Sandra Ikše. "Atver manu iekšējo aci." |
PAR SANDRU IKŠI
Sandra Ikše dzimusi 1945. gadā Libekā, kopš 1947. gada dzīvo Gēteborgā, Zviedrijā. Jau skolas gados viņai ir skaidrs par savu dzīves ceļu, ka viņas dzīve būs saistīta ar radošu, vizuālu mākslu.
No 1964. līdz 1968. gadam mācījusies Mākslas industrijas skolas tekstilnodaļā Gēteborgā.
No 1968. līdz 1973. gadam studējusi tēlniecību Valanda Mākslas skolā Gēteborgā. Studiju gados viņa sāk piedalīties izstādēs, iegūstot skatītāju un kritiķu uzmanību.
Šai laika posmā viņas daiļradē parādās trešās pasaules, Vietnamas sieviešu likteņi, mātes un bērna tematiski figurāli darbi; viņu interesē aplikācijas un dažādas apdrukāšanas technikas, daudz strādā sietspiedes technikā.
1974. gadā savā Rīgas apmeklējuma laikā viņa redz staļinistiskā etnocentrisma piesārņoto, noplicināto, nebrīvo Latviju. Brīvības ešeloni tad vēl Latvijā nav parādījušies, bet ir arī gaiši mirkļi. Tikšanās ar profesoriem Emīlu Melderi un Rūdolfu Heimrātu, viņa redz, kāda nozīme latviešu tekstilmākslai − Heimrāta skolai latviešu nacionālās pašapziņas stiprināšanā.
No 1977. līdz 1979. gadam viņa auž savas ģimenes portretu: ģimene kā tautas pastāvēšanas avots. Top monumentāli sakrālais gobelēns Es gribu izvēlēties dzīvi (Borosas mākslas muzeja īpašums), austs ar sirds asinīm. Katrs dzijas pavediens stāsta par pārdzīvoto, dominē Latvijas karoga krāsas kā plūstošas viļņojošas asiņu artērijas. Latvijas karoga krāsu salikums, asinsvadi tiks vēl ieausti daudzos audumos.
Sandras Ikšes daiļradei vispār raksturīgās tumšās, melnās, brūnās zemes krāsas tiek atdzīvinātas ar kāpinātu krāsainību, košākiem krāsu akcentiem, pelēcīgās sauc atmiņā Vidzemes lauku sētu pelēkās segas.
Astoņdesmitajos gados top mākslinieciski augstvērtīgi darbi Dzimšana (1981, Gēteborgas mākslas muzeja īpašums), Annas Frankas piemiņai (1985, Diseldorfas pilsētas muzeja īpašums), Atver manu iekšējo aci (1985), tekstilreljefu ansamblis (1984, Humanisthuset, Gēteborgas uni versitātes īpašums). Apbrīnu un atzinību izsauc instalācijas Nolhāgas pilī, Alingsosā.
Ikšei ir bijušas personālizstādes Parīzes Kultūras centrā, Diseldorfas pilsētas muzejā, Stokholmā, Gēteborgā. 1989. gadā vien septiņas personālizstādes Zviedrijā. 1989. gadā arī piedalās 6. Eiropas latviešu dziesmu svētku mākslas izstādē Helsingborgā kopā ar Lari Strunki un Maiju Eiziņu. Šai gadā Ikše saņem Zviedrijas valsts mākslas un Komunālstrādnieku arodbiedrības stipendijas 90 000 kronu apmērā.
Piedalījusies reprezentatīvās grupu izstādēs ASV, Kanādā, Meksikā, Kubā, Ķīnā, Somijā, Tallinā un Rīgā (1987. un 1990.). Ar darbiem pārstāvēta Stokholmas Nacionālajā muzejā, Diseldorfas pilsētas mākslas muzejā, Gēteborgas mākslas muzejā, Rēska lietišķās mākslas muzeja Gētebirgā, Borosas mākslas muzejā, Eksilstūnas mākslas muzejā.
Sandras Ikšes darbs un dzīve ir nešķirams, kopā saausts audums. Viņa − sava laikmeta bērns − ir izteikusi sevi savos darbos. Svarīgākais viņai mākslā ir bijis patiesības pārdzīvojums: viss ir jāiegūst, vai viss ir jāzaudē. Viņa ir pierādījusi, ka spēj pārbīdīt mākslas robežas un ka spēj pārlēkt pāri estētikas horizontam.
Imants Zilberts
(Raksti par Sandru Ikši arī atrodami JG 145., 146. un 161. numuros. Red.)
