VAI „VESELĪGAIS SKEPTICISMS?”

JG 138./139. numurā nodaļas „Ceļojumi-dienasgrāmata” literārās piezīmēs Juris Mazutis ir plaši pieskāries manam 1981. g. Latviešu Dienu īsreferātam par „Kultūrradi kā polītiskās cīņas ieroci”. Šķiet, ka autors dažas manas izteiktās domas ir pārpratis, lai pēc tam radītu aplamus secinājumus.

Es savā īsreferātā esmu ļoti skaidri uzsvēris, ka nav iespējams, ja arī kāds gribētu mūsu apstākļos, nevienam rakstniekam, māksliniekam, ne presei „uztiept šauras intellektuālas un morālas uzvešanās vadlīnijas”. Turpretī esmu gan teicis, ka kultūrradi nedrīkst pakļaut laikmeta apstākļiem, bet tai jābūt cik vienmēr brīvai, tik morāli (uz labo, skaisto un patieso) orientētai.

Jāpiezīmē, ka šī prasība attiecas tikai uz kultūrrades idejisko pusi, atstājot pilnīgu brīvību formas un izteiksmes līdzekļu izvēlē.

Ja viens rakstnieks vai mākslinieks savos darbos ir morāli orientēts, tad par kaut kādu vadlīniju uztiepšanu vispār nevar būt runas. Tās viņam jau ir. Bet tie, kas domā, ka katrs savu „slikto dūšu” var izgāzt uz audekla, ierāmēt un saukt to par mākslas darbu, vai katru savu piedzīvotu vai izdomātu mīlas dēku uzrakstot, jau saukt to par romānu, tiem prasība pēc morālas orientācijas liekas kā vadlīniju uztiepšana. Mūsu apstākļos morālā orientēšanās nozīmētu apzināties mūsu tautas traģēdiju, radīt un vērst visspēcīgākos gara ieročus pret mūsu tautas nāvējošo ienaidnieku. Tā ir morāla prasība katram, kas šodien runājam, rakstām vai domājam par Latviju, latviešu tautu. Pēc Mazuša domām gan izriet, ka intellektuālo anarchistu patvaļa ir stādāma augstāk pār visu. Kaut kāda prasība pēc atbildības par savu darbu ietekmi uz tautu, jaunatni būtu viņu brīvības ierobežošana. Esot jāgaida, kamēr vēsture viņus izsijās un izvētīs. Tikmēr esot jāpacieš, vienalga kādus netīrumus viņi gāztu vienam uz galvas. (Varbūt JG 138./139. nra Valža Vītola parodija par Anšlava Eglīša Līgavu medniekiem un Ēra „Pirts diena” varētu būt labi piemēri pārdomām par kultūrrades „bleķiem”. Arī V. Avena vāka zīmējums nerosina nevienu ne uz skaisto, ne patieso − varētu būt kaut kāds jēdzienu sajukums par zināmām vērtībām)...

Visā savā rakstā Mazutis cīnās par rakstnieka, mākslinieka un preses absolūto darbošanās brīvību. Tas viss būtu pieņemams, ja viņu darbi paliktu tikai pie viņiem pašiem. Toties viņi tos „uzspiež” citiem. Tos, kas viņus slavē, sauc par sabiedrības „gaišāko daļu”, tos, kas noraida vai prasa pēc kaut kā cita, sauc par „noteicējiem, inkvizītoriem, diktatoriem, vagariem” u.t.t. Vai tā arī nav sava veida „Elles pavāru” diktatūra un terrors? „Ņem, kas tev tiek sniegts un turi muti ciet, muļķi tāds”...

Civīlizētam cilvēkam kā Mazutim jau sen vajadzēja būt zināmam, ka visu veidu absolūtisma laiki jau sen ir pagājuši − vismaz cilvēka patiesākā sirdsapziņā. Šodien ne vairs karaļi, ne pāvesti uz to nepretendē. Tas ir tāpēc, ka viņu pavalstnieki nereti ir daudz gudrāki un vairāk skoloti par viņiem pašiem. Šī lomu maiņa nenoliedzami ir notikusi arī kulturālā plāksnē. Grāmatas vairs nelasa tikai ābecnieki, mākslas darbus neskata tikai ignoranti, bet allaž vairāk skoloti par pašiem darbu autoriem. Mazutis, šķiet, to vēl nav atzinis un ir izgājis tik sīvā cīņā par sen jau pazaudētu lietu.

Kamēr vēl vecāki būs atbildīgi par savu bērnu morālo audzināšanu, kamēr mātes rūpēsies par savu meitu, balto līgavu, tikumiem un tēvi par dēlu godīgumu un drosmi, un kamēr mūsu jaunās dzejnieces šodien vēl arvien publiski atļausies lasīt dzejoļus par „ceptiem kartupeļiem” vai „biksēm veļas mašīnā”, nevis par Latgales deviņu dēlu mātes cēlumu vai par Kurzemes varoņiem, tikmēr Mazuša ieteikto „veselīgo skepsi” nedrīkst pieņemt kā vērtību mērauklu. Skepticisms ir cinisma vecākais brālis, kur viens ir slimāks par otru.

Mazutis demokrātiskās brīvības vārdā prasa kultūrrades atbrīvošanu no jebkādiem morāliem ierobežojumiem. Tātad lasītājam vai mākslas baudītājam šī brīvība kritizēt vai izteikt vēlmes arī pienāktos, ko Mazutis liekas arī neliegtu. Bet vai šāda „tirgošanās” uz ražotāja un noņēmēja principa gluži darbotos? Šodien 80% no jauniešiem ir rokmūzikas cienītāji. Pat cilvēki ar akadēmisku grādu lepni deklarē: Bachs, Bēthovens un bītļi (Beatles) ir vienādi vērtējami. Kāds architekts pēc sava ceļojuma pa Eiropu apliecināja, ka Stokholmas tīrās ielas viņam vairāk patikušas nekā Florences mākslas galerijas. Vai šādu personīgo patiku var pieņemt kā vērtību mērauklu? Vai šodien arī Vox populi vox Dei vispār vairs der kā vērtību mērauklas princips? Tā tad atliek, ka morālā orientācija arī no skatītāja, baudītāja un vērtētāja puses ir prasāma tikpat lielā mērā kā no kultūrraža. Mazutis katēgoriski noraida šodienas prasību pēc latviešu kultūrrades nacionāli polītiskās mērķtiecības, kaut arī mūsu tauta mirtu no ienaidnieka nodevības.

Mazutis arī noraida, ka mūsu kultūrai vajadzētu būt bazētai uz garīgām, universāli morālām vērtībām. Šī prasība šķirošot ticīgajos un neticīgajos. Bet šī šķirošanās vienmēr ir bijusi, gribot vai negribot. Jau izsakot šaubas par vienošanās iespējām, kas ir universāli garīgās vērtības, Mazutis tīri nemanot pats sevi jau ir ierindojis attiecīgā šķirā − varbūt mūžīgajos meklētājos, kuŗi nekad nenonāk pie atziņas... Vai tam ir kāda dziļāka jēga? Personīgās šaubas vienmēr ir, vai īsti neticīgais var būt patiess kultūrradis.

Nobeidzot gribu tikai atkārtot to, ko teicu pirms divi gadiem Latviešu Dienās, ka kultūrrade šodien ir mūsu vienīgais spēcīgākais ierocis, ar kuŗu mēs varam vēl cīnīties un cerēt uz nākotni. Ja mūsu ienaidnieks spēj to tik veiksmīgi lietot verdzības un netaisnības sludināšanai, kāpēc mēs to nevarētu brīvības un taisnības vārdā? Kāda vērtība vispār būtu visai kultūrradei, ja tā nekalpotu cilvēka labumam - brīvībai, labklājībai, mieram, patiesībai, skaistumam un cilvēcīgai mīlestībai?

E. Upenieks

 

 

JG redakcijai:

Ar humoru un satiru latviešiem tā īsti nekad nav veicies, sevišķi ar polītisko. Izņemot dažus gadus parlamentārās iekārtas laikā, mūsu humoristi un satiriķi nav iedrīkstējušies kritizēt „vadītājas aprindas” ne cara laikos, ne „vienotās tautas” valdīšanas gados. Tādējādi mums Latvijas ziedu laikos bija jāapmierinās ar Drekslera pantiņiem Atpūtā vai Burbuļmātes tīrības sludinājumiem. Toties parlamentārās iekārtas gados mūsu humoristi tā aizrāvās ar šo jauno rakstniecības paveidu, ka iedzina visus valsts un goda vīrus pazemē vai piekritīgās partijas drošajos mitekļos. Pirmajos krievu laikos lielai daļai tautas smiekli vairs nenāca. Vācu laikā parādījās Rirdāna karikatūras ar polītisku nokrāsu. Bēgļu gaitās latviešiem, apgūstot demokrātijas pamatprincipus no jaunajiem angļu un amerikāņu kungiem, vecie smiekli bija jāaizmirst. Nedrīkstēja taču visus trīs pasaules varenos vārīt vienā katlā, kā to Rirdāns bija iedrošinājies. Protams, pēc gaŗā klusēšanas laika JG mēģinājums atdzīvināt pamirušo latviešu humoru un satiru ir ļoti apsveicama parādība. Kā jau katrs sākums, arī šis pasākums nav viegls, jo trimdas dzīve un izdarības ir tik bagātas tematiem, ka izvēle nav viegla.

V. Baks Vācijā

 

 

 

JG redakcijai:

Turpmāk nepūlieties ar humora burtnīcu, vairāk Benitu Veisbergu. Lūdzu publicējiet Ulža Šiliņa lugu Kade pārnāksi, bāleliņ.

Dagmāra Lejniece ASV

 

 

JG redakcijai:

Nekāda dāvināšana nebūs! Es apsveŗu personīgi turpināt? Nē? Vesela burtnīca humoram? Viduvējas kvalitātes vairums? Šim nolūkam ir amerikāņu „Komiķi” − dažs trāpīgāks! Piem. − Jaunlaulāto saruna guļamistabā citiem šķiet garlaicīga (par „tārpiņiem”, „čūskiņām” utt). Tad jau Vācijā dzirdēta labāka − vismaz īsāka. Te tā ir: Vīrs apmetas viesnīcā − plānām starpsienām. Blakus istabā jauns pāris. Šis dzird tādu kā uzpliķēšanu un nemitīgi atkārtotu to pašu jautājumu: „Kam tā mazā pakaļiņa?...” Beidzot šis neiztur un uzbļauj tiem aiz sienas: „Vai jūs beidzot nebūsit izšķīrušies, kuŗam tā „d.” pieder!” (rupjš vārds aiz „d.”, bet parāda viedokļu dažādību).

A. Millere

 

 

 

JG redakcijai:

JAUNĀS GAITAS 140. burtnīcas 52. lp. slejas 7. rindā lasām: „Kā Skalbes dzejolī ‘Abas nodegušās rokas’...”

To nav teicis dzejnieks K. Skalbe, bet gan rakstnieks R. Blaumanis dzejolī „Nesapratne” (R. Blaumaņa Kopoto rakstu 3. sējums, Latvju Grāmata, 1952):

Abas nodegušās rokas
Sev pār galvu pārlikuse,
Atspiedusies dižozolā
Vasariņa stāv un brīnās.

Alīda Cīrule

 

 

 

JG redakcijai:

Turpiniet publicēt brīvu domu!

J. Pamiljens ASV