Šodien, pieminot Latvijas republikas proklamēšanas sešdesmito gada
dienu, mēs, latvieši, izjūtam dalītas jūtas. Prieks par reiz iegūto
brīvību mijas ar bēdām par tās zaudējumu. Lepnums par reiz sasniegto
neatkarību mijas ar kaunu par atkal uzspiesto pakļautību. Cerību pilnā
nākotnes vizija, ko latviešu tautai pavēra 1918. gada 18. novembris,
Otra pasaules kaŗa iznīcināta, ar katru gadu aizslīd tālāk pagātnē.
1918. gada 18. novembris iezīmē vienreizēju pagriezienu latviešu tautas
vēsturē, kas nāk kā kulminācija veselai rindai dažādu attīstības procesu
un kuŗa nozīme meklējama vairākās plāksnēs.
Neatkarīgās Latvijas fiziskās, de facto eksistences deklarēšana
bija, protams, 18. novembŗa pats prominentākais, visskaidrāk saredzamais
moments. Šī uz ārieni vērsta manifestācija radīja Latviju kā polītisku
būtību starptautiskā forumā. Bet tai pašā laikā tas bija arī
apliecinājums, ka latvieši, kas tikai ap 1860. gadu sāka sevi apzināties
kā tautu, ka latvieši ir psīcholoģiski nobrieduši par nāciju, ka
latvieši jūt sevī pietiekami pašapziņas, lai suverēni valdītu pār savu
likteni. Varētu tātad teikt, ka pirms 60 gadiem tika deklarētas divas
Latvijas: fiziskā un garīgā Latvija, kas abas tai brīdī bija savienotas
neatkarīgās Latvijas satversmē.
Latvijas Satversmē garantētās pilsoņa tiesības lika pamatus sabiedriskam
kontraktam, kuŗā valsts iekārta kalpoja tautai, nevis otrādi. Šādā
kontraktā brīva valsts ir definēta kā brīvu individu kopība, un valsts
suverenitāte ir individuālo tiesību atspoguļojums.
Pirms 60 gadiem izkaŗotās brīvības latviešu tauta pazaudēja līdz ar
1940. gada inkorporāciju Padomju Savienībā, kad zuda de facto
(bet ne de jure) Latvijas valsts starptautiskā
suverenitāte. Taču jāuzsveŗ, ka zaudētas bija tikai ārējās brīvības
manifestācijas, tās, ko ir iespējams apspiest ar fizisku varu. Ar spēku
un varu var cilvēkiem atņemt viņu mantu, viņu zemi, viņu darbu, viņu
tiesības, viņu dzīvību. Bet apziņu par savu ilgu un centienu taisnību,
pārliecību par savām tiesībām, slāpes pēc brīvības kā savas dvēseles
nepieciešamības, tas nav ne ar kādiem spēkiem vairs iznīcināmas. Nav
tādas varas pasaulē, kas spētu ko darīt pret apziņu, kas reiz
apgaismota, pret cerību, kas reiz uzmodināta. Tās ir kā reiz iesēta
sēkla, kas, zemē paslēpusies, var pārciest sniegu, salu, sausumu un ilgi
un pacietīgi gaidīt, līdz pienāks brīdis atkal reiz izdīgt, augt un
zelt.
Pirmie brīvības dīgļi Rietumu civilizācijas vēsturē parādās jau š.g.
simtenī pirms mūsu ēras − Atēnu demokratijā. Bet šī demokratija bija ne
tikai īslaicīga, tā bija arī ierobežota, jo deva tiesības vienīgi
vīriešu kārtas Atēnās dzimušiem pilsoņiem. Romas republika un impērija
Rietumu pasaulē nostiprina svarīgo atziņu par likumu kodeku
1) kā
galveno stabilizētāju sabiedrībā. Bet tai pašā laikā Romas militārā
ekspansija un saimnieciskā atkarība no arvien jauniem iekaŗojumiem
skaidri pierādīja, ka romiešiem zobena vara stāvēja augstāk par likumu
grāmatas varu. Cits sens un nozīmīgs brīvības impulss nāk no Jēzus
mācības, kuŗas uzsvars uz nemirstīgās dvēseles glābšanu piešķiŗ katram
atsevišķam cilvēkam savu vienreizēju vērtību. Diemžēl, tas pats uzsvars
uz dvēseles pestīšanu vēlāk tika izmantots, lai attaisnotu visbrutālāko
agresiju pret tiem, kas nebija „pareizā” ticībā un lai vajātu un mocītu
tos, kas savā laikā bija uzskatīti par ķeceriem.
Visā
visumā var teikt, ka jēdzieni par brīvību un cilvēku tiesībām līdz pat
apgaismības laikmetam ir vēl gaužām maz attīstīti. Un katrs solis uz
priekšu noticis ar milzīgām pūlēm un prasījis daudz upuŗu. Katrs solis
uz priekšu arī savā laikā bijis revolucionārs, jo bija jāpretojas pret
pastāvošām idejām un laicīgo un garīgo iestāžu autoritāti. Ir jāatceras,
ka līdz pat franču revolūcijai 18. g. simteņa beigās šī autoritāte bija
absolūta un izpaudās centralizētās un hierarchiski organizētās varas
struktūrās.
Tradicionālās laicīgās hierarchijas virsotnē stāv „kronis”, un valsts
vara ir tiklab simboliski, kā praktiski koncentrēta karaļa personā.
Suverēna ir tikai valdnieka griba. Tautas, tāpat kā territorijas, ir
valdnieka īpašums, un valsts robežas arbitrāri nosaka valdnieka
mantotais, iekaŗotais vai laulības alianses ceļā iegūtais. Likumīgi
vienīgi
sev
piederošo varu valdnieks var deleģēt hierarchiski organizētiem padotiem
vai pārstāvjiem. Šādā iekārtā katrai nākamai hierarchijas pakāpei ir
daudz mazāk tiesību par iepriekšējo augstāk stāvošo, kamēr pašiem
zemākiem sabiedrības slāņiem, respektīvi, tautas vairākumam tiesību nav
vairs gandrīz nekādu. Pie tam katra sabiedrības slāņa privilēģijas vai
pienākumi ir mantoti, jau no dzimšanas noteikti. Līdz ar to tautas
vairākumu būtībā uzskata kā ģenētiski mazvērtīgāku par valdošo šķiru.
Franču revolūcija ievada ideoloģisku pagriezienu, kas, neievērojot
revolūcijas izraisītās pārmērības, mēģina iemiesot apgaismības laikmeta
galvenos polītiskos ideālus. „Kronis” pazaudē mūžsenās autoritātes
tiesības, aristokrātija − savas mantotās privilēģijas, jaunā
konstitūcija deklarē, ka suverenitāte pieder tautai. Tas nozīmē, ka visa
varas struktūra tagad ir apgāzta otrādi: īstā vara sakņojas pamatslānī,
tautas vairumā un varas deleģēšana notiek no apakšas uz augšu, ne
otrādi. Bez tam tautas varas pārstāvji ir ievēlēti uz ierobežotu laiku
un vienmēr atbildīgi tautas priekšā par saviem lēmumiem.
Īpaši nozīmīgs ir arī franču revolūcijas sauklis: Liberté, Egalité,
Fraternité! Jo brīvība bez vienlīdzības rada tikai atsevišķas
privileģētas šķiras, un īsta vienlīdzība ir iespējama tikai tādā
cilvēces izpratnē, kur visi cilvēki ir patiešām kā brāļi, kā vienas
saimes locekli. Citādi var iznākt kā ar Amerikas neatkarības
deklarācijas skaistajiem vārdiem: „Mēs uzskatām šo patiesību kā pašu par
sevi saprotamu, ka visi cilvēki ir radīti vienādi”, tikai aizmirstot
pieminēt, ka arī melnie, indiāņi un sievietes ir cilvēki.
Lai
kādā tautā valdītu īsta brīvība, ir tātad vajadzīgi trīs
priekšnoteikumi: suverenitāte, kas pieder tautai, valdība, kas ir tautas
vēlēta un tautai atbildīga un tāda humānisma izpratne, kas nepieļauj
itin nevienu iedzīvotāju kategoriju izslēgt no cilvēces kopības, vai tie
būtu balti vai melni, krievi vai nekrievi, žīdi vai goji, ticīgie vai
neticīgie komūnisti vai „buržuji”, vīrieši vai sieviete. Pēdējais punkts
ir tikpat svarīgs kā abi iepriekšējie, jo bez tā nav iespējama īsta
individuālo brīvību un tiesību respektēšana. Valsts iekārtas varam dēvēt
par demokratiskām vai autoritārām atkarībā no tā, par cik tuvu tās seko
šiem pamata principiem. Tā, piemēram, Padomju Savienības iekārta, kaut
gan revolūcijas ceļā radusies, savā uzbūvē ir pilnīgi reakcionāra. Tāpat
kā franču revolūcija, oktobŗa revolūcija gan apgrieza valsts varas
struktūru otrādi, iznīcinot monarchiju un aristokrātiju un pieprasot
suverenitāti darba tautai. Taču nākamo nepieciešamo revolucionāro soli −
demokratisko tautas pārstāvniecību − komūnistu iekārta nekad praksē
neīstenoja, tikai principā uz to atsaucās. Rezultātā tātad viena
apspiedēju šķira − aristokrātija − tikai bija aizstāta ar citu −
komūnistu partiju. Pati fundamentālā Varas sadales uzbūve sabiedrībā
nebija mainīta − tā turpināja sekot feodālās monarchijas centralizētās
autoritātes pamata principam. Šo reakcionāro principu manifestācija
skaidri saredzama visdažādākajos komūnistu iekārtas aspektos. Valsts
vara ir koncentrēta mazas grupas rokās, kas nav tautas ievēlēta, bet
sevi atjauno kooptācijas veidā. Nav nekādu mechanismu, ar kuŗiem tauta
varētu tos saukt pie atbildības vai tos atvietot, ja būtu ar tiem
neapmierināta. Visa valsts produkcija un materiālie resursi ir partijas
centrālo organu rokās. Valstij pieder darba došanas un sadales monopols.
Zemniekiem nepieder zeme, ko tie apstrādā, un strādniekiem nav tiesību
streikot. Šāda valsts savā būtībā tātad maz atšķiras no Ludviķa XVI
Francijas tieši pirms revolūcijas vai no cara Krievijas, izņemot to, ka
dažā ziņā individam tajā ir pat mazāk personīgas brīvības.
Tai
pašā laikā valsts padomju iekārta ir pārņēmusi arī visu to absolūto
garīgo autoritāti, kas līdz pat renesansei piederēja katoļu baznīcai,
neatkarīgi no „kroņa”. Katram atsevišķam individam ir jāpakļaujas
noteiktai filozofiskai un metafiziskai dogmai, kuŗas ietvaros ir
norobežojama visa viņa intellektuālā aktīvitāte. Īsti neatkarīga
domāšana, brīva pētīšana un meklēšana ir pēc definīcijas nevēlamas.
Viss, ko cilvēka prāts var atrast vai veidot, ir jāsaskaņo ar atzīto
„pareizticību” un jāgulda valdošās ideoloģijas Prokrusta gultā.
Pretēji autoritārām iekārtām Rietumu demokratijas ir savā attīstībā
palikušas uzticīgas apgaismības laikmetā sētajām brīvības idejām un
laika gaitā turpinājušas tās izkopt un attīstīt. Tas nenozīmē, ka šais
zemēs būtu izlīdzinātas visas sabiedriskās nevienlīdzības un ka tajās
pilnīgi valdītu augstākie cilvēcības principi. Arī Rietumu zemēs vara ir
pārāk koncentrēta zināmu aprindu rokās.
It
sevišķi monopolkapitalisma korrupcija un spiediens uz valdībām pārāk
bieži apdraud vispārējās tautas suverēnās tiesības. Tāpat starptautisko
lielfirmu nostāja, kas pelņu uzskata par visu noteicēju elku dievu,
ļaundabīgi drupina un deldē humānisma augstākos principus. Neievērojot
to, tieši tajās zemēs, kuŗās visilgāk valdījusi demokratija
2),
atrodams lielāks progress cilvēces vispārējā labklājībā nekā jebkur
citur pasaulē. Bez tam apgaismības laikmeta pieprasītās brīvības ir
tagad pieejamas daudz plašākām cilvēces masām, nekā tas bija vēl tikai
pirms 200 gadiem.
Kaut
arī progress ir bijis nenoliedzams, pēdējo gadu simtu straujās
sabiedriskās un saimnieciskās pārmaiņas ir arī atklājušas veselu rindu
jaunu problēmu, par ko apgaismības laikmeta domātāji pat nesapņoja. Acīm
redzot cilvēces laime un pasaules taisnība nav tik viegli sasniedzamas,
kā kādreiz likās. Tirannu gāšana, nacionālā neatkarība, lasīt mākas
izplatīšanās, elektrifikācija utt., utt. ir gan katra savā veidā nesušas
cilvēcei kādu labumu, bet neviena atsevišķa pārmaiņa nekad nav bijusi kā
brīnumu zāles, kas vienā rāvienā izārstētu visas cilvēces kaites. Lai
arī cik vēlama un vajadzīga reiz likusies kāda pārmaiņa, tās sasniegšana
reti izpilda visas uz to liktās cerības. Rezultātā viegli var rasties
vilšanās un šaubas par senāk iecerētā mērķa patieso vērtību. Tādēļ arī
palaikam ceļas doma: vai viss tas, ko parasti esam uzskatījuši par
progresu, ir tiešām bijis vajadzīgs un ir veicinājis cilvēces
labklājību?
Attiecībā tieši uz brīvības jēdzienu arvien biežāk dzirdam jautājumu:
vai nemitīgā liberalizācija visās sadzīves sfairās ir bijusi tikai
pozitīva? Vai Rietumu ultraliberālās iekārtas, kā ASV, tiešām varētu
derēt par ideālu un paraugu tālākai attīstībai citās zemēs?
Šai
sakarā zīmīgus vārdus ir teicis Aleksandrs Solžeņicins, kas savā
Harvardas universitātē teiktajā runā 1978. gada jūnijā izsaka bažas, ka
pārlieka individuāla brīvība varētu nākt sabiedrības kopībai par ļaunu.
Viņš konstatē, ka cilvēki, kas auguši brīvībā, ērtībā un pārticībā,
dažkārt ieslīgst šauri egocentriskā hedonismā. Jo vairāk viņiem ir mantu
un ērtību, jo vairāk viņi tādu vēlas. Nemitīgi kāpinātu materiālu iekāŗu
dzīti, rietumnieki dzīvo mūžīgā neapmierinātībā un steigā; materiālisma
un
oportūnisma gūstā nonākuši, tie nespēj vairs nodoties cēlākiem ideāliem.
Uzsvars uz individa tiesībām novedis tik tālu, ka katrs domā tikai par
savām savtīgām iegribām, bet neviens nedomā par saviem pienākumiem pret
kollektīvu, neviens vairs nav gatavs upurēties kopības labā. Rūpes par
cilvēku vienlīdzību likuma priekšā radījušas sabiedrību, kur likuma
burts ir augstākā autoritāte, bet kur taisnības un patiesības jēdzieni
morālā izpratnē tikpat kā izzuduši.
Solžeņicina acīs Rietumu pasaule ir briesmās, jo bailēs par savu
personīgo dzīvību, ērtībām vai peļņu rietumnieki arvien vairāk piekāpjas
brutalitātes un vardarbības priekšā, vai nu tā būtu pašu valsts
kriminālitāte vai starptautiskā agresija. Šādai sabiedrībai vispirms jau
draud risks tikt fiziski iznīcinātai. Bet galvenais, tā nerada nekādas
cerības turpmākai cilvēces attīstībai. Solžeņicins baidās, ka sava
morālā gļēvuma dēļ Rietumu sabiedrība varētu būt sabrukuma priekšā. Šīs
bezspēcības, šīs nevarības sakni viņš saskata renesanses un apgaismības
laikmeta humānismā, kā vārdā cilvēks aizgriezies no Dieva un uzstādījis
pats sevi un savas vēlmes uz pjedestāla.
Solžeņicins ir spējis asi un trāpīgi aprakstīt Rietumu pasaules vājību
simptomus. Arī viņa receptei, ka Rietumu pasaulei vairāk jāpievēršas
garīgām vērtībām, var bez grūtībām pievienoties. Tikai viņa diagnoze par
kaites cēloni humānisma vērtībās balstās uz vairākiem pieņēmumiem, kas
ir apstrīdami.
Var
jau būt, ka mūsdienu Rietumu cilvēks sevi ir uzcēlis uz pjedestāla. Bet
ja viņam no tā ir mazliet galva apreibusi, tas gluži dabiski, ievērojot,
cik šis pacilātais stāvoklis viņam jauns un neparasts. Gadu simtus un
tūkstošus ilgi caurmēra cilvēks un viņa tiesības ir bradātas kājām.
Kamēr cilvēks piederēja savam kungam, tas nozīmēja, ka viņš savā būtībā
bija dehumānizēts, degradēts par priekšmetu, par īpašumu. Ja atceramies,
ka caurmēra feodālam kungam viņa medību suņu labklājība bija daudz
svarīgāka par viņa zemnieku stāvokli, tad nav jābrīnās, ka pretreakcija
bija neizbēgama un nepieciešama. Kā gan lai būtu sagaidāms īstas
civilizācijas progress ar jebkāda veida garīgo vērtību, ja cilvēks
vispirms netiktu pacelts no degradācijas?
Parallēli polītiskai un saimnieciskai apspiestībai, viduslaiku un pat
vēlāko laiku cilvēks bija arī padots psīcholoģiskai pazemošanai. Kristus
humāno priecas mācību par mīlestību un pestīšanu viduslaiku organizētā
baznīca pārvērta elles baiļu mācībā ar galveno uzsvaru uz sākotnējā
grēka doktrīnu. Cilvēkam nemitīgi atgādināja viņa iedzimto zemiskumu,
lopiskumu un nevērtību un īpaši kultivēja riebumu pret miesu un tās
dabiskiem procesiem, likumību un garīgumu identificēja ar mazochistisku
askēzi, ar sev pāri darīšanu.
Arī
šīs galējības nevarēja valdīt mūžīgi, tām neizbēgami bija jāizraisa
tendence pretējā virzienā. Tādēļ arī, sākot ar klasiskās antīkvitātes
atklāšanu no jauna renesanses Itālijā, Rietumu pasaules cilvēks lēnām
sāka rehabilitēt savu cilvēcīgo vērtību. Ja Sv. Augustīns domāja, ka pat
skaistums, draudzība un mīlestība ir grēcīgas, jo ved prom no Dieva,
tad, sākot ar renesansi, domātāji atgriezās pie seno grieķu un romiešu
atziņas, ka vesels gars mājo veselā miesā, ka miesa ir dvēseles templis
un ka tieksmes pēc prieka, jautrības un skaistuma ir dabiskas un
veselīgas.
Protams, mēģinot izlabot nepareizu līdzsvaru, svārsts var viegli
pārsvērties otrā galējībā. Rūpes par individuālo tiesību aizstāvēšanu
var deģenerēties vienaldzībā pret kopības interesēm. Vēlēšanās atzīt
prieku un labklājību kā cilvēka dabisko un vēlamo stāvokli var
deģenerēties neizprastā hedonismā, kur fiziskā bauda kļūst par pašmērķi
un cilvēks par savu jutekļu vergu. Jautājums ir: vai tiešām brīvības
pārpilnība būtu tā, kas vainojama pie šādām galējībām?
Rietumu civilizācija savā līdzšinējā attīstībā izcēlusi sabiedrisko
apstākļu uzlabošanu un fiziskās pasaules kontrolēšanu. Ja konstatējam,
ka, ārējos spaidus un ierobežojumus likvidējot, cilvēce vēl arvien nav
sasniegusi ideālu līmeni, tas nebūt nenozīmē, ka līdz šim noietais ceļš
būtu bijis nepareizs vai veltīgs. Taču Rietumu civilizācija un humānisms
ir cilvēcei devuši ne tikai brīvības ideālus, bet ari zinātni un
technoloģiju, kas ir iznīcinājusi badu, sērgas un fizisko pārpūli, kas
ir pagarinājusi cilvēka mūžu un uzlabojusi vismaz tā fizisko kvalitāti.
Līdzšinējais cilvēces atbrīvošanās process nebūt nav aizgājis par tālu,
es teiktu − tas vēl arvien ir tikai pusceļā. Ja vismaz dažās pasaules
malās tagad ārējā brīvība ir izcīnīta, ceļš uz iekšējo brīvību vēl
arvien stāv cilvēcei priekšā. Cilvēks nekļūst brīvs ar to vien, ka viņš
nav padots apspiestībai no ārienes. Lai iegūtu pilnu, īstenu brīvību,
cilvēkam jāspēj arī atbrīvoties no nepareizām iedomām, negatīvām jūtām,
kompulsijām un dažnedažādiem kompleksiem. Bet nav iemesla domāt, ka šāds
iekšējās atbrīvošanās ceļš prasīs no cilvēces mazāk piepūles, laika un
enerģijas kā līdz šim jau sasniegtā attīstība ārējo brīvību izcīnīšanā.
Taisni otrādi, ir loti iespējams, ka īstā cīņa par brīvu cilvēci nule kā
tikai iesākta, ka vēl staigājamais attīstības ceļš būs tikpat gaŗš un
grūts kā līdz šim jau nostaigātais. Laimīgā kārtā vesela rinda pozitīvu
parādību Rietumu pasaulē norāda, ka cilvēki arvien vairāk sāk izprast
savas individuālās atbildības nozīmīgumu sabiedrības norisēs un ka arī
mūsu dienās netrūkst tādu, kas cilvēces attīstības labā ir gatavi
pūlēties, strādāt un cīnīties.
Viens apstāklis, kas varbūt kavē saredzēt patlaban notiekošo progresu,
ir tas, ka ceļi uz brīvību tās dziļākā un plašākā izpratnē var būt ļoti
dažādi. Viens ceļš ir tas, ko cildina Tālo Austrumu filozofijas un
kristīgā askēze, proti, atbrīvošanās no savām iegribām un jūtām ar
atsacīšanos, nabadzību un paklausību. Solžeņicins pats ir ko līdzīgu
pārdzīvojis. Savos darbos viņš apraksta, kā cilvēks, kas visu zaudējis,
tai brīdī, kad viņš atskārst, ka tam nekā vairs nav ko zaudēt, pārdzīvo
neaprakstāmu atbrīvošanās sajūtu un atklāj sevī nezinātu garīgu spēku.
Bet, diemžēl, ne ar visiem tas notiek. Neskaitāmus citus pārlieka
nabadzība garīgi notrulina un pārliekā fiziskā apspiestība tiklab
fiziski, kā garīgi iznīcina. Otrs Rietumu humānisma ceļš ir tas, kas
cilvēkā veicina augstāku dziņu pamošanos ar zemāko dziņu apmierināšanu,
nenoliegšanu. Savā ziņā visvieglākais veids, kā atbrīvoties no
materiālistiskām vēlmēm, ir tās piepildīt. Izsalkušam domāt par ko citu
kā ēdienu, prasa milzīgu piepūli un gribas spēku. Paēdušām, turpretim,
ir pavisam viegli aizmirst savu vēderu, lai domātu par ko citu.
Otrs
apstāklis, kas var radīt iespaidu, ka progresa vietā Rietumu pasaule
regresē, ir notikumu vērtēšana pēc mērauklām, kas ir pārāk šauri
definētas.
Viena no Rietumu pasaules vājībām, ko Solžeņicins ir izcēlis, ir
individa negriba sevi ziedot kopības interesēm. Bet šāds secinājums jau
pats sevī ietveŗ apšaubāmo pieņēmumu, ka individa un sabiedrības
intereses ir fundamentāli un nesavienojami pretišķīgas. Šāda absolūta
dichotomija manā uztverē ir maldīga un neveselīga. Galvenais iemesls tam
ir tas, ka sabiedrība nebūt nav viengabalains monolīts ar homogenām,
skaidri definētām interesēm. Taisni otrādi: katra sabiedrība ir daudz un
dažādu šķērsgriezumu matrice, sadalīta dažādās grupās, kam katrai savas
intereses. Bez tam katrs individs nepieder tikai pie vienas, bet pie
veselas rindas šādu sabiedrības nogrupējumu. Tā, piemēram, ja zināmā
sabiedrībā vīriešiem ir savas intereses atšķirīgas no sievietēm, jauniem
no veciem, amatniekiem no rūpniekiem un dažādām etniskām grupām citai no
citas, tad latviešu sabiedrībā aktīvs students, kas daļu laika strādātu
kā elektriķis, iederētu vismaz visos četros no augšminētajiem
nogrupējumiem. Bez tam viņa individuālās intereses sakristu ar vienu no
attiecīgajām apakšgrupām, bet ne ar kādu otru. Tik sarežģītā struktūrā
individa mazochistiskās upurēšanās jēdziens vispār zaudē savu nozīmi.
Tai vietā drīzāk vajadzētu runāt par iecietības un pacietības vajadzību,
dažādām grupām meklējot savstarpēji apmierinošus atrisinājumus
sabiedrības problēmām un mēģinot izstrādāt kompromisus dažādu interešu
starpā.
Otrs
neveselīgs pieņēmums, kas ietverts pašuzupurēšanās kultā, ir iedoma, ka
tas, ko individs sniedz sabiedrībai, it kā viņam kā personai tiktu
atņemts. Tā tas var gan būt tais laikos un vietās, kur sabiedrība
individu tikai ekspluatē. Brīvā sabiedrībā, turpretim, ir viegli
saskatāms, ka darbs kopības labā nav individam zaudējums, bet gan
ieguvums, tas bagātina viņa dzīvi un dod tai plašāku jēgu un saturu. Šo
patiesību īsi un kodolīgi ir formulējis Rainis lugā Spēlēju, dancoju:
Gūt var ņemot − gūt var dodot!
Dodot gūtais − neatņemams!
Ja
prasības pēc individa uzupurēšanās sabiedrības labā balstās uz
pieņēmumiem, kas no vairākiem viedokļiem apstrīdami, tad jāatzīst, ka
dažas no prasībām, ko mūsu laiku individs izvirza sabiedrībai, tāpat
balstās uz greiziem pamatiem. Kā zīmīgāko piemēru šai sakarībā varētu
minēt brīvās pasaules strādnieka nostāju pret savu darbu. Kopš seniem
laikiem smags darbs ir bijis apspiesto, beztiesīgo un izmantoto
sabiedrības šķiru tiesa. Turpretim aristokrātija bezdarbīgumu uzskatīja
kā visraksturīgāko no savām privilēģijām un dīkdienību izkopa līdz
augstas mākslas līmenim (kādu to atrodam, piemēram, jēdzienā par „angļu
džentlemeni”).
Pirmie soļi sabiedrības zemāko slāņu stāvokļa uzlabošanā parasti ir
bijuši saistīti ar ļoti nepieciešamu darba slodzes samazināšanu un darba
apstākļu uzlabošanu. Nelaimīgā kārtā līdz ar apziņu par savām tiesībām
strādnieki it kā pārņēma senās aristokrātiskās vērtības, kas darbu
uzskata par nepatīkamu, bet neizbēgamu ļaunumu, par pazemojumu vai pat
sodu. Mēģinot turpināt uzlabot strādnieku stāvokli, ir zīmīgi, ka
arodbiedrības uzsveŗ prasības par arvien īsākām darba stundām un arvien
augstāku atalgojumu. Taču tajos darba sektoros, kas šai ziņā vistālāk
tikuši, kā, piemēram, auto industrija ASV, ir skaidri redzams, ka
strādnieku apmierinātība un garīgais līdzsvars ir viens no
vissliktākajiem. Tas norāda, ka, neskatoties uz lielām algām, strādnieki
ir nelaimīgi, jo ir zaudējuši lepnumu un apmierinājumu par labi padarītu
darbu, un vairs nejūt, ka viņu padarītais tiktu sabiedrībā augsti
vērtēts. Mūsu zemnieku senči, turpretim, ārkārtīgi smagos apstākļos
dzīvodami, tieši lepnumā par labi paveiktu darbu spēja saglabāt savu
integritāti, pašcieņu un dzīves prieku. Tikai jāuzsveŗ, ka darbs senam
latvietim bija individuāls tikums, ar darbu viņš sevi izteica, sevi
piepildīja un izpelnīja sabiedrības atziņu un cieņu. Seno latviešu
mentalitātē darbs nekad nebija upuris sabiedrības labā. Cilvēkam, no kā
sabiedrības vai morāles vārdā prasa upurus, ir nelaimīga tendence
noslīgt tuvredzīgā pašnožēlā un aktīvā vai pasīvā veidā uzliktajām
prasībām pretoties. Cilvēks, kas tālredzīgi sapratis, cik individam un
viņa sabiedrībai ir kopēju interešu, meklēs un atradīs sevis
piepildīšanas veidus, kas nāks arī sabiedrībai par labu.
Kā
pašu kritiskāko Rietumu pasaules vājību Solžeņicins ir izcēlis tās
morālo gļēvumu. Viņa acīs tas sācies ar humānistisko cilvēka izcelšanu
un ar to saistīto aizgriešanos no Dieva. Šis konstatējums atkal balstās
dichotomijā, kas pieņem, ka cilvēka izcelšana un Dieva godināšana ir
divas pretišķīgas un nesavienojamas lietas. Tādēļ nebūs lieki atgādināt,
ka vairums renesanses domātāju nebūt negribēja Dievu noliegt, bet tikai
uzsvēra, ka radījumu godinot, godināts tiek arī pats Radītājs. Tikai
mazochistiskā ētikā Dieva godināšana saistīta ar cilvēka pazemināšanu.
Manuprāt, tieši ideja, ka šāds kontrasts ir nepieciešams, ir zaims pret
Dieva varenību. Dievs nav nekāds sīks tiranns, kuŗa slava izceļas,
pazemojot savus apakšniekus. Nav šaubu, ka morālās atbildības attīstība
ir nopietna problēma, bet tā ir kopēja visai cilvēcei, ne tikai
Rietumiem īpatnēja. Nav arī šaubu, ka tieši Rietumu pasaulei ir brēcoša
vajadzība praktisko oportūnismu aizstāt ar morālām vadlīnijām. Bet es
nedomāju, ka progress šai ziņā sasniedzams, kurinot cilvēkos savas
grēcības un sava iedzimtā ļaunuma izjūtas. Taisni otrādi, īsts progress,
man šķiet, iespējams tikai atsaucoties uz to labāko, kas ir cilvēkā, uz
augstāko, kas viņam sasniedzams. Ne nicinot savu cilvēcību, cilvēks
tuvojas Dievam, bet gan sekodams tai dievišķīgai dzirkstelei, kas kopā
ar dzīvniecisko ir katra cilvēka iedzimta tiesa. Šo ideju jau sirmā
senatnē ir izteicis jūdu dziesminieks, kā to atrodam 8. Dāvida dziesmā:
Kas gan ir cilvēks, ka Tu viņu piemini,
un cilvēka bērns, ka Tu viņu uzlūko?
Jo
Tu viņu esi radījis tikai mazliet par eņģeļiem zemāku,
ar godību un varenību to vainagojis esi;
Tu esi to darījis par valdnieku pār Saviem radījumiem,
visu Tu esi nolicis pie viņa kājām.
Tiem, kā latviešu tautai, kas no rūgtas personīgas pieredzes ir
sastapušies ar citu cilvēku netaisnību un varmācību, nav viegli izjust
šādu ticību cilvēcei. Pārāk bieži esam sastapušies ar nezvēru, kas mājo
cilvēkā, ne eņģeli. Bet tieši tiem, kas necilvēcību vislabāk pazīst, ir
lielākais pienākums cīnīties par cilvēcību. Miljoniem gadu bija jāpaiet,
līdz dzīvība zemes virsū evolūcijas ceļā izveidojās līdz fiziskai
būtnei, ko saucam par cilvēku. Desmitiem tūkstošiem gadu bija
jāpaiet,
līdz šī jaunā dzīvnieku suga attīstīja civilizāciju. Tūkstošiem gadu
bija jāpaiet, līdz civilizācija spēja attīstīt vismaz ideālus par
vispārējām cilvēcīgām vērtībām.
Šie
ideāli ir tagad jāpadziļina, jāpaplašina un jāiedzīvina ikdienas
īstenībā. Katram saprātīgam cilvēkam tie atklāj konstruktīvus mērķus,
par kuŗiem jāstrādā, esenciālas vērtības, pēc kuŗām jāvadās. Kādēļ gan
tieši tagad lai cilvēces progress apstātos? Kādēļ gan tieši tagad lai
cilvēcei pietrūktu vērienības, apņēmības un drosmes attīstīties tālāk?
Taisni otrādi, tieši tagad varam sagaidīt, ka cilvēces sen uzsāktais
progress turpināsies paātrinātā gaitā.
Mums
ir jātic un jāgaida, līdz visa cilvēce, līdz visas tautas reiz
attīstīsies tik tālu, ka nejutīs vairs vajadzību citas apspiest, jo
sapratīs, ka viņu pašlabumu vairāk veicina sadarbība ar citiem nekā viņu
apspiešana.
Kamēr šī stadija nebūs sasniegta, lielākās tautas turpinās izmantot
mazākās, stiprākie turpinās apspiest vājākos. Bet brīvības ideja cilvēcē
ir iekurināta, un idejās ir tas spēks, kas pārveido pasauli. Gan
brīžam ideja gruzd acīm neredzama un it kā pelnos apslēpta, taču
dzirkstele paliek. Lai cik nebrīva un apspiesta kāda tauta, neizbēgami
nāk reiz diena, kad prasība pēc brīvības uzliesmo gaišās liesmās un
sadedzina visu, kas tai stājās ceļā. Tādēļ, lai kādi būtu patlabanējie
apstākļi, lai kādas būtu tiešās izredzes tuvākai nākotnei nedrīkstam
pazaudēt ticību brīvības ideālā − nedrīkstam pazaudēt cerību par
brīvības īstenošanu. Šodien tiklab mūsu draugi kā mūsu ienaidnieki domā,
ka brīvā Latvijas republika ir nereāls sapnis, kas tikai vēsturiskas
sagadīšanās dēļ īslaicīgi parādījas, bet kam nav un nekad nebija īstas
izredzes uz pastāvēšanu. Bet mums ir jāatcerās, ka visa vēsture ir pilna
notikumu, kas savā laikā likās kā nepraktiski un nerealizējami ideāli.
Vai zemnieku brīvlaišana cara impērijā nelikās nereāls sapnis? Vai vergu
brīvlaišana Amerikā nelikās utopiska? Un tomēr tās notika, tikai vēl
pagājušā gadu simtenī. Mēs zinām, ka arī mūsu laiks reiz atkal pienāks.
Tādēļ ne brīdi nedrīkstam padoties bezcerībai. Mums pilnā paļāvībā jāceŗ
un jāgaida, līdz brīvā pasaulē būs atkal sava vieta brīvai Latvijai.
AUTORES PIEZĪMES
1
)
Pirmais vēsturiski dokumentētais likumu kodeks, šķiet,
pierakstīts Babilonas valdnieka Hammurabi valdīšanas laikā ap
2,000. gadu pirms Kristus dzimšanas.
2
)
Šeit jāatgādina, ka „demokratiskās republikas” vārda piedēvējums
iekārtām, kas principā atzīst vienas šķiras diktatūru pār
pārējām, nozīmē šo vārdu nozīmes apgriešanu otrādi, gluži kā tas
aprakstīts Džordža Orvella romānā 1984.
