J.G. redakcijai:

Pamatā nevaram noliegt, ka latviešu kaŗavīri Otrā Pasaules kaŗā cīnījās varonīgi. Tik tālu plkv. Arturam Silgailim ir taisnība. Tomēr nevaram arī aizmirst, ka vācu ieceltā latviešu Ģenerāldirekcija un latviešu pulkveži attiecībā pret latviešu tautu uzvedās negodīgi. Augstākai latviešu civīlajai un militārajai vadībai vācu nolūki Latvijā bija zināmi, bet neskatoties uz to viņi atkal un atkal latviešu kaŗavīriem, it sevišķi „brīvprātīgo” vervēšanas laikā, teica, ka cīņa ir par brīvu Latviju. „Brīvprātīgo” meklēšanā svarīgs pagrieziens bija pēc Maskavas kaujas, 1942. gada februāris, kad vācieši latviešiem pieprasīja steidzīgu vairāku policijas bataljonu vervēšanu. Vācieši jau tad un nevis tikai 1943. g., ar latviešu pulkvežu un Ģenerāldirekcijas palīdzību uzsāka, laužot Hāgas konvencijas, piespiestu „brīvprātīgo” iesaistīšanu bataljonos. Pielikumā, plkv. Kripēna 1942. g. uzsaukums: „Mesti ir kauliņi” un fotogrāfija, kas norāda, kāda vecuma „brīvprātīgos” ģendir. Dankers ar pulkvežu Kripēnu, Lobes un Silgaiļa palīdzību bija savervējis.

Andrievs Ezergailis

LĒMUMS IR PIEŅEMTS

Mesti ir kauliņi! Brāžat uz priekšu, viesuļi!

Lēmums ir pieņemts, tā saka pirms kaujas katrs komandieris, kad viņš ir apsvēris visus apstākļus un taisījis savu slēdzienu. Tā arī man tas šodien jāsaka par sevi − lēmums ir pieņemts. Un ne tikai par sevi. Ar dziļu pārliecību, no daudziem, daudziem pat uz to lūgts, kā bijušais latviešu jaunākās virsnieku saimes vadītājs un audzinātājs varu teikt, ka tas ir arī šodien kļuvis tikpat kā par visas mūsu virsnieku saimes lēmumu. Šis lēmums skan − ir pieteikta nesaudzīga cīņa boļševismam. Latviešu virsnieks nekādā ziņā nedrīkst pieļaut un arī nepieļaus, ka latviešu jaunatne − latviešu kaŗavīri atrastos kaujas laukā bez pietiekamas vadības, ciešot liekus zaudējumus, nejustos morāli pietiekami stipri un tautas acīs neattaisnotu uz viņiem liktās cerības. Latviešu virsniekam ir jābūt pie saviem kareivjiem, lai kopā ar tiem dalītos priekos un bēdās, kopīgi cīnītos un arī kopīgi mirtu par savu tēvzemi, ja Liktenis tā būtu lēmis.

Kad kaŗavīrs lēmumu ir pieņēmis, tad atpakaļskatīšanās vairs nav. Ja sabiedrība šajā jautājumā vēl nav galīgi izšķīrusies, tad esmu pārliecināts, ka latviešu virsnieku nostāja radīs arvien skaidrāku sabiedrības nostāju. Kaŗavīram frontē ik brīdi vajaga sajust, ka visa tēvzeme ir ar viņu, saprast viņa uzupurēšanās gribu, cildina to, ka viņš cīņā stāvēdams ir nesaraujamām saitēm saistīts ar tālo aizmuguri − savu tēvzemi.

Latviešu kaŗavīru sauc svētais pienākums sargāt savu zemi, savu tautu, dot savus spēkus visas Eiropas tautu lielajā cīņā pret cilvēces kultūras nāvīgo ienaidnieku − aziātisko boļševismu.

Pulkvedis A. Kripēns, Tēvija, 1942. g. 20. febr. Rīgā.

 

 

JG redakcijai:

Modra Slavas „Latvijas viedas sadraudzības pamatideja” ir vismuļķīgākais priekšlikums, kādu es jebkad esmu lasījis progresīvajā Jaunajā Gaitā (193: 33-35). Nemaz negribu aizstāvēt nevienu veco reliģiju, filozofiju, ideoloģiju vai pat labo folkloru, bet tīri vēsturiskā salīdzinājumā jākonstatē, ka no reliģijas viedokļa viņa ideja ir noteikti primitīvāka, neattīstītāka par visām islama, kristietības un judaisma pamatmācībām; filozofiski, viņa „kāvi” un „vieda” paliek iepakaļ smalki izstrādātajiem Platona un Aristoteļa novecojušajiem jēdzieniem; kā ideoloģija, Slavas priekšlikums ir noteikti vājāks, vēl nepatiesāks, šaurāks par komunisma un nacionālsociālisma ideoloģijām; un kā mūsu folkloras atspulgs, tas, liekas, ir vienkārši nemākulīgs.

Apsveicu visus Jaunās Gaitas pasākumus, kas sper soli uz priekšu latviešu kultūras attīstībā. Slavas solis ir kroplīgs regresīvs. Nē, vēl vairāk: ne Hitleram, ne Staļinam nebija tik nepamatoti pārspīlētas idejas, kāda ir Slavas megalomāniskā doma, ka „Mūsu kāva enerģijas rezerves ir milzīgas − apmēram četras reizes lielākas kā krievu tautai. Brīžos, kad tās sāk darboties, nodreb visa pasaule.” Kautko tik slimīgu neesmu lasījis nevienā nopietnā žurnālā, nevienā valodā, izņemot kā piemēru Nenormālajā psichoģija.

Slavam pašam: izbeidz māžoties ar visu ezotēriku, palasies latvju dainas − tās ir tik veselīgas, skaistas!

Paulis Birznieks, ASV.

 

 

 

JG redakcijai:

NOKAVĒTS APSVEIKUMS ROBERTAM MŪKAM

Robert, tu atrodies uz taisnas vagas!
Nu dragā tik tālāk pa tīro!
Tavā druvā briest vārpas kā siļķes smagas,
kamēr citi kuļ salmus vai dzīro.

Tu gudros grieķus un latīņus citē,
Pat nebīsties cīņu ar Dievu un velnu −
kā filosofs viegli tu muļķības kvitē,
ja gribi, pataisi baltu par melnu.

Pa pantiem kā skudra čakli tu tekā −
nes mazais kukainīt’s skuju kā baļķi −
tev rodas dzeja ar diženām sekām,
kad rakstot no mutes neizlaid kaļķi.

Un tevi var pat mirstīgais saprast,
tu reizē vienkāršs un reizē dziļš −
tu neļauj ar lētām klišejām aprast −
tavs dzejnieka arkls dzirksteles šķiļ.

Tu tagad cieņā Rīgā un trimdā,
ir brāļu ķīviņiem pienācis gals −
pie tevis var sildīties ielīst kā cimdā
visi, kam rokas un dvēseles sals!

Nikolajs Kalniņš, ASV

 

 

 

JG redakcijai:

Piezīmes par JG 193. nummuru.

Redaktora rokas trūkums jūtams gan plašajā Lasmaņa pačalojumā par Zentu Mauriņu, gan arī vēl plašākajā Andrieva Ezergaiļa izklāstā par sevi, par Mavriku Vulfsonu un vēl daudz ko citu.

Abi raksti būtu ieguvuši, ja redaktora spalva būtu pratusi tos saīsināt un koncentrēt.

Vēl daži jautājumi, kuŗus atbildēt var tikai redaktors vai arī autors, ko nozīmē „ārlietu resursi”? (A.E.) 60. lp. lasām ļoti neskaidru teikumu: „kā gan Bangerskis būtu varējis zināt vācu pretizlūkošanas dotos kureliešu uzdevumus?”

Vai domāti tie uzdevumi, ko vācu pretizl. uzdevusi kureliešiem?

Tad būtu īsi un pareizi: „vācu pretizl. dotos uzdevumus kureliešiem.”

Pēdējais, bet ne mazsvarīgākais jautājums redaktoram: kas domāts ar banānu uz vāka? Vai tas ir melnais humors, lasītāju izsmiešana (Rīgas puikas teica „apcelšana”) vai arī JG zobojas pati par sevi?

Vera Streita, Kanādā.

 

 

 

Sirsnīgs sveiciens!

Pateicos par Jūsu vēstuli. Tūlīt man jāsaka, ka neesmu teorētiķe, bet praktiķe. Es arī neesmu neko laba tulkotāja, un man jau to pārtulkoto darbu neko daudz nav − varbūt tikai kādas 10 grāmatiņas. Citi tulkotāji ir paveikuši daudz, daudz vairāk. Teorētiskus rakstus jāprasa Mārtiņam Poišam. Ceru, ka lasījāt Karogā viņa rakstu Vārds, kur viņš ņem priekšā divus tulkotājus − Lūciju Rambeku un Ģirtu Bļodnieku. Nesaprotu, kāpēc Rambekai bija jātulko kāds angļu autora darbs no krievu valodas, jo viņa taču angļu valodu prata. Vienīgi, ja nebija pieejama grāmata angļu valodā. Ģirts Bļodnieks pārtulkojis grūtus vācu autoru darbus, ko es nekad neņemtos tulkot. Un manējos tulkojumus Dzintars Sodums salabo sarkanus un sūta man atpakaļ − konkrēti mūsu Informācijas Biļetenā publicēto Holteja Slepkavība Rīgā, kas gan ir tikai biļetena variants un atzīstos, pagaidām diezgan paviršs, bet es tam vēl reizes piecas iešu pāri.

Sāku šaubīties, vai vispār vērts tulkot un vai tulkotāji maz vajadzīgi. Kas vēlas, var taču lasīt oriģinālā. Okupētā Latvijā tomēr tulkošanai bija ļoti liela nozīme, jo tulkojumi it kā pavēra dzelzs priekškaru, nepārspīlēšu pat sakot − tie savā ziņā veidoja sabiedrisko domu, tos izpirka, lasīja un iznākšanas brīdī daudz par tiem runāja, tos citēja utt. īpaši, kad parādījās Hemingveja, Antuāna de Sent-Ekziperī u.c. mūsdienu autoru darbi. Tai pašā laikā diemžēl jāsaka, ka gandrīz visi tulkojumi iznāca ar izlaidumiem, bieži bez autora atļaujas.

Grāmatiņas, ko izdodu šeit, visi ir „bibliogrāfiski retumi”, jo izdodu tās tikai 105 eksemplāros, lielāko daļu nosūtu uz Latviju draugiem, radiem, paziņām, uz lielākām bibliotēkām.

Astra Moore, ASV

 

 

 

JG redakcijai:

Jums un visiem Jaunās Gaitas veidotājiem gaišus Ziemassvētkus un drošu gaitu Jaunajā gadā!

Ingrīda Burāne, Latvijas Mākslas akadēmijas bibliotēka