Virspulkvedis A. Silgailis

LATVIEŠU LEĢIONS − LATVJU TAUTAS DZĪVĀ SPĒKA SAGLABĀTĀJS

 

Arturs Silgailis (dz. 1885. g. Penkules pagastā), pulkvedis. 1941. g. sākumā repatriējās uz Vāciju. Kā pirmais latvietis saņēma vācu Dzelzs krustu par varonību pie Ļeņingradas. 1943. g. paaugstināts par virspulkvedi. Grāmata Latviešu leģions (1962., Kr. Barona prēmija). Neilgi pēc J. Krēsliņa apceres publicēšanas JG 191. numurā A. Silgailis lūdza JG redakcijai publicēt viņa domas par Latviešu leģionu. Šis raksts arī publicēts DV mēnešrakstā 1993. g.

 

Ir pagājuši 50 gadi kopš 1943. gada 10. februāŗa dienas, kad Vācijas vadonis Ādolfs Hitlers parakstīja pavēli formēt Latviešu leģionu, kas ar savām varonīgām cīņām daudzajos kauju laukos ierakstījis neizdzēšamas lapas ne tikai latviešu tautas, bet arī pasaules vēsturē. Diemžēl vēl tagad, kad toreizējie notikumi skatāmi patiesības gaismā latviešu sabiedrībā un presē, izskan domas, ka viss tas pats būtu panākts arī bez leģiona un leģionāru ciestiem asins upuriem un ka leģions formēts latviešu augstāko virsnieku godkāres nolūkos. Šādi apgalvojumi ir bez pamata. Noteicošie faktori leģiona formēšanā bija: − latvju tautas absolūta vēlēšanās atjaunot savas dzimtenes valstisku neatkarību; − darīt visu iespējamo atlikušā latvju tautas dzīvā spēka saglabāšanā, lai to varētu vajadzības gadījumā izlietot šī mērķa sasniegšanā.

Izklausās neticami, paradoksāli, ka kaŗaspēka vienība, kas tiek formēta kaujai, neatkarīgi no tā, vai kauja vainagosies ar uzvaru vai nesīs sakāvi un prasīs asins upurus, var būt dzīvā spēka saglabātāja.

Lai gan leģiona formēšana sākās 1943. gada februārī, tā pirmsākums saskatāms latviešu pašaizsardzības pulciņos, kas, kaŗam sākoties, pašplūsmas ceļā izveidojās, lai pasargātu vietējos iedzīvotājus no atkāpjošās sarkanarmijas varas darbiem, kā arī traucētu tās atkāpšanos un līdz ar to palīdzētu vācu armijai uzbrukumā. 1941. gada rudenī vācieši sāka formēt latviešu policijas bataljonus, sākumā ar brīvprātīgiem, vēlāk arī ar „C” grupas palīgpolicistiem (bij. aizsargiem) un savrūpdienesta policistiem. Saformētos bataljonus vācieši izkaisīja, ar dažādu veidu apsardzības uzdevumiem, pa visu austrumu fronti no Ukrainas līdz Somijas jūras līcim. Bez apsardzības uzdevumiem šiem vāji apbruņotiem bataljoniem nācās piedalīties partizānu apkarošanā un dažiem pat priekšējās kauju līnijās ar regulārām sarkanarmijas vienībām. Visus Zemes pašpārvaldes protestus pret šāda veida bataljonu izmantošanu, kā arī pūles izkaisītos bataljonus savākt Latvijas robežu tuvumā, vācu vadība atstāja neievērotus. Pēc vācu 1942. gada vasarā ievadītās lielofensīvas austrumu frontē sabrukuma un rietumu sabiedroto kaŗaspēka izsēdināšanas Ziemeļāfrikā, bija izjūtams, ka Vācija kaŗu neuzvarēs un vācu armija, agri vai vēlu, būs spiesta atstāt austrumos ieņemtos apgabalus, šim momentam iestājoties, bija svarīgs savs kaŗaspēks kārtības uzturēšanai dzimtenē, kas aizstāvētu tautu un tās īpašumus no atkāpjošā kaŗaspēka varmācībām un arī aizstāvētu Latvijas robežas pret sarkanarmiju līdz Latvijas valstiskā stāvokļa noskaidrošanas starptautiskā mērogā. Ka Rietumu sabiedrotie atļaus Padomju Savienībai aizvirzīties līdz Elbas upei, paredzēt gan nevarēja.

Sakarā ar Vācijas vispārējā militārā-stratēģiskā stāvokļa pasliktināšanos un ciesto neveiksmi austrumu frontē, Vācija 1942. gada beigās pasludināja totālu kaŗu un Austrumu ieņemto apgabalu ministrs Alfrēds Rozenbergs, totāla kaŗa ietvaros, 1942. gada 19. decembrī izdeva rīkojumu par obligātu darba dienestu austrumu ieņemtos apgabalos. Vācu vadība Latvijā stājās pie 6 gadagājumu (1919.-1924. gadā dzimušo) Latvijas pilsoņu iesaukšanai militāram darbam un dienestam. Iesaukums skāra ap 90,000 vīru, no militārā viedokļa latvju tautas visvērtīgāko dzīvo spēku. No šī skaita vācu vadība bija paredzējusi, ka darba pārvaldes iestādēm izdosies iesaukt ap 58 000 vīru sadalot: 25 000 vīru vācu armijas palīgdienestam (Hilfswillige), 6 000 policijas bataljonu papildināšanai, 10 000 militāriem darbiem un kaŗa rūpniecībai, pārējos 15 000 - 17 000 viru leģionam.

Sākumā Zemes pašpārvalde izturējās noraidoši formēt leģionu, aizrādot uz iesaukšanas nelikumību no starptautiskā tiesiskā viedokļa, jo Vācija turpināja uzskatīt Latviju par Padomju Savienības sastāvdaļu, nevis par neatkarīgu valsti. Redzot, ka vācu vadība, neskatoties uz Zemes pašpārvaldes protestiem, stājusies pie iesaukšanas realizēšanas, Zemes pašpārvalde savu nostāju leģiona formēšanā mainīja un prasīja izkārtojumu, kas deva iespēju tautas dzīvo spēku saturēt vienkopus latviešu virsnieku vadībā un Latvijas robežu tuvumā. Tika saņemta vācu vadības piekrišana, ka leģions būs latviešu virsnieku vadībā, tikai pēc 6 mēnešu apmācības tiks iesaistīti kaujās Latvijas tuvumā, un leģionāri baudīs vācu kaŗavīru tiesības, apgādi un apbruņojumu. Ar šādu izkārtojumu bija panākts, ka visas latviešu bruņotās kaŗaspēka daļas un vienības vācu bruņotajos spēkos bija pakļautas pārraudzības un inspekcijas ziņā leģiona ģenerālinspektoram un ka visi austrumu frontē izkaisītie policijas bataljoni atgriezās Latvijā. No kopskaitā saformētiem ap 40 policijas bataljoniem 1/4 daļu iedalīja leģionā, no 11 bataljoniem saformēja 3 policijas pulkus.

Atlikušos bataljonus izformēja un kaŗadienestam derīgos vīrus izlietoja kauju vienību papildināšanai. (Vācijai kapitulējot, Kurzemē atradās 4-5 maza sastāva policijas bataljoni.) Vācu armija paredzēto 25 000 izpalīgu vietā saņēma mazāk par pusi, un no Salaspils koncentrācijas nometnes atbrīvoja ap 3 000 par mazākiem noziegumiem ieslodzītos un saformēja 7 būvbataljonus.

Pateicoties leģionam un to cīņām, vācu vadība jutās spiesta piešķirt latviešiem lielākas tiesības administratīvā un saimnieciskā ziņā, piemēram, sākot atdot bijušiem īpašniekiem lielinieku valdīšanas laikā nacionalizētos īpašumus. Ja pirmos vācu okupācijas gados nebija atļauts atklāti atzīmēt 18. novembri, tad 1943. gada 18. novembŗa akts Nacionālajā Operā neatšķīrās no 1939. gada akta, izņemot, ka kopā ar Latvijas himnu atskanēja arī Vācijas himna un valsts prezidenta bijušā ložā bez ģen. Dankera un ģen. Bangerska sēdēja arī Vācijas ģenerālkomisārs Latvijā Dr. Drekslers.

1944. gada rudenī, sarkanarmijai tuvojoties Rīgai, Zemes pašpārvalde bija spiesta pārcelties uz Vāciju. Līdz ar to Zemes pašpārvaldei bija jāizbeidz turpmākā darbība, un leģiona ģenerālinspektors ar savu štābu kļuva par faktisko latvju tautas pārstāvi un interešu aizstāvi ne tikai dzimtenē, bet arī tai latviešu daļai, kas bija atradusi patvērumu Vācijā. Arī 1945. gada februārī Potsdamā dibinātā Latviešu nacionālā komiteja, kas būtībā bija latviešu autonoma pagaidu valdība zem Vācijas protektorāta, bija leģiona cīņu nopelns. Toreizējie chaotiskie dzīves apstākļi un īsais laika sprīdis gan neatļāva komitejai efektīvi darboties.

Nav iespējams noteikti pateikt kādi būtu bijuši rezultāti, Zemes pašpārvaldei atsakoties atbalstīt leģiona formēšanu. Noteikts ir tikai tas, kas noticis. Balstoties uz tā laika notikumiem un vācu vadības izrīcībām, var tikai ar zināmu pārliecību pieņemt, ka attiecības ar vāciešiem būtu ievērojami pasliktinājušās. Daudzi iesaucamie nebūtu paklausījuši iesaukšanas rīkojumam un agri vai vēlu būtu nokļuvuši koncentrācijas nometnēs. Visdrošāk izvairīties no iesaukšanas liktos meklēt patvērumu mežos. Droši vien vācieši būtu stājušies pie mežu ķemmēšanas akcijām, un viņu izrīcība būtu līdzīga tai, kādu viņi pielietoja pārējos austrumu ieņemtajos apgabalos. Nekāds pozitīvs labums ar to nebūtu iegūts ne sev, nedz arī savai tautai, tikai mazināta frontes stabilitāte. Bez tam jau tanī laikā Latvijas lielākos mežos mitinājās sarkanie partizāni. Dezertieriem vai nu būtu jāpievienojas sarkanajiem, vai vajadzētu uzsākt ar viņiem cīņu.

Ir gan noteikti zināms, ka pēc iesoļošanas Latvijā, lielinieki tūdaļ stājās pie latviešu mobilizācijas dienestam sarkanarmijā. Jau pirmā Kurzemes lielkaujā pie Dobeles 1944. gada oktobrī starp kritušajiem un gūstā saņemtiem sarkanarmiešiem bija Latgalē mobilizētie latvieši; Kurzemes Ziemsvētku lielkaujā 1944. gada decembŗa beigās un 1945. gada janvāra sākumā starp kritušiem un gūstekņiem bija Vidzemē mobilizētie latvieši. Leģiona 43. grenadieŗu pulks, nomainot februārī vācu vienību ZA pie Zebras ezera, atrada uz neliela uzkalna 100 pēc dokumentiem pārbaudītus kritušos latviešus. Liecību latviešu zaudējumiem sarkanarmijā sniedz raksts, kas iespiests Rīgā Padomju Jaunatnes 1984. gada decembŗa numurā „Lai ieroči klusē!”, sakarā ar Kurzemes Ziemsvētku lielkaujas 40 gadu atceri. Raksts vēsta, ka pirmā ešelonā Džūkstes rajonā uzbrucis 130. latviešu strēlnieku korpuss, ģenerālmajora Detlava Brantkalna vadībā. Džūkstes vidusskolas internacionālā draudzības istabā glabājoties 3 grāmatas ar 4 500 Džūkstes apkārtnē kritušo strēlnieku vārdiem. Pie Birzēm, Pienavas rajonā, brāļu kapos guldīti 1610 kritušie strēlnieki. Ar ordeņiem un medaļām par varonību apbalvoti 11 107 latviešu korpusa kaŗavīri. No sacītā var secināt, ka, iztrūkstot leģionam, latvju tautas nestie asins upuŗi nebūtu mazāki, varbūt būtu pat lielāki, un tie būtu nesti nevis dzimtenes brīvībai, bet gan komunistiskai verdzībai.

Nav jāaizmirst, ka, pateicoties leģionam un tā varonīgām cīņām, mēs, brīvā pasaulē esošie, glābdamies no komunisma briesmām, saglabājām dzīvību un varējām šos ilgos gadus turpināt cīņu politiskā laukā Latvijas valstiskās neatkarības atgūšanā. Leģionam iztrūkstot, vācu vadība nebūtu rūpējusies par kuģu daudzo tonnāžu sagādi latviešu bēgļu pārvešanai uz Vāciju un piešķīrusi latviešiem vācu bēgļu tiesības izvietošanas, apgādes un darba ziņā.

Pateicība un slava latviešu leģionam!

 

 

[Skat. Andrieva Ezergaiļa piezīmi JG194-195 LASĪTĀJU VĒSTULĒS.]

[Skat. Žaņa Epnera rakstu JG196.]