KOMMENTĀRI ■ PIEZĪMES ■ AKTUĀLITĀTES ■ REPLIKAS ■ ĪSRECENZIJAS

 

Julieta Rumberga,

Treju Vārtu iekārtotāja un lit. nod. vad.

 

AR DROŠU SOLI

Rezultāti − intervējot JAUNĀS GAITAS lasītājus

Katru Jaunās Gaitas numuru gaidu ar nepacietību. Kad pienāk gaidītā pasta diena, tad roka sniedzas vispirms pēc brūnās aploksnes, kas sevī slēpj jauno JG numuru. Zinu, ka vispirms jau vāka apdare mulsinās manu domu vibrējumu, jo nav viegli tveŗami mūsu moderno mākslinieku intellektuāli eksperimentālie formu un līniju veidojumi. Piemēram, JG 97 liek iedomāties, ka aiz vāka ir paslēpies kāds tumšs noslēpums, kuŗā var ieskatīties tikai caur iesarkanu lodziņu zilā sapņu ietvarā ... Protams, pārdrošs tulkojums, bet ko lai citu dara ar šādu vai līdzīgu vāka apdari? Tā kā žurnāla nosaukuma burtu stils paliek nemainīgs, kaut arī to izmēri krasi mainās, tāpat kā to novietojums, tad tomēr pazīstam, ka tas ir tas pats Jaunās Gaitas žurnāls, ko saņemam jau daudzus gadus (sākot ar 1955. gadu) Paša žurnāla ārējais izmērs ir parocīgs un ērti līdz paņemams, kad sagaidāma ilgāka sēdēšana uz kaut ko gaidot...

Arī starpvāku iekārtojums nav vienveidīgs, bet katrs nākošais numurs ar kaut ko pārsteidz ... Nemainīga paliek galveno rakstu robainā labā mala un pretstatam precīzi izmērītie laukumi lapās, kas domātas dzejai. Domāju, ka JG nevarētu nešaubīgi apliecināt, ka žurnāla iekārtojums ir nevainojams, bet gan izdomu bagāts. Traucē pārāk nenozīmīgie rakstu virsraksti un teksta sadalījums žurnāla pirmajās lappuses, nobeigumu pārnesot kaut kur uz beigām. Šis fakts kaitina, lasot arī amerikāņu žurnālus, no kuŗiem šis paņēmiens aizgūts. Latvieša kārtības mīlētājam garam tas sagādā tikai neērtības.

Izsakoties par žurnāla saturu, jāmeklē vārdi, kas novērtē to daudz pozitīvāk. Jaunajā Gaitā ievietotie raksti var apmierināt visdažādākās lasītāju intereses, un tie ir pietiekami kontroversi, ka spēj nokaitināt tos, kuŗu domāšana nespēj pārkāpt rāmjus, kas sen jau ierobežo viņu domāšanu. Nevar žēloties, ka rakstu autori nebūtu pietiekami zinīgi apcerētos tematos − jāatzīst, ka parasti viņi visi ir speciālisti jomā, par ko stāsta savā rakstā. Raksti pauž izteikto domu dziļumu, un valoda apmierina, ja ne vienmēr sajūsmina. Svešvārdu lietošana diezgan iemīļota, bet tas laikam pieder pie zinīgu cilvēku valodas stila.

Smagākais uzsvars likts uz kulturālām norisēm tagadējā Latvijā, bet tā kā JG ir vienīgais žurnāls, kas to dara mērķtiecīgi ar neapšaubāmu pamatojumu, tad tas jāpieskaita pie pozitīvām un visai nozīmīgām iezīmēm. Tas iepriecina lasītājus, kas apzinās sevi vēl arvien piederīgu zemei un tautai, kuras mājvieta bija un būs pie Baltijas jūras.

Manu interesi visvairāk saista apceres par grāmatām, glezniecību un to autoriem, kā arī intervijas ar kvalificētām personām, kas spēj saskatīt trimdas un dzimtenes problēmas kā vienas tautas problēmas un ka izteikto domu gājumu nediktē naids un atriebības jūtas, bet izpratne un tautas mīlestība. Izmantoju izdevību, lai pateiktos tādiem autoriem, kā: Vairai Vīķei-Freibergai, Laimonim Mieriņam, Maijai Meirānei, Tālivaldim Ķiķaukam, Gundaram Pļavkalnam, Paliepu Jānim, Haraldam Biezajam, Saulcerītei Viesei, Ņinai Lucei, Ainai Vāverei un visiem citiem, kas bagātinājuši JG ne tikvien ar informāciju, bet atziņām, kas apgaismo mūsu situāciju redzīgo zināšanai, pa kuŗu ceļu ejams, lai sasniegtu vēlamo mērķi. Dzeja un cita daiļproza reizēm iepriecina, reizēm ne, bet tā ir dabīga parādība, par ko var tikai priecāties − katram sava iztēle, pārdzīvojums un izteiksmes veids...

Radās vēlēšanās painteresēties, ko par Jauno Gaitu saka citi lasītāji. Izsūtīju apmēram 30 aptaujas lapu draugiem un paziņām, par kuŗiem zinu, ka lasa Jauno Gaitu. Mani jautājumi bija vienkārši, bet atbildes varēja būt tik plašas, cik nu katrs gribētu izteikties. No apmēram puses saņēmu atbildes un lielākā tiesa atbildētāju negrib, ka viņu vārdus minētu sakarā ar izteikto dažkārt bargo kritiku. Zīmīgi, ka šī bargā kritika gandrīz vienmēr vērsta pret aprakstiem par okupētās Latvijas kultūras dzīves norisēm, sevišķi par pārspiedumiem no turienes publikācijām. Nākošajās rindās ievietošu to lasītāju atbildes, kas ļāvuši savus vārdus publicēt.

 

JAUTĀJUMI

 

1.  Kāpēc lasāt Jauno Gaitu?

2.  Kāda satura sacerējumi Jūs iepriecina visvairāk?

3.  Kādus trūkumus Jūs saskatāt šim žurnālam? Kas būtu novēršams vai uzlabojams?

4.  Par kuŗiem autoriem gribat izteikties un ko?

5.  Kāpēc Jūs nelasāt Jauno Gaitu?

 

ATBILDES

 

 

Laimdota Dzīle (Vašingtonā), kas nopietni pievērsusies rakstniecībai tikai vēlākā laikā, bet ir ilgus gadus Jaunās Gaitas lasītāja un bez rakstniecības viņai tuvs ir arī teātris, atbild:

„Jaunā Gaita ir ļoti interesants, vispusīgs un aktuāls žurnāls. Mani īpaši iepriecina redakcijas objektīvā nostāja, ļaujot publicēties visādu viedokļu paudējiem. Ir tur raksti, kuŗiem nevaru pievienoties, bet tas ir brīvas, demokratiskas preses princips un priekšrocība. Visvairāk mani interesē daiļliteratūra un recenzijas par grāmatām un teātŗa izrādēm, kā arī literatūras apceres, bet lasu arī citus rakstus. īpaši gribu pieminēt Dr. Vairas Vīķes-Freibergas plašo un dziļdomīgo trimdas analizi JG 138./139. num. Arī tur ir dažas atsevišķas domas, kam nevaru pievienoties, bet visumā raksts ļoti patiesi atspoguļo mūsu pašreizējo situāciju. Un pilnīgi pievienojos raksta nobeigumam par naida nevērtību un kaitīgumu: ‘Ja ilgstoši nīstam tos, kas mums pāri darījuši, mēs ļaujam tiem pār sevi psīcholoģisku varu, mēs turpinām sevi nodot emocionālā atkarībā, mēs neesam brīvi.’ Taisni tas ir noticis ar lielu daļu vecākās paaudzes trimdinieku, kas aiz katra krūma redz komūnistu simpatizētājus mūsu vidū un bieži ar saviem emocionālajiem izvirdumiem uzbrūk labi domātiem trimdas pasākumiem, kā, piemēram, Studiju centram vai jaunajam Žurnālam Bostonā.

Žurnāls Jaunā Gaita iznāk ļoti glītā mākslinieciskā apdarē, bet trūkums ir iespiedumkļūdas.”

 

 

Aleksandra Ģeriņa (Grandrapidā) ir ALA KB Teātŗa sekcijas vadītāja, bet viņa dzīvi interesējas arī par citiem kulturāliem notikumiem visā pasaulē un ir jaunu pasākumu ierosinātāja teātŗa nozares darbā −, kā, piemēram, ceļojošā režisora ideja un viņa darba noorganizēšana u.c.

Domājot par iepriekš minētiem jautājumiem, viņa atbild:

„Katru JG numuru saņemu ar patiku, interesi un gribas to ātrumā pārlapot. Vispirms, izlasu visu, kas ir par teātri. Jaunās Gaitas saturs ir ļoti bagāts ar rakstiem par mākslu, zinātni, mūziku, literatūru, vēsturi, polītiku, valodu, kur varam iegūt pārskatu ne tikai par mūsu darbošanos, sasniegumiem un kļūdām svešatnē, bet arī dzimtenē un pasaulē.

Lasu visu, kas liekas derīgs, lai paplašinātu savas zināšanas. Nav intereses par dzimtenes literatūru, kas pārspiesta no viņu izdevumiem, jo tos varu lasīt viņu izdevumos. Interesantas ir atbalsis, kommentāri, lasītāju vēstules, grāmatu recenzijas, skaņas un atskaņas.

Žurnāla trūkumi? Kaut arī žurnāls kalpo brīvai domai, tomēr kāds attaisnojums vai ieguvums ir dažu autoru satira vai sarkasms? Piemēram JG 140. num. atbalsīs: ‘... mūsu planētas metropolēs daudz dzird par jauno mūziklu Evita. Vai kāds mūsu rakstnieks nevarētu sarakstīt libretu Kārlis? Komponistu netrūkst, rezultātā pašiem būtu grandiozs uzvedums, piemērots dziesmu svētkiem un globālām salidošanām. Varbūt rastos pat bestselleris.’ Un to raksta Tālivaldis Ķiķauka. Kam domāts šis dūriens? Komponistiem, rakstniekiem, dziesmu svētku rīkotājiem?”

 

 

Eduards Avots (Grandrapidā) − skolotājs, Gaŗezera vidusskolas šūpļa kārējs, Jauno Zvanu (žurnālā Treji Vārti) galvenais redaktors un visādi citādi labu pasākumu trimda čakls veicinātājs. Par Jauno Gaitu viņš izsakās:

„Cenšos lasīt Jauno Gaitu, jo gribu izsekot mūsu vidējās un jaunās paaudzes domu strāvojumiem, vērot, kādas jaunas vērtības viņi cenšas radīt. Pēdējā laikā vērojams, ka žurnāls ir izvērties par paaudžu vienotāju žurnālu, jo tur bieži redzami arī vecākās paaudzes raksti.

Ar interesi lasu vēsturisko un arī sadzīves problēmu iztirzājumus. Parasti žurnālā var atrast labas intervijas, kas ienes jaunas domas. Jāatzīst, ka intervētie parasti ir speciālisti un kompetenti attiecīgā laukā.

Dažkārt skumdina eksperimentālā dzeja, bet ir arī dzeja, kas iepriecina. Tas sevišķi jāsaka par tagadējās Latvijas dzeju, kas vairāk sevī saglabājusi no klasiskā dzejas elementa. Liekas, ka trimdas dzeja netiek rediģēta. Gribētos arī jautāt, kāpēc dzejai telpa ierādīta tik izšķērdīgi, bet citi raksti sablīvēti. Vecākai paaudzei sagādā grūtības lasīt pārāk mazie burti. Nav arī tik pat kā nemaz humora. Vai jaunā paaudze būtu zaudējusi humora izjūtu?”

 

 

Biruta Abula (Kembridžā) − patiesa literatūras cienītāja, ilggadīga Deitonas literārās kopas vadītāja. Pēdējā laikā intereses aizvirzījušās uz sabiedriski polītisko darbu, ir palīdze I. Spilneram 3x3 nometnē Gaŗezerā. Viņas domas par Jauno Gaitu ir: „JG ir progresīvs žurnāls − aktuāls, laikmetīgs, interesants. Raksti ietveŗ mūsu māksliniekus, zinātniekus un lasāms par dažādām idejām visos kontinentos. Žurnāls ir informatīvs un baudāms.

Sevišķi interesē dzeja, referāti un diskusijas par literāriem tematiem, kā arī apceres par mākslu, un sabiedriski polītiskā polemika.

Traucē sīkais iespiedums − jāpiepūlas, lai lasītu. Daži autori patīk labāk, citi mazāk. īstos „modernistus” dažreiz pilnīgi neizprotu − grūti iedziļināties, kādreiz esmu par kūtru to darīt...”

 

 

Kārlis Smukulis − Saginavas literārās kopas vadītājs, izsakās:

„Jauno Gaitu laiku pa laikam esmu izlasījis. Man pret žurnālu nav nekādu iebildumu. Patīk dzejolis pēdējā JG numurā, kur Krāslavietis raksta, ka letiņš sit tik savējam, jo tas taču daudz vieglāk, neprasa nekādas piepūles... Patīk Keiša karikatūras, kas ir asprātīgas un rāda, kādi mēs esam. Domāju, ka Jaunā Gaita ir atzīstams žurnāls, kur izpaužas arī domas, kas ne tikai glauda pa spalvai, kaut arī tās daudzos izsauc nepatiku ...”

 

 

Janīna Sprūdža (Čikāgā) − skolotāja un literāte, kas ilgus gadus darbojusies Kursas vidusskolā, izsakās pavisam īsi: „Jauno Gaitu esam lasījuši no pašiem tās sākumiem un esam pie tās pieraduši. Tā mūs vienmēr ir informējusi par Latvijas mākslu visādos virzienos. Tā kā paši arī lasām tagadējās Latvijas izdevumus, tad interesanti salīdzināt dažādās domas par šāda veida rakstiem. Ļaudis, kas nav informēti, spēj šokēt tādi notikumi, kā dzīvo mākslinieku ciemošanās šeit no dzimtenes. Cilvēku domāšana attīstās lēnām.”

 

 

Jūlijs Celmiņš (Grandrapidā) − pēc dabas dzejnieks, pēc izglītības filologs un filozofs, kā arī aktīvs literārās kopas darbā izsakās īsi un kodolīgi:

„Jauno Gaitu lasu, lai iepazītos ar vidējās paaudzes domām, kas bieži vien ir svaigas un dažreiz arī kontroversas. Es izjūtu, ka JG uzskata sevi par lojālo opoziciju, kas neskatās tikai pagātnē, bet ieskata šo dienu problēmas ar rietumnieka demokratiskām acīm un negrib maršēt, bet iet savu ceļu uz tautas brīvību. Iepriecina tādi autori, kā: Vaira Vīķe-Freiberga, Velta Rūķe-Draviņa. Interesants ir Pļavkalns ar savu moderno pieeju daiļliteratūrai, bet satrauc Ķiķauka ar savu īpatnējo pieeju, risinot trimdas problēmas.

Vajadzētu izvairīties no nevajadzīgiem asumiem žurnāla rakstu slejās, kas vērsti pret autoritāšu cienītājiem...”

 

 

*  *  *

 

Manuprāt augšminētās atbildes dod labu ieskatu par to, ko domā JG lasītāji, kas var lieti noderēt šī izdevuma tālāk veidošanā. Līdzīgas atbildes ir arī tiem, kas lūguši savus vārdus neminēt, gan vairāk uzsveŗot pārāk mīksto nostāju pret okupētās Latvijas tagadējiem kultūras veidotājiem un sadarbību ar tiem.

Uz jautājumu, kāpēc kāds nelasa Jauno Gaitu, parastā atbilde: Nepazīstu šo žurnālu, tas tiek maz reklamēts vai arī − tas aizskar manas nacionālās jūtas.

Katrā ziņā lielais lasītāju vairums ir ar žurnālu apmierināts, jo citādi jau to nepasūtinātu, bet galvenais − lasītāji apliecina, ka žurnāls ir spējīgs paplašināt viņu garīgo apvārsni, dot jaunas atziņas un degsmi turpmākai gaitai un spēku speramam solim...