Dzintars Sodums
JAUNI TRIMDĀ
Fragmenti no manuskripta Jauni trimdā
(Stokholma 1945-1963. Veidošanās romāns 7 nodaļās.)
Autora piezīmes: Maiņu grāmatu Jauni trimda rakstīta 4 gadus no 40 gadus krāta piezīmju komposta. Tā ir 4. grāmata no piecām par 1922.-1993. (no Satversmes sapulces līdz Saeimas vēlēšanām 1993. gadā). Otro rakstu patlaban, piektā vēl rakstāma:
Savai valstij audzināts, blēžu romāns par 2. pasaules karu (rakstās),
Taisām tiltu pār plašu jūru,
Jauni trimdā,
Robinsons Bostonā (rakstāma).
3. nodaļas beigas
Ģimenes visi četri locekļi brauc uz Markaridas Fēgerhultu pie Ingeborgas.
Personas:
Gustavs Jonasons (Gustaf Jonasson)
Šarlote Jonasone (Jonasson), dzim. Zedelmane no Alenderu kroga Vallē
Oskars Falthamars (Oscar Fälthammar)
Ingeborga Falthamare (Ingeborg Fälthammar), dzim. Jonasone
Osians Falthamars (Ossian Fälthammar)
Annmarija Falthamare (Ann-Marie Fälthammar), dzim. Holmkviste (Holmquist)
Gorans Falthamars (Göran Fälthammar), dzimis 1954. gadā
Nilss Jonasons (Nils Jonasson)
Anna Jonasone (Jonasson), dzim. Rutkovska no Valles Ledušiem
Kārlis Jonasons (Karl Jonasson), saimnieks Rustorpā (Rostorp)
Viktors Jonasons (Viktor Jonasson), dārznieks
kurlā Marta Jonasone (Jonasson)
skaistā Tilda Jonasone (Jonasson)
Kad Fēgerhultā, pa mazu lauku ceļu ejot, Tebe aiz aplokiem ierauga upi, viņam liekas, ka viņš redz Tērveti vai kādu citu Zemgales upi. Upes līkuma seklā pusē aug kalmes. Dziļā pusē griežas atvars. Upe īstenībā ir bedŗu rinda, ko savieno žigla tece. Pret straumi ejot, nonāk pie dēļu aizvara un uzstādināta ezeriņa. Tā malā ir Ingeborgas vecākā dēla Osiana un viņa sievas Annmarijas jaunceltā vasaras māja. Tālāk pret straumi ejot, nonāk egļu mežā, kur upe tek pār akmeņu gultu caur egļu saknēm. Troļļu mežs. Teutoņu mežs. Tur ir troļļi, un vienmēr var gadīties, ka kaut ko pērk vai pārdod. Upē akmeņi kā bruģēta nelīdzena iela. Abos upes krastos pinas kailas egļu saknes. Sūnām un ķērpjiem apaugušas klintis starp egļu stumbriem. Tāds mežs vairs nav vieta, kur aug gailenes un bekas un kur sastopams kāds zaķis vai stirna. Te Smolandes mežā noteikti var sastapt troļļus. Katram, kas gribējis uzklausīt, smolandieši stāstījuši pasakas par troļļiem. Kad jaunietis juties šauri lielajā saimes istabā, viņš ņēmis vijoli un gājis mežā. Upē ietek strauts, kur iebūvēta zušu kaste. Skudras iestaigājušas taku pār kasti. Mežā starp sūnu laukumiem vīd akacis, kur zied dzeltenas un zilas kalmes. Tāpat bija Krapes mežā pie Aizkraukles lielā purva. Pa Smolandes mežu var iet dienām, nomaldīties un, riņķī iedams, iziet no sevis pie troļļiem. Pats ar sevi nākt atpakaļ uz lielo saimes istabu.
Lietainā dienā Ingeborga iedod Tebem vairākus albumus, kur salīmēti žurnālu izgriezumi un fotogrāfijas. Viņai patīkot rakstīt, un vaļas brīžos viņa rakstījusi gan stāstus, gan par savu ģimeni. Raksti iespiesti baptistu mēnešrakstā un ilustrētā nedēļas žurnālā. Viņas aprakstā lasāms, kā Smolandē gatavotas aužamo steļļu nītis. Darbnīcai izmantota lielā saimes istaba. Bērni un saimes ļaudis šķēluši niedras un drāzuši rāmju kokus. Tēvs sējis niedru plāksnītes starp diviem rāmju kokiem. Tas ir precīzs darbs, tāpēc uzticēts ģimenes tēvam. Niedru plāksnītes jeb zobus iesien starp diviem gaŗiem rāmja kokiem. Kokus notin ar papīra lenti. Audēja veŗ pa dzijai katrā zobu starpā. Agrāk nītis gatavotas no koka skaliņiem, bijušas smagas un ātri izjukušas. Tradicija stāsta, ka daži smolandieši 19. g.s. vidū Gēteborgā noskatījušies no holandiešu nīšu pārdevējiem, ka nīšu zobiem der šķelti niedru stobri. Visvairāk nīšu siets Smolandes akmeņainajos apvidos Markaridā, Traridā un Hinneridā (Markaryd, Traryd, Hinneryd) gadu desmitos pirms Zviedrijā taisīti dzelzceļi. Sevišķi sīkzemnieki gatavoja nītis, bet liekais ienākums derēja arī turīgākiem. Bērniem palīdzot, ģimenes ienākums no nītīm gadā varēja būt ap 300 līdz 400 kronu. Tik daudz skaidrā naudā nevarēja nopelnīt ne no zemes, ne mežā. Labs sējējs dienā jaudāja sasiet trīs nītis atkarībā no tā, cik bieži nītij liek zobus. Lētākās bija grīdsegu nītis ar retiem zobiem, domātas rupjai dzijai.
Īpaši pārdevēji veda nītis uz tirgiem. Dažs pārdevējs ar nīšu saiņiem devās uz Norvēģiju, Somiju, Baltiju, retāk uz Balkāniem. Ziemā vairāki pārdevēji kopā ar nīšu nastu mugurā gāja pār jūŗu uz Olandes salu. Kad vairojās mašīnspēka tekstilrūpniecība un māju stellēs vairs maz auda, nīšu pārdevēji kopā ar nītīm izvadāja ari dūnas, pēļus, segas, audeklus. 1890. gadā Akselis Karsons Oshurtā uzcēla nīšu fabriku, kur strādnieks no zviedru tērauda dienā gatavoja 100 nīšu. Ingeborgas papīros ir izraksts no 1862. gada Markaridas vizitācijas protokola, ko rakstījis valsts baznīcas pārstāvis:
Ik gadu no Markaridas un ari no Hinneridas ap 300 līdz 400 personu dodas ceļā, lai tirgotos. Viens otrs no brauciena atgriežas ko nopelnījis, bet vairumam braucieni kaitē, jo lauku darbi tā zaudē darba spēku, un darbi jādara sievietēm, kam nasta top par grūtu. Daudzi no tiem, kas raduši ceļot un tirgoties, atgriežas ar tieksmi uz ārišķīgu dzīves veidu un vairs nevēlas pūlēties lauku darbos.
Ingeborgas tēvs Gustavs Jonasons ar nītīm devies uz lielākajiem tirgiem Latvijā, Polijā, Baltkrievijā. Viņš iemācījies latviski un vāciski, kaut ko arī no poļu un krievu valodām. Kopā saliekot ziņas, kas lasāmas Ingeborgas rakstos, Gustavs Jonasons varētu stāstīt šādi:
Gustavs Jonasons (1861-1946):
Mans tēvs bija viens no pirmajiem smolandiešiem, kas devās uz Krieviju pārdot nītis. Baltijas jūŗas otrā krastā viņš nolīga braucēju ar pajūgu un braukāja, līdz nītis bija pārdotas. Naktis viņš pārgulēja lauku krogos. Laikiem viņš dzīvoja Latvijā. Kad man bija 17 gadu, tēvs kopā ar citiem nīšu gatavotājiem sūtīja uz Stokholmu 3000 nīšu, lai es tās tur saņemtu un vestu tālāk. Vienā dienā nogāju līdz Boltai (Boalt), otrā dienā līdz Osbijai (Osby), un no Osbijas ar vilcienu uz Stokholmu. Stokholmā 13 smagos saiņus iekrāva kuģī uz Rēveli. Tur sastapu vecāko brāli Nilsu, un dažas nedēļas braukājām pa Igauniju. Tad viņam likās, ka es esmu diezgan apmācīts, un mani palaida vienu uz Latviju. Tā es braukāju 50 gadu. Pēdējais ceļojums man bija 67 gadu vecam 1928. gadā.
Reiz, kad Latvijā bija bijusi lietaina vasara un rudenī neraža, devos uz Novgorodas latviešu kolonijām, kur gadiem nebija bijis neviens nīšu tirgonis. Citreiz uzzināju, ka Urālos pie Sibirijas robežas ir latviešu kolonijas, kur vajadzīgas nītis (krievu aužamām stellēm zviedru nītis neder). Braucu 5 dienas un 5 naktis ar vilcienu caur Maskavu, Tulu, Samaru, Ufu, līdz nonācu Iglinā. Tālumā caur neparasti dzidru un plānu gaisu varēja redzēt Urālu kalnus.
Krievu japāņu kaŗa laikā un 1905. gadā nebija patīkami būt jūŗas otrā krastā. Bija gandrīz neiespējami dabūt vedēju, jo neviens negribēja doties prom no mājām. 1905. gadā, lauku mājās pārguļot, vakaros bija jāpalīdz saimei stumt pie durvīm un logiem galdus, solus un baļļas, lai meža brāļi netiktu iekšā. Ceļā varēja sastapt izlaupītas muižas, nodedzinātas sētas un krievu kaŗaspēka vienības, kas jādelēja soda ekspedīcijās.
Pēc 1. pasaules kaŗa Krievijā vairs nebija iespējams tirgoties, un arī Baltijas valstīs veikali veicās vājāk.
Gotlība Zedelmane, dzimusi Soduma:
Es esmu dzimusi Vecumnieku Sodumos, Andreja meita, un tur saimniekot palika mans brālis Andrejs, liels dzērājs. Man ar manu nelaiķi vīru Zedelmani piederēja Alenderu krogs Vallē, Bauskas apriņķī. (Zedelmanis esot holandiešu vārds. Viņš gan cēlies no Napoleona zaldāta, kas slēpšanās nolūkos pieņēmis holandiešu vārdu.) Mums ir divas meitas, Anna un Šarlote, un dēls Jānis. Jānis pazuda kaŗā. Abas meitas aizprecējās uz Zviedriju. Ar Šarloti bija tā. Bija sestdiena, un es domāju, kuŗu no puišiem sūtīt uz Jelgavu, lai pārvestu Šarloti no skolas. Cēlās viens no viesiem, 23 gadus vecs jauneklis, un pieklājīgi teica:
− Ko jūs teiktu, ja es brauktu. Man zirgs izbraukājams, un pie reizes varu nobraukt pilsētā un, ja ļauts, jūsu meitu pārvest.
Tā notika, un viņi saskatījās.
Šarlote (Charlotta, 1870-1944):
Man bija 19 gadu, kad 1889. gadā apprecējos ar 27 gadus veco Gustavu Jonasonu. Mēs nometamies uz dzīvi pie Liepājas, bet 1893. gadā pārcēlāmies uz Zviedriju. Atkal dzīvojām Latvijā no 1897.-1901 .g. Mums ir deviņi bērni. Kad ierados Smolandē, man zemgalietei bija jābrīnās, no kā viņi tur pārtiek: akmeņi un meži vien. Kad strādāju uz lauka, kaimiņi nāca skatīties. Viņu sievietes maz strādā laukā, un tad arī tikai īpašus darbus. Man bija pierasts prast kaut ko no visa kā. Pavasaris bija priecīgs laiks, jo tad Gustavs atgriezās Markaridā, mūsu Norra Haghult. Viņš atveda nevien līdzekļus iztikai, bet arī ziņas no radiem un draugiem Latvijā. Rudeņos ar nīšu kravu viņš devās prom. Ziemās es rakstīju vēstules, lai Gustavs noteiktos laikos un vietās tās saņemtu.
Gustava un Šarlotes meita Ingeborga:
Mūsu māte mums bērniem allaž likās neparasta. Man patika ar pirkstiem glāstīt viņas balto, gludo ādu. Vienmēr likās, ka viņa zinās, kā darīt labāk un jaukāk. Nezinu, kā gaŗo ziemu viņa prata mūs deviņus paēdināt un apkopt. Mans vecākais brālis nav precējies. Viņš brauc taksometru Markaridā. Vecākai māsai Amelijai ir pieci bērni, kas dzīvo gan Stokholmā, gan Lundā, gan Gotlandē. Divas māsas un viens brālis dzīvo ASV. Ēriks Halmstadē ražo vairumā grozus. Viņam nomira sieva, un mana māsa Klāra vāc viņa bērnus.
Māte nomira 1944. gada 4. aprīli un apglabāta Markaridā pēc Filadelfijas baptistu baznīcas rituāla. Baptistu draudzē viņa kristīta 1904. gadā. Viņa vēlējās, lai viņas šķirstu klātu neatkarīgās Latvijas karogs, un tā notika. Bērēs viņas bērni nesa vainagus un puķes zviedru un latviešu nacionālās krāsās. Pie kapa runāja fru Augusta Lindkvista (Lindquist) no Amotas (Åmot) un nolasīja dažus dzejas pantus latviski. Man pieaugušai vienmēr ilgojies redzēt to pusi, kur dzimusi un augusi mana māte, bet nav izdevies turp aizbraukt. Mana māsa Klāra gan tur viesojās 1930. gados. Mans vīrs Oskars vairākus gadus dzīvoja ASV un strādāja Čikāgā par būvgaldnieku. Man vienai bija diezgan ko darīt, kopt un barot četrus bērnus. Es ceru, ka Tebes ģimenei patiks Zviedrijā.
Oskara un Ingeborgas meita Estere:
Kā tajā Filadelfijas baptistu miglā mani senči tikuši cauri ar veselu saprātu, kas to lai sazina! Es maza bļāvu un raudāju, kad mājā nāca dievvārdu sludinātājs. Es glābos pie mātesmātes. Viņa bija laipna un mierīga. Viņa man stāstīja latviešu pasakas. Tajās velns nebija grēcinieku dīrātājs. Viņas pasakās velns bija vācu kungs, kas dīrā muižas darbiniekus. Mums bieži bija jāpārtiek no kartupeļiem, piena un saldas baltmaizes, kamēr pienāca nauda, ko tēvs sūtīja no Amerikas. Mans līgavainis brīvprātīgi aizgāja somu krievu kaŗā un tur kļuva traks. Man gandrīz vairs negribējās dzīvot, bet mātes māsa Klāra lika, lai dzīvoju pie viņas Stokholmā un mācos žēlsirdīgo māsu skolā. Beidzu skolu, strādāju par rajona māsu un apprecējos ar Eiženu. Viņš ir tāds pats applaucēts putns kā es. Skaista meita iztērējusi viņa naudu un sākusi salaist ar citu. Viņš nolēmis precēt nesmukāko, kāda dabūjama. Par mani varbūt ir nesmukākas, bet mēs saderam. Mēs nopirkām Holo zemes gabalu un ceļam vasaras māju. Mans brālis Ivars nupat, kad Krievijā atkusnis, grupas braucienā apmeklēja Ļeņingradu un tur nopirka skaņu plati, kur balalaikas iespēlējušas latviešu tautas dziesmas. Nu nē, ne balalaikas vien, bet kafejnīcas orķestris. Es spēlēju to plati mūsu jaunajam radam Tebem, lai dzirdētu ko viņš par to teiks. Viņš sēdēja un klausījās kā suns pie His Masters Voice taures. Viņš necēlās arī kad plate čērkstēja, un es atkal un atkal pārcēlu adatu uz plates sākumu. Tikai pēc tam visu vakaru viņš turējās no manis prom istabas otrā pusē. Ja viņam plate nepatika, viņš varēja to pateikt. Mēs sociāldemokrāti runājam skaidri.
Eižens, elektrotechniķis:
Pie tiem no otra krasta jāpierod, lai viņus kaut cik varētu saprast. Dažs šķiet pavisam liestēs iedzīts, cits lēkā pa mākoņiem. Viņi grābj daudz un viegli pamet. Viņiem grūti turēties pie spēles likumiem, vienalga vai tie būtu ikdienas likumi, arodbiedrības likumi vai valsts likumi. Kāpēc viņi daudz runā par nacionālismu un tik maz gādā par savu valodu?
Esteres brālis, pamatskolas skolotājs Ivars:
Ar viņiem no otra krasta jāuzmanās. Vēja pilni kā bezdeļu maisi. Māk kādu mazumu, bet grib te daudz darīt un gāzt stenderes. Grib tikt uz priekšu ar paklausību un iztapību. Kad neveicas, apmetas otrādi un kož.
*
Oskars ar mopedu ved Tebi uz Rustorpu kur dzīvojot radi. Pa līkumaino, šauro lauku ceļu braucot, Tebe ar diviem pirkstiem turas pie Oskara muguras. Viņi iebrauc lauku mājas sētā. Tās ir Gustava Jonasona vecākā brāļa Nilsa mājas. Nilss apprecēja Annu Rutkovsku no Valles Ledušiem. Tikai pēc pirmā pasaules kaŗa Nilsa ģimene pārcēlās uz Zviedriju. Nilss mira ap 1929. gadu. Dēls Kārlis saimnieko Rostorpā. Viņš precējies ar zviedrieti, un viņiem ir vairāki bērni.
Kārļa māsa Marta kopj kūti. Viņa ir kurla. Viņai sejā spīd bēdas, it kā viņu spiestu slogs uz sloga. Nilsa Jonasona atraitne no savas nomaļās istabiņas šad tad paklibo pār pagalmu, vai nu nesot sivēniem zāli vai ejot barot vistas. Viņas sejā kaut kas uzplaiksnī, redzot radu no Latvijas. Bet seja kļūst tukša, un viņa pamāj uz vedeklas pusi. Kārļa sieva zviedriete piesardzīgi prasa Tebem, vai viņš ir no Latviešu Palīdzības Komitejas Stokholmā. Kad viņš saka nē, viņa kļūst laipnāka. Nav ieradies glābt veco vīramāti un Martu.
Kārļa brālim Viktoram netālu ir dārzniecība. Viņš uzcēlis kalifornisku bungalo, kur sienas rotā izbāzti vanagi. Pie sienas karājas dažādu fabrikātu bises. Dārzā krāšņi aug rozes, rudens puķes, ģeorģīnes, flokši, augļu koki un ogu krūmi. Ja patīk, vakaros viņš iedarbina ūdens smidzinātājus, iededz prožektorus un vēro krāsaino ainu. Viņš nav precējies. Šad tad viņš no bungalo izvācot visu, kas plīstošs, un saaicinot jauniešus, lai tie dejo un līksmojas. Pats viņš sēž savā ierastajā krēslā pie loga un ar kāju sit takti.
Kārlis stāsta:
Pēc otrā kaŗa te ieradās arī daži latvieši. Tāds Siliņš, aizbrauca tālāk uz Kanādu. Viņš solījās iet angļu vai zviedru armijā un sist krievus. Dikti uztraucās, kad par to runāja. Mētājās ar rokām, kliedza, sita dūres uz galda. Kā tāds var kaŗot?
Markaridā aizgāju uz izpārdošanu. Klausos, kāds saka:
− Bet tās bikses taču par šaurām!
− Un kāds vēl, − es saku. − Trīsdesmit gadu uzturējies tikpat kā žāvēts.
Šis saucoties Baltgailis, inženieris.
Kad vēl bijām Latvijā, salīgu par puisi Latgalē. Vienā pusē sarkanie, otrā baltie, mēs pa vidu. Ne ko strādāt, ne ēst. Ienāca latviešu pulks. Braši puiši. Kur uzmeta acis, tur lietas kustēja. Kad runāja, acis spīd. Bet sarkani. Lamāja tos otrā pusē par baroniem, vācu roklaižām. Drīz ienāca baltie. Saulīte pierē, bet no skata tādi čāpiņi. Tad drīz braucām prom no Latvijas.
Fotogrāfijas: Kārlis un Viktors Jonasoni, aizmugurē stāv Bellevue viesnīcas īpašnieks Mārtiņš Robežnieks un vēl kāds.
Jauns cilvēks Latvijas armijas parādes tērpā ar zobenu starp ceļiem. Saulē iedegusi seja, balta pieres mala un deniņi, kur nocirpti mati. Jaunības draugs. − Skaistkalnes baznīca. − Bērnības draugs, bilde sūtīta 1948. gadā; šaura, spītīga seja.
Jonasonu ģimenes grāmatas, ko Kārlis salicis atsevišķā plauktiņā: Kaudzītes Matīsa Krievijas vēsture. Ārstniecības padomnieks. Pēteŗa Apkalna no vācu valodas latviskots stāstiņš Divas dzīves. Pūces 1928. gada kalendārs.
Viņi Latviju redz citādi. 1944. gadā, vācu okupācijas laikā, kādā sanāksmē paziņa pie Tebes pieveda jaunu puisi, kas runāja latviski bez akcenta ar visiem šauriem un platiem e, bet teica, ka esot dzimis Krievijā. Tebe savā ulmanjunges prātā brīnījās, kā tā var, un gribēja vēl daudz ko prasīt, bet puisis jau bija pazudis. Padomju skola. Bet arī tā var, uz Latviju skatīties no āra. Latvju Ziņas 1955. gadā apstājās. Par lielu finansiālā un darba nasta tās izdot. Vienīgā Latvijas parlamenta demokrātijas balss izbeidza runāt. Politiski romantiķi var netraucēti runāt savus māžus un pesteļus, skaidro saprātu un it kā praktisku, īstenībā nereālu vienotības gudrību.
Makšķerēt vakara miglā pie Fēgerhultas upes. Veļu upe. Pirms dažiem gadiem te rēja suns. To tagad dzird miglā. Skan ķīvītes klaigas, kas klaigās rīt. Aizvakara zirga spurdziens. Vēl citi kaut kur tālu makšķerē. Dzirdams, ka nošvīkst kāts, auklu metot upē.
Osians novāc būvgružus un krūmus ap savu jauncelto vasaras māju. Rads iet palīgā. Visi radi palīdz, lieli un mazi. Balts cērt krūmu saknes, rauj krūmus laukā, velk uz lielu kaudzi, ko dedzinās. Kad viņi labi strādājuši, Ingeborga pusdienā dod kottbullar, maltas gaļas bumbulīšus un saldējumu. Osians norāda, ka labi dzīvo tikai tie, kas strādā. Ingeborgas vīrs Oskars dažreiz skābs atbraucis no darba Markaridā norāda, ka radu ģimene ir liekēži. Ik dienas pusdienās visi mizo baltus, miltainus pašu zemē augušus kartupeļus, un Ingeborga sagādā tiem klāt kaut ko gaŗā mērcē. Viesis ezeriņā noķeŗ padsmit asarīšu un raudiņu. Viņš tos izķickā, norauj zvīņas un nes Ingeborgai. Viņa priecīgi mēļo, vāra zivtiņas dillēs, un daudzie ēdēji tās ēd pie kartupeļiem.
*
Stokholma. Skats uz vēsturisko pilsētas centru.
4. nodaļas fragments
Neparasta sajūta būt Stokholmā. Gaŗu nakti nostrādājis, burtlicis no rīta pa kaju gar pili iet uz Slūžām. Drīz nāks pirmais buss uz Orštu. Apstāties pieturas vietā. Nāk trīs nodzērušies jauni vīrieši. Viņi nāk klāt runāt. Busa gaidītājam ciets akcents. Kādas tautības viņš esot? Balts? Šie esot žurnālisti. Āre, šis ir komunists: runātājs norāda uz vienu no kollēgām.
− Vai tev bail? Tev taču ir bail? runātājs kārīgi taujā.
Tā sauktais komunists kautrīgi lūkojas trotuārā. Kollēgas laikam gaida, lai Tebe metas bēgt. Lai samulst. Dzīvē vīlies ģermānis (viņi vienmēr viļas) meklē kādu, kas ir mazāks un vājāks. Vērīgas aukstas acis. Veči baida puikas: nu tu redzēsi velnu. Fan. Se pa fan. Es tevi rūnīšu. Kabala. Drakula. Nu nāks krievs un tevi sitīs. Nu, kaķīt, vācietis tevi dzīs zābakā un pisīs. Ja nebūtu bijis pie zviedru radiem Markaridā, gājējs varbūt justos nelāgi. Tagad vienalga. Es dzīvoju starp zviedriem, lai viņi kādi. Es te jūtos mājās. Velni var gaudot visapkārt.
5. nodaļa
Archīva darbinieks ik rītu šķērso Stokholmu: no Orštas ar trolejbusu uz Brunkebergstorgu pilsētas centrā, caur Ostermalmu, kas atgādina Berlīnes pilsoņu kvartālus, uz Austrumu staciju, tad vilcienā uz zinātņu pilsētiņu Freskati. Hamlets Ostermalmā: tādu lugu varētu izdomāt. Ofēlija no Baltijas. Hamlets jūtas arodbiedrības ļaužs, lai gan vecāki konservatīvi. Dabas zinību muzejs: milzīga, no pelēkiem akmeņiem celta ēka ar daudziem tornīšiem, zaļš kapara jumts. Istabās augsti griesti un daudz logu. Tur izlikta nedzīva un dzīva daba: ieži, gliemeži, putni. Pagraba bezgalīgās velvēs, gaņģos un velvju istabās sakrautas kastes, ko pētnieki atveduši no dažādām pasaules malām. Kur pagrabā iespīd saule, tur muzeja amatnieki − galdnieks, trubu meistars, ādu šuvējs − iekārtojuši savas darbnīcas. Tumšās, bezlogu, elektrības apgaismotās pagraba velvēs strādā archīva darbinieki. Viņi maz ko prot. Lai iztiek, kā ir.
Izbalējusi dāma sukā spalvas izbāztiem putniem un līmē, kur pārsprāgusi āda. Viņa runā zviedriski ar franču akcentu. Augšstāva velna protežē. Viņas lielās, piekusušās acis lampas gaismā vārsta smagus plakstus. Sorbonna, Strasburga. Tebe divričos atved ģeoloģisku paraugu kasti no Mongolijas, atplēš kastes virsdēļus un vīsta vaļā papīrus, kas aptīti ap katru māla un glūdas piku, rūdas un akmens gabalu, rindo iežus un minerālus uz galda. Reiz dienā muzeja ģeologs, Vīnes žīds Dr. Brotzens ierodas tos apskatīt. Viņš pārlaiž acis galdam un ar imperiālu rokas vēzienu saka: − Nav nekā. Iepakot.
Tā dienu no dienas. Dažreiz Brotzenam nāk līdz asistents, jauns žīds. Abi ar melnām melancholiskām acīm apskata slābo baltiešu naciķu paraugu. Propagandas kompānija, PK, pako kastes.
Pusstāvu augstāk mazā istabiņā archīva darbinieks lako vitrīnas. Tebe iedomājas, ka lakotājs blakus lakas burkām un stikla traukos saliktām otām tur Omāra Haijāma vīna dziesmas zaļa zīda iesējumā. Varētu arī būt kaut kas no Kahlila Gibrana gudrības rakstiem un skaņu plates: Orfa buršu dziesmas Carmina Burana un Bēthovena devītā. Gadsimta sākumā dzimušu tautiešu kultūrparadīze. Vitrīnu lakotājam ir dzelteni nikotīna pirksti. Viņš liek galvā smailu šaurmalu hūti, kam bumbuļaina greznuma aukla ap hūtes sakni un sānos piesprausta fazāna spalviņa.
Koridorā lēkā Austroungārijas dragūni lakādas zābakos, jakas uzsprādzētas uz pleciem. Prūšu stila akadēmiķi nes rapieŗus. Caur monokli vērdamies, antropoloģijas doktors klabina zirga nagu uz plākšņu grīdas. Karaliskie viesi. Sociāldemokrātu valdības, kooperācijas un arodbiedrību viesi strādā citur, kur ir kustība un gaisma.
Tebem sāp ainas, kas apziņā uznirst no bērnības un pusaudža gadiem: kaulu kambaŗi Lielajos kapos, piļu drupas, muižu torņi. Kopotajos rakstos tēva un mātes bibliotēkā daudz lasīts par muižu kukņām un rijām. Svētdienas rītā ar asarainām acīm viņš maisās pa dzīvokli. Vakaros viņš ilgi nīkst: nekustīgi sēž un it kā kaut kur skatās. No krēsla ceļoties, viņš grūti pūš. Dienām ilgi viņš nerunā, tad atkal čīkst Skaidrai un grib turēt viņas roku.
Tebe: Man likās, es jūtu un redzu mazus, asus, dzeltenus žurku zobiņus. Naktī guļot, bija grūti elpot, smakšanas sajūta, it kā pat naktī muzeja bezsaules velves mani smacētu. Likās, velvju sienas klāj malti stikli un žurku zobiņi.
Viņam liekas, ka viņš dzīvo vairs ne bēgļu bet pagrīdes pasaulē. Viņu sveicina nepazīstami ļaudis, kas iet kā aizmiguši, runā nesakarīgi, sekodami kādai viņiem vien zināmai loģikai. Viņš jūt šo gan iedomātu, gan īstu ļaužu norādījumus, skubinājumus, neizteiktu apakšvalodu. Vienu dienu uz ielas, liekas, viņam piestājas jauna sieviete un latviski saka:
− Es esmu no Anglijas. Man ir stipendija, lai es te mācītos par skolotāju.
− Ko Jūs mācīsit?
− Dzīves ziņu. Lai bērns zina, kā iet caur ikdienu. Meitenei der zināt, kā ģimenē turēt līdzsvaru. Kā līdzināt nelaimes, klīdināt bažas. Ne kā bābai iegāzties gultā un piļļāt. Zēnam nepamest, tikko neizdodas. Zināt, ko vērts sākt. Neglābties pļēgurībā, naplivaķ, šeiss egal.
Viņa glīti noskaita:
Tūdaliņš ar Tāgadiņu
Norunāja kauties,
Jo Tūdaliņš teic, Tāgadiņš
Pa viņa mantām jaucies.Bet nupatiņ tur vārna
Kā darva pārlaidās.
Tā izbiedēja varoņus,
Tiem kašķis aizmirsās.Tebe atbild:
Oliņš Boliņš tup uz žoga.
Oliņš Boliņš nogāžas.
Visi karaļzirgi to
Nevar uzvilkt uz sētas.Pēc Padomju Latvijas dzejas skolas beidzamā rinda būtu jāstaipa līdz atskaņai un jāsaka: Nevar vietā atvietot. Bet Tebe ir kļuvis nelatvisks. Viņš vairs nevēlas būt asprātīgs un muižas veikls. Viņš skaidro, ka Tūdaliņš jeb Tūgadiņš esot trimdā, viņa brālēns Tāgadiņš Latvijā, bet skolotāja jau aizgājusi. Tūdaliņš saņēmis Tāgadiņa vēstuli no Padomju Latvijas. Vēstulē brālēns skaidro un pārliecina: Mēs te ... Tūdaliņš atbild, komentē, dusmojas, iekož: Mēs te...
Sprediķo mācītājs Lūriņš. Tautas tenku birojs: mēs viņu saucam par četrspārnu vārnu. Viņam uz katra pleca un uz katras dibena puslodes ir pa melnu spalvu kušķim. Te ir tādi, kas to zina.
Eglons mācās darba devēju apmaksātā kapteiņu un stūrmaņu skolā. Atnācis pie Tebes, viņš uzprasa Zviedrijas karti, izņem no kabatas cirkuļa etviju un mazu lineālu. Viņš velk smalku līniju no Gotlandes uz Liepāju, pētīgi skatās Tebē, ko viņš teiks. Tas neko. Varbūt kaut kas slepens? Slepenība palīdz Bonnai un Maskavai. Eglons runā par azimutu, par dienas distanci. Šad tad viņš apklust un vērīgi skatās klausītājā. Tas neko. Kādi visādi redzēti un dzirdēti. Eglons aiziet.
Eglona mājā. Eglons spēlē plati, pareizticīgo baznīcas kori. Blakus sēž Ņina, viņa sieva, ukrainietes meita. Eglons vaicājoši skatās Tebē. Aha, nu jāizsakās par grieķu romiešu baznīcu. Bez naida un bailēm. Tad nāks atzinība. Apvienotās Nācijas. Kāpēc ne? Viņi brīdi runā par Konstantinopoles ticību. Tebe aiziet.
Velta Sniķere no Londonas iebraukusi Stokholmā un Penklubā lasīs savu dzeju. Pēc lielām šaubām, noraides un jājūtām Tebe sevī saklausa aicinājumu iet uz sarīkojumu. Viņš bailīgi ieiet zālītē. Kārlis Dziļleja pie ieejas galdiņa sniedz lapu, lai apmeklētājs parakstās. Tebe pēdējais raksta savu vārdu lappuses pašā apakšā. Kā 1944. gada augustā Rīgā, Latvijas Universitātes mediķu skolā, kad bez vajadzības viņš klausīja telefona zvanam no kaŗa ziņotāju rotas un aizgāja, lai viņam ietetovē asinsgrupu. Viņu toreiz pierakstīja saraksta pašā apakšā. Te nu viņš atkal sarakstā. Vai Penkluba sarīkojuma dalībnieku saraksts ceļos uz vācu sūtniecību? Vai apmeklētāju sarakstu skatīs CIA vācu izcelsmes padomnieks baltiešu jautājumos vai angļu sīkret serviss vācietis? Tebes zviedriskojusies apziņa zina, ka šie izlaidības kanāli ved uz palšu godu un iznīcību. Bet viņam jāsaprot, ka viņš ir nepersona. Viņš ir atmaskots. Viņam klusām iziet no zālītes. Viņam jānes savs negods.
Nelaimīgā persona. Tebe iet, kājas vilkdams. Kur acis atduras, tās sāp. Vakarā viņš nav piekusis un miegains, kā ļaudis vakarā mēdz justies. Viņam liekas, ka āķa gals viņu aizķēris aiz ribas un viņš pakārts skārnī pie sienas. Viņam liekas, ka visiem ar viņu grūti. Viņš tikai apgrūtina citus.
Pašnāvību? Lēks no tilta. Nakti gulējis bez miega, agrā rītā viņš norij divas miega tabletes un tenterē uz Johanneshovas tiltu. Svaigs rīts, zālē rasa. Viņš uzsēžas uz tilta margām, Apakšā pa kanāli, kas savieno Mēlara ezeru un jūŗu, brauc velkonis Spiggen (Kazrags). Pašnāvnieks apdullis skatās lejup. Krist ar galvu uz bruģa, kas kanālam abās malās? Nevarēs tā notēmēt. Kāda sajūta liedz to darīt. Nav iemesla būt tik galējam. Viņš nezina, vai viņš ir tik galīgi galā. Viņš nokāpj no tilta margas un velkas mājup.
Piena veikalā pārdevējas laipni sacīts vārds, un Tebe beidz domāt par pašnāvību. Galu galā, ja ģimenē divi pieauguši cilvēki, nodokļi ir mazāki. Vismaz tam viņš der.
Estere saka, lai viņš iet pie ārsta. Uzgaidāmā istabā sēž jaunā skolotāja no Anglijas. Kas viņai vainas? Viņa izņem no somas bloku un zīmuli un raksta:
− Mēle iesprūdusi vaigā.
− Šausmīgi nepatīkami, − Tebe saka.
− Briesmīgi nepatīkami, − tautiete raksta.
− Bet vismaz šausmīgi jauki, ka es jūs te satieku, −Tebe saka.
− Vai ne? Baigi labais, − jaunā dāma strauji saka.
− Bet nu fantastiski, − Tebe apgalvo.
− Tik tiešām. Tad nu briesmīgi sveiki, − viņa pamāj un izsteidzas.
Ārsts aicina:
− Nākamais.
Tebe sēž un brīnās. Nākamais? Vai es esmu nākamais? Viņam nav savas gribas. Kuŗš ir nākamais? Viņš apskata sevi. Nē, cita nav. Es esmu nākamais.
Slimnieks iet uz Orštas aptieku pēc antacida, pretskābes emulsijas vēderam. Farmaceite lasa recepti un latviski saka:
− Mans tēvs vidusskolā jums mācīja vācu valodu.
− Tad jūs sauc Štrauchs?
− Jā, tas ir mans meitas vārds.
Viņi abi drūmi raugās viens otrā. Ļaunā dienā Fēlikss Štrauchs bija teicis skolniekam Tebem, ka viņš vāciski runājot kā kurpnieks. Bet kurpnieks Dzirnavu ielā pretī konsuma namam, jā, tas kurpnieks pēc mēra taisīja zemnieku pēdām piemērotas platas kurpes, bet labi runāja arī vāciski. Kas attiecās uz vācu valodu, Tebem tiešām nerūpēja, kuŗš lietas vārds vīriešu, kuŗš sieviešu, kuŗš nekatras kārtas. Parasti vīrieši, sievietes un nekatrie paši to zina. Viņš apskata Štraucha meitu. Glīta sieviešu kārta. Viņa apskata Tebi. Tad viņš te uz Stokholmu atskrējis? Viņa nesen ieceļojusi no Rietumvācijas. Ausis pieglaudusi, viņa dod zāles, viņš saņem zāles un steidzas prom. Kaut nu viņā tagad būtu bijis kaut kas no Rīgas pilsētas 1. ģimnāzijas audzēkņa, par ko 1945. gada rudenī zviedru ierēdne teica: Vilken prisse. Viņš vairs nevēlas būt atjautīgs un nespēj būt spožs. Bet viņš grib runāt par angļu literatūru. Viņš zvana Leonīdam Siliņam. Tas saka, lai aiziet pie viņa. Nav tālu, turpat apakšzemja atzars no Johanneshovas. Siliņš rāda no Ziemeļu muzeja bibliotēkas ņemtas pagājušā gadsimta angļu un skotu grāmatas, ko lietojis, lai dabūtu vajadzīgo leksiku, tulkojot Strauberga grāmatu par buŗamiem vārdiem. Otrreiz viņš aicina abus, Tebi un Skaidru. Siliņa sieva maz rādās, bet Leonīds dzirda viesus ar Kokakolu un kādu anglosaksisku dzērienu, laikam viskiju. Vienu pēc otra viņš saka nekur nederīgus spriedumus, ko kaut kur sagrābstījis. Atkārtoti viņš prasa, vai viņiem patīkot dzert Kokakolu? Jā, kāpēc ne. Dzēriens, kā jau dzēriens. Laikam tā nav pareizā atbilde un pareizais, latviskais vaibsts.
Eglons Spēks atsaka draudzību: Tebe meklējoties pie slepeno slepenā. Meklētājs iekāpis klavierēs. Nu jā, viņš nekā nezina par Stokholmas latviešu vietējo folkloru. Nevienu vairs nevar satikt, ja negrib satikt tādu, kas kaut kas bijis vai ir.
Orštas dzīvoklī Meningietei pienāk atklātne no ASV sūtniecības Stokholmā; viņai piešķirta ieceļošanas vīza ASV. Viņa jau prom Kanādā. Vai mums nederētu vietas maiņa? Negaidīti Skaidra tūlīt saka, ka viņas tēvs teicis, lai pēc laika Zviedrijā pārceļoties uz ASV. Viņi abi domā. Tiešām derētu atsākt uz citiem pamatiem. Tebe aizraksta ASV sūtniecībai, ka Meninga kundze aizceļojusi uz Kanādu, bet ka viņa ģimene vēlas pārcelties uz ASV. Viņš saņem anketas, tās ar Hermes Baby rakstāmmašīnu, ko uz pēcmaksu saņēma no pārdevēja Upsalā, izpilda un aizsūta sūtniecībai. Viņi saņem no sūtniecības apliecinājumu, ka viņi gaida nepriekšrocības vīzu no latviešu ieceļotāju kvotas.
Siliņš zvana, lai Tebe aiziet pie viņa. Esot kas īpašs. Nekā īpaša nav, ir gan pudele. Mājastēvs vairākas reizes iziet no istabas un skrien uz apakšējo stāvu, kur arī viņu dzīvoklim ir istabas. Kad viesis iereibis, mājastēvs saka, ka pret dzērumu vajagot tableti. Citādi viņš nevarot piedzērušo viesi dabūt līdz apakšzemim. Ak es esmu tik pilns? Ak tādas tabletes arī ir? Mājastēvs iemet tableti ūdens glāzē. Bezgribas viesis to izdzeŗ. Mājastēvs rūpīgi apklāj izdzerto glāzi ar mutautu un ar to rīkojas, it kā glāzē būtu bijis kas bīstams. Viesis brīnās. Mājastēvs ņem viesi zem rokas un ved uz apakšzemi. Viņš lūkojas apkārt un šad tad ķeŗ pie bikšu pakaļķabatas, kur viņam vienmēr esot pistole.
Otrā rītā dzērājs jūtas tik vārgs, ka viņam viss galīgi vienalga. Viņš plūkā segu un nejaudā celties. Skaidra zvana Dr. Brotzenam uz muzeju, ka archīva darbinieks slims. Skaidra arī zvana Esterei. Tā pēc darba atbrauc, apskata slimnieku un saka, lai viņš nākamās dienas pēcpusdienā brauc uz viņas darba vietu, ambulanci Lidingo. Tur būšot ārsts. Tumšā ambulancē pēc darba laika beigām, kad tikai vienā istabā spīd uguns, vecs vācietis, ambulances psīchiatrs, izjautā pacientu, min min mīkliņu. Vai vārgums pēc kādas tikšanās? Iepriekšējā dienā dzēris kopā ar angļu valodas konversētāju. Ak angļu? Ārsts nosmīn. To jau varēja sagaidīt. Vai pacients sevi piepūlējis? Nē, vienīgi daudz lasa. Kādās valodās? Latviešu, zviedru, angļu, vācu. Vai angļu valodā lasīt viņu piepūlē? Jā, pagaidām vairāk nekā zviedru. Ārsts uzmin: pacientam esot depresija. Trīs mēneši apmaksāts slimības atvaļinājums. Ciskā jāšļircina vitamīni. Ik mēnesi pie viņa atrādīties.
Skaidra sameklējusi vasaras vietu Södermanlandē, dienvidos no Stokholmas, Šērnhovā (Stjärnhov), māju vārds Björksta gård. Viņa īrē augšējo stāvu pie skrodeŗmeistara Skotthaga, kas dzīvo un strādā Stokholmā. Bjorkstā kaimiņos dzīvo skrodeŗa brālis, arī skroderis. Viņu sauc par Skrodeŗjuhanu. Tas pilsētā ir Skrodeŗalbins. Albins no vecākiem mantotajā mājā vasarā izīrē augšstāvu un pats ar ģimeni dzīvo apakšstāvā. Īrnieki pienu ņem no kaimiņu mājas pāri šosejai. Uz veikalu ar laivu jābrauc pāri ezeram.
Tebem šovasar nav jāstrādā. Viņš nīkst ar savu smalko liesas kaiti. Melancholija, lai arī Burtona Melancholijas anatomiju viņš pārdeva īrei. Tas vien jau var radīt grūtsirdību. Viņš ilgi sēž vienā vietā un darbojas ar leņķa mēru un cirkuli. Viņam ir diezgan vielas, lai rādītu Latvijas tautas aizsaules topogrāfiju. Viņa uztverē aizsaule ir liela sfēriska telpa, upes pļava rīta miglā, vakara saules siltums starp māju ēkām, krustceļi starp kalnu un ieleju. Nē, arī viensētas starp pļavām, birztalām, mežu, tīreli un purvu, upju gravām. Dažādos grupējumos tur mūžībā patvērušies veidoli, kam zemes dzīvē bijusi miesa. Tur ir tās pašas vides sastāvdaļas, kādas ir Latvijā. Smilts, smilšmāls, avoksnains māls. Liepu gatve no rietumiem ieved lauku mājās. Aizsaulē ir vieta arī tiem, kas bez krusta aprakti kapu nomalēs. Tur ir dvēseles, kas mēŗa un kaŗa laikos it kā pazuda, piem., Līvzemē, un atradās kaut kur Augšzemē jau kā brīvnieces savā meža sētā. Varmācīgu ļaužu aizkautas bērnu dvēseles. Pusmiruši prāti, kuŗu miesas vēl pļēguro Latvijā un trimdā. Domāt aizsaules dvēseļu saskares punktus, priekšstatu celtni, ko veido fakti un nojautas. Nu jā, relatīva ģeometrija, kas jāpārvērš valodā. Viņš zīmē tikai tāpēc, lai to labāk redzētu. Viņš nav literāts. Pietiek, ja to tāpat apjēdz.
Aizsaulē klejotājs jūtas tik vārgs, ka jaudā saskatīt tikai lietu skeletu. Viņš prasa Skaidrai par saviem blokā zīmētiem Venna apļiem un to saskares kopos − aizsaules kaktos − ievietotiem dvēseļu pulkiem:
− Vai es tev liekos jucis?
Skaidra tūlīt atbild: − Nē, kāpēc. Kas rada, nav jucis, lai arī ir citāds. Es arī biju citāda, kad sevī nēsāju tavus bērnus. Bet iznākums nav slikts. Gādā tik, lai tavs iznākums ir labs.
Divi Rīgas bērni pasaulē katrs saskata citu pasaules laba variāciju. Kas vienam trūkst, to otrs zina. Viņi palīdz viens otram. Laulība, pirmais bērns, darbs, skola. Viņi nav attīstījušies pēckaŗa Vācijā līdz ar turienes demokrātijas attīstību. Viņi attīstījušies līdz ar sociāli jauno pēckaŗa Zviedriju. Viņiem nav jāiztaisās. Izmantot trimdu, ne lai demonstrētu pareizo ticību, bet lai mācītos domāt. Lai svešā vide palīdz atklāt vīziju. Tikt aiz tautiskā horizonta!
Viņš negrib neko citu kā radīt. Tā vasaras vidū aizkaltis, nonīcis redīss rudenī izdzen otru stāvu. Virzas stils, sasodīts!
Pētījums par pūķiem. Pūķis stāsta, kā varonis Beowulf, Bišulācis viņu vajā.
Epa formula. Pērkama Epā kopā ar azaida lādīti. Jāieliek tikai vārdi.
Eps lasītājā, klausītājā atveŗ pašnoslēgtības durvis. Epa uztvērēja smadzeņu loki saistās ar citu smadzeņu atmiņas, pieredzes, sajūtu, rīcības lokiem. Episkas struktūras latviešu tautas dziesmās.
Lai izvairītos no vispārinājumiem, jāmācās mērīt atšķirības un pakāpes. Be specific! Esi precīzs detaļās! Mēri aizsaules detaļas!
Pagājušos pāris gados viņš izgājis elles mokas un tagad jūt šķīstītavas nevarību: jutis dažādas jukšanas variācijas, sāpes, samulsumu, kaites. Viņš tiktāl zemojies, ka viņam visās malās sācis sāpēt. Viņš izstaro bailes, tikai viņam vien zināmu satraukumu. Cilvēka spēja: atgūties un turpināt labāk. Panīcis cilvēks atjaunojas, darot reālas darbības: skatīt bildes, saprast augus, puķes.
Kuŗš gan te vasaras sākumā jaudā būt žirgts. Ko zviedram sakot rudenī, to viņš apdomājot pavasarī. Pats un cits vasaras sākumā liekas kails.
Albins laikam nekā nedod Juhanam no vasarnieku īres. Sieva būs teikusi, lai nedod. Abi brāļi viens uz otru šķībi, svainienes naidā.
Tad pamazām ar lapām, siltām naktīm un sauli viss kļūst cilvēcīgs. Stūrainām situācijām apaug miesa, tās cilvēkojas. Skrodeŗalbins un puikas dārzā slien karoga kārti. Tebe piestājas, liek rokas uz muguras un skatās. Viņš sevī meklē vārdus, lai izteiktu, kas te notiek. Atrod vārdus zem liela sloga. Sāk runāt nepilnos teikumos. Albins viņam sniedz karoga kārti, lai palīdz sliet. Albina puika un meitene, Andris un Mārcis slien kārti un tur. Albins nostiprina kārts pamatu ar akmeņiem un velēnām.
Pa ceļu caur lielu egļu mežu staigājot, vasarnieki atrod pamestu kalpu māju, pagājušā gadsimta torp, kā sauc kalpu māju. Kalpi saucas torpare. Ēka ir maza, durvis šauras un zemas, logi mazi, lai taupītu siltumu, lai arī malka visapkārt. Varbūt lai taupītu rūtis. Malkas šķūnītis, maza kūts. Tur stāvējuši mazs zirgs un maza govs. Tādas radības Augusts Bondessons rādījis savos kokgriezumos, ko nosaucis par Döderhultaren. Ceļa otrā pusē ir maza pļava un lielāks varbūt kartupeļu lauks. Grāvja uzbedumā, kas apaudzis sūnām, iemitinājušās zemes bites. Visapkārt augstu egļu mežs. Bites lido šurp turp, spārni spīd saulē, kas pār egļu galotnēm iespīd pļaviņā.
Skroderjuhana mājās notikums: ģimenē divi jauni locekļi. No Gnestas viņš atvedis divas aitas. Mazākā auto pakaļsēdeklī guļ Andrim klēpi, lielākā ar sasietām kājām ielikta auto bagāžniekā. Kad auto iebrauc sētsvidū, galvu pacēlusi, tā cēli apskata gaŗām slīdošās ainavas.
Nomācies vakars. Katrai skaņai septiņas neskaidras atbalsis. Pēc piena ejot, pār ceļu pārtuntuļo āpsis, kaklu mētādams, cilpo uz rapšu lauku. Tur zemē lapsenēm pūžņi. Āpsis tos kašā un ēd lapseņu cirmeņus.
Spirgta diena. Caur dārzu nāk vectēvs, skrodeŗu tēvs. Viņam rokā metinātāja rīki. Viņš tos atliek auto rīku lādē.
− Es salaboju vienu divriteni, viņš saka. − Varbūt kādam puikam vajag.
Piedarbā stāv velosipēdu rāmji, ragi, ķēdes, riteņi. Viens jau sēž uz salabotā divriteņa un, kājas pacēlis, izripo uz ceļa. Juhana skroderiene izmazgājusi veļu. Viņa sien veļas baļļiņu uz divriteņa bagāžnieka, liek savu pastarīti, mazo Miu, uz bērna sēdekļa sev priekšā uz stangas. Vedīs veļu uz ezeru skalot. Baļļiņa, uz bagāžnieka grabēdama, pa koku saknēm aizbrauc uz ezeru.
Juhans savas mājas dārzā rok bedri un to izliek ar ķieģeļiem. Tā būs desu cepamā krāsns. Tur būs tā, un te būs tā. Viņam acīs stāv vasaras vakars. Dārza krāsnī kuŗas uguns. Vakara vēsumā mazliet savilkušies ap krāsni sēž bērni. Visiem zināms, ka tā ir viņa celta krāsns, un viņam prieks, ka viņam nākusi prātā doma rakt bedri, to izlikt ar ķieģeļiem, skurstenim iespraust trubu un taisīt desu cepamo krāsni. Dēls kaŗadienestā. Meita strādā par istabeni karaļa vasaras pilī, kungens lilla pigga, karaļa kalponīte.
Tas vasaras vakars pienāk. Juhana sieva puķu dobēs smaržo puķes. Bērni spēlē paslēpes. Pa logu skan radio. Kaimiņos piena mājā viens logs blāvi zils. Tur skatās televīziju. Laukumiņā pie lazdāja plakš futbola bumba. Pieaugušie sēž ap dārza galdu. Skrodeŗalbins uzvilcis melnu gumijas mēteli, uzmaucis galvā baltu peldcepuri un baida bērnus. Tie mūk, čab un brikšķ krūmos. Puikas ložņā krūmos: slepus noskatīt, baidīt. Ātri braukt velosipēdu, būt vieglam, drošam. Skan prieka brēcieni: baiļu bītes. Vēlāk spoks cep desas, un bērni sanāk ap viņu.
Tebe laivā pārceļ Skaidru uz staciju. Viņa aizbrauc uz Stokholmu nodot mājas darbus, krāsās zīmētas Ziemsvētku kartītes. Tebe iet Konsuma pārtikas veikalā gar plauktiem un aukstuma kastēm, ņem mantas un krauj grozā. Četrām dienām, piektdien brauks gaļas auto. Viņš iet uz laivu, kas uzvilkta krasta smiltīs. Nāk lietus mākonis. Pār ezera līmeni skrien ēnas un saule. Tikko otrā krastā, tā vēja grūdieni saviļņo ezeru. Pārtikas vedējs tveŗas pie ratnīcas pakša. Lietus nogāž baltu. Mājā puikas tūlīt sarodas ap atbraucēju, un visi ēd smalkmaizes ar pienu.
Skroderjuhana sieva stāsta: pievakarē viņa tepat pāri ceļam dārzā izgājusi šķīt zirņus. Apkārt rej āpši. Viņai tā bail, tā bail. Viņa iet uz māju, divi brieži uz ceļa priekšā. Tie nāk līdz un neiet prom. Laikam grib zirņus.
Es saucu Juhanu, lai baida briežus prom. Man pretī nāk Juhans, un tad brieži pagriezās un iegāja mežā.
Puikas mirkst ezerā. Albina puika Perka (Per-Erik) nosalis zils, klabina zobus. Vasarnieku ģimene airē laivu uz ezera galu, kur upe savieno Šērnhovas ezeru ar lielo Bovena (Båven) ezeru. Upē dudinoša ūdensļēpju ziedu smarža, ķīmiska gluži kā aptiekā. Krastos līkas vītolu saknes, nokārušies vītolu zari. Kad izbrauc Bovenā, tālumā redzama pils un muižas ēkas, gadsimtiem kopti mauri un kupli koki. Ekskursanti pikniko liela ezera malā un pa upi atgriežas Šērnhovas ezerā.
Kaķenei bērni. Viņa guļ grozā ieliktā papes kastē. Grozā rāpo seši akli kaķēni. Puikas makšķerē un nes kaķenei zivis. Vienu rītu abi ziņo, ka divu kaķēnu nav. Grozā rāpo četri. Citu rītu viņi vēsta, ka vēl divi nav. Grozā rāpo divi. Nākamā rītā grozā ir tikai viens kaķēns. Zēni auguši demokrātiskās Zviedrijas morālē, arī TV un kovboju morālē. Viņi paziņo kaķēnu faktus un nekā vairāk nesaka. Ir viens kaķēns, un tam ir labi. Par to gādā. Demokratiš ģermānis varbūt demonstrētu un žēlotos. Padomju cilvēks, literatūru salasījies, šustu un justu. Lai kā Sibirijā, bet kaķēni!... Kaķenei niez nenozīstie ciči. Līka un gaŗa viņa trin cičus zālē.
Baltijas valstis te nepiemin, jo tur valda krievi, un krievi negrib, ka par to runā. Tur dzīvo citādi. Turienes krieviskotā primitīvā politiskā valoda nevienam te neinteresē. Bet baltieši labāk nevar, jo viņi ir mazi kaķēni un 1934. gadā izšķīrās par bezparlamenta režīmu, par kontinentu. Lai nu dzīvo ar kontinentu. Cik no tā viņi var aizsniegt? Poļus? Austrumvāciju? Angļi saka, ka tas, ko 1920. un 1930. gados sēja neatkarīgās, demokrātiskās Baltijas valstis, savām minoritātēm maksājot skolas, varbūt pēc 50 gadiem nes augļus. Politiski kritušas tautas loceklim trimdā jāsamierinās, ka par katru dienas prieku, par sarunām ar bērniem, par sievas teikumu, apēstu ēdienu un izvilktu zivi viņš jūt bēdas par īstā brīdī nedarīto.
Cik labi: Andris pienāk strīpotā kamzolī un nopietni stāsta, ka upē starp diviem akmeņiem bijusi vēdzele, tik gaŗa. Andris runā latviski ar baltvācu akcentu, vārdiem viegli noraujas galotnes. Viņš ir zviedrs. Viņa teiktajam var būt priekšnozīme. Melnā apakšzivs noķerta. Tēša drūmums noķerts. Zivi izceps, un tētis tai varēs apēst asti.
Pacients brauc uz Stokholmu rādīties ārstam. Viņš piezvana māsicai Esterei. Viņa atbrauc Tebem pakaļ uz Orštu un aizved uz savu māju Lidingo. Cik labi, ja griba pārlūst: vairs nav par katru cenu jādara, kā esmu izdomājis darīt. Lietas noplok. Cik labi, ja sastop labvēlību. Ja cits domājis, lai iznāk labi. Acīm redzot viņš sāk pierast pie zviedru valsts mācības, ka valsts zina vairāk un labāk nekā indivīds. Bet te indivīdu, kas pats domā, negalina nost.
Eižens, atnācis no darba, novelk svārkus un liek uz sava angļu krēsla atzveltnes. Tā veidota drēbju pakaramā formā. Lēnām un rūpīgi, vienu lietu aiz otras, viņš izkravā kabatas un saturu iegulda silītēs un atvilktnitēs, kas ieveidotas krēslā. Tikpat kā vakarlūgšana, viņš saka par šo procedūru. Dažreiz kāds radu bērns palīdzot izkravāt kabatas. Eižens vakarā gribot braukt uz Skansenu. Uzstājoties Norrlandes dziedātāju grupa. Viņi ēd pie virtuves galda. Eiženam nepatīk, ka, par Padomju Latviju runājot, viņš Tebē saklausa latviskas pārjūŗas īpašības; netoleranci, pašgribu, dauzonību, zobgalību. Estere viņus vedina runāt par ikdienišķām lietām. Tas dziedē. Tebe stāsta par ābeļdārzu tēva mājās. Eižens:
− Ko tu tur darīji? Blēņas?
− Jāāāā, − Tebe novelk.
Nē? Jā, es darīju blēņas. Kāpēc Eiženam jādomā, ka tas, ko es dārzā darīju, varētu būt blēņas? Varbūt Eižens domā, ka baltietis, tātad politiski dēkainais Tebe dabūjis drapīti no kāda pretizlūkošanas dienesta? Kāpēc? Baltijas radam nav stingras ticības Zviedrijai. Viņā ir nesavaldīgas domas. Viņš sarakstās ar tādiem pašiem ASV un Anglijā. Estere stāsta par rūķiem, raganām un troļļiem, par ko Ingeborga stāstījusi. Smolandē tie ir tikpat kā mājas dzīvnieki. Vienu Norrlandes trolli Estere apprecējusi: smilšu krāsas mati, gaišas uzacis, palīks deguns.
Paēduši viņi brauc uz Skansenu. Kā Ropažu brīvdabas izrīkojumā. Satumst, iedegas ugunis. Estrādē kādi dzied. Uz deju grīdas kādi dejo. Zviedru meita viena dejo, nedroši smaida, arvien lēnāk, lēnāk, tūlīt apstāsies. Skatītāji skatās prom, neērti. Dejotāju pāris skaŗ lēno dejotāju. Viņa sāk kustēt ātrāk. Tebem reibst galva. Viņš jūtas nelabi, iet uz ateju un vemj. Estere saka, ka viņš ir piekusis, un ved viņu mājās uz Orštu.
Dvēseles bēdās viņš sēž pie grāmatu plaukta. Dvēseles bēdas grib kļūt redzamas, īstenoties par spīti daudziem vākiem. Redzēt. Viņš plauktā cilā un liek kopā grāmatas, lai priekšstati par tām atkorķētu viņa sajūtas: kopā Fokss, Vūlmanis, Banjans. Tie jau bija. Klāt amerikāņu tautas balādes. Arī zviedra Lennarta Hellsinga bērnu dziesmas: kaķis pūš sidrabtauri. Tālavas taurētājs.
Mood. Noskaņas. Tonis. Jaunībā viņš vairāk domāja par darbību un notikumiem, sajūtas turēja sevī. Tagad tās prasās uz āru. Vajadzīgs siets, kas atsijā bezstruktūras sajūtas. Ar Bruno Saulīti pie viņa sirdspuķes Magdalēnas dārza mājā. Viņas vecāku dārza māja Pārdaugavā. Plaša, draudzīga māja. Magdalēna Miniate ir Kanādā. Bruno Padomju Latvijā apprecējies. Viņš raksta blēņu dzejoļus par Staļinu, t.i. slavas dziesmas Staļinam. Vidusskolā mēs starpstundā sacentāmies, cik slavas teicienu Sabiedrisko lietu ministrijas režīmam mēs katrs spējam izbļaut.
Lielais apmulsums dzīves dienvidū ir Ēģiptes mocība, kas radniecīgs pirmsdzimšanas un pēcnāves tumsai. (Džeimss Džoiss, Uliss, 16. nodaļa, 394. (322.) lp.). Norvēģu rakstnieks Aksels Sandemose, Felicijas kāzas (Axel Sandemose, Felicias bryllup, zviedru tulkojuma Felicias bröllop 60. lp: ... divus trīs gadus pēc 1941. gada viņam bija šausmu laiks − viņš pārcieta savu vīrieša klimaktēriju, kā diezgan maldīgi to mēdz saukt. Viņš brīnījās, kā viņš to sveikā bija pārcietis, kas tur notika, kad viņš bija šizofrens, einuks un vecis, kas apstulbumā nezina, kas ar viņu notiek, nespējīgs sevi kritiski redzēt. Dažs tiek viegli cauri, dažam tāda pat nav, dažs pavisam sajūk.
Jā jau jā. Drīzāk Tebe vairs netic žēlastībai. Sabrukt, lai sāktu no jauna. Es esmu nevarīgs. Tas ar laiku rada spējas sajūtu. Dari, ko tiešām zini un vari. Mācies, lai vari. Turies pats. Vēl tev iespējams dzīvot. Es nevaru izlēkt no miesas un apkārtnes, lai tikai radītu. Man nav stipendiju. Tad dari ikdienas rituālu. Tajā jūties labi. Ja tev tieksme sapņot, neklejo līdz latviešu romantiķiem, bet dari, ko spēj fantāzija. Te ārpusē par to neļaunojas. Vai tavs psīches aparāts spēj aust fantāzijas šķiedras? Īru mūks mācās lasīt, rakstīt un sprediķot. Katra tā māka viņa prātu dara krāsaināku. Viņš savu dzīvi apraksta ar daudziem fantastiskiem pielikumiem. Citi vēl aprakstam pieliek šo to klāt. Parādības. Pārdabīgas personas. Plummet, The Lives of Irish Saints. Izniekotās latviešu dzīves. Un tomēr, kas palicis dzīvs, dzīvo, kā var.
Viņa miesa zaudējusi spēju katrā laikā lēkt un drāzties. Bet, atklāsmē drebēdams, viņš jauž, ka spēj biežāk, plašāk, skaidrāk saskatīt kopsakarību ainas. Varbūt tāpēc, ka viņam ir laiks to darīt. Viņš vairs nedara daudz ko, ko agrāk darīja. Ja dara, tad lēnām.
Pārgulējis viņš no rīta dodas uz Stokholmas pilsētas bibliotēku un ņem lasāmvielu, kas patlaban, liekas, šķīsta, berž, atbrīvo. Zviedru rakstnieka Valtera Ljungkvista romāns Dumpis zaļā (Walter Ljungquist, Revolt i gronska). To lasot, viņš grib just Kārļa Zariņa Dārza māju, jo noskaņai ir līdzības. Lūdzu nākošo! Ko nākošo? Kādu no angļu morālistiem. Samuela Batlera (Samuel Butler, 1835-1902) Erewhon Revisited, Atgriešanās Nekurienē. Šis Batlers cēlies konservatīva angļu garīdznieka ģimenē, laiku dzīvojis Jaunzēlandē, kur audzējis aitas. Tāpat kā Latvijas saimniekdēli viņš laidis pār lūpu nicības: uzbrucis darvinismam un citām jaunlaiku idejām. Sociāldemokrātu Zviedrijā gandrīz ķeceris. Bet viņš ne sliktāk par Sviftu pratis reāli stāstīt alegorijā. No viņa redzēt, kā aumaļīgs prāts meklē izeju alegorijā, ne reālismā. Viņš apgalvojis, ka Odiseju sacerējusi sieviete, un pats tulkojis Homēra Iliādu un Odiseju spēcīgā angļu prozā. Pēkšņi Tebem gribas zināt, kas ir ar to otru angļu Batleru. Jā, to te bibliotēkā var noskaidrot. Tas otrs Samuels Batlers dzīvojis no 1613.-1680. g., sarakstījis presbiterāņu Donkichotu, satīrisku varoņpoēmu Hudibrass.
Vilcienā Dumpi zaļā lasot: Ljungkvists rāmi, necili stāsta par dārzu, mežu, lapeni. Tebem okupāciju hudibrasiskā tonī šmorēti mūdži vandās pa psīches apakšu. Bezizeja. Es tomēr Šernhovā domāju iet ārā un staigāt. Laime, ka es vēl esmu.
Skroderjuhans atnes mājā āpsēnu, kas laikam noklīdis no migas. Saimniece to dzirdina ar pienu, Juhans rok sliekas. Āpšelim dots vārds Pjope: lempis gorīdamies rikšo pie bļodas. Pjope mājā dzīvo kā suns: guļ priekšnamā uz tepiķa gabala. Pret suņiem viņš ņirdz zobus, bet kaķim ir draugs. Varbūt viņi pat naktī kopīgi ķeŗ peles. Kad saimniece vakarā pār ceļu iet pēc piena, Pjope lumpačo līdz. Kūtī gan viņš neiet, jo govis nikni šņāc un žvadzina kakla ķēdes. Pjope labāk paliek ceļa grāvī.
Skaidra atgriežas no Stokholmas un saka, ka Švābe 28. augustā miris. Kornēlija atkal melnā. Ģermāņu dakteŗi Karolinskā, dabūjuši Švābi rokā, viņam nogriezuši par daudz no kuņģa. Nūjā, Latvju enciklopēdiju taisot, viņš autobiogrāfijās, ko bija rakstījušas vācu laika amatpersonas, svītrojis lielus gabalus. Pēc operācijas guļot, Švābe tikai paguvis dažas reizes izdvest:
− Ūdentiņu!
Pēc nāves nav nekā reāla, tikai drāzties (viļņot sinus vilnī?) uz sāpīgas sajūtas: kaut es būtu zinājis. Švābe zināja. Viņam derētu: kaut es būtu varējis. Kaut es būtu gribējis citādi. Švābe klausīja karaliskajam stabulētājam. Augšstāva stabulētājs ved žurkas uz bezdibeni.
Klusā Sēdermanlandes rudens vakarā bērni ārā spēlē paslēpes. Tebe sēž augšstāvā virtuvē pie Skaidras tējas galda. Skaidras vecāki 1949. gadā izsūtīti uz Ufu. Tēvs paņēmis līdz maisiņu ābolu sēklu. Kolchozā viņš diedzē sēklas un stāda ābelītes. Kur viņš iet, aiz viņa Krievijā paliek ābelītes. Skaidra salasījusi piparmētras. Tās žāvējas pie plīts. Piparmētriņa. Kalmes sakne. Jaunas meitas Abaviņā mazgājās ar kalmju vīkšķi. Pēc trīs gadu nokalpošanas tēvs meitai deva govi. Viņas govs stāvēja kūtī kopā ar saimnieku govīm. Meita saņēma naudu par savas govs pienu no pienotavas maksātās naudas.
Tebes radiem Ansoniem Padomju Latvijā aizbāztas mutes, nobrīdināti un uzmanīti. ASV melnie taču drīkst izteikties? Latvieši Latvijā nedrīkst. Pat atradināti to darīt: žūpo, muld, taisa aistētiku, neskaidri samaisa, lai uzraugi nesaprot. Valentīns Skulme vēstulēs runāja skaidri. Tad čeka viņu tērpināja, un Tebe pārtrauca korespondenci. Aizsaules topogrāfijai tāli radi: sfinksas pie miglainas upes. Viņš nebrīnītos ieraugot, ka Anša Cīruļa mītisko gleznu tēli bradā Šērnhovas piemeža pļavā. Angļu balāde The Wife of Ushers Well, varbūt Sieva no Ķestera Avota. 20. rinda: And their hats were o the birk − un ap viņu galvām bērzu lapotne. Ap mirušo galvām puķes un krūmu zari. Trīs krituši dēli atgriežas sērst pie mātes. Veļi lauž zarus un plūc puķes pie aizsaules vārtiem un sprauž ap galvu, lai dzīvie zinātu, ka viņi ir starp velēnām. Kad gailis dzied trešo reizi, viņiem jāiet.
Ardievu, mīļā māt,
Ardievu, klēts un kūts.
Un ardievu, meitene,
Kas mātei guni biksta.Sākas skolas gads. Ģimenes locekļi Orštā iet savus ceļus uz skolu, no skolas, uz pārtikas veikalu, uz piena veikalu. Mārcis ir draudzīgs pret tēti, jo vasarā viņi kopā makšķerējuši, ziemā kādreiz kopīgi dara koka darbus. Kad krēsls salabots, viņš uzliek roku uz tēva rokas. Maza, silti vēsa rociņa. Dēla miesa ir Skaidras miesa, tās tālāks veidojums. Bet Tebem nav, ko viņam teikt. Viņš ir tukšs. Viņš domā par iemesliem, kāpēc tā. Ka viņš vairs nav savā zemē. Ka viņu 1940.-1941. g. aizkāva čekas radītas bailes. Viņš tikai tagad sāk atjēgties. Plāns smadzeņu virsslānis 14 trimdas gadus darbojies, kārtojot praktiskas lietas. Radusies sajūta par mazumu. Es zinu, kā zvirbulis padzeŗas no peļķītes uz loga palodzes.
Spēki, kas it kā mani apdraud, ir manī pašā. Es tos personificēju, tos piedēvējot apkārtnes personām un vietām. Māte sūdzas, ka zviedri uz ielas aiz muguras viņu saukājot Hura! Hura! (mauka). Varbūt viņas tēvs, kalējs, viņu kādreiz tā saucis. Tagad, dzīvojot nulles stāvoklī, atbalsis skan ausīs.
Skothāgs mudina, lai īrnieku ģimene oktobŗa sākumā nedēļas galu izbrauc Šērnhovā. Rudens vēsie prieki: kuŗas malkas pirts, gaŗi, tumši vakari. Tebe paliek vēl dažas dienas. Nepelnīta laime: slīpa rudens saule, sausu lapu paklājs. Juhans saka, ka īrnieks drīkstot makšķerēt ezerā. Par ezeru gan gādājot viņu makšķernieku biedrība. Vasarā viņš laikam makšķerējis uz Albina kartes rēķina. Makšķernieka karte maksā 10 kronu. Par pāris dienām 10 kronas maksāt būtu netaisni. Lai viesis makšķerējot tāpat. Tik un tā nez vai viņš daudz ko noķeršot.
Viesim līdz mailīšu tīkls. Viņš saķer, mailes, tās izloba no tīkla un liek spainī. Viņš airē laivu pie niedrām un peldina maili. Līdaka paņem maili šķērsām zobos, brīdi tur, tad pamet gaisā, nē, ūdenī, un norij ar visu āķi. Vēl viena. Vienu līdaku makšķernieks vāra vakariņās, otru ved ģimenei.
Bet joprojām viņam patīk sevi niecināt: jauda tev ir maza. Tikai ar sevi tev jāpastāv. Cita palīga nevar būt. Melns plušķis suns Orštā zem drēgna dzelzceļa viadukta. Elš, mēli izkāris, tikko kust. Laikam sirds beigta. Mēslūzī saēdies ķīmikālijas. Bet aste luncinās.
Skaidra viņam stāsta, ka viņš ir, ka viņam ir ģimene, sieva un bērni, kam viņš vajadzīgs. Uz darbu aizejot, viņa uz virtuves galda pie cukura trauka pieslējusi papes gabalu, kur ar zilu krītu uzrakstījusi:
Tu esi man tas mīļākais pasaulē. Ficss
(no fidas, Rīgas žargonā jauna meita.)
Mēs te sākām jauni. Rūtu Grīnu zviedri nelaida Mākslas akadēmijā. Nepavalstniece. Māsas un tēva stumta viņa sāka biedroties ar čechu pretestības darbiniekiem Stokholmā: vienmēr kaut ko cer, kaut ko plāno, šad tad no nekurienes saņem kādu summu. Ojārs gribēja no Dānijas pārcelties uz Zviedriju. Jānis Grīns laikam viņam norādīja, ka par uzturēšanās atļauju vajadzētu precēt Rūtu. Meitu lutinātais runcis Ojārs nekavējoties aizbrauca atpakaļ uz Kopenhāgenu. Kad Rūta sāka protestēt, ka viņu stumda, vecāki jutās traucēti. Arī nobijušies par Rūtas scēnām. Viņi izsauca ātro palīdzību un meitu nogādāja trako mājā. Tur viņu sadrapēja un uzdeva elektriskos šokus. Viņa pēc tam atnesa Skaidrai vienu no saviem labākiem zīmējumiem − drūms, biedīgs zobenbrāļu bruņinieks ar bruņas segtu seju − un skumīgi, slābi staigāja pa viņu dzīvokļa istabām, katru lietu it kā pirmo reizi redzot. Rūta aizbraukusi uz Angliju, un kad vīza beigusies un bijis jābrauc atpakaļ uz Zviedriju, pie Veltas Sniķeres it kā pakārusies. Ilgonis Šķipsna sauca zviedrus par ģermāņu cūkām. Uzraudzības iestādes viņu pievāca un drapēja Bekombergā, psīchiatriskā slimnīcā. 1940. gadu beigās Stokholmā nebija studiju fonda baltiešu jauniešiem.
Decembrī Osiana sieva Annmarija saka, ka viņai esot pazīstams faktors Šölcs, kas strādā Eseltē, vienā no divām zviedru valstspapīru spiestuvēm. Viņiem trūkstot korektūras lasītāju. Varot sākt, mājā lasot korektūras. Tebe iet uz Eselti, un durvju sargs viņam iedod paku lielkapitāla un valsts drukas sleju, ko laikam neviens negrib lasīt:
Industrijas Finanšu Fonda publikācijas
Apdrošināšanas Gadagrāmata
Gustavsbergas keramikas fabrika
Valsts skolu radio
Mākslas leksikons
Skolotāju Avīze
nodokļu zīmes
Jūŗas Satiksmes Pārvalde
Ķīmijas Žurnāls
Bībeles Enciklopēdija
Eksportkalendārs
Būvniecības rokasgrāmata
Viduszviedrijas Raktuvju Pārvalde
Būvuzņēmēju žurnāls
žurnāls Vārds un Bilde
žurnāls Imera (Ymer)
Atsevišķā Banka
Skandināvijas Banka
LMEriksons
Celulozes Akcijas Sabiedrība
Klinšu Spridzinātāja Rokasgrāmata
Izlasītās slejas kopā ar manuskriptu paku korektūras lasītājs atdod Eseltes ieejas būrī durvju sargam. Pēc nedēļas pa pastu viņš saņem samaksu par lasīto, 5 kronas par stundu. Ar otru nedēļu 6 kronas, jo viņš lasa arī angļu un vācu.
Lielajā istabā puikas kaujas. Mārcis sit Andri, šņāc un dusmās spurdz un zviedriski kliedz:
− Mīkstais! Ķeries klāt! Drömmare! (sapņotājs).
Andris smaida un slinki izvairās. Viņš sagrābj Mārča rokas un tur ciet, līdz dabū spērienu pa stilbu. Tad viņš noskaišas un akli metas kauties, dabū ar skolas somu pa pakrūti, saliecas un izdomā labāk iet uz vannas istabu, kur neviens viņu netraucē.
Augšāmcelšanās motīvs. Pēc Šērnhovas vasaras, 5. nodaļas beigās: notiesāts, beigts, zem paklāja paslaucīts. Viņš neko vairs necerēja. Taču vēl drīkst turpināt dzīvot.
