PASAULES LĀPĪTĀJI

Eduards Freimanis. Kļūda. Romāns. Rīgā: Artava, 1993. 221 lp.

 

Jaunizdotais Eduarda Freimaņa romāns savā ziņā līdzīgs viņa darbam Draudzības pils, par kuŗu pirms pieciem gadiem publicēta mana recenzija JG. Draudzības pils, gan Kļūdas galvenais varonis ir savdabīgi ideālisti - pasaules lāpītāji, kas ne tikai sludina savu ideju, bet arī rosīgi darbojas tās īstenošanā.

Lielo polītisko pārmaiņu sākumā un labvēlīgā vērtējuma ietekmē Draudzības pili ieskaitīja emigrācijas literatūras izdodamo darbu galvgalā. Diemžēl dažādi apstākļi - arī Preses nama ieņemšana - kavēja grāmatas iznākšanu. Tā joprojām nav izdota. Izdevniecība Liesma pārgājusi uz peļņas darbu publicēšanu. Eduarda Freimaņa pasmagie romāni naudas pelnīšanai nav piemēroti.

Latvijā Freimaņa darbus, diemžēl, ne visai draudzīgi uzņēma arī kritika, gribas teikt - vērtēja netaisni. Protams, arī citi emigrācijas autori saņēmuši nepelnīti spēcīgas dunkas. To var izskaidrot gan ar ilgajos sašķeltības gados tapušām prāta atšķirībām, gan ar mūsu mazvērtības kompleksu, kas radies pēc komunisma uzpūstās pašvisgudrības sabrukuma, gan ar atsevišķu jaunu literātu - kritiķu cenšanos izcelt savu personu. Ar to es negribu teikt, ka Freimaņa un citu emigrācijas autoru darbos nav nekā kritizējama. Netaisnus vērtējumus saņem arī vietējie autori. Tas ir parasts notikums.

Diemžēl šķiet, ka Draudzības pils izdošanu apturēja tieši šāda citu Freimaņa darbu kritika.

Eduards Freimanis, kuŗu esmu labi iepazinis personīgi, ir savdabīgs talants, kuŗa darbos ir gan veiksmes, gan kritumi, bet viņa rakstnieka spējas ir neapšaubāmas. To atzinusi arī Latvijas rakstnieku savienība, uzņemot viņu savās rindās.

Romānā Kļūda attēlotais "sirmulis" Francis Vītenis, latviešu emigrants Kanādā, sešdesmit gadu vecumā, būdams vientuļš, savainots un saērcināts par dzīvi, nolemj uzsākt cīņu pret narkomāniju un cita veida izvirtībām un noziegumiem, uzskatīdams līdzšinējos likumus un drošības pasākumus par viegliem.

Viņam izdodas sapulcināt noziedzībās cietušos un viņu radus kopējā kustībā, kas beigās izvēršas par uzvarošu militāru apvērsumu. Kad nu Vītenim kā barga tribunāla priekšsēdim jāpārskata viegli tiesātas lietas un vienā dienā jāpiespriež vairāki nāves sodi, viņš pēkšņi sāk izjust, ka pieļauta kļūda, ka viņš vienkārši kļuvis par slepkavu.

Sižets tāpat kā Draudzības pilī manāmi fantastisks, bet rakstnieka iztēles spēja nodrošina reālistisku tēlojumu, lai lasītājs to uztvertu kā iespējamu īstenību.

Darbā manuprāt pats vērtīgākais ir psicholoģiskā analīze un Jorka viesnīcas padibeņu tēlojums. Analīze uzrāda revolūciju un citu sabiedrisku kustību veiksmju un kļūdu sakarības, mezglu punktus, alku un dziņu lomu pasaules noritēs. Tiem, kas mācīti pasauli uztvert marksistiski, tas ir, materiālistiski, Freimaņa pētošais vēstījums var likties nenopamatots, viegls, bet īstenībā tas ir trāpījums desmitniekā. Revolūcijas neizsauc materiālie apstākļi, bet gan uzmācīgu ideju apsēstie, kas savas idejas prot iepotēt daudziem.

Notikumos romānā labi redzam, ka dedzīgu ideju ātri īstenojot, tā neizbēgami tiek sagandēta ar vardarbību. Asa vēršanās pret noziedzniekiem pārvēršas par jaunu noziegumu rindu.

Lai gan Freimanis darbu patiešām pabeidz jau 1989. gadā Latvijā, kā atzīmēts grāmatā (gan ne pēc bēgšanas ar Adalberta Jenišeka lidmašīnu), tas skaŗ ļoti aktuālas Latvijas problēmas. Vai rietumvalstu pārstāvju prasības pēc nāves soda atcelšanas Latvijā ir pamatotas? Vai liberālisms pret noziedzniekiem nav sabiedrībai bīstams, ja tas pārsniedz zināmu robežu? Romānu lasot, tādi jautājumi rodas.

Notikumu tēlojumā ir daudz labi nostrādātu vietu. Piemēram, policijas nama spridzinātājam neiztur nervi, un viņš nonāk psichiatriskā slimnīcā. Lielāks realitātes spēks ir ainām no Jorka viesnīcas. Tās šķiet gūtas no tiešiem novērojumiem dzīvē, ir pārliecinošas un krāsainas.

Mazliet neticama liekas Vīteņa sasaistīšanās ar narkotikas tirgotāju Nereku laikā, kad viņš jau guvis panākumus pretliberālisma kustības veidošanā. Vēl vairāk pretrunīga šķiet narkotikas atdošana gļēvajai policijai, par kuŗu Vītenim nav ilūziju. Arī dzīvē tomēr gadās, ka karstgalvji rīkojas aplami, paklausa pēkšņiem impulsiem. Labi uzzīmēta revolucionāro kustību grūti uzminamā 'loģika', kas rada nejaušības iespaidu, savā ziņā vadoties no informācijas fantomu (atziņu, mītu, izjūtu) rotaļas gan sabiedrībā, gan atsevišķā cilvēkā.

Autoram var pārmest varoņu iecerēto posta darbu pavieglu īstenošanu. Spridzekļu sameklēšana nerada grūtības. No neliela sprāgstvielas daudzuma sabrūk augstceltne, lai gan, kā zināms no gadījuma Ņujorkā, tas nenotiek pat uzsprāgstot tonnīgam lādiņam.

Gribētos redzēt kā populāra pretnoziedzības kustība ietekmē noziedznieku pasauli. Vai viņi nobīstas? Smejas? Vai sāk pretdarbību? Atsevišķa sadursme ar Nereku vēl neko neizsaka.

Protams, literāra darba vērtētājam it kā nebūtu tiesību kritizēt autoru par neuzrakstīto, bet reizēm tieši tas tikpat negatīvi izjūtams kā pārāk daudz atkārtojumu.

Par Eduarda Freimaņa latviešu valodu var teikt tikai labu. Dzert rudeni kā sarūgušu pienu. - Kā sienāzis ar kāju viņa sirdi kutināja iedomība. - Telpas trešdaļu aizņēma naudas skapis pieauguša ziloņa lielumā. - Viņš smaidīja nepārtraukti kā ienācies tomāts. - Vēlā rudenī dienai vēl bija māmuļas mīlīgums. -

Protams, romānu autors nav tas labākais recenzētājs cita romānam, jo aizvien to kavē paša gaume un priekšstati. Mierina vienīgi apziņa, ka kritiķi, kas uzdodas par objektīviem vērtētājiem, tāpat ir savu priekšstatu iespaidoti, tikai to neapzinās.

Nobeigumā gribas izteikt pateicību apgādam Artava par grūto un brīžam nepateicīgo darbu šajā pārmaiņu laikā.

 

Jānis Mauliņš