspējusi atmest novalkātas konvencijas, uzrāda jaunu sazināšanās iespēju meklējumus, cerot uz kādu vispārēju atjaunošanos caur valodu.
Šeit ietilpināma tīri vienkāršas eksistēšanas jeb pārdzīvošanas dzeja (Poetry of Survival), kas koncentrējas uz pašu eksistenci, uz ‘būt’ un uz ‘dzīvot’. Tās autori vairums no melnās rases, tie runā uz savējiem ne literārā valodā, bet viņiem vien zināmā, īpatnējā izloksnē, un šis dzejas veids vairāk dzirdēšanai nekā lasīšanai.
Pats galvenais virziens ir metapoēzija jeb pārmaiņu dzeja (Poetry of Changes), kas pārceļ dzejas definīcijām pāri un pat reizēm no tīri aistētiskām vērtībām projām; tās fokusā ir pati valoda, valodas iespējamības, un kā Džordžs Kvoše (George Quasha) aizrāda: „Mums jāpaplašina izteiksmes lauks, pat ja tas nozīmētu izaicinājumu dzejai kā mākslas kategorijai.” (9) 50.-os gados eksperimentēšana dzejā atsākās kā Amerikā, tā citur; bet metapoēzijas iedīgļi samanāmi jau Paunda, Viljemsa, Steines, Dada un sirreālistu dzejā, un kāda grupa Brazīlijā pat nosaukumu Noigandres pārņēmusi no Ezra Paunda Cantos, tā sasaistot gadsimta lielākā dzejas novatora vārdu ar jaunākiem meklējumiem. (9) Metapoēzija meklē vairāku iespējamību apvienošanu:
paņem glāzi ūdens
un turi pret mūri
nevis ūdens ir dzidrs
gandrīz dzidrs ir mūrisTe dzejnieks (David Antin) blakus lineāram tekstam nozīmību piešķīris arī katras rindas pēdējam vārdam, kas lasot uz leju dod ūdens mūri. kas ir dzidrs mūris. Uzmanību saista arī alliterācijas (oriģinālā water wall water wall.)
Metapoēzija ne vien vārdisko iespēju, valodas paplašināšana, tā arī cenšas parādīt cilvēka iekšējās pasaules ekspansiju. Te pieskaitāma visa pašapsūdzes jeb ‘konfesionālā’ dzeja. Tā īpaši raksturīga gara dziedniecības terapijām: te pacienti ir dzejnieki paši (Anna Sekstone, Heidens Kerūts), kas t.s. pašsarunās dzejā izģērbj kailas savas dvēseles, izklāsta ģimenes vēstures, mēģina atrast savu nelaimju vai arī prieka iemeslus. Te daudz slavenu vārdu, Robertu Louelu ieskaitot, kas atdzejots arī šai dzejas parādei, arī īss H. Dalla (Dull) dzejas fragments (IV, no viņa Suibhne Gheilt) un Dianas Vokoski „Uz āru no iekšienes”.
Pie metapoēzijas piederas metatranslacīja, jeb pārdzejošana, kas ir ar plašāku nozīmi nekā atdzejošana no vienas valodas uz kādu citu. Labs paraugs te „Šu strēlnieku dziesma”, ko pārdzejojis Ezra Paunds un ko savukārt atdzejojis (pirmais variants) un pārdzejojis (otrs variants) J. Krēsliņš. Metatranslācija var būt pilnīgi oriģināla dzeja, kam ierosme aizgūta kā no senlaiku dziesmām, no ‘primitīvu’ tautu garamantām, piem., indiāņu, tāpat arī no mākslinieku vīzijām vai kāda cita autora vārsmām.
Valodas ‘notikšanas’ (Language Happenings) no dzejas stāv jau atstatu. Te ‘konkrētai dzejai’ pievienoti elementi no citu mākslu sfairām: no filmām, teātŗa, mūzikas. Protams, šāds mākslinieku, režisoru, dzejnieku un pat zinātnieku kopīgs mākslas darbs te nav demonstrējams, tāpat kā eksperimentēšana ar plakāta vai sienas lieluma dzejas lapām (pāris latviešu autoru arī Jaunā Gaita publicēja: P. Johansonu, O. Stumbru), ar dažādu iespiedumtechniku apvienojumiem. Otra ievirze šai notikšanas dzejai ir vizuāla dzeja, vārdu virknējumi grafiskās astēs, grupējumi ķekaros, vārdu bēgšana pāri visai lappusei un vairākos virzienos, kā redzams no D. Danna dzejas parauga izlases beigās.
Ceturtā eksperimentālās dzejas ievirze ir atrastā dzeja (Found Poetry): tā meklē un var atrast mākslu visur. Izaugusi no dadaisma, tā pastāv jau meklēšanā pašā; tās radīšanā resp. parādīšanā izmantotas tieši šīs atrastās iespējamās dzejas vērtības, bet atradums vai ‘gadījums’ nav pārņemts akli: tas lietots pēc izvēles un ar nodomu no jau esošā radīt ko jaunu. Dzejnieks nav vairs padots dzejas formas un metrikas tradicijām savu atradumu izmantošanā. Piemēram, tāds atradums var būt ceļa zīmes, uzraksti braucējiem, ko savā „Ceļa dziesmā” Ronalds Gross izmantojis šādi:
Griez ceļu
Nav tiesību piestāt
Gaŗām braukšana pretlikumīga
Gaidi zaļo gaismu
Griez ceļu
un pēc vairākiem citiem uzrakstiem zīmes jau gandrīz kliedz:
Aklā iela
Te nebrauc
Brauc uz savu risku
Griez ceļu
Griez ceļu
Griez ceļu
un vēl vairākkārt ‘izkliegts’ šis brīdinājums it kā izmisīgi, bet veltīgi mēģina novērst ‘sadursmi’, kas pati paliek nepieminēta, neaprakstīta − to lasītājs tālāk pats ‘saredz’.
Tā arī ar dzeju vispār: lasītājam tā pašam jāsaredz.
Šai pastaigā pa amerikāņu dzejas laukiem nekas nav ieteikts vai nopelts; tikai norādīts, kā jau ekskursijās pa svešām zemēm, uz to, kas ceļa malās, uz to, kas saredzams tālumā.
(1976.g. jūlijā/novembrī, Ņujorkas sirdī − Menhetenā)
