Jaunā Gaita Nr. 13, 1958. gada janvārī, februārī

 

Jānis Krēsliņš KĀZAS BOSTONĀ ANNO MCMLVII     Kur kādreiz nams bij piektgadniekiem Un tiem, kas Ļeņinam bij kalpi, Svin kāzas citi emigranti. Daudz mainījies, tik vēl joprojām Ir griba līksmoties bez mēra Un daža veca dziesma. Galds, klāts kā senu laiku klētī Un Rīgā gados trīsdesmitos, Vai lūztin lūzt no gaļas kalniem: No aukstās gaļas, vēžu ļipām, No cāļu gūžām, pīļu stilbiem, No cūku ciskām, teļu miesas, No ķilkām, šprotēm, rasoliem. Ir maizes saldskābas un rupjas Un brūni pīrāgi kā pupas. Stāv pacietīgi gaŗās rindās Kā skolas bērni pudeles. Brūte galda galā sēž, Brūtgāns blakus smaidīgs. Rītu pat jau projām tie Kāzu ceļojumā Dosies strūklu lidmašīnā. Brūtes māte as’ras slauka; Paša mamma bēdājas: Dēliņš šis bij vienīgais. Viesi ēd un dzeŗ un līksmo, Dzīves prieks še neviltots − Pašu draugi savā barā. Daudz mainījies, tik vēl joprojām Namu atkal satricina Dziesmas tās, ko piektgadnieki Savās dzīrēs gadiem vilka. „Sijā auzas, tautu meita, Dod manāmi kumeļam.” Panāksnieku kumeliņi Bencīnā dzirdināmi. Stīvi trimdas muzikanti Loka savas ermoņikas, Piesit resnām bungām. Dzīve sit še augstu vilni, Grīda rīb no smagiem soļiem. Kas par to, ja repertuārs Nesaskan ar īstenību. Kāzu svinībām jau šīm Pašām sava īstenība. Atskan atkal ziņģes Saldināti sirsnīgas: „Biji man viena, Nakts tu vai diena,” „Atmiņā lakatiņš zilais.” Joprojām dzīvo Anniņa Vecā Ķemmer’ miestiņā. Joprojām visi uzdzied „Pie Rio Negro krastmalā.” Un ja še vairāk neatskan „Ar kaujas saucieniem uz lūpām,” Tad kāzu žūpām Ir citas dziesmas, Kas viesus ielīksmo. Kad „Pie Baltijas jūŗas” Trīcina logu stiklus, Ar laiviņu laižamiesi Irbes šauti jūriņā. Skan valši, polkas, tango, Skan pudeles un glāzes. Smej pilnām mutēm sievas, Smej meitenes un ģiģina, Jo, lūk, mums trimdas kāzas Svin citādi kā iedzimtie, Kas rāmi sanāk kopā Un, liekulīgi smaidot, Gar tukšiem galdiem klīstot, Par laiku apvaicājas. „Cik garšīgs bij šis kumoss! Cik skaista Jūsu sieva! Cik burvīgs bij šis džuleps!” Kā kambo nēģeris ekstāzē Sit bungas īsts Piltenes prāģeris. Un kā pats džesa Armstrongs Savu sentimentālo trompeti glauda Smaidīgs Ipiķu zāģeris. Bet piektgadnieks, kas kaktā sēd, Teic putainās ūsas braucīdams: „Jau pussimtsgadu Bostonā Trako latviešu auka.” Ceļ gaisā šņabja pudeli vienkājis leģionārs (Tam otra kāja nav koka, Kā trimdas dzejā mēdz teikt, Bet pirmšķirīga protēze.) Un piepilda glāzi piektgadniekam. To krūtis vareni cilājas. Tie šodien šeitan ir mājās. Tie jūtas kā uzvarētāji. Un kas par to, ja atskan „Pie Rio Negro krastmalā.” Prieks cauri strāvo neviltots, Jo visiem sirdī rakstīts „Pie Baltijas jūŗas.”       Dzirdu ļaudis runājam, Līgaviņa atsakot. Ļaužu mēles neklausīju, Jāšu pats apraudzīt.   Pie vārtiem piejājot, Jau satiku izvedam.   Nezināju, ko darīt − Gribu vilkt zobentiņu.   Nevilkš savu zobentiņu, Labāk ceļu pagriezīšu. Jāš’ uz citu novadiņu Pie diženas mātes meitas   Citas meitas pūru taisa, Es pa gultu vārtījos.   Citām meitām tautas jāja, Es pa priekšu grozījos.   Man pa priekšu grozoties, Man pirmai gadījās.   Man pirmai gadījās Patīkams tēva dēls.   Precē mani, precē mani, Es ražena, tautu meita.   Trīs gadiņus vienu zeķi Kā līgot nolīgoju.     Pēc  REIŅA BIRZGAĻA „Latvju Dainas illustrācijās”

 

  

 

VI

Puišu un meitu attiecības

Nenoliedzams ir fakts, ka senlatviešiem gauži trūcis meiteņu precību gados. Kāpēc tā, tas manam jaunlatvieša prātam grūti saprotams; šais laikos trūkst puišu, bet tas kaŗu dēļ. Kādos kaŗos pazudušas senlatviešu meitas, to var uzskatīt par vienu no vēstures noslēpumiem. Būtu netaisni iedomāties, ka piemīlīgā, blondā, zilacainā mājas kopējiņa būtu noņēmusies ar amacoņu mākām. Tomēr meitu nu ir trūcis, jo aiz tam arī tautas dziesma:

Ne vienam es neteicu,
Kur aug mana līgaviņa;
Tik pateicu māmiņai.
Kumeliņu seglodams.

Trūkumam vajadzēja būt pamatīgam: gluži tāpat kā kumeliņa seglotājs uzvedās modernie latvieši badīgajos kaŗa laikos, padzirdējuši, ka kautkur pilsētā var dabūt putraimus vai žāvētas mencas.

Lielā meitu trūkuma dēļ senlatvieši, līgavu meklēdami, maisījušies pa ārzemēm. Man ir pamatotas aizdomas, ka no tiem laikiem latviešiem ir tā vareno kāvējos slava, jo tā pa niekam jau svešzemnieki savas meitas neatdeva vis! Senlatvieši meitas ģēģerējuši visās kaimiņvalstīs, piem.:

Vai māmiņa pieminēja:
Kur līksmo mans dēliņš?
Vai Krievos, vai Leišos
Vai dziļā Vāczemē.

Taču visbiežāk senlatvieši šais nolūkos jājuši uz Prūšu robežām. Kas tur tik pievilcīgs bijis, to grūti pateikt.

Ja kādam laimējies līgavu atrast turpat tuvumā, tad tā uzskatīta par milzīgu laimi:

Izjādīju svešas zemes,
Līgaviņas meklēdams,
Neatradu līgaviņas
Pa savam prātiņam.
Labāk iešu ciemiņā
Līgaviņas raudzīties;
Dieviņš lika, manīm tika
Dižandaiļa līgaviņa.

Kā katrā ekonōmiskā situācijā, kādai precei (lasītājas atvainos!) trūkstot, var lietot dažādus līdzekļus šīs preces iegūšanai, tā noticis arī meitu gadījumā Senlatvijā. Lietotie līdzekļi bijuši visai drastiski:

Cauri dūru glāžu logu
Ar tērauda zobentiņu,
Ārā ņēmu gudraliņu
No deviņu bāleliņu.

Tādu varonību nav parādījis ne Robins Hūds, ne pat Kazanova.

Par preces kvalitāti nav ne runas bijis:

Tautas mani laukā ņēma
Dubļainām kājiņām,
Nodriskātu lindraciņu,
Izpūršiem matiņiem.

Vislabāk lielo meitu trūkumu izteic populārā tautas dziesma:

Brālīt’s savu īstu māsu,
Liepājā audzināj’;
Tautiets sola simts dālderu,
Par reizītes redzējum’.

Zīmīgi, ka ideja par meitu trūkumu, pat apstākļiem mainoties, saglabājusies gadu simteņiem; mūsu puiši vēl tagad bieži saka: „Mūsu pilsētā jau nav meitu!..”

Tā nu senlatvieši, kā dažkārt mūslaiku auto bruņinieki jaunatnes dienās, apceļojuši tālus apgabalus, līgavu meklēdami. Vislabāk šī technika aprakstīta Al. Grīna romāna „Zemes atjaunotāji” 2. daļā; tur šī sievas meklēšanas veida cienītāji un mācekļi atradīs sīku informāciju par to, kā šādas lietas vajag un − nevajag darīt. Jāpiebilst, kā arī tais laikos meitu meklēšana notika galvenokārt pavēlās stundās. Klētiņas bija no dabas tumšas, un, ja tādos, teiksim,.. uztraukumu brīžos (par nelaimes vai briesmu brīžiem tos gan ne no viena, ne otra viedokļa nevar saukt) ir kādreiz grūti atrast elektriskās gaismas slēdzi, tad sveci aizdedzināt bija galīgi neiespējami. Ar klejotājiem vikingiem šis meitu meklēšanas veids (− aklā tumsā) atvazāts uz Ameriku, un te tādus gājienus, kā zināms, sauc par „blind date” vienu nozari. Jo arī senlatviešu laikos dažs labs puisis nezināja, ko viņš tai tumšajā klētiņā grābj.

Ja senlatviešiem būtu pieticis meitu, dainu būtu bijis uz pusi mazāk.

 

 

 

IESPIEDKĻŪDU VELNIŅA KAKTS

Velns parāvis velna dzīvi, Kauli mani gluži stīvi: Burtus jaucu − nesajuka, Vārdus badu − neaizmuka.

 

 

 

 

 

 

SKATIES, PASAULE, VERIETIES CITAS TAUTAS!

(Čikāgā, L.S.) − Augstā un cēlā organizācija, kas sevi dēvē par Latviešu Studentu Centrālo Savienību, piesūtījusi „Skabargu” Čikāgas korrespondentam sava 17. kongresa izdevumu. Izdevumam, kā vāku grezno dažādie studentu amata rīki, ir dižs − 28 lappušu skaits. Palasot izdevumu, īsteni atklājas, ko paspējuši veikt LSCS biedri. Tie nav noņēmušies ar jaunu kopu dibināšanu, pūlējušies ar propagandas pūšanu, bīdījuši organizācijā jaunus biedrus vai cīnījušies ar citiem tādiem mundāniem pasākumiem. Nē, LSCS sava 17. kongresa izdevumā nāk klajā ar − jaunu valodu!!! Lūk, latviešu jaunatne, raugaities, ko sasnieguši Latviešu Studentu Centrālās Savienības gudreļi! Skaties, pasaule, verieties, citas tautas! − latviešu students uzkāpis filologu kaudzes pašā galā, lai tur, citiem neaizsniedzamā gaisotnē, darītu darbus, kam tik paliekama vērtība, ka spēs pievilkt pētniekus un citus valodu mīļotājus, sākot ar Periskopu un beidzot ar šīs korrespondences mazumiņu. Vēl vairāk − jaunajā valodā ir viss 28 lappušu lielais izdevums, iespiests īstiem drukas burtiem un tā tad īsti dārgs, un tikai zemākai literatūrai, t. i., sludinājumiem, lietota vecā, mīļā latviešu rakstība.

Kā paši studenti sauc savu jauno valodu? Nav teikts. Bet varētu to nosaukt par superletiņu valodu. Kāpēc? Tāpēc, ka valoda konstruēta tā, lai katrs visvienkāršākais letiņš (piem., „Skabargu” Čikāgas korrespondents) to (kaut ar zināmām grūtībām) var tūliņ uz vietas lasīt. Tas patiešām ceļ LSCS jaunās valodas vērtību, jo nav jācilā ne gramatika, ne pareizrakstības vārdnīcas, un atstāj galīgā kaunā Dr. Cāmenhōfu un citus jaunu valodu izgudrotājus.

Cien. „Skabargu” lasītāji prasīs − kāda tad īpaši ir šī jaunā valoda? Te (ar LSCS laipnu gādību) ir visai raksturīgs jaunās valodas paraugs: „Nupat lasiju kada slavena amerikanu runataja ... gudru padomu. Proti, kad tev jaruna kada speciala gadijuma, vai tadam gadijumam, kas jaraksta, tad vispirms uzraksti uz papira visu kas tev skiet sim gadijumam seviski piemerots ... visus sparnotos vardus − un tad: iemet so papiru uguni! Dumi ir so skaisto vardu vienigie sparni, kas tos var dabut gaisa, projam no zemes − un lidz ar siem dumiem atlauj visam sim ... platitudem izkupet no savas galvas”.

Cienījamie lasītāji var vairāk šīs jaunās valodas paraugu atrast katrā LSCS 17. kongresa izdevuma lappusē, atskaitot tikai, kā jau minēju, sludinājumus. Arī vāks ir latviešu mēlē, laikam mazāk gudriem nestudējušiem...

 

 

Redakcijas  piezīme. Liekas, ka kāds LSCS izdevums būs nonācis arī „Skabargu” līdzstrādnieka Ostrembska Jevlampjeva rokās, jo viņš pazudis no redakcijas, uz sava darba galda pamezdams šādu vēsti: „Aizbraucu apskatit Cikagu nakti no 23 stava loga”. Nezinām, ko tas nozīmē. Vai viņš būtu devies studēt un iestājies LSCS?

 

 

 

TIKAI TRĪS TEIKUMI

(Toronto, L.Z.) − Ja Kanadas latviešu jaunatnes ārkārtējā kongresa delegāti viscītīgāk pierakstīja visu teikto par jaunatni Latvijā, visuzmanīgāk klausījās, ja runāja ALJA-s Maija Freivalde, tad visskaļāk tie smējās par LNJAK valdes priekšsēža Laimona Zandberga trim teikumiem.

Tas notika tā: pēc balles delegāti un viesi vēl pakavējās kādu laiku kopā; sēdēja tāpat uz grīdas, pārrunāja paveikto un nepaveikto, padziedāja un spēlēja dažādas sabiedriskas rotaļas. LNJAK valdes padomniekam Brunim Rubesam acis vaļā un viņu kaitina, ka dziesmu un rotaļu laikā LNJAK valdes priekšsēdis nepārtraukti sarunājas ar ALJA-s valdes priekšsēža vietnieci. Un padomnieks nolemj pārmācīt.

− Ierosinu jaunu rotaļu, − viņš saka. − Lai priekšsēdis iziet ārā uz vienu minūti! − Priekšsēdis paklausa. − Rotaļa ir tāda, − padomnieks saka pārējiem, − palieciet savās vietās un nerunājiet ne vārda. Pirmie trīs teikumi, kuŗus sacīs ienācējs, būs tie, ko viņš sacīs savai sievai kāzu naktī. −

Minūte tādās reizēs paiet ātri.

Aizturēti smiekli sveic ienācēju. Nabaga priekšsēdis nopētī visus, pagaida, tad, redzēdams, ka viņa pirmītējā vieta blakus Maijai vēl brīva, šķērso istabu, sacīdams: − Tā kā manu vietu vēl neviens cits nav aizņēmis, tad jāmetas vien blakus Maijai. −

Smiekli gandrīz izgāza logu rūtis.

 

Redakcijas  piezīme: Nākošos divus teikumus nepublicējam... Varbūt tas pamudinās izmēģināt rotaļu pašiem. Rotaļai ieteicam pagraba stāvu vai telpu, kuŗas logi pārbaudīti pret smieklu radītu gaisa spiedienu.

 

 

 

 

 

JAUNIEŠI, MĪLIET SAVU TĒVU VALODU!

 

Angliski (jeb amerikāniski) pasaulē prot vairāki simti miljonu, to starpā pat nēģeri un portorikāņi. Vāciski, franciski un krieviski gan ievērojami mazāk, taču arī šīs valodas aptver lielu lielās masas.

Bet latviski?

Slavenajam filmu režisoram Hičkokam ir klasisks darbs − „Ārzemju korrespondents”, kuŗā mazs, lielausains ebrejs bola milzīgas acis un tēlo Latvijas delegātu kādā iedomātā miera konferencē pirms pēdējā kara. Lomas komisms pastāv „delegāta” izskatā un nespējā sarunāties citādi kā drausmīgi lauzītā latviešu valodā.

Jūtīgs cilvēks apvainotos, tā izrādot sava mazvērtības kompleksu. Jāskatās savādāk; mūsu mazā, vecā, šņācošiem s, š, un zē piemētātā valoda ir reta un vācietim vai anglim mistiska un nesaprotama. Tikpat kā Diora speciāli vienai dāmai darināts tērps, kuŗu nevar nopirkt nevienā gatavu drēbju veikalā. Garīgi aprobežotais lielas tautas piederīgais, kas parasti lāga neprot pat savu valodu, var mūs tikai apskaust.

Daudz varētu lielīties ar mūsu valodas radniecību indoeiropiešu, kā vācieši saka, indoģermāņu pirmvalodai. Vai − kas var apšaubīt, ka seno latīņu Deus, vir un mater nav latviešu Dievs, vīrs un māte? Bet lai tas paliek „Jaunās Gaitas” nopietnajā daļā dzejniekam Sodumam un baltu filologiem. Pievērsīsimies praktiskajām priekšrocībām trimdā. Piemērs skolā: divi jaunekļi iet Dānijā vidusskolā. Dāņos auguši, perfekti pārvalda iedzimto valodu, pat izceļas dāņu valodas stundās. Bet, ja jāsaka priekšā − sazinās latviski. Nepārspējams šifrs − eskimosu vai Āfrikas pigmeju mēle nebūtu piemērotāka.

Braucot dažādos publiskos satiksmes līdzekļos (autobusos, apakšzemes dzelzceļa vagonos utt.) var pretī sēdošos līdzbraucējus aprunāt pēc sirds patikas.

Protams, nelaime jau var notikt. Reiz ar draugu gāju gaŗām pie autobusu pieturas gaidošai meitenei. Puiciskā lielībā teicu draugam: „Re’ vecīt, kas par meiteni! Žēl tikai, ka kājas kā kāpostu stampas!” − Un zinait, kas notika? Daiļava pagriezās un izaicinoši atcirta: „Tā nekas, vai nē?” Lieki stāstīt, ka biju nosarcis kādu ceturtdaļstundu.

Tomēr šādi gadījumi ir ļoti reti. Parasti var izrunāties, cik cūcīgi vien grib − neviens nesapratīs.

Ja iznāk ar meiteni sēdēt ķinīti, tad var viņai pie auss čukstēt jo karstus mīlas saukļus. Apdomājiet priekšrocību: būt skatītāju simtu vidū un tai pašā laikā visbrīnišķīgākajā divvientulībā kā uz visvientuļākā parka sola maija mēnesī! Tagad pie šīs privilēģijas tā pierasts, ka iedomājoties vien veselu kino pilnu ar latviešiem, kļūst baigi.

Ar latviešu valodu jaunatnei, protams, ir arī smagas problēmas. No ģimenes mantoti tiek lielāko tiesu ēdienu nosaukumi, kā pankūkas (bliņas), ķiļkeni un tamlīdzīgi. Arī šis tas ikdienišķo sarunu leksikā, bet daudzām dzīves nozarēm vārdu krājums ir pavisam maziņš. Kāpēc vecāki, piemēram, tik mazu vērību piegriež lamu vārdiem? Ja jaunietis ar āmuru trāpa pa pirkstu naglas vietā, viņš ir spiests lietot izsaucienus, kā „Verflucht noch mal!”, „Fy fan!” utt., atkarībā, kuŗā zemē viņš dzīvo. Varētu sagaidīt no vecākiem lielāku latvisko apziņu.

Līdzīgs vārdu trūkums manāms arī mīlestībā, kur izteiksmes variācijas tik ļoti nepieciešamas.

Un vienīgā recepte, ko es, Filoloģijas Diletants et Psicholoģijas Pūšļotājs, Dr. asp. Kaža varu parakstīt ir: biedroties; sportā, ballītēs, karšu un strīdu vakaros.

Iemīlēšanās laukā mums arī ir lielas priekšrocības. Ja itāļu Batīnī Nudžersijā iemīlas tautietē, tad pats par sevi saprotams, ka iecerētā ir tumšmate. Latviešu izvēle ir piemērota katrai gaumei: mums ir kalsnas gaišmatainas ziemeļnieces, pilnasinīgas čigānietes, gaŗas un tievas, īsas un resnas.

Recepte tā tad ir: biedroties!

 

 

 

---

 

 

 

ĀRKĀRTĪGI SVARĪGAS LIETAS

 

„Skabargu” redakcija ar bezstiepules palīdzību izsaukusi no tēvoča Konstantīna G(alvenās) K(aujas) M(ītnes) atgriezties mājās Antonu Acuraugu un Tomu Bezmēru. „Skabargu” redakcija paskaidrojusi, ka abi izlūki savu pienākumu − meklēt alu, kur paslēpts latviešu valodas neklātienes seminārs − veikuši par daudz tūļīgi. Kamēr šie šā un tā, Ņujorkā 2 (divu) stundu laikā agronoms Starcs jau nodibinājis semināru pa telefonu.

 

ANTONS ACURAUGS UN TOMS BEZMĒRS TIEK „NOLIKTI UZ LEDUS”

Iesaldēšana ir sekmīgākais veids, lai kaut ko uzturētu svaigu. Tāpēc abiem (labdabīgos nolūkos) paredzama ilga palikšana uz ledus.

 

SKABARGU REDAKCIJA MEKLĒ JAUNU(-US) DETEKTĪVU(-US)

Vai kādam zināms, kur pašlaik uzturas slepenpolicists Dr. Iesprūdis? Katra informācija tiks atsvērta graudā vai naudā.

 

 

 

---

 

 

 

Redakcija! Lasīju JAUNĀS GAITAS 10. num. par „kādu skolotāju, dedzīgu latvieti un dedzīgu jaunatnes kritizētāju”, kas atrodoties uz pjedestāla. Lai nevienam neienāktu prātā tajā vietā iedomāties sevi, apliecinu ar šīm rindām visai trimdas saimei, ka minētā persona − esmu es pats!

J. Romāns, Springvillā.

 

Redakcijas paskaidrojums: Nekā, jūs tas vis neesat, jo uz minēto vietu jau pieteikušās citas personas ilgi pirms jums.

 

 

Redakcija: Lasīju „Laikā”, ka latviešu studentu kongresa vadonis bijis drukāts bez garumzīmēm un mīkstinājumiem. Studenti vienmēr bijuši mūsu tautas dzīvā gara pašā priekšgalā un rādījuši tautai priekšzīmi. Lai vērojam kaut Krišjāni Valdemāru! Tāpēc laikam pareizi vien būs, ka tie ķeburi nav vajadzīgi. Bet kāpēc jūs tos vēl lietojat? Vai gribat apturēt progresa ratus?

K-sis, Čikagā.

 

Redakcijas atbilde: Pamatojoties uz jūsu laipno vēstuli un tajā aizkārtajiem jautājumiem, paskaidrojam, ka jūsu pieminētos „ķeburus” savā rakstībā lietajam sekojošu iemeslu dēļ:

1. korrektoriem vajadzīgs darbs;

2. iespiedkļūdu velniņš brēc pēc sava kakta;

3. neesam studenti, tāpēc:

a. mums vairāk laika;

b. mums nav jāiet priekšgalā.

 

 

 

Skab. red. : Lasīju „Laikā” sludinājumu − „Pārsels tu Roša”. Ko tas nozīmē?

K-rbs, Ņujorkā.

 

Redakcijas atbilde: Zēt mīns zēt ze spešalists hēv setld ze enigmētik gvesčn of bailingvalizm vērī indžīnioslī ēnd definetlī. (Tulkojums senlatviešu valodā − tas nozīmē, ka speciālisti nokārtojuši mīklaino divvalodniecības jautājumu ļoti asprātīgi un noteikti.) Piezīme pie atbildes: tas nozīmē arī, ka turpmākās pūles un rūpes par latviešu valodas saglabāšanu (vienalga, progresīvi vai neprogresīvi) ir galīgi liekas − latviešu valoda nevar iznīkt, ja tā spēj tik pilnīgi un īpatnēji asimilēt angļu valodu.

 

 

Skab. red.: Apžēlīt, neapšaubu jūsu zināšanas valodas lietās, bet ko nozīmē „Pārsels tu Rosa”? Varbūt jums (un līdz ar to man) palīdz otrs uzraksts, kas laikam nozīmē to pašu: „Parcels to Russia”.

K-rbs, Ņujorkā.

 

Redakcijas atbilde: Nu kāpēc tūlīt to neteicāt? Russia − nozīmē Krievija! Un viss tas kopā nozīmē, ka kaut kur „pārcels to Krieviju”.

 

 

---

 

 

Laimonis Streips

 

Neba jau tas kas sevišķs, bet viņnakt es sapņoju. Aplamu un − apsološu sapni.

.. . Man pretim aumaļus gāzās sidrabains fons, jo žilbinošs tāpēc, ka to apņēma melna tumsa. Ne tāda melnuma kā samts, bet tāda kā melns zīds.

Izmisīgi novicināju rokas, kad turpat acu priekšā gaŗām noskrēja tāda kā labi pulēta basketa bumba, nikni dūkdama: bīp, bīp... Nu sapratu: biju gaisā. Varēju itin viegli apgriezties. Skats aiz muguras vērās neaprakstāmi debešķīgs. Saule bija tikko pacēlusi sava vaiņaga malu pāri zemes dūmakai, un visa zemes mala mirdzēja okeānu ūdeņos atspīdētajā saules rožainumā.

Sapratu bez liekas domāšanas, ka dodos taisni uz mēnesi. Ak, tad letiņi pirms Ivana gan! nopriecājos. Pavēros vēlreiz atpakaļ. Tālu lejā griezās Amerikas kontinents kā milzīgs vēzis smieklīgi šauru viduci, vienīgajā spīlē turot Hudsona līci.

Bet tad − tur jau viņš nāca: mēness, ar savām eōnu mūžības izkaltušajām jūŗām, kuŗu stāvie krasti, lietus nenogludināti, meta nelabi asas ēnas. Zvaigznes lūrēja aiz spīdekļa malas stīvi un nejūtīgi; es jutos kā iegājis svešu un aukstu cilvēku vidū, jo arī no zvaigznēm nevienai neienāca prātā man draudzīgi pamirkšķināt ar aci... Tādā tuvumā mēness šķita neciešami spožs, un arī zemes ledainā cepure meta man acīs zilgana briljanta spožumu. Gaužām nožēloju, ka nemēdzu gulēt ar saules acenēm uz deguna.

Uz mēness ierados ar diezgan lielu troksni. Nokrītot paputēja milzīgs blāķis putekļu. Velgmes pilnās pļavu zāles radušās cilvēka kājas nu juta sausos mēness lavas lauku putekļus ... Pirmās cilvēka kājas! Būtu nu bijis kāds karogs pie rokas! Nebija, jo nemēdzu pie pidžamas spraust pat mazos vairodziņus. Un pati pidžama bija galīgi pretlatviska − zili-baltā krāsā!

Sapnis nebūtu sapnis, ja tūliņ un uz vietas neieraudzītu pēdu nospiedumus, kas nebija mani, jo, lai kā un cik reizes turpat uz vietas skaitīju, man nebija un nebija septiņu pirkstu ne labajai, ne kreisajai kājai. Sekojot Robinsona Krūzō labajiem padomiem, lūkoju, kollokviāli runājot, sist pēdu. Taču cienījamie lasītāji zinās, ka pa sapņiem vis nekur aizskriet nevar. Tikai pa lenteri slīdot, esmu varējis sapņos attīstīt kautcik jēdzīgu ātrumu, bet te tuvumā nekā tāda nebija. Bēdīgi.

Pa tam biju ieraudzījis mēness iedzīvotāju jeb, atvasinot no mēness nosaukuma latīņu mēlē, homo lunaticus, L. Izskatījās viņš tā, kā visi citi mēness iedzīvotāji, un sēdēja pie tāda kā teleskopa, nemitīgi pētīdams − zemi! Iedomājoties visas zemes istabas ar neaizvilktiem aizkariem, man kļuva mazliet jocīgi.

Ko nu? Par laimi atcerējos ģimnāzista gados lasītos Fenimōra Kūpera un Karla Maja klasiskos pētījumus par līdzīgiem gadījumiem, saraustīju bikses (priecādamies, ka neesmu no cilvēkiem, kas valkā naktskreklus!) un gāju mēnesniekam klāt. Pacēlu labo roku ar plaukstu uz āru, lai mēnesnieks redzētu, ka neesmu bruņots, un teicu: Hau! Mēnesnieks apgriezās un, bez sevišķas izbrīnās pacēlis abas savas labās rokas, atbildēja: Hau! tik lieliskā Holivudas indiāņu izloksnē, ka tīri instinktīvi mēģināju saskatīt, cik spalvu mana sarunu biedra matos. Spalvu tur nebija, bet galvu sedza − lasi un brīnies − bruņu cepure, ar zilu trīsstūri un sarkaniem burtiem CD trīsstūra vidū. Stāvgrūdām noprasīju, vai burti CD te nozīmē to pašu, ko uz zemes. Un mēnesnieks bez liekas tielēšanās teica, ka tā esot, jo kopš tā laika, kad dažas zemes valstis grasoties šaut mēnesniekiem virsū raķetes, civīlaizsardzība kļuvusi nepieciešama. Jāsaka, mani stipri nomierināja fakts, ka burtu CD vietā nebija SD vai PD. Tūliņ arī izrietēja, ka mēnesniekam nav sevišķas mīlestības pret valstīm, kas mēnesi taisījās apšaudīt. Tāpēc, kad mēnesnieks man noprasīja, kādas tautības es esmu, ar latviešiem raksturīgo patriotismu izdomāju, kāda tautība izdevīgāka, un teicu, ka esmu arābs. No tam mēnesnieks manāmi atplauka, un teica, ka tas esot gan labi. Arābi nekā netaisoties šaut augšā un nepaukšķinot arī korķus pa gaisu, ko gan labprāt darot tāda letiņu cilts. Un ja es kādreiz esot dabūjis pilnu teleskopu ar šampanieti vai siltu alu, tad jau es viņu saprotot. Man nebija ko iebilst. Ar minētiem dzērieniem savu teleskopu nekad nebiju pilnu dabūjis, bet acis gan, un tiešām jutu savam sarunu biedram līdz.

Noskaidroju, ka mēnesnieki pārāk neuztraucas par raķetēm vai pat par cilvēku ierašanos. Toties viņi varen baidījās no kā cita: rietumnieki noteikti mēnesi izmantotu sludinājumu novietošanai un tā uz mūžīgiem laikiem atgādinātu zemes iedzīvotājiem: Eat Boppo Cereal (attiecīga lieluma burtiem). Un tiem jaunajiem ļaudīm, kas dažkārt, mēnesī raugoties, meklē romantiku, nebūtu liela prieka to darīt, ja mēness teiktu tā: For the first time in your life, be really clean: use ... soap! Un, no otras puses, ja augšā pirmie uzbrauktu ivani, tad uz mēness nākošās piecgades ietvaros noteikti tiktu uzmālēts sarkans sirpis un āmurs zemes proletariātam par prieku. Jāsaka, ka šīs iespējas arī man apšķebināja dūšu.

Taču, vislielākais pārsteigums bija mēness otra puse, ko līdz tam neviens cilvēks nebija redzējis. Tas bija šokējošs atklājums, bet, redziet, mēness otra puse ir tāda pat, uz mata tāda pat kā tā, kas (pēc garastāvokļa) vai nu laipnīgi, vai aroganti raugās lejā uz cilvēkiem.

Tad ... ak šausmas ... kautko atcerējos ... uz mēness ...  tak ... nav gaisa; tieši ... un ... burtiski; Gaisu!.. gaisu!.. gaisu!..

 

Pamodos galīgi nosvīdis. Biju uzrāvis abus spilvenus uz sejas, un mani smacēja dūnu viltīgais maigums. Pussprīdi no acīm istabas tumsā mirdzēja pulksteņa spožais aplis. Un ... tas bija tikai murgs.

Bet ... kāpēc šķita, ka kājas būtu aplipušas rūsganām smiltīm?

 

 

---