JG redakcijai:
ATBILDE HELMĀRAM RUDZĪTIM
Priecājos, ka H. Rudzītis − „Grāmatu Drauga” izdevējs − atsaucies uz manu rakstu Jaunās Gaitas 119. numurā par rakstnieku kooperatīva dibināšanu. Acīm redzot, H. Rudzītim ir ko uztraukties, jo šāda kooperatīva nodibināšanās varētu kaitēt „Grāmatu Drauga” interesēm. Nav ko noliegt, „Grāmatu Draugs” ir latviešu grāmatas izdevis pēdējos 27-28 gadus Amerikā, bet H. Rudzītim grāmatu izdošana ir veikals. Cik ir to jauno latviešu autoru (izņemot varbūt G. Janovski), kam Rudzītis palīdzējis tautā nākt un talantu atklāt? No Jāņa Jaunsudrabiņa Fonda godalgotiem 8 autoru darbiem tikai viena grāmata (M. Kovaļevskas Posta puķe) iznākusi „Grāmatu Drauga” apgādā. Pat Ilzes Šķipsnas Neapsolītās zemes, ko daudzi uzskata par vienu no labākiem latviešu moderniem romāniem un kas kļuva par „bestselleri”, gandrīz tika noraidīts un „Grāmatu Drauga” apgādā iznāca tikai tad, kad par to iestājās Kārlis Rabācs un Teodors Zeltiņš. Piekrītu O. Krātiņam, ka „Rudzītis pielaiž pie vārda vienus un tos pašus rakstniekus, kuŗu grāmatām zināms noiets, bet ārpusnieki netiek pie vārda.” Nebūs pārspīlēts ja teiktu, ka vismaz pusi, ja ne vairāk no latviešu autoru „Grāmatu Drauga” izdotām grāmatām sastāda Anšlavs Eglītis, Aīda Niedra, Voldemārs Kārkliņš, Alfreds Dziļums, Teodors Zeltiņš, Gunārs Janovskis. Nenoliegsim, visi labi rakstnieki ar talantiem, ko tauta lasa. Bet Niedra, Kārkliņš, Dziļums jau aizgājuši. Mums vajag jaunu autoru, un tie atbalstāmi, ja gribam, lai latviešu rakstniecība un reizē ar to grāmatniecība varētu pastāvēt.
Vai tiešām autoru grāmatām, kuŗus es minu savā rakstā (kā Baumani, Šķipsnu, Zeberiņu, Laimu Kalniņu, Tomu, Kārli Ķezberi, Astrīdi Ivasku) pircēji būs tikai simtos, ne tūkstošos, kā to apgalvo Rudzītis? Vai tas tikai neliecina Rudzīša nostāju „ar jauniem autoriem nav ko riskēt un nav vērts tos atbalstīt”? Vai tas tikai neliecina, ka H. Rudzītim viss ir vairāk kails materiāls aprēķins un ne ideālisms, kas vada viņa latviešu grāmatu izdošanu?
Kārlis Zvejnieks
Pareizi O.D. Kalnājs pārmet dievtuŗiem bērnišķību (JG 118), jo viņi tiešām noklusē valodniecisko patiesību − sen noskaidroto faktu par senlatviešu dieva Dieva un kristīgo dieva Jahves sajaukšanu latviešu sabiedrībā un baznīcā, ko jau latviešu atklātībai pateikuši paši mācītāji: „Senlatviešu Dieva vārdu izlietoja kristīgā dieva (Jahves) apzīmēšanai.” (Māc. L. Adamovičs, Latv. baznīcas vēsturē, Sējēja izd., 1961); un: „Senlatvietim Dievs bija pats augstākais dievs,” (Māc. A. Freijs, Par svēto un labo, 276. lp., 1976. g. pārsp.). Tā, protams, nav nekāda jauna gudrība − svešas folkloras uzpotēšana vietējai bija pazīstama jau senajiem grieķiem un romiešiem, bet vajadzēja paiet veselai trimdas paaudzei, lai arī archib. Lūsis (1977.) Ziemsvētkos atzītos atklātībā, ka ja mēs, kristieši, nebūtu sapņotāji, vai mēs ticētu dievam Jahvem...?
Tagad sarptautiskās un latviešu aprindās jau pazīst latviešu ‘Dieva’ un senžīdu ‘Jahves’ sajaukšanas vēsturisko izskaidrojumu „baltoloģijā (Skat. Journal of Baltic Studies, Fall 1974, p. 249: The god Dievas for Yehweh, the god Velnias for Satan; Books Abroad, p. 664. Oklahoma Univ. Press, Autumn 1973: The Demythologization of Latvian Literature, by V. Nollendorfs. − J. Turbads, Ķēves dēls Kurbads, 27.-29. lp. − Austrālijas Latvietis Nr.1243, 1316, 1219 manas piezīmes, „Reliģija un kritika. − Latvijā Dievu un Velnu degradē! − „Jahve” nav „Dievs”.)
Ja dievtuŗi apgalvo, ka „Dievs ir viens un nekad citāds nav bijis”, tad nedrīkst noklusēt arī to, ka tādu ābeces patiesību var izteikt par ikkatru citu īstu folkloras īpašvārdu: jau pēc nozīmes vien katrs īsts īpašvārds norāda uz tikai vienu vienīgu īpatni (īstenu vai pasakainu). Arī Laima bija un paliek viena, tāpat Pērkons... (Senie baltieši mūsu sugas vārda „dievs” vietā gan lietoja „patis” − kungs, piem. Vējopatis, Zempatis; mēs teiktu: dievs Vējš, dievs Zemis. Skat. The Balts, by M. Gymbutas, London, 1963). Tikai ar tādu etnografisku ābeci nedrīkst tagad jaukt lasītāju prātos īstenību ar izdomu: senlatviešu dievs Dievs gluži tāpat kā dieviete Saule, dievs Pērkons un senžīdu dievs Jahve, dieviete Ašera u.c. bija un paliek tikai senā − folklora.
Gregors Smelters
