JG redakcijai
Tā kā Silenieka rakstā Starp akmeni un plienu: latviešu drāma tagadnē (JG 138/139, no angļu valodas tulkojušas Sniedze un Valija Ruņģes) skarta latviešu drāma, tad gribētu izteikt savas domas.
Vai patiesi latviešu valoda kļuvusi tik nabadzīga, ka mēs tajā, nepiebārstot sakāmo ar svešvārdiem, vairs nespējam izteikties? Manuprāt augšā minētajā rakstā sekojošus svešvārdus varēja pateikt tīrā latviešu valodā: neofīti − jaunatgrieztie; raison détre − būtiskais, kaut arī angļu valodā šo franču apzīmējumu lieto, bet mums tas nav nepieciešams; machinācija − viltus paņēmieni; etoss − tradicija; inficēt − saindēt; īkonoklastiskais − svētbilžu zaimotājs; radikālais − pamatīgais; stagnācija − sastingt, (stāvēt uz vietas); sterilitāte − neauglība; konformitāte − vienlīdzība; kompilātors − savārstītājs no citiem autoriem; leģitīmi − likumīgi u.t.t., sarakstu varētu vēl turpināt, bet pietiks. Principā nav ne mazāko iebildumu pret svešvārdu lietošanu, kas ir vai nu iesakņojušies mūsu valodā, vai īsti nepieciešami, bet, kas par daudz, tas par daudz, tas apvaino latviešu valodu.
Iebildumi ir arī pret tulkotāju smago, nelatvisko izteiksmi: Ja pārrunājamais temats ir latviešu drāma, tad vedas pieminēt teātŗa pašus sākumus latviešu zemē;... Latviešu padomju drāmas situāciju pa lielai daļai noteikusi;... bet viņš nav ticis pie atzīšanas un godināšanas, vispirms neiemācījies dažādos balansa akta trikus; ... cenzoram pēkšņi konstatējot, ka tai trūkstot ideoloģiskas pareizības; Harijs Gulbis un Paulis (jābūt Pauls) Putniņš, abi nopietni darbinieki drāmas sacerējumu producēšanā, tāpat būtu pelnījuši pieminēšanas (Mērnieku laiku valoda!)... ir bijuši arī citi mēģinājumi glābt latviešu teātri no pašam sevi iznīcinošas stagnācijas! Arī šos piemērus varētu vēl turpināt, bez tam Padomju latviešu drāmas nekādā ziņā Latviešu padomju drāmas...
Iebildumi ir arī pret saturu. Pārrunājot latviešu drāmu, nav ne mazākās vajadzības pievērsties 1205. g. praviešu spēlei latīņu valodā, kas pat nav latviski runājošs teātris. Pilnīgi mistiskā valodā apcerēti Spodra Klauverta kaleidoskopi Sidnejā. Te jāpiezīmē, ka Spodris Klauverts nekad nav bijis Sidnejas latviešu teātrī ne producents, ne režisors (kāda starpība?), ne arī aktieris, reizēm tikai ar saviem padomiem mēģinājis sadarboties ar režisoriem. Spodris Klauverts bija gan vairāk kā trīsdesmit gadu Sidnejas latviešu teātŗa literārās sekcijas vadītājs, teātŗa valdes sekretārs un drāmatiķis. Klauverts nav arī ilgus gadus inscenējis tādus kā apskatus, bet gan reizēm rakstījis kaleidoskopus. Šogad sidnejieši jau divdesmito reizi skatījās savu gadskārtējo kaleidoskopu, ko pārmaiņus rakstījuši: Uldis Siliņš, šķiet, kā pirmais, nelaiķis Spodris Klauverts, Lija Veikina, Anita Apele un Elga Leja. Kaleidoskopi ir rēvijas veidā tīkams laika kavēklis, kuŗā autori pazobojas par mūsu pašu kļūmītēm aizvadītajā gadā. Mēs tur mācāmies ne tikai pasmieties paši par sevi, bet ieraudzīt arī sevi mazliet greizā spogulī.
Tā ir diezgan aizvainojoša parādība, ka Amerikā dzīvojošie latvieši, grib savas domas izteikt par Austrālijas latviešiem, tos nebūt nepazīdami.
Tāpēc ieteicu izlasīt grāmatu Spodris Klauverts. piemiņas grāmata, izd. Sidnejas latviešu biedrība 1981. g. Tur atrodamas divas pāragrā nāvē aizgājušā drāmatiķa lugas: Spēka dēls, izrādīta Melburnā 1961. g. 2. rakstnieku dienās, un Augstiene 273, izrādīta 1968. gadā 9. rakstnieku dienās Adelaidē, 1969. g. Sidnejā. Bez tam grāmatā atrodam plašu Lūcijas Bērziņas-Felsbergas apceri Spodris Klauverts − cilvēks, sabiedrisks darbinieks un drāmatiķis.
Ņina Luce
JG redakcijai:
Izlasīju Dr. V. Vīķes-Freibergas rakstu: Jaunatne un sabiedrība. Paaudžu maiņa latviešu trimdas apstākļos. (JG 138./139. numurā.) Atkārtoti jāsaka, ka autore tiešām māk uzrakstīt lieliskas analizes.
Ja secinājumu šoreiz varētu apzīmēt par apmierinošu satura ziņā, tad, manuprāt, tomēr jāpiebilst, ka šāda satura secinājums vairāk atbilstu, ja kāds rūpīgi izanalizētu Jauno Derību, bet ne autores analizē pieminēto faktu virknējumu.
Nevaru pievienoties autores teikumam: Un tā − lieku reizi − pagāja nemanīts un nesaprasts šī darba (B. Rubesas un D. Štauveres-Aperānes Varoņdarbi. Red.) dziļi nacionālais raksturs (!?!), nemaz jau nerunājot par daudzo tajā iesaistīto jauniešu latvisko sirdsdegsmi un pārliecību. Pārliecību − ? Kādu − ? Manuprāt, lai saprastu Varoņdarbus tā, kā to Rubesa izsapņojusi, vajag Filadelfijas loijeru izpratnes...
Mēs trimdā esam par maz skaitā, lai varētu vieglprātīgi eksperimentēt ar jaunatnes audzināšanu, kā to dažkārt atļaujas ar liberālismu "saslimušie augstāko mācības iestāžu produkti...
Gvīdo Augusts bija mācībspēks 2x2 nometnē pirms dziesmu svētkiem Portlandē... JG 138./139. numura 83. lappusē varam apskatīt viņa mākslas paraugus [Vēja gailis / Zalkša barošana I]. Vai Gvīdo Augusts šādu mākslu mācīja 2x2 nometnē?
Edgars Ž. Elferts
Dr. Vaira Vīķe-Freiberga savā apcerē (JG138/139) it kā mēģina dot virzienu paaudžu maiņai trimdā. Pasākums tomēr tiek vadīts ar apšaubāmu loģiku un satur vairākas pretrunas. Grūti saprast, kur sākas diegs VVF argumentu kamolam. Tāpēc ir vērts atkārtot tās frāzes, uz kā pamatojas raksta kodols.
VVF raksta: Mūsu rindas top arvien retākas, un, pašreizējām tendencēm nemainīti turpinoties, mēs kā sabiedrība dzīvojam nāves ēnā... Piemēram: Toronto, lielākajā latviešu centrā brīvajā pasaulē, vienīgā organizācija ar pieaugušu biedru skaitu ir pensionāru apvienība. Tāpēc: Lai saglabātu savu tautisko eksistenci, mums būs jāpieliek arvien lielākas pūles, lai bērnus un jauniešus piesaistītu pie latvietības... Saprotams, ar laicīgu taktiku. Trimdas latvieši, kas stāv uz etniskas iznīcības sliekšņa, turpetim izšķērdīgi sijā un vētī savas tautas locekļus un pašnāvnieciskā pārcentībā mudina izstumt no tautas kopības visus tos, kam nav precīzi tie paši uzskati, stils vai nostāja. Kaut gan VVF nepiemin, kur jaunos sabiedrības locekļus atradīs, viņa raksta, ka no aptuveni 12000 Toronto apkaimē un tuvu pie 20000 visā Kanadā dzīvojošiem latviešiem tikai 217 jaunieši bija LNJAK biedri 1981. gada oktobrī. Tātad vēl pūlis ļaužu starp kuŗiem meklēt atkritējus un pielietot pozitīvo pieeju.
Bet nē. Diemžēl, VVF iestigusi psīcholoģijā, kas virza domas pa šaurām līnijām. Viņai neinteresē Kanadas vai Amerikas latvieši/jaunieši kā tādi, bet tikai tie, kuŗi turas vai padodas tradicionālām trimdinieku vadlīnijām. Tikai tiem, VVF raksta, kas identificējas ar plašāku kollektīvitāti, ar latviešiem kā tautu un kā polītisku bēgļu grupu, vispār ir kādas cerības asimilācijas dabīgām tendencēm pretoties apzinīgi un ar gribas spēku. (Mans pasvītrojums. E.A.B.) Ja ir saprotams, ka pirmiem ieceļotājiem kollektīvitāte, tauta un polītiskā bēgļu grupa likās kā viens jēdziens, tikai retais jaunietis var tagad sevi iedomāties par bēgli.
It kā riskanti VVF idejām nepievienoties, jo ...mums polītiskā plāksnē ir izaudzis tik maz atkritēju, ka, ja tāds kaut kur parādās, tas ir tautā tikpat liels brīnums kā divgalvains teļš lauku gada tirgū. Tā nu gan izklausās kā neiecietības rētorika, ne programma, kas aicina nākt sabiedrībā. Nav brīnums, ka VVF radies secinājums, ka latviešu sabiedrība dzīvo nāves ēnā.
Tie ļaudis, kas nevēlas iepīties psīcholoģiskos tīklos, kādus VVF liekas radījusi, atcerēsies, ka, kamēr pieaug pensionāru apvienības, vēl vairāk un ātrāk pieaug mūsu angļu valodu runājošo pēcnācēju skaits. Tas nenorāda, ka latviešu sabiedrībai jāgaida nāve, bet gan mums nākotnē jāiet pa dubulttakām. Jo vairāk radīsim šādu ceļu brīvprātīgi, jo vairāk būs iespēja atbrīvot tagadni un nākotni radīšanas spēkiem.
* * *
Simpatizēju Gundegai Muchkai un Ansim Reinhardam. Abi vēstuļu rakstītāji rūpējas, ko darīs latvieši Zviedrijā, Francijā, Vācijā u.t.t., ja latviešu izdevumi angļu valodas zemēs sāks arī izteikties angļu valodā. Bez šaubām viņu zemēs tāpat nākotnē būs jālieto vietējā valoda. Kas attiecas tieši uz angļu valodu, tur var atbildēt, ka tā ir mūsdienu internacionālā valoda ar dziļām saknēm; arī lielāks vairums latviešu ārpus dzimtenes dzīvo zemēs, kur šo valodu lieto. Tomēr gribu atgādināt, ka neesmu ieteicis latviešu valodu atmest vai apturēt iespējas to mācīties. Esmu gan ieteicis taktiku, kas atzīst par svarīgu kā latviešu, tā angļu valodu.
* * *
K. Purmals raksta: ...ar angļu valodas lietošanu latviešu laikrakstos nav jēgas nodarboties, jo latviešu tauta ir tikpat tiesīga un pašcieņas apgarota kā katra cita tauta.
Es neapstrīdu latviešu tautas tiesības un pašcieņu un ceru, ka mūsu valoda tiks mūžīgi runāta. Bet jēga lietot angļu valodu tomēr ir pamatota. Proti: ja pēc 20 gadiem lielākā daļa latviešu valodas pratēju ārzemēs drāmatiski samazinās (tā liek secināt šodienas statistikas); un ja tagadējā latviešu sabiedrība ārzemēs neattīsta ieinteresētus etniskus pēcnācējus (kas vēl nav nopietni iesākts); un ja latvieši Latvijā vēl nebūs varējuši sveštautiešu ieplūdumu apturēt (kā to pašlaik pierāda latviešu mazākums Latvijas galvenās pilsētās), tad mūsu tautai jāsagaida tāds pats liktenis kā citām bezspēcīgām minoritātēm. Bet ja latvieši ir spējīgi attīstīt sev modrus etniskus pēcnācējus, tad vismaz šeit mums nākotnē būs vēl sūtņi un palīgi.
KP arī apgalvo, ka latviešiem esot labi (daudz?) svešvalodu pratēji, kas raksta par latviešu kultūras un polītisko dzīvi cittautu publikācijās. Cik zinu, tas tā notiek visvairāk akadēmiskās nozarēs, bet publika, kas šīs publikācijas lasa, nav liela. Kas attiecas uz populāriem laikrakstiem, radio, televīziju, žurnāliem − esmu dzirdējis šad tad no cittautu žurnālistiem, ka viņiem esot pazīstams kāds latvietis, kas strādājot pie BBC, vai CBC, vai šur, vai tur; bet par viņiem latviešu presē gan maz vai nemaz nedzird. Šaubos, ka viņi par latviešu lietām daudz raksta, jo latviešu prese nav iedomājusies, ka viņi ir mums svarīgi cilvēki, kas tautas dēļ jāpietur, vai ar latviešu preses biedrības palīdzību jāsatur savstarpējos sakaros. Tas nerāda ne uz labu, bet gan sasmakušu balsi.
Eso Antons Benjamiņš
JG redakcijai:
Ļoti iepriecināja humora un satiras numurs. Liels paldies. Sen jau mums tāda trūka. Turpiniet. Lai jums sekmējas!
Laima Grenciona
JG redakcijai:
Komplimenti autoriem par JG 138./139. numura laikmetam noderīgo domu graudu devumu. Tomēr, vēlos izteikt arī dažas piezīmes Jura Mazuša esejai. Uzmanīgs lasītājs būs pamanījis esejā savas autora taisnības, un patiesības deklarāciju un kā senāk sacīja cenzūru citu pasijāšanu savā sietiņā. Priecājos par esejas autora drosmi, kā bikts runā, uzskaitīt laikmetīgus pārkāpumus. Būtu vērts tos arī te pieminēt ar īsu piezīmi: Tautieši, ja jūs neatgriezīsies no tiem, jūs iesit nāvē!
Diemžēl, Šie darbi un nedarbi ir vadlīnijas, raksta autors esejā. Bet taisnīgie grib vēl noteikt jaunas, lai vecās noklusētu, lai nešķeltu sabiedrību... Tātad vadlīnijas, likumi vai baušļi ir vajadzīgi!
Kā no izglītota domātāja esejā varēja sagaidīt, ka autors pašreizējo netikumu, archaismu noraidot − nošķirs šauro pragmatisko polītiku un netaisīs nezinātnieka kokteili t.i. polītiku nejauks ar zinātni, mākslu un kultūru.
Polītika − māka vadīt valsti − nav jaucama ar cilvēka gara, dvēseles daudzajām izpausmēm.
Bīstams ir esejā propagandētais mākslu libertīnisms. Kur, kādā chaosā esam nonākuši cilvēku dēļ bez vadlīnijām, labi redzam, klausoties ziņojumus par Libānu un citām vietām.
Mūsu rakstu inženieriem sen vajadzēja atcerēties to, ka mēs esam svešā zemē, svešos ļaudīs ar dažādu tradiciju vai morāles izpratni. Kas viņiem ir morāls − kā Chomenijam, mūsu tautai, mums, kas tautu mīlam, ir nāve. Esejas autoram, kā šeit augušam, tuvāks jau būs vārds morāle − vienkāršs vārds! Ir taču arī vārds ētika. Tā runā par labo un svēto. Tāpēc ir neētiski, ja kāds secina: Sabiedrības šķēlēji un krietnu centienu grauzēji ir tie, kas pieprasa un uzspiež savas patiesības virskundzību, un tie radītāji, redaktori, izplatītāji − kas atbildīgās pozicijās tādam spiedienam pakļaujas. Un sabiedrībā tie − kas klusē, kam vienalga.
Paldies autoram J. Mazutim par vispusīgu mūsu problēmu, grēku apskati. Tā modina... Cerēsim, ka autors kā labs futūrologs mūs uzrunās citreiz savu immanento vienojis ar transcendentu. Ikdienas valodā: ikdienišķo izgaismos ar mūžīgo.
Osk. D.K., Losandželosā
