STĀSTI PAR APSĒSTIEM

Eduards Freimanis. Likteņi. Stāsti un noveles. Izlase. Rediģējusi Magdalēne Rozentāle. Autora izdevums, 1989. 297lp.

 

Nesaudzīgi pūlēdamies, Jukums Mārvils nobeidz universitāti ar divi diplomiem - inženieŗa un architekta. Līdzekļus studijām viņš sagādājis pats, brīvlaika mēnešos raudamies dažādos gadījuma darbos.

Jaunā celtnieka Mārvila sapņu lolojums un reizē viņa godalgotais diplomdarbs ir nomaļās un applukušās prēriju pilsētas Burinas atjaunošanas projekts. Tas ir ne tikai radikāls, bet pat varenai vīzijai līdzīgs, un īstenojums prasītu milzu summas. Ne būvuzņēmēji, ne noteicēji pilsētas un provinces pārvaldē uz tādām avantūrām neielaižas. Mārvilu atraida, vairāk par universitātes uzslavas rakstu viņš neiegūst. Bet sapnis par jauno Burinu viņu neatstāj. Vīzija kļūst par apsēstību. Tās vajāts, Mārvils sāk slepus aizdedzināt pilsētas vecos graustus. Kādā no ugunsgrēkiem viņš pats iet bojā.

Tāds ir īsumā Eduarda Freimaņa noveles Pilsētas atjaunošana saturs. Savā laikā publicēta Jaunajā Gaitā (126. nr), tā kopā ar vēl divdesmit četriem Freimaņa sacerējumiem īsprozā tagad ir ievietota izlases sējumā Likteņi, kas aptveŗ turpat trīsdesmit autora darbības gadus stāsta un noveles žanrā. Kā zināms, Eduards Freimanis raksta arī romānus. Savas grāmatas viņš pa lielākai daļai izdevis pats, pats arī centies tās izplatīt. Atsaucība pie mums nav bijusi liela. Interesanti minēt, ka divi Freimaņa romāni gluži nesen laisti klajā Latvijā, un vēl trešais tur ir ceļā.

Mūsu žurnālā vērtējumi par rakstnieka prozu ir bijuši stipri atšķirīgi. Birutas Sūrmanes spriedums par romāniem Priecīgais un Dieva joks ir izteikti kritisks (JG 181), turpretim Jānis Mauliņš par romānu Draudzības pils saka, ka tas ir plašas nozīmes darbs, uzrakstīts svaigā, sulīgā valodā ar daudziem oriģināliem raksturojumiem un salīdzinājumiem (JG 168).

Varbūt pretējība nav vispirms vērtējumos, bet gan pašos romānos meklējama un atrodama. Par to katrs lasītājs var vislabāk pārliecināties uz savu roku. Katrā ziņā rodas iespaids, ka Eduarda Freimaņa grāmatas izraisa spēcīgas reakcijas, gan negatīvas, gan pozitīvas.

Izlasi Likteņi ir rediģējusi Magdalēne Rozentāle. Nav īsti skaidrs, vai viņa atbild arī par ievietoto darbu izvēli. Lai kā, atlase varēja būt daudz stingrāka. Autoram ar to būtu tikai pakalpots. Kaut cik normālākos apstākļos literārās apkārtnes atbalss un ietekme, jādomā, būtu veicinājusi paškritiku un devusi impulsus jaunrades gaitā, bet emigrācijā un izolētas pašizdevniecības padarīšanā nosacījumi nu reiz ir citi.

Tiktāl nonākot, negribas vairs runāt par Eduarda Freimaņa darbu trūkumiem, lai gan tie ir acīmredzami, īsprozā vispirms jau ar pārslogotu, nepacietīgi sasteigtu stāstījumu saistīti. Bet tikpat nenoliedzama ir autora iztēles spēja, ja arī tās izpaudumi reizēm paliek pusceļā vai iepinas dīvainu ideju un iedomu tīklos.

Eduards Freimanis nav svešumā izlutināts ne ar balvām, ne cita veida atzinību. Varbūt mums gluži vienkārši pietrūcis pacietības viņa rakstu straumē ievērot to, kam paliekama vērtība. Galu galā viens vienīgs labi padevies stāsts nozīmē vairāk nekā deviņi neizdevušies. Neveiksmes met ēnu, bet aiz tās slēpjas sasniegumi, kas agrāk vai vēlāk nāks gaismā. Novele Pilsētas atjaunošana te varētu būt labs piemērs.

Apsēstība dažādos paveidos un pakāpēs ir raksturīgs vadmotīvs Eduarda Freimaņa stāstos un novelēs. Tā sniedzas no pēkšņām iedomām pāri tumšu kārdinājumu spēlēm līdz aklai apmātībai ar traģiskām sekām. Dažreiz cilvēkus apmulsina lietuvēni un vadātāji, citreiz viņus nelaimē dzen neurotiskas kompensācijas tieksmes vai neremdināmas ilgas pēc laimīgas dzīves un labākas pasaules.

Jukumā Mārvilā apvienojas vairāki dzenuļi. Viņš sapņo par jaunu, krāšņu, no postažām atbrīvotu pilsētu, ko rotātu brīnumainas, citur neredzētas celtnes. Bet sapnis nav nesavtīgs - tas izaug no karstas godkāres. Jaunā pilsēta paustu sava celtnieka slavu.

Kā daudzkārt Eduarda Freimaņa darbos, tā arī šoreiz cilvēka ilgām nav lemts piepildīties. Jo tās dziļākas, jo smagāki ir likteņa sitieni. Ne apsēstības fanātisms un pārliecīgais sasprindzinājums vien piesauc postu. Tas uzklūp bieži pats no sevis, bez jebkāda izaicinājuma. Freimaņa pasaule ir rēgaina, draudu pilna. Tanī ložņā un uzglūn sagadīšanās čūska, ko iepazinis arī Jukums Mārvils.

Pilsētas atjaunošana ir neliela, bet spraiga, spēcīga novele. Žanra prasības, stingri savilkta forma, attēloto notikumu ierobežojums īsā laika posmā un šaurākā apkārtnē attur autoru no viņa stāstos citkārt sastopamās tieksmes nedaudzās lappusēs steidzīgi pārskriet gadiem un pat gadu desmitiem, tēlojumu pie tam nereti aizstājot ar filozofisku domstarpību fiksējumiem. Uzskatu sadursmes ir arī Pilsētas atjaunošanā, bet tās, tāpat kā Jukuma Mārvila apsēstība, koncentrējas vienā vienīgā punktā. Intensitāte notikumu gaitā nezūd, tā kāpinās līdz liktenīgam pagriezienam un tam sekojošai katastrofai.

Šī novele izceļas krājumā Likteņi, un tai būtu vieta jebkuŗā emigrācijas īsprozas antoloģijā.

 

Mārtiņš Lasmanis