PIEBILDE ANDRIEVA EZERGAIĻA RECENZIJAI

JG 152. numurā ievietota Dr. Andrieva Ezergaiļa recenzija par manu jaunāko grāmatu Latvijas vēsture, 1920-1940 Ārpolītika II sējums (1984), kas satur profesionāla vēsturnieka liela vēriena pozitīvu vērtējumu par šo un maniem iepriekšējiem darbiem. Man tomēr jāiebilst pret mana kollēgas aizdomām, ka, aprakstot Latvijas pēdējās dienas, savā vērtējumā par žīdu aktīvitātēm Latvijas iziršanas posmā es laikam esot „iespēlējies hitleriskā propagandā”. Savus pētījumus veicot, es stingri izvairos ieslīdēt jebkādu propagandu slazdos, bet balstos tikai uz dokumentārām un uzticamu aculiecinieku liecībām. Aprakstot minoritāšu aktīvitātes 1940. g. 17.  jūnijā un vēlāk (ne tikai žīdu, bet arī krievu, poļu un citu), es balstījos uz amerikāņu un angļu novērotāju (diplomātisko un militāro) ziņojumiem un nopietnu laika biedru liecībām (Mordechais Dubins, pulkv. Pēteris Kaņeps utt., utt.), kā arī uz paša pieredzēto. Es biju toreiz 20 gadus vecs, bet Ezergailim bija tikai nepilni 10 gadi. Bez tam ievēroju, ko rakstījuši godīgi pēckaŗa žīdu zinātnieki, eksperti Baltijas jautājumos.

Mēģināsim iejusties mazliet minoritāšu (žīdu un citu) situācijā un izjūtās. Latvijas valsts bija iznīcināta, latvieši paši sevi nespēja aizstāvēt, nemaz nerunājot par savu minoritāšu aizstāvēšanu. Iepriekšējos 5 gados Latvijas valsti pārveidoja tīri latviskā zemē, pa daļai uz minoritāšu (viena ceturtā daļa Latvijas iedzīvotāju) lēses. Tas nepavairoja draudzību starp latviešiem un minoritātēm. Kamēr latvieši pašpārliecināti 20 gadus bija ticējuši Latvijas nākotnei, citu tautu piederīgie Latvijā nebija pārliecināti par Baltijas valstu spējām paturēt savu neatkarību starp diviem milzu dzirnakmeņiem bez palīdzības no citām varām. Žīdiem bija jāizšķiŗas par mēģinājumu sadarboties ar Padomju Savienības okupācijas iestādēm vai sagaidīt iznīcināšanu Lielvācijas nacionālsociālistu koncentrācijas nometnēs. Šeit jāpiemin, ka daļa žīdu tomēr necentās sadarboties ar padomju varu, smagi no tās cieta, 1941. gadā palika Latvijā un par to dabūja samaksāt ar savām dzīvībām, vai arī tika aizrauti padomju deportāciju viļņos kopā ar latviešiem, kas nākamos gados tika noklusēts. Tās bija dzīves realitātes. Citus minoritāšu pārstāvjus padomju vara centās savās interesēs izspēlēt pret latviešu majoritāti, tāpat kā gadu vēlāk nacionālsociālistu vara centās izspēlēt latviešus pret žīdiem un citām minoritātēm, gatavodami iznīcību pašai latviešu tautai piemērotākos apstākļos dažus gadus vēlāk. Pats recenzents atzīst, ka es par Latvijas žīdiem esmu izteicies pozitīvi šajā grāmatā (un citur) vispārējos vērtējumos. Mani interesē tikai vēsturiskā patiesība. Speciāli nevēršos ne pret vienu personu vai grupu, bet cenšos izprast un izskaidrot viņu darbību un lomu vēsturē. Tāpat jāvēl kollēgam Ezergailim neieslīdēt jebkādas propagandas slazdos.

 

Edgars Andersons

 

 

 

PIEBILDE

Mana rakstiņa nolūks nebija ievadīt pārrunas par pareizrakstības jautājumiem, bet norādīt, cik neloģiski un nekonsekventi Ed. Silkalns (un daži citi) attiecina politisku terminoloģiju uz valodas parādībām.

Ja Ed. Silkalns jauno pareizrakstību 1981. gadā izdotajā Latviešu valodas pareizrakstības vārdnīcā dēvē par „okupētās Latvijas pareizrakstību”, tad vēl vairāk vietā šāds apzīmējums būtu tām vārdnīcām, kas iznāca Otrā Pasaules kaŗa gados Latvijā. Jeb vai Ed. Silkalns gribētu apgalvot, ka 1941., 1942., 1943. un 1944. gadā, kad Rīgā veidojās un tika publicētas manas pareizrakstības vārdnīcas, Latvija nebija okupēta zeme?

Nav Ed. Silkalna vaina, ja viņš (tāpat kā dažs labs cits) ticis maldināts un nav zinājis, ka tā pareizrakstības vārdnīca, ko ALA atkārtoti izdod Amerikā, īstenībā ir četrdesmito gadu „okupētās Latvijas pareizrakstība”.

Protams, pārrunas par rakstības maiņām, gramatikas formām un jauniem terminiem vienmēr ir iespējamas. Bet auglīgas tās var kļūt tikai starp speciālistiem, kam ir zināšanas un pieredze pareizrakstības komisiju darbā un kas rūpīgi sekojuši valodas pārmaiņām pēdējo 50 gadu laikā. Šādas diskusijas arī ir notikušas, un tādas turpinās arī tagad. Tāpat ir gluži normāli, ka par atsevišķiem jautājumiem arī speciālistu domas dalās. Tā tas bija pareizrakstības komisijās kaŗa gados, un tā tas ir mūsu dienās; nereti par kādu ieteicamo formu bijis jāizšķiras, balsojot.

Turpretim neder diskusijās izraut kādu atsevišķu formu no kopsakara vai arī apgalvot nepareizus faktus un no tiem izdarīt aplamus secinājumus. Tā kaut vai par Ed. Silkalna pieminēto Dieva vārda rakstību. Ja Ed. Silkalns „tikai retumis iemetis aci kādā Latvijas izdevumā”, viņš droši vien nezina, ka jaunā pareizrakstības vārdnīca nekā nenosaka ne par dieviem, ne velniem, bet gan min noteikumus, ka „Ar lielo sākumburtu rakstāmi īpašvārdi un īpašvārdu nozīmē lietoti vārdi resp. nosaukumi”. Ja Ed. Silkalns ar lielo sākumburtu Dieva vārdā grib uzsvērt savu piederību pie kristīgās baznīcas, tad laikam arī līdzīgu iemeslu dēļ viņa ticības brāļi Latvijā raksta tāpat − 1985. gadā Rīgā iespiestajā Latvijas ev. lut. Baznīcas kalendārā (skat. faksimilu!) ne vien Dievs, bet pat Kungu Kungs un Viņš visi iespiesti ar lielajiem sākumburtiem. Bet, ievērojot noteikumus par lielajiem burtiem, arī mūsu seno tautasdziesmu Dievs − kā jau īpašvārds − rakstāms ar lielo burtu, un ne jau tikai aktīvajiem dievturiem!

Tiem, kas nopietnāk interesējas par literārās valodas veidošanas paņēmieniem un rakstības maiņām, varu ieteikt izlasīt manu grāmatu (viegli lasāmā valodā) The Standardization Process in Latvian, 16th Century to the Present (Acta Universitatis Stockholmiensis, Stockholm Slavic Studies 11, Almqvist & Wiksell International), 1977.

 

Velta Rūķe-Draviņa