Zinta Aistara
IEGULDĪTĀJS
Rīts, - ja to varētu jau saukt par rītu, jo vēl bija tumšs kā nakts, un aiz apvāršņa pirmie saules stari vēl aizkavējušies - bija auksts un nemīlīgs. Zvaigznes vēl drošas dūrās cauri debess biezajam melnumam, gar ielas malām vēl dega laternas. Visur klusums.
Un tad tālumā atskanēja dārdoņa gandrīz kā pērkons, tā nebija dabas, bet cilvēku radīta. Pa ielu lēnām kustējās atkritumu kravas automašīna, mugurpusē ar milzīgu dzelzs muti rijot iekšā atkritumu turzas, papīrus, tukšas kastes, žagarus, mēslus. Dzelzs mute kāri rija un gremoja visu, vienmēr atveroties atkal tukša un prasīga un ar lielu dārdoņu.
Viņa krekls karājās uz atkritumu kravas automašīnas stūra. Viņš strādāja puskails, aukstā rītā nosvīdis, kājās novalkātām gumijas kurpēm, neskaitāmās reizēs mazgāšanā balinātām džīnām. Viņa kustības bija veiklas un ievingrinātas, viņa augums lunkans, viņa seja vienaldzīga un skaista, acis mazliet kā aizsapņojušās, aizdomājušās, neizdibināmas. Tāds viņš bija vienmēr. Darba biedri vairākas reizes visādi izmēģinājās ar viņu sadraudzēties, pārmīt šādus tādus nesvarīgus vārdus. Vienmēr gan atraduši viņu vēsu, liekas, pret viņiem pat nepieklājīgi nedzirdīgu, tagad viņu ignorēja. Tik daudz viņa biedri gan atzina, ka Armands bija ātrs un veikls strādnieks. Tāpēc parasti iekārtojās tā, ka viņi brauca mašīnas kabīnē, bet viņš, Armands, aizmugurē, karājoties pie dzelzs roktura ar vienu roku, vienu kāju atstutējis pret mašīnu, bet piestājoties pie atkritumu turzām un kaudzēm, ātri tās sameta mašīnas kārā mutē. Arī tas Armandam bija vienaldzīgi. Viņš nebaidījās darba. Viņš to pat darīja ar baudu. Cilājot turzas un smagi piekrautos maisus un kastes, viņš izjuta pats savu spēku, izjuta savu muskuļu sasprindzinājumu, izjuta sava ķermeņa sasilšanu agrā rīta aukstumā.
Bet nu jau parādījās pie apvāršņa pelēcīga gaisma. Vajadzēja būt turpat sešiem. Vēl šis pēdējais rajons un darbs nobeigts, viņa maiņa nobeigta, un viņš varēs atgriezties mājās pie sava īstā darba. Šajā pēdējā rajonā nebija daudz māju, bet tās bija platām atstarpēm, kā jau bagātākajos rajonos. Mājas pašas slēpās aiz milzīgām akmeņu un dzelzs sētām, aiz rūpīgi koptiem mauriņiem un majestātiskiem, vareniem ozoliem. Bagātniekiem laikam radās vairāk atkritumu vai vienkārši daudz kas biežāk metams prom. Armands dabūja celt šeit vissmagākās, kaut vislepnākās un spīdīgākās atkritumu tvertnes. Un tomēr tas viņam neradīja nekādas piepūles. Viņš nelikās pat manām, ko darīja un cēla viņa rokas, bet bija arvien aizkavējies kādās domās. Viņš arī neievēroja sievieti, kas stāvēja, laiski atspiedusies, pret savu sidrabaino sporta mašīnu un viņu vēroja. Kaut gan īstenībā Armands labi zināja, ka viņa tur stāvēja un ka viņas acis nekautrīgi sekoja katrai viņa kustībai tāpat, kā viņa bija stāvējusi katru rītu jau vairākas nedēļas tāpat atspiedusies pret savas mašīnas sāniem, tāpat vērojot viņu strādājam. Pirmo reizi viņai tur parādoties smagnējas un pēc senlaicīga stila no milzīgiem pelēkiem akmeņiem būvētas mājas priekšā, viņš nevērīgi paskatījās uz viņu. Paskatījās, redzēja un saprata visu, kas viņam interesēja redzēt un saprast, un vairs nevienu reizi uz viņu tur nepaskatījās.
Arī šoreiz nepaskatījies, viņš tomēr juta viņas skatu un zināja, ka pēc pāris stundām viņa atkal parādīsies viņa istabā, pilsētā. Jau pirmo reizi pieklauvējot pie durvīm, viņš nebija pārsteigts, viņu ieraugot, neprasīja arī, kā viņa viņu atradusi. Viņa ienāca istabā un ziņkāri to aplūkoja, kamēr Armands skatījās uz viņu. Viņa bija tērpusies vienkāršā, bet elegantā kleitā, pelēkā krāsā, augstu apkakli, apaļām melnām pogām uz viena pleca. Kājās viņai bija pelēcīgas zīda zeķes un melnas kurpes pazemiem papēžiem, kas savā vienkāršībā vēl vairāk izcēla viņas glītās, slaidās kājas. Lēnām apstaigājot istabu, viņa nevērīgi nometa savu melno somiņu uz papīriem pārplūdušā galda un ar vienu roku izņēma no tumšajiem matiem ķemmīti, pati it kā neapzinādamās savas kustības. Šoreiz Armands bija vērotājs; ar patiku viņš acīm sekoja viņas kustībām, vēroja, kā viņa pieliecās pie vienīgā loga un paskatījās ārā pāri pilsētas ielām, kā viņa ar vienu pirkstu novilka neredzamu strīpu pāri viņa gultas segai un spilvenam, kā viņa kavējās pie sienām piespraustiem zīmējumiem, kā viņa virināja plauktus, kur stāvēja viņa nedaudzie trauki un smagnējie māla kausi, no kuŗiem viņš mūžīgi malkoja karstu kafiju (arī tagad, stāvot turpat pie durvīm, viņš dzēra no kausa kūpošu kafiju), kā viņa cilāja viņa pāris katlus un pannas, pagrūstīja nedaudzās zupas un augļu kannas, kā viņa piegāja pie viņa nokrautajiem grāmatu plauktiem un tad atkal atgriezās pie papīriem pārplūdušā galda. Tagad viņa cilāja viņa papīrus, zīmējumus un, ne vārda neteikusi, ilgi un cieši tos pētīja. Beidzot viņa tos nolika atpakaļ uz galda un nostājās viņam pretī. Viņa bija slaida un gaŗa, tikpat gaŗa kā viņš.
Tu esi apbrīnojams muļķis, viņa teica.
Viņš skaļi iesmējās un ar vienu pirkstu atgrūda matu šķipsnu no viņas bālās pieres. Un tu, viņš teica, izskaties nesalīdzināmi pievilcīgāka šeit nekā pie tās šausmīgās akmeņu būdas.
Katru reizi atgriežoties viņa istabā (un Lija nāca katru dienu), viņa pārcilāja viņa papīrus un nosodīja viņa muļķību, un viņš par to tikai pasmējās. Un vienmēr viņa padevās viņam. Viņa pati nesaprata īsti kādēļ, bet padevās. Loģiski domājot, tas taču bija pazemojoši ielaisties ar tādu vienkāršu atkritumu vācēju, vienkārša darba strādnieku. Bet viņa nejutās pazemota. Viņa nesaprata, kādēļ viņa nespēja te nenākt, uz šo mazo pilsētas istabiņu, lai atkal un atkal pabūtu kaut vai kādu stundiņu viņa klātienē. Jau pirmo reizi redzot, ka viņš sameta viņu mājas atkritumus mašīnas aizmugurē, viņa nojauta, ka viņš ir kas vairāk kā tikai vienkārša darba strādnieks. Tikai - kas tieši, viņa tad vēl nesaprata. Apskatot viņa zīmējumus, viņa nebija pārsteigta. To viņa bija sagaidījusi, nojautusi viņa tik pašpārliecinātajās kustībās. Viņu tikai sadusmoja tas, ka viņš likās būt tik apmierināts pats ar savu stāvokli. Viņa darbs bija šausmīgs izsmiekls viņa spējām, kuŗas bija tik redzamas un nenoliedzamas viņa zīmējumos. Bet Lija padevās viņa smiekliem, viņa padevās īpatnējai gaisotnei viņa istabā, viņa padevās Armanda skavām un pēc tam juta, ka ir laimīga - tikai šeit, šajā mazajā istabā un tikai ar šo par sevi tik pārliecināto vīrieti. Viņa jutās vislaimīgākā tad, kad varēja atgulties uz viņa šaurās gultas un klusi noskatīties, kā viņš strādāja, pārliecies savām papīru kaudzēm, iegrimis savā darbā. Tajās reizēs viņš viņai likās vispievilcīgāks. Tajās reizēs, Lija zināja, viņa nedrīkstēja viņam pieskarties, viņu traucēt. Tas bija vienīgais, ko viņš viņai šajā istabā neatļāva. Bet viņa ievēroja, ka uz galda starp viņa papīriem vēl arvien stāvēja viņas matu ķemmīte, ko viņa tur bija nometusi, pirmo reizi te ienākot.
Laiks tiek sakropļots; šajā istabā tas vispār nepastāv. Arī šoreiz viņa ienāk kā vienmēr, nomet somiņu uz gultas, uzvāra svaigu kafiju, ielej to sev un arī viņam, jo viņa māla kafijas kauss jau atkal izdzerts tukšs. Un to visu Lija izdara klusi; visas viņas kustības ir kā klusa deja, jo viņa negrib viņu traucēt darbā.
Tikai šoreiz, piepildot viņa kausu ar kūpošo kafiju, viņa drusku kā aizmirstas. Ar vienu roku lejot kafiju, ar otru viņa viegli pieskaras viņa plecam. Viņa noliek kafijas kannu un stāv, roku uz pleca, un skatās uz viņu, uz viņa papīriem. Lija nav gribējusi viņu iztraucēt, viņas pieskāriens ir nejaušs kā neapzinoties. Viņš pieskaras viņas rokai ar pirkstgaliem, un arī viņa pieskāriens ir nejaušs, neapzināts.
Tu zini, ka es tevi mīlu, viņa saka.
Es zinu.
Viņš turpina strādāt. Viņa redz, cik viegli un ātri zīmulis pārslīd pār papīru. Liekas, tas gandrīz vai nepieskaras papīram, bet kaut kādā maģiskā veidā aiz sevis atstāj vieglas līnijas, kuŗās parādās neaizturams spēks, neapturams ātrums un nekomplicēts skaistums. Neviena līnija nav bez savas īpašas vajadzības, nekā nav lieka, nekas netiek pārspīlēts. Un kad pēdējā līnija novilkta, uz papīra ir parādījusies automašīna. Bet tie nav tikai braucamie rati. Visas Armanda automašīnas ir mākslas darbi. Katra mašīna parāda viņa sevišķo māku un mašīnas saprašanu, lai kalpotu un padarītu cilvēka dzīvi vieglāku, skaistāku. Tās bija gludas un zemas, padevās ātruma dabai. To logi bija plaši un ieslīpi, lai netraucētu kustību, bet atbrīvotu skatu. Un iekšpusē tām bija katra iedomājamā ērtība. Nebija gan telefonu, televīzoru un sēdekļos ieslēptu bāru. Tos Armands neuzskatīja par vajadzīgām mašīnas daļām. Viņa mašīnās viss bija ar nodomu - padarīt braukšanu ērtāku, ātrāku, patīkamāku, drošāku. Uz papīru malām bija sarindoti visādi skaitļi, visādi matemātiski rēķini un atrisinājumi; katrs sīkums, katra vissīkākā daļa bija izplānota un izrēķināta, lai tā būtu cik iespējams efektīva un pareiza. Tās nebija tikai pēc ārējā izskata skaistas, bet mechaniski pilnīgi perfektas. Katrs virzulis un virzuļkāts, katra ass, katrs ventilis, katrs pārvads bija perfekts. Un tās nebija nokrautas visvisādiem ornamentiem un stīpiņām, un nevajadzīgiem spogulīšiem, bet bija skaistas tieši savā tik efektīvā vienkāršumā.
Armand, Lija pēc ieraduma jau iesāka, arvien nesaprazdama Armanda nodarbošanos, kas galīgi neatbilda viņa spējām. Kāpēc -
Es beigšu rīt no rīta, viņš pēkšņi nometa zīmuli, atgrūda krēslu ar lielu troksni no galda un piecēlās kājās. Esmu gatavs.
Lija izplēta acis pārsteigta. Vai tiešām? Viņa skatījās, kā Armands ielēja sev vēl vienu kausu kafijas. Pēkšņi viņš smējās, smējās, galvu atgāzis, platu muti gardi un ar lielisku baudu.
Tikai vēlāk, kad viņi gulēja cieši saspiedušies šaurajā gultā un Lija uzlikusi galvu uz viņa pleca, pirkstu galiem viegli masējot viņa roku, viņš teica:
Tu vēlies zināt, kādēļ esmu bijis tāds muļķis, kādēļ esmu strādājis vienkāršu nepateicīgu darbu, kamēr šeit, savā istabā, klusībā un noslēgtībā esmu strādājis kaut ko daudz vērtīgāku, nesaņemdams nekādas slavas, nedz atbalsta, nedz pelņas par to. Labi, es tev pateikšu. Armands pagrozījās uz sāniem un ieskatījās Lijas sejā. Lija, vai tu saproti, kas ir parazīts?
Parazīts? Nu, liekēdis. Tāda dzīvība, kas dzīvo no citām dzīvībām, bieži iznīcinot pat šīs stiprākās dzīvības, pieprasot no tām visu, bet nekā nedodot pretī.
Jā, tieši tā. Sīkas, nevērtīgas dzīvībiņas, kas izsūc no stiprākām spēku, dzīvo tikai no citiem, bet pašas par sevi pilnīgi nevajadzīgas. Pāri visam - nekad negribu būt parazīts, Lija, nekad nepaļaušos uz citu atbalstu un spēkiem, lai pats kļūtu spēcīgs un vērtīgs. Kopš zēna gadiem vienmēr esmu apzinājies savas spējas, savu potenciālu, savu vērtību un savu atbildību pašam pret sevi. Nekad neesmu ne no viena nekā cita prasījis, kā tikai likt mani mierā, ļaut man strādāt un pašam sevi attīstīt. Tikai tā esmu varējis sevi padarīt vērtīgu. Esmu pats savs kungs. Es strādāju sev un tikai savam priekam, atbildu sev un tikai sev. Nevēlos kļūt par parazītu upuri, nedz arī vēlos kļūt citu parazīts. Tādēļ es strādāju kā atkritumu vācējs. Varēju nopelnīt tik, cik man bija vajadzīgs savam uzturam, jo nevēlos pieņemt nekāda atbalsta. Ko no manis prasīja darbā, to es spēju padarīt. Tā bija tikai manu muskuļu piepūle, bet to, ko spēj mans prāts, manas smadzenes, to es paturēju sev. To, ko spēj manas smadzenes, esmu attīstījis šeit savā istabā un privāti. Nevēlējos pieteikties darbā pie kādas lielākas automašīnu firmas, kamēr nejutos pietiekoši gatavs un izstrādājis savus plānus tiktāl, lai neviens cits ar saprātu un saprašanu par mašīnu uzbūvi nedrīkstētu tos apstrīdēt. Tur ir viss, itin viss pierādīts. Manus zīmējumus var izpētīt līdz pēdējai detaļai, pēdējam sīkumam un tur neatradīs nevienas kļūdas, nekā, kur varētu piesieties un teikt: Nē, tas nedarbojas. Es nevēlējos strādāt pie lielas firmas un saņemt no tās atalgojumu, jo tad tā varētu no manis pieprasīt ko vēlas un noteikt, kā lai es padaru savu darbu. Neviens nepazīst manu ideju tik labi kā es pats. Neviens par tām nebūs atbildīgs kā tikai es. Un tagad, viņš pasmaidīja un atgūlās atpakaļ gultā, esmu gatavs iet pie šīm firmām un piedāvāt savu darbu. Jo nebūšu vairs parazīts, un tāpat tām vairs nebūs iespējas būt par maniem parazītiem.
Lija izlēca no gultas un viņas seja bija sarāvusies dusmās. Tu mani izmantoji! Tu, tu - tu esi tomēr parazīts! Tu zināji, ka manam tēvam pieder viena no šīs valsts lielākajām automašīnu firmām!
Es zināju.
Kā tu vari -
Lija, tu maldies, Armands mierīgi turpināja, rokas aizlicis aiz galvas. Parazīts ņem no citiem, bet nedod nekā pretī. Es tavam tēvam esmu spējīgs dot tikpat daudz kā viņš man. Mans darbs, mani zīmējumi var viņu, kā arī mani, padarīt pasaules slavenu. Viņš no manis var tikai iegūt, ne zaudēt. Tā nav izmantošana. Tā ir līdzvērtīga blakus pastāvēšana. No tā sastāv veselīga civīlizācija un brīva tirdzniecība.
Bet es? Kur tad es palieku? Kur tiek man atmaksāts par to, ko esmu tev devusi? Armand, vai tu nezini, kas tu esi man kļuvis?
Es zinu. Un neesmu tev arī tajā ziņā palicis parādā. Armands piecēlās no gultas un piegāja pie Lijas, paņēma viņas rokas savējās un piespieda pie savām lūpām. Lija, viņš atkārtoja, bet šoreiz tik klusi, ka viņa gandrīz nedzirdēja viņa balsi, drīzāk juta to pret savām rokām, neesmu palicis tev parādā.
Saki to! Es gribu dzirdēt to vārdos.
Es tevi mīlu.
Viņa smējās, šoreiz viņa smējās brīvi un atviegloti, galvu atgāzusi, gardi un ar lielisku baudu. Tu tomēr esi apbrīnojams muļķis, viņa smējās. Viņš skatījās tagad uz viņu ar vieglu smīnu. Vai tad tu nedomā, ka tie, viņa teica, kas brauks tavās mašīnās, baudīs tavu zināšanu rezultātus, tomēr nebūs tavi parazīti? Ne visi būs pelnījuši baudīt tavas lieliskās spējas, Armand.
Nē, ne visi, viņš pievienojās. Bet es tomēr būšu uzvarējis. Jo mana vērtība būs nākusi no manis paša, manis pelnīta un apzināta. Man nebūs vajadzīga viņu atzīšana, lai es atzītu sava darba kvalitāti. Es nebūšu parazīts, bet ieguldītājs. Un beigu beigās man būs bijis tas neizsakāmais un neatmaksājamais radīšanas prieks, ko dod labi padarīts darbs, neatkarībā no citiem.
Šoreiz Lija piespieda savas lūpas pie Armanda rokām. Tagad viņa saprata, viņa saprata visu un zināja, ka tas, ko viņa bija nojautusi šajā tik pašpārliecinātā vīrietī, bija patiess un ka viņa varēja viņam uzticēties. Bet viņš jau vilka viņu atpakaļ pie sava galda, viņas roku turot stingri savējā, un no papīru kaudzēm izvilka vienu lapu, uz kuŗas bija uzzīmēta maza, kompakta atkritumu kravas automašīna. Viņi stāvēja kaili viens otram blakus, un Lija klausījās, kā Armands stāstīja, savā darbā aizrāvies un laimīgs, ka šī mašīna spēs padarīt to, ko desmit vecā modeļa auto, un pie tam gandrīz vai pilnīgi bez trokšņa, bez briesmīgās dārdoņas agrā rītā...