Dr. Miķelis Valters

MŪSU AIZSARGU LIKTENIS

 

Marta pirmās dienās 1919. gadā man radās doma par Latvijas aizsargu dibināšanu. Kādi bija apstākļi, kuŗos aizsargi radās? Pagaidu valdība bija, vairīdamās no lieliniekiem, pārcēlusi savu mitekli uz Liepāju. No pagaidu valdības locekļiem daži bija aizbraukuši uz ārzemēm, to starpā arī Kārlis Ulmanis, pagaidu valdības priekšsēdētājs. Ko pagaidu valdība atrada Liepājā, radīja skumjas. Latvijas valsts ideja bija gan 18. novembrī tikusi slavināta, bet cerība uz tās pāriešanu dzīvē bija zudusi, tā bija bezspēcīga, bailīga, kur tā dažās aprindās dzīvoja. Valdība bez līdzekļiem, bez vajadzīgiem darbiniekiem, pa daļai pat ienīsta, vācu okupācijas iestāžu apkarota varēja tikai ar pūlēm turpināt savu darbu, ko tā bija iesākusi Rīgā. Uz laukiem Liepājas apkaimē vēl lielākas šaubas, nezināšana, turklāt pieaugošas lielinieku propagandas briesmas. Pagastos nedrošība, noziedzības. Vācu militāri ar fon der Golcu priekšgalā vēroja, kas notiks tālāk, būdami cerībā, ka pagaidu valdība būs piespiesta sabrukt. Mēģinājumus mobilizēt noliedza. Atlikās vēl viens solis − mēģinājums kādā citā ceļā radīt pagaidu valdībai nepieciešamāko drošības spēku. Nedaudz dienās biju ticis skaidrībā par aizsargu likuma veidu, bet tai brīdī bija šaubas, vai ideja realizējama. Pašā iekšlietu ministrijā uz panākumiem necerēja un arī pagaidu valdība šaubījās par iznākumu. Beidzot izdevās, kad Kārlis Ulmanis bija atgriezies no ārzemēm, ienest aizsargu organizācijas projektu ministru kabinetā, kur to arī pieņēma. Tādās saspiestās rindās tēlojas tikai galvenie vilcieni, kamēr savā īstenībā aizsargu dibināšanas brīdis bija daudz sarežģītāks un drūmāks. Rīkojums pagastiem, nodibināt aizsargu nodaļas, radīja negaidītu atsaucību, kas liecināja, ka uz laukiem bija aizsargu ideju sapratuši. Telegrāfiskie paziņojumi par nodaļu dibināšanu sāka vien ienākt. No tiem brīžiem līdz vēlākiem gadiem ir lielais posms, kas bija Latvijas valsts neatkarība. Aizsargu organizācijas pieauga lielā kuplumā, visa zeme pārklājās aizsargu nodaļām un tā pamazām izauga krāšņs nacionāls spēks, šis spēks radīja tomēr bažas nacionālās domas asākiem pretiniekiem un, kā zināms, sociāldemokratu partija, kaut arī ne visa, skatījās uz aizsargiem kā uz naidīgu faktoru Latvijas valsts demokratijā. Vai var izteikt pārmetumu cilvēkiem, kas vēroja, kā aizsargu organizāciju piekļāva labās puses polītiskiem centieniem? To varēja ļoti viegli saredzēt un to arī neslēpa. Ar to bija aizsargu liktenis jau zināmā mērā izlemts. Aizsargi nebija domāti kā kādas vienas partijas piekritēji, kā aizstāvji vienai kādai partijai, kā atbalstītāji vienai kādai polītiskai grupai. Dibinot aizsargus, mana doma bija tajos redzēt valsts demokratijas civilo aizsardzību un briesmu laikā arī militāro, kas papildinātu Latvijas karaspēku. Pie šī ieskata vajadzēja turēties arī tālāk. Ar rūpēm nācās redzēt, kā gadu no gada Latvijas aizsargi ieslīdēja egoistisku polītiķu rokās. Viņu sociālā struktūra pieņēma pārāk vienpusēju sastāvu, bet nedomāju, ka tas būtu bijis pats ļaunākais, jo Latvijas vispārējā sabiedriskā un saimnieciskā struktūra, kas vēlāk pārāk stipri novirzījās uz vienu pusi, nebija pirmos Latvijas pastāvēšanas gados tik sastrāvota un slāņos norobežota. Aizsargu ideju vajadzēja kopt kā nacionālās vienošanās domu, rādot, ka Latvijas aizsardzībā tās brīvprātīgie var iet godīgu demokratijas ceļu. Ja labās puses polītiskos vadītājos būtu bijusi tāda sapratne, nekad Latvijas aizsargi nebūtu varējuši pārvērsties par pakalpotājiem 15. maija apvērsumā. Vai viņi spēlējuši šai Latvijai ļaunā notikumā kādu noteicošu lomu, par to, liekas, jāšaubās. Viņu vārdu un viņu labo slavu izlietoja, lai segtu 15. maija īsto seju. Sacīja, ka apvērsumu izdarījuši aizsargi. Demonstratīvi pārdēvēja Rīgas Tautas namu par Aizsargu namu. Tā bija negodīga demagoģiska propaganda, bet vēl nav brīdis, lai par visu to plašāk runātu. No aizsargu organizācijas likteņa jāmācās, ko darīt atjaunotā Latvijā, jaunajā tautas valdības valstī. Latvijas likteņi saistīsies arī turpmāk ar plašu tautas pašaizsardzību un mēs esam pārliecināti, ka atjaunotā Latvijā jaunais aizsargu spēks modinās visas labās atmiņas, kas dzīvo latvju tautā, piedomājot pie aizsargiem. Šim jaunajam aizsargu spēkam nedrīkst vairs pielipt pagātnes ļaunums. Viņu ceļš nedrīkst iet uz kādu vienu partiju. Tam jābūt spēkam, kas nav piekļaujams ne iekšlietu, nedz kaŗa ministrijai vai kādai sabiedrisko lietu ministrijai. Kā brīva sabiedriska tautas organizācija aizsargu spēkiem jābūt tautas nacionālās dzīves kopējiem visos slāņos un visās nošķirās. Tikai tādā veidā var atjaunoties aizsargi un Latvijas valsts tos godinās kā nacionālo un demokratisko spēku veidotājus. Kādas nožēlojamas figūras, kādi Pietūku Krustiņi un Švauksti nav stāvējuši pie aizsargu likteņa tā pēdējā posmā. Kādas viltīgas sejas, kādi reakcionāri demagogi un beidzot Latvijas valsts nodevēji 1934. gada 15. maijā. Kas šos vārdus raksta apzinās, ko tas saskata savām acīm, kā viņš vērojis Latvijas aizsargu izcelšanos, pats to veidojis un kuŗam jo grūtāk panest likteni, kas bija jāpiedzīvo mūsu aizsargiem. Neatkarīgiem un jauniem, kādi tie stāsies no jauna darbā kā Latvijas pilsoniskie un strādnieciskie valsts aizstāvji, liekam to pie sirds, atgādinām nostaigāto ceļu un sveicam nākamos aizsargus zem jaunā Latvijas karoga.

Latvju Domas, Nr. 7, 1943. g.

Dr. M. Valters ir latviešu polītiski-kultūrālais Lomonosovs. Šeit tikai maza uzskaite: jaunstrāvnieks, revolucionārs, vairāku revolucionāru partiju dibinātājs un ideologs, Latvijas Satversmes kaldinātājs, valstsvīrs, sūtnis, rakstnieks, mākslas vēsturnieks, memuārists, pravietis un soģis. Valters bija pirmais, kas sāka domāt šī gadsimta griežos par Latviju kā autonomu vienību − teika pastāv, ka 1900. g. alus putās Šveices krodziņā uz galda Valters iezīmēja Latvijas formu. Pār visu, no sākuma līdz beigām, Valters bija demokrats un šodien, kad demokratija ir atkal uz Austrumeiropas dienas kārtības, viņa polītiskai varavīksnei ir laiks uzspīdēt. Ulmaņa laikus, krievu un vācu okupācijas gadus viņš pavadīja ārzemēs, diplomātiski un publicistiski cīnoties par Latvijas tiesībām. Ar latviešu bēgļiem Valteram neveicās. Atskaitot dažus individus, kā piemēram Dagniju Šleieri, izdevniecības Daugavas īpašnieci un redaktori, kas izdeva Valtera poētisko atmiņu sējumu, Valtera demokratisms bēgļu saimei nebija pieņemams − 15. maija apvērsuma atbalstītāji viņu nosvilpa no nometņu skatuvēm un iespēja iespiest rakstus emigrantu avīzēs, izņemot latgaļu izloksnes izdevumos, neradās. Ar fašismu un Ulmaņa 15. maija apvērsumu Valters kompromisu nemeklēja un neatrada. Šeit iespiestais raksts nāk no izdevuma Latvju Domas, kuŗu Valters kopā ar sievu Ēriku izdeva, dzīvodams Šveicē kaŗa laikā 1943.-1944. gadā. Ar šo izdevumu Valters mēģināja radīt latviešu demokratisku pēckaŗa atmodu. Šodien mēs zinām, ka Valters zvanīja vismaz 45 gadus par agru. K. Ulmaņa draugs Miķelis Valters 1943. gadā Šveicē dzīvodams nevarēja saredzēt aizsargu deģenerācijas līknes pilno attīstību. Aizsargu kritiena zemākais punkts nebija 15. maijs un vēlākā Ulmaņa pretora gvardes loma, bet gan viņu vācu okupācijas laika izrīcība. Šeit neieiesim aizsargu lomas iztirzā, pēc krievu padzīšanas, kā pagastu „tīrītājiem” − Valters, ja par to zinātu, būtu raudājis. Mums ir jāatceras, ka aizsargi bija vienīgā Latvijas brīvvalsts organizācija, kuŗai gludie teutoņi ļāva atjaunoties. Šī iespēja bija liegta mazpulkiem, skautiem, pērkoņkrustiešiem, Zemnieku savienībai, Latvijas armijai − visiem, izņemot aizsargiem. Kādēļ tas notika, atstāšu lasītāju iztēlei un vēlākai iztirzei. Pa daļai šo jautājumu Valters jau augšējā rakstā ir atbildējis. Andrievs Ezergailis.

 

Aizsargi pēc 1934. g. 15. maija. Valsts prezidents K. Ulmanis pēc sasveicināšanās ar Dzelzceļu pulka aizsargiem un aizsardzēm Gulbenes stacijā, ceļā uz mazo Alūksnes dzelzceļu vilcienu.