Jaunā Gaita Nr. 21, 1959. gadā
JĀNIS TURBADS
ĶĒVES DĒLS KURBADS
PASAKAS FRAGMENTI
(2. turpinājums)
31
Vakarā ieradās Ņirga.
"Sveiks, sveicināts, " teica Kurbads, Ņirgu savā istabā saņemdams. "Sēdi, temp alu, dves prātīgu vārdu!"
"Tu esi apskaužamā stāvokli," teica Ņirga, alu cilādams.
"Nesaprotu - tautas dziesmas šķirot nemaz tik ietekmīgs amats nav."
"Tev pieeja pie cenzora."
"Jā, darba apstākļu dēļ."
Abi mirkli klusēja. Tad Ņirga atsāka.
"Man tev būtu ierosinājums."
"Nu?"
"Nokaut Fēliksu," teica mierīgi Ņirga, ik zilbi viegli uzsvērdams.
Kurbads mirkli bija gluži apmulsis, tad iesmējās.
"Neaizmirsti, ka man jau Melnais uz rēķina. Ja mani nokeŗ, tad nebūs izprieca. Bez tam tu aizmirsti - es neesmu jaundievos un nevēlos tajos būt."
"Vai tev neziņkāro, kas notiktu, ja tu to uzņemtos?"
"Ziņkāro. Bet kas ar to būs panākts?"
"Tauta ir pārliecībā, ka Fēlikss sajēdz lietu cēloņus, un tāpēc visi no viņa baidās. Reiz Fēlikss būtu laukā no apgrozības, jaundieviem ceļš būtu vaļā."
"Un kas notiktu ar Dieviņu, Krišiņu, Burtnieku?"
"Nu, kas nu notiktu - nekas! Viņi nebūtu tik iespaidīgi - tas viss."
"Hm," teica Kurbads.
"Kaušanai tev būs jālieto Okama nazis, ar to vienīgo var Fēliksu kaut."
"Hej, es nemaz neteicu, ka es ar mieru to darīt. Godīgi sakot, tas pilnīgi neiespējams. Diemžēl."
Ņirgas vaigs satumsa.
"Es negribēju tev to stāstīt - bet tu atceries trīs princeses?"
"Protams," Kurbads it dzīvi atsaucās.
"Vai tu viņas pēdējā laikā esi redzējis?"
"Viņu vairs nav," teica Ņirga jo drūmi.
"Kā - nav? Kā tā nav?"
"Jodi," teica Ņirga un aizkapa balsī stāstīja, kā jodi pie baltā kroga piestājuši, un ko ar tām princesēm darījuši"... līdz visas trīs bija bez dzīvības."
"O, tas ļoti nepatīkami," Kurbads izsaucās.
"Nepatīkami! Kurbad, vai tev zivs asinis dzīslās! Tev viņas jāatriebj!"
"Vai tu iedomājies, ka, man Fēliksu kaujot, princeses dzīvas kļūs?"
"Noziegums jāsoda," teica Ņirga ne sevišķi pārliecinoši.
"Jāsoda - jāatriebj -. Vardi, Ņirga, vārdi! Bet manis pēc - man Fēlikss pašam riebj. Nokaušu. Bet diezgan par to runāts. Nāc, apskaties manu darba istabu."
"Diemžēl, Kurbad, mani ārā gaida Dievadēls. Viņš negribēja nākt pa vārtiem iekšā, jo jods viņu pazīst kopš pagājušās reizes. Liels paldies, un ceru, ka pārdomāsi un pārnāksi jaundievos. Īpaši pēc nākamā varoņdarba - Fēliksa kaušanas - tu būtu visvēlamākais biedrs."
Kurbads iesmējās. "Dzīvo vien vesels ar saviem jaundieviem. Es Fēliksu kaut neapņemos jaundievu pēc."
"Vai tev personīgi iemesli?"
"Jā un nē. Tā pati ziņkārība. Es vēl nekad neesmu Fēliksu kāvis, un man ziņkāro. Hej, vai es tevi nevaru uzņemt savā biedrībā - Fēliksa kaušanas biedrībā!"
"Katrā laikā!" teica Ņirga. "Bet nu gan jāsteidzas. Sveiks!"
"Sveiks!"
Kurbads palika viens. Viņš pārdomāja savu turpmāko rīcību. Viņš labi apzinājās, ka Ņirga stāstu par princesēm un viņu nelabo galu jodu skavās bija izgudrojis no sākuma līdz galam, jo jodi ar sieviešiem nesagājās.... Bet viņam drusku kremta, ka Ņirga teica - viņš esot vīrs bez aknām. Kā nekā, viņš Melno bija kāvis kā nabagu. Un rītā Fēliksu !
Protams, cita lieta būs iet iekšā Fēliksa istabā, kur neviens, atskaitot cenzoru, nespeŗ kāju, skatīt Fēliksu vaigā un šķelt ar Okama asmeni, vērot asinis šķīstot, klausīt rīkli gārgstot. Fēlikss, kas zina visu lietu cēloņus, zinās ari savas nāves cēloni.
32
Ārpus vārtiem gaidīja Dievadēls. Ņirga pamāja ar galvu.
"Rītā Fēliksam gals."
"Lieliski", teica Dievadēls, "Kurbads būs jaundievos neatvietojams."
"Tu mani pārproti, dārgais," teica Ņirga.
"Es teicu, ka Kurbads nāvēs Fēliksu - ne to, ka viņš pārgājis jaundievos."
"Bet tad jau viņš jaundievībai netic!" Dievadēls bija gluži izmisis. "Un tu viņam uzticēji tik svarīgu uzdevumu!"
"Kāpēc nē?"
"Viņš taču jaundievībai netic!" Dievadēls nebija mierināms.
"Mīļais draugs, mums bīstami tikai tādi, kas šaubās. Kurbads jaundievībai netic nemaz. Ja viņš ir ar mieru mums kalpot - tas tikai par labu."
"Bet mums taču visi ir pārliecināti jaundievi!"
"Visi?" ironiski iesmējās Ņirga.
"Bet, kas gan varētu būt tik nekrietns un neticēt!"
"Par piemēru es," Ņirga smīnēja.
"Tu! Tu joko!" Dievadēls nesakarīgi mēģināja smieties. "Tu - kustības dibinātājs un principu veidotājs!"
"Nu, un tad? Es kalpoju tam, kam neticu. Kalpot, kam tic - kas tur par mākslu!"
"Es nedomāju, ka es vairs būšu kustības vadonis," teica Dievadēls. "Meklē sev citu skaļruni."
"Oho! Tad mana mazā atzīšanās tevi tik tālu satriekusi?"
"Es nevēlos, ka tu ar mani runā!" Dievadēls sažņaugtu balsi izgrūda. "Liekulis!" un, nežēlīgi piešus zirga sānos iežmiedzis, aizaulekšoja projām.
Ņirga sēri noskatījās viņam pakaļ, tad viegli uzsita bērim pa kaklu. "Jāsim nu, bērīt, drīzi būs nakts!"
33
Vakaram nākot, Kurbads pabaroja zirgu un sajozās gatavs bēgt.
Kaut ari viņš bija pārliecināts, ka Ņirgas stāsts bija tikai viņa ietekmēšanai stāstīts un visumā no gaisa grābts, viņš tomēr aizgāja uz sazināšanās centrāli.
"Man iemesls domāt, ka Usmas rajona dižjods Baltā Krogā. Lūdzu savienot!"
Šķībi sagriezies, jods negribīgi cēlās kājās, dabūja savienojumu un atkrita atpakaļ krēslā.
"Klausos," atbildēja viņā galā sievietes balss.
"Kas runā?" vaicāja Kurbads.
"Princese. Vecākā. Vai tu neesi Kurbads?"
Bet Kurbads neatbildēja, uzkāra klausuli. Viņš nebija itnemaz pārsteigts, mierīgiem soļiem atgriezās kantorī pie tautas dziesmām un atsāka darbu. Kad bija vēls vakars, viņš nogrieza kantorī uguni un pieklauvēja pie cenzora durvīm.
"Kas tur?" atsaucās nelaipna balss.
"Es, Kurbads. Man nācās strādāt vēlu, es eju uz dižjodu virtuvi pēc kafijas. Vai tu nevēlies tasi?"
Cenzors noņurdēja kaut ko nesaprotamu, bet slēdza durvis vaļā un stiepa ārā roku ar krūzi.
"Ar cukuru un pienu?" Kurbads prasīja.
"Nē, melnu," atteica cenzors, durvis plašāk atvērdams.
"Ko tu teici?" Kurbads vaicāja un paspēra soli uz priekšu.
"Melnu," teica cenzors un pavērsa seju augšup. Mirkli viņa baltajos acu ābolos iemirdzējās bailes; nākamā mirkli Kurbada delna triecās pret viņa kakla muskuļiem, un cenzors palika nemaņā guļot.
Kurbads piecēla ļimušo cenzoru un iemeta viņu gultā kā kartupeļu maisu.
"Man žēl, vecais," Kurbads teica, "ka man tev bija jākrauj pa kaklu, bet tev no tā nekas ļauns nenotiks. Pastaigāsi pāri dienas apkārt ar stīvu kaklu, pēc pāries."
Kurbads apstājās pie Fēliksa durvīm, uz kurām bija rakstīts lieliem burtiem:
FELIX QUI POTUIT RERUM COGNOSCERE CAUSAS
Cirta ar zobenu atslēgai, atvēra durvis. Ārā uz jumta sāka gaudot trauksme. Telpā neviena nebija, un telpas vidū uz galda stāvēja ērmots rīks ar melnu, nespožu veltni. Kurbads drošības pēc cirta rīkam ar Okama nazi; veltnis sāka griezties un rīks ķērkt Fēliksa balsī. Kurbadam izskrēja šermuļi caur kauliem, bet atkāpties nevarēja. Cirta vēlreiz ar nazi, un rīks nokrita no galda un apklusa.
Kurbads vēlreiz apmeta skatu apkārt. Trauksme turpināja gaudot. Kurbads skrēja ārā uz zirgu stalli. Ik solis viņam šķita mūžību gaŗš un stallis bezgala tāls. Nonāca stallī, leca kumeļā, sāka strauju jājienu pāri parādes laukumam, kur pulcējās trauksmes sauktie jodi. Taču neviens viņu neaizturēja, kaut viņš jāja gaŗām veselai jodu ierindai, jo jodi vēl nebija saņēmuši rīkojumus viņu apturēt, un dižjodi nevarēja rīkojumus dot, pirms visi jodi nebija sapulcējušies. Tā to prasīja reglaments.
Līdz vārtiem nojājis, cirta virvei, kas turēja pils tiltu, un pāraulekšoja pāri vēl krītošajam tiltam laukā mežā.
Jūdzi jājis, dzirdēja atskanam aiz sevis tālu, nejauku troksni. Jodi viņam bija uz pēdām.
34
Kurbads noslaucīja slapjos zirga sānus ar delnu un, drusku norūpējies, palaida zirgu ganos. Iešķīla guni un kāra slapjās drānas žāvēties. Atslīga sūnās un tīkami juta sasprindzināto augumu atslābstam. Ar gausu delnu aiztrieca odu un norausa skudru, gurušu skatu vērās liesmu atspogā lapotnē. Kā murgā viņa atmiņā vēl skanēja pērkona grāvieni, un liesmās atspīdēja zibeņu pātagas. Putnu balsis šķita kā jodu bara smilkstēšana, un, mirkli iedomājies, ka krīt akacī, Kurbads bailēs tvēra ar abām rokām zemi, bet sataustīja tikai ozola saknes. Spīlēja vaļā svinainos plakstus, raudzījās, kur kumeļš, ieraudzīja otrā gunskura pusē lauvu sildāmies. Roka neviļus noraustījās pēc zobena, bet tad Kurbads aptvērās:
"Lauva tu neesi," Kurbads nosēdās gunskura otrā pusē un vēroja viesi caur liesmām.
"Un kāpēc gan nē?" vaicāja viesis.
"Pirmkārt, mēs esam pārāk tālu ziemeļos, otrkārt, meža zvēri baidās no uguns."
Viesis ar abām ķetnām sāka skrūvēt nost galvu un no maskas apakšas iznira Ņirgas seja.
"Ņirga, tu!" iesaucās Kurbads.
"Nē," teica Ņirga, "mans mazais brālis. Dabīgi, ka es ! Un ko tu, āda, te dari?"
"Bet kā tu te tiki?" Kurbads nemaz neklausījās. "Es jāju, ko spēju, vairāk nekā cēlienu, un tu man tikpat kā priekšā. Bez tam iekritu purvā, no jodiem bēgot, žāvēju drānas. Ko tu te ērmojies saēstā lauvas ādā?"
"Pagaidi, pagaidi, pa kārtai! Tu saki, ka tu jāji vairāk nekā cēlienu. Krietni vien vairāk! Tu izjāji jūnijā, un tagad jau ir augusts."
"Tad tāpēc es tik noguris! Jei bogu, nāk miegs! Bet vai tev tā lauvas āda vajadzīga. Uzmet man kumeļam, lai nesaaukstējas!"
Ņirga uzmeta ādu kumeļam un atgriezās pie ugunskura.
"Nav jau lauvas āda," Ņirga skaidroja. "Krāsota, apcirpta jērādiņa."
"Bet ko tu tajā dari?"
"Kā, vai tad tu nezini, ka velns staigā apkārt kā rūkdams Lauva?"
"Es zināju gan, ka reglaments to paredz, bet nebiju domājis, ka to punktu kāds ņem nopietni."
"Tomēr," teica Ņirga, un, noķēris mušu, to viebdamies apēda.
"Ej, kāpēc to dari?" prasīja Kurbads.
"Ko, tu nezini, ka velns bada laikā mušas ēd!"
"Bet kas tad tagad par bada laikiem!"
Ņirga izvilka pulksteni. "Pēc reglamenta katra ceturtā diena septembrī, atskaitot piektdienas, ir bada laiks."
"Bet tagad taču augusts!"
"Treniņi," Ņirga nopūtās.
"Tu man nemaz neprasi, kā man izgāja ar Fēliksu. "
"Zinu visu," teica Ņirga. "Neaizmirsti, tas viss notika turpat vai pirms divi mēnešiem."
"O," teica Kurbads un vēra ciet acis, jo nebija kopš jūnija gulējis. "Hej," viņš atmodās uz mirkli, "es uzreiz zināju, ka tu melo."
"Kas? Ko?" Ņirga neizprata.
"Par princesēm. Es labi zināju, ka viņām nekas nekaiš."
"Ak tā," Ņirga iesmējās, "jā, tu esi viltīgs zellis."
Kurbads gribēja viņam pievienoties, bet nepaspēja, jo miegs uznāca kā mākonis.
35
No rīta Ņirga modināja Kurbadu.
"Celies, sliņķi, ko vēlies brokastīs?"
"Speķi ar olām," atņurdēja Kurbads un apgriezās uz otriem sāniem.
"Nav," teica Ņirga. "Prasi ko citu!"
"Putna pienu ar rozīnēm."
"Nav."
"Nu kas tad tev ir?"
"Cepts mošķis."
"Kas?"
"Cepts mošķis. Dikti garšīgs."
Uz iesma cepās dīvains radījums ar ķermeni Kurbada galvas lielumā un tikpat lielu galvu, tievām īsām kājām, visumā nelāga paskata. Bet smaržoja labi un ēdot izrādījās reti gards un sulīgs.
"Nu, Ņirga," teica Kurbads pilnu muti, "pastāsti, kas pa šo laiku noticies!"
"Nav laika," teica Ņirga. "Alūksnē viens karsti lūdzas, lai es viņa sievu paraujot. Un kas gan raus, ja es neraušu!"
"Bet es nekā nezinu!"
"Nu ko tad tu gribi zināt?"
"Nu par Fēliksu, un kas notika ar to jūsu revolūciju?"
"Ak, Fēliksu! Jā, aizmirsu, ka tu visu šito nezini. Dievadēls pēkšņā ilūziju sabrukumā nodeva visus kustības vadītājus jodiem. Sīkākos gariņus nožņaudza un iemeta purvā, viduvējos aizsūtīja veļos ar pazemes pastu, un dižgari un savdievi tika nopietni brīdināti, to skaitā ari es."
"Bet Fēlikss - Fēlikss, tu zini, bija tikai mašīna."
"Zinu, zinu - kas tad to nezina!"
"Tad kāpēc man bija jākauj Fēlikss?"
"Tas mums būtu bijis izdevīgs mirklis revolūcijai. Kamēr pie Krišiņa jukas, tikām mēs varētu pārņemt visus sazināšanās tīklus un zemīte būtu mūsu. Dievadēla neapdomīgā rīcība visu izjauca. Bet es viņam piedodu, jo viņš nezināja, ko dara."
"Man tur īsti ne silts, ne auksts," teica Kurbads, "bet man šķiet, ka tu nemaz par visu šo neesi satraukts."
"Kas man par bēdu," teica Ņirga. "Man iztika nodrošināta. Pat nežēlastības laikos varu ķert mušas un staigāt apkārt kā rūkdams lauva. Bet tev gan ir par ko drebēt."
"Kā tā?" teica Kurbads, manāmi uztraukts.
"Reglaments paredz, ka kādam jābūt vainīgam pie cenzora nāves. Fēliksa sadauzīšanu pilī noklusēja un pāris dienās uztaisīja jaunu. Bet cenzora nāvi nevarēja tā noslēpt."
"Ko!? Es cenzoram tikai drusku iesitu. Kur tad viņam tik vārīgs kakls!"
"Ne jau no tā viņš mira! Cenzors dabūja sirdstrieku, Fēliksu sasistu ieraudzīdams. Un reglaments paredz, ka kāds pie tā vainīgs. Proti, tu!"
Kurbads mēģināja ko sacīt protestā, bet atjēdzās, ka tam nebūtu lielas jēgas.
"Nu, un?" viņš, mirkli klusējis, vaicāja, mošķa cisku sūkādams. Mošķis bija makten gards.
"Krišiņš izsolīja bleķa medāli ar rozā lentu tam jodam, kas tevi nogādās pie Krišiņa - dzīvu vai mirušu. Bet nu gan man jāiet projām. Tā sieva, kas man Alūksnē jāparauj, nav nemaz tik slikta!"
Ņirga uzskrūvēja lauvas galvu un pazuda krūmos.
Baltiņš iezviedzās krūmos un, atnācis, piebakstīja ar purnu Kurbadam, kas sēdēja it domīgs.
Kurbads piecēlās.
"Jāsim, Baltiņ!"
38
Laukā gaudoja ziemelis, skala uguns raustījās vējā, kas lauzās caur aizšauto un lupatām aizbāzto lūku.
"Aijā, žūžū," dziedāja meitene pelēkās skrandās, "aijā."
Pa dzidrai asarai noritēja pār abiem vaigiem, atstājot pēdas ne sevišķi tīrajā sejā.
Laukā atšķindēja pieši, nosprausloja kumeļš, puisis spilgtbaltā tērpā pildīja durvju stenderes.
"Labvakar, Dievspalīdz! Vai te jodu nav?"
"Labvakar, kuš ciemiņ, neuzmodini bērnu, pamāte mani rās! Kāpēc prasi par jodiem?"
"Jodi man uz pēdām - viņiem dos niķeļa medāli ar rozā lentu, ja mani noķers."
"Jodu te nav - toties ir pamāte un īstā meita. Ej istabā, ļaujies no abām saņemties!"
"Man īstā meita bijusi, nebijusi. Nāc līdzi istabā!"
"Tā nerunā! Izdzirdēs pamāte, man nebūs viegli."
Istabā gājušu, Kurbadu apsveica māte ir meita, vēlēja sēst pie galda mieloties, dēkas stāstīt, tad doties pie miera. Mātes meita bija balta vaiga un stalta auguma, bet seklām govs acīm, kuŗas uzskatot, Kurbadam kļuva sāji ap dūšu. Pie miera dodoties, mātes meita Kurbadu uzlūkoja jo vēlīgi, bet Kurbadam ne prātā nenāca iet ciemos pie mātes meitas. Nogaidīja, līdz māte ar meitu šņāca vienādu šņākšanu, un basām kājām aizzagās līdz pameitas kaktam.
Piegāja pie salmu paklāja, un, notupies, viegli aizkāra plecu, no kuŗa bija noslīdējis skrandainais krekls.
Meitene sarāvās kā dzelta, pusuztrūkās sēdus, segai un kreklam no nelielajām, stingrajām krūtīm noslīdot, un mirkli vērās Kurbadā tramdīta zvērēna acīm. Tad atvieglota nopūtās.
"Tu, Kurbad," viņa bezmaz nedzirdami sacīja un viegli aizkāra Kurbada vaigu.
"No kā tu trūkies?" Kurbads čukstot vaicāja.
"Es domāju, ka tas lietuvēns vai bajāra dēls. Es bajāra dēlu nevaru ciest. Apsoli man, ka tu arī bajāra dēlu nīsti!"
"Bet es bajāra dēlu nepazīstu," pretojās Kurbads.
"Apsoli!"
"Nu labi, labi, apsolu!"
Meitene apvija lokanas rokas Kurbadam ap kaklu un novilka viņu sev blakus uz salmu paklāja. Kurbads gribēja ko sacīt, bet meitene viņu atturēja, viegli uzspiezdama pirkstus Kurbada lūpām.
. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . .
Ārā gaudoja ziemelis un kauca vilks līdz pat agrai rīta gaismai.
39
Izjājis no sētas, kur bija saticis bārenīti, Kurbads vicināja cepuri pret apvārsni, jo saule bija skaista, druva zaļa un zāle puķu un ziedu pilna. Rasa mirgoja saulē, kas bija ļoti savādi, jo cauru nakti bija pūtis ziemelis.
Uz lielceļa uzjājot, satika brašu puisi rudā kumeļā:
"Hei, hei!" sauca puisis.
"Labs rīts!" atkliedza Kurbads. "Mani sauc par Kurbadu. Kas tev vārdā?"
"Visi mani sauc par bajāra dēlu. Vai tu tālā ceļā?"
"Tālā. Nezinu, kurp jāju - un tas ir dikti tāls ceļš."
"Visai tāls," piekrita bajāra dēls. "Lai Dieviņš palīdz!"
"Tencinu! Un kurp tu labu jādams?"
"Pie bārenītes. Bet tu jau nepazīsti."
"Nē," teica Kurbads. "Lai Dieviņš palīdz!"
Projām jājot, Kurbads atcerējās, ka bija bārenītei solījies bajāra dēlu nīst, bet, satiekot to, savukārt bija galīgi aizmirsis.
40
Vai būs jāti, vai nejāti, vai palikti sētiņā? - Sētiņā? Kādā sētiņā? Bez tam, kur būs jāti? Ech, jās tik, kurp pagadās, gan jau kautkur tiks. Un ja netiks - netiks: eta ņe palaidņiba - eta ļiktens ! Un Tempus.
Kurbads uzplikšķināja Baltiņam uz kakla un jāja tālāk. Par jodiem viņš bija tā pa pusei aizmirsis.
41
Jāja dienu, jāja nakti, uzjāj vienu augstu kalnu. Iztek trīs tēva dēli, atlocītām biksēm, alus kanna rociņāi. Liek Kurbadam ēsti, liek Kurbadam dzerti, liek apkārt skatīties. Kurbads gan ēda, gan dzēra; beidzot paskatījās drusku arī apkārt. Ieraudzīja svešu sievišķi pašā galda galiņā. No tā Kurbadam ne silts, ne auksts. Viņš neliekas ne traucēties - paēd, padzeŗ, pasaka paldies, dodas tālāk ceļā.
Irbīt gule celmalāi, baidas viņa kumeliņa. Jo kumeļš ir simbols, kam sijātas auzas tautu meita dod. Un zīda pušķi zemi slauka. Tumšā naktī un zaļā zālē laukā laidu kumeliņu - nu tavāi rociņāi manis labis kumeliņis.
Tide knigaš marij muro türlö seman sabaktame: ik jük dene, šuko jük denat muraktaš jöršan ašten bozaltan. Tide kniga školašto, joča pörtaštö tunuktašo, ončašalan polaš šaže manan aštame.
Pa taisnu ceļu nekur nevar tikt - it īpaši ne pie Māras. Apkārt muižu, apkārt muižu!
Taisišu tiltu pār plašu jūru, ka var ik vakaru.
Kur bijis, kur nebijis - ceļā uzradās jods.
"Kurp jāsi?" teica jods. "Bet, never mind, es tevi tā kā tā kaušu."
"Pie Māras," teica Kurbads. "Bet tu mani nekausi - es kaušu tevi."
"Kāp zemē, pūt klajumu," teica jods ar visām trim galvām uzreiz.
"Pūt tu papriekšu -"
Jods pūta un nopūta pusversti. Tad pūta Kurbads un nopūta veselu versti. Tiešām bija riebīgi skatīties. Bet neviens jau neskatījās.
Cirta ar zobenu, nocirta jodam vienu galvu. Atauga divas, kā parasts. Cirta un nocirta visas četras. Atstāja jodu vilkiem un citiem jodiem par barību un jāja tālāk.
Kurbads vairs neatcerējās, cik ilgi viņš bija jājis. Pēdējais, ko viņš atcerējās, bija, ka viņš bija izjājis no bārenītes sētas, un nebija zinājis, kurp jāt. Viņš jāja pie Māras.... Un Kurbadam atkal izskrēja karstums caur kauliem, tikai šoreiz tas vairs nelikās dīvains, jo tagad viņš to labi pazina. Viņš pēkšņi nožēloja, ka nebija jodam pirms miršanas ceļu pie Māras paprasījis.
Viņš pēkšņi apzinājās, ka ir ļoti noguris, un apturēja baltiņu. Paveda drusku no ceļa nost krūmājā un palaida ganos. Pats sameklēja akmeni, apsedza ar Maijiņas lakatu un laidās garšļaukus ar akmeni pagalvī.
"Saki, akmen," viņš čukstēja, "kā tikšu pie Māras?"
"Tik uz priekšu, tik uz priekšu," teica akmens.... Bet bīsties Jaugas."....
Baltiņš iezviedzās.
Akmens klusēja un neatbildēja, jo akmeņi jau nerunā.
43
Kurbads jāja, jāja, trejdeviņas diennaktis. Būtu apstājies ātrāk, bet Baltiņam bija uznākusi skrejamā kaite no lielas zāles ēšanas, un viņš nerimās skriet līdz divdesmit septītās dienas vakaram.
Divdesmit septītās dienas vakarā (apmēram pulksten sešos pēc pusdienas - bet tas nav svarīgi) Kurbads izbadējies un necilvēcīgi noguris noslīdēja no Baltiņa. Noķēra zābakos pāris vēžus un pusapvārītus aprija. Atgūlās zālē un skatījās vakara debesis. Tad satrūkās, kā satrūkstas cilvēki, kas negaidot sevi atrod pazīstamā apkaimē. Viņš bija atgriezies pie tā paša akmens, kam viņš divdesmit septiņas dienas atpakaļ bija ceļu prasījis.
Kurbads piecēlās un uzplikšināja Baltiņam uz kakla. "Ei,".... viņš pārmetoši sacīja, "akmens teica, ka tu zinot ceļu pie Māras."
Baltiņš nobubinājās, piegrieza pakaļgalu akmenim un nospēra to no lielas alas, Kurbads zināja, ka alās jākrīt, un tāpēc bez lielas gudrošanas paņēma Baltiņu pie pavada un krita iekšā. Akmens vēl nobļāva pakaļ:
"Bīsties Jaugas, Ķēves dēls!"
Krita, krita, kamēr Kurbadam kļuva garlaicīgi. Viņš izdarīja visus rīta vingrojumus, izskaitīja līdz desmit un tad sāka domāt visādas domas. Bija iespējams, ka šī viņa krišana viņu varētu ienest vēl dziļāk mītos vai arī pavisam iznest no mītiem laukā. Uz mirkli viņam pat saradās bailes, ka neiekrīt veļos, bet šīs iedomas viņš ātri un nežēlīgi apspieda. Tāpat vēlēšanos būt atpakaļ mājās pie mātes un Maijiņas viņš likvidēja un nosprieda, ka viss, kas dzīvē nokrīt, nokrīt.
Pēkšņi Kurbads ieraudzīja uz alas sienas uzrakstu:
TĀLĀK KRIST
POLICEJISKI STINGRI
NEATĻAUTS
Kurbads tūdaļ pārtrauca krist, bet Baltiņš, lasīt nemācēdams, krita tālāk un pazuda no skata. Kurbads apskatījās visapkārt un atrada dikti parocīgu zvana auklu no izkaltētas aitas zarnas. Viņš parāva auklu, un alas sienā atvērās milzīga mute, kas izbāza mēli, uz kuŗas sēdēja kā uz tepiķa, sakrustojis kājas, ierēdnis.
"Ja tavs vārds ir Alise, tad krīti atpakaļ," teica ierēdnis. "Tu esi nepareizā stāstā."
"Mans vārds nav Alise," teica Kurbads. "Bet kā tevi sauc, un ko tu te dari?"
"Esmu Anonims, un dzejnieks pēc dabas. Es sargu, aizkavēju, frustrēju, sprostoju, atturu un apturu, kā ari novēršu."
"Vai to visu nebūtu vieglāk pie ieejas darīt?"
"Pie ieejas ziemā salst," teica Anonims. "Bet vai tev ir līdz iekrišanas raksts?"
"Nē."
"Sorry. Bet tad tev jākrīt atpakaļ. Reglaments."
"Atpakaļ krist nav iespējams, jo tas ir pret fizikas likumiem. Un fiziku vajag mīlēt. Bez tam es esmu varonis. "
"Nu, nu, " Anonims bija ar mieru klausīties.
"Jodu nokāvu."
"Phe," Anonims saviebās, ne sevišķi ietekmēts. "Vai mēles izgriezi un paņēmi līdz?"
"Nē," teica Kurbads. "Nokautam jodam mēli griezt laukā ir pret Ženēvas nolīgumu. Kā tev pašam patiktu, ja tev pēc nāves kautko grieztu nost?"
"Pēc nāves man ir vienalga, ko man griež nost," teica Anonims. "Nu, es tevi gaŗām laist nevaru. Bet ja nu tev tieši gadītos pie rokas kortelītis sīvā, es būtu ar mieru paskatīties uz otru pusi, kamēr tu slepšus nokrīti garām."
Kurbadam tieši gadījās pie rokas kortelītis sīvā. Anonims pavērsās nost, un Kurbads krita tālāk.
Nokritis zemē, Kurbads atrada Baltiņu gauži sadauzījušos, kas bija gluži saprotami, jo lielāki dzīvnieki krītot sasitas vairāk nekā mazi. Kurbads paspēra pāris soļus biezajā melnajā zālē, un no lielā noguruma un straujās krišanas noģība.
Kurbads pamodās, notrieca mošķi no segas un mirkli gulēja, raugoties ārā pa logu. Logs bija jo savāda veida, un Kurbads kādu laiku nevarēja atcerēties, ko īsti logs vigam atgādina. Tad atjēdzās un bezmaz nosarka.
Aplaižot tālāk skatu apkārt, viņš redzēja, ka durvis bija veidotas pēc tā paša parauga un krāsns mute lai; viņš mirkli apsvēra, vai to īsti vairs par muti var saukt, bet nosprieda, ka, kaut gan tas gluži precīzi nav, zināma līdzība ir saskatāma bez lielām grūtībām.
No gultas izlecis, viņš nocēla savas drānas no vadža .... un, ātri saģērbies, izgāja pa durvīm.
. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . .
Istabā satika Māru.
"Kā gulēji, Kurbad?" vaicāja Māra un nosarka kā jauna meita. "Es uztaisīju tev gultu."
"Tu esi ļoti laba, Māra," tencināja Kurbads. "Gulēju lieliski."
"Ko vēlies brokastīs?" vaicāja Māra.
"Kas tev labs namā?" vaicāja Kurbads, Māru ar patiku no galvas līdz kājām noskatīdams.
Māra nosauca dažus ēdienus, ko viņa bija paradusi ēst brokastīs. Pāris no tiem Kurbadam izlikās gluži nepieņemami, bet Māra apliecināja, ka esot ļoti garšīgi. Kurbads neļāvās pārliecināties un brokastoja jo vecmodīgi ar auzu pārslu biezputru. Māra, kas ari vēl nebija brokastis ēdusi, nelikās traucēties un mielojās gardi gar lietām, ko Kurbads par ēdamām neatzina.
Pēc brokastīm Kurbads palīdzēja Mārai nokopt traukus, kas Mārai izlikās jocīgi un pārāk amerikāniski, taču viņa to atļāva.
"Cik tev daiļš raksts uz piedurknēm, " Kurbads sacīja, slaukot šķīvi.
"Pati rakstīju," teica Māra un atkal nosarka.
Mārai šķīvi no ziepjainā ūdens laukā ceļot, un Kurbadam pēc jauna šķīvja sniedzoties, abi itkā neviļus saskrējās. Kurbads, mēģinot Māru noturēt līdzsvarā, aptvēra viņu ap vidu, bet Mārai paslīdēja kāja un abi nokrita zemē, viens otram klāt turēdamies. Šķīvis, kā par brīnumu, nesaplīsa, krītot starp abu ķermeņiem iespīlēts.
Kurbads mēģināja pirmais celties kājās, bet Māra neatlaida savas rokas no Kurbada vidukļa. Kurbads ieskatījās Mārai dziļi acīs, un Māra skatījās tieši pretī, acis nenolaizdama. Tad Kurbads izvilka šķīvi, kas vēl joprojām bija starp viņiem, un svieda to pret sienu.
Šķīvis saplīsa divdesmit septiņos gabalos, bet ne Kurbads, ne Māra to nedzirdēja.
46
No vienas domas Kurbads nekā nevarēja tikt vaļā. Jodi viņam vēl joprojām bija uz pēdām. Viņš pieņēma, ka jodi tunelim nevar tikt cauri bez Māras ziņas. Bet, ja jodi uzzinātu, ka viņš te mīt, viņi varētu gaidīt pie tuneļa mutes un pārspēkā viņu pārsteigt. Jo ilgāk Kurbads tā domāja, jo lielākas auga viņa bailes. Viņam šķita, ka Māra ir projām jau veselu mūžību, nenāks atpakaļ no zalkšu barošanas, un atstās viņu uz mūžu mūžiem ieslēgtu alā ar kaucošiem jodiem pie izejas.
Kad Māra atgriezās no rīta darbiem svaiga un pietvīkusi, Kurbads steidzās viņai pretim un satvēra viņu it vārīgi, itkā neticēdams, ka vairs nav viens.
Māra ieskatījās norūpējusies Kurbadam sejā: "Kas tev kaiš, Kurbad? Vai neesi ko nelabu ieēdis?"
"Man jodi pakaļ" Kurbads čukstēja un slēpa seju Māras viduklī.
"Tu te vari palikt, cik ilgi vēlies. Tu man vari palīdzēt manus bērnus barot un zāli pļaut. "
. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . .
Bet Kurbads neklausījās. "Ļauj man projām," viņš lūdzās. "Man ir bailes no jodiem. Tas tāpēc, ka viņi man netiek klāt."
"Kur tu esi jocīgs," Māra brīnījās. . "Citiem bailes, ja jodi tiem var tikt klāt."
"Ļauj man iet projām," Kurbads nerima, "lai varu jodiem cauri cirsties."
"Kā tu vēlies," teica Māra vīlusies...
Tā, nepilnu dienu pie Māras pavadījis, Kurbads bija atkal ceļā, un viņi abi ar Baltiņu rūpīgi stūmās cauri sārtajam tunelim, kas viņiem priekšā vērās vaļā, un aiz viņiem atkal aizvērās.
47
Tunelim izbeidzoties, Kurbadam spilgtajā saules gaismā apžilba acis, un viņš, jodus virsū klūpam gaidīdams, akli izmisumā cirtās ar zobenu visapkārt, līdz acis pierada pie gaismas, un viņš pārsteigts redzēja, ka neviena joda tuvumā nav. Par to Kurbads jutās nedaudz vīlies, jo bija sagatavojies lielam un varonīgam kautiņam. Arī Baltiņš stāvēja un gluži ērmotām acīm skatījās viņa zobena vicināšanā.
Apkaunējies par tādu niknu bezmērķa vicināšanos, Kurbads iegrūda zobenu atpakaļ makstī un jāja projām.
Jāja līdz pat vakaram. Vakarā nonāca tādā kā meža malā. Baltiņš nosprauslojās, apstājās un negāja tālāk. Kurbads nolēca zemē un mēģināja iet uz priekšu, tad izgrūda sulīgu lāstu.
"Te kāds vēl sprandu var nolauzt," viņš sacīja.
Sēdēja un gudroja. Bet ziņkārība par to, kas varētu būt tur, kur grūti tikt klāt, ņēma virsroku. Palaida Baltiņu ganos, pieteica, lai ir uzmanīgs, ... un gāja uz priekšu, uz meža pusi. Gāja kā pa rakumiem, krizdams pāri par auguma dziļuma grāvjos, pīdamies stiepļu žogos. Stieples bija savādas, atskabargainas, ķērās drēbēs un skrāpēja ādu līdz asinīm. Laiku pa laikam gaisā atmirdzēja spoža liesma, kuras gaismā Kurbads visapkārt sev redzēja stieplēm nostieptus, grāvjiem izrakātus laukus. Noskatījis, kur lauks beidzas un mežs sākas, devās turp.
Pēc ilgas kaušanās ar stieplēm, Kurbads tuvojās meža malai.
"Stāt! Kas nāk?" spēja balss atskanēja iz meža. Kurbads, kaut ne no bailīgajiem, neviļus sarāvās, jo bija domājis sevi vienu esam.
"Kurbads, Ķēves dēls," attapies atsaucās. "Ja esi jods, nāc laukā, lai tev apgriežu sprandu; ja vīrs, dod vārdu!"
"Vārda man nav," teica saucējs. "Ja tu par visu vari mani kautkā gribi saukt, tad sauc par Otru. Paroli!"
"Ko?"
"Paroli! Bez paroles šaušu!"
"Beidz ērmoties, " teica Kurbads. "Labāk pastāsti, kāpēc tas lauks tā izrakņāts un tie vadiņi tā šķērsām sastiepti. Kaklu vēl tā var nolauzt."
"Vai var?" nopriecājās Otrs. "Tad ir labi. Mēs īsti nezinājām, kā visa tā padarīšana jāiekārto. Kā nekā neesam profesionāli."
"Nezinu, par ko tu te runā, bet vai mums visu nakti te jāstāv?"
"Nē," atzina Otrs. "Bet, pagaidi, tu esi mans kaŗa gūsteknis, tev jāiet man pa priekšu stobra galā ar paceltām rokām."
"Kas vēl nebūs! Un ja nu tev tā pagale sprūk vaļā?"
"Nebaidies, nav lādēta. Reglaments neatļauj bezvārda mītiem munīciju - citādi būtu pārāk sarežģīta papīru vešana - nekad nezinātu, kas ko nošāvis."
Abi izgāja no meža mazā meža pļavā, kur kurējās tāds kā skautisks ugunskurs. Tuvojoties ugunskuram, varēja dzirdēt atskanam seno latvju kareivju dziesmu:
"Es kapā gulēdams,
Pidirallā, pidirallā,
Špļau griestos svilpēdams,
Pidiridiridi rallā."
48
"Un tā nu mēs te dzīvojam," nobeidza Vecais Seržants. Izklapēja pīpi gunskurā, iespēra pagalei. Ugunskurs uzdzirksteļoja, mezdams rēgu gaismu pār kareivju bezizteiksmes sejām.
"Bez sieviešiem?" Kurbads brīnījās.
Vecais Seržants - tas viņam bija vienīgais vārds, uz kuŗu viņš klausīja - viņam esot bijis cits vārds, bet to esot aizmirsis - atsāka drusku īgni, itkā Kurbads tīšām muļķīgus jautājumus prasītu:
"Par latviešu sieviešiem tu labāk nerunā. Tās meitas," Vecais Seržants slaidi nospļāvās ugunī (spļāviens nočūkstēja), "pie letiņu zoļuka nenāks. Mēs viņām par prastiem. Mēs tikai cīnāmies, sviedrus un asinis lejam, smiltis un svinu rijam, un mūža beigas nabagmājā pavadām. Turpretim mūsu zeltenes dzīvo pa māju un nospriež, ka mēs pārāk izlaidušies un ne diezgan dvēselīgi, vai ko vēl nē. Un tā viņas mūs sūta pie velna un dvēselīgi saguļ gan ar draņķa teitoņem, gan ar utainiem. Ko tas līdz, ka mēs šos sitam, ja mūsu meičas viņiem bērnus auklē. Labi, ka Amerika aiz okeāna - citādi viņas vēl tos ērmus lai par brūtgāniem sauktu 'okē bēbi, haudu jūdu'" un Vecais Seržants atkal slaiki nospļāvās ugunī. Spļāviens nočūkstēja.
"Bet es nedrīkstu uztraukties, vai arī man vecā rēta sāk plēst. Kas ir ar tēju, vai nav vēl gatava?"
Jauns kareivis nocēla tējas kannu no uguns un pavērās iekšā. "Bezmaz," viņš sacīja un uzkāra tējas kannu atpakaļ uz uguns.
"Te ir lielisks piemērs, kā darbojas mūsu apgāde," sūdzējās Vēcais Seržants. "Mēs pieprasījām trīsdesmit litru Rīgas Dzidrā, bet mums atsūtīja četrdesmit septiņas paciņas Ķīnas tējas, izsmiekla pēc. Pagājšnedēl pasūtinājām nepareiza lieluma munīciju un statistus Zoļķa rotas kaujai. Atnāca atbilde - lai improvizējot, statisti streikojot. Un patronas pienāca vakar - pareizā lielumā. Tā vēl kādu var nošaut!"
Kad laiks bija doties pie miera, pat sardze atstāja savus posteņus un devās teltīs gulēt. Kurbads par to ieminējās Vecajam Seržantam, bet tas tikai paraustīja plecus:
"Kas gan mums vairs ļauns var notikt?" viņš rūgti iesmējās.
Nākamā rītā, kad Kurbads pamodās, visi bija jau projām treniņos. Vecais Seržants tikko kā beidza rakstīt raportu.
"Vai gribi brokastis?" viņš prasīja. "Tēja ar sausiņiem. "
Kurbads pamāja ar galvu, saģērbās. Apsēdies uz tukšas patronu kastes, padzēra un ieēda.
"Paldies par maltīti," teica Kurbads. "Man laiks ceļā. "
"Hej, kur tu iesi, " nobļāvās Vecais Seržants, Kurbadam sākot iet.
"Man zirgs ierakumu viņā malā, " skaidroja Kurbads.
"Tur tu nevari tikt," teica Vecais Seržants. "Zēni tur šorīt izlika mīnas."
"Bet kā lai es tieku pie Baltiņa?"
"Ar līkumu. Es parādīšu ceļu. Man tā kā tā uz to pusi jāiet."
Kad Vecais Seržants pabeidza ņemties gar papīriem, bija tuvu dienvidum. Beidzot abi viņi devās ceļā, augšā kalnā, gar kapsētu. Seržants ar pīpes kātu norādīja uz sevišķi nolaistu kapu stūri: "Tie mūsējie. Katru kapu pazīstu." Apstājās, apsēdās uz zemās kapu sētas un pārcēla kājas viņā pusē.
"Kas tai kapā?" Kurbads prasīja, uz galīgi aizaugušu kapu rādīdams.
"Zemnieks. Kaugurmuižas nemieros. Dzīvoja kā suns, mira kā virs."
"Un tajā?"
"Jauns puika. Paņēma tēva bisi, gāja krievu tankiem pretī. Sievieši atrada lielceļa malā, asiņu peļķē."
"Bet tie nebija nekādi īpaši varoņi. Vai te varoņu kapu nav - .... - ek mums tak daudz varoņu!"
"Nē," teica Vecais Seržants. "Mums varoņu kapu nav."
"Un kas šai kapā?"
"Tas manējais," teica Vecais Seržants un pazuda.
49
Kurbads bija norūpējies, vai varēs atrast Baltiņu, jo Vecais Seržants nebija tālāk ceļa parādījis. Un bez Baltiņa būtu jāiet kājām. Kurbads cēlās, sāka iet, drīz nonāca krustcelēs, nogriezās uz Jaugas pusi, jo šķita Baltiņu pa kreisi roki aiz sila atstājis. Bet bija diendusa, un piesitās vadātājs. Cik gāja, atgriezās atpakaļ pie kapsētas. Kurbads izmēģinājās lietuvēna krustu, asins vārdus, mēŗa apturamos un teļu treknu padarīšanas vārdus, bet netika projām. Kad vadātājs beidzot atsitās, saule jau svērās launagā. Kurbads gribēja par tādām nekārtībām sūdzēties Krišiņam, jo vadātājam pēc reglamenta jāatsitas ne vēlāk kā pulksten četrpadsmitos, bet atcerējās, ka režims vēl joprojām pret viņu naidīgi noskaņots un nopūties sāka iet uz Jaugas pusi.
Ceļš uz Jaugu septiņas jūdzes caur priežu mežu, ar sausiem bezzāles klajumiem pa starpām. Kurbadam ejot, smiltis smēlās Dievadēla dotajos zābakos, skujas bira cepures caunādā. Pūtin pūta melnais mednis, vai viņš pūta vai nepūta, mūžam manis neredzēs sausas egles galiņā. Saule slīga vakarā neparasti ātri, un Kurbads vēl nebija no meža laukā, kad bija jau satumsis. Mēness, izlikdamies par sirotāju draugu un kaķu bāriņu aizstāvi, skopi gaismoja ceļu ar ķēķa lampiņu gar Jaugas pilskalnu.
Kurbads, Kēves dēls, apkārt kalnu gāja, kalniņā uzkāpa. Ieraudzīja Veļu māti smiltis sijājam.
"Ne šodien, " Kurbads sacīja, "man papriekšu Baltiņš jāatrod."
"Šodien," sacīja Veļu māte, sieta dibenā palikušus akmeņus izbērdama, un jaunu sietu piesmeldama.
"Bet," Kurbads sacīja, "Tempus dotais stāvs vēl labu labais, nedz Dievam dienu trūkst, nedz saimniekam darba."
"It kā nu tu būtu lielais strādātājs, no saimnieka darba gribētājs."
"Līdz šim sevi veidoju, nu laiks strādāt, ne smiltīs dusēt."
"Kas tev liek domāt, ka tu smiltīs dusēsi. Ērms tāds, runā kā Pietuka Krustiņš - smiltīs dusēt! Lielais tautietis atradies! Nu kusties, vairs tikai trīs nedēļas līdz Dievainēm, un tev tai laikā jāiemācās visa veļu padarīšana, ja negribi pa svētkiem mājās sēdēt, kamēr citi ēd kā negauši."
"Tad vismaz ļauj kā vīram, jodus kaujot, vai pret režīmu cīnoties." Bet Kurbads pēkšņi atcerējās, ka viņš ir Jaugā, un nobijās. Zobens izšļuka no Kurbada rokām, un smiltis kā linsēklas izšķīda zem viņa kājām.
"Nebaidies, Kurbad," čukstēja Veļu māte, "kraukļiem tevi neatstāšu." Savicināja villaini, sacēla virpuli, apsedza Kurbadu ar smilšu kalnu. Zobena rokturis palika ārā, rādot uz zvaigznēm.
51
Kurbadu kāda roka raustīja aiz pleca.
"Celies augšā, drīz svīdīs gaisma."
"Kāda velna pēc tik necilvēcīgi agri?"
"Necilvēcīgi agri, ha, tas ir labi sacīts," modinātājs smējās. "Tiešām labi sacīts. Pagāns, tu pat veļos māki jokot. Vairums kļūst tādi nopietni un nobijušies."
"Pareizi, biju galīgi aizmirsis. Bet kā tas nākas, ka tu mani cel tik agri? Es biju domājis, ka veļiem nekas liels nav jādara."
"Vēlāk nav tik traki. Tikai pirmās pāris nedēļas, kamēr saved papīrus kārtībā, visādas apliecības. Tāpat jānokārto apmešanās un personīgie piederumi."
Kurbads gurdeni piecēlās kājās. Nopurināja smiltis, paņēma zobenu, sekoja modinātājam. Tuvāk ieskatoties, viņš redzēja, ka modinātājs bija tikai tumša ēna.
Kā uzminējis Kurbada domas, velis izskaidroja. "Es vēl veļu starpā esmu jauns, tādēļ esmu norīkots pie jaunveļu saņemšanas. Tāpēc es arī esmu vēl tik tumšs un redzams. Ar laiku kļūšu gaišāks tāpat kā citi veļi, vai izgaisīšu pavisam, kā vecveļi to dara."
Ieeja veļos bija caur Jaugas pilsdrupām. Izdrupušo pagraba kāpņu apakšā bija durvis, un durvīs iestumts galds ar ierēdni.
"Kas viņam nekaiš, " Kurbada pavadītājs sūdzējās. "Cauru gadu viņš te sēž un pieņem personīgos piederumus, un kļūst gaišāks. Kurpretim man jāvazājas apkārt, vācot jaunveļus. Bet ko tu padarīsi, tāda ir nāve!"
"Kā sauc," gaišais velis prasīja, galvu no papīriem nepacēlis.
"Kurbads, Ķēves dēls," Kurbads vienaldzīgi atbildēja.
"Dzimis?"
"Trīsdesmitā gadā."
Velis šaubīgi uzskatīja Kurbadu. "Deviņus gadus vecs?"
"Nē, vairāk."
Velis zvanīja priekšniecībai, bet tālrunis bija aizņemts. Velis paraustīja plecus, uzrakstīja "vecums nezināms" un vaicāja tālāk: "Precējies?"
Pēc veļu saņemšanas blankas velis ieveda Kurbada vārdu atvaļinājumu sarakstā, personīgo piederumu sarakstā, izsniegto piederumu sarakstā un izsniedza Kurbadam veļu karti. Pēdējā liecināja veļu gaitu sākuma datumu un uzskaitīja ēnas pakāpes, kādas pieejamas kārtīgiem veļiem.
Velis vēlreiz pārbaudīja personīgo lietu sarakstu. "Viena miesa, lietota. Viens zobens, bez monetāras vērtības. Viens lakats, bērna, ditto. Tērps, balts, pilns komplekts, astoņi gabali. Lūdzu parakstīties!"
Kurbads parakstīja blanku, un pāris veļi, vēl tumšāki nekā Kurbada modinātājs, pievāca visus piederumus, ieskaitot miesu, un izsniedza tumšu astrālu ķermeni, ar kabatu, kur ielikt veļu karti.
"Nākošais," velis slinki sacīja, un jauns ķermenis nostājās galda priekšā. Kurbads sekoja citam velim - pēc uztura kartītes un guļas vietas numura.
Kad viss bija nokārtots, Kurbads atlaidās savā nozīmētajā guļvietā un aizmiga. Nakti viņam rādījās murgs. Viņš sapņoja, ka bija atkal cilvēks, un viss viņa ķermenis savilkās riebumā. Viņš ar nepatiku sajuta prieku, skumjas un citas cilvēcīgas jūtas un nemierīgi svaidīja savu dūnu vieglo ķermeni no guļvietas vieniem sāniem uz otriem. Pēdīgi sapnis viņu atstāja, un viņš iegrima bezsapņu miegā.
Veļu gaitas bija mierīgas un rīkojumiem padotas. Rīkojumi bija visam, un ja tiem sekoja, tad pašam nekāda izšķiršanās nebija jādara, kas bija labi. Pēc pāris nedēļām Kurbads saņēma gaišākas krāsas ēnu par ķermeni un bija savādi apmierināts - kā tikai velis var būt par lietu norisi. Viņš neizprata, ko viņš dara, no kurienes un kāpēc rīkojumi nāk, un uz kurieni veļu gaitas ved; bet viņu tas arī nemaz neinteresēja, jo Kurbads vairs nebija ziņkārīgs - proti, bija velis.
Divas dienas pirms Dievainēm rīkojumi sūtīja Kurbadu cauri veselai sērijai biroju, ieskaitot personīgo piederumu biroju. Pēdējo atstājot, Kurbads pagriezās pret savu pavadītāju un prasīja "Kāpēc?" Jo viņš vairs nebija velis.
"Tāpēc, ka mums nav jurisdikcijas par mītiem," sacīja velis. "Nesen saņēmām no Krišiņa paskaidrojumu, ka viņš izsolījis bleķa medaļu jodiem par Kurbada kaušanu. Viņš draudēja mums ar skandālu. Un skandāls veļos, protams, nav nepieciešams."
"Nu un?"
"Dabīgi, mēs tiksim no tevis vaļā, visus sarakstus viltosim un pierādīsim, ka tu nekad veļos neesi bijis, un, ja Krišiņš vēlreiz sūdzēsies, tad mēs viņam draudēsim ar skandālu. Viņa režīmā arī skandāls nav nepieciešams. "
"Bet kā tu visu to zini?" brīnījās Kurbads.
"Mani rīkojumi paredz, lai es to visu zinātu," teica velis un nozuda, Kurbadu Jaugas pilsdrupās atstādams.
Kurbads bezmaz noreiba, plaušas atkal ar gaisu pildīdams. Miesa pieplūda ar spēku, un viņš tvēra zobenu un cirta caur gaisu aiz spēku pārpilnuma. Bezmaz trāpīja dzejniekam, kas ar papīru rokā pa pilsdrupām vazājās vai nu iedvesmi, vai klusu vietu meklēdams.
No izbailēm attapies, dzejnieks uzrunāja Kurbadu:
"Dzer mīlestības kausu sausu!"
Kurbads novērās dzejniekā kā ērmā un smēja:
"Mīlestības kausu sausu - kāda velna pēc man dzert! Labāk veidošu sev kausu teļa ādas, spraigi stieptu, gludu, bez nabas kā Ievas vēderu. Paņēmis pagali sitīšu kausam kā vara bungām - bum, tarara bum, tarara baum, tam buam tiam, didliadlda."
Dzejnieks saviebās: "Tava simile ir neglīta, sadistiska un, droši vien, falliska."
Kurbads atņēma: "Kurpretim tavējā lēta, lietota, orāla un nehigiēniska."
Dzejnieks klusēja, sevi mierinādams, ka gudrākais piekāpjas.
Bet Kurbads svilpodams devās projām no. Jaugas, jo viņš bija reti viltīgs zellis, ko pat Jauga nevarēja noturēt.
54
Gāja, gāja, sāka gurt, satika vīru, kas ko meklēja. Kurbads apsēdās uz akmens.... un prasīja vīram:
"Ko meklē? Taisnību?"
"Nē," vīrs viņu uzlūkoja tādu degošu un pa pusei neuzticīgu skatu. "Dzīvei jēgu," viņš noteica un sasparojās, kā pret sagaidāmu izsmieklu vai nesaprašanu. Bet Kurbads tikai atlaidās ērtāk pret akmeni....
"Kas tā par jēgu, ko tu meklē?" vaicāja Kurbads.
"Nu, jēga," vīrs sacīja un pietupies sāka mest akmeņus straumē. "Tā ir tāda kā pienākums. Un tāds kā mērķis. Es īsti nezinu, kā lai tev to izskaidroju. Bet vai tev pašam arī nav jēgas?"
"Te nav," teica Kurbads, "un pasaulē arī droši vien nebūs."
"Man arī nav, " sacīja vīrs. "Tāpēc es meklēju. Un kā tu - vai nemeklē?"
"Nē," teica Kurbads. "Bet kā tu zināsi, kad būsi atradis?"
"Jā, tas ir labs jautājums," teica vīrs. "Par to es vēl neesmu domājis."
"Un kāpēc tu tieši te meklē?"
"Te vēsāks, ēnā. Un strauts klāt, ko nodzerties. Bet nu atvaino, man atkal jāiet meklēt. " ... .
"Nu, akmen," viņš prasīja akmenim. "Vai man laiks jau iet?"
Akmens klusēja, jo akmeņi jau nerunā. Kurbads nopūtās.... un sāka iet....
Vēlu vakarā .... ceļš sāka sašaurināties, īpaši no apakšas un augšas. Augšā drīz izveidojās tādi kā griesti, un gar malām egles kļuva itkā arvien tēstākas, kamēr izveidoja gludu dēju grīdu. Sienas turpināja sašaurināties un griesti kļūt zemāki. Kurbadam drīzi vien vajadzēja iet salīkušam, pusrāpus. -
. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . .
Viņš nevarēja vairs šaurajā gaitenī apgriezties apkārt, un par atpakaļrāpuli būt viņš negribēja. Bez tam viņam ziņķāroja, kas atradās aiz durvīm gaiteņa galā.
Pie durvīm bija galds ar ierēdni. Bet ierēdnis bija iestidzis birokratijā un nespēja tikt laukā, lai izpildītu vajadzīgās formālitātes. Kurbads kautkā nostūmās ierēdnim gaŗām un atvēra durvis.
Pa kreisi krēslā bija vecās brūža drupas, kur Tempus viņam bija par tēvoci uzradies, un pa labi izstiepās iela ar mājām, ieskaitot Kurbada mājas. Viss bija mazāks kļuvis un drusku vairāk nolietojies.
Ceļam priekšā rēgojās liels melnums, itkā pakritis zirgs, tikai lielāks. Kurbadam tuvojoties, melnums iešņācās un pacēla pāris galvas, ugunis spļaudams.
"Nost, jods!" Kurbads uzsauca. "Tu neesi pasaules radība, ej atpakaļ, kur piederies!"
"Paskaties aiz sevis," teica jods. Kurbads pavērsa pusskatu atpakaļ un redzēja, ka durvīm nebija roktura. Kā parasts.
"Redzi, es atpakaļ netieku," teica jods, "un man tā kā tā būs jāmirst, gaiļiem dziedot. Bet es būšu izpildījis rīkojumu. Saldi un patīkami, rīkojumu pildījušam, mirt!"
"Un kāds tev rīkojums?"
"Būt Kurbada kāvējam," jods vienu pa vienai atlocīja citas galvas, kopā desmit.
"Tu esi desmitgalvis!" iesaucās Kurbads. "Tādu jodu nemaz nav!"
"Ir gan. Iesākumā man bija deviņas galvas, bet tad man kāds muļķis vienu nocirta un tās vietā man atauga divas. Nav nekāda sevišķa labuma, tikai lieka mute, ko barot."
Desmitgalvis sāka virzīties virsū Kurbadam. Kurbads nedaudz atkāpās, atspiedās pret durvīm, atjoza zobenu un aizmeta maksti. Kurbadam šī gatavošanās uz kauju līdz nāvei nešķita īsta, bet drīzāk kā spēle, kur divi aktieŗi tēlo viens otru nīstam. Viņam bija žēl nabaga joda, kam rīkojuma pēc bija jāmirst, vai viņš uzvar vai zaudē. Jods pavirzījās trīs soļi pa kreisi - Kurbads trīs pa labi. Jods pavirzījās trīs soļi pa labi - Kurbads trīs pa kreisi. Abi cīnītāji šķita dejojam kādu rituālu deju.
Tad jods cirtās ar pāris galvām Kurbadam pretim. Kurbads pasita galvas sāņus ar plakanu zobenu un uzleca uz akmens. Pēkšņā kustība viņu iztrieca no pārdomām par cīņas jēgu un iekurināja tīri dzīvniecisku cīņas niknumu.
"Olē!" viņš iekliedzās kā spānis, bulli kaitinādams, un jods apvainots trieca Kurbadam pretī vismaz pusi savu galvu, un kaut Kurbads atsita visas, trieciena spars viņu iedzina zemē līdz potītēm.
Desmitgalvis viegli asiņoja, tikai ievainots. Kurbadam bija jāsargās no galvu nociršanas, jo nocirsto vietā atauga divas. Nost ciršanas vietā Kurbads mēģināja šķelt, lai jods noasiņotu, bet masas, ko jods viņam trieca pretim, bija pārāk smagas, un Kurbads drīzi vien bija smiltīs līdz gurniem.
Kurbads sāka izmist. Vienreiz veļos jau bijis, viņš nespēja iedomāties savu atgriešanos tajos uz mūžu mūžiem līdz izgaišanai. Izmisumā viņš kliedza jodam:
"Vai vīram brīv cīņā atpūsties?"
"Brīv," atteica jods un sāka laizīt savas brūces. Reglamenta kalps, viņš pat vēl pirms nāves klausīja reglamentam, kas paredzēja, ka vīram ir brīv cīņā atpūsties.
Kurbads apsvēra stāvokli. Jods asiņoja smagi, un laimīgā kārtā, liekas, galvas nebija uzaudzējis. Taču spēka viņam šķita diezgan, lai Kurbadu līdz galam zemē ietriektu. Kurbads sevi apčamdīja pēc vēl kāda ieroča, labi zinādams, ka tāda nav. Atrada tikai Maijiņas lakatu. Samērcēja joda asinīs, apsēja ap pusķieģeli, un svieda to, kur tumsa šķita visbiezāka. Pēc mirkļa viņš dzirdēja stiklus nošķindam.
"Varbūt, ka naktssargs nāks huligānu meklēt, " viņš nodomāja. "Bet no otras puses, kas ir naktssargs pret desmitgalvainu jodu."
"Puslaiks cauri," iesaucās jods un asiņodams atspērās pēdējai cīņai.
(Fragmenta beigas)
