JG194/195 Tulkošanas apskats

Juris Silenieks

IEVADA VIETĀ

Kāds kolēģis, kas pats nododas tulkošanai un ar labiem panākumiem, uz manu aicinājumu piedalīties Jaunās Gaitas tulkošanas apcerē atbildēja: „Tulkošana ir tik unikāla lieta attiecībā uz tulkojamo darbu un tulkotāja izpratni, ka nekā vispārināma man tur nav ko teikt. Un kas būtu, tas jau pateikts neskaitāmas reizes”. Gluži tā. Viss jau ir pateikts, kā to jau arī pateica pirms trīs gadu simteņiem franču rakstnieks Brujērs. Un tomēr vēl jāsaka, jo cilvēks vienmēr gribēs apjaust savu vietu starp paliekošo un mainīgo. No vienas puses tulkošanā varbūt ir izteikta cilvēka vēlēšanās atgūt to valodniecisko paradīzi, kas valdīja pirms Bābeles, kad nekas neierobežoja cilvēku iespēju saprasties. Tulkošana varētu dot cilvēkiem domu un jūtu kopību. Un mūsu dienās tulkošanai jāturpinās ar paātrinātu tempu, lai kaut cik tiktu līdzi technoloģijas izsauktajai komunikācijas revolūcijai. Technoloģija pati ir maz palīdzējusi tulkošanai, un, šķiet, beletristiskā tulkošana paliks cilvēka rokās, jo mašīnu spēju robežās nav izprast metaforu, izjūtu un visas tās neskaidrības formas, kas raksturo cilvēka radošo pieeju valodai, it sevišķi tās literārās izpausmēs. Bet ja tulkošana ir paliekošais, tulkojums ir mainīgais, jo neviens tulkojums nav nobeigts. Un tulkojums ir laiku pa laikam jāatjauno. Katrs laikmets prasa sava veida tulkojumu, jo acīmredzot lielākā daļa tulkojumu noveco, kas domāti zināmai lasītāju grupai, kuŗai citi „Tev būs” un „Tev nebūs”. Un ja tulkojums ir laiku pa laikam jāpārtulko, tad tas, ko varētu teikt par tulkošanu, gluži kā viss cits zem šīs saules, būs atrodams tajā mijkrēslī starp atkārtojumu un atklājumu.

Tulkošana ir vienlaicīgi amats un māksla. Kā amats tulkošana pieprasa zināšanas un māku, kā māksla, daži teiktu neiespējama, tulkošana ir radoša, kur pieredzes krāšana nenozīmē kvalitatīvu uzlabošanos. Tulkotāja radošais darbs ir nepieciešams tur, kur tulkojums ir vairāk kā semantiska precizitāte, pārceļot no vienas valodu sistēmas otrā, kā, piemēram, juridiskos dokumentos, zinātniskos ziņojumos u.t.t. Beletristiskai tulkošanai, un vārds „tulkošana” šeit kļūst nepiemērots, nepietiekams, jāaptveŗ ne tik vien visas blakus nozīmes, visa tā neskaidrība, tā valodas bagātība, ko rakstnieks apzinīgi vai neapzinīgi izmanto ar metaforām, vārdu spēlēm u.t.t., bet arī izteiksmes veids, ritms, skaņas, sakārtojums, kas ir saliedēti darbā. Kā Roberts Frosts reiz deklarēja: dzeja ir tas, kas pazūd ar tulkošanu. Un tad vēl nāk kontekstuālie apsvērumi, kultūras semiotika, kas veidojušies zināmos vēsturiskos, etniski raksturīgos apstākļos. Ja automātiskais tulkošanas aparāts pārtulko „hydraulic ram” kā „ūdens aunu”, nebūtu daudz ko raizēties, jo mašīna vienmēr var palielināt vārdu un izteiksmju skaitu. Bet ko darīt, piemēram, ar vārdu „reņģe”, ja nerunā par zvejniecības produkciju Latvijā, bet par vārdu, kas figurē vienā no Ziedoņa epifānijām. Vārdnīcā atrast „pilchard” nav grūti. Bet ko nozīmē „pilchard” mūsu dienu amerikāņu lasītājam? Droši vien nekā. Kurpretī latvietim reņģe ir cieši saistīta ar Latvijas vēsturi, tiem grūtiem laikiem, kad reņģe, nabaga tautas ēdiens, palīdzēja pārdzīvot badu un trūkumu. Tā reņģe kļūst par bagātu simbolu, kas dziļi iesakņojies latvieša vēsturē un mentalitātē, nes liecību par tautas izturību, vitalitāti u.t.t. Varētu, protams, arī aizrādīt, ka ar nākošām paaudzēm visas šīs simboliskās iezīmes pazudīs līdz ar agrikulturālās sabiedrības un saimniecības pārveidošanos. Un kaut arī beletristiskā tulkošana ir neiespējama un nolemta neveiksmei, tulkot ir jāturpina.

Angļu valodas lietotājiem apmēram 50% no visiem rakstiem nāk caur tulkošanu. Latviešiem, jāpieņem, šis procents ir vēl augstāks. Un neskatoties uz teorētiskiem apsvērumiem, kas uzskata katru tulkojumu kā nepilnīgu oriģināla teksta transformāciju, mēs zinām, ka daudzi tulkotāji ir panākuši neiespējamo.

Argentīnas rakstnieks Borhes (Borges) reiz bija aizrādījis savam angļu valodas tulkotājam, ka ir svarīgi mēģināt tulkot, ko rakstnieks ir gribējis teikt un nevis, ko viņš ir pateicis. Franču kritiķis un rakstnieks Žans Parī (Jean Paris) kādā rakstā turpina Borhesa domu, argumentējot, ka arī dzejnieks, tāpat kā tulkotājs, cieš no valodas nepilnības, jo viss valodā izteiktais ir tikai blāva atblāzma no platoniskās idejas, kas ir dzejnieka prātā. Ja tulkotājs var sasniegt dzejnieka ideju, tad teorētiski tulkojums var būt tik pat labs kā oriģināls, pat labāks, ja tulkotājs ir izvairījies no valodnieciskām neiespējamībām, ko autors nav pārvarējis. Vai šajā kategorijā nevarētu pieskaitīt Astrīdes Ivaskas Giljena tulkojumus un, protams, daudzus citus veiksmīgus pārdzejojumus vēsturiskā secībā, sākot varbūt ar Raiņa Faustu?

Raksti, ko ievietojam šinī Jaunās Gaitas izdevumā, mēģina norādīt uz grūtībām un panākumiem, ko tulkotājs sastop ķeroties pie latviešu tekstiem. Rakstu autori ir tulkotāji ar pieredzi un pārdomām, kas, cerams, izraisīs tālākas pārrunas par tulkotāja darbu. Mēs neesam mēģinājuši pieturēties pie kāda viena temata izvirzes, un rakstu sakārtojums ir diezgan aleatorisks, aptveŗot ir teorētiskus apsvērumus, ir praktiskus novērojumus, vispārinājumus un tīri personīgu meditāciju. Šķiet, tikai viena atziņa paliek nemainīga: tulkošana ir grūta un neietveŗama precīzos ieteikumos. Kā katrs intelektuāls un radošs process, tulkošana izsauc daudzveidīgus un bieži pretrunīgus uzskatus. Ja apgalvo vienu, diametrāli pretējais ne vienmēr nozīmē aplamību. Kā lasītājs redzēs, rakstu autoru atziņas nāk ir no pieredzes, ir no tulkotāja temperamenta un dzīves uzskatiem. Lia šmite uzskata tulkošanu par sarežģītu intelektuālu procesu. Sniedze Ruņģe uzsver emocionālās ieskaņas, kas izriet no kultūras. Andrejs Šedriks, ar lielu pieredzi teātŗa laukā, norāda uz tālākām problēmām, ja tulkojumam ir jābūt arī skatuviski pieņemamam. Inārai Cedriņai ir ļoti personīga pieeja dzejas tulkošanā, ar zināmu kategorisku ieskaņu, kas, protams, var izsaukt iebildumus. Astrīde Ivaska varbūt vispārliecinošāk demonstrē radošo procesu tulkošanā. Viņas sadarbībai ar Giljenu [*] nav droši vien precedenta mūsu literatūrā. Pievienojam arī divus rakstus no Latvijas. Uldis Bērziņš ir pazīstams dzejnieks un tulkotājs. Otra raksta autors mums paliek anonīms. Astrīdes Stahnkes apcere iet aiz tulkojumiem un tāpēc noslēdz šo rakstu sakārtojumu, kur kārtība nav daudz ieturēta. Redaktors cer, ka Jaunās Gaitas lasītāji dalīsies ar viņu pateicībā rakstu autoriem par iesniegtajiem darbiem.

1984. g. 1. martā.

[*] Astrīdes Ivaskas raksts par viņas sadarbību ar spāņu dzejnieku Giljenu publicēts JG 180. nr.

Lia D. Smits

PIEZĪMES PAR LITERATŪRAS TULKOŠANAS VEIDIEM UN PROBLĒMĀM

Daudzos viedokļus, kas saistās ar literatūras tulkošanu, uzskatāmi pierāda dažas līdzības.

Dostojevskis pielīdzinājis literāru tulkojumu audekla kreisajai pusei. Pesimistiskāki lietpratēji runā par tēlnieku, kuŗa uzdevums ir atdarināt marmora skulptūru, bet kam marmora trūkuma dēļ jālieto cita izejviela. Vēl cita gleznaina līdzība: prāmis pārceļ vārdus − prozas vai dzejas − pāri klusuma upei starp divām valodām. Ja kāds no ceļotājiem iekrīt upē, tas tiek aizmirsts. Ceļotāji no bailēm aiztur elpu, bet tikko tikuši otrā krastā, tie iejūk jaunās valodas pūlī, kaut gan ir jau − spoki. Gandrīz neviens to nepamana, bet ja kāds pamana, tam vienalga, jo vai tad daudzi no dzīvajiem nav tikai pusdzīvi. Bet kā tad ir ar viņu dvēselēm, jautā kāds apmulsis viesis. Ak, tās vēl otrā krastā ar visu miesu un kauliem. Tās tur saucot par oriģināliem.

Šai tulkošanas neiespējamības domai tiešā pretstatā stāv tās nepieciešamība. Nemaz neminot vienkāršāko − informācijas pārcelšanu, civilizācijas kopsumma būtu neiedomājami nabagāka bez vienas kultūras bagātināšanas ar pienesumu no citām. Tas rada mijiedarbi, kas savukārt veicina saprašanos tautu starpā. Puškins raksturo tulkotāju par cilvēka gara vēstnesi un Gēte raksta Kārlailam (Carlyle), ka par spīti tulkošanas trūkumam, tā joprojām būs un paliks viens no nozīmīgākajiem darbiem pasaules apmērā.

Nav šaubu, ka tulkošanas process ir intelektuāli ļoti sarežģīts. Par to lietpratēji nestrīdas. Bet ar šo konstatējumu arī vienprātība izbeidzas, un pastāv divas galējības „tulkošanas” izpratnē, kā arī neskaitāmas gradācijas pa vidu.

Kas ir šīs galējās izpratnes?

Pirmā balstās uz literārā darba burtisku pārcelšanu no vienas valodas citā, tas ir, vārdu pa vārdam, neievērojot būtiskās atšķirības − uzbūves, idiomātiskās un iztēles − valodu starpā. Pretstatā tai stāv darba pieskaņošana citai valodai, mēģinājums izprast un pārnest tā būtisko nozīmi un noskaņojumu, piemērojot tekstu citas valodas likumiem un formām un − vēl tālāk ejot − pielaikojot tulkojumu pat citas kultūras tradīcijām, lai padarītu to saprotamāku.

Ir, protams, vidus ceļš starp šīm galējībām, kuras Benedeto Kroče (Croce) nosaucis par uzticīgo neglītumu un neuzticīgo skaistumu, bet tieši šī līdzsvara ieturēšana, šķiet, visvieglāk padodas kritikai un ir visgrūtāk panākama, jo cilvēku prāta darbība attieksmē uz domu un veidolu organizāciju ir tik atšķirīga citam no cita.

Lietpratēju starpā, kas aizstāv burtisko veidu, viens no pazīstamajiem ir Vladimirs Nabokovs, kas domāja, ka tulkojums jālasa kā tulkojums, proti, negludi. Tā viņš tulkoja dažus krievu klasiķus. Jāpiezīmē, ka viņš savas autobiogrāfijas tulkojumā gan lietoja tieši pretējo veidu, bet tā kā viņš bija viens no nedaudzajiem, kas spēj brīvi rakstīt abās valodās un, turklāt, tulkoja pats sevi, tad viņam to piedeva.

Ko var teikt par labu pirmajai galējībai?

Burtiskumā ir spartāniska skaidrība un nelokāmība. Tulkotājs it kā pats sevi aprok pirmtekstā, apslāpē savas patmīlīgās radīšanas tieksmes un līdz ar to varbūt, parāda visdziļāko cieņu autoram. Šis veids būtu jāsauc par „pārcelšanu” iepretī tulkošanai, kas tuvāka vārdam „iztulkot”. Pārcelšanu lietojuši arī Roberts Braunings (Browning) savos grieķu drāmas tulkojumos un Šatobriāns (Chateaubriand) Miltona tulkojumos. Abi to darīja aiz pietātes pret pirmtekstu.

Šāda pieeja, protams, var praktiski darboties tikai ar dažkārt gaŗu un gaŗlaicīgu komentāru palīdzību. Te nevar būt vairs runa par dzeju, bet gan par ļoti noderīgu tiltu, kas īstam pētniekam atslēdz darba būtību. Bet cik tādu ir? Kas to lasīs? Tikai valodnieku un literātu minoritāte.

Palūkosimies tagad uz piemēriem otrā galējībā, kuŗas stiprums tātad ir oriģināldarba iztulkošanā, tā gara pasaules un noskaņojuma izpratnē. Šeit trāpīgākais piemērs ir senlaiku literatūra, ko nemaz nevar burtiski pārcelt valodu uzbūves atšķirību dēļ, tāpēc to var tikai tulkot jeb atdzejot. Šķēršļi nav vien techniski, bet arī intelektuāli, jo tulkotājam ir bieži grūti iedziļināties un saprast cita laikmeta gara pasauli un paražas. Šajā laukā ir ļoti daudz strādāts un daudz kas ir izdevies. Bet es gribētu vērst uzmanību uz grūtībām, tādēļ minēšu dažus negatīvus piemērus, kur tulkotāju „brīvība” šķiet neattaisnojama.

Oksfordas Universitātes apgāds pirms vairākiem gadiem izdeva amerikanizētu jeb vulgarizētu sengrieķu traģēdiju tulkojumus, it kā paši senie autori savus darbus būtu rakstījuši mūslaiku ikdienas nevīžīgajā valodā. No drāmas formas un retorikas diženuma nav palicis ne kripatas. Šāds skatuves uzvedums var dažkārt pārvērst traģēdiju par komēdiju. Tas pats var notikt arī mūsu laikmeta dzejas tulkojumos. Noderīgs piemērs ir pazīstamā amerikāņu dzejnieka Roberta Blaja (Bly) Rilkes dzejas izlases tulkojums, kur zudusi gandrīz ikkatra Rilkes smalkā nianse, nemaz neminot izpratnes aplamības nozīmes pārnešanā. Maza ilustrācija: vārds „labi” tulkots ar „O.K.”. Zināms, Rilke ir ļoti „ciets rieksts”, bet būtiski sagrozījumi, kas vienkāršo lielu dzejnieku darbus, lai padarītu tos pieejamākus plašākām aprindām, ir vardarbība un kultūras nonivelēšana.

Un nu par pieņemamāko, bet visgrūtāk atrodamo vidus ceļu. Lietpratīgs tulkotājs iejūtīgi mēģina paturēt tulkojuma tiešumu, par cik tas netraucē pārceļot autora darba domu, tā formu un plūsmu. Tas ir uzdevums, kur bieži jāizšķiras, ko paturēt un ko upurēt. Kompromiss − kā pavisam cita vārda vai izteiciena lietošana dotā vietā, netiešu norādījumu un radniecisku nozīmju sniegums − ir atkarīgs no tulkotāja atjautības, gaumes un intuīcijas.

Tomēr katram, arī visapdāvinātākajam tulkotājam, manuprāt, nepieciešams labs redaktors. Pilnību nekad nevar sasniegt, tādēļ jebkatrs pienesums, ierosinājums un norādījums noder. Nepastāv jau tikvien jautājums par kāda vārda vai figurāla izteiciena lielāku vai mazāku piemērotību, bet, it īpaši dzejā, ar jaunu lasījumu citā stundā ir pat iespējams, ka rodas jauna pašatklāsme par izteikto domu. Tāpat ritms un uzsvara izjūta var mainīties. Nav tāpēc brīnums, ka tulkojumu kritizētāji ir subjektīvi asi. Andrē Žids (Gide) gan kaut kur teicis, ka ir vieglāk norādīt uz tulkojuma kļūdām nekā norādīt uz tā priekšrocībām.

Īstenībā nevienu tulkojumu nekad nevar uzskatīt par nobeigtu. Tas attiecas pat uz vispār augsti vērtēto ķēniņa Džemsa (King James I) bībeles tulkojumu angļu valodā, par ko kritiķi domā, ka tā ir literāri augstvērtīgāka par pirmtekstiem. Lietpratēju skatījumā ir daudz gadījumu, kur ļoti brīvi tverti tulkojumi izdevušies pārāki par oriģināliem, bet vai tādā gadījumā tas nav jau tulkotāja oriģināls − ar patapinātām domām?

Darbos, kur tulkojuma pareizība ir nepieciešama, kā reliģiskos un zinātniskos tekstos, tulkotāji cauri gadu simtiem aiz paviršības un zināšanu trūkuma ir nodarījuši daudz ļaunuma. Viens mūsdienu piemērs ir Zigmunda Froida (Freud) darbi. Jau ilgu laiku psichoanalītiķu minoritāte šajā krastā turēja aizdomās viņa tulkotājus. Tagad ievērojamais psichologs Bruno Betelhaims (Bettelheim) grāmatā Froids un cilvēka dvēsele uzskatāmi pierādījis, ka kļūdas tulkojumu terminoloģijā un klasisko mītu nepārzināšanā ir lielā mērā sagrozījušas psichoanalītikas prakses būtību un nozīmi ASV.

Vai vispār viss padodas tulkošanai? Noteikti ne. Nemaz nepieminot daudzus reliģisku mistēriju tekstus vai arī mums zudušo civilizāciju slepenās rakstu zīmes, ir arī mūsdienu literatūrā piemēri, kur tulkojumi ir dziļākā būtībā neiespējami, kur pārcelšana var padoties tikai ar aprakstošu piezīmju palīdzību.

Mūsu pašu valodā ir darbi, kas tik pilni apslēptām atslēgām, ka tās saprotamas tikai skolotam (piem. Čaka citāti) vai arī neskolotam (piem. skābputra) latviešu lasītājam. Un jāšaubās, vai Virzas Straumēniem un Jaunsudrabiņa Baltai grāmatai vajadzētu ķerties klāt. Tāpat ir ar latviešu tautasdziesmām. Pirms dažiem gadiem J. Martinsons Austrālijā pats izdevis brošētu tautasdziesmu izlasi. Tas ir drošsirdīgs un mīlestības pilns pasākums, bet tā kā mūsu tautasdziesmas bagātas pamazināmām formām, kuŗu angļu valodā tikpat kā nav, kas padara mūsu dziesmas tulkojumā pat jocīgas, tad lielo darbu, − spriežot gan pēc nedaudziem piemēriem, kas lasīti atsauksmēs, nevar uzskatīt par izdevušos. Nāk prātā Janševska Dzimtene, kur kāds vācu muižnieks saka par latviešu tautasdziesmām, ka tās ne tikvien ir melodiski drūmas un vienmuļas, bet to vārdi ir bērnišķīgi, tik nopietnas lietas kā zobenu saucot par zobentiņu, kaŗu par kaŗiņu, kungu par kundziņu. Šādam viedoklim mēs varam nepievienoties, tomēr rodas jautājums, kāpēc mūsu valodā ir tik daudz pamazināmo formu. Bet tas jau ir cits temats.

Tomēr, neskatoties uz grūtībām, mums vajadzētu tulkot, ko vien varam un cik vien spējam, lai sveštautiešus iepazīstinātu ar mūsu gara mantām un autoriem. Šis plašais ceļš ir mums atvērts, un jāprot tikai iet pareizā virzienā. Dostojevska audekla kreisā puse ir varbūt pilnīgākais, ko varam sasniegt, bet ja iespēju robežās labi pārtulkotu darbu apvieno ar gaumīgi un augstvērtīgi veiktu ietērpu, un šinī lietā nekad nevajadzētu skopoties ar līdzekļiem, tad daudz būtu iegūts, lai parādītu pasaulei, ka mūsu pienesums savā īpatā svaigumā ir liels un nozīmīgs.

Vēres:

1. Joel Agee, „Pony or Pegasus”, Harpers, 1981. g. septembrī.

2. The Craft and Context of Translation. Austin: University of Texas Press, 1961. Sastādītāji William Arrowsmith & Roger Shattuck.

3. Bruno Bettelheim, Freud and Man’s Soul. New York: Knopf, 1982.

4. Robert Bly, Selected Poems of Rainer Maria Rilke: a translation from the German with commentary. New York: Harper & Row, 1981.

5. Jēkabs Janševskis, Dzimtene. Tilta apgāds, 1953.

6. Stanley Kauffman, „Almost − English”. New Republic, 1966. g. 10. decembrī.

7. Andrew K. MacAndrew, „The Hazardous Art of Mistranslation”, Harper’s, 1966. g. aprīlī.

8. George Steiner, After Babel. New York, London: Oxford University Press, 1975.

9. V.A., „Wisdom in Latvian Folksongs: latviešu
tautasdziesmas angļu valodā”, Universitas 50. nr. (1982).

Sniedze Ruņģe

SAITES VEIDOŠANA STARP DIVI KULTŪRĀM

Ezra Paunds (Pound), tulkojot Konfūciju no ķīniešu valodas angliski, ļoti atjautīgi spējis ievērot un izprast ķīniešu ideografu jeb rakstu zīmju savstarpējās attiecības. Tas pats ideografs reizēm var būt lietvārds, reizēm verbs vai adjektīvs − atkarībā no pavisam smalka uzsvara, atkarībā no tā, kur un kā tas lietots teikumā. Paunds tulkojis asprātīgāk un vērīgāk nekā citi autori, kuŗi grūti pūlējušies gar ķīniešu noslēpumainajām rakstu zīmēm, jo Paundam bijusi asa acs: viņš skaidri spējis saskatīt kopainu. Kristīne Bruka Roze (Christine Brook Rose), tēlodama Paunda tulkotāja pūliņus un prasmi, raksta par viņa darbošanos ar ķīniešu ideografu šādi: „Paunda īpašā redzēšana panākusi to, ka viņa tulkotā Konfūcija vēstījums nonācis līdz mums dzīvs, nevis vientiesīgi vienkāršots”. Šķiet, ka tulkotāja galvenā sūtība būtu − izvairīties, lai tulkojamais neskanētu muļķīgi.

Tulkošanai ir zināma līdzība ar kādas lugas interpretāciju uz skatuves. Dažādi aktieŗi autora tekstu dažādi interpretēs. Toties, ja aktieris galīgi nepazīst kultūru, kuŗas vidē norisinās vai iecerēta kāda luga, viņa tēlojums, iztulkojums varētu pārāk attālināties, jā − atsvešināties no tā, ko domājis, saredzējis savā iztēlē lugas autors. Piemēram, kādu darbu varētu pārtulkot glīti un precīzi, taču pilnīgi neizprotot emocionālo un kultūras bagāžu, palaižot gaŗām visas tās saistības un asociācijas, kādas piemīt atsevišķam vārdam vai teikumam valodā, no kā tulko, nemaz neuztveŗot visa sacerējuma pamata domu.

Tātad: tulkotājam jāiepazīst valodas emocionālā un kulturālā atmosfēra, pirms ķeŗas pie tulkošanas darba. Ja viņš ir spējīgs un ass vērotājs, viņš tad saklausīs valodā zemtekstu, paslēpto, tikko jaušami norādīto saturu un atļaus tam ietekmēt acīm redzamās un burtiskās domas izpratni un iztulkojumu.

Kaut latviešu un, piem., angļu abas ir Eiropas valodas, latviešiem un viņu valodai vēstures pieredze bieži vien ir ļoti atšķirīga no angļu. Šo atšķirību ir nepieciešami pārtulkot pareizi.

Latviešu kultūra ir veidojusies citādi nekā lielās, t.i., dominējošās Rietumeiropas kultūras, kuŗu vēsturi raksturo ilgus gadsimtus bieži neizprastais kristiānisms ar savu misionārismu un kuŗu vēsturi raksturo kolonizatoru domāšana. Latviešos bez visiem ārējiem lielkultūru atribūtiem − akmenī cirstiem pieminekļiem, katedrālēm, pilīm un cietumiem − tomēr izveidojās un eksistēja augstvērtīga gara kultūra, kuŗas ētiskie atzinumi un iekšējās un ārējās pasaules pārdzīvojumu attēlojumi ir ļoti smalki un vienlaikus arī spēcīgi.

Latviešu literatūra, arī modernā literatūra, ir piesātināta ar dziļu dabas izpratni, ar dziļu bijību pret dabu un tās mūžīgajiem ritumiem. Tanī vēl arvien samanāms gandrīz vai aizvēsturisks dialogs ar citām dzīvām būtnēm. Latviešu literatūrā jāsastopas ar jūtu pārdzīvojumiem, ar atklāsmi, kas saistīti ar parādībām, priekšmetiem dabā, ir to ietekmēti. Šīs parādības vai priekšmeti reizēm pat kļūst par archetipiem, kā, piem., tautas dziesmās liepa un ozols pielīdzināti sievišķajam un vīrišķajam principam. Ja tulkotājs to nezina, viņš nekā nespēj pārtulkot.

Šīs īsās un visai vienkāršotās piezīmes tomēr varbūt pietiekami norāda, ko esmu gribējusi pateikt: tulkojot, konkrēti − tulkojot no latviešu valodas kādā citā Rietumu valodā, jātulko vesela kultūra un tās tikumi, parašas, dzīvu un nedzīvu priekšmetu attiecības, vārdu un priekšstatu avoti. Tikai pēc tam, kad tulkotājs iedziļinājies, iekāpis tulkojamās valodas avotos, viņš var tālāk klausīties tulkojamā autora īpašajā, individuālajā stilā: viņa valodas ritmā, humora izteiksmē, metaforu pūrā, iemīļotajās tēmās, vārdu krājumā.

Šīs pārdomas par tulkošanu atradu savās piezīmēs, kas bija radušās pirms pāris gadiem. Ar visai līdzīgām domām nesen sastapos ungāru dzejnieka Faludija (George Faludi) grāmatā Manas laimīgās dienas ellē (angļu tulkojums My Happy Days in Hell, 1962-1963.) Faludijs, skaidrodams kādam amerikāņu biedram Mizuri mežos, kāpēc viņš, dzīvodams Amerikā, turpina dzejot ungāriski, saka:

Es stāstīju viņam par ungāru valodu, kas saista mani ar manu tēvzemi ciešāk nekā jebkas cits. ... Es skaidroju viņam, ka, piemēram, (angļu) vārds ‘woods’ viņam nozīmē apkārtējo biezo, tumši zaļo, dīvainu zaru pinekļu pilno biezokni ar džungļainiem krūmājiem pazarēs, kas mudž no kniebeklīgiem knišļiem un kur neizdibināma, atbaidīga tumsa. Turpretī, kad es minu vārdu, ko ungāri lielo meža apzīmēšanai − ‘erdo’, man acu priekšā paviz slaidā, paretā koku jaunaudze Matras kalnā ar zilām debess drumstalām zaru starpā, pie tam koku pakāje pilna meža zemeņu un mīkstu zāļu kušķu. Pat konkrēti vārdi mums katram tātad izteic ko citu, nemaz nerunājot par abstrakcijām.

Kad man prātā iešaujas kāda dzejas rinda ungāriski, es acumirklī samanu, vai kāds cits ungāru dzejnieks to jau lietojis; zinu, vai tas izklausās laikmetīgi vai veclaicīgi, nopietni vai komiski, banāli vai dziļi pārdzīvoti...

Angļu valodā es nemaldīgi neapjaušu, vai kādas vārsmas atskaņas ir atskaņas tikai uz papīra vai arī skaļi izrunājot. Es esmu iedzimis ungāru literatūras attīstības gaitā, es nāku no ungāru vēstures. Es skolā nemācījos par Heriku (Herrick), bet gan par Balasi (Balassi), nemācījos par Kītsu (Keats), bet par Janošu Araniju (Janos Arany). Vārds ‘uzvara’ neuzbuŗ manu acu priekšā Apomatoksas tiesas nama sarkanās ķieģeļu sienas, bet Isazegas kaŗa lauka zaļo zāli; vārds ‘demokrātija’ manā izdomā veido Košuta (Lajos Kossuth), nevis Ābrahama Linkolna vaibstus. Ungāru literatūra un vēsture gājušas cauri citādiem posmiem nekā Amerikas literatūra un vēsture: tā bijusi cita upe ar citu gultni, citām strāvām, citu tecējumu, citu krāsu, pa to cilvēks airējies citādā ritmā un citādā veidā. Es zinu visu par ungāru zemnieku, zinu, kādas pasakas viņam bērnībā radījušas ļaunus sapņus, zinu, kā viņš kustas, kā vaibstas, skūdamies svētdienas rītos savā virtuvē; es apzinos, tieši par cik varētu būt sašķobīti viņa priekšstati un atmiņas par ungāru vēsturi. Par kāda Amerikas dienvidu pavalsts farmera priekiem un rūpēm es nezinu nekā.

Tā, vienīgi izejot no dziļas kultūras pazīšanas, ir iespējams tuvoties šīs kultūras pārcelšanai citā valodā, citā vidē, t.i., ir iespējams tulkot. Lieki piebilst, ka tāpat labi jāpazīst kultūra, kuŗas valodā tulko. Tulkošana ir saites vai attiecību veidošana starp divi kultūrām.

Andrejs Šedriks

ATBILSTOŠO IZTEIKSMI MEKLĒJOT

Saka, ka tulkojumi ir kā sievas: skaistās var izrādīties neuzticīgas, uzticīgās ir neglītas. Bet tā kā tulkošana ir vairāk vai mazāk pārveidošana, tulkotājs nevar būt tikai autora atbalss. Ja tas būtu tā, tad tulkotājs būtu kā Pjers Menards, kāds Borhesa (Borges) stāsta tēls, kam izdodas rekonstruēt Don Kichotu, taisni kā Servantes to bija uzrakstījis. Tā tulkotājs, ja nepieturas pie kādas neiecietīgas un ierobežotas teorijas, ir vienmēr spiests izšķirties, kuŗa ir piemērotākā izteiksme no neskaitāmi daudzām iespējām. Protams, neviens tulkotājs negribēs ar nolūku būt neuzticīgs tulkotam darbam. Bet ja pārcelšana notiek no vienas valodas otrā, no vienas kulturālas vides uz otru, no viena laikmeta uz otru, iespējas ir tik daudzas, ka tulkotājam jābalstās pašam uz savu māksliniecisko izjūtu. Radniecīgās valodās, kā piemēram dāņu un norvēģu, vai krievu un poļu, tulkošana ir daudz vieglāka. Bet ja mums ir jāsatuvina divas attālas valodas kā angļu un latviešu, tulkotājs gribot negribot ir sasaistīts parafrāžu tīklā.

Dainas nenoliedzami uzrāda augstāko pretestību tulkošanai. Burtiska tulkošana tās padara pliekanas un bez dzīvības. Turpretim pārāk izkopta vārdu spēle panāk izsmalcinātību un saduļķo stilu un garu. Pareizais tonis un precizitāte vārdu izvēlē ir ļoti svarīga, jo dainas izsaka latviešu nacionālā un kulturālā mantojuma būtību. Kā piemēru minēšu savu tulkojumu G. Priedes lugai Zilā:

Zirgs zirgam vaicājās:
Kur palika vedamais?
− Vedamo pametām
Baltu smilšu kalniņā.

Burtisks tulkojums būtu apmēram šāds:

A horse asked a horse:
Where was the load left?
− We left the load
On the white sand hill.

Svarīgais izteiciens „baltu smilšu kalniņā” protams nozīmē kapsētu. Ja lasītājs to nezina, vārds load varētu nozīmēt daudz ko. Tā šinī dainā brīva tulkošana kļūst nepieciešamība. Iespējama izteiksmes vienlīdzība būtu panākama ar angļu pine box, kas piedod līdzīgu emocionālu toni. Mana versija ir šāda:

The wagon is empty
The pine box gone
The passing is marked
By a mound of sand.

Šis tulkojums protams neseko oriģinālam un neievēro Vilhelma Humbolta brīdinājumu, ka tulkojums nedrīkst būt interpretācija. Taču šķiet, ka šāda veida pieeja ir vienīgā, kā tuvoties izteiktai domai.

Raiņa lugas ir grūti tulkojamas augšminēto iemeslu dēļ, t.i. Rainis lieto dainu ritmus un folkloras motīvus, kuŗus varētu izskaidrot vērēs, ja teksts ir iespiests. Skatuves uzvedumos protams tas nav iespējams. Piemēram, Pūt vējiņi ir parasti tulkots kā „Blow, wind”. Šāds burtiskais tulkojums zaudē vispirms noskaņu, ko izsaka diminutīvs „vējiņš”. Šekspīra pazinēji atcerēsies Lira rindas: „Blow, winds, crack your cheeks! rage! blow!” kas izteic asumu, naidu, draudus. Otrkārt, šī tautas dziesma stāsta par mīlestību, lauztiem solījumiem, vēlēšanos atgriezties mājā. Kurzeme kļūst par Latvijas simbolu. Un ja rinda angliski skan „Blow my boat back to Courland”, smeldze un vitalitāte, kas izskan latviskā, ir zaudēta angļu tekstā.

Raiņa dziesmu spēles kā piemēram Krauklītis un Spēlēju, dancoju ietveŗ līdzīgas grūtības: kā pārcelt kultūrā iesakņojušos simbolus nepadarot tos nesaprotamus vai nevajadzīgus. Krauklis, angliski The Raven, nav tas krauklis, ko apdziedāja Edgars Ellens Po, bet gan nāk no tautas dziesmas, kas stāsta par līgavu zagšanu, paraša, ar savu specifisku terminoloģiju. Piemēram, „panāksniekus” nevar pārtulkot kā „chasers” „pursuers”, vai „trackers”. Šie vārdi nenorāda, ko mēģina panākt. Tulkotā tekstā ir jāievieto zināmi izteicieni, lai paskaidrotu lasītājam vai skatītājam, kas notiek. Pirmā ainā Spēlēju, dancoju virvju raušana simboliski attēlo sacensību starp panāksniekiem un vedējiem. Daži paskaidrojumi būtu vajadzīgi, lai saprastu, ka Dieviņa un Velna pieminēšana nav daļa no kāda dzīŗu joka, bet gan rituāls.

Bet šāda veida paskaidrojumi var parādīties tekstā, ja tiem ir dabiska vieta oriģinālā, piemēram, ja teikumi ir gaŗi un bez atskaņām. Kurpretim īsos teikumos, kas būvēti uz precīziem ritmiem, paskaidrojumiem nebūs vietas. V.K. Matjūzs, tulkojot Kaķīša dzirnaviņas, pārtulko „pastalas” kā „footwear” ar tuvāku paskaidrojumu vērēs, tā lasītājs var diezgan labi iztēloties šo apavu veidu. Bet ko darīt ar „pastalnieki danco”, rinda, kas atrodama Spēlēju, dancoju? „Pastalnieki” šeit nozīmē līksmotāji, kuŗiem visiem nav apavu kājās, bet dažiem ir vīzes. Lai tulkoto dziesmu varētu izdziedāt, paturot vienkāršo ritmu un nozīmi, ir jāatsakās no leksiskās precizitātes un vienkārši jāmēģina noraksturot lēkātāju, dancotāju izdarības. Tā kā latviešu valodā nav artiķeļu un locījumi var aizvietot prepozīcijas, pārtulkotā rinda angļu valodā var sanākt divtik gaŗa. Piemēram, „meža malā” vārdu kārtība būtu jāgroza, lai izvairītos no „at the edge of the woods”. Līdz ar to ļoti bieži dzejas rindas kļūst nedabīgas un neveiklas, kā piemēram Greises Risas (Grace Rhys) tulkotās no Jāzepa un viņa brāļiem: „This land is ours! Never shall you have it!” un „Myself I seek; no more can my heart answer”. Tulkojot modernai skatuvei, tulkotājs nedrīkstētu upurēt sintaksi, lai dzirdētu dzejnieka balsi. Kā nekā, ja dzejnieks būtu rakstījis tulkotāja valodā, viņš nebūtu sagrozījis parasto vārdu kārtību un lietojis izsmalcinātus teicienus. Risas nelaime bija tā, ka viņa tulkoja no Aspazijas vācu tulkojuma. Tā kā Aspazija saīsināja un vietām mainīja lugas tekstu, vadoties no vācu valodas prasībām, Risa lietoja tekstu, kas jau bija attālināts no oriģinālā. Jauns tulkojums būtu nepieciešams, lai tas neciestu no trešās valodas starpniecības.

Es gribētu uzsvērt, ka tulkojot teātrim ir nepieciešama raita valoda. Gaŗas runas, kas tik bieži sastopamas dzejiskās lugās, mūsdienās izklausās mākslīgas un gaŗlaicīgas. Tulkotājam jāprot atšķirt, kam vieta grāmatu plauktā un kam būtu vieta uz skatuves. Tas nenozīmē, ka visi klasiskie gabali būtu modernizējami. Raini nevar modernizēt, tāpat kā Rembrantu nevar pārtaisīt par Modiljani. Tulkotājam jājūt, ko drīkst pārcelt mūsdienu izteiksmē neievainojot oriģinālo domu vai idiomu. Kā aktierim tā tulkotājam ir vieglāk iejusties mūsdienu darbos nekā atrast pareizo noskaņu pagājušiem laikiem. Anšlava Eglīša Leo un Lūdzu, ienāciet, sēr ļoti viegli padodas tulkošanai. Viņa pēdējā lugā Kas dārzā, kas dārzā pati grūtākā problēma ir virsraksts, kas nāk no bērnu rotaļas. Who’s in the garden, who’s in the garden būtu nenozīmīgs tulkojums. Ring Around the Rosie vai Here We Go Round the Mulberry Bush iederētos labāk, jo dziesmiņu dzied izrādē un tā norāda uz absurdu kontrapunktu absurdai situācijai. Mārtiņa Zīverta lugas, kaut arī rakstītas daudzveidīgos stilos, ir veiksmīgi pārtulkotas un uzvestas. Minēšu piemērus no Ē. Ādamsona Mālu Anša manā tulkojumā, lai vēlreiz norādītu uz nepieciešamību atrast pareizo izteiksmi modernai skatuvei.

Grūtības sākas jau ar pareizo virsrakstu, kas burtiski būtu jātulko kā Clay Ansis. Angliski šim vārdam ir tikai eksotiska pieskaņa. Latvieša prātā tas saistās ar pasaku Ansi, kuŗa raksturīgākā īpašība ir vientiesība. Māls kā latviski tā angliski iezīmē kaut ko trauslu (milzi uz māla kājām, māla baloži), bet lasot lugu, mēs redzam, ka Ansis ir vienmēr mālu aptraipīts. Balstoties uz to, varētu mēģināt Man of Clay, Mud Man, Muddy Andy, The Dirt Dauber, The Mud Lover, taču jāatzīst, ka šie nosaukumi neatbilst tēlam. Tā kā Ansis ir būvētājs, kam grūts darbs nozīmē nekoptu izskatu, es izšķīros par The Mud Master, palama, kas izsauktu iztēlē dubļus, lētu darba spēku un ierobežotu inteliģenci. Te varētu arī nākt palīgā asociācija ar Ibsena slaveno būvētāju, jo Ansis sevi iedomājās kā pārdrošu un radošu amatnieku.

Nosaukums Mud Master ir arī pietiekami nenoteikts, lai iekļautos lugas dažādos kontekstos. Piemēram, strādnieku dziesmiņā

Ja gribi tu dabūt šanci
Tad atceries Mālu Ansi

lai paturētu ritmiskās iezīmes un lētas draudzības noskaņu, es apmainīju vārdus mud un master un līdz ar to panācu lielāku humoristisku nokrāsu:

If you are looking for work, bud,
Then remember the Master of Mud.

Gadījumā, kad ugunsdzēsējs nozākā nelaimīgo Ansi sacīdams „Mālu An-še-lis!” šis pamazinājums labi saskan ar „Master Mu-ud”. Turpretim, tulkojot „Saturies, Mālu Ansi” kā „Hang on, you old Mud Master, you”, var panākt vajadzīgo optimistisko tuvību bez liekiem īpašības vārdiem. Abos gadījumos, tulkojums padosies tālākai aktieŗa interpretācijai, piešķiŗot vajadzīgo nokrāsu skatuves spēlē.

Joki, uzrunas, izsaucieni, kas izsaka pazemošanu vai piekrišanu, tik raksturīgi kādai valodai, kļūst neizteiksmīgi burtiskā tulkojumā. Kādā latviešu-angļu vārdnīcā atrodami kādi 6400 latviešu teicieni. Lielākā daļa pārtulkoti burtiski un līdz ar to pazaudē oriģinālo humoru un gudrību. Piemēram, „pupas lellis!” kļūst par „nipple doll!”, nenorādot uz izteiciena nozīmi. Žargona teicieni kā „softy”, „big baby”, „jelly fish” vai „milksop” būtu daudz saprotamāki.

Mālu Ansis otrā cēlienā dzīrēs atkārtoti sauc „kniukt!” ar katru tukšoto glāzīti. Onomatopoetiskais izsauciens ir tuvs angliskam snap bet tas neiederas kontekstā. Piemērotāki būtu „Bottoms up!” un „Down the hatch!”.

Esmu mēģinājis ar šiem piemēriem norādīt, ka tulkojumi cieš no burtiskuma. Tulkotājam jābūt abu valodu lietpratējam ar izteiktu draudzību attiecībā uz tekstu, lai izbēgtu no parodijas. Ja autors nepieļāva kompromisus savā darbā, vai tulkotājs drīkstētu to darīt?

(„Neuzticīgā un neglītā” Juŗa Silenieka tulkojumā)

Andrejs Šedriks ir profesors teātra departamentā Wayne State koledžā Nebraskā. Amerikāņu skatuvei piemērojis A. Brigaderes Sprīdīti, uzvestu kā No Place Like Home, u.c. Tulkojis angļu valodā G. Priedes lugu Zilā, tulkota kā The Blue One, publicēta prof. A. Straumaņa rediģētā baltiešu drāmas antoloģijā Confrontations with Tyranny (Waveland Press: Prospect Heights, Illinois, 1977). Red.

Ināra Cedriņa

PIEZĪMES PAR TULKOŠANU

Izglītība rakstniecībā, ko ieguvu Kolumbijas koledžā Čikāgā, bija neparasta un rosinoša. Rakstniecības stundas sakņojās pārliecībā, ka stāsts attīstās no mutes vārdiem, no tā, kā mēs cits citam pastāstām, kas noticis un kā mēs jūtamies. Stundas sastāvēja no mazām cilvēku grupiņām, kas sēdēja aplī tā, lai cits citu redzētu, un izpildīja vārdu un tēlu rosinošus vingrinājumus. Bieži ar kustībām papildināja to, kas tika attēlots. Tas aizņēma pusi no stundas. Otru pusi aizņēma studentu ik nedēļas iesniegto darbu lasījumi. Visi klausījās, un pirms stundas beigām bija īss „atcerēšanās” posms, kuŗā katrs grupas dalībnieks atstāstīja spilgtāko ainu, kas bija palikusi prātā no tikko dzirdētā. Kritika kā tāda netika izteikta. Pamazām izveidojās izpratne par to, kas bija iedarbojies, to varēja sajust, redzot tēlus, kas bija sasnieguši mērķi un tika atstāstīti „atcerēšanās” posmā. Uzsvars bija uz sazināšanos, padarot katru mirkli īstu.

Kad sāku tulkot, es paturēju domu, ka dzīvais notikums ir vissvarīgākais un interesantākais. Dzeja ir aizgājusi tālāk, tā vairs nav alegorisks stāstījums tradicionālā formā. Daudzveidīgā vārdu mijiedarbība, nianse ir tā, kas dod dzejai dzīvību. Tā ir sajūta, ka radot dzeju rakstnieks netraucēti kustas pretī savam atklājumam; tā ir apziņas plūsma, brīva doma vai impresija.

To varētu salīdzināt ar glezniecības attīstību: vispirms gleznās ietvēra cieši definētus reliģiskus tēlus. Toreiz domāja, ka glezna ir logs uz pasauli, kas ir skaidri un saprotami attēlota, un tā sakārtota, lai dažādie gleznas elementi cits citu papildina. Tagad uzskata, ka glezna ir pašvērtība, kas noteiktā veidā iedarbojas savu četru malu ielogā, un „skaisti aizpildīt telpu” vairs nav gleznošanas priekšnoteikums.

Arī dzejolis ir tāda pašvērtība.

Es uzskatu, ka atskaņas ir samākslots un novecojis paņēmiens; es tulkoju brīvā pantmērā. Sākotnēji atskaņas palīdzēja dzejoli atcerēties no galvas. Es nemeklēju dzejā palīgu atmiņai (pamācību), bet gan tiešu izjūtu sadursmi. Vārdu spēles mani gaŗlaiko. Dzejnieka neatkārtojamais pasaules skatījums ir svarīgākais dzejā. Dažu dzejnieku dziedošais ritms mani dažkārt ir aizkavējis viņu darbus lasīt un tajos iejusties; tai vietā es slīdēju no rindas rindā, nespēdama nekur tikt dzejolī iekšā. Protams, ka ir iespējams pārtulkot atskaņas tā, lai tās nejauktu domu, bet kad es redzu dzejoli, kam ir stiprs, svaigs saturs, es nepacietīgi gribu tam izsekot, un pavadīt laiku, lai vienādotu divas valodas neliekas svarīgi. Ja dzejolis ņem mani savā varā, es prātā to arī tūlīt sāku tulkot, un tai brīdī dzejolis parādās savā vistīrākajā un dabīgākajā formā. Es nevilcinādamās mainu dzejoli, lai pavairotu to iespaidu, ko tas pēc manām domām mēģināja panākt oriģinālā.

Es necienu politisku dzeju, jo tai vissvarīgākais ir vēstījums, tas bieži ir sarkastisks apgalvojums par kādu situāciju, kas ir pilnīgi ārpus rakstītāja paša pieredzes. Man patīk dzeja, kas mani iespaido ar personīgiem, nevis simboliskiem līdzekļiem. Man gribas, lai dzejolim būtu iespējamas vairākas interpretācijas, lai tas iedarbotos pār veselu jūtu skālu.

Tad vēl ir īstlaicība. Ja gluži parasts dzejolis var pārtulkoties par izcilu dzejoli tikai lietojot vārdu ar smagāku „lādiņu” angļu valodā, tad es to noteikti daru. Piemēram: rudens − autumn.

Un ja mīklains smalkums padara dzejoli interesantāku, es ļauju tam kļūt sarežģītākam. Piemēram: apklusa − silencing.

Šodien dzeja ir tāds pat mēģinājums sazināties kā senos laikos, kad forma glabāja vēsturi un nodeva vēlākām paaudzēm reliģiskas vērtības. Tikai liekas, ka šodien mums ir mazāka vajadzība pēc varoņiem un reliģijas. Dzīve ātrāk joņo uz priekšu. Mūsu ir vairāk. Dzejai ir tāds tiešums, ka tā nevar apstāties, lai izteiktos pantmērā un atskaņās. Mēs tik pat ļoti vēlamies vēstīt par universālām tēmām, kas mūs iespaido. Tai ziņā nekas nav manījies, tikai formas, ko mēs lietojam turpina attīstīties.

(No angļu valodas tulkojusi Anita Liepiņa.)

Astride Ivaska

DZEJAS PĀRCELŠANA

Izcilais spāņu dzejnieks Horhe Giljens (1893-1984) ar parindeņu palīdzību atdzejojis divus Astrīdes Ivaskas dzejoļus, sekojot oriģinālam, bet viens no tiem viņu iedvesmojis iet soli tālāk un pārcelt dzejoli ne tik vien otrā krastā, bet padarīt to par paša dzejas daļu. Atdzejojumi publicēti krājumā Un citi dzejoļi. Red.

Par dzejnieku nestāstīšu, jo domāju, ka šogad viņa daiļradi plaši iztirzās visvisādi izdevumi. Labāk vēl par mums pašiem. Turpmākajos gadu desmitos mēs te grasāmies uz visai plašu tulkošanu. Gribam likt latviski atdzīvoties vissvešākajiem stiliem, visčerkstīgākajām valodām, vistālākajām pasaulēm. Mums viss ir no svara! Mēs esam ziņkārīgi kā puikas: tas rāda uz tālākās izaugsmes iespējamību. Mēs netaisāmies uz saraušanos, uz pieticību, mēs tik tagad pa īstam atklāsim pasauli. Iedami pretim visplašākajam pasaulsesamības kontekstam, mēs nemitīgi pārbaudīsim savu pašesamību − vai mēs gribam būt. ...

Magtimguli ir mūsu konteksta daļa, to meklēdams braucu gan uz Ašhabadu, gan uz teksnesi. Un Nora Kalna − jau sen pirms manis.

Bet jūs? Tie, kuri saprot tibetiski un rāpjas Himalaju nokalnēs, kuri uz Honkongu vai Taibeju stažēties ķīniešu zinības, kuri mācās no Spānijas čigāniem ģitāres spēli un basku zemē svin dīvaini pazīstamus Jāņus? Lielā „tautas staigāšana”, gan reizē ar daudz neērtībām un zudumiem, sola arī spēka avotus mums pašiem un mūsu valodai.

Ar gandarījumu lasījām Islandei veltīto JG numuru.

Taču īpaši gribas bildināt uz „eksperimentiem” pašus jaunākos dzejniekus, filologus, valodu zinātājus. Varbūt vērts atsūtīt savus atdzejošanas mēģinājumus uz Rakstnieku savienību − konsultācijai, izvērtēšanai? Varbūt sūtīt uz Rīgas redakcijām? Puslīdz droši, ka pār jūrām atnāks atbilde, viedoklis, padoms. Protams, kas to var solīt − vai publicēs? ... Šī lieta atkarīga no redakcijas iespējām un vērtējuma, no darba literārās kvalitātes, no oriģinālā nozīmīguma, no tulkotāja „dzirksts”, no tulkotāja politiskā „statusa”, viņa „programmas” attiecībā uz Latviju. Taču mūssaulē daudz kas, arī šis darāms darīšanas pēc, lai būtu brīnums, ko brīnīties.

Anonīms

PAR TULKOŠANU

Kardinālākā kļūda līdz šim ir bijusi tā, ka esam mēģinājuši svešajiem uzspiest savus „tautiskos ēdienus”, nerēķinoties ar svešā vēlmēm. Tā kāds Rīgas koris Āfrikā bija reprezentējis latviešu dziesmu ar „Put vējiņi”. Bet tiem, kas to klausījās, nebija nepieciešamās nogulsnes zemapziņā, kas nepieciešams dvēseliskai rezonancei. Citiem vārdiem, ne taisni tas, kas mums visvairāk pie sirds un ļoti patīk, tiks pareizi uztverts un akceptēts arī starp svešajiem. Virzas Straumēniem svešvalodās nebija nekādu panākumu (taisni iepriekš minētā iemesla dēļ), tāpat Skalbes pasakām vai Jaunsudrabiņa tēlojumiem. Tie visi ir tādi autori, kuŗu teksti lasāmi tikai latviešu valodā. Svešvalodās var tulkot tādus, kam mazāka latviskā specifika, bet kas skaŗ vairāk vispārcilvēciskas problēmas vai noskaņas. Būtu labi konsultēties pie tāda angļa, zviedra, vācieša vai cita (atkarībā no tā, kādā valodā tulkojums iecerēts), kas mūsu literatūru pazīst oriģinālvalodā. Ko viņš ieteiktu? Viņa uztvere, kaut individuāla, būs tuvāka angliskajai, zviedriskajai vai vāciskajai vispār, caurmērā, nekā mūsu pašu galvās labi domātā. Protams, daudz tādu cilvēku nav, kur šādu padomu varētu smelties. Taču reizē ar šo piemēru gribu uzsvērt principu, pēc kāda būtu tulkojamie darbi jāizvēlas: ne pēc pašu, bet to garšas, kam tie būtu domāti.

Protams, ja mums būtu kāds prozas rakstnieks reizē liela personība, šāda gudrošana atkristu, jo liela, lielumam ir savs suģestijas spēks, un tādam tulkotāji (no svešām tautām) paši seko. Diemžēl, mums nav tāda kalibra.

Personīgi domāju, ka nebūtu jāpārcenšas ar viduvēju darbiņu izlaišanu svešvalodās. Ar varu nekur netiksim. Mums derētu patiesībā otrāds process: tulkojumi no svešvalodām, kas galīgi ignorēti. Tas mūsu literātiem dotu labu skolu un paceltu mūsu rakstniecības līmeni vispār. Pēc uzplaukuma šī gadsimta pirmajos desmitos tas stipri slīdējis lejup. Un tie, kas šo uzplaukumu nesa un reprezentēja, visi bija tulkotāji arī. Toreiz mūsu literatūrai bija vārti plaši vaļā uz pasauli. Tagad, pašiem esot pasaulē, tie nobultēti ciet. Tas, ka saka, tagad jau katrs pats varot tos darbus lasīt svešās valodās, ir tukšs iegansts. Tādu lasītāju ir ļoti, ļoti maz, tik maz, ka tie nespēj celt kopējo līmeni. Šie darbi ir jātulko latviski. Personīgi, lai arī tas izklausās pavisam traki un apgrēcīgi, domāju, ka ir svarīgāk labus pasaules darbus tulkot latviski un, protams, arī izdot, nekā viduvējus pūlēties pārcelt svešvalodās.

Rīgā, 1984. g. janvārī

Astrīda B. Stahnke

AIZ ASPAZIJAS TULKOJUMIEM

Ar Aspaziju jāuzsāk mūsu modernās rakstniecības vēsture. Viņa bija šīs rakstniecības pirmais skaļais vārds, tās krāšņākais, individuālākais zieds! (J. Asars, ievada Aspazijas Raksti, Pēterburgā 1904. g.)

Vienas dvēseles dziesma ir visa Aspazijas dzeja. (V. Knoriņš, rakstā „Vienas dvēseles dziesma”, 1913. g.)

Aspazijas drāma mani atrada 1975. gadā, neilgi pēc tam, kad biju pabeigusi tulkot Raiņa Zelta zirgs. Raiņa dzejas liriskais burvīgums nebeidza riņķot manās asinīs, bet nevēlējos uzsākt tulkot jaunu darbu. Starp mani un Raiņa neaizsniedzamajiem ideāliem un pārpasaulīgumu jutu pārāk lielu atstatumu, un viņa precīzie dainu panti ar nelauztiem ritmiem bija ļoti grūti pārceļami modernā angļu valodā. Vārdi, diminutīvi, metaforas − visi sveši un angliski nedabīgi.

Bet tad satvēru Aspazijas drāmu. Tikai izlasīšanai. Par tulkošanu nebija ne domas, ne runas. Kāds pārsteigums, kāda dzīvība! Man bija it kā pēkšņi, skatoties caur spēcīgu teleskopu, būtu atklājusi zvaigžņu galaksijas un neparastu krāsu kaleidoskopu. Cik patiesi viņa izteica sievietes jūtas un ilgas! Cik droši viņa sauca pēc brīvības! Cik dziļi jutu viņas kliedzienus pēc taisnības un humānisma!

Laiks, ejot savā vienaldzīgajā ritmā, paņēma manus vecākus, un ar viņu nāvi jutu, ka sagrūst tilts starp pagātni un sevi. Ar šausmām apzinājos, ka nemanot mani valodas zinību svari bija nosvērušies par labu angļu valodai, jo tajā biju garīgi augusi un ikdienišķi dzīvojusi.

Tad manās rokās iekrita Zelta zirgs, un vēlāk Aspazijas raksti. Cik milzīga atbildība! Izdomāju visādus iemeslus, kāpēc nespēju tulkot, bet tomēr gribēju mēģināt.

1975. gadā − tas būtu 70 gadus pēc tam, kad Sidraba šķidrautu aizliedza Rīgā izrādīt un kad Aspazija ar Raini izbēga no Latvijas, sāku tulkot šo lugu angliski. Pirmais atdzejojums bija Gunas lūgšana Patiesības dievei:

You, mighty Truth, have called me here from lonely forest darkness
And bid me stand within the halo of your light.
Occasionally it happens that when the fated hour strikes,
Those who are weak, obscure and small come forth as heroes ...

Apstājos. Nobaidījos. Šis darbs bija nopietns, liels, vienreizējs, un es biju viena, nepilnīgi izglītota. Tūlīt, jau janvārī, pierakstījos universitātē, angļu literatūras fakultātē un sāku pelnīt kreditus maģistra grādam. Mana tēze: Aspazija and The Silver Veil. Tulkojums, analīze, biogrāfija. Mani profesori nespēja daudz līdzēt: „This is an unusual and strange topic”. Bet darbs pats gaismoja ceļu. Tulkoju ātri un intensīvi. Dažos mēnešos luga bija uz papīra.

Mājās uz galda blakus rozēm iesieta sarkanos vākos ar sidraba burtiem (dāvana sev par $6.50) atpūtās „grāmata” − Aspazija and The Silver Veil. Bet man tā likās sveša un tāla. Patstāvīga. Tikai daži akdēmiskie viesi pašķirstīja lapas ar tādu izteiksmi, kāda ir cilvēkiem, kad viņus konfrontē jaunpiedzimis bērns. Spriežot no ļaužu nogrupējumiem, bufetes galds bija daudz interesantāks radījums.

Lai kāda pavirša roka to nenotraipa, ieliku savu grāmatu plauktā aiz stikla durvīm starp Miltona Paradise Lost un Raiņa Uguns un nakts. Sapratu, ka es un mans darbs esam un vienmēr būsim ārzemnieki ar īpatnu akcentu, bet, dāmas un kungi, mēs dzīvojam tāpēc, ka mēs esam.

1979. gada oktobrī