J. Pīlādzis

DZIESMAS IZNESĪGAIS SVINĪGUMS

 

Dziesmu svētki bija nozīmīgākais notikums pagājušā gada kultūras dzīvē Latvijā. Tie jo spilgti apliecināja tautas daiļrades spēju uzplaukumu. Šī progresīvā tautas tradicija savā mūžā noskaitījusi 104. gadu. 1977. gadā notika septiņpadsmitie dziesmu svētki latviešu kultūras vēsturē. Bet kopš 1948. gada, kad notika pirmie Padomju Latvijas dziesmu svētki, tie jau astoto reizi sākušies ar Pētera Barisona „Dziesmai šodien liela diena”. Tagad dziesmu svētku koncertus (to oficiālo daļu) nobeidz Raimonda Paula „Manai dzimtenei”.

Pašlaik Latvijā darbojas vairāki tūkstoši mākslinieciskās pašdarbības kollektīvu ar pāri par trīssimt tūkstošiem dalībnieku, 152 kollektīvi ieguvuši goda pilno tautas kollektīvu un 10 Latvijas nopelniem bagāto kollektīvu nosaukumus. Pagājušā gada dziesmu svētkos piedalījās gandrīz divdesmit tūkstoši koristu, dejotāju un mūziķu.

Dziesmu svētki Latvijā sākās jau ilgi pirms nobeiguma koncertiem. Var teikt, ka tas ir bijis dziesmots gads. Vispirms notika rajonu un zonālās skates − dziesmu svētki miniatūrā, kuŗos tiesības uzstāties Rīgā Lielajā estrādē, svētku kulminācijas laikā, ieguva tikai paši labākie.

Raksturīgs šiem dziesmu svētkiem bija tas, ka ir pieaugusi, ne tikai dziedātāju prasme un aktivitāte, bet arī redzēt un dzirdēt gribētāju aktivitāte. Biļetes tika izpirktas neparastā ātrumā, bet gribētāju tās iegādāties bija vēl ļoti, ļoti daudz. Un tā nekas cits neatlika, kā paredzēto divu dziesmu koncertu vietā rīkot trīs, bet trīs deju koncertu vietā − septiņus.

Par dziesmu svētku pašu spožāko rotu izvērtās gājiens, kad sajūsma paloja ielās. Skatītāji apsveica gan pazīstamus, gan nepazīstamus koŗus un to diriģentus. Šī jūsma pielipa arī gājiena dalībniekiem. Gaiss dunēja dziesmu un pūtēju orķestru maršu skaņās. Šis savstarpējais prieka uzbangojums un daudzkrāsainība nebija ne aprakstāmas ne nofotografējama, ne uzfilmējama, To vajadzēja izjust. Skatītāju bangojošā atsaucība bija veltīta ne tikai pašmāju dziesmu svētku dalībniekiem, bet arī viesiem no Lietuvas, Igaunijas, Krievijas, Baltkrievijas, Polijas, Japānas...

Tūkstošu tūkstošiem jaunu un vecu cilvēku bija sevi uzlādējuši ar dziesmu un tā „gāja” iznesīgā svinīgumā, simbolizējot dalībnieku un skatītāju abpusējo sirsnību un pateicību. Uguns un zobens gadu simtos nav varējis neko padarīt tautasdziesmu garam. To nespēja izdarīt arī ūdens, kas pēdējā dziesmu koncertā nežēlīgi gāzās pār dalībniekiem un skatītājiem. Muzikantu taures neaizlija, dejotāju soļu ritmu ūdens šļaksti zem kājām nesajauca, dziesma uzvarēja... Virsdiriģenti, ignorējot vēja un lietus brāzmas, atstūma no sevis lietussargus un vadīja kopkori tikpat iedvesmoti kā vislabākajos laika apstākļos.

Bet, pirms koncertiem Lielajā estrādē Mežaparkā, notika dziesmu kaŗi, kas pēdējo desmit piecpadsmit gadu laikā kļuvuši par ievērības cienīgu dziesmu svētku norises momentu. Šīs sacensības demokratiskie pamatprincipi, ir padarījuši to par pamācošu skolu dziedātājiem, koŗu diriģentiem un klausītājiem. Dziesmu kaŗi nenotiek tukšā universitātes Lielajā aulā. Tajos noklausās tūkstoši. Un īstam koŗa dziesmas mīļotājam tie ir daudzkārtīgi svētki izbaudīt cik daudzšķautņains var būt dziesmas traktējums, viss atkarīgs no koŗa iespējām un diriģenta meistarības.

Tautas koŗu grupā nav krasi izteiktas meistarības gradācijas, visu izšķiŗ skanējuma nianses. Ar ausi dzirdēto apstiprina arī matemātika: stingrā žūrijas komisija tautas sieviešu koŗu priekšnesumu caurmērā novērtējusi ar 20,62 punktiem, jauktos koŗus ar − 20,91 punktu, bet vīru tautas kollektīvus ar − 22,13 punktiem. Jāpiebilst, ka maksimāli iespējamais punktu skaits bija 25. Šie skaitļi liecina par koŗa dziedāšanas augstu standartu Latvijā. Tas ir starptautiski atzīts starptautiskos konkursos, kuŗos piedalījušies pag. gada dziesmu kaŗu uzvarētāji. Lai atceramies, ka pirms svētkiem, jūnijā, Hāgā IX starptautiskajā koŗu konkursā, Latvijas nopelniem bagātais kollektīvs, sieviešu tautas koris „Dzintars”, diriģentu Ausmas Derkēvicas un Imanta Cepīša vadībā, kļuva par absolūto uzvarētāju. Tautas vīru koris „Dziedonis” Imanta Kokara vadībā septembrī Ziemeļitalijas pilsētiņā Gorīcijā, XVI starptautiskajā koŗu konkursā arī kļuva par absolūto uzvarētāju, ieguva visus iespējamos kausus un visas iespējamās medaļas.

Bet atgriezīsimies pie dziesmu svētku notikumiem. Šķiet, ka eksotiskākais no visiem bija − japāņu koris dzied latviešu tautasdziesmu „Pūt, vējiņi!”... Interesanti ir japāņu viesu atzinumi par dziesmu svētkiem. Rīgas sadraudzības pilsētas Kobes koŗa „Coro Nuobo” diriģents Micukadzu Suvaki: „Visas svētkos dzirdētās dziesmas atstāja dziļu iespaidu. Tās ir tādas, ko var dziedāt visā pasaulē. Liels pārdzīvojums mums visiem bija „Zvejniekudziesma” (komponists Jānis Ozoliņš), ko mēs izpildījām kopā ar jūsu neskaitāmi daudzajiem koŗiem. Mēs vienmēr labprāt piedalītos šādos svētkos, un tāpēc paldies par ielūgumu uz nākamajiem. Nākotnē arī mēs priecātos redzēt jūsu kollektīvus mūsu koŗu festivālos.” Koŗa prezidents, komponists Sigetaka Nakamura piebilda: „Arī pie mums Japānā notiek, koŗa dziesmu festivāli, bet tādus mērogus, kāds bija Padomju Latvijas dziesmu svētkiem Rīgā, redzu pirmo reizi. Pārsteidza koŗa dziedāšanas augstā technika − tūkstošiem cilvēku saliedēti izpilda vienu dziesmu, paklausa viena diriģenta žestam. Interesanti un neparasti likās tautas deju ansambļu priekšnesumi, kas bija ievīti koŗu muzicēšanas starplaikos. 

Visspēcīgākie iespaidi palikuši par dziesmu svētku gājienu. Vienreizēji skaisti tautas tērpi, ārkārtīga daudzveidība, katram rajonam savādāki. Redzot visu šo krāsu bagātību uz dziesmu svētku estrādes, man bija jādomā par to, ka Padomju Latvija ir zeme, kuŗā kultūras dzīve un ekonomikas attīstība sasniegusi augstu līmeni. Mūsu uzturēšanās Rīgā modināja patiesu interesi, deva iespēju iepazīt latviešu tautas kultūru, izzināt, kur slēpjas tas spēks, kas bija dziedātājiem, skatītājiem un klausītājiem, − pilnīgi ignorējot laika kaprises, veltīt sevi dziesmai. Tā ir bagāta un laimīga tauta.” Izvērtējot dziesmu un deju koncertu skaitu, varētu likties, ka šajos dziesmu svētkos deja bija nomākusi dziesmu. Tomēr tā nebija. Dziesmu svētkus Mežaparkā apmeklēja ap simt tūkstoši skatītāju, bet deju − gandrīz trīs reizes mazāk. Visu šoreiz izšķīra svētku vietu ietilpība. Skatītāju atzinība jau kopš pirmajiem pēckaŗa dziesmu svētkiem iemantojuši choreografiskie masu inscenējumi, it īpaši monumentālie uzvedumi „Daugavas” stadionā ar vairāku tūkstošu dejotāju piedalīšanos. Pašlaik stadionu rekonstruē, un dejotājiem bija jāsaspiežas Sporta pilī, jāmeklē jauni izteiksmes līdzekļi, jāpārbauda gaismas efekti dejas bagātināšanā, jāatrod vizuāli spilgtākais un mūsdienīgākais svētku risinājums. Svētku virsvadītāji sekmīgi tika galā ar grūto uzdevumu, uzvedumi bija izteiksmīgi, tomēr nākotnē, šķiet, atkal atgriezīsimies pie deju lieluzvedumiem.

Dziesmu svētki pagājuši, bet to atskaņas vēl visur izjūtamas. Un koŗi arī nedus uz lauriem. Tiek domāts par nākotni, par gatavošanos nākamajiem lielajiem dziesmu svētkiem, kas notiks 1980. gadā.