Jaunā Gaita nr. 194/5, decembris, 1993
Tālivaldis Ķiķauka
MŪŽĪGAIS MEKLĒTĀJS
Vienkārši, ja kaut kas pazūd, tas ir jāatrod, un nav jādara it nekas cits, iekams pazudušais nav izcelts ārā no šķirbas, novietots atpakaļ savā īstajā vietā. Tā domāja Roberts, jau trešo dienu staigādams apkārt pa savu māju, meklēdams pazudušo sudraba karotīti, ar kuru viņš jau vairākus gadus mērīja kafiju tā, lai virums iznāktu pareizās proporcijās, bet karote neradās.
Neko citu īsti nevarēja iesākt darīt, ja nebija karotes. Karote viņam rādījās gan uz grīdas, gan pie griestiem, mākoņos, pie zilām debesīm, un tās ieliektais kāts atgādināja, ka šādu karoti pat par lielu naudu nevarēja nopirkt. Doma, ka karote smīnēdama noraugās uz viņu no kādas vēl nevienam nezināmas vietas, viņu pat saniknoja un aizvainoja, jo lūk, tāda muļķa karote, kas pat runāt neprot, ir pilnīgi apstādinājusi viņa dzīvi, noārdījusi viņa ēstgribu, pilnīgi izravējusi viņa seksuālās dziņas, un katrreiz, kafiju gatavojot ar citu karoti, viņš atskārta cik svarīga šī karote viņa dzīvei, viņa labsajūtai, viņa laimei un dzīvošanai.
Roberts dzīvoja uz laukiem kopā ar sievu, un bērni, jau visi izauguši, bija izklīduši plašajā pasaulē. Atbrīvojies no birokrātijas savā darba vietā, to uz mūžīgiem laikiem atstājot, Roberts bija iekārtojies lauku saimniecībā, prom no visiem latviešu centriem, grāmatu galdiem, aktiem, sarīkojumiem, gleznu izstādēm, rautiem, jubilejām un bērēm. Te viņš lauku klusumā no jauna izvērtēja dzīvi un gatavojās mākslai un literatūrai, lai, piecdesmit gadus sasniedzis, reiz varētu nodoties daiļajām mūzām, kuŗu liego pieskārienu viņš reiz jaunāks būdams bija sajutis pie savas brūni iedegušās ādas. Bet vienmēr kaut kas pazuda un, lai ko citu varētu iesākt, vispirms bija jāatrod pazudusī lieta.
Meklēšanas posmā Roberts kļuva par detektīvu, bija jādomā atgriezeniski, restaurējot ikkatru detaļu, sīkumu, dubultojot visas kustības, domās atgriežoties pie pazaudēšanas momenta un pirms tā, solīti pa solītim, rūpīgi pārbaudot ikkatru kvadrātcentimetru. Te noderēja spilgtas spuldzes, prožektori, tālskati, vairākas acenes, varēja pat uzzīmēt mazu notikuma plānu, un derēja pat pēc atmiņas vēlreiz uzzīmēt pazudušo karoti.
Varēja jau pēc zīmējuma uztaisīt karotes modeli un to uzmanīgi vērot no dažādiem leņķiem, kas bieži vien ir tik neparasti. Piemēram, kāda gan izskatās pudele, ja to uzskata taisni no augšas! Nekas vairāk kā divi koncentriski apļi. Tāpat cilvēks no augšas nav nekas vairāk kā spalvains kokosrieksts ar deguna tapu vienā pusē un diviem plecu izciļņiem pa labi un pa kreisi. To der atcerēties ikkatram detektīvam, nodomāja Roberts, nupat beidzis zīmēt savas virtuves plānu uz lielas papīra loksnes. Tad viņš ieskicēja visas iespējamās kustību līnijas, un viņš labi atcerējās beidzamo reizi, kad bija lietojis savu vienreizējo sudraba kafijas karotīti.
Kā gan mērkaķis tika pie banāna, sev atkārtoja Roberts. Tas bija viņa domāšanas pamatakmens. Redziet, mērkaķis ir slazdā, kurā ir divas koka stibas, katra 2 pēdas gara, un neliela aukla. Slazda ārpusē, trīs pēdas no tā, ir banāns. Tā kā mērkaķis ir izsalcis un vēlas banānu, viņš to mēģina izkacēt, bet neizdodas. Paiet labs laiks, varbūt pat stundas un dienas, līdz mērkaķis izdomā, ka viņam ir jāsasien abas stibas kopā, un tad viņš var sasniegt savu vērtīgo banānu. Šajā vienkāršajā procesā, tā domāja Roberts, ir tā lielā gudrība, kā tikt pie atrisinājuma ikkatrā dzīves situācijā. Tāpēc savos grūtākajos brīžos, kā piemēram tagad, viņš atkārtoja vairākas reizes:
Kā tas mērkaķis tika pie banāna?
Nē, tādu kafijas karotīti viņš nekad, nekur vairs nevarētu nopirkt, jo to viņa sieva bija iegādājusies kādā ūtrupē kopā ar citām ļoti retām mantām. Tādas iespējas dzīvē neatkārtojas, un tāpēc karote bija unikāla, neatdarināma, kā Monas Lizas portrets, kā Tigras upē atrastais hellēņu Herakls, kā no Franklina ekspedīcijas mirušais un sasalušais jūrnieks, kuŗu atrada Kanādas ziemeļu tundrā.
Savām detektīva spējām Roberts uzticējās, jo, vispirms, viņš zināja no pieredzes, ka viņa metodes visumā ir pareizas. Otrkārt, viņš ar baudu un prieku atrada lietas, kuŗas šad un tad pazaudēja draugi, radinieki vai sieva.
Kāds paziņa, atbraucis ciemos, vēlējās izstaigāt jūdzi garo īpašumu un kaut kur gājienā pazaudēja savas auto un mājas atslēgas, sasietas ar metalla ķēdīti. Paziņas seja ieguva to pelēcīgi drūmo paskatu, kas piemīt ļaudīm brīžos, kad tos vajā paniskas bailes. Kā lai es tieku mājās bez atslēgas, sapīcis ar baiļu izteiksmi sejā dvesa viesis.
Nav ko uztraukties, atslēgas mēs atradīsim, vienkārši un ar mazu pārākumu ierunājās Roberts. Mums ir pilnīgi jādubulto mūsu pastaigas gājiens, jāseko ikkatram mūsu iepriekšējam solim, jo te garajā zālē mēs esam ieminuši tādu kā taku. Viens no mums skatīsies uz priekšu un pa kreisi, otrs pa labi. Roberts ievēroja, ka paziņas samērā palsajai vēja jakai bija paseklas kabatas, un Roberts teica, ka tās derīgi pārbaudīt. Paziņa izrāva kabatas uz āru − nekas, pat ne caurums. Otrreiz ejot, Roberts sprieda, ka mierīgā pārgājienā atslēgas nebūtu varējušas izvelties. Tas noticis straujā kustībā, vai nu lecot pāri kādam grāvim vai rokas paceļot uz augšu, jo tad visa vēja jaka sastiepās, izvalbījās kā maska ar jaunām rievām. Jā, viņi bija piegājuši pie meža ābeles, kur paziņa bija kratījis koku. Diezgan skaidri. Jau ejot Roberts paziņam minēja, ka tā ir diezgan skaidra lieta. Pieejot pie ābeļu pudura, kur viņi pirms stundas bija bijuši, Roberts pētīja noliektās smilgas, pierādījumu par viņu pirmo ierašanos, un lūk, tur tās spīdīgas un svaigas zālē mirgoja, un paziņas sejā momentā pazuda visas rievas un ieradās plats apmierināts smaids. Viss bija glābts, viņš varēs braukt mājās un spēs pabarot kaķi. Viņš uzgavilēja, uzsita pa plecu Robertam un viņu cildināja ar dažādiem apbrīnas un uzslavas apzīmējumiem:
Tu nemaz nezini, cik svarīgi ir būt ar atslēgām. Bez tām cilvēks ir nepilnīgs, kroplis, nevar kustēties, ziemā salst salā, vasarā kūst no karstuma.
Roberts bija priecīgs, no jauna pierādījis, ka loģiskā domāšana un mērķtiecīga darbība allaž atnes rezultātus. Kas gan dzīvē cits ir vēl palicis. Cilvēkam ir jādarbojas ar visām savām maņu spējām lietderīgā virzienā.
Vasarā reiz Roberts bija atstājis savu makšķerkātu uz steķa, tikai mazliet aizkabinātu pie viena dēļa, un pats bija atgriezies vasarnīcā, kas bija kādus 50 metrus dziļāk iekšienē daļēji ar kokiem aizsegta, un, pēc kādas stundas atgriezies, lai makšķeri pārbaudītu, viņš konstatēja, ka tās nav ... Ūdens pie steķa bija kādus divus metrus dziļš, ezera dibens smilšains un pakāpeniski palika dziļāks. Roberts atcerējās reizi, kad prāva līdaka bija ierāvusi makšķeri ar visu kātu un tas grimdams un celdamies bija jau ezera vidū. Bet varbūt viņa jaunais kāts nepeld, bet grimst, jo spole liela un pasmaga. Ko iesākt? Roberts atrada krastmalā pasmagu tērauda plāksni un tai piesēja stipru nailona auklu. Tad, savicinājis savu bagarēšanas ierīci, viņš to aizmeta labu gabalu no steķa, ļāva nogrimt un lēnām vilka atpakaļ. To viņš darīja mērķtiecīgi un precīzi apmēram 270 grādu leņķī, taču panākumu nebija. Tad pavisam tuvu pie krasta atskanēja kārtīgs plunkšķis. Tur izlēca zivs. Tik tuvu pie krasta. Neticami. Momentā Robertam iešāvās prātā doma. Viņš smago stieni meta uz to pusi, kur bija izlēkusi zivs. Atpakaļ velkot auklu, to ārā ceļot, ap stieni bija apvijusies viņa makšķeraukla, kas gāja uz abām pusēm. Uzmanīgi ārā velkot auklas kreiso galu, bija jūtams kārtīgs svars. Tā bija dūšīga līdaka, nogurusi, zālēs sapinusies un tā nāca laukā kā pagale. Atskrēja mazdēls ar kārtīgu ceļamo tiktu. Un, auklu velkot no labās puses, pasmagi lēnām un kā zemūdene iznāca makšķere ar visu spoli. Šis bija Roberta triumfa brīdis, un viņš no priekiem palēcās gaisā, gandrīz iekrizdams ūdeni.
Ar miegu Robertam problēmu nebija, un savas sešas stundas viņš nogulēja, parasti aizmigdams jau ap septiņiem vai astoņiem vakarā, bet tas viņam deva iespēju celties jau ap diviem no rīta. Tās bija tās labākās stundas: labākās radio programmas no Ņujorkas, Bostonas, klasiskā mūzika, labi uztverami īsviļņu raidījumi.
Robertam bija tikai viens un tas pats sapnis, kas laiku pa laikam atkārtojās dažādās versijās, mainot vietu un laiku: viņš bija pazaudējis sava auto novietošanas vietu un stundām ilgi staigāja pa svešu pilsētu ielām, to atrast mēģinādams. Viņš gāja un kāpa, skatījās, kaklu snaicīdams, tupās un stiepās, cauri sētām skatoties, pakāpās uz sliekšņiem, bet viss bija veltīgi. Kādā citā reizē bez auto bija vēl pazudusi žakete ar visiem dokumentiem un pasi. Viņš labi atcerējās, ka to bija uzkāris uz četrstūrainas naglas. Jā, bet kur? Tā sakarsis un pat sviedros viņš pamodās un bija priecīgs, ka tas bijis tikai sapnis un nekas vairāk.
No rīta pamodies, Roberts iegāja virtuvē un ar vislielāko rūpību atsāka savu karotes meklēšanas procesu. Viens bija skaidrs, karote paiet pati nevar, jo tai nav kāju, tā nevar pati locīties kā čūska. Jā, vienreiz virtuvē bija ielavījusies tā sauktā zāles čūska, kas lauku mājās nav nekāds brīnums. Vai tāda čūska varētu pievākt karoti? Neiespējami. Līka karote, tāpat kā garenais futbola pūslis, pret zemi atsitoties var lēkt uz vienu pusi neparastā leņķi. Arī to vajadzētu iegaumēt karotes meklēšanā. Viņš lēnām un rūpīgi no jauna pārmeklēja virtuvi, tajā ienesis vēl dažas papildus gaismas spuldzes, uzlicis savas visspēcīgākās acenes, viņš izlūkoja ikkatru kaktu, šķirbu, ar degunu pie grīdas, kacēja ikkatru tumšo spraugu gar elektrisko krāsni, atskrūvēja vākus, izcēla no grīdas metalla restes un redzēja, ka trubā sakrājušies vairāku gadu gruži, putekļi, gumijas, kniepadatas, un kas tad tur? Tas bija sievas mazais zelta pulkstenis, kas bez pēdām pazuda pirms gada un kuŗu Roberts bezsekmīgi meklēja ārā pie garāžas, kādus trīssimt metrus no mājas. Toreiz bija skaidrs, ka pulkstenis ir atraisījies un nokritis zālē. Roberts bija zāli noskuvis pavisam visā apjomā, un ciemiņi izbrīnā izteicās, ka tāda zāle vairāk atgādinot tepiķi. Vienādi vai otrādi pulkstenis toreiz tur neatradās un tagad, atradis senpazaudēto mantiņu, Roberts saprata, ka nekad nevar ticēt citu apgalvojumiem un aprakstiem. Ir vienmēr pašam jāpārbauda liecinieki, katrs notikums jāvēro no visiem iespējamiem viedokļiem. Sieva bija pulksteni ielaidusi cauri restēm grīdā, kur nāca siltais gaiss, un tur tas veselu gadu bija sildījies, aizmirsts, putekļu vatē iesaiņots.
Roberts priekā aizmirsa, ka viņš pašlaik vēl meklē kafijas mērāmo karotīti, jo daudz vērtīgākais pulkstenis, pēkšņi izlīdis no nebūtības, bija kā pazudušais grasis. Uzmanīgi notīrījis, noslaucījis pulksteni ar šauro zelta ķēdīti, viņš to uzvilka. Kā tad, gāja, ka čirkstēja vien, mazais sienāzītis bija sācis kustināt kājas. Dzīvība bija atgriezusies mazajā zelta ķermenītī, un tas pukstēja. Žēl, ka pazudusī karotīte tā nespēj pukstēt, jo tās mīļos čukstus viņš noteikti uzklausītu. Tātad vainīga bijusi sieva, viņam dodot nepareizu aprakstu. Tādas liecinieku atstāstes ir jāņem vērā; turpmāk viņš būs uzmanīgāks ar liecībām, aprakstiem, un pats izdomās vēl citas jaunas nejaušības un dīvainus samezglojumus.
Nu, knaši atpakaļ pie karotītes, tagad labais gals uz augšu! Ja jau tās karotītes virtuvē nemaz nav, tad viņai ir jābūt citur. Ar visu to, ka karotīte pazuda pēc viņa paša kafijas vārīšanas seansa, ir taču iespējams, ka kāds cits to bija nejauši aiznesis uz citu istabu pārskatoties, tā nejauši, jo varbūt karotīte bija uzlikta uz tukša, tīra šķīvja, un, pati tīra izskatīdamās, nebija tāda, kuru jāmazgā. Roberts pārcēlās uz ēdamistabu, kur bufetē bija šķīvji, tases, visādu formu, krāsu un faktūru trauki, lielā skaitā kā veikala plauktos, bet visi meklēšanas mēģinājumi bija nesekmīgi.
Apjucis un sadrūmis Roberts ieradās atpakaļ virtuvē, kur viņš nesen bija iebūvējis, sievai par lielu prieku, automātisko trauku mazgātāju − mašīnu. Tad viņš atcerējās, ka sievai bija paradums dažreiz vienu otru trauku ielikt mazgātājā, tā līdz nākamai reizei, kad to darbinās. Roberta lūpās ievilkās mazs smīniņš, mazas rievas iezīmējās lūpu kaktiņos, kad viņš bez kavēšanās pavilka kloķi un atvēra plašās durvis, atsedzot veselu šķīvju, pannu, tasīšu, glāžu armiju, kas uz plastikas zīmuļiem uzsēdināti gaidīja savu šķīstīšanās stundu. Un, lūk tur, stūrītī, maza plastikas būrīti ieslodzīta un ieslīpi iesēdināta, mirgoja viskaraliskākā karotīšu karotīte − mazā kafijas mērāmā karotīte, slaida, ielīka ar savu pilnīgi apaļo vēderiņu, un Robertam bija skaidrs, ka mazā lietiņa viņu uzrunā sacīdama:
− Labrīt, mans Robert, te nu es esmu, atkal gatava nokļūt tavās rokās un izjust tavu pirkstu maigos pieskārienus!
Drīz celsies sieva un nez ko tā teiks par savu pulksteni. Par karoti Roberts sievai neko neteiks, jo tā lieta taču ir nokārtota. Jā, cik tad tagad bija pulkstens? Pavilcis piedurkni uz augšu, Roberts izbailēs konstatēja, ka pulksteņa nav. Pie velna. Nu būs jāmeklē pulkstenis, un viņš nevarēja atcerēties, kad viņš beidzamo reizi to bija no rokas noņēmis. Bez tam lētais trīs dolāru pulkstenis šad tad nokrita pats no sevis, jo lētā plastikas lenta bija trausla, ielūza, kniedītes izlēca ārā un plunkš! Ja tas notika ārā, kritienu zālē dzirdēt nevarēja. Nu nekas, jāpaēd brokastis un pēc tam jāuzsāk pulksteņa meklēšanas sesija. Tas labākajā gadījumā prasīs tikai pusstundu, bet var ieilgt vairākas dienas. Varbūt kādu dienu vajadzēs uzrakstīt rokas grāmatu pazudušo lietu meklēšanai.
1993
1992. gadā nodibinātais Anšlava Eglīša literatūras un mākslas fonds sāk savu darbību.
Fonds paredzēts gadskārtējas balvas piešķiršanai literatūrā un glezniecībā eksilā. Tas kā tāds figurē oficiāli arī Eglīšu testamentā, kas izpildīts un apstiprināts advokātu firmas birojā 1992. gada decembrī.
Anšlava Eglīša fonds piešķirs balvas tikai trimdā dzīvojošiem rakstniekiem un gleznotājiem, tādējādi veicinot, lai neapsīktu latviešu mākslas darbība dzīvojot svešumā, kur tā tik rosīgi bija sākusies pirmajos trimdas gados.
Kādā vēstulē, ko Anšlavs Eglītis rakstījis 1990. gadā, viņš min, ka Latvijas rakstnieki daudzus gadus ir dzīvojuši uz stingrām valsts algām, kamēr trimdā dzīvojušie ir cīnījušies un mocījušies, kā nu kurš prazdams. Bieži vien paši izdevuši savas grāmatas.
Šī gada balva sakarā ar fonda komisijas lēmumu tiks piešķirta literatūrā. To saņems rakstnieks Tālivaldis Ķiķauka par nopelniem laikmetot latviešu trimdas literatūru trimdas sākuma gados, kad Ķiķauka nāca klajā ar interesantiem eksperimentiem savās pirmajās grāmatās: Leonards, Tramvajs tuksnesī un Putni.
Gadskārtējās balvas lielumu Anšlavs Eglītis ir noteicis ne mazāku kā desmit tūkstoš dolāru, ko godalgotais saņems 18. novembrī savā dzīves vietā.
Anšlava Eglīša fonda komisija 1993. gadā
Pirmais Anšlava Eglīša balvas laureāts literatūrā Tālivaldis Ķiķauka, rakstnieks, gleznotājs, mākslas kritiķis, tulkotājs.
Vairāk kā 25 gadus T. Ķiķauka aktīvi darbojās Jaunās Gaitas redakcijā un ar to saistītajos pasākumos, piem. viņš noorganizēja un vadīja JG ceļojošo mākslas izstādi.
Par Tālivalža Ķiķaukas fantastisko romānu Leonards kritiķis Jānis Rudzītis 1968. gadā rakstīja: Panākumi liecina kādas iespējas paveras, atmetot tepat simtgadīgas tradicijas. Par T. Ķiķaukas otru romānu Putni Jautrīte Saliņa saka, Putni viņa grāmatā ir latviešu trimdinieki ... romāns Putni ir pats spilgtākais tīri groteskā stila paraugs trimdas literatūrā. (JG 118. nr., 1978) Harijs Hiršs, savukārt, izdevumā Vārds (Rīgā, 1993. g. nov.) par T. Ķiķauku raksta: Dzejā atradīsim ne vienu vien sirreālistiski strādājošu autoru, bet mūsu prozā visspilgtāk izteiktais sirreālists. patiesību sakot, vienīgais īstais sirreālists ir Tālivaldis Ķiķauka.
TĀLIVALŽA ĶIĶAUKAS FANTASTISKS ROMĀNS, Tilta apgāds, 1967.
... Ja vēlas, var satuvināt Ilzes Šķipsnas un Tālivalža Ķiķaukas darbus. Bet viegli pamanāma arī atšķirība: Ja Šķipsnas talants ir emocionāls, tad Ķiķaukas − intelektuāls, pārsātināts ar milzīgu daudzumu grāmatu gudrību. Galvenais, ja Šķipsna savu sirreālistisko fantastiku visnotaļ iekļauj stingrā formā un neatraujas no tikumu loģiskā pamatojuma, tad Ķiķaukas Leonardā šai ziņā itin nekādu ierobežojumu vairs nav. Viss notiek kā pēc burvju mājiena, viss mainās, pārvēršas gluži bezjēdzīgi saistās kopā kā kādā filmā, kas varētu rasties, ja būtu iespējams tajā fiksēt ārpus loģiskās sakarības plūstošos sapņus un murgus. Tādas filmas nav un, liekas, ilgi vēl nebūs. Gribēdams vai negribēdams, kaut ko līdzīgu ir spējis tikai rakstnieka talants, mūsu apstākļos ar Tālivalža Ķiķaukas Leonardu sasniegdams kulmināciju.
Lai tepat ļauts piebilst, ka pavisam nebūtu pareizi saukt šo romānu par ekskluzīvi atbrīvotu no katras iedomājamās realitātes. Ja nav noliedzama sapņu un murgu reālā eksistence, tad neliegsim tādu ari Ķiķaukas fantastikai. Ļoti daudz no tā, kas Leonardā notiek kā pēc burvja mājiena, vai apmēram kaut ko līdzīgu nezcik reižu neesam redzējuši pēc savas iemigšanas, un, ja, piemēram, kādā arābu zemē Ķiķauka satuvina un sajauc kopā lietas, kas ģeogrāfiski, etniski vai psīcholoģiski var būt pavisam nearabiskas, tad gluži tāpat mūsu sapņos un murgos gadās, ka Londona jaucas ar Rīgu, Oslo ar Hamburgu, kāds godīgs latvietis iegūst melnu ādas krāsu utt.
Ķiķaukas fantastikas jūklī ir sapīti un samezgloti daudzi motīvi, kas pārņemti, sākot vismaz ar antīko literatūru un beidzot kaut vai ar mūsu Spīdolu. Ka fantāzijā eksistējošās arābu valsts karalienē Kalliopē − diezgan zīmīgā kārtā šai valdniecei dots episkās dzejas mūzas vārds − daudz kas ieprojicēts no mūžam mainīgās un raganīgās Spīdolas, to var samanīt bez lielākām pūlēm, to atbalsta arī Spīdolas vārdu parafrazes (Tver manu tvērumu atvarā, Ver manu vērumu ietvarā, 150. lp.). Bet ar Kalliopi no jauna parādās arī vārdā nosauktā, viņa, kas autoru bija vadājusi pa tādu fantastisku vietu stāstā Ar putniem zaļā dārzā, kuŗu lasījām krājumā Tramvajs tuksnesī. Varbūt tā ir sagadīšanās, bet daži Kalliopes teikumi 199. lpp. sasaucas ar Veltas Sniķeres dzejoli Pieneņu pūkas (Piesaukšana, 4). Lai kā, Kalliope var būt piemērs, cik dažāds bijis materiāls, no kuŗa radies Tālivalža Ķiķaukas tēls − neapšaubāmi suģestīvi zaigojošs. Jau mazāk tādu pašu vērtējumu var attiecināt uz romāna galveno varoni Leonardu, ar ko laikam domāts latviešu trimdinieku pacelt mūsdienu Odiseju godā, bet kas tomēr rada iespaidu par mākslīgi konstruētu, stumdāmu un bīdāmu lelli. Leonarda motīvs par zaudēto paradīzi neizceļas arī ar atkārtojumu palīdzību, un doma par mazajām daļiņām − laikam mazajām tautām − kas reiz izglābs pasauli, manuprāt par frāzi nav tālāk attīstīta.
Trūkumi Leonarda tēlā tomēr traucē maz. Ne jau šis tēls pats par sevi svarīgākais, bet viņa piedzīvojumi, ar ko Ķiķauka vēlējies dot mūsdienu pasaules un arī cilvēces attīstības gaitas universālu šķērsgriezumu, nonākot līdz atomfizikas un elektronikas draudīgajām konsekvencēm. Šis šķērsgriezums satīriski kritisks, un Ķiķaukas kritika visvairāk skārusi dekadentās parādības, kas raksturīgas Rietumu pasaulei un ko mazliet vienpusīgi mēdzam dēvēt par amerikānismiem. Piemēram, tā ir aizraušanās ar Freuda psichoanalizi, aizraušanās ar mechanizāciju, aizraušanās ar visādu savdabību kultivēšanu literatūrā un mākslā (cik zīmīgi: moderns rakstnieks modernā romānā satīriski šausta modernistus!, dažādi abnormi, anomālijas un aversijas, īpaši pasvītrojot seksuālpatoloģisku sadismu. Jūtams, ka Ķiķauka visas dekadentās parādības saista ar kādu slepenu varu, no kuŗas atkarīgs pasaules liktenis, bet skaidrāk savu pārliecību nav atklājis. Viņa romāns ir tikai brīdinājums, un, ja lasītājs mocītos ar minējumu, kas ir tas cilvēks, kuŗa rokās ir daudzu mūsu likteņi un kuŗam šis romāns adresēts kā atklāta vēstule, tad nezvai es maldītos, teikdams, ka ir tas Cilvēks − ar lielo burtu, kam jāattopas, kamēr nav par vēlu. Viens no epizodiem, kas Ķiķaukas romānā visvairāk var suģestēt, ir 6. nodaļā, kur vecu vecais sētnieks, vienkāršs cilvēks tātad, sāk cīņu ar supermodernu automātu un uzvar to. Šai gadījumā lieliski parādīts cilvēka triumfs pār visām mašīnām. Jau grūtāk izsekot Ķiķaukas kritikai − tā noteikti ir kritika − ko viņš vērš pret marksismu, un romāna beigās iekomponētā K. Marksa vēstule var likties arī kā samākslots iestarpinājums, tāpat kā bez samākslojuma pazīmēm nav quasi ietvara technika, kādai pakļauta romāna uzbūve.
... Nereti Ķiķauka nav paguvis kritiskāk ieklausīties, vai viņa valoda bez vainas. Bet, ka ar Leonardu radies viens no pašiem zīmīgākajiem, interesantākajiem un arī vērtīgākajiem darbiem latviešu modernajā prozā, tas sakāms ar uzsvaru.
(Jānis Rudzītis, Latvija, 1968. gada 25. maijā.)
Tālivaldis Ķiķauka
LEONARDS
Divi fragmenti no Anšlava Eglīša fonda pirmā laureāta fantastiskā romāna Leonards (Tilts, 1967)
− Disnijzeme, − paskaidroja Kalliope − ir mūsu civilizācijas kodols: cilvēki vairs netic īstām lietām un sajūtām iekams nav uzbūvēts attiecīgais mechaniskais modelis. Amerikā neviens neticēja mākslai, līdz Valts Disnijs atklāja Mikijpeli: Toms un Džerijs esam mēs paši, suns Plūto ir mūsu stulbais, labsirdīgais kaimiņš, kas no 90 mārciņu smaga kaulu grausta pašmācības ceļā kļuva par Amerikas Mistera prototipu. Savienotās Valstīs viss ir iespējams.
− Lielu iespēju zeme, − piezīmēja Leonards.
− Jā, un vislielākā iespēja ir tikt sabrauktam, jo katrs otrais te ir karjerists, gatavs strādāt virsstundas un lietāt Valta Disnija pašrocīgi parakstīto zobu pastu, un uz sejas valkāt masu produkcijā ražoto smaidu, tādu, kas pat vecas vecenītes padara par meitenītēm, kuŗas tā vien gaida, lai pēc tam, kad aizgājušas pensijā, varētu apciemot Havaju salas un dejot hulu.
Pielāgošanās te ir sasniegusi visaugstāko pakāpi, un lai mēs neuzvestos kā tikko ieceļojuši imigranti, es iesaku mums uzvilkt Makša Faktora gatavotās sejas maskas. − To pateikusi, Kalliope no rokassomiņas izņēma divas maskas: Leonardam kraukļa galvu ar oranžu knābi, bet pašai salokāmu plastmasas vainadziņu un nūjiņu: − Es būšu Sinderella, katras amerikāņu namamātes sapnis, kamēr tu būsi veiklais krauklis!
Viņiem tur stāvot, parādījās uniformētā tērpā ģērbusies skaista meitene, kuŗas zilie plaksti atgādināja nelielus jumtiņus, zem kuŗiem cilājās un plaka mākslīgo uzaču birstītēm līdzīgās slotiņas. Kresta zobu pastas smaids vērpās tīksms, liegs un pazibēja mēle, izrunājot sveštautiešiem pagrūtās th skaņas.
− Godājamie viesi, − ierunājās daiļava. − Man ir prieks būt par jūsu pavadoni šajā miniatūrvalstī, kas aizņem 789.37 akrus Disnija apbūvētas zemes, kas agrāk piederēja indiāņiem, un kuŗiem mēs vēl šodien maksājam takses, ar visu to, ka tiesiski mēs šo zemi esam pārmaksājuši: mūsu ieguldījums pārsniedz 589 miljonu dolārus, no kuŗiem mēs savukārt trešo daļu esam ieguldījuši Disnijzemes uzlabošanas plānam, pie kuŗa strādā desmit labākie ASV architekti, no kuŗiem viens ir dzimis ASV, bet pārējie nāk no Somijas, Zviedrijas un viens pat no Igaunijas. Tas, ko jūs te redzat, ir viss Disnijzemes inženieru, konsultantu, projektētāju, architektu un mākslinieku roku darbs, protams, lietājot mašīnas, cik vien tas bija iespējams. Šo zemi, kā jau nosaukums rāda, izgudroja mūsu firmas prezidents un galvenais menedžers, kuŗam pieder pāri par 51% no visām akcijām, nesalīdzināmais, amerikāniskais un lielais Rūzvelta draugs Valts Disnijs, vai, kā mēs visi viņu saucam − vienkārši Valts. Mans vārds cita starpā ir Judīte Arizona, un es esmu valsts universitāti beigusi Velslijā pie Bostonas.
Valts Disnijs, blakus Kenedijam, Hūveram, Linkolnam, Henrijam Fordam un Kreislerim, Rokerfelleram ir mūsu sistēmas galvenais balsts. Nu labi! Tagad jūs varat sākt iepazīties ar Disnija raksturiem, tipiem − arī tie ir mūsu balsti.
Netālu parādījās neliela grupa spilgtās drānās tērpušies aktieri − zvēri − cilvēki un priecīgi tuvojās, viens otrs saķērušies pāros pa divi.
− Te, lūdzu ievērojiet, soļo Amerika! − iesaucās pavadone, un pāris labi trenētas balsis iesāka dziedāt: Tur tā nāk, Miss Amerika; skaista tā, Miss Amerika. Zvaigznēs tā, Miss Amerika; svītrās ar, Miss Amerika; Vis tā var, Miss Amerika, Sapnis tā, Miss Amerika!
Parādei pa priekšu lēkāja mazs sienāzis − meitene septiņu runču zābakos un gaŗās nailona zeķēs, veikli pietupjoties un gaisā mētājot standziņu, kuŗas abos galos bija iebūvētas ar bateriju darbināmas spuldzītes.
− Redzi pirmo pāri − tas šajā polonēzē ir Bamsteds ar Blondiju − tiem abiem ir liels nopelns dzīves standarta pacelšanā. Tad tālāk nāk LilAbnere ar saviem pavadoņiem, tiem pakaušos mazi propelleri un tie simbolizē amerikāņu steigu un tieksmi pārvietoties ar atrofētiem locekļiem. Tad tur viens pats nāk Diks Tresijs ar savu detektīvu laboratoriju kreisajā kabatā, viņam aiz muguras Mendreiks ar lielo apmetni un spiegu bārdiņu; īsts deus ex machina, katra amerikāņa sapnis ielīst auto motorā un klausīties Forda nepabeigto simfoniju, un tad vēl tālāk, Svētā Hortikultūra, tur taču nāk Betmens ar Robinu!
Zink! Klink! Klank! Tur parādījās Zelda Lielais, Jokdaris un Pingvīns, un daži sīkāki radījumi, kas dīvaini vaibstījās un smaidīja gaŗāmgājējiem.
− Pau, pau, pau! − ar iedomātu mašīnšauteni skatītājos iešāva Betmens, bet Kalliope izskaidroja:
− Te ir amerikāņu renesanse. Te vairs nav amerikāņu gotiskais stils ar siena dakšu un senīlo seju − o, nē, gluži otrādi − šī te ir amerikāņu atbilde Pekingai.
. . .
Starplaikā, rakstot šīs rindas, man ir dīvaini iedomāties, ka vienā pašā cilvēkā var būt sakopots tik daudz enerģijas, tāds vielas blīvums, ka patiesībā Leonards šobrīd ir vesels universs milzu spriegumā un atraisīts būtu smagāks par visu zemi. Cik ilgi Leonards ir sevi par enerģiju apzinājies, man nav skaidrs, bet pašlaik par to domājot, man sirds sāk straujāk pukstēt, un es atkal saredzu briesmas − es redzu zalkti ikkatrā spraugā un ēnas šaudās un liesmas izšaujas no zemes alām.
Tās mani brīdina, liek man apdomāties un uzmanīgi ziņot lasītājam, īsteni neatklājot enerģijas principus un īstos izpausmes veidus. Es nebaidos sevis dēļ, bet, būdams atbildīgs par saviem tuviniekiem, kuŗu vārdus es negribu atklāt, es vēlos kaut vienu reizi tikt vaļā no saviem sekotājiem, lai varētu tikties ar Leonardu vienu pašu − tikai abi divi − un tad man daudz kas vairāk būtu skaidrs. Patiesībā, es baidos par Leonardu un bažos par to, kas ar viņu var notikt, jo pakāpeniski uzlādēdams arvien vairāk enerģijas, viņš turpina kāpināt savu koncentrāciju un būdams negatīvi elektriski lādēts, tāpat kā zeme, viņš enerģiju uzsūc no visas apkārtnes, nereti radot strāvas pilnīgu apstāšanos, kā tas bija kādu gadu iepriekš Niagaras spēkstaciju rajonā. Bet galu galā ikkatrā negaisā kāds zibens ķer Leonardu, tas tagad ir viņa dabā.
Es gribētu Leonardu atkal atbruņot, izlādēt, lai viņš varētu dzīvot kā agrāk un pavadīt savus labākos gadus ar cilvēkiem, apzinoties, ka viņa enerģiju varētu izdalīt miljoniem, un mums visiem tiktu daļiņa no viņa. Bet vairāk teikt es pašlaik nevaru, jo atkal ieraugu aiz loga aizkariem abus svešos un viņi zina, ko es pašlaik domāju. Tāpēc es steidzos vairāk neteikt nekā.
Leonards lielajā spīdumā ieraudzīja pasaules atspulgu un tajā bija nogremdēti kuģi un peldošas pilsētas un tās visas smaidīja.
Bet vīri mani panāca, un šādos apstākļos es nevaru izteikties.
Bet Leonards saprata, ka viņu tagad grib iegūt atkal un tāpēc viņš turpināja griezties, zinādams, ka viņa spēku pievarēt nevar.
Un es atkal ievēroju, ka manas drēbes vilciena kupejā bija pārmeklētas.
Un Leonards turpināja griezties, un es redzēju vairākus Leonardus un viņu skaits turpināja pieaugt. Nebija vairāk ko pūlēties. Ķēdes reakcija bija sākusies.
Ieraudzīdams ap sevi apstājušos krietnu ļaužu baru, es tiem teicu:
− Nebīstieties, mazas daļiņas reiz izglābs pasauli!
Mans sauciens pazuda lielā burzmā, klaigās un izsaucienos. Bija jauka pavasara diena.
ANNO DOMINI 1967.
Redakcijas piezīme: izvilkumā paturēta oriģinālā Tilta izdevuma rakstība.
