Jaunā Gaita Nr. 14, 1958. gada martā, aprīlī

Jau otru gadu pie laikraksta „Laiks” Periskopa kunga vadībā pastāv un darbojas modernās dzejas seminārs. Pats meistars Periskopa kungs ir kautrīgs (skat „Laiks” Nr 13 − „Pat man nemaz neesot dzejniekam...”), taču, neraugoties uz visu kautrību un izmantojot „modernās dzejas svarīgāko un poētiskāko elementu − neskaidrību”, viņam pašam tomēr pieder semināra labākie un redzamākie (t. i. − jau publicēti) sacerējumi.

Bet modrā sardzē par latviešu mākslas dzejas avotu uzturēšanu atrodas arī otrs − nacionālās dzejas seminārs, kas ir apolītisks un tāpēc nekur nav varējis pieslieties, jo nekur nav pieņemts. Seminārs fundamentāli bāzēts uz tā paša pamata, uz kuŗa Periskopa kuna seminārs − proti, iespēju izmantošanu, ko dzejai paveŗ latviešu valoda. Turpretī nacionālās dzejas seminārs bez kompromisa noraida modernismu (abstraktismu) un sociālistisko reālismu. Seminārs pārstāv vienīgi nacionālistisko reālismu un izmanto nacionālus elementus (kā bērzus, pirtiņas, kalošus dzeņus, augsto studējošo procentu, lielo cūkgaļas patēriņu u.c.) un nacionālus momentus (kā skata atpakaļ mešanu, konsultēšanos, jubilejas, aktus − t.i. svinīgus brīžus, apsveikumus, nepublicētus dokumentus vai to fotokopijas u.c.).

Publicējam saviem lasītājiem dažus būtiskākos un nozīmīgākos nacionālās dzejas un nacionālā dzejas semināra paraugdarbus.

 

Aizsila Zīlīte
DZIMTENE

Tāpat ir Dieva zeme šī,
Tāpat spīd saule spoži,
Tāpat plaukst ziedi koši
Kā mīļā baltā Dievzemē
Kur dzimu, un kur augu,
Ko tagad garā raugu.
Te dzīvot varu droši,
Bet ilgām tomēr miera nav.
Diendienā viņas ciemos iet
Kur dzimtā sēta mežmalā
Ar zaļiem suņu jumtiem,
Tai līdzās košais rudzu lauks,
Kam tikko vārpas plauks.
Tur lakstīgala ievājā,
Un vēsais strautiņš ielejā,
Kur gani labprāt pabradā.
Tā dzimtā zeme mana.
Tur dzeguzīte zvana,
Un balto bērzu birztala − − −

etseterā, etseterā... ...

Šis dzejolis, no kuŗa pārrakstītas divas piektdaļas, viss līdz beigām domāts tieši jaunatnei, un tas sevišķi ceļ dzejoļa vērtību. (Jau publicēts „Amerikas Vēstnesī” Nr 3, 1958. gadā)

Periskopa kungam modernās dzejas dzejoļa „Uz mājām” sacerēšana prasīja tikai 12 stundas 3 minūtes un 38 sekundes (Skat. „Laiks” Nr 13). Nacionālistiskā reālisma pārstāvim Ēriciņam Lietum-Lietiņam pagāja daudz ilgāks laiks, lai arī sacerētu dzejoli ar tādu pasu virsrakstu. Bet cik ilgs, to viņš nezina, jo vienīgo pulksteni (ar zelta ķēdi) viņam kopā ar visiem trim „Trimdas rakstnieku” krājumiem nozaga (Vismaz viņš tā taisnojas).

Ēriciņš Lietum-Lietiņš
UZ MĀJAM

Cel lepni galvu, tautieti,
Svešs tavai sirdij baids!
Mēs trimdā visi vienoti,
Svešs arīdzan mums naids!

Dzirnas lēni maļ un maļ,
Jāmet skatu atpakaļ ...

Cel lepni galvu, tautieti,
Ceļš tavs nu brīvs un spožs!
Ar trimdu un tās vadību
Tu esi uzvarošs!

Dzenis bērzā kaļ un kaļ
Emigrantiem nopakaļ...

Cel lepni galvu, tautieti,
Lai visi ceļas ar’!
Tev vienā vietā ļoti drīz
Ir kronis jāpakar!

Dzirnas maļ maļamo,
Dzenis kaļ kaļamo...

  

Burtnieku Miķelis
Šī SAULE IR MŪSU

Triju zvaigžņu saule koši
Mūžam tautu apspīd droši:
Mātes, tēvus, senču tēlus,
Meitas, bērnus, cēlus dēlus.

Vakarā kad noriet viņa,
Sarkanbalta pamaliņa
Deg kā karogs sārti baltais,
Mūsu vējos mūžam staltais.

Mūsu saule − mūsu tikai,
Nepieder pat Amerikai,
Nedz ar’ citām svešām malām,
Tumšām tautām, tālām salām.

Sarkans Amerikai gana,
Arī zils, ko debess mana:
Bet ne sarkans, nedz ar’ zils
Viņai tāds kā mūsu sils.

Mūsu sarkans − ķiršu krāsā
Ieskatījies tā kā māsā,
Mūsu baltums − biržu baltums,
Mūžam tās kā sniega saltums.

Trijām zvaigznēm baltsarkani
Spīdēs saule, zvanīs zvani:
Mūsu sauli svešam pakļaut
Savai melnai varai neļaut!

Turēt sauli te pie zemes,
Kuŗu ara senču lemess,
Mūsu svētais pienākums,
Mūža dienu nolikums.

 

Autors „Skabargu” redakcijai vēl nav zināms
SMAIDS

Es nezūdos nenieka.
Kluss avots mani spirdz −
Man pietiek no tā prieka
Ko glabā tava sirds.

Un ar to lēno smaidu,
Ko tu kā ziedu nes,
Caur mūža dienu laidu
Slavēdams eju es.

Dzejoļa pēdējā rindiņā ar uzsvaru maiņu panākts tāds efekts, ka pilnīgi tiek iznīcināta visa modernā dzeja ar saviem lauzumiem un neskaidrību.

 

.

Jūriņ’ prasa smalku tīklu, Laiviņ’ baltu zēģelīti.   Uzvelk baltu zēgelīti, Iet laiviņa mirdzēdama.   Iet laiviņa mirdzēdama Līdz arāja namdurvīm.   Arājam bij skaistas meitas, Tās es braucu lūkoties.   − Vai tu brauci, vai nebrauci, Tu jau manis nedabūsi.   Labāk tēva dubļus bridu, Ne tautieša laipu gāju!   Aiz upītes es uzaugu, Pār upīti man’ aizveda.   Paliek mans bāleliņš, Aiz upītes raudādams.   Sauc bāliņš, met ar roku, − Nāc, māsiņa, atpakaļ!   − Es neiešu, bāleliņ, Barga tava līgaviņa.  −  Nāc, māsiņa, atpakaļ, Rāšu savu līgaviņu.   − Kā, bāliņ, tu norāsi Nenorātu tautu meitu.   Pēc REIŅA BIRZGAĻA „Latvju Dainas illustrācijās”

 

  

VII

KĀZAS (A)

Divās no pēdējām nodaļām apspriedām puišu un meitu attiecības. Šīs attiecības beidzas gluži dabīgi tad, kad puiši un meitas vairs nav puiši un meitas, citiem vārdiem − pēc kāzām. Laiks pārrunāt to, ko folklora stāsta par senlatviešu kāzu izdarībām.

Pirms tiekam pie galvenā temata, vel jāpieskaŗas dažiem notikumiem, kas cieši saistīti ar kāzām, jau redzējām iepriekšējā (VI) nodaļā, kā akūtā meitu trūkuma dēļ meitas iegūtas diezgan nelādzīgos veidos: ar zagšanu, laupīšanu, utt., un nevis kā mazliet jaunākos laikos ar bodes bonbongiem, zaļumballēm un spožiem divriteņiem. Mājas cilvēki, protams, dzinās meitu laupītājiem pakaļ, un bieži īsi pirms kāzām iznāca īsts „lustīgs fektiņš.” Tas gan bija vairāk domāts ēstgribas un slāpju radīšanai kāzu mielastā, kā redzēsim vēlāk.

Taču, šad tad gadījās arī tā, ka meitēns gan bija nozagts, bet nu, lai tiktu pie nepieciešamās kaušanās, bija vainīgie jāatrod. Un meklēšana, ne lāgā debess puses nezinot, reizēm gāja varen ilgi. Meklētāji skuķi atrada gan, bet − par vēlu!.. Šāds gadījums ir gaiši izklāstīts visiem pazīstamajā tautas dziesmā: „Ej, bāliņi, lūkoties.” Mēģināšu šo tautas dziesmu analizēt un tādējādi rekonstruēt notikumus.

Dziesma sākas pagalam nejauki:

Ej, bāliņi, lūkoties,
Ko dar’ tava malējiņa.

Redzams, ka šī senlatviete bijusi pakūtra, lai neteiktu − slinka, jo čaklu meiteni jau nu neviens tā neuzraudzītu. Par spīti tam (tā paša lielā meitu trūkuma dēļ) meitēns nozagts gan:

Vaļā logi, vaļā durvis,
Nerūc vairs(i) dzirnaviņ’s.

Aiz labi saprotama darba spēka jautājuma (lūdzu sevišķi ievērot pēdējo rindiņu!) bāliņš par visām varēm mēģinājis sameklēt pazudušo dzirnakmeņa griezēju:

Jāju dienu, jāju nakti,
Malējiņas meklēdams.

Jāpiezīmē, ka tādas cauru nakšu meklēšanas varēja notikt tikai tāpēc, ka zirdžiņš pat ar aizmigušu jātnieku gāja mierīgi uz priekšu. Tāpēc skaidrs, ka automašīna, kas to vis nevar, ir nožēlojams technikas regress. (Taisni brīnums, ko visu ar latvju folkloras palīdzību var pierādīt!)

Ko senlatvietis tālāk darījis?

Uzjāj vienu augstu kalnu...

Kāpēc? Izskaidrojums vienkāršs − lai plašā apkārtnē novērotu, kur pušķo vārtus, kuŗās mājās svilina barokļus, no kurienes nāk rūgti vieglā apiņu smarža, īsi − kur gatavojas kāzām. Jāpieņem, ka senlatvieša nodoms nav izdevies, jo:

Paskandinu iemauktiņus.

Ir skaidrs − cietā un noteiktā tautas dziesmu metrika neļauj šai rindiņā pateikt visu sakāmo. Manuprāt, dziesminieks gribējis teikt: netīšām paskandinu iemauktiņus. Nav taču ticams, ka rūdītais kaŗavīrs (un visi senlatvieši tādi bijuši!) ar nolūku taisītu tādu aplamu un tālu dzirdamu troksni. Ja jau Holivudas indiāņi var sadzirdēt zirgu nozviedzamies simts jūdžu tālumā pret vēju, tad senlatviešu posteņi droši dzirdējuši iemauktu šķindoņu kalna galā. Un kā tad:

Uznāk trīsi tēva dēli,
Dzeltēniem matiņiem.

Šeit pirmā rindiņa stāsta par to, ka māsiņas meklētājam ātri (ļoti ātri − pirms tas paspējis pazust!) uzklupuši izliktie posteņi. Otra rindiņa ir labs piemērs tautas dziesmās reti atrodamajai liekvārdībai − kam tad nu interesē, kādas krāsas mati tiem senlatviešiem bijuši.

Lai nerastos sadursme un varbūt pat asins izliešana jauno svaiņu (!) starpā par to, kam tiesības uz attiecīgās senlatvietes malšanas spējām, pieņemams sekojošais: kā māsas meklētāju, tā viņa zirgu atbruņo un apcietina.

Divi mani pašu veda,
Trešais veda kumeliņu.

jāpiezīmē, ka zirgi bijuši mazāk vareni kaŗotāji nekā senlatvieši paši. Sava veiksme tiem kaŗa laukā tomēr bijusi, jo arī kumeliņam pielikta sardze, lai arī uz pusi mazāka nekā saimniekam.

Tālāko diktē slavenā senlatviešu viesmīlība:

Liek man ēsti, liek man dzerti...

bet tomēr:

Liek apkārt skatīties.

Kāpēc skatīties apkārt? Ā, tur ir savi psīcholoģiski apsvērumi! Iedomāsimies, ko mūsu varonis redz: visapkārt galdam un istabai sēž varenie, lāčiem līdzīgie senlatvieši ar delnām pie zobenspaliem un vairogiem pa ķērienam. Nav nemaz jāmin, kas lasāms viņu acīs: apskaties, cik mūsu te ir, sābr, un kā mēs bruņoti, un tev pāries visa patika uz kādiem pigoriem! Un tiešām, skats ir tik varens, ka māsiņas meklētājam galīgi pāriet ēstgriba.

Ne es ēdu, ne es dzēru,
Apkārt vien skatījos.

Un tad − tad − viņš atrod meklēto:

Es atradu sav’ māsiņu,
Viņā galda galiņā:
Balta mice galviņā,
Alus kanna rociņā.

No pantiņa noprotams, ka brālītis māsu atradis jau post factum, bet pēdējo rindiņu es pat nemēģināšu komentēt.

Dziesmas pēdējais pantiņš ir galīgi sāpīgs sitiens nogurušajam un nobaidītajam māsas glābējam: māsa nemaz negrib, ka viņu glābj!

Ēd, bāliņi, dzer, bāliņi,
Es tev līdzi gan neiešu;
Patīkama šī zemīte,
Pa prātam arājiņš!

Tautas dziesma nesaka, kā bāliņš ticis mājās, kā tur saņemts un kas vēlāk miltus malis, bet patīkams gan neviens no šiem notikumiem nebūs bijis.

Tā, apskatījuši tiešos priekškāzu notikumus, nākošajā nodaļā varēsim pievērsties pašām kāzu izdarībām.

 

 

 

IESPIEDKĻŪDU VELNIŅA KAKTS Ak tu mī’ un ak tu žē’! Svina burtu kastītē Bāzu dziļi savu asti; Astei gāja gluži prasti.

 

 

 

PAR IENAlDNIEKIEM

Man ir veca neprecēta tante − mana tēva vecākā māsa. Bēgļu laiku sākumā mēs dzīvojām kopā, bet tagad viņa pārcēlusies uz nelielu mazpilsētu pusstundas braucienā no mums. Sauc viņu par Tanti Oļu, kaut kristītais vārds ir Olga.

Savā jaunībā Tante Oļa dzīvojusi Petrogradā (ne Pēterburgā jeb Ļeņingradā) un ir pilna ar skaistās pilsētas atmiņām. Kad biju pavisam maziņš, viņa man deva konfektes un stāstīja par troikām, čigānu vijolniekiem, Ņevas Prospektu un dziedāja sāpju pilnas krievu romances, kuŗu meldiņi bija tik žēli, tik žēli. Savā laikā viņa gājusi Lomonosova meiteņu ģimnāzijā Rīgā un vēl šodien var deklamēt Ļermontovu ilgāku laiku neapstājoties.

Krievu okupācija 1940. g. viņu drusku apmulsināja, bet drīz vien viņa atrada formulu, kas nomierināja sirdsapziņu: „Krievi jau ir labi cilvēki, tikai tie boļševiki...” Un drīz vien, bēdājoties par sliktajiem laikiem, viņa noraudāja pa asariņai arī par nabaga krievu tautu...

Kā īstai latvietei pieklājas, Tante Oļa nīst vāciešus. Viņas līgavainis (pēc pašas izteicieniem) Aleksandrs Pētersons kritis lielā kaŗa laikā Augustovas mežā. Vācieši ir baroni, nacisti un citāda veida nelieši.

Otros Ziemassvētkos aizbraucu pie Tantes Oļas ciemā. Bērnībā dabūto konfekšu dēļ esmu sentimentāls.

Priekšā jau bija viesi: bijušais Vidrižu Bekona Eksporta vicedirektors Ziebergs, advokāts Kociņš un Ustupa kundze − tantes draudzene. Acumirkļa sarunu temats bija karsto pīrādziņu veikaliņi Petrogradā, kur arī Kociņš bija dzīvojis. Ziebergs gan tālāk par Vitebsku nebija bijis, taču, pateicoties viņa labajām zināšanām krievu anekdošu laukā (pēc katras viņš man paskaidroja: „... latviski to grūti pārtulkot...”), viņš bija pilntiesīgs sarunu loceklis. Ustupa kundze smējās īstajos brīžos, piemiedzot acis tuklajā sejā.

Es rādīju ieinteresētu viepli un nodevos garžīgajiem, taukajiem ēdieniem, kas tik tipiski mūsu grūtajos svešniecības ceļos. Kociņa un Zieberga dēļ bija iepirkts ari degvīns − to tad rāvu iekšā, cik varēdams, padzēriens manī iesita siltu vilni un drīz jutos jau tik labi, ka atkal sāku klausīties sarunās.

Siebergs pašreiz teica: „Jā.” Gari, izteiksmīgi nopūtās. „Tā bija skaista, bagāta zeme. Ech...”

Ierāvu vēl vienu šņabi, virsū uzkodu karstu skābo kāpostu vīkšķi un sāku aizmirst, ka esmu bērns šajā sabiedrībā.

Es teicu: „Man krievi nepatīk. Viņi ir paņēmuši mūsu zemi.

Visapkārt ieraudzīju iztraucētas, pārmetošas sejas. Kociņš iesāka: „Bet jaunais cilvēk...” Tante Oļa pievienojās: „Bet, Kārlīt, paši krievi taču ir labi cilvēki, tikai tie boļševiki...”

Degvīns man deva drosmi: „Nav neviena krieva, kas negribētu Baltijas ostas. Vai tie būtu baltie, brūnie vai sarkanie krievi!”

Kociņš: „Jaunais cilvēks ir aprobežots fanātiķis. Pati krievu tauta ir varbūt cietusi no boļševisma visvairāk.”

Ziebergs: „Un cik krievi nav devuši pasaules kultūrai! Puškins, Ļermontovs, Tolstojs, Sputņiks, Mičūrins!”

Es izjutu varenos vīrus īzstrāvojot milzīgu spēku, it kā aiz viņiem būtu visa divgalvainā ērgļa Krievija. Advokāts un vicedirektors arī nav nieka tituļi. Tante Oļa bija ievainota savās humanitārākajās sajūtās. Tikai mazā, resnā Ustupa kundze vēroja nepatīkamo intermeco lielā nesaprašanā. Viņai bija žēl, ka pārtraukta skaistā, kopējā jūsmošana.

Bet arī manī rit latvieša asinis, un es iespītējos: „Latvijai katrā pusē ir milzu dzirnakmeņi − Krievija un Vācija. Un tas nav svarīgi, ka krievi mīl bērnus un ka vāciešiem ir smuka mūzika. Svarīgi ir zināt, kas pašreiz ir visbīstamākais mūsu tautas dzīvībai. Vācieši tie nav; divos kaŗos viņiem ir nolaistas asinis, paši sadzīti uz maza zemes gabaliņa, un nekad viņi vairs nekļūs par militāri bīstamu lielvalsti.”

Par vāciešiem man bija vajadzējis klusēt, jo Kociņš kļuva zilgani sarkans un sāka kliegt: „Puiiika! Vai tev nekas vairs nav svēts?! Vai tu esi aizmirsis mūsu 700 verdzības gadus?!”

Ar lielām pūlēm man izdevās situāciju saglābt. Paskaidroju, ka es pilnīgi atzīstu − pasaulē varētu būt vairāk simpātisku krievu individu nekā vispār latviešu kopā, ievērojot, ka krievu ir ap 200 miljonu. Par vāciešiem gan tovakar neko vairāk neteicu.

Tantes Oļas dēļ (jeb varbūt bērnībā dabūto konfekšu dēļ) centos piemēroties sabiedrībai.

Ap vienpadsmitiem Kociņš dziedāja krievu romances. Vienai bija tas pats meldiņš kā „Debess tumša, mākoņaina”, to tad vilku līdz. Tāpat „Volga, Volga”. Smuka dziesma ir „Dievs, sargi ķeizaru”, kas krieviski skan apmēram − „Bože carjach-raņi”.

Mājās braucot, izjutu degvīna radīto nogurumu. Bet domas mocījās ap jautājumu: vai tas jaukais krieviskais nav vēl bīstamāks nekā pats boļševisms? Boļševisms taču reiz sabruks (vai tiks sabrucināts), bet krievu ir 200 miljoni. Un kāda tam nozīme, ja viņi mīl bērnus. Taču tikai to, ka par dzimstības ierobežošanu pie viņiem nav ko cerēt.

 

 

Skabargu redakcija! 13. numura „Redakcijas padomniekā” tiek apliecināts − „latviešu valoda nevar iznīkt, ja tā spēj tik pilnīgi un īpatnēji asimilēt angļu valodu”. Tas vien nav viss! Vai tad šī parādība ir nieki vai: „Krasnij Oktjabr”, „Burevestņik”, „Zarja”, „Kolhozņik Sovestkoi Latvii”? Lūk, latviešu valoda spēj asimilēt arī krievu valodu!

Literāts, ASV

 

Redakcijas piebildums: Vai ne, ko! No krievu valodas pāri nepaliek ne smaka!

 

 

Skab. red. (Manu vēstuli gan ievietot nesagrozītu!) Kāds tikai nupat par pazīstamu sociāldemokrātu kļuvis tautietis izplata pie citiem tautiešiem visādas ziņas par dažiem tautiešiem un dēvē tos par „izsalkušiem šakāļiem”. Savas drošības labad apliecinu visai trimdas sabiedrībai, ka neesmu ne šakāls, ne arī izsalcis un savkārt fakts, ka neesmu vēl aprīts, liecina − arī citi nav ne šakāļi, ne izsalkuši. − Bet galvenais, esmu loti uztraucies par minētā sociāldemokrāta izturēšanos. −

−is, Indianapolē, ASV

 

Redakcijas mierinājums: Jūsu uztraukums pāragrs! Kamēr jūsu minētais sociāldemokrāts neredz baltās pelītes un nerāpjas augšā pa sienu, tikmēr par viņa izturēšanos vēl nav ko uztraukties.

 

 

Loti god. Skab. red.! Mani nu tas ļoti pārsteidza un pat nepatīkami satrauca, kad „Latvijā Amerikā” parādījās ziņojums par Kalamazū Latviešu Skolu. Skolas pārzinim dzejniekam Arturam Kaugaram ar 12 audzinātājiem, kuŗu vidū daži no jaunās paaudzes, esot izdevies mācīšanā un audzināšanā izmantot tādas metodes, ka bērni uz skolu neesot jādzen ar „žagariem”. Kur tas redzēts (pat brīvvalsts laikā tā nebija!), ka latviešu bērni pieņemtu latviešu skolu programmas bez protestēšanas! Es šādām ziņām vienkārši neticu!

M.C. Ņujorkā, ASV

 

Redakcijas atbilde: Mēs jums ieteicam tomēr ticēt šai ziņai! Jo, lūk, sasniegumi skolā panākti starplaikā, kamēr sastāda jaunās skolu programmas, bet vecās kā nelietojamas jau izņemtas no apgrozības.

 

 

Kungi! Un dāmas! Ja tādas ir. Kungi! Tas, tas nu ir par daudz, un jūs ejat par tālu! Vai tāda ir mūsu cīņa demokrātiski raugoties? Jūs tik pilnīgi noslejaties viena polītiska virziena pusē, ka nosaucat pat savas Publiskās Informācijas Nozares biļetenu par „Brīvības talcinieku” l Es protestēju!

K-ņš, Indianapolē, ASV

 

Redakcijas atbilde: Augsti godājamais un loti cienījamais kungs! Vai tad jūs varbūt vēlētos, lai biļetenu nosauktu par „Cīņas talcinieku”?

 

Skabargu redakcijai: Uzzināju, ka Latvijā kolhozā „Sarkanais gurķotājs” Frosja Apešālova 1957. gadā izslaukusi no „gada govs” divreiz vairāk piena nekā iepriekšējā gadā. Kas ir „gada govs” un kā tas iespējams?

A.K. Štutgartē, Vācijā

 

Redakcijas atbilde: Kā tas iespējams? − Iespējams tas ir ļoti vienkārši: tikai slauc un slauc un slauc. Un govs, kas gadu iztur, ir „gada govs”.

 

TRIMDĀ

Skabargu redakcija pieņēmusi lēmumu par Indianapoles Latviešu Jaunatnes Organizāciju Padomes (pazīstamas kā ILJOP-s) izdevuma „Ausma” boikotēšanu, jo Skabargu redakcijas viedoklim un mērķiem nepavisam neatbilst Jāna Rugāja sacerētais turpinājums lieliski pasāktajā humorromānā „Ilgu tuksneši”.

Tālāk Skabargu redakcija prasa, lai ILJOP-a izdevumu „Ausma” turpmāk pakļautu latviešu pareizrakstības cenzūrai, citādi Skabargu radakcija izstāsies no Trimdas Kopības.

 

Svarīgs notikums 1958. gadā trimdas latviešu dzīvē, bet visnotaļ dzejā, Skabargprāt, ir dzejnieka Ērika Raistera sniegtā atskaite LHZA L un V sekcijas atklātajā sēdē par pēdējo 3-4 gadu periodikā publicētajiem dzejoļiem (Skat. arī „Laiks” Nr 16). Atskaitē atklājas, ka dzejnieks Raisters saskaitījis un dažādi klasificējis ap 350 dzejoļu, bet neatklājas, vai norma izpildīta. Tāpat neatklājas, cik dzejoļu jāpublicē nākamajā četrgadē; nav arī atmaskoti (atskaitot A. Švābi) visi tie, kas nebija ieslēgušies jaunrades darbā. Bet lai nu tas kā! Vai LHZA L un V sekcija tomēr nevarētu (lai godam veiktu nākošās četrgades jaunradi) ņemt nost dzejoļu skaitīšanu dzejniekam, kas savu spēku briedumā, un uzticēt attiecīgo darbu algotam ierēdnim.

 

LATVIJĀ

Kaut gan 1958. gads jau tuvojas pusei, der atgādināt, ka komūnistiskajiem varas vīriem bijis loti grūti šķirties no 1957. gada. Lauksaimniecības ministra vietnieks biedrs Kozlovska kungs šad tad klusībā pie sevis nopūšoties. Kāpēc? Tāpēc, ka 1957. gadā bijuši „izcili svētki valsts dzīvē, zemes mākslīgais pavadonis, sabiedriskās iekārtas uzplaukums. To nevarot pieredzēt katru gadu”. − Laikam gan!

Bet − kad jāšķiŗas, tad jāšķiŗas. Biedrs Jānis Sudrabkalna kungs par to neskumst. Viņš domā par „Partiju” un „Bākām”. Dažreiz viņš atgādina suņuku, kas sēž pie partijas nomestā kaula, rādīdams „nacionāli buržuāziskajiem salašņām aiz robežas” zobus. Dzejoļu vairs nav! Ir dzejraksti. Piemēram, par partiju: „... nedziestošas slavas apvīti varoņdarbi izcīnīti Komūnistiskās partijas vadībā...”, „Partija aizdzen tumsu, nakti no mājām un dvēselēm...”, „Milža soļus sper padomju rūpniecība, un sparu tai devusi partija”, „...draudzībā ar Maskavu, ar brāļu saimi, stipri un droši dodas uz priekšu Latvijas komūnisti, un kopā ar viņiem nesagraujamā vienībā strādā, cīnās, sapņo un piepilda savus viscēlākos sapņus latviešu tauta”. Ak! varētu iesaukties. Bet biedrs Sudrabkalna kungs saka: Ai! „Ai, nebūtu mums jādomā par savu drošību, kas naudas atliktu citām vajadzībām”. − Citreiz atkal ir dzejraksts par bākām: „... komūnisma mācība kā mirdzoša bāka rāda visām tautām ceļu uz nākotni...” (cik pareizi vārdi!),

„Komūnisma bāka vada tautas cauri kapitālisma puteņiem un vētrām uz saulainajiem laimes dārziem...”, „Cilvēka prātam nav robežu, cilvēka prāta bāka, tautu vienotāja Maskava rāda drošu ceļu uz nākotni...” − Katrs jau raksta to, ko spēj izdomāt, bet ne vairāk.

 

Komūnistu partija lēmusi, ka Padomju Savienībai jāpārspēj ASV lauksaimniecības produktu ražošanā. Lieta jāuzskata par nopietnu. Reiz tā pati komūnistu partija lēma iznīcināt buržuāziju, un par panākumiem vēl tagad pasaule šausmās nodreb. Bez tam jāievēro, ka lauksaimniecības produktu ražošanas kāpināšana nez’ vai sastaps lielu pretestību tautās. − Šai sakarā Latvijā lauksaimniecības ministra vietnieks biedrs Kozlovska kungs gada sākumā pieprasīja, lai nobaro 550 000 cūkas. Visa „Skabargu” redakcija ar dziļu interesi seko līdz, kā īstenosies lielā sasprindzinājumā pasāktā pavēles izpildīšana. Kaut nebijām un arī neesam laucinieki (kur nu vēl kolhoznieki!), tomēr domājam, ka būtu iespējams nobarot 550 000 cūku. Tagad tikai lūkojam uzminēt, kur tās paliks. Vai varbūt šis labi barojies kungs var atbildēt, kur palikušas un kur paliks Latvijā nobarotās cūkas? − − − Jā, vispār, kas ir šis kungs? Ak šausmas! Pēc uzvārda (Kalnbērziņš) spriežot − latvietis.

 

(Foto attēls palienēts no „Padomju Jaunatnes” tikai šim „Skabargu” numuram).

 

Šai vietā nedrīkstam piemirst kādu gandrīz patiesu stāstu: Tautai un partijai piederošās rūpnīcas „Sarkanrantainā Zeķe” strādnieks Juris kādu vakaru, pārradies no darba, ieraudzījis savu sievu stāvam pie pavarda un nepārtraukti vicinām sarkanu karodziņu. − Bet Mirdza, ko tu gan dari! − viņš izbrīnījies saucis. „Ak, zini, Juri, es domāju, domāju: šeit jau tik daudzi zem sarkanā karoga kļuvuši tauki − varbūt tas notiks arī ar cepamiem kartupeļiem pannā!”

 

Ja mēs būtu biedri Sudrabkalna kungi, mēs teiktu, ka „Latvijas Komūnistu Partija ir kā bāka, kas rāda ceļu latviešu valodniekiem, jaunās vārdnīcas sastādot”. (Protams, mūsu pateiktais neskan ne pustiklabi kā biedram Sudrabkalna kungam skanētu!) Proti, angļu vārdam „farewell” turpmāk latviešu valodā jānozīmē „nost” (Hemingveja „Farewell to arms” − „Ieročus nost” − no 1958. gadam apsolīto tulkojumu saraksta), „lieben” − „dzīvot” (Remarka „Zeit zum Lieben, Zeit zum Sterben” − „Laiks dzīvot, laiks mirt”). Bet ko mums uztraukties! „... cilvēka prāta bāka, tautu vienotāja Maskava rāda drošu ceļu uz nākotni...” arī latviešu valodniekam.

 

Runājot par valodu, jāpiemin kultūra. Rīgā skolotāju nama tautas deju kolektīvs 1958. gadā gatavojas „kopt arī jaunradi” (tā teikts atskaitē partijai). Kolektīvā iecerētās jaunās dejas būs „Sporta valsis” un „Ganu deja”. „Sporta valsī” iekļaus fizkultūras (nez’, kas tā tāda!) elementus − diska, šķēpa mešanu. − Vai partija nav padomājusi, ka varētu pieprasīt arī lodes grūšanas un it sevišķi laušanās brīvā stilā iekļaušanu? Efekts būtu labs!

 

Pie kultūras pieder arī māksla. Jaunā gleznotāju, grafiķu, tēlnieku paaudze rūgst. Vai vairāk nekā simts autoru piedalījās jauno mākslinieku 2. darbu izstādē. Neviens darbs neapmierināja partijas sociālistiskā reālisma prasības... Jokdaris Dreslers partijas uzdevumā arī spēris pirmos soļus modernās jeb „abstraktās” mākslas izpratnē. Pēc paidagoģijas principa: no vieglākā uz grūtāko − viņš jau spējis uztvert šo moderno meklējumu anekdotisko pusi. Lai labas sekmes arī turpmākajos meklējumos !

 

Kad kalns neiet pie Muhameda, Muhamedam jāiet pie kalna... Vai tas iespējams, ja partija kalnam parādījusi vienīgo pareizo ceļu? Kas to lai zina... Bet profesors J. Endzelīns nebija ieradies uz LPS Republikas prēmijas laureāta diploma un nozīmes saņemšanu. Kas noticis tālāk? Varas vīriem ar visām „mantiņām” bijis jādodas uz lielā latvieša un latviešu valodas meistara dzīvokli. Un tur latviešu komūnistu partijas dižvīri pat vēl smaidījuši. Ko gan visu iespēj partija! − Piemēram, no Parīzes konferences laikiem bēdīgi slavenais LPSR „ārlietu ministrs” biedrs Vāleskalna kungs pat smaidījis tā, it kā partijas uzdevumā būtu norijis vardi. − − − Bet šai vietā mums ienāk prātā biedra Sudrabkalna kunga vārdi: „... pat kurls var sadzirdēt imperiālistu rēcienus”. Ja nu viņš tiešām kurls, un mēs imperiālisti, tad jau viņš mūs sadzird. Mums kļūst skumji! Cik viņam grūti. Vai nepietika jau ar partijas rēcieniem, kas to padarīja kurlu?