JG redakcijai:

KRITISKU DZĪVES GUDRĪBU !

Pārrunājot dievturības un kristietības jautājumus, nedrīkstam tos nemākulīgi atdalīt no indoeiropiešu un austrumu reliģiju vēstures aizmugures, ja negribam iestigt muldējumos, kam nav nekāda pamata ne vēsturē, ne semantikā, ne arī loģikā. Tas jo sevišķi iegaumējams dievturim Tupešu Jānim, kad viņš brammanīgi raksta: „Latviešu dievturība savos pamatos satur vislielākās dievestības atziņas nesabojātā veidā. Dievs - pasaules doma, Māra matērija, un Laima - cēlonība un liktenis nekad latvietim nav aizēnojuši esamības pamatjēgu.” (JG 116). Kā leišu archaioloģe prof. M. Gimbuta aizrāda: „The name of the god Dievas is directly connected with the sky. The Lithuanian dievas and Lettish dievs still have preserved the meaning ‘sky’, as in Sanskrit.” (The Balts. - The Slavs. London; 1963; 1971). − Latviešu valodas attīstībā gan no īpašvārda ‘Dievs’ atzarojās sugas vārds ‘dievs’, bet senprūšu ‘patis’ (piem., Vējopatis, t.i., dievs Vējš!) jeb ‘kungs’ tika aizmirsts, tā kā mūsdienās mums jārunā par senlatviešu dievu Dievu, jo arī nozīme ‘debess’ ir aizmirsta, kurpretim igauņu un lībju valodās pārņemtais vārds ‘dievas’ vēl arvien palicis ‘debess’ nozīmē (skat. P. Šmits, Latviešu mitoloģija).

Īpašvārds ‘Dievs’ bija, tātad, gaišā debesjuma sens personificējums − tāpat kā dievi Zevs, Jupiters, Dyaus-pitā un Anu. Turpretīm ‘Māra’ ir tikai atlieka no Livonijā ļoti izplatītā viduslaiku Marijas kulta, un pats īpašvārds Mariam (Mozus māsai bībelē), aizņemts no ēģiptiešiem, atvedināms uz ‘mari-Amūn’, t.i., ‘(dieva) Amūna mīļotā’. Kā no M. Gimbutas pētījuma redzams, tad ne senleišu, ne senprūšu mitoloģijā nekāda dieviete Māra nav bijusi pazīstama! (Larousse World Mythology. Sydney, 1974, 255. lp.: pazīst tikai budistu velnu Mara!).

Tāpēc šo faktu gaismā definēt ‘Dievu’ kā pasaules domu, un ‘Māru’ − kā matēriju − nav nekas vairāk kā tukšu pelavu malšana Ernesta Brastiņa (Dievadziesmas, 108. lp.) garā, jo pilnvērtīgi jēdziens ‘doma’ pieder tikai dzīvniekiem, un pasaule ir arī tikai matērijas kopums bezgalīgajā telplaikā. Laima gan nenozīmē ne cēlonību, ne arī likteni, bet tikai pasakaino likteņa piespriedēju − dievieti, līdzīgu sengrieķu Moirām (burtiski ‘dalītājām’). Pats liktenis arī bija iedomāts kā patstāvīga, mūžam negrozāmo, no visiem neatkarīga visu notikumu secība (fatālisms), kas ir plaši pazīstama seno vergu ticība citās reliģijās, un tieši uz šīs vergu ticības negrozāmam liktenim tad balstās arī ticība žīdu, kristīgo un musulmaņu kopīgā dieva Jahves negrozāmai patiesai viszinībai (Maleach 3:6). Ja nu šiem māņiem ļaudis patiešām vēl tagad ticētu, tad tie kļūtu ne tikai par apstākļu vergiem, bet − kā Toinbijs trāpīgi aizrāda − arī par pilnīgiem automātiem! (A. Toynbee, Mankind and Mother Earth, p. 505). Visu šo vērā ņemot, mūsu senču ‘latviskā latviskuma saglabāšanai’ tāpēc jāpieiet ļoti kritiski, jo viņu ētika ir pamatīgi iepriekš jāattīra no senām (‘dievestības’) pasakām, lai tā tad kā sena dzīves gudrība mums joprojām ‘noderētu tagadnei un nākotnei’. To varam veikt tikai mūsdienu pasaulīgās ētikas un zinātniskā humānisma un salīdzinošās reliģiju vēstures gaismā.

Gregors Smelters Austrālijā

 

 

JG redakcijai:

Kādā no iepriekšējiem JG numuriem sakarā ar K. Ulmaņa 100 gadu atceri bija Ievietoti runas citējumi, izrauti no konteksta un droši vien lietoti domu sakārtošanas starpbrīdī. Šāda veida izvilkumi nav objektīvi un žurnālam godu nedara. Ja lasītājam prasa spriedumu pēc šādiem citējumiem, tad tas tikai norāda redakcijas gribu noniecināt valstsvīru, kas, jaunatnes žurnāla vārdiem izsakoties, „sadzina jēru baru ražīgam-mērķtiecīgam darbam”. Novēlu žurnālam rādīt visas puses bez pārāk lielas personīgas patikas vai nepatikas.

Ādolfs Kerāns Toronto

 

 

JG redakcijai:

Tiešām jābrīnās, kur Agnis Balodis ir bijis visus šos pagājušos gadus kopš Daugavas Vanagu centrālā valde sākusi izdot Latviešu Leģiona archīvā atrodamos dokumentus par mūsu kaŗavīriem un viņu izmisuma pūlēm noturēt boļševiku masu spiedienu un otrreizēju Latvijas okupāciju. Vai tikai tagad viņš šis grāmatas ieraudzījis? Viņa rakstā (JG Nr.113, 60. lp.) ir daudz taisnības. Sērijas nosaukums ir nevajadzīgi gaŗš un neprecīzs, redaktori nav īsti sapratuši starpību starp dokumentu kopojumu, monogrāfiju un populāru vēstures aprakstu, publicēto dokumentu izlase ne vienmēr apmierina lasītāju, ir arī vēl citas nepilnības, kuŗas A. Balodis nav pieminējis. Bet viņa uzbrukums grāmatas redaktoriem, kad neviens no tiem vairs nav spējīgs sevi aizstāvēt, ir vairāk nekā netaisns.

Ne O. Freivalds, ne O. Caunītis nav vēsturnieki, un viņiem tādēļ lieki pārmest vēsturnieku metodes nepārvaldīšanu. Pārmetumu drīzāk ir pelnījusi DV CV, kuŗa nav spējusi piesaistīt profesionālu vēsturnieku šī nopietnā darba veikšanai. Visus krājumus, ieskaitot ceturto sējumu, ir sakārtojis un kommentējis O. Freivalds, kas ir publicists un no kuŗa citādu pieeju nevarēja sagaidīt. O. Caunītis ir darbojies tikai kā archīvārs, dokumentu kārtotājs un kā padomdevējs militāros jautājumos. Ko A. Balodis domā ar ‘vajadzīgo izlasi’, to tikai viņš vien varēs atbildēt, jo tā ir gluži personiskas pieejas un izvēles lieta. Grāmatās varēja publicēt tikai to, kas Latviešu Leģiona archīvā bija atrodams. Diemžēl, pēc kaŗa beigām neviens īsti nerūpējās par archīvu saglabāšanu un Leģiona dokumenti bija atklāti pieejami ikvienam, tādēļ daudz no turienes tika izņemts un izvazāts, ko vēlāk vairs nekā nevarēja aizstāt. Par daudzām vienībām nebija nekādu ziņu, piemēram, 19. divīzijas kaujas žurnāli visi palika Kurzemē. Par zēniem un meitenēm gaisa spēku palīgdienestā nebija gandrīz nekādu dokumentu, jo tie bija gājuši zudumā kopā ar Latvju Jaunatnes Organizācijas archīvu. Gluži nepamatoti ir pārmest padomju armijā iesaukto latviešu kaŗavīru gaitu neaprakstīšanu. Gandrīz jādomā, ka A. Balodis ar šādu izrakstīšanos cenšas iegūt kādu ‘progresīvu’ aprindu simpātijas. Vispirms DV CV izdevums ir skaidri formulēts kā atspēkojums tai melu straumei, kādu pār Latviešu Leģionu izgāza un vēl tagad izgāž boļševiku propagandas mašīna. Otrkārt − par padomju armijā iesauktajiem nav nekādu dokumentu un tādus no Padomju Savienības dabūt ir tikpat kā neiespējami. Treškārt, un to A. Balodim vajadzēja pašam saprast, šis ir tik emocionāls jautājums, ka jāšaubās, vai ir pagājusi pietiekama laika atstarpe, lai par šiem jautājumiem varētu objektīvi rakstīt. To apliecina vēl joprojām emocionālā pieeja latviešu strēlnieku vēsturei, kaut gan varētu teikt, ka starplaikā izaugušas divas jaunas paaudzes.

Nobeigumā jāpiemin A. Baloža statistiskie vērtējumi par Latvijas armijas iespējām savu robežu nosargāšanā 1939. g. Teorētiski kaŗā var iesaukt ne vairāk kā 10% no iedzīvotāju skaita. Kur viņš ņēmis somu spēku skaitli 600.000? Angļu autors R.V. Kondons (R.W. Condon) nevar saskaitīt vairāk par 400.000 vīru un 100.000 aizsardžu (kuŗas mēs pazinām kā lotas). Jāņem vērā somu gluži atšķirīgā mobilizācijas kārtība, kuŗu krievu uzlidojumi nevarēja tā iespaidot, kā tas būtu Latvijas apstākļos. Jāņem vērā Somijas ģeogrāfiskie, klimatiskie un ārpolītiskie apstākļi, kuŗi bija nesalīdzināmi labvēlīgāki Somijai nekā Latvijai. Sarkanarmijas poļitruku aizdomu dēļ uz Somijas fronti nosūtīja ukraiņu kaŗavīrus, kuŗi daļēji arktiskos apstākļus ne pazina, ne saprata. Somu armija bija arī nesalīdzināmi labāk apbruņota nekā latviešu, un tomēr pēc nedaudz vairāk nekā trim mēnešiem somi bija spiesti meklēt izlīgumu, lai netiktu galīgi iznīcināti, jo no iedomātajiem Rietumu ‘draugiem’ neviens neatrada par iespējamu sniegt viņiem vairāk kā tikai morālu atbalstu. Tie pāris tūkstoši brīvprātīgo, kuŗi devās somiem palīgā nepaspēja pat nonākt frontē, un arī viņi nekā nebūtu varējuši līdzēt pret krievu aplenkuma manevru pār Somijas jūras līča ledu. Tātad salīdzinājumi te gluži nevietā. Kurzemes cietokšņa noturēšanā galvenā loma bija latviešu 19. divīzijas izmisuma pilnai varonībai, bet arī tā nekā nebūtu līdzējusi, ja nebūtu vācu ieroču un pabalsta.

Par pazemojumiem, lejot asinis vācu armijas rindās, daudz sāpīgāki bija tie, kuŗi mūsu kaŗavīriem bija jāizcieš no pašu tautiešiem pēc iznākšanas no gūstekņu nometnēm.

Ir gluži pareizi, ka sakopotie dokumenti nav vēsture, bet tikai ierosinājumi nopietniem vēsturniekiem šo latviešu tautas traģēdiju ‘vēsturiski metodiski’ (lietojot A. Baloža vārdus) apstrādāt. Bet vai jebkāds vēsturnieks var būt gluži objektīvs, par to iemesls plaši debatēt.

Indulis Kažociņš