JG redakcijai
VISU TALANTU PAMATI
Savā zemnieciskā mūža galā esmu garīgi un miesīgi piekusis Nespēju sameklēt derīgu lielību ne sev, ne citiem. Jāpaliek pie mūžā izbradātā, sagramstītā, aptaustītā. Saredzēt jau varu savas jaunības iedomības, idejiņu pareizības. Mēģinu tās salīdzināt ar pašreizējās jaunatnes meklējumiem, apgalvojumiem. JG 147 numurā patika pārlasīt Zintas Aistaras-Rūtenas vēstuli, kas apliecina savu nemaldīgo dzīves ideju kapitālismu. J. Kļaviņš esot viņas darbam pārāk pavirši, aplami pieskāries. Viņas likumu nemainīgums balstoties uz četriem neiznīcības stabiem.
Par stabiem domājot arī vecuma grūtsirdībā, ielīda lūpās smaidiņš. Domas aizkliboja vistālākās senvēsturēs, kur ar meliem tika pārkrāsotas reālās patiesības. Tāpat bija arī manā jaunībā. Pirmais likumstabs ikvienam turējās starp muti un tūpli. Nākošais liptin lipa starp vīriešu un sieviešu dzimumkārībām. Tālākie veidojās varas un slavas pīlāros. Varenie − pielūdzamie (un arī nolādāmie) bija reti. Dažādām kalpībām nodevās daudzi. Visām iekārtām praktiskā elpošana ir kapitāls (naudiņa). Arī komūnistiem.
Valentīns Pelēcis
JG redakcijai
Ar interesi lasīju Zintas Aistaras un Jāna Kļaviņa domu izmainu (JG 147) par Aistaras stāstu Ieguldītājs (JG 143). Kaitināja tikai fakts, ka Kļaviņa vēstules nobeigums pārcelts uz nākamo numuru. Vēstules gan nevajadzētu sadalīt turpinājumos Tas nevajadzīgi saplacina lasītāja entuziasmu un intellektuālo asinskārību.
Z. Aistaras stāstu pirmoreiz izlasot, arī man likās, ka jaunā autore rotaļājas ar vārdiem un situācijām no ironijas perspektīvas. Pat stāsta virsrakstu Ieguldītājs es automātiski savā apziņā neiztulkoju kā The Investor, man tā bija tikai otra alternatīva! Tātad vismaz divi (un nez cik vēl) lasītāji ir Aistaras stāstā saredzējuši ne gluži to, ko autore vēlējusies parādīt. Tas nav nekas neparasts, bet tikai pierāda, ka zem ideoloģisku polemiku slāņiem rakstniekam reizēm tīri neapzinīgi izdodas ielikt savā darbā kaut ko vairāk par savu emocionāli angažēto un bieži vien pārejošo pārliecību. Nav tiesa, ka autora darbs pauž tikai tās idejas, ko tas pats ir publiski par šo darbu interpretējis. Reiz publicēts, ikviens darbs pieder visiem lasītājiem un viņu subjektīvajai interpretācijai
Zinta Aistara ar laiku varētu kļūt laba latviešu proziste. Tomēr būtu ieteicams ideoloģiskos aspektus visumā ņemt ar mazu sāls graudiņu. Ideoloģijas nāk un iet, un vakardienas ideoloģija šārīta gaismā var likties, ja ne gluži smieklīga, tad katrā ziņā pabālējusi un naīva. It īpaši Eina Renda (Ayn Rand) ar savu filozofiju un dolarzīmīšu brošiņu pie kostīmjakas atloka kļuva passé jau piecdesmito gadu beigās. Šodien tai ir tikai esoteriski kultiska nozīme mazāk attīstītajās provinciālajās Amerikas kultūras kabatās. Tad jau daudz interesantāk būtu iedziļināties zinātniecībā (scientology), kā to vienā no saviem darbiem jau izmantojusi Laima Kalniņa.
Aistaras apgalvojums, ka altruisms ir viena no komūnisma slimīgām atvasēm ir galīgi aplams. Altruisms ir tikpat vecs kā cilvēce un tikpat vecs kā tā negatīvais pretpols − egoisms, ko pauž Eina Renda, un, kā rādās, arī Aistara.
Vēl jāpiemin, ka pārlieka polītiskas ideoloģijas slavināšana beletristikā ir visumā lasītājiem netīkama, neatkarīgi no tā, kuŗu virzienu tā pārstāv. Ja trīsstūris Armands, Lija un kompaktais atkritumu autiņš illustrē autores kapitālistisko ideoloģiju un pārliecību, tad der atcerēties, ka šo pašu formulu lietoja padomju rakstnieki, it īpaši Staļina laikos. Protagonisti savos romantiskajos piecgades plāna prātojumos parasti gan bija apģērbušies, un viņu vārdi bija mazāk daiļskanīgi (teiksim, piem.: Jevlampijs, Ņinočka un traktors.)
Šai sakarībā nāk prāta līdzība par pīles spārniem. Ja labās un kreisās ideoloģijas novirzienus novietotu pīlei attiecīgo spārnu galos, kamēr tā savus spārnus turētu izplestus, starp abiem galiem, attālums liktos ievērības cienīgs. Bet kas notiktu brīdī, kad pīle savus spārnus sakļautu? Abi gali satiktos uz mata tai pašā vietā
Nora Kūla
JG redakcijai
VALSTS NĀCIJA
Jānis Purvinš-Jurjāns (JG 145) nosoda nacionālismu. Labi. Bet tad liekas, ka tas ir, lai slavētu kādu citu viendimensionālu ideoloģiju (Radītājs, Svētie Raksti, Universālie likumi...) Nav grūti nosodīt Hitleru, bet Chomeini arī ne.
Kā var runāt par nacionālismu un nerunāt par valsts jēdzienu? Vienas valsts iedzīvotāji ir nācija: valsts valdošā grupa izlieto nacionālismu, centrālismu un valodu, lai panāktu homogenu grupu ar kopības sajutu (Francijā likvidē 7 iedzimtas tautas...)
Ģermāni meklēja (un tāpēc tik daudz teorētizēja) nāciju, attīstot kopības sajūtu, lai radītu spēcīgu un homogenu valsti. Francija bija spēcīga un centralizēta valsts, kuŗā zem liberté, egalité, fraternité kļuva arvien centrālizētāka. Vienādi vai otrādi mērķis bija šablons − cilvēks un valsts ar eliti vai kliķi priekšgalā, izslēdzot dažādību attīstībā un izdzēšot grupu vai indivīdu vērtēšanas sistēmas. Lai apgaismotu šo valsts nacionālismu, jāatceras, ka 1793 gadā Francijā sauca par revolucionāriem tos. kas runāja franciski (ap 50%). Ko teikt, kad valsts nācija ir ar monoreliģisku vai monopartejisku plīvuru? Vai reliģija ar valsts nācijas plīvuru?
Par Šveici autoram būtu labāk jāinformējas. Sonderbunda pilsoņkaŗa pamati bija lielā mērā reliģiski, un personas tiesības tika izcīnītas katrā kantonā citā laikā un veidā. Valdīšanas formas liek vērā etnisko dažādību. Šveicē pamatprincips ir lokālā dažādība: lemšana ir viszemākos iespējamos līmeņos (pagasta kantonā un kad nevar citādi − federālā). Katrā līmenī ir tiešā demokratizācija t.i. indivīdu grupas var pieprasīt balsošanu pret parlamenta lēmumiem vai par ārpus parlamenta izstrādātiem likumiem. Šveicē ir četras valdības valodas, un lielākā daļa lēmumu notiek vienā (vietējā) valodā. Jūras kalnu etnisko problēmu daļēji atrisināja, radot (1975) jaunu kantonu. Cik es zinu, Šveices alemāni ir vienīgā valdošā etniskā grupa pasaulē, kas ir lepna uz saviem dažādiem dialektiem un tos lieto.
Runājot par personas tiesībām, savu identitāti un savu personīgu vērtēšanas sistēmu attīstīt nedrīkst aizliegt. Identitātē ir etniskas sastāvdaļas: valodā, vārdos ir apkārtnes (ekoloģiskā) izpratne, ir grupas vēsture. To tīšām nosauc par nacionālismu, sajaucot tiesību uz identitātes dažādību ar vienas viendimensionālas ideoloģijas nejēdzībām un fanātismu, kas apgalvo, skarot vienu problēmu vai vienu vienīgu mērogu, ka atrisinās visas problēmas. Vārdu viens var pārāk bieži iztulkot kā mana vara.
Ansis Reinhards Šveicē
NACIONĀLISMS UN LATVIEŠU TAUTAS NĀKOTNE
Nacionālismu jeb patriotismu var raksturot kā prāta nostāju, kuŗā cilvēks izrāda dziļu mīlestību, uzticību un dedzīgu atbalstu savai valstij, it sevišķi, ja sadursme notiek ar citām valstīm. Nacionālisms ir laicīgs jēdziens, cieši saistīts ar polītiku, ekonomiju un sabiedrības labklājību ikdienas dzīvē. No baznīcas viedokļa nacionālismā nekā dievišķa nav. Militārisms bija līdzeklis, kā šo jēdzienu sasniegt, un cīņas nav beigušās šodien.
20 g.s. sākumā valsts nozīmēja zināmu tautu noteiktā polītiskā robežā. Polītiskā iekārta bija vai nu diktatoriska, demokratiska vai despotiski plutokratiska. Šodien valsts pastāv tikai apzīmētā polītiskā robežā, kur tautas tīrība, kultūra un ticība nav vairs noteicošais faktors, kā, piemēram, Amerikā, Padomju Savienībā, Austrālijā, Kanadā un citur. Bieži šis valstis ir polītiski, ekonomiski un militāri varmācīgas. Un 20 g.s. pēdējā posmā nacionālisms jāraksturo kā tāda prāta nostāja, kur valsts ārzemes un iekšzemes policija atspoguļo valsts (ne cilvēka) labklājību; kur likumīgā aizsardzība, ekonomija un sabiedrības atbalsti raksturo indivīda esmi; un militārā vara signalizē drošību.
Ko tas nozīmē latviešiem? Labu un sliktu ziņu. Normālos apstākļos Latvija tagad baudītu to pašu mieru, ekonomisku attīstību, polītisku un sabiedrisku maiņu kā mazās Eiropas zemes: Holande, Īrija, Dānija, Beļģija u.c. Sliktā ziņa: Padomju Savienība nolēmusi iznīcināt Latviju, un trimdas latviešu ir par maz skaitā, lai uzturētu sevi kā sugu veselīgu. Bez tam trimdas latvieši dzīvo visnepiemērotākos apstākļos no nacionālisma viedokļa. Trimdiniekam nav zemes, dabiskas kultūras, ekonomiskas un polītiskas bazes un, visvairāk, tautas sakņojuma esamībā, uz ko visi minētie faktori balstās.
Par latviešiem bijušā nacionālā Latvijā var teikt tikai to: viņi ir tie nozīmīgākie, visvienotākie, visstiprākie un vistuvāk nacionālisma jēdzienam. Viņi ir de facto, bet viņi ir arī vieni, izolēti, brutāli apspiesti un apzinīgi tiek apkauti.
Trimdas latvieši atkal cieš no pārliekas brīvības. Asimilācija, izklīšana pa pieciem kontinentiem un mākslīgi atbalstīta kultūra ir drošas zāles iznīkšanai. Pat reliģijas, kā katolicisma, islama vai judaisma ar savu ciešo sabiedrības garīgo un polītisko disciplīnu trūkst mazajai latviešu trimdas grupai, kuŗā ir tikai ap 150.000-180.000. Ar trešo ģimenes pakāpi mēs varam sagaidīt jau zināmus rezultātus.
Tātad ko var darīt? Var runāt par Latvijas atbrīvošanu ar trimdas latviešu militāro spēku. Var cerēt uz Padomju Savienības iekšēju sabrukumu. Bet tas nenotiks. Atliek vienīgi latviešu trimdinieku uzglabāšana, cilvēku skaita pieaugums, ticība, ka ar laiku apstākļi uzlabosies un nozīmīgi sakari ar Latviju atjaunosies. Lai tas notiktu, ir jārada radikāla maiņa latviešu trimdinieku dzīvē. Mums ir jārada aizvietotāja (proxy) valsts trimdā.
Sekojošais plāns paskaidro šo domu.
a) Mums vajag tautas vadoņa − personas, kas vieno, vada, balsta un apgaro.
b) Mums jādzīvo vienā vietā − pilsētā vai vienā valstī.
c) Mums vajag profesionālas latviešu organizācijas, profesionāli vadītas un algotas.
d) Mums vajag šo vienu profesionālo latviešu organizāciju sadalīt divās daļās − polītiski vadošā, kas rūpētos par stratēģiju un sabiedriski vadošā, kuŗa rūpētos par ikviena trimdas latvieša ikdienas dzīves labklājību.
e) Mums vajag sabiedrības vadošo daļu sadalīt zinātnieku, tieslietu, finanču tirdzniecības, izglītības, mākslas un ģimenes pašaizsardzības nodaļās.
f) Mums vajag uz kooperatīva principa skolu, bibliotēku, baznīcu, koncertzāļu, sporta zāļu, viesnīcu, biedrības namu, veco laužu namu, veikalu, fabriku, krājkašu.
g) Mums vajag uz kooperatīva principa vienas avīzes spiestuves, apgāda.
h) Mums vajag ikvienai personai tiesību paturēt personīgo un financiālo brīvību, bet tiesību pieprasīt palīdzību personai uz noteiktu laiku visos kollektīvos pasākumos, par ko saņem algu.
i) Mums vajag vienas polītiskas partijas ar polītiku trimdai un nākošai Latvijai.
Ar šo plānu mērķis ir skaidrs. Ir arī skaidrs, ka stratēģija un ikdienas praktiskais darbs vienam otram līdzētu, tā lai ikvienam trimdas latvietim ir skaidrs, kādēļ viņš dzīvo un strādā. Lai dzīvo latvieši!
Jēkabs Šalme
JG redakcijai:
Paldies A. Vilkam par informatīvo lasītāja vēstuli Akls naids vai takta trūkums? (JG 147). Bez tās JG līdzstrādnieki un lasītāji paliktu neziņā par to, ka Baznīcas kalendārā ir publicēti ne vien draudžu un to darbinieku saraksti un adreses, bet arī pēdējo patriotisko un tikumisko stāju koeficienti. Tagad visiem būs skaidrs, ka ilggadīgiem latviešu draudžu mācītājiem tiek a priori piešķirtas augstas patriotiskas un tikumiskas stājas. Jābrīnās, kālab šāda informācija nebija pieejama agrāk?
O.F. Kosa
JAUNĀS GAITAS labvēļu sarīkojums
Jaunās Gaitas labvēļu vakariņas Toronto, 1984. gada 24. martā izdevās teicami. Runāja Dr. V. Zeps, tēloja Dr. B. Rubesa, priecājāmies visi, un tīrais atlikums no vakara bija $1200.− Tai pašā reizē ar ziedojumiem Jauno Gaitu atbalstīja:
KANADĀ
Jānis Skrastiņš (Tor.) $30.−, N. Šedrika (Ham.) $30−, Imants Sakss (Ham.) $20.−, Pēteris Vasariņš (St. Kat.) $20.−, Aina Zemdega (Ham.) $30.−, Laila & Pāvils Cakuli (Ham.) $60.−, Inese & Valters Ziediņi (Tor.) $40.−, H. Tērauds (Ham.) $5.−, Hermīne & Pēteris Lazdiņi (Ham.) $30.−, Modris Zandbergs (Sarnia) $30.−, Mirdza Dilevko (Tor.) $30.−, Edvīns Ziplāns (Tor.) $25.−, Ilze Medne (Tor.) $30.−, Jānis Mieriņš (Otava) $60.−, Nikolajs S. Bulmanis (Tor.) $25.−, Roberts Freimūts (Tor.) $30.−, Baiba Šmita-Kalēja (Brantforda) $30.−.
ĀRPUS KANADAS
Helga Dajevska (Ņujorka) $10.−, Dr. Andrejs Ķīsis (Bay Village, OH) $25−, Dzidra Reimane (CT) $5.−, E.L. (Seattle. WA) $30.−, Magdalēna Rozentāle (Minneapolis) $10.−, R.B. Balodis (Norwalk, CT) $10.−, Sulamīte & Kārlis Ozoliņi (St. Paul) $30.−, Jānis Liepkalns (Minneapolis) $10.−, Ilga Dinberga (Reading, MA) $20.−, Aivars Ruņģis (Kalamazū, MI) $10.−, Aina & Fricis Dravnieks (Minneapolis) $25.−, Anita Grīnvalde (Vašingtona) $15.−, Jānis Ozoliņš (Bloomington, IN) $25.−, Visvaldis Reimanis (Kalamazū, MI) $30.−, Maija Šlesere (Bostona) $30.−, Alfrēds Krūkliņš (Kenilworth. NJ) $25.−, Ausma Rābe (Staten Island. NY) $30.−, Uldis Bluķis (Ņujorka) $30.−, Valdis Krāslavietis (Rolling Meadows, IL) $15.−, Raimonds Slaidiņš (Sauda Arabija) $30.−, Nora Kūla (Bostona) $20.−.
Ziedojumu kopsumma $1085.−. Jaunās Gaitas uzdevumā visiem labvēļiem mīļš paldies.
Ingrīda Bulmane
