RAKSTU KRĀJUMA „JAUNĀ GAITA” REDAKCIJAI

Izsaku pateicību par rakstu krājumā „Jaunā Gaita” 126. numurā ievietoto rakstu „Dažas demogrāfiskas problēmas Latvijā”. Raksts tika sagatavots un nosūtīts cerībā, ka tas palīdzēs tautiešiem ārzemēs labāk izprast tās demogrāfiskās problēmas, ar kurām pašreizējā posmā Latvijā jāsastopas iedzīvotāju skaita un sastāva attīstībā. Ņemot vērā to, ka man Jūsu rakstu krājumā tika dota iespēja publicēties pirmoreiz, uzskatīju par lietderīgu izklāstīt šos jautājumus zināmā vēsturiski teritoriālā skatījumā. Tajā pat laikā nenāca ne prātā kādu ar savu rakstu aizskārt, vai, pasargies, pamācīt, kā tam rīkoties paša zemē.

Demogrāfiskie procesi pēc savas būtības ir objektīvi, no cilvēku gribas un vēlēšanās neatkarīgi procesi, tāpēc tie zināmā attīstības stadijā kļūst vispārcilvēcīgi un neatkarīgi no sabiedriskās iekārtas, norisinās vienā un tai pašā virzienā, līdzīgos tempos un stabilizējas vienā un tai pašā līmenī. Tas ir labi redzams, ja salīdzina vienādā ekonomikas un kultūras attīstības stadijā esošās valstis un tautas, kurām izveidojušās līdzīgas demogrāfiskās tradīcijas. Tāpēc mūsdienās var atrast zemes un pat veselus kontinentus, kuros vēl saglabājies augsts dzimstības līmenis, agri stājas laulībā, praktiski tikpat kā nešķiras, samērā īss dzīves ilgums, un tāpēc iedzīvotāju sastāvā ir daudz bērnu un maz sirmgalvju. Tajā pat laikā Eiropā, ASV, Kanādā, Japānā u.c. ir valstis, ar gluži pretējiem demogrāfiskajiem raksturotājiem. Tātad te ir saskare ar likumsakarībām, kuras pastāv objektīvi neatkarīgi no tā vai cita cilvēka vēlmes, gribas tos izmainīt.

Un tā nu esam nonākuši pie izejpunkta, kurā acīmredzot ir kā ūdens-šķirklis manā un Jura Dreifelda izpratnē par demogrāfiju kā zinātni. [Skat. Juris Dreifelds. Piebildes pie Bruno Mežgaiļa raksta.] Vispār uzskatu, ka Juris Dreifelds ir centies zinātniski interpretēt manu apceri, kaut arī brīžam viņam, acīmredzot, pietrūkusi vajadzīgā izpratne vairāku jautājumu novērtēšanā. Lai cik tas arī paradoksāli nebūtu, mēs abi ar Dreifeldu ar savu sākotni esam no viena pasaules ģeogrāfiskā punkta, un, proti, Jelgavas (kuru, jādomā, Juris tā ir neatceras), bet savā dzīvē ieņemam ne tikai ģeogrāfiski atšķirīgas vietas − Rīgu un Ontario, bet arī dažādus uzskatus par vieniem un tiem pašiem mums tuviem demogrāfijas jautājumiem. Es kā vecākais un pieredzējušākais (arī zinātnes laukā) šajā Jelgavas demogrāfu tandēmā varu Juri Dreifeldu gan izprast, bet ne attaisnot. Taču kā zinātnieks nevaru un negribu piekrist jau viņa pirmajiem teikumiem piebildēs pie mana raksta, un, proti, ka „demogrāfija” nav vienmēr neitrāla un objektīva disciplīna” un, ka „tajā parasti ievīts subjektīvs elements...”.

Jebkura zinātne nevar eksistēt, ja tā neatklāj objektīvas, no cilvēku gribas neatkarīgas likumsakarības. J. Dreifelds jauc jēdzienus subjektīvs un šķirisks. Jā, demogrāfija līdzīgi citām sabiedriskām zinātnēm: filozofijai, vēsturei u.c. visas parādības vērtē no savas šķiras pozīcijām. Lūk, šajā ziņā mums ar J. Dreifeldu ir atšķirīgs skatījums uz dažādiem demogrāfiskiem procesiem un likumsakarībām. Ņemsim kaut vai tādu objektīvu parādību kā iedzīvotāju migrācijas starp dažādām teritorijām.

Iedzīvotāju migrācija, pārvietošanās ir demogrāfiska parādība, kas atrodas tiešā un ciešā atkarībā no zinātniski tehniskā procesa. Attīstoties zinātniski tehniskam progresam, cilvēki pārvietojas no laukiem uz pilsētām, no ekonomiski mazākattīstītām teritorijām uz vairākattīstītām. Tas ir process, kas vairāk vai mazāk intensīvi norisinās visā pasaulē. Tā rezultātā aug pilsētu īpatsvars visās valstīs, aug atsevišķas valstis straujāk nekā tas notiktu tikai ar dabisko pieaugumu. Spilgts piemērs pasaulē ir ASV, Francijas, VFR u.c. iedzīvotāju skaita augšana. Tās lielā mērā aug uz citu teritoriju iedzīvotāju rēķina.

Lai gan piebildēs mēģināts runāt zinātniski argumentētā stilā, nevar nekaitināt pozīcija, kādu tās autors ieņēmis pret mūsu zemi. J. Dreifelds, būdams ģeogrāfiski tālu un garīgi tāls no Latvijas, mēģina ar mums runāt tonī un formā, kāda pieņemta starp nogrēkojušos skolēnu un saniknotu skolmeistaru. Mēs labi apzināmies savus sasniegumus un trūkumus, un ar pēdējiem līdz šim esam tikuši galā un arī turpmāk centīsimies tikt galā savu iespēju robežās. Ar ārējo „palīdzību” arī jūs savus trūkumus diezin vai gribēsiet novērst. Šajā ziņā katrs sev ir tas labākais ārsts.

Lai gan labi izprotu J. Dreifelda raksta tekstu, nekādi nevaru saprast viņa nepatiku pret nelatviešiem. Ja jau tas būtu raksturīgs viņa būtībai, tad kāpēc gan viņš visu savu dzīvi ir starp tiem dzīvojis, bet nav meklējis atpakaļceļu, ja viņa vecāki ir tādu kļūdu izdarījuši un aizveduši no Latvijas. J. Dreifelds tak diendienā no rīta līdz vakaram uzturas starp nelatviešiem. Kā viņš to var izturēt?

Piebilžu autora galvenās rūpes, cik var spriest no raksta, ir par latviešu tautu, par tās nākotni.

Varu apgalvot, ka latviešu tautas tagadne un tās nākotne nav apdraudēta. Latviešu tauta līdzīgi kā pārējās tautas Padomju valstī bauda visas tās pašas tiesības, un tai uzlikti tie paši pienākumi kā citām tautām, tā ir līdztiesīga starp citām līdztiesīgām tautām. Lai tas neskanētu kā frāze un lai neoperētu tikai ar statistiskiem datiem, īsi pastāstīšu par sevi, savu ģimeni, darbu, kuru veicu.

Padomju laikā pabeidzu Latvijas Valsts universitātes ekonomikas fakultāti, kur pēc aspirantūras beigšanas arī ieguvu pirmo zinātnisko grādu − ekonomikas zinātņu kandidāta grādu. Strādājot PSRS Statistikas institūtā Latvijas nodaļā, sagatavoju un 1974. gadā Maskavas valsts universitātē aizstāvēju doktora disertāciju par tēmu: „Latvijas PSR demogrāfiskās problēmas”.

Tagad strādāju par zinātniski pētnieciskā institūta Latvijas nodaļas vadītāju. Šajā mazskaitliskā nodaļā par zinātniskā darba vadītājiem un zinātniskajiem darbiniekiem strādā latvieši − ekonomikas zinātņu doktors, profesors Oļģerts Krastiņš, zinātņu kandidāti, docenti Edvīns un Ilmārs Vanagi, Modris Šmulders, Jānis Linde, Ingrīda Godmane, Nikolajs Baranovskis u.c.

Paralēli darbam zinātniski pētnieciskajā institūtā, latviešu valodā lasu lekcijas statistikas teorijā Rīgas politehniskā institūtā.

Kā darbs zinātniskajā tā pedagoģiskajā institūtā, tā arī mājās man noris latviešu valodā, jo sieva Nora strādā Rīgas politehniskajā institūtā par vācu valodas pasniedzēju un dēls Jānis studē Latvijas valsts statistikas specialitātē. Darbs un mācības institūtā un universitātē notiek latviešu valodā.

Latviešu tautības cilvēku skaits nekad nav bijis liels, pie tam Latvija savus dēlus un meitas ir zaudējusi kā pirmajā tā, sevišķi, otrajā pasaules karā gan kā kara upurus, gan kā aizbraucējus no dzimtenes. Ilgākā laika skatījumā var konstatēt, ka Latvijā latviešu skaits ir nedaudz pieaudzis no 1318,1 tūkst, cilvēku 1897. gadā uz 1297,9 tūkst. 1959. gadā un 1344 tūkst. cilvēku 1979. gadā. Starp abām pēdējām tautas skaitīšanām gan pieaugums ir neliels − par 2,2 tūkst. cilvēku.

Tas it ka ļauj secināt, ka latvieši realizē t.s. „nulles pieaugumu”, par ko tagad daudz raksta. Teorija, protams, ir teorija, bet praksē nav pamata gaidīt latviešu skaita strauju pieaugumu nākotnē, vismaz tuvākajā.

Ar cienību Jūsu

Bruno Mežgailis, profesors, ekonomikas zinātņu doktors

P.S. Ja es pareizi saprotu „spēles noteikumus”, tad man būtu tiesības gaidīt, lai šīs manas rindiņas ieraudzītu Jūsu rakstu krājuma slejas.

B.M.

 

 

 

JG redakcijai:

Nenoliedzami, Bruno Mežgailis daudz pētījis un rakstījis par Latvijas demogrāfiju. Nav arī jāšaubās, ka viņš pārzina pasaules demogrāfiskās tendences un arī apstākļus, kādos noris starptautiskie migrācijas procesi. Tāpēc jādomā, ka viņš labi apzinās fundamentālās atšķirības starp krievu ieplūdumu Latvijā un dažādu tautību migrāciju uz valstīm, kā ASV, VFR un Franciju. Šīm trijām suverēnām valstīm vēl arvien ir noteikšana par to, kas drīkst un kas nedrīkst ieceļot un apmesties valsts territorijā un ari par apstākļiem, kādos šie ieceļotāji var kļūt par pilntiesīgiem tās valsts pilsoņiem. Nevienā no šīm valstīm iezemieši nav bijuši spiesti iemācīties iebraucēju valodu, lai ar tiem sazinātos. Tie krievi, kas savā laikā ieceļoja Amerikā, Francijā un Kanādā, itin drīz piesavinājās iezemiešu valodu un kultūru un nemaz neuzstāja, lai viņiem tiktu gādātas īpašas valodas tiesības. Tagad lielākā daļa krievu šajās zemēs asimilēti un krieviski vairs nerunā. Latvijas brīvvalsts laikā arī ieceļoja daudzi krievu bēgļi, kas meklēja patvērumu no boļševiku izraisītā terrora. Patvērums tiem netika liegts. Tiem bija iespējas pat apmeklēt valsts uzturētas krievu skolas. Toties sazināšanās valoda gandrīz visās dzīves jomās pilnīgi normāli bija latviešu valoda. Bet ne visur pasaulē valda un valdījuši normāli apstākļi. Pēc tam, kad angļi piesavinājās Indiju, franči pārņēma Rietumāfriku, portugāļi iesēdās Angolā un holandieši „attīstīja” Indonēziju, sazināšanās valoda valsts lietās un starp funkcionāriem šajās zemēs kļuva jaunatbraucēju valoda. Tikai retais „balto cilvēku nastu nesējs” iemācījās vietējo valodu, kaut gan lokālās intelliģences pārstāvji bija spiesti runāt svešā mēlē.

Pēc 1970. gada tautas skaitīšanas datiem 45.2 procenti latviešu pārvaldīja krievu valodu (56.7 procenti 1979. g.), bet tikai 17 procenti Latvijas krievu bija spējīgi runāt latviski. Kā šāda ačgārna situācija radusies? Domāju, ka atbilde ļoti vienkārša. Latviešu tautai šodien vairs nav noteikšanas par savu likteni. Ne tai teikšana par sazināšanās valodu latviešu zemē, ne par ieceļotāju daudzumu Latvijas robežās. Tāpēc arī latviešu procents Latvijā 1979. gadā noslīdējis uz 53.7 procentiem un turpina iet mazumā. Ievērojot latviešu vecumu struktūru, zemo pieaugumu un krievu nerimtīgo pieplūdumu, nepavisam nepārliecina Mežgaiļa apgalvojums, ka „latviešu tautas tagadne un nākotne nav apdraudēta”.

Var jau būt, ka manas rūpes par latviešu tautas nākotni liekas „šķiriskas” pēc pašreiz Padomju Savienībā pieņemtās mērauklas. Tomēr, cik varu konstatēt, jēdzieni „šķirisks'' un „subjektīvs” daudz neatšķiras viens no otra. No savām šķiriskām pozīcijām Ķīnas komunisti uzskata Padomju Savienību par hēgemonisku un imperiālistisku tautu apspiedēju. Tikpat šķiriski apskaidroti krievu funkcionāri apgalvo, ka Ķīnā valda bezprātīgi un agresīvi cilvēknīdēji. Ķīnas proletariāts šķiriski uzskata, ka liela daļa Sibīrijas, ko savā laikā piesavinājušies Krievzemes cari, pieder Ķīnas tautai. Krieviem visas robežas, lai arī cik negodīgi paplašinātas, nesamazināmas un negrozāmas. Interesanti, ka pēc paša „šķiru tēva” Marksa rakstiem visa Krievijas un Ķīnas kņada neatbilst šķiru cīņas prasībām, jo proletariātam dzimtenes it kā neesot.

Var jau būt, ka zinātniski pētnieciskā institūtā, kā arī Rīgas politechniskajā institūtā darbs vēl var noritēt latviešu valodā. Tomēr jāatzīstas, ka man zināmas bažas par valodas tendencēm radušās taisni pieskaroties izglītības nozarei. Piemēram, RPI 1975./76. mācību gadā pēc oficiālās kvotes sistēmas varēja pieņemt 775 studentus ar latviešu mācības valodu, bet 950 − krievu mācības valodas „plūsmā”. Interesanti arī ka no mācību kursiem dienas un vakara nodaļā 23 bija vienīgi krievu valodā, 13 latviešu valodā un 22 abās valodās. Dienas nodaļā ekskluzīvi krievu valodā mācītu kursu 1964./65. gadā bija tikai 2, bet desmit gadus vēlāk jau 15.

Mana kritika, protams, nebija un nav vērsta pret Mežgaili personīgi. Domāju, ka idejām jāstāv, tā sakot, pašām uz savam kājām. Tāpēc jau arī dialektika un domu izmaiņa tik vērtīga, jo kā citādi tikt pie patiesības?

Cieņā

Juris Dreifelds

 

 

 

JG redakcijai:

DIVĒJĀDI VĒRTĒJUMI

G. Pļavkalns, JG 128. numurā kritizēdams Valža Mežezera dzejoļu krājumu Sirds, ko karsti iemīlēja, vairāk vai mazāk pūlas lietot mērauklu ar nolūku samazināt šī dzejoļu krājuma vērtību. Viņš kļūst pat nesavaldīgs, sacīdams, ka „Mežezera dzejas mākslas vērtība bieži atgādina mūsu literatūras agrīnos vārsmojumus ar ziņģes piekrāsu”. Nevienam dzejniekam visi dzejoļi nav vienlīdzīgas kvalitātes. Mežezers nav izņēmums, bet izņēmumos ieskaitāmi arī vairāki jaunās un vidējās paaudzes dzejnieki, kuru par labākiem atzītie dzejoļi ne katram dzejas cienītājam saprotami: neskaidra vai smagi samanāma doma, ekstravaganti epiteti, bez gleznaina priekšstata etc. Tie ir gluži pretēji tiem, par kuriem Kārlis Skalbe savā laikā teicis, ka dzejas vērtība slēpjas vārdu vienkāršībā, idejas skaidrībā, vieglā saprotamībā un raiti plūstošā ritmā. Pieņemot šādu uzskatu viedokli, V. Mežezera krājumā Sirds, ko karsti iemīlēja ir daudz dzejoļu, kas atbilst augstāk minētām prasībām, priecina un apmierina labas dzejas cienītāju. Ka radies jau otrs šī krājuma izdevums, tas vien jau rāda tā pozitīvo vērtējumu lasītājos.

A. Vilks

 

 

 

JG redakcijai:

Par slaukšanu.

Zilberts