Jaunā Gaita nr. 185, decembris 1991

 

Uģis Segliņš

TRAKTS

(Kamerluga 2 cēlienos)

 

Darbojas:

V a i r a, tuvu 60,

N o r a, viņas meita, pie 18,

E g i l s, viņas dēls, pie 18,

E k r ā n s.

 

1. cēliens

Virtuve. Centrā - parasts, drusku grīļīgs uzstutējamais galds, pie tā - trīs nelieli koka ķeblīši. Mugurpusē - plīts ar četriem riņķiem, kas allaž degs. Saimnieciska nekārtība. Istabā, kas aiz sienas, dzirdama neliela rosība - iekrakšķas gulta, skaļa izstaipīšanās. Rīts. Virtuvē parādās Vaira - tērpusies halātā. Viņa spaida un drusku masē pilnīgi notirpušo labo roku, izņem no ledusskapja sviestu, noskurinās no ledusskapja aukstās elpas. Labā roka ir tiktāl samasēta, ka var paņemt elektrisko aizdedzināmo. Vaira iededz visus četrus riņķus, ielej tējkannā ūdeni un liek vārīties. Tad viņa caur koridori dodas uz vannasistabu, bet koridorā ir spogulis, kurā gribot negribot atduras viņas skatiens. Viņa ievēro, ka tikko atmasēto roku noliekusi dīvaini vecišķā žestā, noskurinās un cenšas rokai piešķirt iespējami dabisku, sparīgu žestikulāciju, bet rokas kustībās tik un tā iegulstas, varbūt pat jau sen, kāda pilnīgāka ādas kroka, kas atņem rokas manipulācijām dabisku veiklību. Šķiet, arī otra roka ir tāda pati. Vaira vingrina abas rokas, apskatot tās spogulī, žestikulē, it kā šīs kustības papildinātu kādus viņas teiktus vārdus. Viņa bez skaņas runā it kā monologu un, šķiet, paliek apmierināta ar tikko darīto, pazūd vannasistabā. Virtuvē ienāk Nora, grib doties uz vannasistabu, taču saprot, ka tā ir aizņemta, ieiet koridorā, kādu brīdi gaida, nāk atpakaļ uz virtuvi, skatās, kas varētu būt brokastīs, izņem maizi no polietilēna maisiņa, uzliek vārīties cīsiņus. No ledusskapja izņem kādu papīru, kurā ir siers, uzliek uz galda, paņem kafijas dzirnaviņas, bet tad pārdomā un kafijas kannā ieber piparmētras. Ūdens ir uzvārījies, viņa to uzlej. Vaira nāk uz virtuvi. Nora pazūd.

V a i r a. (Aplūko uz galda uzlikto, sāk smērēt sviestmaizes). Ē-ēst. Egucīt, jāceļas! (Pabeidz kārtot galdu, vienatnē nevar piesēsties pie galda.) Ēst. Dzirdat? (Kādu brīdi gaidījusi, uzliek katram uz šķīvja pa cīsiņam un sviestmaizei.) Vai jālūdzas būs? Atdzisīs. (Apsēžas, tuvina lupām cīsiņu, atliek atpakaļ.) Cik reižu man būs jālūdzas: Bērni!

Parādās Nora, apsēžas, ēd. Egils aiziet uz vannasistabu, tad ienāk virtuvē, apsēžas.

V a i r a. Vairāk maizes nav. Es vakarā atnesīšu. Egil, es tev notīrīju kurpes. Vai tad tu pats netīri nemaz. Kā tas viss tālāk risināsies ... Spriež ... Vai jums astoņos sākas? Tas ceļš no tilta tik garš! Vakar eju uz studiju, redzu - Kļaviņš, operators. Es saku (izteiksmē, kādā runā ar mazu bērnu) „Labdien, Gunāriņ!” Viņš man atpakaļ (tādā pat izteiksmē, tikai izsmejoši) „Labdien, Vairiņ!” Es vispirms pasmaidīju, bet tad man tā kā iebelza. Uzeju augšā - satieku galveno, atkal, pilnīgi automātiski (bērnišķīgā tonī): „Sveiks, Herbertiņ!” Un viņš man arī, tikpat nopietni, kā vienmēr (tikpat bērnišķīgā tonī) „Sveika, Vairiņ!” Vai tad es tā runāju? Es nebiju pamanījusi, bet, kad es tā paskatījos, tad jā - mēs tur visi tā - tāds Pavļika Morozova un Sarkangalvītes krustojums. Kaismīgāki par kaismīgiem un naivāki par naivākiem, un tā iestājamies, un tā iestājamies. Bet ko var gribēt - kā pasaka no kadra ārā, tā oktobrēni iekšā, kā komjaunieši ārā, tā nu pagagi iekšā vai pops bērniem. Nu jau tik kratīsies un nu tik akcelerēsies. (Egilam) Nu ēd, ēd, tu taču gribēji sieru. (Norai) Un kā pa skolu?

Nora parausta plecus.

V a i r a. Nav nekā jauna?

Nora noraidoši papurina galvu.

V a i r a. Vai jūs maz ejat uz to skolu? Vai kādas atzīmes ir? Vai tad vecākiem nav nekādas sapulces - kāds būs izlaidums, vai par eksāmeniem ... Un kāds būs atestāts? Es nezinu - man katru dienu bija kaut kas jauns! Vai, man taču marinētie gurķi arī attaisīti. Aizmirsu. Cīsiņi arī vēl ir! Ēdiet tik!... Ko jūs esat izlēmuši... Man taču arī jāzina, ko darīt. Vai jūs liksiet, vai neliksiet, un kad - jūlijā vai augustā. Un pavisam atteikties es nevaru - jāpalīdz jums būs. Vēl vienu gadu noteikti. Un, ja jūs studējat, tad ... Ko es runāju, - jebkurā gadījumā. No kā tad lai mēs dzīvojam. Tētim piemineklis jāuzliek. Vai tad jums grūti drusciņ, vai tad es daudz prasu - tikai aiznest tās puķes līdz tirgum. Es nevaru visu viena pati - man ir tikai divas rokas. Kauns no kaimiņiem - man pašai jārok. (Egilam) Tu to varētu izdarīt, atpūšoties vien. Es kā ēzelis nokrāvusies ... Trepes jāsataisa, jumts jāpārliek, un kā to darvu no garāžas atdabūs. Vai es tur dzīvošu? Vai man tā māja vajadzīga? (Novāc traukus.) Šovakar sameklējiet ledusskapi paši - man ieraksts līdz naktij. Desa, siers. Es izdomāju pavisam jaunu iekārtojumu studijai. (Izskata ledusskapi, krāmējot tajā atpakaļproduktus.) Kefīrs arī ir - divas pudeles. Kas te smird? Izfokusēts fonds, uz rīra tāds akvarelisks, izplūdis krāsu pleķis - māksliniekiem pasūtīju ... Padomā - zivis! Vai tad jūs nevarējāt apēst, fui, tās jau jāmet ārā. Priekšā balti krēsli ar augstu atzveltni, balts galdiņš. (Mazgā traukus.) Pa malām tāda migliņa ... Es nopirkšu no privātajiem biezpienu. Dzirdat? Vakarā uzvāriet tos atlikušos cīsiņus. Un montāžas tikai caur specefektu. Kā pasaulē ...!

Egils pieceļas un aiziet. Nora paliek sēžot.

V a i r a. Vai tad jūs kopā neiesiet? Paklau, vai jūs nerunājat savā starpā? Kāpēc tas kalendārs nav noņemts? (Rāda uz sienu.) Tas nav svarīgi, ka tie kucēniņi ir smuki - jaunu tak jānopērk - gads cik mēneši jau iet! Nu, protams, ne jau tos erotiskos, bet ... Kaut gan, ja cita nav, tad nevajag. (Atkal ierauga savu roku, spēlējas ar gredzenu, vingrina pirkstus un atsāk tādu kā īpašu izsmalcinātu žestikulēšanu ar vienu roku, tā pavada visu nākamo tekstu, pieiet pie sienas, noplēš kalendāru, kurā nofotografēti divi mazi sunīši, kalendārs ir slēpis sienā izdrupušu caurumu.) Vai tad atkal remonts ... Kad tad bija pēdējoreiz? Pirms... Es pilnīgi neatceros... Absolūti. Tā galva ... (Nosēžas pie galda līdzās Norai.) Nu? Kas ir? (Norai, ļoti mīļi.) Mani bucīši! Skola tūdaļ sāksies ... (Nora pieceļas, Vaira atsēdina viņu.) Varbūt meklēt kādu kooperatīvu? Lai izšpaktelē, lai izbalsina. Cenas tikpat celsies. Trīspadsmitajā es drusciņ saņemšu - redzēs, kā samontēsies. Visa vizuālā rinda ir. Ar visām minūtītēm. Bet... tu vari montēt, un tu vari gaismot, bet te tev rīrs nespiežas, un te tev mūzika nav riktīga. Kopš Indra vairs nav formētēja, es varētu viņus sist... Vakar Indra atkal klīda ap televīziju, pienāk klāt, saņem roku - viņa gribot man kaut ko ieteikt raidījumam. Es saku: „Jā, Indriņ.” Viņa saka: „Tas ir par mums, par īpašu jušanu.” Nu ko, es saku: „Tas ir ļoti interesanti.” Viņa saka, viņai esot tiešais kontakts ar kremli, ka sesiju tagad būtībā viņa kontrolējot, viņa varot iedarboties tur uz visiem, ka lai es esot mierīga, viss vēl būšot labi! Progresē! Es saku: „Jā, Indriņ, jā, ļoti labi.” Nāku mājās, un es tā pēkšņi iedomājos - paklau, ja tā apdomā, - kurš tad ir laimīgāks? Viņa, - kura caur kremli mierīgi vada sesijas un kongresus, vai es? Vai mēs?

Nora pieceļas un aiziet.

 

* * *

Televīzijas studijas režisora pults. Pie tās sēž V a i r a. Viņas priekšā ir daudz monitoru, kuros redzama raidījuma norises vieta studijā - divi balti krēsli, balts galdiņš, fonā akvarelisks krāsu laukums. Krēslos sēž Santa un Redaktore.

V a i r a. Kā izskatās studijā?

R e d a k t o r e. Mēs, Vairiņ, varam sākt. Visi ir vietās.

V a i r a. Šifriņš tev, Birutiņ, atkal jāskaita pašai. Nu, mīļie, labu noskaņojumu studijā! Apsēdieties tā, lai jums būtu ērtāk. Klusumu! (Piespiež pogu pultī.) Vai ceturtie mani dzird?

B a l s s n o V M G: Dzirdam, dzirdam! Lenti mēs apmainījām.

V a i r a. Lentas numuriņu, lūdzu?

B a l s s n o V M G: 6732

V a i r a. Paldies. (Studijai.) Lūdzu. Aiziet.

R e d a k t o r e. Uzmanību, video. Motoru. Intervija raidījumam „Es”. Indekss V - 4531. Režisore - Krese, vadošais operators - Kļaviņš. 10, 15, 20, 9, 8, 7, 6, 5, 4, 3, 2, 1, 0.

V a i r a. Dodu pirmo. (Nospiež pogu pulti un visā turpmākajā ieraksta laikā rīkojas pie pults atbilstoši saviem režijas mērķiem.)

R e d a k t o r e. Un tā, Santa, kad mēs tikāmies, tu teici, ka vari pastāstīt ari citiem.

S a n t a. Jā. Bet tas ir tikai dažas stundas dienā.

R e d a k t o r e. Jā. Un tomēr - ko tad tu dari dažas stundas dienā.

S a n t a. Tātad - es un, protams, mans draugs... Kaut gan - katru dienu jau notiek kaut kas cits.

R e d a k t o r e. Nu - tu teici, piemēram, par to katliņu...

S a n t a. Jā. Nu, piemēram, viņš ienāk un paklanās, un... noskūpsta roku.

R e d a k t o r e. Vai vienmēr?

S a n t a. Nē. Tas ir - pēc situācijas. Dažkārt es sēžu halātā...

R e d a k t o r e. Varbūt vienkārši izstāsti vienu dienu.

S a n t a. Nu - es aizbraucu ar tramvaju uz to istabu, mums katram ir sava atslēga. Tā istaba tiešām ir tāda, nu, tieši tāda. Tur man ir vairākas kleitas un viņam - uzvalki. Tas ir apmēram no kādiem sešiem līdz ... nu, kā kuru dienu - desmitiem, vienpadsmitiem. Viņam tur ir hanteles. Un labas kurpes. Man - kosmētika, smaržas, dažādas ziepītes.

R e d a k t o r e. Un par kādu naudu tas viss?

S a n t a. Nnu, mmums ... Ko, jūs domājat, ka mēs zogam?!

R e d a k t o r e. Atvaino, es pārtraucu.

S a n t a. (Nervozi) Nē, tā būtība ir tā, ka ... es apģērbjos. Un ... saprotams, viņš arī. Un ... mēs izejam uz ielas. Es ieķēros viņa elkoni, un ne jau tā, bet... es jau teicu viņam ir katliņš galvā. Un tad vēl - mēs uzskatām, ka ir jāsaglabā forma. Daļu no laika skrienam.

R e d a k t o r e. Un kā uz to skatās vecāki?

S a n t a. Vecāki? Vecāki nezin neko īpaši.

R e d a k t o r e. Jums abiem, protams, un tas ir dabiski, ir ari intīmās attiecības?

S a n t a. Jā, bet tas viss ir ļoti... tā, lai būtu ļoti ... normāli, tīkami, vienkārši.

R e d a k t o r e. Vai tas viss ir sācies tieši draudzībā ar šo zēnu?

S a n t a. Izņemot tās dažas stundas, viss pārējais ir... tāda tikai gatavošanās vai tas laiks, kad es nedomāju un faktiski visu izdaru automātiski.

R e d a k t o r e. Un tomēr?

S a n t a. Faktiski ļoti daudz no tā visa saved viens lidotājs, mans draugs, bet tas neskaitās, jo ... es saku, man tas ir pilnīgi vienalga. Un par gulēšanu ... Kā jums nav kauna. Ar cik vīriešiem jūs esat gulējusi ...? Ne ar vienu? Kas - varbūt man te vajadzēs mācīt, kā to dara?

V a i r a. Stop! Stop! Paldies. Beidzam. Visi brīvi.

Monitoros ir nozudis studijas attēls. Vaira kravā savu rokassomiņu. Pēkšņi mēs redzam, ka viens monitors kļuvis tā kā par spoguli - kā jau tas stikla ekrānā mēdz būt - radies atspīdums. Vaira šim faktam nepievērš īpašu uzmanību, paņem ķemmi, pat sakārto matus, skatoties ekrānā, līdz ievēro, ka ekrāna atspīdums vairs neatspoguļo viņas darbības, bet stīvi raugās pretī. Arī Vaira ilgi un pārsteigti skatās ekrānā.

V a i r a e k r ā n ā. Te ir tik auksts. Vai tad šo studiju nemaz nesilda?

V a i r a. (Velk nost jaku un grib iedot Vairai ekrānā, bet attopas, ka nevar nodot.) Es ieslēgšu prožektorus.

V a i r a e k r ā n ā. Nevajag! Nevajag ... Kā tev klājas?

V a i r a. Man? ... Zini...

B a l s s n o V M G . Vai video ir brīvs? Mēs beidzam?

V a i r a. Ak, jā, piedodiet, es laikam nedevu komandu. Paldies!

B a l s s n o V M G. Paldies. Visu labu.

Attēls pazudis. Darbs beidzies - visos monitoros parādās testi un spalgais skaņas signāls.

 

* * *

Nora un Egils sēž pie ēdamgalda virtuvē. Mājās pārrodas Vaira, noģērbj virsdrēbes, nāk uz virtuvi.

V a i r a. Pa to dienu tā nogurst. Tur tas tornis ir vainīgs. It kā neatstātu iespaidu - ha, jāsmejas. Un visi tie aparāti, un starojums. Nervi pilnīgi čupā. Un tās āderes - tur jau nav nemaz tādas vietas, kur viņu nav. Ko gribi - ūdeņi visapkārt. (Liek uz galda ēdamo, ēd.) Es tos jauninājumus arī īsti vairs nesaprotu - titrmašīnas jaunas, specefekti jauni... Cik tad tās televīzijas mēbeles mēs tur vēl esam - Kārlītis, Marta, Vilberts... Viens otrs jau vēl ir. Klimstam, redz, turamies, nost nemirstam. Nu vai jums nav neviena vārda, ko savai mātei pateikt! Ja jums nav laika priekš dārza, nu tad mirsim badā. Vai - ejiet strādāt, lūdzu! Beidziet un - uz kantori un uz armiju ... Kas šīs par kurpēm?! Vietā nav jānoliek?! (Mazgā traukus.) Un televīzijas programma, to var vispār nepasūtīt. Es vakar pus-dienu meklēju!

E g i l s. (Norai) Un tālāk?

N o r a. (Egilam) Neko!

E g i l s. Un tas tev liekas tā interesanti?

N o r a. Muļķis!

Vaira, pārstājusi mazgāt traukus, sastingusi ausās, ūdens šļācas uzlietnē.

E g i l s. Vai miegs tev nenāk?

N o r a. Iedomājies - nāk ... Vai tu neesi kaut ko nopircis? Jaunu?

E g i l s. To tu vari prasīt kādam, kam ir nauda!

N o r a. Protams, ka varu prasīt.

E g i l s. Jā, interesanti, interesanti.

N o r a. Vai tu tēju vēl gribēsi?

E g i l s. Vai tev bail arī ir?

N o r a. Nē. Kāpēc?!

E g i l s. Jā. Varbūt. Es gan nezinu.

N o r a. Ej tu ellē! (Iziet no virtuves.)

Vaira pagriežas pret Egilu un cieši skatās.

 

* * *

V a i r a. (Pie pults) Ja muziciņa ir kārtībā, tad vispirms iziesim beztraktu, traktu -tikai pēc tam. Operatori - vietās! (Raidījuma dalībniekiem.) Jūsu rīcībā ir visa studija, vajag izmantot, cik var. Nu, muziciņu. Tā - redzat - laukums ir liels, kolonas turiet pa vidu. Labi, labi. (Kadrā parādās moderno deju pāris, kas slīd Vīnes valša pavadībā.) Turpiniet. Nē, uz priekšu vairāk. Skolotāj, palīdziet viņiem. Pag, es eju lejā. (Iet uz studiju, bet pie durvīm izdzird savu balsi, atgriežas un ierauga ekrānā jau kārtojam dejotājus.)

V a i r a e k r ā n ā. (Tērpusies ārkārtīgi skaisti, ar brīnišķīgu frizūru, notiekošā pārņemta.) Un pirmā kamera lēni piebrauc klāt, sāk dejot otrs pāris. Ceturtā kamera pa to laiku jau ir uzbraukusi augšā, es tevi miksēšu ar otro. Tuvāk centram, ļoti labi. (Smejas, staro un arī pati nedaudz dejo.) Pirmā taisa lielu panorāmu. Vai jūs tur esat augšā? Un tagad birst lejup, krīt visi sniedziņi, vizuļo, gaismas siltas. (Visas komandas tiek izpildītas, Vaira ekrānā ir pietuvojusies vienai no kamerām, ierauga, ka Vaira viņu uzmanīgi novēro, ari ieskatās viņā. Vairāki sarīkojumu deju pāri virtuozi dejo kādu bezgala skaistu deju.) Vai tev patīk?

V a i r a. Vai tev patīk saņemt ziedus?

V a i r a e k r ā n ā. Tu taču zini.

V a i r a. Daudz ziedu. Veselu kalnu!

V a i r a e k r ā n ā. Pareizi. Es tā ļoti vēlējos.

V a i r a. Un dzirdēt daudz labu vārdu.

Vaira ekrānā smejas. Vesela rinda ļaužu nāk klāt Vairai ekrānā un sniedz ziedus. Viņa pārsteigta un pateicīga tos pieņem.

- Lai tavs sirds siltums tevi pavada visu mūžu!

V a i r a e k r ā n ā. Bet...

- Mīļā, tu esi tik daudz laba izdarījusi. Ja es tagad atsaucu atmiņā...

- Tik kārtīga cilvēka mūsu kolektīvā otra nav...

- Lai Dievs tev stāv klāt!

V a i r a e k r ā n ā. Bet kāpēc? Kādā sakarā? Kāpēc?

V a i r a. Sagatavojies ballei. Viss!

V a i r a e k r ā n ā. Kad ... tas būs?

V a i r a. Pēc mēneša.

V a i r a e k r ā n ā. Ak tu tā?

V a i r a. Pietiek, pietiek.

V a i r a e k r ā n ā. Vai tad es kaut ko ne tā?

V a i r a. Paskaties manī, nu, paskaties.

V a i r a e k r ā n ā. Bet paskaties manī!

V a i r a. Par bērniem jādomā. Kas ar viņiem būs.

V a i r a e k r ā n ā. Bet tu taču teici - paaugsies drusku un tad...

V a i r a. Nu nav sanācis, nu tā ir, ko tur lai dara.

V a i r a e k r ā n ā. Kā!? Tā, vienkārš!? Tātad - es neelpošu, es nekustēšos, es nerunāšu, es ... vienkārši neeksistēšu?

V a i r a. Ar Dievu!

Kameras atbraucienā redzams apsveicēju pūlis.

V a i r a e k r ā n ā. Paldies, mīļie draugi, darbabiedri. Ko es varu pateikt. Paldies par šo mūžu starp jums. Man jāatvadās. (Paņem nazi un tur virs otras rokas vēnām, cieši skatās Vairā.)

V a i r a. (Izņem baltu papīra lapu un raksta atlūgumu.) Man ir jādzīvo un tā, kā nu es māku. Šo raidījumu ... Un tad viss!

Vaira ekrānā tur nazi virs vēnām. Tumsa.

 

* * *

V a i r a. (Vecas mājas drēbēs, apāvusi priekšautu, ar lielu koku maisa veļas katlu, kas uzlikts uz plīts un kūp.) N o r a. Nora!

N o r a. Ko?

V a i r a. Nāc šurp.

N o r a. Es nevaru!

V a i r a. Nāc, striķus izvelc!

N o r a. Es nevaru!

V a i r a. Eguci! Egil!

E g i l s. Nū!

V a i r a. Nāc, striķi izvelc. Katls tūdaļ būs jāņem nost. Un māju iztīriet šodien. (Ienāk Egils, paņem striķi, sāk vilkt pa visu virtuvi.) Kā te izskatās! Kā uz kuģiem! Kauns, ka cilvēki atnāk!

N o r a. Es griežu nost. Mums tūdaļ būs jāskalo. (Nogriež uguni.) Nora, kur tu esi? (Abi ar Egilu noceļ veļaskatlu.)

N o r a. Nu Havajā taču!

V a i r a. Kas, tu varbūt vannā esi iegājusi?!

N o r a. Jā!

V a i r a. Nē, nu, paklau, tev prāts ir vai nav?! Ūdens nenāk - ko tad es arto veļu tagad darīšu?! Atkal nakts jāgaida, kamēr tecēs. Tu varbūt pa nakti skalosi?!

E g i l s. Vai pusdienas galu galā būs?

V a i r a. Liec mani mierā!

Egils iet pie ledusskapja, krāmē ārā kādus nebūt ēdienus. No vannasistabas iznāk Nora, halātā, slapjiem matiem. Vaira noskalo rokas, uzlējusi uz tām ūdeni no kāda katla, paņem no ledusskapja bļodu ar maltu gaļu, gaļasdēlīti un veido mazas kotletītes.

V a i r a. (Egilam) Nocel gurķus no augšas. (Norai) Rīsus nomazgā! (Egilam) Sagriez un saliec uz šķīvīša.

E g i l s (attaisījis gurķu burku, bāž tajā roku): Ha - nu es nemaz vairs nevaru iebāzt to roku.

V a i r a. Lieli teļi, bet prāts kā zīdaiņiem.

N o r a. (Izlīgstoši) Mam, es dzirdēju - vai tā ir tiesa - ja dzemdējot ap četrdesmit, tad pēc tam izskatoties par desmit gadiem jaunāka.

V a i r a. Beidz muldēt.

N o r a. Un smukākas. Un pikantākas.

V a i r a. Nu tad skaties uz mani. Ja esmu, tad ir.

N o r a. Un dažas tieši šitā tāpēc darot, un dažas - tikai tāpēc un, iedomājies, atstājot bērnunamā.

V a i r a. Ko es zināju par smukumu! Labi, ka jūs vispār esat. (Kotletes ir saveidotas, Vaira apsēžas.) Saulaina diena, tās mokas, bet pēc tam - jau tāpat vien, būtu jūs pēc kārtas, vieglāk būtu. (Vaira pēkšņi atceras...)

N o r a. Kā mēs šogad svinēsim? Drīz jau klāt. Tāds skaitlis.

E g i l s. Es nebūšu mājās.

V a i r a. Kā - nebūsi?

E g i l s. Es tā izdomāju.

V a i r a. (Nopētījusi bērnus, uzmanīgi ieskatās sejās, tad neapzināti, automātiski sāk kārt uz vejasstriķa izvārītos, neizskalotos, kūpošos veļas gabalus. Egils un Nora apjukuši skatās šai rīcībā.) Kā jums iet abiem.

N o r a. Labi, mam.

E g i l s. Labi.

V a i r a. Mani miļie ... (Veļa kūp un drusku pil.) Piektdien lūdzu ierēķiniet laiku puķēm. Plaukst ārā. Vairāk turēt nevar. Tikai aiznest. Es jau darbā izbrīvējos.

N o r a. Labi.

E g i l s. Labi. Mam, tad tās arī, ja.

V a i r a. Labi jau, labi.

 

* * *

Vaira pie TV pults. Sācies ieraksts, ekrānā - jauns cilvēks. Viņa ir tik ļoti sakoncentrējusies, ka dzirdams - monitoros attēls gan ir, bet skaņu viņa jau nedzird, viņa nedod ari nekādas komandas operatoriem, vienīgi gaida ekrānā atkal parādāmies sevi. Līdz - Vaira ekrānā parādās, nēģerietes izskatā. Vaira ierauga, iztrūkstas.

V a i r a – n ē ģ e r i e t e. Es klausos. Lūdzu.

V a i r a. (Sāk smieties) Ko tu āksties!

V a i r a - n ē ģ e r i e t e . Tu kaut ko vēlējies?

V a i r a. Tu esi nokrāsojusies?

V a i r a - n ē ģ e r i e t e. Es esmu tavā ricibā.

V a i r a. Kādēļ tev vajadzīgs šis karnevāls ... Ej pupās!

V a i r a – n ē ģ e r i e t e. Kā vēlies. (Aiziet.)

V a i r a. Nē, nē, ko tu. Apsēdies... Saki taču kaut ko.

V a i r a – n ē ģ e r i e t e. Tu esi laba, tu joprojām izskaties labi.

V a i r a. Nē, ne to.

V a i r a – n ē ģ e r i e t e. Ir labi. Būs labi. Patiešām būs labi.

V a i r a. Es iešu projām.

V a i r a – n ē ģ e r i e t e. Lūdzu, iesim.

V a i r a. Nē, tu mani padarīsi traku.

V a i r a – n ē ģ e r i e t e. Nomierinies. Tu viņiem pateiksi.

V a i r a. Bet kā?

V a i r a – n ē ģ e r i e t e. Sāc ar to, ka viņi, tāpat kā tu, ir pilnīgi veseli.

V a i r a. To viņi tāpat zina.

V a i r a - n ē ģ e r i e t e. Un tad pamazām - tāpat kā tev dakteris...

V a i r a. Kāpēc man to nepateica pirms tam.

V a i r a – n ē ģ e r i e t e. Tu neesi vēl pieradusi? Un ko tas mainītu? Tu par daudz gribi, mīļumiņ.

V a i r a. Kaut gan - labi vien ir. Vai citādi man viņi būtu.

V a i r a – n ē ģ e r i e t e. Un divi. Un veseli.

V a i r a. Un tad sākās, - tāpat kā jūsu gēnos ir šī lielā varbūtība dzemdēt slimu bērnu, tikpat lielas briesmas būs jūsu bērniem, un ...

V a i r a – n ē ģ e r i e t e. Bet viņi piedzima veseli.

V a i r a. Bet viņiem?! Viņš teica - jūsu tēva brālim - Jāņonkulim.

V a i r a – n ē ģ e r i e t e. Kā jau tu pati viņam izstāstīji, - mira veseli pieci...

V a i r a. Alisīte palika. Nevajadzēja man teikt neko.

V a i r a – n ē ģ e r i e t e. It kā tad viņš teiktu ko citu.

V a i r a. Jūsu bērni ir veseli, par pārējo jūs varēsit sākt domāt pēc gadiem divdesmit. Daudz kas atkarīgs no nejaušības. Kā jau dabā. Bet varbūt mūsu zinātne tad varēs viņiem viegli palīdzēt.

V a i r a – n ē ģ e r i e t e. Kam tu gribi ko izlūgties? Dievam?

V a i r a. Es nopirkšu kaķi.

O p e r a t o r a b a l s s. (Skaļi čukstot) Vai rakurss nebūtu jāpamaina?

Vaira atkal ierauga Jauno cilvēku, kas sēž studijā atzveltnes krēslā un sarunājas ar pretimsēdošo redaktori.

V a i r a. Jā, jā, piebrauc lūdzu.

R e d a k t o r e. Bet vai jūsos pašā tas neizraisa nekādas jūtas?

J a u n a i s c i l v ē k s. Bet es domāju - tas viss ir tik dabiski.

R e d a k t o r e. Bet man jāteic godīgi - es tā nevarētu.

J a u n a i s c i l v ē k s. Nu ļoti labi - jūs nevarat, cita var.

R e d a k t o r e. Tātad - jūs bijāt...

J a u n a i s c i l v ē k s. Jā, mums tur bija tāda apkārtnes kopšana.

R e d a k t o r e. Un ko viņa pēc tam jums stāstīja?

J a u n a i s c i l v ē k s. Vienkārši - tā arī pateica un viss.

R e d a k t o r e. Un kāda bija jūsu rīcība pēc tam?

J a u n a i s c i l v ē k s. Bet es taču visu laiku saku - normāla. Ja cilvēkam ir sava saprašana par dzīvi - tas taču ir brīnišķīgi. Man taču arī ir sava! Šīs iespējas, kas paveras. Vai tad jums nav vēlēšanās piedalīties - redzat, mutuļo, vārās. Tu šodien dzirdi to, rīt tu ej kopā ar viņiem jau uz tā laukuma...

R e d a k t o r e. Es nerunāju par to. Es kaut kā nesaprotu - mēs taču runājam par kaut ko citu.

J a u n a i s c i l v ē k s. Nē, par to pašu. Ja būs problēmas, tad ... Kāpēc vajag taisīt šos rāmjus, kāpēc nevar pieiet normāli ... Kāpēc mēs nevaram būt vienkārši - cilvēki. Mani sauc Raitis. Kā tevi sauc?

R e d a k t o r e. Biruta.

J a u n a i s c i l v ē k s. Okei! Kur tu šeit saredzi problēmas? Ja es piekrītu šai organizācijai, tad es esmu kopā ar viņu, lai ko viņa darītu.

R e d a k t o r e. Nav runa par organizācijām, bet konkrētu cilvēku.

J a u n a i s c i l v ē k s. Nu bet kas - brīvajā laikā es esmu saistīts pie kaut kā? Vai es nekustos pats, vai, vai man nav savas rokas, kājas? Es tur neesmu vainīgs, ka es neesmu vecs. Es nevienu negrūstu, vai man vajag, lai mani kāds grūsta?

R e d a k t o r e. Nu labi, gluži elementāri - kā tu skaties uz to brīdi?

J a u n a i s c i l v ē k s. Kādu?

R e d a k t o r e. Nu - to.

J a u n a i s c i l v ē k s. Es nezinu, tiešām. Man ir tā grūti pateikt. Dažkārt, jā, es esmu tā iedomājies, un tad kļūst kaut kā tā, kā lai saka, jā, tad liekas, it kā es paskatītos spogulī - varbūt tā būs. Varbūt es pēkšņi jutīšos daudz vecāks. Bet - es esmu jauns un viss ir tā, ka nu tikai es kaut ko sākšu un ... Ai, nav ko daudz muldēt.

 

* * *

V a i r a. (Virtuvē ar rūpību gatavo kādu ēdienu.) Ēst. Bērni! Jāceļas. (Viss ir sagatavots neierastām brokastīm. Viens pēc otra virtuvē parādās Nora un Egils, kuri sēžas pie galda.) Viss! Cauri! Nekādas gaļas, nekādas indes, nekādus cīsiņus, nekādus konservus, nekādas ķimikālijas. Lūdzu! Un šito iemācieties, un katru rītu! Jāieber auzupārslas, divas saujas rozīņu, tikpat - mandeles, jāsamaisa, jāpiegriež pa bumbierim vai ābolam un jāuzlej piens. Klāt var dzert vienalga kādu sulu.

E g i l s. Mam ...!

V a i r a. Jā? ... Nav ko žņaugties uz ēdieniem ... Lūdzu, tas ir ļoti veselīgi. Nopirksim vēl žāvētās aprikozes. Lidz pusdienai negribas ēst, un viegla sajūta, un kuņģim labi, un zarnām. Nu, čabuliši? Egucīt, varbūt man nopirkt tādu maisījumu, tirgū pa 4 rubļi, pie viena vecīša.

E g i l s. Priekš kam.

V a i r a. Pret visām kaitēm.

E g i l s. Man nevajag.

V a i r a. Viena sieviete no gultas uzcelta.

Visi trīs ēd. Ekrānā parādās vīzija. Nora un Egils ir mazi. Vaira stāv ielas malā, kurai nav trotuāra, bet ir augsts, lēzens zemes valnis, ko klāj sniegs. Nora un Egils stāv uzkalniņa augšpusē.

V a i r a. (Daudz jaunāka) Nu, nāciet lejā.

N o r a. Nē, sniegs te ir.

V a i r a. Nu bet ripojiet lejā.

N o r a. Lejā taču ir iela.

V a i r a. Bet es taču ari te esmu - es taču saķeršu.

E g i l s. Bet mašīnas brauc.

V a i r a. Jūs taču redzat, ka nebrauc - ne uz vienu pusi, ne uz otru. Ripojiet tik ātri.

E g i l s. Bet ja nu brauc.

V a i r a. Vai tad tu mani neredzi - tu ieriposi man tieši rokās.

E g i l s. Kā tu tā vari! Te ir iela.

N o r a. Vai kauns tev ir?

E g i l s. Tev nemaz nav kauna.

V a i r a. (Pie galda) Vai vēl gribat? (Sāk vākt nost traukus.) Egil, ienes spaini. Un papīrus. Un somu. Vai - tās jau atvērušās! Vai ārā auksts - paskaties. Vai jaku arī jāvelk? Noriņ, nāc palīgā. (Egils ienes spaini ar tulpēm.) Egil, turi. (Vaira apskata katru tulpi.) Tikai nenomet zemē, Dieva dēļ! Vai šitā nevar pagaidīt? Nu - lai iet ar! (Šķirodama lielajās un mazajās, pamīšus dod te Egilam, te Norai.) Skaties, lai nesaskaras lapiņas. Redzi, šitā rozā te maliņā jau drusku iespiedusies. (Darbs notiek ļoti rūpīgi, ar lielu uzmanību.)

E g i l s. Šitās arī neaizmirsti.

V a i r a. Ak tā, pareizi, es jau būtu aizmirsusi.

E g i l s. Mamu?

V a i r a. Jā?

E g i l s. Zini - mēs ar Noru runājām ... Atceries - kad Tētis nomira - mēs maksājām divus tūkstošus valstij nodokli - par vasarnīcu.

V a i r a. Ko tur runāti Par savu pašu māju. Tētis ar savām rokām ...

E g i l s. Nu ja. Un tad vēl tās citas gaidīšanas - tos sešus mēnešus...

N o r a. Cik tad tur bija tās naudas? Bet nē - gaidiet tik.

V a i r a. Stulbums, ne valsts!

E g i l s. Un tāpēc mēs gribējām teikt, lai tu uzraksti testamentu. Tas būs vienkāršāk - tur mazāki procenti.

Ilga pauze, Vaira sien kopā puķes, sāk raudāt.

N o r a. Mam, nu ko tu. Tas tik - nu tā.

E g i l s. Mēs taču neko sliktu ...

Ekrānā redzam kādu bndi, kad Egils un Nora ir mazi, Vaira ir jauna un slauka istabu. Egils spēlējas ar plastmasas spēļu pistoli, kas šauj ar baltām plastmasas bumbiņām. Nora šis plastmasas bumbiņas pēc izšaušanas savāc un pienes Egilam. Kādu brīdi šaudījies, Egils šauj uz Vairu un trāpa tai krūtis. Vaira atšļūk uz tuvējā dīvāna un nekustas. Egils ilgi pēta nekustīgo Māti, tad drusku ieraudas, Nora sāk raudāt pilnā balsi. Egils pieiet Mātei, purina, pieiet pie telefona, bet nesaprot, kā zvanīt. Noras un Egila raudāšana pāriet histērijā. Tad Vaira pieceļas un klusējot mierīgi turpina istabas slaucīšanu. Bērni ilgi vēro Māti.

 

* * *

Vaira pie ekrāna un pults. Monitorā redzami puķu galdi tirgū. Vaira ekrānā - silti ģērbusies, pārdevējas izskatā mīņājas no vienas kājas uz otru. Viņai priekšā - ļoti daudz tulpju.

V a i r a - p ā r d e v ē j a. (Pamirkšķina Vairai ar aci.) Ietirgoti - desmit.

V a i r a. It kā es būtu uz miršanas gultas!

V a i r a - p ā r d e v ē j a. Un tikai pusstunda pagājusi. Ēst vēl neesmu bijusi. Es atnesīšu no bufetes - gribi? - kafiju un bulciņas?

V a i r a. Kāda ēšana, kāda ēšana! ... Es to nevaru aptvert.

V a i r a - p ā r d e v ē j a. Pagaidi, nu nomierinies. Vai tev kāds kaut ko atņēmis?

V a i r a. Bet ne no šī, ne no tā ...

V a i r a - p ā r d e v ē j a. Bet nu padomā ar galvu. Vai tad tā nav starpība - vai jāmaksā divi tūkstoši vai kādas trīs reizes mazāk?

V a i r a. Un, iedomājies, lai neesot jāgaida seši mēneši.

V a i r a - p ā r d e v ē j a. Nu un tu gribi teikt, ka tas ir kaut kas patīkams?

V a i r a. Izbeidz muldēt.

V a i r a - p ā r d e v ē j a. Ja tu negribi atstāt viņiem neko, paņem no grāmatiņas, bodes paķemmē drusciņ.

V a i r a. Man nevajag neko.

V a i r a - p ā r d e v ē j a. Ne tev ziemas zābaki, - Zelma vakar tīri nekas bija noandelējusi - pienesa klāt kāds dzērājs. Kleitas tev arī nav, ar tiem džemperiem un jaciņām izbeidz vienreiz. Vai tev naudas nav?!

V a i r a. Mājai trepes! Un jumts jāpārlej. Jānobeidz galugalā. Nu - nopērciet.

P i r c ē j a. Man šīs te.

V a i r a - p ā r d e v ē j a. Vai ietīt, lūdzu?

P i r c ē j a. Jā, ja varētu.

V a i r a - p ā r d e v ē j a. Lūdzu. Nenožēlosiet. Un ilgi stāvēs, tikai uzreiz siltumā nelieciet. Un ja vēl aspirīnu pieliek...

V a i r a. Bērniem nemaz tur negribas - svaigs gaiss, priedes, saule ... Nē, bizo pa pasauli.

K ā d a s i e v i e t e. (Pienāk pie Vairas-pārdevējas) Lūdzu, Kreses kundze. (Laipni, pat pieglaimīgi pasniedz tasi kafijas un bulciņu.)

V a i r a - p ā r d e v ē j a. Vai, paldies, cienītā. (Noskaita kapeikas.)

V a i r a. Kas tā bija?

V a i r a - p ā r d e v ē j a. Kā! Lūcija!

V a i r a. Kāda Lūcija!

V a i r a - p ā r d e v ē j a. Kā - viņa man vienmēr atnes paēst, kad pati iet. Un patirgo manu preci, kad jāaizskrien kaut kur.

V a i r a. Bet kāpēc. Ko viņai vajag!

V a i r a - p ā r d e v ē j a. Kā - nu tāpatās. Ko nu tu te konkurēsi - puķes katrai mums dažādas. Kā, tā taču vienmēr - kā jāpalīdz patirgot vai naudu pamainīt, mēs te kā viena ģimene.

V a i r a. Tu jau nu paklusē - citas zin noslēpt kādu defektu, tu uzreiz izbazūnē, cenu tik nosit.

V a i r a - p ā r d e v ē j a. Jā, mīļā, es esmu par taisnību.

V a i r a. Jā, jā!

V a i r a - p ā r d e v ē j a. Tā tik domā, bet ne Milda, ne Zoja neko neiesmērēs. Mēs te esam riktīgas sievas. Un ar citām es nemaisos. Lūcija izprasīja adresi - braukšot palīgā.

V a i r a. Jūrmalas?

V a i r a - p ā r d e v ē j a. Rīgas arī.

V a i r a. Un tu devi.

V a i r a - p ā r d e v ē j a. Bet kāpēc nē.

V a i r a. Priekš kam viņai Rīgas adresi vajag.

V a i r a - p ā r d e v ē j a. Vai es zinu? Ja brauks, tad piezvanīs taču.

V a i r a. Beidz ar visām tur runāt. Kas tev kam jāstāsta.

V a i r a - p ā r d e v ē j a. Es jau uzmanos. Bundžu visu laiku glabāju pie rokas.

V a i r a. Bet ko es gaidu - pasaki.

V a i r a - p ā r d e v ē j a. To tu, mīļā, pati sev vari prasīt, man tu to neprasi.

V a i r a. Ja bērni tur negrib, ko - es svešus cilvēkus tur aicināšu?

V a i r a - p ā r d e v ē j a. Pa velti jau ar neviens tā nemaz tur nenāks.

V a i r a. Bet man taču galu galā nevajag tās mocības.

V a i r a – p ā r d e v ē j a. Zini, tas darbs jau nu kaulu nelauž - un cauru dienu pa svaigu gaisu. Kas tās par mocībām!

V a i r a. Galvenais - no kā tad mēs pārtiksim? Tā smiekla pensija?

V a i r a - p ā r d e v ē j a. Nu tu jau vari pārdot to māju - nauda laba - dzīvo par to. Ja saindēs vairāk, vēlāk var nebūt ņēmēja. Ja grib lielāku naudu.

V a i r a. Laimonis cēlis! Kā var pārdot! Mums taču tas viss, - ne citiem! Tos gadus ziedojis!

V a i r a - p ā r d e v ē j a. Tās puķes - kad viņas plaukst! (Paņem rokā kādu tulpju buķeti.) Paveras tāds rozā viducītis. Un tie melnumiņi, ka ... svaigi ... un bail vispār pieskarties. Kā Dievs to visu tā varējis izdomāt!

V a i r a. Tas viss ir pa velti. Pienāks brīdis, kad es tur viena pati ālēšos pa tām istabām. Kāda pienākuma vārdā, pasaki, kāda! Bērni tur nenāks.

V a i r a - p ā r d e v ē j a. Ja vēl tā peldēšanās nebūtu apštopēta. Ja pārdotu ...

V a i r a. Tad varētu paēst, apģērbties, vēl īrēt kādu istabeli vasarā.

V a i r a - p ā r d e v ē j a. Bet dārziņš.

V a i r a. Kāda puķīte būs visur. Un atkristu šī riebīgā andelēšanās.

V a i r a - p ā r d e v ē j a. Kā - riebīgā! Es nesaprotu!

V a i r a. Varētu sēdēt, neko nedarīt. Adīt.

V a i r a - p ā r d e v ē j a. Ko tu trako? Ko tu te ārdies? Paies kāds brītiņš, varbūt viņi taisni gribēs, - i parušināties, i ka naudiņa nāk.

V a i r a. Es viena nevaru!

V a i r a - p ā r d e v ē j a. Lieli jau kā teļi. Apprecēsies. Mazbērni būs. Ko tu zini, kā iegrozās.

V a i r a. Ak, Dievs, ja zinātu!

 

* * *

Egils un Nora sēž virtuvē pie galda.

N o r a. Nē, nē, Egil, labāk nevajag.

E g i l s. Nu bet ir jādomā, ir jādomā.

N o r a. Kā tad tu to mammai teiksi?

E g i l s. Tu redzi, kā mainās viss? Vēlāk, redzēsi, šances būs aizvien mazāk.

N o r a. Tu esi pētījis?

E g i l s. Protams, drusciņ naudas jau vajag.

N o r a. Kur tu dabūsi.

E g i l s. Es jau par to domāju. Tagad viss ir tā - kaut kur dabū un kā dabū, tā uzreiz jāliek vaļā. Tur tas labums - nemaksā jau par to, ko dara. Dabūt jāmāk! Viss ir tik slīdošs - tagad ir pats moments.

N o r a. Nē, nē, nē, gan būs labi tāpat.

E g i l s. Muļķe tu esi, muļķe.

N o r a. Zini ko - man varbūt pat būs labāk.

E g i l s. Es nezinu! Kur tu esi augusi. Tu neredzi neko? Varianti, protams, ir dažādi. Tu vari darīt, kā gribi.

N o r a. Mamma nāk!

Pārnāk Vaira. Noģērbjas, ienāk virtuvē. Uzsviež uz galda avīžu žūksni.

V a i r a. Ko jūs ēdat? (Ierauga - galds tukšs.) Nu un kā - garšīgi? (Piesēžas līdzās.) Vai man ari piedāvāsiet? Drusciņ no tās siļķes kažokā, Noriņ! A, tev par tālu, nu tad, Egucīt, tu pasniedzies. Tās sēnītes jūs nemaz neēdat? Maizīti arī vajag sagriezt. (Egils ieklepojas.) Nu ko - sprūst rīklē? Vajag ļoti uzmanīgi un lēni, sagremojot. (Paņem naudas bundžu.) Neesmu vēl izskaitījusi. (Atver, sāk skaitīt naudu.) 5, 10, 12 ... Uz beigām, kad bija palikušas četras, vairs ilgi neviens nepienāca, līdz kamēr kāds dzērājs. Tās bija sarkanas un viena dzeltensarkana - nu, skaista, skaista. Lai viņam dodot vienu - nu ko - jādod tā skaistā, es vēl iedomājos - pa ceļam nokritīs, salauzīs ... Šis iedod naudu, norēķinās, viss labi, pēkšņi paņem puķi un saka - tagad skatieties - atver muti un pa gabaliņam vien apēd, un vēl paklanās. Pašu skaistāko puķīti, ko es tā audzēju ... Viss - pazuda, tā ka nemetas. 16, 20 ... Ja es uzrakstīšu to testamentu. Aiziešu pie notāra ...

E g i l s. Mam, tas nu tā, ja tu negribi, nevajag. Bet zini, mam, es pētīju variantus - mēs varētu ļoti izdevīgi samainīt šo dzīvokli, piemēram trijos vienistabas dzīvokļos, ja piemaksā tur visādi varianti ir, jo ... mēs kļūstam lielāki, un visu laiku taču kopā mēs nedzīvosim? Un tieši tagad to naudu ieguldīt.

N o r a. Protams, mam, es varu arī palikt kopā ar tevi.

E g i l s. Visā pasaulē taču tā notiek. Tas ir normāli.

V a i r a. 50, 51, 52. Piecdesmit divi rubļi ietirgoti. Tīri labi. Vienai dienai. (Pieiet pie atkritumspaiņa un naudu izmet.) Lūdzu, mainiet. (Iet pie dažādām tēju tūtiņām, putraimu, zirņu maisiņiem, met tos atkritumspainī.) Lūdzu, dzīvojiet katrs par sevi. Tā vajag! Vajag nostāties uz kājām.

E g i l s. Nu nevajag, mam ...

N o r a. Tas nav tā domāts.

V a i r a. Jūrmalas māju es pārdodu, tā ka dārzā nebūs jāvergo. Es ceru, ka ziemai taču jūs varēsiet salasīt kādas brūklenes vai kaut ko, kas ir mežā. (Ņem dažādu ievārījumu burciņas un to saturu lej atkritumspainī.)

E g i l s. Nu ko tu dari!

V a i r a. Priekš kam vajag turēt visādas liekas mantas mājās. Es viņas nelietošu.

N o r a. Lūdzu, noliec atpakaļ. (Aiztur Vairu, Egils palīdz.)

V a i r a. Kas - jūs mani te mācīsiet! Jums te nav ko meklēt vispār - ejiet uz saviem vienistabas.

E g i l s. Mēs? Tas ir tēva dzīvoklis. Ko tu pati te dari?

N o r a. (Egilam) Izbeidz.

V a i r a. Ko es te daru? Es te vismaz par kalponi strādāju. Vismaz tik daudz.

E g i l s. Ak tā?! Nu tad mēs savukārt demolējam. Kādam taču tas ir jādara, citādi - ko tad te kopsi.

V a i r a. Ķeblīši lūst kopā, sekreteram durvis atlūzušas, pakaramam naglu nav kas iedzen.

N o r a. Mam, izbeidz lūdzu!

V a i r a. Darbā neiešu, māja būs pārdota, pa dārzu nebūs jāvergo. Sēdēšu izmainītā istabā, tērēšu dabūto naudu. Uh, dzīve!

E g i l s. Ne tev interesē, kā mums iet, nekā.

V a i r a. Jā, jā, daudz labprātāk es kādā borģelī dzertu ar naudīgiem večiem vai skatītos viģikus pa naktīm! Kam man tās rindas. (Krāmē no ledusskapja ārā produktus, liek uz galda.) Kam man tie blati, kamdēļ es esmu smaidījusi tā kā muļķe vietā nevietā. (Izsmejoši) Jums, jums, uķuķuķu!

N o r a. (Sāk šķirstīt avīzes.) Mam, lūdzu nomierinies. (Starp avīzēm atrod zīmīti, sāk pētīt.)

V a i r a. Pietiek, man pietiek!

E g i l s. Nora, kur ir tās viņas nervu zāles?

N o r a. Egil, tas tev. (Iedod zīmīti Egilam.)

E g i l s. (Lasa.) Nē, nevar būt.

V a i r a. Kas tur ir?

N o r a. Varbūt piezvani kādam?

E g i l s. Kam?

N o r a. Es nezinu.

E g i l s. (Noliek uz galda zīmīti, iet uz koridoru, apģērbjas un aiziet.) Čau.

N o r a. Ņi puja, ņi pera!

E g i l s. K čortu.

V a i r a. Kas tas ir?

N o r a. Pavēste. Parīt deviņos jābūt.

V a i r a. Kur!

N o r a. Nu tur!

V a i r a. Tagad? Viņam!

N o r a. Ko tagad var saprast!

V a i r a. Mīļais Dievs! Kur viņš aizskrēja.

N o r a. Jāsagaida.

 

* * *

V a i r a. (Pie pults, uzgriež telefona numuru.) Nu? Vai nav?... Nu pazvani kaut kur!... Jā zvanīšu. (Paņem telefona grāmatiņu, uzgriež kādu numuru.) Gunti? Nu, tu neko neesi uzzinājis? ... Nu nav. Lūdzu padomā - varbūt tu iedomājies kādu ... Sveiki!

R e d a k t o r e. Vai vest iekšā?

V a i r a. Vai studija ir gatava?

R e d a k t o r e. Jā, Vairiņ.

V a i r a. Labi, tad sāksim. Mēģini tā iejūtīgi. Jautā droši - mēs pēc tam varam izņemt ārā. Tu dzirdi mani?

R e d a k t o r e. Jā, es eju pakaļ.

V a i r a. Visus lūdzu vietās. Tūdaļ sāksim.

Studijā ienāk Tīnis. Redaktore parāda viņam vietu.

R e d a k t o r e. Vai jūs pirmo reizi pie mums?

T ī n i s. Kur man jāskatās?

R e d a k t o r e. Uz mani.

T ī n i s. Nevis uz kameru?

V a i r a. Uzmanību. Labu noskaņojumu studijā! Apsēdieties tā, kā jums ērtāk. Nu tad – aiziet!

R e d a k t o r e. Uzmanību - video! Motoru. Saruna raidījumam „Es.” Indekss - V - 4531. 15, 20, 9, 8, 7, 6, 5, 4, 3, 2, 1, 0. Godīgi sakot, es pat nezinu, ar ko sākt. Tātad - tu uzmosties pēc tam, kad redzi tās krosenes?

T ī n i s. Jā.

R e d a k t o r e. Nu un tad tu mācies valodu. Kādu tu tagad mācies?

T ī n i s. Zviedru.

R e d a k t o r e. Vai tikai pa naktīm? Pa dienu tu nemācies?

T ī n i s. Pa dienu man ir jādara daudz kas cits.

R e d a k t o r e. Vai tev pa dienu negribas gulēt?

T ī n i s. Nē!

V a i r a. (Ar vienu aci kontrolēdama monitorus, zvana.) Ivariņš? Ivariņ, vai Egils nav pie tevis? Te Egila mamma ... Tu nevari iedomāties, kur viņš varētu būt? Visu nakti nav bijis. Es nezinu, kur meklēt.

R e d a k t o r e. Vai tev tomēr nav bijusi vēlēšanās atkal saorganizēt visu no jauna?

T ī n i s. Nē, nē, nē.

R e d a k t o r e. Bet kā tas sākās toreiz?

T ī n i s. Jjā ... Es, saprotams, daudz ko zināju toreiz jau un, saprotams...

B a l s s n o V M G. Vai pults?

V a i r a. Jā.

B a l s s n o V M G. Mums ir jāapštopē. Te ir vieni lipumi. Kas tā jums par lenti iedota?!

V a i r a. Es nezinu - man viss melnais materiāls raidījumam uz viņas ir.

B a l s s n o V M G. Slikti. Ā. Te saka, ka jūs vakar bez pasītes esat strādājuši.

V a i r a. Nu bet, ja lentei nav papīra! Ko es varu darīt!

B a l s s n o V M G. Ja nav lentei pase klāt, tad taču nevar rakstīt. Nupat tikai atnesa. Skaidri ierakstīts - pēc 12. minūtes sākas lipumi.

V a i r a. Kā - un tad tā lente nav izmantojama?

B a l s s n o V M G. Līdz vienpadsmitai minūtei ir, bet tālāk protams, ka nav.

V a i r a. Ko - tad man viss ir jāpārraksta no jauna?!

B a l s s n o V M G. Acīmredzot.

V a i r a. Un kas - jūs man tos laikus gādāsiet? Un cilvēkus?

B a l s s n o V M G. Visu vajag iepriekš pārbaudīt.

V a i r a. Man tas nav jādara. Stop, Birutiņ.

R e d a k t o r e. Vai kas noticis? Vai mums jāatsāk?

V a i r a. Ai! Saki jaunajam cilvēkam paldies! Mums viss ir jāpārraksta. Tā ka šodien jau sāc meklēt laikus.

R e d a k t o r e. Maķ ar ārā!

Vaira brīdi sēž pie monitoriem ļoti sakoncentrējusies, gaidot ieraugām sevi, līdz kamēr viņa ierauga - savu spoguļattēlu.

V a i r a. Nu?

V a i r a e k r ā n ā. Nu?

V a i r a. (Runā, spoguļattēls ar zināmu nobīdi atkārto viņas runu, līdz kamēr viņas runā sinhroni.) Kas man tagad jādara? Tev taču tas jāzina. Kāpēc tu šoreiz neesi citāda? Man taču gribas parunāties. Varbūt nepārrakstīt, varbūt nedarīt neko. Kas notiek ar Egilu. Man tagad jāpiezvana Norai. Ja tagad Egila nebūs mājās? Kas tā par kroku tev zem acs?

V a i r a e k r ā n ā. Kura?

V a i r a. (Norāda.) Šī te.

V a i r a e k r ā n ā. Beidz. Ej uz mājām.

V a i r a. Es nevaru. (Sāk staigāt pa nelielo pults telpu.) Vai uz slimnīcu zvanīt, uz morgu? Pie radiem aizbraucis?

V a i r a e k r ā n ā. (Darot to pašu, ko iepriekš Vaira.) Nē taču. Ko es zinu? Varbūt viņi nemaz neiet - ne uz treniņiem, ne uz skolu. Un Nora? Par ko viņi runā? Es neko nesaprotu!

V a i r a. (Darot to pašu, ko Vaira ekrānā, uzbrēc.) Beidz trakot! (Tālāk notiek sinhrona darbība - Vaira sakārto savas mantas un dodas uz izeju. Vaira ekrānā dara to pašu.)

Kad Vaira vairs nav redzama, monitorā mēs redzam Vairu ekrānā. Viņa dodas uz mājām - gaida trolejbusu, brauc tajā, slēdz vaļā durvis - tas ir apmēram 15 - 20 minūšu garš ceļa posms, kurš vienlaikus ir ari starpbrīdis.

Pirmā cēliena beigas.

 

 

2. cēliens

V a i r a. (Ienāk dzīvoklī, noģērbj mēteli, steidzīgi aujamajās čības.) Nora! Vai nav kādas ziņas? (Nāk uz virtuvi un pārsteigta ierauga, ka pie galda sēž Nora un Egils.) Tā. Paldies Dievam! Kur tu biji? (Glauda Egila galvu.) Es nakti neesmu gulējusi. Bet, zini, es arī izdomājos krustām šķērsām - tur kaut kas nav riktigi. Tas nevar būt. Tas nevar būt iesaukums. Vismaz rīt - nē... Šis nav tas laiks. Un tu mācies, galu galā. Skolnieks esi, viņiem ir jāļauj nobeigt. Tai ir jābūt ne vairāk kā medicīnas pārbaudei. Nu labi - jūnija beigās - varbūt, bet līdz tam vēl ir laiks. Un jāļauj iestāties. Un ja tu iestājies - tad pavisam! Tas nekas, ka tev tūdaļ ir 18 ... Protams, ja nu vienīgi nav izdomājuši kaut ko riebīgu pret kādiem - daudzās vietās jau vēl nekas nav bijis. Ēst nedod, apģērbt neapģērbj, bet dod tik viņiem - darbu un asinis, darbu un asinis ... Egucīt, tu taču neko neesi ēdis? (Krāmē uz galda ēdamos.) Nekas, tu paēd, es aiziešu uz to ... nu, kas tur rūpējās, cīnās, - varbūt zina kaut, kaut ko. Pieteikšu tevi. Vismaz ... ja patiešām ... bet tas, Egil, nevar būt... Bet, nu es saku - ja nu kas ... tad es arī cīnīšos - vismaz lai ne uz Vidusāzuju, vai Aizkaukāzu - lai nenosit, lai vismaz neizvāra. Šovasar atkal saules aktivitāte - vasarā cepuri turi galvā. Tu dzirdi?

N o r a. Mam!

V a i r a. Nu lūdzu, ēd. Cik nu ir. Vairāk nekā nav. (Apsēžas.)

N o r a. Neej, lūdzu, mam!

V a i r a. Šo to viņas panāk. Un kas man var liegt cīnīties par sava bērna dzīvību?

N o r a. Nu izbeidz, mam!

V a i r a. Ko izbeigt, ko izbeigt! Maz viņi ir nobendējuši? Un, ja nevar izturēt, vajag bēgt prom. Paslēpsim, gan kaut ko izdomāsim. Kā tik mēs neesam dzīvojuši. Tad nu viena vara, saproties mūs te varēs tiranizēt!

N o r a. Mam, tu esi pārpratusi. Tas nav uz komisiariātu. Tas ir uz miliciju.

V a i r a. Tev, Egil?

E g i l s. Jā, man.

V a i r a. Par ko?

E g i l s. Man nav ne jausmas.

V a i r a. Kā - nav ne jausmas! Pamatam taču jābūt.

N o r a. Vai pie Santas tu biji?

E g i l s. Biju. Bet neizskatās, ka tas būtu saistīts ar viņu.

V a i r a. Kāda S a n t a.

N o r a. Tā ir Egila meitene.

V a i r a. Un sen?

E g i l s. Kādu gadu.

V a i r a. Bet vai tad man arī tu nevarēji to pateikt? Būtu ciemos uzaicinājis. Vai tad es esmu kāds nezvērs?

N o r a. Varbūt par liecinieku aicina?

E g i l s. Bet es neko tādu neesmu redzējis, ka manā acu priekšā kādu durtu vai žmiegtu.

N o r a. Vai tad obligāti tas jādara tavu acu priekšā?

V a i r a. Bet kāpēc tu teici, ka tas nav saistīts ar to meiteni? Kāpēc tad tev likās, ka kaut kas tāds varētu būt saistīts ar to meiteni?

N o r a. Nu mēģini taču kaut ko atcerēties!

E g i l s. Es visu laiku mēģinu ... Vai tad te vairs var saprast, kuru bridi tu te vari būt vainīgs. Manuprāt, es neesmu vainīgs ne pie kā.

V a i r a. Šausmas - kad es iedomājos tos ģīmjus, ko rāda pa televizoru ... Ja tu iekļūsi cietumā, nē, Egil, es jūku prātā.

N o r a. Nu beidz, mam.

V a i r a. Bet kaut kas taču ir jādara.

E g i l s. Rīt aizies - redzēs.

V a i r a. Vai tad nevar uz turieni neiet!

N o r a. Vai pazīstams mums nav kāds?

E g i l s. Ja arī būtu, ko tad lai viņam saka?

N o r a. Bet mēģini atcerēties - varbūt jūs ar Santu esat kaut ko nogāzuši. Varbūt kādam kaut kas nav paticis?

E g i l s. Bet mēs taču visu solīdi.

V a i r a. Ko - solīdi?

E g i l s. Kā - visu.

N o r a. Mam, viņiem ir tāda sava pieeja.

V a i r a. Kāda pieeja. Vai tad es tiešām nedrīkstu zināt itin neko?

N o r a. Nu - pastāsti!

E g i l s. Kas tur ko stāstīt... Nu ja tu jūti, ka, piemēram, skrien pele, un tai bridi tev būtu jāizvēlas - būt tam kaķim, kas viņu dzenā vai tam siera gabaliņam, kas pacietīgi un likteņa nolemti guļ uz zemes un gaida, ka pele viņu aprīs. Tu, protams, izvēlies būt par kaķi. Vai ne? Jo kaķim taču neviens it kā neuzbrūk. Un faktiski nemaz neiejūties tai kaķa ādā - ne tu saproti, ko viņam nozīmē tas suns - vai viņš tam uzbrūk vai tā mēs tikai domājam. Vai arī - ko nozīmē tā ārā gulēt - tur taču ir tikai kaut kāda sūdīga pažobele, vai varbūt tam kaķim tas ir kaut kas ļoti liels un svarīgs. Un galu galā - allaž viņu kāds pabaro. Tā ka, liekas, pat kaķis šajā hierarhijā, kur allaž cits citu aprij un saka - tāda ir dzīve, tie ir dabas likumi, kaķis paliek sveikā - neviens lielāks viņu neapēd - ne tīģeris, ne zilonis ... Un pat liekas - jā, par kaķi taču ir tik labi būt. Un viņš tā mierīgi dzivo pilsētā un kopā ar mums, cilvēkiem, pārstāv civilizāciju. Un tātad mēs visi tajā piemērā, ko es nosaucu, labprāt būtu kaķi. Bet nu iedomāsimies arī peli. Skaitās, ka viņu ēd kaķis. Pieņemsim, ka ēd. Jā, laukos, protams, ēd. Bet iedomāsimies atkal šito cilvēku burzmu un lielās mājas, un kaķim faktiski ir sava, cita vieta, un man pat liekas, ka diez vai tie kaķi ēd tās peles. Piemēram, mūsu pagalmā, kad tas kaķu vecis nones tiem kaķiem ēst, es redzu, ka uzrodas žurkas, un viņi visi ēd no vienas bļodiņas. Tātad, lūk, es vairāk pieļauju, ka peles tiek indētas, cilvēki indē, bet kas nu cilvēks par dabu, un veiksmes gadījumā ir beigtas, bet neveiksmes gadījumā skraida tādas pusdullas un nemaz nebēg. Jā, nu, protams, neņemsim vērā, ka visus galu galā apēd tārpi, bet neskaitot to. Tātad - es nezinu, vai var runāt par kaut kādām dabas likumībām. Tātad tu tikpat labi un ar mierīgu sirdi vari būt tas siera gabaliņš pie zemes un, izrādās, tā nav nekāda nenovēršamība - jo tevi var neapēst tāpēc, ka tavā rajonā nav peļu, un visdrīzāk tevi var uzslaucīt uz šaufeles un izmest šmucspainī. Un atkal - tātad nav nekādas tiešas sakarības. Un, redziet, ja tu esi tas kaķis, piemēram, tad faktiski tu nesaproti arī savu vietu starp citiem kaķiem. Tu redzi - tas pa labi, rudais, šņāc, tas pa kreisi laiza kažoku, un vēl kāds pastaigājas. Un tad tu sāc domāt - kas tā ir tāda - dabīgā atlase, kas ir dabas likumi. Jo - pabaro jūs visus no šķīvīša, neko citu īsti tu, zināms, nedabūsi, tu jau vari meklēt, bet - te tev ir, nu, te tev ir. Tā civilizācijas ēsma. Un tad tu pēkšņi iedomājies, kā tas kaķis varētu no tās paplātes neņemt. Un tad tu sāc neņemt. Un tad tu atklāj, ka tas ir vienreizēji. Ka tavs vēders no tukšuma kņud, ka tev pazūd liels daudzums no svara, bez kura, izrādās, tik mierīgi var iztikt. Un tu esi viegls, tik viegls, ka...

V a i r a. Paklausies (uzliek Egilam uz pieres roku), vai tevi nav ievilinājuši kādās reliģiskās sektās?

E g i l s. (Smejas.) Nē.

N o r a. Mam!

V a i r a. Nu?

E g i l s. Mam, vai tu varētu tagad uzvilkt to brokāta kleitu?

N o r a. Jā!

V a i r a. Priekš kam?!

N o r a. Nu lūdzu, mam. Un es uzvilkšu savu zaļo.

V a i r a. Man taču tā neder.

N o r a. Nu mam!

V a i r a. Egil!

E g i l s. Jā, mam?

V a i r a. Kas notiek?!

E g i l s. Es arī uzvilkšu.

Vaira pieceļas, iet uz istabu, Nora un Egils arī iet uz savām istabām. Monitorā redzams straujš Vairas gājiens, viņa ieiet kapos, nonāk līdz sava vīra kapam, noliek ziedus, aizdedzina svecītes un kaut ko ilgi stāsta, bet nekas no tā nav dzirdams, viņa jautā, lūdz padomu un cieši raugās uz svecīšu liesmiņām, pieņemot, ka tā ir tā zīme, kas norāda uz atbildi - apstiprinošu, noliedzošu, vienaldzīgu. Pa brīžam sveču liesmiņas nodziest, un Vaira tās dedz no jauna. Kad Vaira aiziet, mēs redzam atkal kapu, pie tā stāv Egils, arī viņš kaut ko ilgi stāsta, arī viņš gaida atbildes no liesmiņām, kuras iededzis. Kad viņš aiziet, redzam, ka arī Nora stāv pie šī paša kapa, arī viņas darbības ir līdzīgas. Tad - tukšums. Kaps viens pats.

Uzmanīgi paveras vienas durvis, tad otras ... Tā kā nedaudz kaunēdamies, tā kā apjukuši ienāk Vaira, tad Nora, tad Egils. Visi trīs ģērbušies ļoti grezni, tā, it kā tūdaļ sāktos balle.

E g i l s. Lūdzu! (Piedāvā krēslus abām dāmām, uzliek uz galda šķīvjus, dakšiņas, nažus gluži kā īsts oficiants un uzkrāmē uzgaida salvetes, garšvielas, kristāla glāzes.)

V a i r a. Kur nu tās - tās taču dāvinātas.

N o r a. Nu bet ļoti labi, ka dāvinātas.

E g i l s. (Pasniedz kādu avīzi vai papīru kā ēdienkarti.) Pārdomājiet - ko jūs vēlēsieties pasūtīt. (Šampanieša glāzēs ielej vārīto ūdeni no tējkannas.) Noras jaunkundz, vai jūs varētu palīdzēt man novietot šos traukus?

N o r a. Kā vēlaties, jaunskungs!

E g i l s. Vai ēdienus esat izvēlējušās?

N o r a. Jā. Man lūdzu šoreiz suflē ar garnieri, frikasē un pie šampanieša lūdzu kiviaugļus un varbūt pie viena arī alpu apelsīnus.

E g i l s. Un jums?

V a i r a. (Iesmejas, tad pieceļas, atnes trīs lielas konfekšu kārbas un noliek katram priekšā.) Tās es esmu slēpusi no jums - lai neizķeksējat. Pasakiet, kāpēc? Kāpēc? (Pieceļas, izvelk vēl šokolādes, riekstus ...) Kam es to esmu taupījusi? Jubilejām?

E g i l s. Nu, lūk. (Attaisa katrai no dāmām un arī savu konfekšu kasti.) Lūdzu: suflē, šitie ir ļuļe kebabi, nu un te maliņā - augļi. Labu apetīti!

N o r a. Padodiet, lūdzu, man to siļķiti. (Norāda uz kādu konfekti Egila kastē.)

E g i l s. Vai, madam, lūdzu! (Vairai.) Vai jūs arī nevēlētos?

V a i r a. Nē, man to nēģīti tai otrā maliņā.

E g i l s. Varbūt man to galvu no viņa atdalīt?

V a i r a. Ja tas jūs neapgrūtinātu, protams.

E g i l s. Ko jūs! (Ar nazi un dakšiņu nogriež kādai konfektei daļiņu.) Varbūt kāds vēlētos teikt kādu tostu?

V a i r a. Jā, es. (Paņem glāzi un pieceļas, viņas piemēram seko bērni.)

E g i l s. Vienu minūtīti. (Noliek glāzi, aizskrien, atnes dārgu īstu konjaku un mazas glāzītes, salej.) Man arī ir slēpti krājumi.

V a i r a. Un tu jau sen lieto?

E g i l s. Ai, dažkārt.

V a i r a. Egil, tas taču ir ārprātīgi dārgs! Egil... No kurienes tev nauda?

E g i l s. Mam, es nezogu. Atceries, tu man iedevi. Par puķēm.

V a i r a. Bet ne priekš tam.

E g i l s. Tu gribēji teikt tostu.

V a i r a. Jā. Paskat, jūs esat jau lieli. Noriņ! Mēs tevi bērnībā par agresoru vien saucām - kā traktors tu gāji. Klusa esi kļuvusi. Un kā ar tevi, Egil, es mocījos. Slimnīcā reanimācijā tu tā bļāvi, rociņas pa gaisu. Un es eju pie daktera - kas būs? I maksāts tika, i viss. Viņš saka - es nekad neko nesolu. Jā, ļoti švaki. Un kad es ar sarkanām acīm centos kaut jel kādu cerību izvilkt, šis ir ciets kā akmens. Un laikam pilnīgi apjuka no mana skatiena, vai - es nezinu, kā viņam tas iznāca, bet: neuztraucieties, jums taču vēl nav tik daudz gadu, nemociet sevi, jums taču vēl var būt bērni. Es biju beigta, skrēju pie vadītāja - lai dod citu ārstu. Egucīt, mēs visi esam pie dzīvības. Noriņ! Iedzersim arī! (Vaira un Egils dzer konjaku, Nora - ūdeni.) Ja es varētu aizmirst! Ja es varētu aizmirst. Kad es iedomājos par to ārstu, tad atceros tādu Tāli bērnībā - tāds puika bija - laiviņā brauca, vēl divi bērni. Un viņš par kapteini. Un pēkšņi sāk slīkt, kaut kas tai laivai, caurums, vai. Un mēs redzam krastā un skrienam pie lielajiem - lai palīdz. Bet visi uz lauka, strādā, neviena nav. Un mēs - neko, tādi mazi muļķa skuķi - kliedzam, raudam, un tas Tālis saprot, ka nav kur glābties, un saprot, ka viņš te ir galvenais, kapteinis, un ar tiem otriem diviem, ja viņš nerīkosies, arī būs cauri, un redz - nav izejas - un jūt - vienīgais, ko viņš vēl var - un to dara - dzied „Tuvāk pie Dieva”. Zin, kā tāds varonis. Un mēs mēmas pie tās upes. Pēc dažām dienām tik izskaloja. Es jūtos tāpat un man gribētos tagad...

E g i l s. Mamu, mieru!

N o r a. Nevajag, mam, nevajag!

E g i l s. Par to miliciju! Var taču būt ļoti dažādi varianti - vai mums tepat mājās augšā netrako dzerdami - es tak to veceni esmu baidījis simtiem reižu. Varbūt kāds kaimiņš uzrakstījis, viņiem interesē no manis dzirdēt - kā tad viņa tur uzvedas.

N o r a. Patiešām. Es arī pēdējā laikā nesaprotu - var visu, bet faktiski nevar neko, varbūt.

V a i r a. Kas zin, kā atkal pagriežas.

N o r a. Nerunāsim par visām tām slepkavībām, bet tā - ej nu zini, kas te skaitās saistīts ar miliciju, kas varbūt ar vēl kaut ko ... Mam, tev taču bija kādreiz tikpat gadu, cik mums tagad.

V a i r a. Un kā tad tu domā.

N o r a. Bet ko tad tu darīji? Jums tak nekā nebija, ne televizora, nekā!

V a i r a. Kā - ko! Dejojām. Balles bija. Mācījāmies. Viss bija. Un tas jauns, un tas jauns. Un prieks, ka nav karš, un strādājām un mammai palīdzējām, īpaši jau nu, kad manu tēti aizveda.

N o r a. Bet nu citus vakarus. Kad balles nebij.

V a i r a. Ak Dievs, ko darīt tak bij pilnas rokas. Mans tētis ermoņikas spēlēja. Sievas sanāca, vakarēja un adīja, un lāpīja. Es atceros, bet tas bija vēl senāk. Manu tēti sauca par ciema kuili. Cik nu tā patiesība ... Un viņš - tik uz jokiem! Viendien sievas sēž, te ienāk tētelis, kā viņu sauca, vienā kreklā, kā no gultas cēlies, cik pulkstenis - prasa. Sievas kaut ko atbild, šis - samiegojies - diez vai tā varot būt un sāk kasīt muguru un to kreklu velk uz augšu, un bikšu nav, un sievas spiedz, un omammai bij pie rokas šmucspainis, pilns, mizas un galda atkritumi - viss, šī ņem un gāž viņam virsū, sievas spiedz, skrien pa durvīm ārā, un šis pakaļ, un tāds slapjš spiež viņas sev klāt. šito jampadraci! (Visi smejas.)

N o r a. Un kā tu iepazinies ar mūsu tēti?

V a i r a. Tas bija kādi pieci gadi pēc kara. Vai, mums kaut kā iznāca vienos laikos uz vienu pusi ar tramvaju braukt. Un es biju ievērojusi - viņš kāpj ātrāk ārā. Bet tā šad tad cieši skatās uz mani. Bet es tā neko īpašu. Un tā - it kā jau pierasts. Pēkšņi - es skatos - viņš neizkāpj savā pieturā. Nu ko - es domāju - droši vien šim kaut kur jābrauc. Te pēkšņi - kāpj ārā tur, kur man jākāpj. Nu ko - es neko. Tagad - šis man sekošot. Es - vēl neko. Pēkšņi klāt - vai viņš varot panest manu somu. Es saku - es pati varu. Nē, nu man esot grūti. Es saku - nē, nekā smaga tur nav. Nē, nē, ka tomēr viņam tā nešana iznākšot labāk. Es atkal saku - bet kā tad es varu zināt, ka jūs neaizšmaucat ar manu somu. Viņš saka - kāpēc es tik ļauni domājot par viņu, vai viņš kāds zaglis, aiznesīšot līdz pašām durvīm, un saucot viņu Laimonis. Nu ko es - lai nes. Es vēl saku - ka nepieprasa beigās samaksu par nešanu, lai. Nu to vēl apskatīšoties. O, o. Kā mani saucot. Es saku - Vaira. Kur tad tik smukas meitenes augot. Es stāstu - kā esmu govis ganījusi... Tais gados vēl bez visas studēšanas bij fabrikā jāstrādā. Kā atbraucu uz Rīgu mācīties. Un, mīļais Dievs, viņš saka - es taču arī no tās pašas Kurzemes, un arī nebūt ne tālu no manas puses. Izrādās, mēs i tur kaut kur blakus bijuši, i te netālu istabiņas īrējām. Nu tad - vai es uz ballēm ari ejot. Par ko ne - es saku. Kā es toreiz dejoju - visi uz mani vien skatījās. (Dejo tā, kā būtu varējusi dejot toreiz - gadi it kā pilnīgi ir pazuduši. Nora un Egils dungo līdzi kādu meldiju.) Tad mēs pamazām, pamazām atradām šo tanti, kas šai dzīvoklī dzīvoja. Viņai nebija neviena. Un kopām. Un trijatā dzīvojām. Viņa bija invalīde, bet tāda sirsnīga ... Kā viņš bija manī iemīlējies! Un kaitināju es arī viņu. Kā kaut ko ne tā - tā man deguns gaisā - es biju noskatījusies tā kino - ka ātri jāelpo, drusku jāpaver lūpas, jādveš - divreiz īsi, trešoreiz garāk, un labi, ja var vēl parīstīties tā kā ar tādām spazmām, tad bij tā dikti efektīgi. Un, ko domājies, vienu dienu es sataisu ēst, un šis neēdīšot - neesot garšīgs. Es saku - ko? Es pūlos un viņam vēl negaršos. Es saku - citu jau nu nogatavošu, un paveru lūpas, dvešu, divreiz īsi, trešoreiz garāk, un drusciņ pielietoju tās spazmas, lai redz ... Viņš varot arī uz ēdnīcu aiziet. Es saku - ej. Un piemetinu - vakarā nebūšu mājās, man uz teātri ir biļete. Es biju nopirkusi viņam ar, bet kad šitā! Ar ko es iešot. Es saku - vai tad trūkst, ar ko iet. Uz kuru teātri es iešot. Es saku - uz Drāmu, man tur trešā rindā pašā vidū, pie skatuves. Šis apģērbjas, ir pateicis, ka ies uz ēdnīcu - jāiet ir. Novēl man laimīgu skatīšanos. Ko es! Sazvanu Gustiņu no darba, lai izrūčī, atnāk līdzi uz teātri, viena jau neiešu. Nu aizejam, es tik nelaimīga, ka esmu visu tā ievārījusi, runājamies ar Gustiņu, pēkšņi atskatos - aizmugurē draudziņš sēž kā miļiņkijs, putna ģīmī - sadabūjis biļeti, tieši man aiz muguras, un tik dusmīgi skatās, un tā. Man kauns. Vai, kādas scēnas pēc tam bija! Nabaga Gustiņšl

E g i l s. Es ar Santu nestrīdos nekad.

N o r a. Mam, pasaki, kāpēc nav tādas vīriešu sugas, kuriem es ļoti, ļoti patiktu. Nu tā - bezgalīgi!

V a i r a. Muļķīti mazo.

E g i l s. Mam, es atvedīšu rīt Santu. Vai tu esi ar mieru?

V a i r a. Egil, varbūt man iet tev līdzi uz to miliciju?

E g i l s. Ko tu! Priekš kam!

V a i r a. Man taču ir jāzin!

E g i l s. Es rīt tev izstāstīšu! Mieru, mieru!

V a i r a. Mēs ar tēti ilgi dzīvojām bez jums. Es ārstējos. To bridi mēs ļoti gaidījām. Un tad... Man ir jāpastāsta. Citādi es lādēšu sevi. Jūs, bērni, piedzimāt veseli. Un tad pēc pārbaudes dakteris pastāstīja par to, ka mums viena no 21 pāra hromosomām ir pielipusi pie 13 pāra. Ka tā ir laime, ka jūs esat piedzimuši veseli, bet paliek šī lielā ģenētiskā varbūtība, domājot par jūsu bērniem ... Un tad mēs runājām par Jāņonkuļa bērniem ... Tāpēc ... Tāpēc ...

(Gara pauze.)

N o r a. Mam, kāpēc tu tā. Nevajag, nevajag, mam ... (Gara pauze.) Man bija tik grūti saņemties. Es baidījos tev visu to teikt. Tu domā, ka es nesaprotu, ka jau tagad esmu tāds vecmeitas tips. Bet tu saproti - to es uzskatīju par vienīgo glābiņu. Viņš ir manās miesās, un es to līdz šim esmu izjutusi kā lielu laimi. Es ļāvos. Es lūdzu. Tādiem aplinkiem. Vienkārši viņam bija bijušas labu labās, un viņš varēja atļauties pa starpām arī vienu mani. Ne par kādu citu laimi es neesmu domājusi. Beidz, mam. Es arī nedarīšu neko tādu, mam. Kāpēc tu sāki par to runāt.

V a i r a. (Raud.) Ja jūs zinātu, kā es gribu piedzīvot mazbērnus!

N o r a. Egil, tu sāki stāstīt par Santu, par sevi. Par jūsu istabu. Mamma taču nezina. Pastāsti lūdzu.

V a i r a. Dieva dēļ, piedodiet!

N o r a. Mamu! Egil...

E g i l s. Tu zini, es jau sen biju domājis par to, ka nevajag skatīties apkārt un vajag kaut kā savādāk, pēc saviem likumiem. Es tāpēc gribēju, lai arī jūs šodien...

N o r a. Jā, jā, par tiem likumiem!

E g i l s. Tas ir tikai dažas stundas dienā. Un tajās es cenšos pārvērsties. Mēs ar Santu. Es turu taisnu muguru. Es negraužu nagus. Santa tās stundas ir ļoti skaista. Viņa arī tāpat ir skaista, bet tad jo īpaši. Mums ir skaistas drēbes. Un īrējam mēs tādu istabu.

V a i r a. Vai tu man kādreiz jau neesi par to stāstījis?

E g i l s. Nē. Es negribēju. Un mēs kaļam plānus. Mēs ejam pa ielu, un neviens no pretimnācējiem pat neiedomājas, ka viņiem garām aiziet brīnums, viņi mums uzgrūžas, bet mēs smaidām, viņi lamājas, bet mēs viņiem ļaujam to prieku, jo cilvēks savā būtībā ir brīvs ... - lai viņš tā dara, ja viņam patīk. Mēs smejamies par ļumīgajām miesām, jo mēs zinām, ka mēs tādi nebūsim ..., mēs skrienam, rokās saķērušies vairākus kilometrus ... Es Santai pasniedzu mēteli, mēs neiejaucamies tur, kur varētu būt kāda burzma vai rinda. Mēs i nedomājam nolaisties līdz šai šļurai... Un tā gandrīz katru dienu ... dažas stundas.

V a i r a. Kur tu ņem naudu!

E g i l s. Mam, nevajag.

V a i r a. Bet ja tu nozodz!

E g i l s. Nevajag, mam.

V a i r a. Un tu brīnies, ka tevi sauc uz miliciju.

E g i l s. Bet ko es nedrīkstu?! Smaidīt es nedrīkstu? Ģērbties es nedrīkstu? Skriet pa svaigu gaisu? Kas no tā visa ir ar likumu aizliegts? Kas?

V a i r a. Egil! Lūdzu, ņem. (Dodnaudu.) Ņem to naudu!

N o r a. Liec nost to naudu. Liec nost to naudu! Nerādi lūdzu to naudu.

E g i l s. Nevajag. Nevajaga. Neko nevajag.

Gara pauze. Atskan telefona zvans, bet neviens uz to nereaģē.

V a i r a. Dažas stundas dienā... Mīļie mani! Egil, neej nekur rīt. Neiesim nekur. Kāda kam daļa gar mums. Sēdēsim tepat. Ja nāk pakaļ, nelaidīsim iekšā. Aizbarikādēsim durvis. Kam te jānāk. Noriņ, Egucīt. Vai iesim mežā. Lai pamēģina kāds mūs aiztikt. Ne klausuli celsim, neko. (Ceļas un sāk bīdīt durvīm priekšā kādus priekšmetus.) Nevajag iet itin nekur. Mums ir desa. Mums ir maize drusciņ. Izbeigsies - cepsim kartupeļus. Mums nav jāiet ne uz vienu veikalu - ūdenim liksim klāt ievārījumus. Speķis ir. Rīt piecelsimies no rīta un klusi, klusi - taisīsim brokastis, sakrāmēsim māju. Mēs varam te klausīties radio, mēs varam visu dienu skatīties televizoru. Rīt. Parīt. Aizparīt. Viņi pamazām aizmirsīs, ka tev ir bijis jāierodas milicijā ... Vai arī muksim! Brauksim prom. Sakravāsimies un naktī vienalga ar ko - uz laukiem, pie ezera. Ko cilvēki nav pārdzīvojuši! Kad es iedomājos - ja mēs tagad būtu Vācijā. Vai Zviedrijā. Vai vienalga kur. (Zvana telefons. Vaira aizspiež ausis.) Nē, kaut vai mežā zem egles!

E g i l s. Iedzersim, mam. (Salej, abi iedzer krietnu daudzumu.) Tu varbūt esi jutusies kā partizānis, bet es arī esmu tā juties. Aizveda mežā uz lauka naktī - it kā tāds jociņš - viena rota pret otru - mācībās, Un iedod lodes. Plastmasas, protams. Mēs uzbrūkam, viņi aizsargājas. Un piekodina - šaujiet uzmanīgi, tā jau ar viņām nošaut nevarot, bet lai dikti piesargoties - no tuva attāluma aci noteikti varot izšaut ar viņām, un ja trāpa pa mugurkaulu - tad arī - var pārlauzt. Un mēs, protams, savs vzvods, sarunājam - šausim zemē. Vai gaisā. Tumšs. Neko nezini - ciktāl tie pretinieki - vai tuvu vai tālu - tuvumā zemē šaut riskanti, tālumā gaisā - tāpat. Bet tas tā. Visvairāk tu, skriedams uzbrukumā un saukdams urā, visvairāk tu domā - labi, mēs tad esam sarunājuši, bet tie pretī? Ko viņi ir sarunājuši. Vai viņi vispār padomās par to, pirms bliezīs? Un tad pēkšņi iestājas tāds truls miers. Galu galā - vai nav vienalga? Ja pastāv kaut kāda dabīga atlase. Nu notiks kaut kas ar tevi. Nu - lai notiek. Nu - tevis būtu žēl - ka tev tas jāuzzin. Arī tevis, Noriņ. Bet vispār... Iedzersim, mam. Mēs vēl nekad neesam sadzēruši. Noriņ, tu nevari, draudziņ. Bet mēs ar mammu varam piedzerties kā lūki ...! Vai tad nevar pa visu dzīvi vienreiz piedzerties! Mam, tu zini, kas ir BMP?

V a i r a. Zināt negribu!

E g i l s. Bojevaja mašīna pehoti. Iet un rūc. Un vadījis es esmu tādu pat. Un IZK?

V a i r a. Droši vien - tas pats.

E g i l s. Nē! Individuaļnij zašķitnij kompļekt. Paņimaķ? Sargā veselas divas minūtes pēc kara sākuma. Tad gan - kaput. Noriņ, prozit!

(Dzer.)

N o r a. Es iešu kaut kur pastaigāt.

V a i r a. Lūdzu, sēdi. Lūdzu sēdi. Nekur mēs nedrīkstam iet. Nekur.

E g i l s. Atceries, ka jūs bērnībā ļāvāt mums vieniem nākt no bērnudārza mājās. Pēdējā gadā. Tikai rociņās bija jāsaķeras. Visiem vecāki nāca pakaļ, bet es tikai lepni piegāju pie audzinātājas, paprasīju, vai pieci vēl nav, un kā bija pieci, paņēmu Noru pie rociņas, pateicām - uzredzēšanos, nu mums jāiet mājās.

V a i r a. Mājas bij tuvu, bet kā mēs jūs vienus pašus laidām, es vēl tagad nesaprotu.

E g i l s. Un skolā.

N o r a. Nepiemini lūdzu skolu. Mani tik ilgi ir izsmējuši - tā garā, tā ar tām lielajām krūtīm vai pupainā. Es tā domāju - kāpēc man vajag tik ātri augt, vai tad es nevaru kā citi ... Bet - kādā sakarībā es to teicu? Priekš kam es to visu runāju.

E g i l s. Lūdzu, lūdzu, iedzersim.

V a i r a. Kad es esmu pēdējoreiz dzērusi? Šķiet, iepriekšējā dzīvē. Vai aiziepriekšējā. Karsti.

E g i l s. Es attaisīšu logu.

V a i r a. Nē, Dieva dēļ.

Zvana telefons.

N o r a. Es tomēr pieiešu. (Paceļ klausuli.) Ko lūdzu? ... Jūs esat kļūdījušies. (Noliek klausuli, atgriežas pie galda.)

V a i r a. Kas tur bija?

N o r a. Cikos sākšoties.

V a i r a. Kas?

N o r a. Vai nav vienalga.

V a i r a. Savieno ar visādi.

E g i l s. Un ko tu atbildēji?

N o r a. Tu taču dzirdēji.

Telefons zvana atkal.

E g i l s. (Paceļ klausuli.) Halo!... Jā, iedomājieties ... Zvaniet citiem, ja nav ko darīt.

V a i r a. Nu kas tur ir!

E g i l s. Ai! Muļķojas.

V a i r a. Necel augšā!

Zvana telefons. Ilgi.

V a i r a. (Paceļ klausuli.) Halo!... Kā jums nav kauna! (Noliek klausuli.)

E g i l s. Ko prasīja?

V a i r a. Ai.

E g i l s. To pašu?

V a i r a. Milicijai vajadzētu piezvanīt! (Atceras Egila pavēsti.) Vai!

N o r a. Bet varbūt tas bija ar kādu dziļāku nodomu. Ja tā paprasa.

V a i r a. Beidz! Kā vispār var kaut ko tādu!

Visi trīs kļūst ļoti nervozi, varbūt sāk staigāt.

E g i l s. Maitas!

V a i r a. Nedod Dievs!

N o r a. Tas tonis!

Zvana telefons. Neviens neiet klāt.

N o r a. Mam, vai tev ieraksts nav šodien?

V a i r a. Jā, patiešām. Jāpārfilmē, kas nodzēsts. Viņi sadabūti, nabagi. Neiet nevar. (Skatās pulkstenī.) Ak Dievs! (Iet pārģērbt drēbes.)

N o r a. Kas rīt par stundām?

E g i l s. Ķīmija. Fizika. Valoda. Vēl kaut kas bija.

N o r a. Tu esi kaut ko izpildījis?

E g i l s. Nē. Kaut kur jāstājas!

N o r a. Par benzolu - es neko tur nesaprotu.

E g i l s. Kas tev jāsaprot. Kancerogēns iekšā.

N o r a. Es jau nemaz nevarēšu stāties.

E g i l s. Nekas, nākamgad. Uz konci rīt aizejam, davai?

V a i r a. (Sauc.) Sagaidiet, mani, lūdzu. Ilgi man neies.

N o r a. Man nav neviena mājasdarba. Tu man palīdzēsi?

E g i l s. Vispār vajadzētu kādos kursos iet - angļu, piemēram.

N o r a. Ja tu ej, pieraksti mani arī.

E g i l s. Nezvana vairs.

N o r a. Vai tu pie Santas rīt iesi?

E g i l s. Protams.

N o r a. Paņem mani līdz.

E g i l s. Labi.

N o r a. Un no rīta?

E g i l s. (Dzied.) „Es gribu pārvērsties par ēnu...”

N o r a. Ak Dievs, ej! Kas tas ir? Tas it nekas nav.

E g i l s. (Saņem Noras roku.) Iemīlies, draudziņ, kādā un nedomā, nedomā.

N o r a. Vai tad es nemīlu. Es iemīlos ik uz soļa, bet...

E g i l s. Nu un labi, ļoti labi.

N o r a. Ēst gribas!

V a i r a. (Ienāk virtuvē, apmīļo abus bērnus un dodas prom.) Uzredzi. Drīz būšu. Daudz jau tur nav ko darīt. Kaut kas jau ir ledusskapī - iekodiet!

E g i l s. Ne puha, ne pēra!

V a i r a. Kčortu!

N o r a. Ar Dievpalīgu.

V a i r a. Paldies. (Aiziet.)

 

* * *

V a i r a. (Pie pults.) Nu kā - vai esam gatavi? (Monitoros - studija.)

R e d a k t o r e. Viņi ir ļoti steidzīgi.

V a i r a. Nekavēsimies. Sauc viņus iekšā. Sākam.

R e d a k t o r e. (Ieved un nosēdina.) Varam!

V a i r a. Labi. Sāc skaitīt. (Strādā režisora darbu pie pults.)

R e d a k t o r e. Uzmanību! Motoru! Intervijas raidījumam „Es”. Indekss - V - 4531. 15, 20, 9, 8, 7, 6, 5, 4, 3, 2, 1, 0. Vai tu varētu pastāstīt par saviem uzskatiem, kā tu pavadi dienu?

S a n t a. (Pēc pauzes.) Es nezinu, ko lai stāstu.

R e d a k t o r e. Mēs taču jau reiz runājām, tātad - tu ar tramvaju brauc uz to dzīvoklīti.

S a n t a. Es nebraucu.

R e d a k t o r e. Jūs esat sastrīdējušies?

S a n t a. Nē. (Pauze.) Es nezinu, kaut kā ... Vienkārši mēs sākām runāt par kaut ko un sapratām, ka kaut kam pietrūkst kādas kapeikas. Mēs par to kaut kā nebijām runājuši, bet kaut kā tā iznāca pats no sevis. Varbūt nevajadzēja - mēs nebijām līdz šim par to runājuši, un es izstāstīju par to, kur es dabūju. Un kaut kas pēkšņi notika - mēs sapratām, ka pietiek, nu ka ... es patiešām nezinu.

R e d a k t o r e. Un kur tu to naudu ņem?

S a n t a. Laidiet mani projām, es negribu ...

Ekrānā parādās Vaira - pārdevējas izskatā aiz puķu galda.

V a i r a – p ā r d e v ē j a. Lūdzu! Tulpes. Visskaistākie ziedi.

V a i r a. (Draudoši.) Beidz!

V a i r a - p ā r d e v ē j a. Vai tad tu tā nedomā?

V a i r a. Kā tas sākās?

V a i r a - p ā r d e v ē j a. Likt kapeiku pie kapeikas - vai tu atceries kaut ko tādu!

V a i r a. Ļoti labi. Bet kurā brīdi tas viss ir kļuvis bezjēdzīgi?

V a i r a - p ā r d e v ē j a. Tās bija normālas cerības, pilnīgi reālas - par kaut kādu mazumiņu, par to, ka atnāks viesi - būs kāda normāla istaba, būs bāriņš.

V a i r a. Pasaki, ko es varu šodien uzaicināt ciemos.

V a i r a - p ā r d e v ē j a. Mājās ir pat granulētā kafija.

V a i r a. Mildu pa kreisi, vai Zoju no kolhoza būdiņas?

V a i r a - p ā r d e v ē j a. Par prastu. (Iesmejas.) Kur tad tev visi televizionšķiki - baigi intelektuālie?

V a i r a. Kad Laimonis bija dzīvs, mēs arī nekur negājām, un nenāca arī pie mums. Pieradināja mani. It kā likās - vēl drusciņ - un tad būs i māja gatava, i dzīvoklis saremontēts, - tad gan ... Viņš bija mājās tupētājs.

V a i r a - p ā r d e v ē j a. Bet kā atveda puķes, kā palīdzēja, cik akurāti visu - man te ne lapiņas nenokrita. Te viņš atplauka - katru puķīti viņš dārzā zināja.

V a i r a. Kaut kādā brīdī mēs pēkšņi attapāmies, ka tā māja netiks uzcelta. Neviens mēs to pat nepateicām un baidījāmies pieminēt ... Naudas nepietiks nekad. Viss dārgāks. Dārgāks. Vēl dārgāks.

V a i r a - p ā r d e v ē j a. Jāstrādā vēl. Jāstrādā.

V a i r a. Nesmīdini.

V a i r a - p ā r d e v ē j a. Bet ko tad?!

V a i r a. Jā, es skatos uz priekšu. Es mēģinu kaut ko ieraudzīt.

V a i r a - p ā r d e v ē j a. Mani vien tu, draudziņ, redzi. Mani.

V a i r a. Nē!

V a i r a - p ā r d e v ē j a. Jā!

V a i r a. Nē.

V a i r a - p ā r d e v ē j a. Tulpes - tik skaisti ziedi!

V a i r a. Bet citu taču no tevis nevar dabūt neko.

Ekrānā parādās Jaunais cilvēks.

R e d a k t o r e. Tātad - tu gluži aizmirsis neesi?

J a u n a i s c i l v ē k s. Jā, protams, es viņu katru dienu redzu.

R e d a k t o r e. Vienkārši - redzi?

J a u n a i s c i l v ē k s. Nē, protams, es visu zināju un saprotu, vienkārši - man tagad, redzot to viņas punci, man it kā tādas jocīgas izjūtas, - ka viņai taču tagad pieder kaut kas no manis - un es it kā nevaru samierināties ar to. Nē, nu tas nav īstais vārds.

R e d a k t o r e. Tu to gaidi?

J a u n a i s c i l v ē k s. Jā, es pieķeru sevi pie tādas domas.

R e d a k t o r e. Varbūt tu paliksi ar viņu?

J a u n a i s c i l v ē k s. Nē, viņa nav tas tips. Ir citas, ar kurām ..., Bet viņām vēl nekas nav ... noticis, tāpēc... Jā, es viņu katru dienu redzu. Jā, jo tālāk, jo tāds lielāks nemiers - ka tas kaut kas būs daļa no tevis, un faktiski... Nezinu, nezinu.

R e d a k t o r e. Tu viņai palīdzēsi?

J a u n a i s c i l v ē k s. Brīžiem gribas kaut kur pazust miglā, bet brīžiem atkal nē. Es vēl nezinu. Jādomā, jādomā...

Ekrānā parādās Vaira nēģerietes izskatā.

V a i r a – n ē ģ e r i e t e. Raksti?

V a i r a. Kāpēc es tevi senāk netiku redzējusi.

V a i r a – n ē ģ e r i e t e. Tu toreiz ļoti gribēji klēpī. Tu varēji vēl pati paieties, bet tev gribējās klēpi. Tu ieraudzīji, kā es raudu, un teici - nāc šurp un raudi. Es raudāju, mēs raudājām, un mūs paņēma klēpī.

V a i r a. (Iesmejas.) Un tu biji tik maziņa, melniņa?

V a i r a – n ē ģ e r i e t e. Kā tu. Un tad jau mēs iemācījāmies daudz ko.

V a i r a. Neko es neesmu iemācījusies.

V a i r a – n ē ģ e r i e t e. Smaidi tu skaisti. Bet dažkārt smejies un jūti, ka vajag vairāk. Un tu vairāk nevari. Bet es varu. Un to drusciņ vairāk smejos es.

V a i r a. (Izsmejoši.) Ak tu mana nabadzīte!

V a i r a – n ē ģ e r i e t e. Es to varu, mana mīļā, es to varu. Un tu man vienmēr saki „paldies”. Klusi, bet saki.

V a i r a. Bet kas tev no tā tiek.

V a i r a – n ē ģ e r i e t e. Tu mani baro.

V a i r a. Ak es! Ak es!

V a i r a – n ē ģ e r i e t e. Ēst! Ēst!

V a i r a. (Neizpratnē, ko darīt.) Kas tev?

V a i r a – n ē ģ e r i e t e. Cik ilgi es varu tādā nenoteiktībā? Man pietiek!

V a i r a. Vai tu jūc?

V a i r a – n ē ģ e r i e t e. Kāpēc? Tikai - man ir kaut kādas tiesības, manuprāt.

V a i r a. Kādas?

V a i r a – n ē ģ e r i e t e. Es esmu pietiekami ilgi kalpojusi.

V a i r a. Un ko tad tu tagad iesāksi?

V a i r a – n ē ģ e r i e t e. Ha! Neko īpašu.

V a i r a. Tu domā, ka mani var tā kaitināt!

V a i r a – n ē ģ e r i e t e. Kāpēc! Vai tu domā, ka es kaut ko īpašu darīšu? Neko!

V a i r a. Tu baigi norausies!

V a i r a – n ē ģ e r i e t e. Pasaki - kā tu man tiksi klāt!

V a i r a. Un kā tu man?

V a i r a – n ē ģ e r i e t e. Tad tu redzēsi.

V a i r a. PAZŪDI!

V a i r a – n ē ģ e r i e t e. Kāpēc!

V a i r a. Tu domā sacelties?

V a i r a – n ē ģ e r i e t e. Tu taču redzi - es neko nedaru.

V a i r a. Ko es esmu nodarījusi?

V a i r a – n ē ģ e r i e t e. Neko.

V a i r a. Varbūt man vajadzēja šeit, tikai un vienīgi, tupēt pie monitoriem un plēsties, un plēsties - raidījumu pēc raidījuma.

V a i r a – n ē ģ e r i e t e. Es nezinu - varbūt.

V a i r a. Vai - jau sen iet prom un tikai ar puķītēm, tikai ar puķītēm.

V a i r a – n ē ģ e r i e t e. Ļoti var gadīties.

V a i r a. Bet bērniem taču es visu, pilnīgi visu ...

V a i r a – n ē ģ e r i e t e. Ko Dievs tev devis?

V a i r a. Daudz tas nav. Ak, ko es runāju - tas ir daudz, daudz, ļoti.

V a i r a – n ē ģ e r i e t e. Bet par to taču viņš arī ņem.

V a i r a. Ko tu te glūni!

V a i r a – n ē ģ e r i e t e. Vai tad es traucēju!

V a i r a. Rīt es piecelšos, izvadīšu Egilu un ļoti gaidīšu. Nekā nopietna tur nevar būt.

V a i r a – n ē ģ e r i e t e. Rit tu piecelsies, izvadīsi Egilu un ļoti gaidīsi...

V a i r a. Es aiziešu uz tirgu un nopirkšu produktus, - man vajag biezpienu, kādus ābolus nopirkšu, pienu, varbūt gurķi jau būs.

V a i r a – n ē ģ e r i e t e. Tu aiziesi uz tirgu, nopirksi produktus, atnāksi mājās un gaidisi.

V a i r a. Es sakārtošu māju, Nora palīdzēs, atnāks Egils, mēs ēdīsim vakariņas.

V a i r a – n ē ģ e r i e t e. Tu sakārtosi māju.

V a i r a. Es sakārtošu māju ...

V a i r a – n ē ģ e r i e t e. Sakārtosi māju ...

Gara pauze. Vaira skatās uz ekrānu, no ekrāna pretī raugās Vaira nēģerietes izskatā.

Ekrānā parādās Tīnis un Redaktore.

R e d a k t o r e. Vai tu jau zināji vietas?

T ī n i s. Dažreiz jau varēja redzēt, kur būs.

R e d a k t o r e. Starp citu, vai viņš zināja kaut ko?

T ī n i s. Nē. Tas nebija vajadzīgs. Viņš pats teica, ka mamma pārdodot uz tirgus. Tad es lūdzu - vai viņš nevar iedot mammai, lai drusku palīdz, tās ir manu radinieku puķes - viņi nesen iesākuši audzēt, tirgus viņiem - tumša bilde, peļņa uz pusēm. Solīdi. Korekti. Un tā - laiku pa laikam.

R e d a k t o r e. Un cikos tu apmēram sāki?

T ī n i s. Nu - jau tad, kad sākās. Parasti es centos iet kaut kur paralēli, kad redzēju, kurp nes.

R e d a k t o r e. Vai uz tevi iedarbojās šī iešana vai raudāšana?

T ī n i s. Kad es tagad atceros, es rūpīgi vēroju un centos uzminēt, kādas pakāpes tuvinieki tie ir, kā katrs ir attiecies, un kāds tad varēja būt tas cilvēks.

R e d a k t o r e. Un tajā dienā?

T ī n i s. Pēc tiem cilvēkiem es neko nenopratu. Man tikai likās, ka viņu ir maz, tātad arī, loģiski, šances būs mazas.

R e d a k t o r e. Vai tu tiešām nepiegāji tuvāk?

T ī n i s. Es nekad negāju tuvāk. Arī tai reizē es ieraudzīju vienīgi tās krosenes. Tad bēra ciet, lika puķes. Bet tā māte ļoti ilgi palika. Es ļoti uztraucos, jo sāka krēslot. Un visu laiku skatījos - ielauzis vai neielauzis. Parasti ielauza skaistākās. Es to izjutu parasti, it kā man pāri darītu, it kā mani lauztu. Bet nekad jau visas neielauž. Palika arvien tumšāks. Es ļoti nervozēju, gāju tuvāk, jo gandrīz vairs nevarēju saredzēt, ko viņa tur dara. Viņa runāja par visādiem neliešiem un noliecās. Tad es vēl, protams, neko nezināju. Tagad es varu to tā ar smaidu teikt. Un cieši skatījos - lauzīs vai nelauzīs. Un tad viņa ar vēl vienu sāka lauzt - visas pēc kārtas. Bija tumsa, bet es dzirdēju - knakš - vēl viena, vēl viena. Man bija baigi. Likās, ka es tūdaļ - nu es nezinu ko.

R e d a k t o r e. Bet kāpēc tu negāji uzreiz prom?

T ī n i s. Man tā likās tāda nekaunība. Un tad viņa aizgāja. Tad, es nezinu, es nolēmu atriebties. Padomājieties - lauzt, uz kapa uzliktas! Tas man bija skaidrs, ka produkcijas nebūs - es, bet tikai aiz dusmām, šā kā tā novācu tās puķes un aizmetu. Uz caurumu es gāju ar tukšām rokām. Man bija kauns sevis priekšā - ka nav. Un mazās puķītes pa druskai vākt negribējās. Mēs parasti tajā pat vakarā tikāmies, un viņš paņēma. Es aizgāju uz to vietu, nezināju pat, ko teikšu. Kaut gan - kāda tam nozīme. Viņa nebija. Gāju zvanīt -

klusums. Nākamā dienā domāju - vēlreiz piegriezīšu. Jā, un atbildēja tā pati raudošā balss, kas tur pie kapa. Tā pati. Tad man iesēdās apziņā tās krosenes. Viņa vairs neesot. Tās krosenes bija viņa. Pamazām pielēca, ka, ja viss būtu bijis labi, tad es viņam būtu nesis pārdošanai viņa paša kapa puķes.

Vaira iet ārā no pults telpas.

R e d a k t o r e. Un tālāk?

T ī n i s. Es braucu uz kapiem un krāmēju atpakaļ tās puķes, bet viņas bija tā salauztas, ka krāmēt bija šausmīgi grūti. Kad es biju pusē, redzēju, ka nāk tā pati, kas bija viņa māte, viņa mani gandrīz ieraudzīja, un es bēgu prom.

R e d a k t o r e. Un ko tu darīju pēc tam?

T ī n i s. Neko.

R e d a k t o r e. Un pēc tam tu katru nakti divos uzmosties?

T ī n i s. Jā.

R e d a k t o r e. Un mācies valodu?

T ī n i s. Jā. Es nevaru gulēt.

R e d a k t o r e. Bet vai tu esi pārbaudījis - varbūt tu guli uz āderēm?!!

Tīnis paskatās uz Redaktori kā uz ķertu.

R e d a k t o r e. Stop. (Pie režisoru pults nav reakcijas.) Vai mēs varam beigt? (Reakcijas nav.)

Viņi abi pieceļas un iet ārā no studijas.

Ekrānā parādās grezni tērptā Vaira, viņa tur virs vēnām nazi.

V a i r a e k r ā n ā. Vai ierakstu vairs nebūs?! (Velk nazi pār vēnām.)

Turpmāk ekrānā redzam Vairas ceļu uz mājām - steidzīgu, saraustītu, viņa redzama tikai no mugurpuses, visa nākamā dialoga laikā.

* * *

Virtuve. Pie galda sēž Nora un Egils, viņiem priekšā - mācību grāmatas.

N o r a. Bet ko tad jādara vispirms?

E g i l s. Vispirms jāsadala pa sastāvdaļām. Sākumā jāielej reaģents, lai izkrīt nogulsnes. Nu kāpēc tu to prasi, tu taču to zini!

N o r a. Es neko tur nesaprotu.

E g i l s. Nu tu taču zini, ka dažas var noteikt arī, ieliekot liesmā. Vai nu tā paliek zaļa, sarkana vai zila.

N o r a. Sarkana taču ir vienmēr. Un zila arī.

E g i l s. Nu bet bāriju taču tu māki noteikt - uguns paliek zaļa.

N o r a. Es nezinu - man tās reakcijas visas vienādas. Piemēram, tā „ēģiptes nakts” - nu ko tur var saprast - vienu tumšu šķidrumu pielej pie otra tumša un iznāk galā atkal tumšs. Kas tā par „ēģiptes nakti”.

E g i l s. Pag, nu vēl vienreiz.

N o r a. Ai,... Es rīt iešu uz slimnīcu.

E g i l s. Nu nevajag. Beidz.

N o r a. Es to nedrīkstu. Es pēc tam sevi visu mūžu lādēšu.

E g i l s. Nu ko tu āksties. Ko - tu visu mūžu viena gribi palikt.

N o r a. Man nav tiesību. Es taču atbildu par to.

E g i l s. (Pēc pauzes.) Bet vai tu paciņas uz cietumu man nesīsi?

N o r a. Nu ko tu psiho! Ko tu psiho!

E g i l s. Bet viss var būt. Kā tur parasti uzvedas?

N o r a. It kā es būtu bijusi.

E g i l s. Ja kaut ko prasa - labāk atzīties uzreiz?

N o r a. Ja jau ir par ko, tad, protams.

E g i l s. Vai varbūt labāk cēli klusēt?

N o r a. Nefantazē te lūdzu.

E g i l s. Bet nu kā - man taču ir jābūt gatavam - varbūt viņi lauž rokas, varbūt spīdzina, ko tu zini - nosit? (Iesmejas.)

N o r a. Muļķis!

E g i l s. Jāiet pastaigāties.

N o r a. Tik vēlu, vo, vo. Tad gan tevi nositīs.

E g i l s. Vai varbūt, ja man tiešām kaut ko sāk šūt klāt, varbūt brīvprātīgi uzreiz pieteikties uz kara skolu vai Černobiļu?

Dzirdams, ka ienāk Vaira, viņa novelk mēteli un nāk uz virtuvi. Ieraugām, ka viņa ir nēģerietes izskatā. Egils un Nora sāk smieties - kā par joku, taču Vaira nesaprot, par ko bērni smejas. Pamazām Egils un Nora pārstāj smieties, viņi visi trīs skatās cits uz citu.

 

Beigas

 

 

PAR UĢI SEGLIŅU UN BAŅUTU RUBESU

JG redakcija saņēmusi vairākas vēstules par abiem JG autoriem. Rakstītāji slavē U. Segliņa lugas Trakts pirmo cēlienu un uztraucas par dažiem B. Rubesas vārdiem sarunā ar Māru Zālīti (Karogs, 1992,1): „No Raiņa lugām es redzu, ka viņš nesaprata teātri. Viņam nav teātŗa ritma izjūtas.”

Dzejnieces Veltas Tomas jubilejas sarīkojumā Toronto šī gada 28. martā prasīju Baņutai, lai viņa pasaka kaut ko par Uģi Segliņu un par savu jaunāko projektu.

Par Uģi Segliņu:

Uģis Segliņš ir pats sava ceļa gājējs un tas ceļš viņu aizvedis kā uz ASV, tā uz Ķīnu. Uģim ir milzīga ziņkārība, kas viņu spiedusi paplašināt savus apvāršņus. Un, re, kā viņš tomēr nesaduļķojas ar citiem stiliem, bet paliek pie savējā. Zinot Latvijas konservatīvo dramaturģiju, ir jāapsveic viņa drosmīgos lēcienus − no Kaktiņa* uz Gabalugabalu līdz Traktam.

Baņuta, ko Tu dari?

Pēc mēneša man sāksies mēģinājumi Nigredo viesnīcai (Nigredo Hotel), operai, ko uzvedīs manā režijā sākot ar 20. maiju Toronto. Komponists ir Niks Gotams (Nic Gotham) un tekstu rakstījusi godalgotā dramaturģe Ann-Marī Mekdonalda (Ann-Marie MacDonald).

Par dramaturģijas bibliotēku (JG 185):

Man ir ļoti grūti saprast, kāpēc Uģim bibliotēka ir tik tuvu pie sirds. Jo Latvijas dramaturģiem vairāk trūkst iestudējumu, nekā lasītāju.

LZ.

 

* Skat. Baņutas Rubesas rakstu „Virtuss” JG 177. numurā.