JG redakcija:

Zinātnieka Māra Bites raksts par smadzeņu trīsvienību un psīcholoģiskiem filtriem izraisa vairākas papilddomas.

Raksts ir pamatots uz Pola Meklīna (Paul McLean) pētījumiem par smadzenēm un šo smadzeņu sadalīšanu trijās dalās, ik daļai piedēvējot noteiktu izrīcības faktoru. Tā viena daļa nosaka mūsu vides aptveri, otra − mūsu jūtu normu un trešā − domāšanas iespējamību. Kā mēs izmantojam šīs dotības, atkarājas mūsu dzīvošanas spēja no ekoloģiskā un ķīmiskā viedokļa. Citiem vārdiem, cilvēka esme balstās uz pareizu ķīmikālijas informācijas izfiltrēšanu un attiecīgu piemērošanos dabas apstākļiem. Nopietnas ļaunas sekas rodas, ja informācija tiek nepareizi uzņemta un piekļaušanās dabas apstākļiem ignorēta. „Un tā daba.” raksta Bite, „spēlēdamās ar cilvēku dažādību, atļauj notikt eksperimentam, kuŗā cilvēku sugai ir dota spēja pašai noteikt savu nākotni.... ja latvieši savu filtru nefleksibilitātes dēļ šajā eksperimentā zaudē, tad dabai par to nebūs nedz silts, nedz auksts.” (JG 143. 51)

Raksts ir daudz nopietnāks kā šī pēdējā piezīme par latviešiem. Taču tā kā raksts bija sarakstīts tā, lai veicinātu pārrunas, tad ļaušos tai tīklā krist.

Zinātnieki jau labi zina, ka homo sapiens sapiens* uz šīs zemes lodes ir bijis apmēram 100.000 gadu: homo habilis − ap miljonu gadu un homo erectus − pusotra miljona gadu. Kopsummā − cilvēks kā cilvēks, pēc pēdējiem pētījumiem, šo zemes lodi apmājojis trīsarpus miljonus gadu. Homo habilis un homo erectus izmira un palika homo sapiens pēctecis − homo sapiens sapiens. Un mēs tie esam − visnežēlīgākie, visdrausmīgākie no visiem homonoidiem. Kādēļ izmira homo habilis un homo erectus mēs nezinām, bet mēs zinām, ka kopš homo sap. sap. pārņēma virsroku uz šīs zemes lodes, viņš pats savu sugu ir apkāvis visnežēlīgākā veidā. Šī homonoida izdoma un varmācība ir pār visu saprātu un jēgu. Taču tai pašā laikā mēs zinām, ka no visām dzīvojošām radībām uz šīs zemes lodes, kuŗu skaits ir vairāk kā simt miljonu daždažādu radījumu, tikai viens procents vēl pastāv. Šodien ap 200 dzīvu radījumu izmirst ik nedēļu homo sap. sap. ietekmē.

Ko domā zinātnieks Māris Bite par šo informāciju? Vai te daba spēlējas ar cilvēku? Vai cilvēks spēlējas ar sevi? Vai ir vispār iespējams cilvēkam sevi pacelt virs cilvēka spējām? Šie nerimstošie jautājumi ir ļoti veci, un pat fakti par mūsu smadzeņu sadali un to darbību neatrisina jautājumu, kādēļ dzīvība izmirst. Pat cilvēka nežēlīgā daba ir tikai viena daļa no mūsu kopējās esmes.

Un kā šī informācija ietekmē mūsu izpratni par latviešu tautu? Te nu iznāk vairāk čalošanas nekā skaidras zinātniskas iztirzāšanas, jo runāt par tik ārkārtīgi mazu daļu visā dzīvojošā radībā ir tas pats, kā spriedelēt par to, ko viena amēba darīs otrai nākamajās divdesmit četrās stundās. Pirms 20.000 miljonu gadiem tik tikko sāka veidoties mūsu solārā sistēma, un ir saules, kas ir lielākas par mūsu solāro sistēmu. Nesen Pionieris 10 (amerikāņu izplatījuma probs) atstāja mūsu solāro sistēmu, ceļojot 11 zemes gadus, un zinātnieki domā, ka Pionieris 10 vēl pastāvēs, kad saule sen būs apdzisusi 5 biljonu gadu laikā. Ja homo sap sap. vēl dzīvos, tas ir, ja viņš sevi nebūs uzspēris gaisā ar atomu ieročiem, tad miljonu gadu laikā viņš būs fiziski mainījies tik tālu ka šodienas cilvēks nepazīs nākotnes cilvēku. Līdzība būs, bet etniskās grupas būs pilnīgi izzudušas.

Nu vai lai vēl runāju par latviešu nākotni? Zinātniekam Mārim Bitem ir taisnība, ka ekoloģija un psīcholoģiskie filtri tuvākā nākotnē noteiks attīstības posmus un var rasties nevienlīdzības cilvēku starpā tīri no dabas un ķīmikāliju viedokļa. Tas nozīmē, ka nacionālisms, territorijas piesavināšanās, reliģija var viegli kļūt par gaŗāmejošiem jēdzieniem un ka nākotne prasīs pavisam citas normas − jēdzienus, kādus mēs šodien nemaz nevaram iedomāties

Un iztirzājot šo latviešu jautājumu vēl tuvākā apjomā, jāsaka, ka latviešiem lielas nākotnes nav. No vēstures grāmatām mēs mācāmies, ka cilvēku ciltis nāk un iet, tās tiek apkautas, pārņemtas vai ģenētiski izmirst. Labs piemērs ir bijušais Mezopotamijas rajons, ieskaitot tagadējo Turcijas rajonu, un Dienvidamerikas rajons. Nesen lasījām, ka Eblā (Ebla), Rietumturcijā, bija civilizācija vecāka par Ābrama laikiem ar etnisko grupu, kuŗas vairs nav un nebūs. Skaita ziņā mūsu par maz, lai ietekmētu citas tautas vai pat sevi pašus. Mums mirstība ir lielāka par dzimstību. Un, saprotams, tagad ir daudz jauktu laulību, kuŗas no ģenētiskā viedokļa rada puslatviešus.

Bez tam trimdā mēs esam pārāk izkaisīti, lai cits citu ietekmētu ikdienas dzīvē, un tieši šī ikdienas dzīve ir tā, kas nosaka cilvēka esmi. Tas jau ir tas pats, par ko Māris Bite raksta. „Fiksi” lidojumi uz Ameriku vai Zviedriju nenodrošina mūsu nākotni − drīzāk lidfirmas ienākumus. Un par LaRAs 4. Rakstnieku salidojuma 1982 gadā, Portlandē, paneļdiskusijas lēmumiem lasām:        ...grāmatu rakstīšana un publicēšana trimdas autoriem nevar nodrošināt dzīves iztiku.” Tātad jau tagad nav pietiekoši latviešu lasītāju. Un tas nav tikai veco ļaužu izmiršanas dēļ (nākošajos 10-15 gados izmirs visa vecā Latvijā dzimušo ļaužu paaudze), bet arī (daļēji) televīzijas popularitātes dēļ.

Pirms 60tajiem gadiem latvieši lielāko tiesu visu informāciju guva no latviešu avīzēm un grāmatām. Tad televīzija lēnām pārņēma dzīvojamo istabu, un ar laiku latviešu publikācijas nespēja sniegt pietiekami ātri un informātīvi to zinu, ko televīzija pasniedza. Bez tam šī informācija bija par brīvu. Televīzijas ietekmē latviešu publikācijas kļuva vēl atšķirīgākas un īpatnējākas kā jebkad. Normālā ikdienas norma pazuda un kļuva par kaut ko, kas ir interesants, savādāks, bet ne svarīgs. Mēs visi tagad varam iztikt bez latviešu publikācijām. Šīs publikācijas neietekmē mūsu darbu vai ikdienas dzīvi.

Savelkot kopā visu teikto par cilvēka nākotnes esmi, redzam, ka ne tikai cilvēks bioloģiski mainās, mainas arī daba, solārā sistēma un mainās cilvēka prāts: tas kas šodien ir svarīgs, rīt jau nenozīmīgs un tas. kas pagātnē, jau sen izbijis. Vai darām pareizi, ja tik cieši mēģinām turēties pie Latvijas laika vērtībām un nepārtraukti apmulsinām savus prātus ar dziesmu svētku kultiem un pat orģijām? Vai mūsu psīcholoģiskie filtri neklibo, kad uzspiežam ētosu, kas nav ģeniāls un organisks? Latvijā daudzām šīm izrīcībām bija dabiska nozīme. Trimdā Jāņu „balles” nozīmē pļēgurošanu cauru nakti, un dziesmu un deju dienas ir tikai uzvedumi uz skatuves. Seno latviešu dejas un dziesmas bija daļa no ikdienas dzīves, kam bija garīga un kulturāla vērtība Cilvēks guva psīcholoģisku pacilājumu no šīm izdarībām. Un tā bija tauta ar savām gara mantām un zemi. Šodien mēs dzīvojam priekšpilsētās ar dārziņu aizmugurē un priekšā, skatāmies televīziju, kamēr ēdam, un apmeklējam latviešu klubu, kad nav cita ko darīt. Kur te ir latvietība? Patiesi, latviešu homo sapiens sapiens būs grūti laiki priekšā!

Jēkabs Šalme Bradfordā, Anglijā

 

* Domājošais cilvēks domā: homo sapiens sapiens ir attīstījies no homo sapiens

 

 

 

ATBILDE JĒKABAM ŠALMEM

J. Šalme savas vēstules pirmajā daļā labi izgaismo latviešu tautas lomu kā sīku, pārejošu sastāvdaļu universa grandiozā procesa fonā. Raksta otrā daļā saskatāmi faktori, kas atbalsta tezi, ka latviešu tautai nekāda liela nākotne, pat īstermiņā, nav paredzama.

Atbildot uz Šalmes labi pamatoto jautājumu: „Kur te ir latvietība?” man jājautā pretī: „Kas ir latvietība?” jo, proti, ja uz šo jautājumu nevar atbildēt, tad gan iznāk tikai čalošana, nevis zinātniska analizēšana.

Zinātnieka uzdevums ir pētīt esmi un formulēt kvantitatīvus, pārbaudāmus modeļus tās izprašanai. Technologi nodarbojas ar derīgu atziņu realizēšanu, lai izvirzītu jaunus produktus un sistēmas (lielāko tiesu gan profita vai territorijas apsvērumu rezultātā).

Savās piezīmēs par dabu un tās „vienaldzību” pret latviešiem kā tautu vai sugu es nebiju pajokojies, bet gan norādījis uz to. ka, neattīstoties, sugai nav pastāvēšanas (evolucionārā nozīmē) cerību. To Šalme arī sapratis, bet gan visnegatīvākajā nozīmē, konstruktīvi norādīdams uz dažiem cēloņiem, kas gluži nemanot iznīcina emigrācijas latviešu nākotni (televīzija, ikdienas dzīve izkaisītā vidē u.t.t.)

Vispār jāsecina, ka „latvietībai” kā jēdzienam nav zinātniskas definīcijas. Tādēļ arī raksti par šo tematu, šķiet, visai gaisīgi un nekonkrēti, ja neieskaita akadēmiskā sausuma stilā sakopotas tēzes par zināmiem tā aspektiem, piemēram: klēts kā zemapziņas simbols modernā latvieša ikdienā (psicholoģija) vai diētisko vielu iztrūkuma ietekme latviešu caurmēra ķermeņa proporcijās (antropoloģija, medicīna).

Īstenībā ir tā, ka jēdzienu „latvietība” lieto kā kādu vispārinātu zīmi, kas norāda, ka materiāli, par ko ir runa, vienā vai otrā veidā saistīti ar Latviju un latviešiem. Pastāv iespēja, ka emigrācijas izkaisītajos apstākļos šīs zīmes biežo piesaukšanu izmanto kā identitātes apliecinājumu.

Ja iezemiešu presē būtu runa par „angliskumu” vai „amerikānismu”, katrā ziņā būtu skaidri saprotams, ka temats apstrādāts no kāda zinātniski šaubīga viedokļa: iespējami no kādas politiskas noslieces vai morālas mācības skatījuma viedokļa − to uz vietas noraidītu kā nezinātnisku.

Disciplīnas, kuŗām būtu tendence izsaukt „latvietību” vai „amerikānismu”, ir polītiskās, psīchoanalitiskās un reliģiskās: disciplīnas, kas balstās uz emocionāliem un zemapziņas priekšstatiem, nevis uz zinātniski taustāmiem un mērījamiem objektiem.

Objekta eksistence tikai kā zemapziņas priekšstatam nenozīmē to, ka tā eksistence tāpēc ir jānoraida, jo kvantificēšanas nespēja nozīmē tikai to, ka vēl nav attiecīgi attīstīta konceptuālā baze, no kuŗas ar šādiem „netaustāmiem” rīkoties (zinātniski kvantitatīvi). Ka tā ir, apliecina filozofijas (nekonkrētu jēdzienu loģiskā apdare) tūkstošgadīgā eksistence.

Runājot par latvietību, bieži palaiž gaŗām faktu, ka emigrācijas latvieši nav nedz latviešu tautas serde, nedz avangards, nedz arī vairākums: viņu izdarības tātad arī nav iztulkojamas kā latviešu tautas ikdienas normas. Pētījot emigrācijas normas un izpausmes, mēs nepētījām vis latvietību, bet gan distortētu tās formu. „Latvietības” analizēšanas emigrācijas latviešu sabiedrībā augstfrekvences salīdzinājums ar iezemiešu ne visai biežo nodarbošanos ar līdzīgiem tematiem jau automātiski norāda, ka kaut kāda distorcija ir manāma. Ir iespējams, ka, analizējot šīs distorcijas, atklāsim gan asimilācijas, gan citu parādību cēloņus un atradīsim, ka esam līdzīgā situācijā ar ikkatru emigrantu grupu. Šādas analīzes notiktu visas latviešu tautas labā, jo, rīkojoties kā zinātnieki un techniķi, mēs spētu, izmantojot esošos apstākļus, ja ne tagad, tad iespējams nākotnē panākt savas vides ietekmēšanu sev par labu.

Vispārējais sašutums par emigrācijas latviešu sabiedrības šķietamo „tukšumu” ir, manuprāt, labi pamatots. Nespēja elektronizēt „latvietību” topošajām paaudzēm kaut vai ar tik vienkāršu demonstrējumu, kā ar latviešu valodā pasniegtu videoierakstu bērniem, lai parādītu, ka latviešu valoda nav tikai kaut kāda aizvēsturiska nostalģija, ir tikai viens piemērs, kas attēlo mūsu t.s. pretasimilācijas programmas neefektivitāti. Nespēja koordinēt emigrācijas „latviskumu” ar Latvijā dzīvojošās tautas daļas organiski attīstījušos „latviskumu”, lai kāds tas no šīs puses mums arī izskatītos, ir garantija, ka emigrācijas sabiedrība visai drīz kļūs par nokaltušu zaru.

*  *  *

Kā piemēru, ka rodas grūtības definējot šo mūsu laikos strauji mainošos, bet intuitīvi saprotamo jēdzienu „latvietība”, der palasīt nesen iznākušo Archīva 23. sējumu „Demografija” (Red. E. Dunsdorfs. Melburnā. 1983).

Šī krājuma rakstos, kuŗos nenodarbojas ar tiešiem demografiskiem datiem, ir runa par        latviskuma saglabāšanas grūtībām” (17. lp.) un mudināšana domāt „... par mūsu tautas pašnāvīgā dzīves veida nejēdzību un par tautas tikumos (patiesībā: netikumos) akceptēto neatbildību par savas rīcības sekām tālajā nākotnē” (135. lp.)

Šie raksti, kam nav „zinātniska” satura, kas nav arī tāpēc tikai čalošana, dokumentē autoru esmes izpratni un kā tādi, ievietoti rakstu krājumā, kļūst par derīgiem pētniecības objektiem. Kaut arī šajos rakstos „latvietība” nav definēta, tajos atklājas zināma „latvietības” forma, kas arī daļēji norāda uz to, kāpēc asimilācija notiek gan latviešos, gan arī citās etniskās grupās kosmopolītiskās situācijās.

Kultūras „šoki”, kas panāk iebraucēju asimilēšanos un distancē viņus un viņu bērnus no tautas, pasaules mērogā ir mazāk nozīmīgi par tiem kultūras „šokiem”, kuŗus izbauda iezemiešu masas technoloģijas attīstības ietekmē. Dabīgi: emigrants dabū dubultīgi „pa sprandu”, kādēļ viņam arī ir svarīgāk apzināties, kas ar viņu notiek. Nesaprašana ir vislielākais cēlonis situācijām, kuŗās notiek „atmešana ar roku”.

Čalošanai ir tikpat liela loma kā „zinātniskai analizēšanai”, ja mērķis ir nokļūt pie konceptuālas skaidrības.

*  *  *

No zinātniskā viedokļa vispār saprotamā tendence ievietot šais laikos automašīnas iegādes nepieciešamību (materiālisms) un ķīmisko kontraceptīvu lietošanu (izvirtībai morālā pagrimuma kategorijā nedz veicina šo faktoru zinātniskas apdares, nedz arī tuvina mūsu izglītoto, bet ātri attālinājušos jauno paaudzi: paaudzi, kuŗas ikdienas normas un arī „latvietības” − jau tā ir gandrīz „nesaprotami” pārvērtušās.

Patriarchālā tendence uzlikt jaunatnei uz galvas nejēdzības un neatbildības laurus, kad tā kā cilvēki mēģina tieši pretējo − pēc savām vislabākajām spējām izķepuroties − nav nekāds objektīvas morālās sistēmas kalngals, bet labi izanalizēts zemapziņas territoriālisma mechanisms, no kuŗa mums nav jābēg, bet gan jāietilpina tautas ikdienas normas saprašanā.

*  *  *

Jaunās Gaitas zinātņu nodaļas redakcija uzaicina lasītājus izteikties par latvietību un latviešiem zinātnes un technikas kontekstā.

Māris Bite

 

 

 

JG redakcijai:

Lūdzu, lūdzu neizdodiet vēl kādu t.s. humora numuru. Pirmajā numurā samocītie „joki” bieži pārspēja pat „Literātūriņas un māksliņas” Cumlaka kārtīgai sociālai dzīvošanai pamācošās rindas. Daudz lielāku humoru sagādājuši vairāki „nopietni” raksti regulāros JG numuros. Piemēram, mani īpaši uzjautrināja T. Ķiķaukas teikums: „Raimonds Pauls ir muzikāla enerģija, kas nākusi no saules un apspīd arī mēnesi.” Likās pilnīgi neticami, ka arī Jaunajā Gaitā nu skrodeŗi vērtē pakavnaglas vērtību.

Arvīds Purvs Kanadā

 

 

 

JG redakcijai:

Akls naids vai takta trūkums?

Daži rakstītāji Jaunajai Gaitai, nereti un bez pamata, iedzeļ tiem, kuŗi stāv ārpus šī žurnāla lasītāju aprindām un nav vienisprātis ar izdevuma pasniegto saturu.

Lai kādu noniecinātu (kā to bieži dara viņā pusē!), neglītākais gājiens ir sākt tā priekšvārdu ar mazo burtu, vai noņemot amata apzīmējumu vai titulu.

Šoreiz to paveicis N. Bulmanis, Jaunās Gaitas bieži atkārtotā stilā izteikdamies (skat. JG 1983. g. Nr. 143) par tumsonības gara atdzimšanu Bostonā kāda F.H. Ruperta personā.

Ieteicu Bulmanim iegādāties Baznīcas kalendāru, ja tāda viņam nav, lai zinātu, ka F.H. Ruperts ir ilggadīgs latviešu draudzes mācītājs Bostonā, par kuŗa patriotisko un tikumisko stāju neviens nešaubīsies, atskaitot Bulmani un citus ar viņam līdzīgiem uzskatiem.

A. Vilks

 

 

 

JG redakcijai:

Loti iesaistošs žurnāls. Naudas gan nav, bet abonēju tālāk.

Sandra B. Toronto

 

 

 

JG redakcijai:

Saņēmu JG 143. numuru, kuŗā arī parādās mans stāsts „Ieguldītājs”. Paldies. Bet lasot nodaļu „ln This Issue,” biju ļoti nepatīkami pārsteigta par J. Kļaviņa vārdiem par šo manu darbu. Specifiski J.K. vārdi:

The main character, a garbageman, artist and designer, professes to want to make life more attractive and efficient for others as well as himself, but in reality exploits others in his climb to success.

Gribu šeit noskaidrot, ka tāds ir J. Kļaviņa vērtējums par kapitālistisko filozofiju − ne mans! Katrā ziņā tāds nav parādīts šajā stāstā, un man jādomā, ka J.K. ir neuzmanīgi un pavirši to lasījis. Kuŗā vietā J.K. saredz, ka Armands izmanto kādu citu savam labumam? Kapitālisms ir vienīgā sistēma, kas nepieļauj nevienam otru izmantot, ne savam, bet galvenais − nevienas kollektīvas grupas labumam. Kapitālisms ir vienīgā sistēma, kas pastāv uz individa tiesībām, tas ir, the right to pursue one's own happiness, free to do so without being forced to sacrifice any part of oneself, any part of one's abilities, beliefs, freedoms for anyone else, restricted only by respecting that every other individual has the same right” (The Crucial Difference, Z. Aistars).

Ja J.K. tādu vērtējumu saredzējis Lijas izsaucienā: „Tu mani izmantoji!” − lūdzu pārlasīt Armanda atbildi: „...tu maldies... parazīts ņem no citiem, bet nedod nekā pretī... no manis var tikai iegūt, ne zaudēt. Tā nav izmantošana. Tā ir līdzvērtīga blakus pastāvēšana. No tā sastāv veselīga civīlizācija un brīva tirdzniecība.” Tātad kapitālisms ir vienīgā sistēma, kas neatļauj nevienam kļūt par parazītu, nedz arī par parazītu upuri. Arī J.K. apgalvojums, ka Armands professes to want to make life more attractive and efficient for others atkal norāda uz kapitālistiskās sistēmas neizpratni, kā arī nepareizu mana darba tulkojumu. Kapitālisms, t.i., individa tiesības nosaka, ka each man is an end in himself jeb katrs individs ir pats savs gala punkts. Ka kapitālistiskā sistēma padara visas cilvēces dzīves līmeni augstāku, nav tās attaisnojums (gan rezultāts), bet tas, ka tā atļauj individuālu brīvību strādāt un pašam saņemt sava darba augļus (right of private property). Viens seko otram, bet individs paliek galvenais. Armands savu darbu dara sevis dēļ, jo vēlas piepildīt pats savu potenciālu − un nebūt parazīts.

Iesaku J. Kļaviņam, kā arī visiem latviešiem, visiem intellektuālistiem, visiem, kas ieinteresēti brīvībā un cilvēka tiesībās, izlasīt Ayn Rand, Capitalism: The Unknown Ideal. Man vienmēr licies, ka latviešu cīņa pret komūnismu bijusi ļoti nespēcīga un nenozīmīga, jo pastāv tikai uz negatīvo spēku „pret” bez jebkāda noskaidrota „par”. Šis „par” jeb pozitīvais spēks ir kapitālisms − komūnisma pretstats. Kapitālisms ir vienīgā sistēma, kas pastāv uz četriem pamata likumiem, kādi ir pilnīgā pretstatā komūnisma likumiem:

The four keystones of capitalism are: metaphysically, the requirements of man 's nature and survival − epistemologically, reason − ethically, individual rights − politically, freedom (A. Rand, What is Capitalism?).

Tikai ar šādu sistēmu un tās pilnīgu izpratni ir iespējams konkurēt, iznīcināt komūnismu.

Mani personīgi neskaŗ kritika un analizes par maniem darbiem. Katram savas domas. Es rakstu, un es turpināšu rakstīt neatkarīgi no citu atsauksmēm, jo arī es vēlos piepildīt savu pilno potenciālu un atrodu savu prieku rakstīšanā. Bet nevēlos, ka citu vērtējumus sajauc ar maniem vērtējumiem un ka manus vārdus pārgroza pilnīgi otrādi, kā tie domāti. Tādēļ vēlos tagad pateikt, cik vien skaidrā valodā iespējams, lai tas nevarētu atkārtoties: esmu par kapitālismu, jo esmu par cilvēka un cilvēces brīvību; esmu pret komūnismu un visām šīs sistēmas slimīgām atvasēm, kā: sociālismu, altruismu, kollektīvismu. Mani lasītāji var būt droši, ka šāda ideoloģija ir pamatā visiem maniem darbiem: meklēšanas stadijā − dzejoļu krājumā Māla kausā (Ceļinieks), novelē Viens, viens, vēl viens izņēmums (Zinpress), kuŗus var pasūtināt pie manis; dzeja $7.75, novele $4.00, bet visspēcīgāk manā romānā, 1000 lp. apmērā, The Crucial Difference, kam pašlaik meklēju izdevēju.

Tas tā, lai nebūtu vairs pārpratuma par manu nostāju. Paldies.

Zinta Aistara-Rūtena
8853 Valley Circle
Florence, KY, 41042
U.S.A.

 

 

ATBILDE ZINTAI AISTARAI

Angļu dzejnieks Šellijs rakstījis: „Dzejnieki ir cilvēces patiesie likumdevēji.” Katram apgarotam un bijīgam dzejniekam šāda atklāsme ir kā dvēseles tuvāka vai tālāka būtība pati par sevi saprotama.

Engelss reiz pārmetis angļu dzejniekam un māksliniekam Viljamam Morisam, ka tas ar savu mākslas aistētiku un sapņošanu praktiskām lietām esot neizmantojams. Turpretim Morisa un viņa darbinieku sagatavotie darbi joprojām iedvesmo un dod cerību, ka pat vienkāršs utilitārs priekšmets var būt skaisti izstrādāts.

Pirmajā iespaidā, klausoties Zintas Aistaras īsstāstu, likās, ka rakstniece sološi attālinājusies no polītiski socioloģiska degpunkta, ka viņa vēro no ironijas, parodijas perspektīvas un ir centusies radīt satiru, kas balstās uz sagadīšanos un absurdo situāciju savirknējuma.

Ar tādiem paņēmieniem var daudz rotaļāties un reizē izteikt arī kaut ko sabiedriski nozīmīgu. Viens no šādu paņēmienu spilgtākajiem piemēriem būtu pagājušā gadusimteņa britu impērijas un kapitālisma kalngala posma Gilberta un Salivena fainomens. Neaizskaŗams šiem abiem māksliniekiem paliek pienākuma sajūta un pakļaušanās augstākajam simbolam − par visu citu var āzēties, pat par lordiem un pirātiem.

Atgriežoties pie autores raksta, lasām: „Viņi stāvēja kaili viens otram blakus, un Lija klausījās, ka Armands stāstīja, savā darbā aizrāvies un laimīgs, ka šī mašīna paspēs padarīt to, ko desmit vecā modeļa auto...” Darbs ir Armandam tas „es tevi mīlu” − šajā brīdī Armandu un Liju vieno maza kompakta atkritumu kravas automašīna.

Īsstāsts kā ideju izpausmes līdzeklis ir pats par sevi varbūt pārāk kodolīgs, lai dotu autoram iespēju veiksmīgi censties atklāt kādu filozofisku vai polītisku jēgu plašumā. Notiek liela kompresija un šajā gadījumā Armanda gaŗās runas dominē, pārtaisot stāstu par gandrīz kādu disertāciju dialoga izpausmē. Dialogā atklāt zinātniskas vai filozofiskas domas nebūtu svešs paņēmiens, piemēram, sokratiskās pārrunas, Galileja zinātniskie dialogi un vēl daudz citi. Simbols, metafora paveic vairāk nekā paragrafs. Ne par velti teikts: „Viena glezna tūkstoš vārdu vērts.”

Paliek iespaids, ka Armands raksturots kā savu domu nopietnības dziļi aizrauts, kas tam gaŗos vārdos jāizklāsta kā Lijai, tā arī lasītājam. Varētu cerēt, ka autore saredzējusi šo tēlu daudzpusību, kam sevis skaidrošana nevajadzēja būt dominējošais. Autorei veiksmīgāk izdodas, kad tā raksta kā novērotāja: „...uz galda starp viņa papīriem vēl arvien stāvēja viņas matu ķemmīte, ko viņa tur bija nometusi, pirmo reizi te ienākot.”

Ir arī interesanti ievērot, ka autore lietojusi sagadīšanās paņēmienu savā stāstā − tādu kā pamatbalstu, no kā viss kas cits atkarājas. Ir jau dzirdēts, ka kādam būtu miljons dolāru loterijas laimests gadījies divas reizes no vietas, un tādas ziņas dod cerību biļešu pircējam.

Mākslinieks strādā maizes darbu kā mēslu vīrs − kaut kas tamlīdzīgs jau arī notiek pārāk bieži, bet reti pēc brīvas izvēles. Ka uzņēmuma vadītājam būtu skaista meita, ar ko nabaga strādnieks saietas, ir arī dzirdēts, bet šāda kombinācija ir kļuvusi tā kā mazliet pārspīlēta, kaut gan Amerikā joprojām pastāv tāds uzskats From the dog house to the White House.

Ja šādas sagadīšanās būtu domātas simboliski, lai simbols izdotos un lai sagadīšanās nepārvērstos par pārspīlējumu, par parodiju, tad simbolam jābūt rūpīgi īstenotam, citādi iecerētais iespaids spēj atrast pats savu virzienu. Turpretim mākslas darbam ir pašam sava dzīve, un tas kādreiz nemaz neievēro sava radītāja iecerēto.

Manā uztverē katrs ieguldītājs sagaida kaut kādu, pat nenoteiktu peļņu, citādi tas nebūtu ieguldītājs. Tādēļ man grūti noticēt Armanda izteiktajam: „Es tevi mīlu.” Visās valodās šie ir reizē visskaistākie, kā arī visnodrāztākie trīs vārdiņi. No personīgā viedokļa mans radīšanas prieks nespēj pastāvēt vienatnē kā Armandam, kad tas apliecina „neatkarību no citiem,” kaut gan kā individs to vienatnē arī spēju spilgti izjust.

Paliek iespaids, ka autorei šajā gadījumā īsstāsta domu kodols pārsveŗ māksliniecisko. Viņa jau zinās, ka līdzsvara trūkums spēj novest pie parodijas, caur ko, ja tā tiek apzināti lietota, var papriecāties, kā arī izteikt kaut ko paliekošu.

 

Jānis Kļaviņš