JG redakcijai:

Ļoti godājamais Benjāmiņa kungs!

Jūsu ierosinājums ieviest bilingvismu latviešu laikrakstos principā būtu debatējams. Bet ievērojot konkrētos apstākļus, kādos dzīvojam, domāju tomēr, ka labāk būtu palikt pie latviešu valodas, kamēr vien vēl ir cilvēki, kas šo valodu grib runāt.

Gribētu to paskaidrot, norādot uz kādu problēmu, par ko, cik man zināms, latvieši nerunā. Ir labi zināms, ka Amerikā, tāpat laikam arī citās anglosakšu zemēs, ir ļoti izplatīts un dzīli iesakņojies uzpūtīgais un muļķīgais paradums turēt visus ieceļotājus par otras šķiras cilvēkiem, it īpaši, ja šie, ieceļotāji nerunā nevainojamā angļu valodā. Un ka tas tā ir, to arī ieceļotājiem neslēpj. Gluži otrādi: viņiem liek savu „mazvērtību” izjust nežēlīgā un nesmalkjūtīgā veidā.

Latviešu ieceļotāju šeit dzimušie bērni sabiedrībā tik loti izplatītos uzskatus uzsūc sevī jau no agras bērnības. Bieži vien viņi paši skaidri neapzinās, cik ļoti sabiedrība viņus ietekmē, un tāpēc tās uzskatus pieņem nekritiski. Tas rada dziļu konfliktu starp jaunajiem un viņu latviešu kultūrā ieaugušajiem vecākiem. Jaunieši sāk no latviešiem distancēties, apsmiet visu latvisko un meklēt strīdu, kur vien iespējams. Vecākus tas sāpina. Viņi kļūst pret saviem bērniem neiecietīgi.

Ko gan visu no šiem latviešu jauniešiem neesmu dzirdējusi? Reiz kādā latviešu skolas sarīkojumā divas pusaudzes, domādamas, ka neviens viņas nedzird, tik ciniskā veidā ņirgājās par latviešu tautasdziesmām, ka es riebumā no šī sarīkojuma aizgāju. Jāapbrīno gan skolotāji, kam pietika pacietības un spēka šādus jauniešus mācīt. Apnicis man arī klausīties tik bieži dzirdēto aizrādījumu, ka latviešu literātūra jauniešus neinteresējot, jo tur esot runa vienīgi par lauku sētām. Apgalvojums, ka latviešu literātūrā Lauku sēta vien tēlota, protams, ir nepatiess. Bet ja arī šis apgalvojums būtu patiess, varētu taču jautāt, vai nu vienmēr lauku dzīve tik neinteresanta ir. Galvenā nelaime jau laikam tā, ka augsti civilizētiem jauniešiem neklājas interesēties par „mužikiem”. Kāds jauns inženieris, kas latviski gan mācēja, bet runāt gribēja tikai angliski, sarunā ar mani žēlojās, cik stulbi gan esot latvieši Kārli Ulmani par lielu vīru turēdami. Ulmanis taču Nebraskas kolledžā neesot bijis uz „dean’s list”. Kad viņam jautāju, kuŗi slavenie anglosakšu valstsvīri kolledžā uz „dean’s list” bijuši tad atbildēt nezināja. Un tā tas ir. Visu jau aprakstīt nav iespējams.

Kā tad nu būtu, ja jaunajiem latviešu izcelsmes amerikāņiem un tiem, kas sevi izjūt par latviešiem, būtu kopīga avīze? Domāju, ka saprasties šīs divas grupas nespētu.

Ka būtu, piemēram, ja žurnālists K. Dzeguze, par ko šai pašā Jaunās Gaitas numurā pastāsta Tālivaldis Ķiķauka, rakstītu Jūsu iecerētajā divvalodu laikrakstā? Dzeguze domā, ka latviešiem vajagot rādīt anglosakšiem pieņemamu latviešu attēlu, daiļu fasādi, „kas ir pievilcīga, momentā saprotama, bez kādām īpašām polītiskām niansēm. Tas ir ... darbs, kam piemēroti īpaši jaunie latvieši, ar perfektu, bezakcenta angļu valodu.” Jā, kas tad nu anglosakšiem vislabāk varētu patikt? Ja fasādes radīšanas darbam vislabāk piemēroti tie, kam bezakcenta angļu valoda, tad jau laikam tāda valoda būs tas, kas anglosakšiem vislabāk patīk. Lieta tātad vienkārša: šiem perfektās, bezakcenta angļu valodas runātājiem latviešiem vajadzētu uzstāties televīzijā un parādīt, cik jauki viņi prot runāt angliski. Laba image tad būtu droša. Bet ko teiktu vecie latvieši? Viņi taču ne tikai angliski runā ar akcentu, bet negrib arī būt nepolītiski, momentā saprotami cilvēki.

Vēl ļaunāk būtu, ja jaunie latviešu izcelsmes amerikāņi sāktu aizskart vecos latviešus tik nepatīkamā veidā, kā to darāt Jūs. Nezinu, kā īsti T. Ķiķauka kritizējis latviešu presi (attiecīgais Jaunās Gaitas numurs man pastā pazuda). Labi, Jūs gribat šo kritiku padziļināt un paplašināt. Bet kāpēc Jums vajadzēja sieties Laikam klāt par daudzajiem miršanas sludinājumiem? Skaidri Jūs savus iebildumus neesat izteicis, bet ar savām aprautajām frāzēm esat radījis kādu miglainu, ļoti nepatīkamu iespaidu par Laiku.

Tālāk Jūs sūdzaties, ka „most of us who have ever worked in the English-speaking media have known the frustration of receiving linguistically garbled press releases from the press representatives of our local Latvian communities. It speaks volumes about the unwillingness of the first generation immigrants / exiles to adapt or seek the help and facility of the younger generation.”

Man ļoti gribētos zināt, kādas media nozarēs esat strādājis un kas tās bijušas par latviešu grupām, kas Jums kroplīgos ziņojumus sūtījušas. Bet lai nu tas paliek. Gribētu Jums vienīgi jautāt, kā Jūs varat tik labi zināt, ka kroplīgajos ziņojumos vainojami vecie latvieši. Kā jau Jūs pats arī droši vien esat dzirdējis, Amerikā pastāvīgi dzirdamas sūdzības par to, ka šejienes augstāko skolu absolventi neprotot angļu valodā rakstveidā izteikt savas domas, par pareizrakstību nemaz nerunājot. Es jau arī pati pazīstu dažus latviešu ieceļotājus, kas angļu valodā raksta precīzāk un pareizāk nekā dažs labs latviešu izcelsmes amerikānis.

Jūs pārmetat latviešiem, ka tie, turoties pie savas valodas, neievērojot faktu, ka jaunie latvieši aizejot no tautiešiem un pieņemot angļu valodu. Ja to neievērošot, tad latviešu sabiedrība skaita ziņā sarukšot, cietīšot financiālā ziņā un daudz zaudēšot kultūras un intellektuālo vērtību laukā. Taisnība, grūtības jau te ir. Bet tomēr − vai nav pārāk arroganti apgalvot, ka bez tiem. kas latviski negrib runāt, latviešu kultūra un intellektuālā dzīve cietīs? Jūs sakāt, ka latvieši, kas savus laikrakstus grib lasīt latviešu valodā, esot „hostile to the use of English”. Nedomāju. ka viņiem pret angļu valodu kāds ienaids. Viņi tikai varbūt domā, ka bez savas valodas lietošanas latvieši nav īsti latvieši.

Jūs apgalvojat: „Among those several ten thousand members of the exile society, a good number are under the sway of archconservative ideologies. This is the major source for the stink of authoritarianism mentioned by Ezergailis.” Man liekas, ka  patiešām latviešu sabiedrībā bieži vērojama pārāk konservatīva nostāja un neiecietība. Bet ko īsti Jūs domājat, runājot par „archconservative ideologies”? Nezinu. Jūs to skaidri pateicis neesat. Varbūt Jūs latviešiem pārmetat savas kultūras un valodas cienīšanu? Un kas attiecas uz autoritāro smirdēšanu, to iespējams atrast visur, ne tikai pie latviešiem vien. Viss atkarājas no tā, ko katrs par smirdēšanu sauc. Savu vēstuli nobeidzot. Jūs apgalvojat, ka „forty or more years ago the Latvians of Latvia, if they had any intellectual or business ambitions, found it acceptable and essential to be conversant in Russian and German”. Par kādiem laikiem Jūs runājat? Tieši pirms četrdesmit gadiem Latvija bija okupēta, un nekādas sevišķas ambicijas latviešiem visā visumā nevarēja būt. Laikam taču Jūs runājat par Latvijas patstāvības gadiem. Bet nav taisnība, ka latviešiem toreiz bija vajadzīga vācu un krievu valoda, ja viņiem bija kādas intellektuālas vai saimnieciskas ambicijas. No kādiem avotiem Jūs šādas ziņas par neatkarīgo Latviju esat guvis? Protams, es negribu teikt, ka neatkarīgās Latvijas laikā latvieši svešvalodas vispār nemācījās. Nē, viņi svešvalodas mācījās daudz vairāk nekā tas ir parasts, piemēram, Amerikā. Un no daudzu valodu prašanas viņi nekādā ziņā nekaunējās.

Un kāpēc Jūs sakāt „Why not replace German with English?” Vai tad Jūs domājat, ka latviešiem kādreiz bijušas puslatviskas, pusvāciskas avīzes? Atkal man brīnums, ka Jūs par latviešiem tik maz zināt.

Ar sveicieniem
Mirdza Vīla (Viil)

 

Redakcijas piezīme: aicinām lasītājus piedalīties debatēs par presi.

 

 

 

JG redakcijai:

Mirdza Vīla (Viil) pieskaŗas vairākām temām, kas mazsvarīgas manas vēstules (JG 133) pamatierosinājumam − ka ir pēdējais laiks sākt ievietot latviešu avīzēs arī rakstus angļu valodā. Interesanti, ka vēstules autorei nav pārliecinošu iebildumu, kāpēc lai tā nebūtu. Viņas piemēri par pusaudžiem, kas nicina latviešu valodu un tautasdziesmas, tikai apstiprina ierosinājumu. Nedomāju, ka divvalodu avīze pieturētu visus mūsu pēcnācējus, bet šaubos par M.V. rētorisko apstiprinājumu − jautājumu, ka latviešu kultūras un intellektuālā dzīve necieš no pašlaik vienpusīgās pieejas. M.V. uzskati gan nu vairāk parādās šovinistiskā domā, ka bez savas valodas lietošanas latvieši nav īsti latvieši; *) tāpat viņas paviršība parādās, izvairoties pārdomāt, ko nozīmē mums skaitliskie zaudējumi.

Savā vēstulē galvenokārt gribēju apspriest jautājumu, ka ne tikai pārvarēt pārtautošanās krizi, bet paildzināt ārzemju latviešu un viņu pēcnācēju ietekmi latviešu kultūras un tautas labā. Esmu pārliecināts, ka latviešu kultūrā ir vērtības ne tikai latviešu tautai, bet visai pasaulei. Bet svešās zemēs dzīvojot, tādas vērtības ir jāzina pārcelt citai valodai un kultūrai pieejamā veidā. Angļu valodā rakstītas esejas dotu iespēju trenēties šim pasākumam, radītu platformu dialogam, slīpētu domas un palīdzētu piesaistīt arī tos, kas uzskata latviešu sabiedrību par šauru un latviešu nākotni par bezcerīgu. Piem., gribētu ieteikt un redzēt latviešu tautasdziesmu tulkojumus mūsu avīzēs. Tāpat viens no pirmiem soļiem varētu būt vidusskolēnu esejas angļu valodā; temati varētu būt: „Ko man nozīmē latviešu izcelsme”, „Mani vecvecāki un viņu ietekme” u.t.t. Domāju, ka šādi pasākumi pieradinātu latviešus ne tikai domāt par sevi nākotnes perspektīvā, bet pat labvēlīgi pārsteigtu tos, kas tagad it kā ar varu grib noliegt jaunās apkārtnes iespaidus.

M.V. sūdzas, ka es esot radījis „miglainu, ļoti nepatīkamu iespaidu par Laiku”. Nu, mēģināšu izteikties konkrētāk. − Vai tiešām nav laiks šai avīzei atmest vietējās chronikas, novirzot atbildību par sarīkojumu kalendāriem atpakaļ uz vietējiem centriem, nododot ietaupītās slejas svarīgākām diskusijām? Ja pāreja grūta, vai nav iespējams izdot (teiksim 4X gadā) dubultnumuru ar plašāku pārskatu, lietojot arī angļu valodu? Raksti angļu valodā dotu iespēju vākt sludinājumus no amerikāņu, kanadiešu u.c. uzņēmumiem. Miršanas sludinājumi jau kādreiz parādīsies par mums visiem, bet kāpēc Laiks sastāv no tik daudzām drūmām, neiztirzātām ziņām? Laiks par latviešu problēmām ziņo gan, bet lielu vērību problēmām nepievērš.

Laiku maiņas un 35 gadu dzīve ārzemēs ir mainījusi kā kontekstu, tā konceptus. Kas iesākās kā trimda ar trimdā piemērotām polītiskām pieejām, tas vismaz ir mainījies. Tie, kas padodas trimdas dogmai, sašaurina latviešu iespējas. Ceru, ka ārzemju latviešu sabiedrība ir pietiekami liela, lai šaurības negatīvo ietekmi saprastu un cīnītos par maiņām uz augšu. Citādi var iznākt tā, ka pēc mums būs tikai plūdi.

Eso Antons Benjāmiņš ASV

 

(*) Ir laiks ārzemju latviešiem atmest sevi saukt par trimdiniekiem. Trimda ir nasta, kas ir pazaudējusi savu vērtību. Domāju, ka visi savā apziņā saprotam latviešu tagadējo īsto stāvokli − dzīvot diasporā. Pat Latvijā latvieši drīz var nokļūt mazākumā un tā zaudēt savu identitāti. Manuprāt, ārzemju latviešu galvenai interesei jābūt − ko darīt, kā uzglabāt un kā radīt latviešu pašapziņu ilgai nākotnei, bet ne skriet un riet kā pundursunīšiem ap milžu kājām. Diaspora prasa savādāku taktiku kā trimdas stāvoklis. Definīcija, kas ir latvietis šādos apstākļos mainās. Es pievienojos K. Dzeguzes domai, ka latviešiem jāmaina sava image. Es nepievienojos M.V. ka rezultātam jābūt seklam.

 

Redakcijas piezīme: vēstules autors no 1976. līdz 1981. g. sākumam strādājis pie Bostonas avīzes Boston Ledger. 2 gadus rakstījis pats savu sleju „Eso’s Chronicles”.)

 

 

 

JG redakcijai:

PASKAIDROJUMS

Rakstu krājumā Archīvs XX, ko izdod Pasaules Brīvo Latviešu Apvienība un rediģē Edgars Dunsdorfs, ievietots Jaunās Gaitas redaktora Spodŗa Klauverta raksts ar šādu tekstu 54. lappusē: „Žanis Unāms (bijis žurnālists un vācu laika pašpārvaldes direktors) kādā no savām atmiņu grāmatām apgalvo, ka Kārlis Ulmanis viņu izvēlējies par savu pēcnācēju valsts vadoņa amatam.” Kur tas rakstīts, kādā grāmatā un kādā lapas pusē, tas rakstā nav teikts. Es šādu tekstu nekad un nekur neesmu rakstījis. Es to uzskatu par pārpratumu vai nekorrektu viltojumu. Mana teksta falsificējuma lietā jānorāda vēl uz šādu dīvainību: Archīvā XX tajā pašā 54. lappusē citēts viens teikums, kādu esmu rakstījis un tam uzrādīts arī avots − Neatkarības saulrietā, 11. lp.

Vai loģisks apsvērums tūdaļ neteiks, ka avotu var uzrādīt tikai tādam tekstam, kas patiešām rakstīts, bet nevar uzrādīt tādam tekstam, kas nekad un nekur nav rakstīts!

Esmu dzirdējis, ka Sp. Klauverts pēc vai pirms raksta iespiešanas miris. No viņa nekādu paskaidrojumu par nerakstīta teksta citēšanu nevar prasīt.

Tāpēc reizē ar šo paskaidrojumu es izsludinu simt dolāru atlīdzību tam, kas var uzrādīt, kuŗā no manām grāmatām un kādā lapas pusē atrodams man pierakstītais teksts.

Žanis Unāms

 

 

 

JG redakcijai:

Tikai vienu mazu piebildi Purviņa-Jurjāna labi tēmētam rakstam „Prese un sabiedrības liktenis.” Protams, ka Staļina asins darbu noklusēšana 1930.os gados bija viens no mūsu spalvas bruņinieku noziegumiem, bet vēl lielāks noziegums bija Ulmaņa preses noklusēšana par Hitlera, Gestapo un „Einsatzgruppen” radītiem asins plūdiem Polijā 1939. g. Viss, ko vācieši darīja 1941. g. Latvijā, jau lielā mērogā bija izmēģināts Polijā. Vācu iebrucēju sirsnīgā sagaidīšana Rīgas ielās 1941. g. jūlijā lielā mērā bija šo klusējošo spalvas bruņinieku rezultāts. Visumā jāsaka, ka latvieši bija labāk sagatavoti Staļina nekā Hitlera iebrukumam Latvijā. Ne mazums latviešu palika par Bērijas kalpiem, bet vēl lielāks skaits zvērēja Himleram. Bērijas kalpu emigrācijā, liekas, nebūs daudz, bet ko mēs varam teikt par himleriešiem? Un šinī gadījumā es nerunāju par redaktoriem, kas darbojās Himlera diriģētā presē.

A. Ezergailis

 

 

JG redakcijai: Sūtu Jums laikraksta Latgolas Balss ar M. Bukša rakstu par A. Šildes grāmatu Latvijas vēsture 1914-1940. Latgalisko tekstu pārliku latviešu rakstu valodā, un tā iznāca vēl 16 lappušu.

Kāpēc sūtu? Jaunās Gaitas 129. n-rā Jāņa Klīdzēja rakstā „Latgale Latvijas vēsturē” 63. lp. attiecībā uz A. Šildes Latvijas vēsture 1914-1940 ir šādi teikumi: „Jādomā, ka Bukšs nebija paspējis šo aptverīgo, 782 lappušu vēstures grāmatu mierīgi izvērtēt. ... Miķeļa Bukša skatījums par faktu viltošanu, demagoģijas piekopšanu, vai to, ka Latgales vēstures fakti Latvijas vēsturē apgriezti ar kājām gaisā nevar nekādā ziņā attiekties uz Šildes darbu, kuŗā ietverti visu Latvijas novadu un to atmodas darbinieku objektīvie fakti”.

M. Bukšs miris. Viņa raksts „Quo usque tandem?” rāda, ka tas attiecas tieši uz A. Šildes grāmatu Latvijas vēsture 1014-1940.

Pārliecībā, ka ar M. Bukša rakstu „Quo usque tandem? vēlēsies iepazīties ari jaunās Gaitas lasītāji, laipni lūdzu ievietot to Jūsu rediģētā rakstu krājumā Jaunā Gaita.

Patiesā cieņā Jūsu Jezups Rudovičs

Redakcijas piezīme: M. Bukša rakstu publicēsim kādā no nākamajiem numuriem.