JG redakcijai:
Gribas, ticēt, ka žurnāls iznāks vēl ilgus gadus. Lai tomēr to veicinātu, gribētos, lai redakcija „mieralabad” neieņemtu vienpusīgu „kaujas stāvokli”, bet censtos atrast rakstus no visiem viedokļiem. Redaktoram varbūt tas nākas grūti, bet labajam un vienīgam nopietnam žurnālam tas nāktu par labu.
A. Kerāns Kanadā
Dr. J. Tupesis savā rakstā JG 116. num. ir mēģinājis propagandēt ne tikai senlatviešu politeismu, elku kalpību, bet, atļaudamies komūnismu un kristietību nostādīt uz vienas pakāpes, ir kaitējis tiem mūsu institūtiem, kā, piem., Gaŗezeram, 2x2 kursiem, ALA-i, kam labā ticībā un cerībā sūtām līdzekļus to uzturēšanai.
Dr. J. Tupesis, iesākot savu „senreliģijas ievadu kursu”, aizbildina sevi ar ‘apsēstību’. Apsēstība ir slimība, audzināšanas sekas. Viņš turpina: „Man kā skolotājam un audzinātājam arvien biežāk prasa par mūsu senču ticību...” Te jājautā, kur un kas prasa? Taču ne matemātikas departamentā... Nav brīnums, ka, studenti, redzot Tupeša kungam kravates vietā zeķu prievīti, pasmejas. Un ja profesora kungs kādā rītā iesteigtos klasē pastalās, dainu laikmeta apavos, tad kolledžas principāls ne tikvien pasmaidītu, bet palūgtu Dr. kungu Iegriezties tuvējā Maniggera dziedniecības iestādē. Šīs iebildes nerakstu pret vēsturisko dievturību, ko Rīgā kā hobiju uzsāka gleznotājs Ernests Brastiņš − un ko tagad mēģina kā mironi ar elpas iepūšanu atdzīvināt Amerikas skolu tēva Duija, ciniskā un ateisma − pretkristīgā gaisotnē augušie latvieši. Nerakstu, lai traucētu viņu ‘spēlēšanās’ prieku − pašu mājās, bet lai darītu uzmanīgākus tos, kas bona fide atbalsta ar līdzekļiem ar „latviskumu apsēstos”, kā sevi ir nosaucis Dr. J. Tupesis.
Palieku cerībā, ka profesors J. Tupesis atspirgs un dejodams „Dārziņā pa kreisi” − spēs atveseļoties un pagriezties pa labi... Un rakstīt un pētīt (kā to darīja mūsu matemātiķu senči L. Ausējs, J. Žagars, Fr. Gulbis, tautsaimnieks J. Balodis un c.) seno latviešu aritmētiku un tās pielietošanu audumos utt., bet mazāk ‘mālēt’ Ūsiņu, Dēklu, Kārtu, Laimiņu ar dieviņu..
O.D. Kalnājs ASV
JG redakcijai:
Baltu tautiņu lielāka daļa ir sen jau iznīcināta vai arī − pārtautota. Mūsu ciltis Baltijas krastā jau pirms tūkstoš gadiem sākuši „apciemot” slavi no austrumiem, ģermāņi no rietumiem. Pēdējos pāris gadsimtos mūsu paaudzes svešiem vergodamas, pievergoja arī svešas ticības.
Ja Barons, Kronvalds, Auseklis un citi, pagājušā gadsimtā būtu pietikuši tikai ar vācu vai krievu labklājības vēderiem, tad arī pamazām latviešu esmes dainas nomirtu mūsu mātēs un vecmāmiņās. Un − ja arī kādu daļu ziņkārības pēc „papētītu”, tad laikam tāpat vien, kā teica kancelē: tās tikai pagāniskas blēņu dziesmas... Latvijas divdesmit brīvajos gados, kas iekrita manas jaunības posmā, mūsu malēniešu mežos kristiānisms nebija tik dziļi iesūcies. Lielākā daļa aizgāja tikai dažas reizes gadā baznīcā. Tā jau arī tēvi un vectēvi „kungu laikos” mācītājus iepriecinājuši. Vācu baronu kungu − bijušo baznīcu „virspavēlnieku” pēc 1918. gada vairs nebija... Brīvajā Latvijā atdzīvojās arī latviešu dainu dievestības draudze. Cik tuvu un patiesi tā varēja savienoties ar seno pagātni, nezinu, bet sirsnīgāka un vienkāršāka šķita ikvienam latvieša mūžam. Es arī nezinu, vai toreiz jau latviešu pārņemtais kristiānisms cīnījās ar nelielo dainu dievestību. Te − Amerikā, mūsu laikrakstos, baznīcu rakstos un sprediķos, pret „pagānisko” dievestību jau skan Jahves praviešu lāsti.
Valentīns Pelēcis Minesotas svešuma kalnā
JG redakcijai
KAS MĒS ĪSTI ESAM ?
Ievērības cienīgs, nozīmīgs un laikmetīgs ir Dr. Vairas Vīķes-Freibergas filozofiskais raksts „Trimdas psīcholoģija” JG 112. numurā. Cienījamā doktore vēlas noskaidrot, kas mēs pēc 33 gadiem svešumā īsti esam: bēgļi, trimdinieki, emigranti vai vienkārši klaidas latvieši?
Latviešu intellektuālais sektors visās Rietumu zemēs sevi ir apliecinājis par trimdiniekiem. Vienīgais izņēmums ir ar Latvijas ev.-lut. baznīcu ASV. Atskaitot 3 patriotiskas draudzes, Latvijas trimdas baznīca vairs nepastāv.
K.O. Štifts
JG redakcijai:
KOMMENTĀRI TOMĒR NAV LIEKI
JG 116. numurā 68. lp. pēdējais ziņojums ar Lzs parakstu „Karalienes sudraba jubilejas aicinājums” nobeidzas ar vārdiem: „Kommentāri lieki.”
Tā kā esmu viena no šinī ziņojumā minētā sarīkojuma ierosinātājām un kārtotājām, tad tomēr vēlētos šo ziņojumu kommentēt. Noprotams, ka Lzs nezina, kas ir tas fonds, kam DVF vanadzes ir sarīkojuma atlikumu ziedojušas. Paskaidrošu. Anglijas karaliene Elizabete II savas sudraba jubilejas gadījumā bija aicinājusi visas sieviešu organizācijas Lielbritānijā iesaistīties līdzekļu vākšanā jaunatnes darba atbalstam: „Palīdzēt jaunajiem, lai tie varētu palīdzēt vecajiem.” Šī fonda līdzekļu sadalīšanai darbojas komiteja Velsas prinča vadībā. Katra jaunatnes organizācija vai grupa var iesniegt savu darbības projektu komisijai. Projektam jābūt tādam, kas nāk par labu vecākai paaudzei. Arī latviešu jaunieši var šādus projektus pieteikt piem., izremontēt veco ļaužu mītnes Latviešu mājā Almelijā, Rovfantē vai arī salabot kāda veca latvieša privāto māju. Jaunieši ar tautas deju un dziesmu programmu var apmeklēt slimnīcas, veco ļaužu mītnes − pie tam to iemītnieki var būt ne tikai latviešu, bet arī katras citas tautības. Projekta atzīšanas gadījumā visus izdevumus par materiāliem, transportu un uzturēšanos sedz Velsas prinča vadītā komisija. Tātad, ja mūsu jaunieši ir pietiekami uzņēmīgi un darbīgi, tie var saņemt ne tikai tās Ł300.−, ko noziedoja vanadzes un Straumēnu apkārtnes angļu sabiedrība, bet vēl daudz vairāk, un tā palīdzēt mūsu vecākai paaudzei. Ir ziedotāju, ir atbalsta saņēmēju vārdus reģistrē, un tā arī latviešu vārds ir ierakstīts britu vēsturē. Šis bija pirmais sarīkojuma mērķis, bet ne vienīgais. Otrs bija iepazīstināt angļu sabiedrību ar latviešiem Anglijā un atgādināt Latvijas vārdu un likteni. Tas izdevās sekmīgi kā sarīkojuma laikā, tā arī ar rakstiem un ziņojumiem angļu presē, radio un televīzijā. Nezinu, kā tas ir citās zemēs, bet Anglijā ievērību var gūt tikai tad, ja sarīkojumu saista ar kādu angļiem interesantu notikumu; šinī gadījumā karalienes jubileju. Vanadžu sarīkojums nekādā gadījumā nebija „padevības apliecinājums” Anglijas karalienei, bet gan iespēja popularizēt Latvijas un latviešu vārdu.
Sarīkojuma vieta − DVF jaunais lauku īpašums „Straumēni”, kas pārveidots un uzlabots tikai ar latviešu pašu spēku un līdzekļiem, angļu viesiem lieliski pierādīja, ko var paveikt maza ieceļotāju − trimdinieku saime ar darbu un neatlaidību. Latviešu mūzikas un tautas deju programma liecināja, ka tai tautai, pie kuras šī mazā saime pieder, ir sava kultūra un māksla. Nelielā informatīvo grāmatu skate, savukārt, stāstīja par to, kā šī tauta cīnās par savu zemi un tiesībām. Šis DVF vanadžu sarīkojums bija tikai turpinājums jau agrākajiem vanadžu pasākumiem ārējā informācijā − rakstiem presē, referātiem, radio un televīzijas raidījumiem. Mēs vienmēr uzsveŗam, ka nepieciešams „kliegt par mūsu tautai nodarīto pārestību”, bet, vai ir kāda nozīme „kliegt” tikai tā, ka mūsu pašu tautieši to dzird? Vai nav vēlams par latviešu un Latvijas likteni informēt to tautu, kuŗas vidū mēs tagad dzīvojam? Domāju, ka šie kommentāri nav lieki.
Austra Liepiņa,
DVF Vanadžu pārstāve Dienvidanglijā
JG redakcijai
Papildinot informāciju JG 116. numurā par Latvijā izdoto grāmatu iegādāšanās iespēju, iesaku Roberta Krūklīša grāmatnīcu, 511 Charles St., East Lansing, Mich. 48823.
Periodiku savukārt var pasūtināt firmā „Four Continent Book Corporaticn”, 149 Fifth Ave., New York, N.Y. 10010, tel. (212) 533-0250, vispirms pieprasot katalogu. Periodikā nereti arī parādās literāri darbi, kuŗus vēlāk, kad tie iznākuši grāmatā, ir daudz grūtāk vai pat neiespējami dabūt.
Visideālākais protams ir, ja radi vai draugi Rīgā ir ar mieru regulāri ķemmēt Rīgas grāmatu veikalus, un it sevišķi abus antikvariātus Ļeņina un Dzirnavu ielu stūrī vai Stučkas ielā 5, kur dažkārt uzpeld visfantastiskākie atradumi.
Varbūt noder arī radiem paskaidrot, ka grāmatas var un drīkst sūtīt, jo gadījās dzirdēt patiesu nopūtu, ka diemžēl mums grāmatiņas nevarot sūtīt, mūsu (ASV un Kanadas) likumi jau to neatļaujot. Kas zina, cik daudzi vēl varbūt tiešām tic tādām blēņām.
Lasītāja Ņujorkā
