 Viktors ielasa Radio Brīvība studijā Ņujorkā savu rakstu raidījumam uz Latviju. |
Jaunā Gaita nr. 201, jūnijs 1995
|
Viktors ielasa Radio Brīvība studijā Ņujorkā savu rakstu raidījumam uz Latviju. |
Rolfs Ekmanis
VIKTORS NEIMANIS − PUBLICISTIKAS KRUSTĀ SISTS RAKSTNIEKS
Sakarā ar Viktora Neimaņa ilggadējo darbu latviešu trimdas presē un līdzdalību Radio Brīvība (Radio Liberty), vēlāk Radio Brīvā Eiropa (Radio Free Europe) latviešu pārraižu veidošanā, parasti līdzās viņa vārdam atrodam piekabinājumus žurnālists un redaktors. Tāds viņš arī bija. Aizrautīgi, ar visu savu būtni. Tam pa virsu, protams, maizes darbs. Tā bija nepieciešamība. Bet viss pārējais laiks − vakari, nedēļas nogales, svētku dienas, atvaļinājumi, pat pusdienas pārtraukumi − tika atdots literāri publicistiskai darbībai trimdas latviešu žurnālos un laikrakstos, arī radio raidījumiem uz Latviju. Tas paņēma viņu visu, neatstājot laiku ģimenei, tālākām studijām un dažkārt, kā viņš mēdza pasmieties, pat ne bohēmai. Tuva viņam bija Marka Tvena izteika, ka pasaulē esot tikai divi gaismas avoti − saule un avīze. Bet Viktors Neimanis nebija avīžniecībā vai radio darbā iegrimis ierindas žurnālists. Pirmkārt, žurnālisms viņam bija sūtība mūsu tautas likteņceļā. Otrkārt, viņš bija cilvēks ar ļoti augstu intelektu un neparasti plašu interešu loku. Viņš aizrāvās ar politiskiem, saimnieciskiem un vēstures, īpaši Baltijas un Krievijas vēstures jautājumiem, un vienlaikus dzīvoja literatūras, mākslas, estētikas pasaulē. Viņa spalva liecina par plašām literārām, kultūras zināšanām, par izcilu estētisku izjūtu, kas ierindas žurnālistiem pārāk bieži pietrūkst. Viņš spēja rakstīt lietpratīgi pat par sporta dzīvi, īpaši šachu, pats savā laikā būdams visai augsta ranga ASV mēroga šachists, par ko liecina neviena vien iegūta trofeja Neimaņu dzīvoklī Austrumu (East) 64. ielā, nr. 420, Ņujorkā.
Šis trīsdesmito gadu latviešu kultūras cilvēku atvasinājums, šis pilnā mērā renesanses cilvēks piedzima Liepājā, 1921. gada 29. jūnijā, apbalvota strēlnieka un brīvības kaŗa dalībnieka Oskara Neimaņa un viņa daiļās, Krievijā pilsoņkaŗa laikā iepazītās, sievas Zinaīdas ģimenē. No tēva puses Viktora senči vairākās paaudzēs bijuši skolmeistari, kas sūtīja savus bērnus izglītoties gan uz Rīgu, gan arī Pēterpili. Viktors guva krietnu izglītību divās klasiska tipa ģimnāzijās − Hercoga Pēteŗa ģimnāzijā Jelgavā, kur tēvs sešpadsmit gadus dienēja 3. Jelgavas kājnieku pulkā, un 1. Rīgas Valsts ģimnāzijā, ko absolvēja 1940. gada 15. jūnijā, divas dienas pirms krievu tanku iebrukuma Latvijā. Izlaiduma aktā notika tradicionālā abiturientu apdāvināšana ar grāmatām. Paši sekmīgākie saņēma biezus un greznus izdevumus, kamēr tiem, kas bija mācījušies tā pa vidam, tika parasti to rakstnieku darbi, kas vēl nebija kritikas novērtēti līdz galam, nebija, tā teikt, iegājuši mūsu literatūras zelta fondā. Citēsim pašu Viktoru Neimani no kādām nepublicētām, bet Radio Brīvā Eiropa pārraidē atskaņotām (1991. gada septembrī) atmiņu drumslām: Arī man, kuŗam skolas beigšanas liecībā kaut kā bija iemaldījusies kroņa atzīme trijnieka veidā, nebija nekādu cerību nedz uz Sabiedriskajiem rakstiem, nedz uz Žaņa Unama Vadoņa monogrāfiju. To netieši atgādināja klases audzinātājs Rūdolfs Grabis, pasniedzot vidēja apmēra grāmatu, vīrišķīgi paspiežot roku un, it kā brīdinot no nākotnes, ar vārdiem: No jums, Viktor, dzīvē var kaut kas iznākt, un jums var arī nekas neiznākt (...) Un tikai pēc brīža izlasīju grāmatas nosaukumu: Anšlavs Eglītis. Maestro. Stāsti. Valters un Rapa a/s 1936. gadā. Rūdolfs Grabis, mans mīļākais latviešu valodas skolotājs pasaulē, profesora Endzelīna pareizrakstības komisijas loceklis, izdarot Izglītības ministrijas piesūtīto grāmatu sadali, patiešām bija nosapņojis grāmatas izvēli manā vietā! Maestro un pēcāk vēl citi Eglīša darbi visai spēcīgi ietekmēja paša Neimaņa radošo veidošanos, kā arī rosināja dziļu interesei par mūsu izcilo prozas un lugu meistaru.
 Viktors Neimanis Lībekā, 1953. g. |
Pa iemītu taku bezrūpīgi ritošo dzīves sākumu pārtrauca negaidīts lūzums, kā rezultātā tālākais dzīves stāsts, ārējo apstākļu nosacīts, krasi sadalījās trīs daļās − krievu un vācu okupāciju gadi, kad Neimanis kļūst par dedzīgu Latvijas patriotu, cīnītāju par brīvību un pret jebkuŗu apspiestību, bēgļu laiks Vācijā un pēdīgi trimdas turpinājums ASV. Pēc terora piesātinātā krievu Baigā gada Latvijas zemi un tautu sāka mīt vācu zābaks, ātri vien apslāpējot sākotnējās cerības uz zaudētās Latvijas neatkarības atgūšanu. Latvijas Universitātes tieslietu fakultātes students Viktors Neimanis iesaistījās bīstamajā un sasprindzinājuma pilnajā pretestības kustības darbā kopā ar vecākā kursa studentiem Georgu Sproģi, Jāni Lauvu un Jāni Plato, nodibinot nelegālu nacionālu studentu grupu ar nosaukumu Brīvā Latvija, kuŗai bija arī savs pagrīdes izdevums Tā Zeme ir Mūsu. 1943. gadā jaunos drosminiekus, kuŗi seko sirds balsij un nebaidās likt pat dzīvi uz spēles, atklāja vācu slepenais dienests un, protams, apcietināja. Neimanis nosēdēja piecpadsmit mēnešus − vispirms Rīgas Centrālcietumā, tad Salaspils koncentrācijas nometnē, kur iemantoja plaušu tuberkulozi. No vēl ilgāka ieslodzījuma viņu izglābuši daži latvieši, kam bijuši sakari ar vācu virsniecību, piemēram, baletdejotāja Anna Priede. Bez tam līdzējuši arī dzejnieces Veltas Sniķeres un studiju biedra Igora Blosfelda ģimeņu galvojumi.
1944. gada beigās, lai izvairītos no otrreizējās nonākšanas padomju varā, Neimanis ar vecākiem un brāli devās rietumu virzienā, protams, ar toreiz parasto cerību drīz atgriezties dzimtenē. Bēgļu laika pirmie gadi saistījās ar angļu okupācijas zonā iekļauto Ziemeļvāciju, kur Otrā pasaules kaŗa beigu posmā, pateicoties desmitiem tūkstošiem saplūdušo latviešu bēgļu, ātri vien sāka attīstīties daudzpusīga kultūras dzīve ar skolām, koŗiem, teātri, draudzēm, arī savu presi. Viktors Neimanis, kuŗš bija saindējies ar iespieduma krāsu jau skolas un studiju gados Jelgavā un Rīgā, turpināja attīstīt tālāk savas žurnālista gaitas, īpaši Hanzas pilsētā Lībekā, jau dažus mēnešus pēc kaŗa beigām izdodot kopā ar literatūras kritiķi Jāni Rudzīti un grāmatniekiem Kārli Zuti un Alfrēdu Sparinski pirmo latviešu literāro mēnešrakstu latviešu valodā Rietumu sabiedroto okupētajā Vācijas daļā − Tāli Taki (1945-1947), vienlaikus kļūdams par atbildīgo vadītāju (kopā ar A. Sparinski) nedēļas laikrakstam Latvju Sports, kas arī sāka iznākt 1945. gadā, un vēlāk, 1948. gadā, kopā ar Voldemāru Kroderu, izdevumiem Lībekas Ziņas un Lībekas Latviešu žurnālistu grupas Informācijas Biļetenam, kuŗus gan tā paša gada vasarā slēdza angļu iestādes.
Kad četrdesmito gadu beigās sākās bēgļu lielā izklīšana, Neimaņu ģimene izceļoja uz ASV, izņemot Viktoru − viņam jāpaliek Vāczemē, jo amerikāņu komisija liedza atļauju iebraukt Savienotajās Valstīs Gestapo apcietinājumā iedragātās veselības dēļ. Neraugoties uz to, angļi mēģināja viņu iesaistīt slepenajā dienestā, lai iesūtītu Maskavas pārvaldītajā Latvijā, bet to pašu sagandēto plaušu dēļ Neimanis piedāvājumu nepieņēma. 1952. gadā viņš iestājās tā sauktajos melnajos − no bēgļiem sakomplektētās un ASV bruņotajiem spēkiem Vācijā piekomandētās darba dienesta vienībās. Vēlāk viņš ar lepnumu atcerējās Berlīnes gaisa tiltu, kas radās, kad ASV prezidents Harijs Tiumens, atbildot Staļina pavēlei slēgt visus sauszemes ceļus no Rietumiem uz Berlīni, bija uzdevis amerikāņu 7. armijai nodrošināt pilsētas amerikāņu, britu un franču sektoru iedzīvotāju apgādi no gaisa. Gaisa tilta celšanā sava loma bijusi arī latviešu melnajiem − transporta vienību vīriem, kuŗi piedalījās to lidmašīnu uzlādēšanā, kas veda berlīniešiem pārtiku un medikamentus. 1958. gadā 7. armijas galvenajā štābā Heidelbergā, kopā ar grāmatnieku Leonu Rumaku, Viktors Neimanis izkārtoja īpašu sarīkojumu par krievu un vācu okupāciju laiku Latvijā ar dažādu publikāciju skati un filmu producenta Alberta Jekstes filmas My Latvia (Mana Latvija) izrādi. Sekas bija teicamas − filmu iekļāva ASV bruņoto spēku mācību programmā Eiropā. Vēlāk ASV Informācijas pārvalde (U.S. Information Agency) to sinchronizēja 22 valodās un izplatīja 5 000 kopijās.
1959. gada pašās beigās, lielā mērā pateicoties Neimaņa studiju biedra advokāta Igora Blosfelda neatlaidīgām pūlēm, viņam izdevās dabūt atļauju iebraukt Savienotajās Valstīs − ar speciālu uz viņu attiecinātu likumu (Private Bill), ko pieņēma ASV kongress un parakstīja toreizējais prezidents Dvaits Eizenhauers. Pusotru gadu vēlāk par 39 gadus vecā Viktora Neimaņa dzīvesbiedri kļūst Ņujorkā patvērumu atradušā dzejniece Aina Kraujete. Pirmo Ņujorkas posmu raksturo liela fiziska un garīga piepūle − maizes darbs dienā, lekciju apmeklēšana pa vakariem, vispirms pazīstamajā Ratgersa (Rutgers) Universitātē, Ņūbransvikā (New Brunswick), Ņudžersijas (New Jersey) štatā, kur viņš nodevās galvenokārt filozofijas un politoloģijas studijām, tad Ņujorkas Universitātē, kur 1968. gadā iegūts bakalaura (Bachelor of Science) grāds finanču zinātnēs un banku vadībā, kam sekoja ilggadējas darba gaitas bankās − kapitālisma citadelē Volstritā (Wall Street), Ņujorkā, pēcāk Šveices bankā Ņujorkā. Kamēr lielumlielais vairākums ASV patvērumu atradušo latviešu arvien vairāk amerikanizējās − nodevās materiālās labklājības veicināšanai, vienlaikus iegrimstot vietējā sabiedrībā un tās sīkpolitiskajos darījumos, Neimanis pievienojās to pulkam, kas ikdienā nezaudēja zvaigznes, kas dzīves piepildījumu centās rast netikai trimdas sabiedribai, bet visai latvju tautai noderīgos sasniegumos. Viņa darbības loks kļuva plašāks ar katru gadu. Dažādu ieceŗu skaits jebkuŗā bridi sniedzās desmitos. Līdztekus studijām, līdztekus darbam finansu jomā neapslāpējama rakstīšanas dziņa, varbūt pat apmātība.
Lielu daļu sava brīvā laika Neimanis veltīja Radio Brīvība latviešu raidījumu veidošanai, sākot jau ar šo raidījumu pirmo nedēļu 1975. gada jūnijā (1984. gadā baltiešu redakcijas iekļāva Radio Brivā Eiropa sastāvā). Bieži vien pat darba pusdienas pārtraukumos, neatkarīgi no laika apstākļiem, viņš brauca uz Dagmāras Vallenas vadīto latviešu redakcijas nodaļu Ņujorkā, slavenajā Brodvejā (Broadway) pašā pilsētas centrā, lai studijā ielasītu iepriekšējās naktīs uzrakstīto. Neimaņa enerģiskā, spožā lasījumā sagatavotie materiāli skanēja ik nedēļas līdz pat dzīves pēdējām dienām. Saistīja viņa erudīcija, korektums, patstāvīgais skatījums pārraidēs par politiku, latviešu vēsturi, kultūru, literatūru, raksta viens no klausītājem, dzejnieks un esejists Imants Auziņš un turpina: Daudziem sirdī un prātā palikuši savdabīgie raidījumi par dzeju kopā ar dzīvesbiedri − dzejnieci Ainu Kraujieti. Tādu sarunas pavedienu var vērpt tikai dzeju zinoši, jūtoši, mīloši cilvēki. (Literatūra un Māksla 4.2.1994). Ne mazāk erudītas bija Neimaņa programmas par ekonomiskajiem jautājumiem. Kopā viņš ierakstīja apmēram 700 raidījumus, ieskaitot 32 pusstudu gaŗās programmas, veltītas Solžeņicina grāmatas Gulaga arhipelags saīsināta teksta lasījumiem latviešu valodā un paša Neimaņa komentāriem. Laiku pa laikam Viktoram Neimanim, arī Ainai Kraujietei un dažam labam citam Radio Brīvā Eiropa latviešu redakcijas ārstāžas līdzstrādniekam nācās saskarties nevis ar klausītāju, bet, ironiskā kārtā, ar atsevišķu latviešu redakcijas (Minhenē) pastāvīgo darbinieku negatīvu attieksmi, spītīgu neizpratni − viņi, lūk, esot pārāk akadēmiski, pārāk literāri, pārāk filozofiski iestarpinot savos gabalos nesaprotamus pantiņus. Liekas, tā vismaz daļēji bija nevajadzīga izpatikšana atsevišķiem Radio Brivā Eiropa amerikāņu vadītājiem, kuŗi, iespaidoti ne jau no augstvērtīgākajām ziņu pārraidēm štatos, arī raudzījās visai šķībi uz akadēmiskumu, uz intelektuālismu ēterā, un ne jau tikai ēterā. Tam vēl dažbrīd pievienojās zināms finansiāls spiediens, kas gan parasti izrādījās visai fiktīvs. Rezultātā Neimanis un Kraujiete bija spiesti uz vairākiem gadiem pārtraukt savu līdzdalību latviešu radioraidījumos − līdz 1990. gada vidum, kad latviešu redakcijas vadība Minchenē nonāca šo rindiņu rakstītāja rokās.
Krietna daļa no Neimaņa sagatavotajiem radioraidījumu materiāliem pārtapa rakstos latviešu trimdas periodikā, visvairāk Jāņa Andrupa vadītajā Londonas Avīzē (līdz pat tās slēgšanai astoņdesmito gadu otrā pusē) un Ņujorkas avīzē Laiks. Arī nedēļas laikrakstos Latvija Amerikā (Kanadā) un Latvija (kas iznāca Vācijā un 1986. gada oktobrī, Freda Launaga vadības laikā, tika pārdēvēta par Brīvo Latviju), tad vēl literāri sabiedriskos žurnālos Ceļa Zīmes, Jaunā Gaita, LaRas Lapa u.c.
Turpat 50 gadu laikā sacerēto un plašu darbības loku aptverošo rakstu vairākums savu nozīmību nav zaudējuši vēl šodien − vai tie būtu par Latvijas zelta likteni, Jaltas konferenci, Lielbritānijas valdības politiku iepretim Baltijas valstīm, par slaveniem latviešu kaŗavīriem (Gopperu, Kalpaku, Plensneru, Janumu, Hāzneru u.c.), par mūsu un cittautu enciklopēdijām, vai arī par latviešu un cittautu mūziķiem (Vītolu, Šturmu, Pavasari, Br. Skulti, Zuiku, Aperāni, Jansonu, Gidonu Krēmeri), baleta un deju meistariem [Māri un Andri Liepām, Ilzi Kļaviņu, Sniķeri, Barišņikovu, gadsimta ievērojamo klasiskā baleta choreogrāfu Balanšīni (Balanchine), vai par māksliniekiem, piemēram, leģendāro koka gravūras meistaru un vienu no izcilākajiem latviešu grafiķiem Jāni Plēpi, kuŗš mira nenoskaidrotos apstākļos − viņu atrada noslīkušu Daugavā 1947. gadā (skat. Ceļa Zīmes 1982, 62). Tad vēl raksti, kur lielas vienkāršības skaidribā tverti literārās dzīves vērojumi un vērtējumi. Piemēram, sakarā ar prozaiķes Ilzes Šķipsnas nāvi Neimanis raksta: ... jau sākot ar romānu Aiz septītā tilta, Ilze Šķipsna tiecās pēc tā, kas turpinās pēc meža takām, kuŗās neviens vēl nav bijis, pēc domām, kuras vēl neviens nav izsacījis, nav izdomājis pirms viņas (Ceļa Zīmes 1982, 12). Un Neimaņa piezīmes par dzejnieci Annu Rancāni: ... vispirms [viņa] ir Latvijas dzejniece. Mēs varam runāt par viņas dzeju, pieminot tos spēkus, kas viņu rosinājuši − Latgales dabu, savu māju, senās dziesmas un ticējumus, organisko saistību ar iepriekšējām paaudzēm, mātes un tēva tiešo ietekmi, dziļi katolisko noskaņu pat tad, kad viņa reliģiskās izjūtas tieši nepiemin (...) Varam runāt arī par Rancānes apbrinojami tīro valodu, bagāto leksiku, par dzejas mākslinieciskās formas variācijām, pārejot no kanoniskām formām uz brivo pantu, kur pašu dzejoli satur kopā dzejnieces muzikalitāte. Bet, lai cik gudras būtu šīs apceres, tām jāatkāpjas dzīvā vārda priekšā (Universitas 1990, 65).
 1974. gada oktobrī Jaunās Gaitas 100. numura jubilejā Ņujorkā, pirmo reizi dzeju duetā lasa Aina Kraujiete ar Viktoru Neimani. Foto Bruno Rozitis. |
Ievērības vērtas ir Neimaņa piezīmes par Jaunās Gaitas pirmajiem simts numuriem. Šo rakstu krājumu kultūrai un brīvai domai viņš vērtē kā žurnālu ar atvēzienu, kā vērienīgu, dinamisku žurnālu, kas izaudzis par svarīgu faktoru latviešu kultūras dzīvē pāri zemēm un kontinentiem. Citēsim autoru: Simts numuru, deviņpadsmit nepārtraukta darba gadi, vairāk nekā 5000 lappušu. Viss tas jau tagad aizņēmis paprāvu stūri mūsu grāmatu plauktos. Darba panākumu atslēga? Vienkārša patiesība, ka laimīgi, pašapmierināti cilvēki vispār nespēj radīt interesantus periodiskus izdevumus (...) [JG redaktoriem] kopīga šķiet neapmierinātība ar kultūras dzīves apsīkumu, nacionālo šaurību, skolu sistēmu, jaunatnes audzināšanu, un līdzās tam − vēlēšanās kaut ko darīt, ko [redaktors] Laimonis Zandbergs reiz zīmīgi bija raksturojis par aktīvo pesimismu (...) Mūsu literatūras attīstībā Jaunajai Gaitai ir sava daļa. Vēl vairāk, tā modernā jeb jaunā dzeja, kas tagad iekāpusi mūsu grāmatu plauktos, šo dzejnieku vārdi ir identiski ar Jaunās Gaitas literārās daļas spilgtākajiem autoriem. Tas pats lielā mērā sakāms par mūsu jaunās prozas rakstniekiem. Atsevišķi Neimanis sveic Jauno Gaitu par tiltu mešanu uz okupētās Latvijas literatūru un kultūras dzīvi vispār (Laiks 8.1.1975). Nostājies objektivitātes pozicijās, viņš izsakās kritiski gan par dzimtenes kultūras dzīves saniegumu noliegšanu lielā latviešu trimdinieku daļā, gan arī par pārspīlēti bezkritisku Latvijas kultūras slavināšanu visdažādāko tās izpausmes veidos, kas bieži notiek uz trimdas kultūras dzīves rēķina (Ceļa Zīmes 1987, 63).
Daudzi Neimaņa raksti iekļaujas sovjetoloģijas jomā − dokumentācijas par cilvēktiesību cīnītāju, Nobela Miera prēmijas laureātu Andreju Saharovu, par padomju režīma vajāto žīdu ārstu Gluzmani, par deportētajiem, piemēram, lietuvieti Dāliju Grinkēviču, kura 1941. gada 14. jūnijā četrpadsmit gadu vecumā tika izsūtīta uz Trofimovskas salu ziemeļu polārajā joslā kopā ar māti, brāli un 400 citām lietuviešu sievietēm un bērniem. Neatlaidīgi un uzmanīgi Neimanis izsekoja mūsu kritiķes un tulkotājas Maijas Silmales bēdu pilnajai dzīvei, īpaši laika posmā no 1940. gada, kad viņa tiek apcietināta, līdz pat 1973. gada 23. decembrim, kad viņa mirst no vēža īsi pēc izkļūšanas no padomju apcietinājuma.
Gan trimdas presē, gan arī Radio Brivā Eiropa pārraidēs sevišķi augsti Neimanis novērtēja gadskārtējo izdevumu Latvija Šodien. Piemēram, 1987. gadā ēterā izgāja tam veltīta sērija, sastāvoša no divpadsmit turpinājumiem. Še dažas rindkopas no viņa recenzijas par Latvija šodien 1989/1990, kas tika pārraidītas 1991. gada jūnijā: ... Latvija Šodien nav nedz literāri izolēts žurnāls, nedz arī tikai politisku, sabiedrisku un saimniecisku rakstu krājums bez attieksmēm pret Latvijas kultūras dzīvi. Bieži šādu robežu starp abām galējām pasaulēm, starp politiku un mākslu nemaz nevaram nošķirt. Un tas varbūt arī nemaz nav vajadzīgs, jo kā lai pasakām, kur literārās vērtības pāriet nacionālās apziņas stiprinājumā, tāpat kā neiespējami konstatēt to momentu, kad ārēji dramatiski notikumi, citu cilvēku centieni kļūst par paša dzejnieka jaunrades stimulējumu. No šajā numurā pieminētajiem dzejniekiem Neimanis visvairāk izceļ Vizmu Belševicu un Uldi Bērziņu. Par Belševicu: Viņa bija ar tautu, bija viņas ilgu un tieksmes izteicēja, ar savām dzejām viņa gāja pa priekšu, ceļu sagatavodama (...) lielā brīvības ideja aizņēma viņu visā pilnībā. Kā Belševicā, tā arī Bērziņā viņš saklausa kādu īpašu līdz vārdu eksplozijai sakāpinātu izteiksmes spēku, kā piemēru citēdams Latvijā Šodien ievietotās Ulža Bērziņa rindas:
Celieties kulaku miljoni nav kam art zemi
celieties miljoni badā nomērdētu ukraiņu kazahu
celieties apšautas turkmeņu dzimtas
izkautie uzbeku pagasti celieties
miroņu miljoni celieties nāciet uz Pēterpili...... gribot negribot mēs vienmēr kaut ko meklēsim pelnos un vēsturē. šos dzejnieka Guntara Godiņa vārdus Neimanis citēja kādā radioraidījumā 1991. gada vasarā, pats tiem simtprocentīgi pievienodamies.
Vērtīga dāvana šiem meklētājiem ir Viktora Neimaņa sakārtotās un komentētās sava tēva Oskara Neimaņa personīgo atmiņu rindas par prezidenta Kārļa Ulmaņa drūmajām pēdējām četrām dienām Rīgas pilī pirms deportēšanas uz Krieviju 1940. gada 22. jūlijā. Tās publicētas Ceļa Zīmēs (1978, 60), Edgara Dunsdorfa grāmatā Kārļa Ulmaņa dzīve (Stokholmā: Daugava 1978), kā arī saīsinātā veidā Literatūrā un Mākslā (28.10. un 4.11.1989). Oskars Neimanis (1886-1971), pēdējais valsts prezidenta pils komandants, no 1940. gada 6. līdz 22. jūlijam (9. jūlijā viņš tika paaugstināts pulkvežleitnanta pakāpē), vēlējās, lai viņa dienasgrāmata par šo laika sprīdi tiktu nodota atklātībai tikai pēc viņa nāves.
Pēc neatkarības atjaunošanas Viktors Neimanis sāka publicēties arī Latvijas periodikā, piemēram, Latvijas Rakstnieku savienības izdevumā Rakstnieka Vārds.
Vesela rinda atmiņu stāstu, ieskaitot Laika Ziemsvētku numuros iespiesto eglīšu sēriju, dod iemeslu iekļaut Viktoru Neimani trimdas rakstnieku saimē, bet, ja tā, tad viņš raksturojams kā publicistikas krustā sists rakstnieks, jo aktuālie notikumi vienmēr ņēma virsroku.
Augsti vērtējot Neimaņa ilggadējo darbību latviešu publicistikā un radiožurnālistikā, 1989. gadā savu balvu viņam piešķīra Ērika Raistera piemiņas fonds, bet 1991. gadā viņš tika apbalvots ar Pasaules brīvo latviešu apvienības Kultūras fonda Atzinības rakstu.
Kā cilvēku, kuŗš ar savām apbrīnojamām runas dāvanām spēja saviļņot klausītājus, Viktoru Neimani bieži aicināja runāt dažādās konferencēs, kongresos, gadskārtās − Lāčplēša dienā, 18. novembrī, 14. jūnijā, Draudzīgā aicinājuma dienā, Kārļa Ulmaņa un citu Latvijas valstsvīru un kaŗavīru jubilejās, Apspiesto nāciju dienā, Latvijas Universitātes gadskārtā, arī latviešu rakstnieku saietos, piemēram, 1989. gada vasarā Rakstnieku nedēļā ASV rietumu krastā viņš nolasīja plašu referātu par latviešu dzeju trimdā paaudžu maiņās.
Minams arī Viktora Neimaņa organizatoriskās spējas kultūras darbā un sabiedriskā dzīvē − Raistera Piemiņas fonda valdes loceklis, Fraternitas Livonica Ņujorkas kopas seniors un vairākkārt tās pārstāvis Latviešu korporāciju apvienībā, Ceļa Zīmju redkolēģijas loceklis un pēdējos gados žurnāla Universitas galvenā redaktora vietnieks un ASV redaktors.
Neimanim apkārt pastāvīgi kūsāja literārā un sabiedriskā dzīve, kur viņš bija kā ieraugs, kā dzirkstoša vīna strūkla. Viņš aktīvi piedalījās konferenču Latvijas nākotnei rīkošanā, organizēja Rakstnieku nedēļas, Latvijas Preses biedrības balles, Daugavas Vanagu sarīkojumus, bet 1989. gadā tikās ar Latvijas Tautas frontes pārstāvjiem viņu sakaru nodibināšanas laikā ar trimdas vadošajiem darbiniekiem Gananakvā (Gananoque), Kanādā, pēcāk Ņujorkā. Tajā pat gadā, Kārlim Zvejniekam vairs nekandidējot, Neimani ievēlēja par Latviešu rakstnieku apvienības (LaRA) valdes priekšsēdētāju, un šajā amatā viņš palika līdz pat mūža beigām. Viens no viņa kā priekšsēdētāja pirmajiem nozīmīgākajiem pasākumiem bija LaRA un Latvijas Rakstnieku savienības sadarbības līgums, ko noslēdza II Pasaules latviešu rakstnieku saietā 1990. gada decembŗa pēdējās dienās Rīgā Rakstnieku savienībā un jaunrades namā Dubultos (I saiets notika 1989. gada jūnijā Stokholmā). Tajās dienās, atgriezies Latvijā pēc 46 gadiem svešumā, Viktors Neimanis, neraugoties uz krievu okupācijas spēku provakatoriski izraisītajiem sprādzieniem Rīgā un citās Latvijas malās, kā atceras rakstnieks un kritiķis Valdis Rūmnieks, staroja laipnībā un priekā (...) jauni darbi un ieceres virmoja viņa sejā (Diena 28.1.1994). Tas bija laiks īsi pirms omoniešu nāvējošiem janvāŗa šāvieniem un rīdzinieku barikādēm. Neimanis ticēja, ka Latvijas un trimdas kultūras darbinieku sadarbības paplašināšanās, nodošanās latviešu kultūras dzīvei varētu arī veicināt Latvijas valstiskuma nostiprināšanos. Varbūt ir labi, ka šis saiets (...) notiek tieši šodien, tieši šajā brīdī, kad ir ārēji draudi, sacīja Viktors Neimanis, ievadot rakstnieku tikšanos Dubultos, ārējo draudu priekšā mums jāieklausās pašiem sevī, latviešu dzejā, latviešu rakstnieku vārdos. Īsi pēc dramatiskajiem 1991. gada augusta notikumiem Maskavā, kuŗiem pateicoties Baltijas valstis atguva neatkarību, kā LaRA priekšsēdētājs trimdas latviešu rakstnieku vārdā viņš nosūtīja sveicienus Latvijas Rakstnieku savienībai: Mēs, kas šinīs dienās vienīgi no tālienes esam varējuši ar satraukumu un bažām, un bieži ar apbrīnu sekot lielajām pārmaiņām tēvu zemē, dzīvot līdzi cilvēkiem un notikumiem, sveicinām jūs visus Latvijas valsts neatkarības atgūšanas svētkos (...) Pateicoties latviešu valodai, mūsu rakstniecībai, mūzikai, visai mūsu kultūras dzīvei, pateicoties latviešu valodas iespējām allaž atjaunoties dzīvajā latviešu literatūrā, mūsu tauta ir pārdzīvojusi un izdzīvojusi (Literatūra un Māksla 4.2.1994).
Nesatricināma bija Viktora Neimaņa pārliecība, ka pats galvenais masu informācijas mediju uzdevums in nenoklusēt patiesību. Ja vajadzīgs, kritiski vārdi jāvēršot ne tikai pret Kremļa, bet arī pret Rietumvalstu līderiem, arī pret trimdas organizāciju bieži ne gluži tautas demokrātiski ievēlētajiem vadītājiem. Neimanis ne pagalam necieta laipotājus. Dažāda ranga redaktoriem bijis jālaipo Ulmaņa laikā un, protams, gaŗajos okupāciju gados. No kā mums baidīties tagad! nereti izsaucās Neimanis savās runās, kā arī daudzajās telefonsarunās (kopš 1990. gada turpat vai reizi nedēļā) ar šo rindiņu rakstītāju, vienmēr gaŗās un vispusīgās. Viņš netaupīja ne stiprus izteicienus, nedz kodīgas asprātības, runājot par trakas godkāres apsēstiem karjeristiem, kuŗi uzliesmo dusmās, ja viņu vai viņu radinieku nobildējumi un pat uzvārdi ievietoti laikrakstā necienīgi mazos apmēros, par nodilušu frāžu žvadzinātajiem, kas aicina ļautiņus peldēt nemaldīgas ticības un tikumības plūdos, par pašnozīmētiem tautas vadītājiem, kuŗi ar bezkaunības un demagoģijas palīdzību mēģina celt savu pašapziņu. Telefoniskajās domu apmaiņās nereti pavidēja atmiņu drumslas par Neimaņa tēvam tuviem un jaunībā sastaptiem cilvēkiem, pirmām kārtām par veselu plejādi Latvijas armijas virsnieku, par Jaunsudrabiņu, Jāzepu un Anniju Vītoliem, kā arī par paša draugiem − literatūrzinātnieku un ārstu vienā personā, Alfrēdu Gateru, ģenerāļa Kārļa Goppera dēlu Miķeli Gopperu, kuŗš Stokholmā vadīja jau Latvijā 1935. gadā nodibināto apgādu Zelta Ābele, par Jūliju Kadeli, kuŗš veica milzīgu darbu, uzturēdams slepenus sakarus ar padomju režīma pretiniekiem Latvijā un mira 1985. gadā mīklainos apstākļos toreiz Rietumvācijā, savā dzīvoklī Minsterē (vienā gadā ar kādreizējo Dzimtenes Balss redaktoru un Komitejas kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs priekšsēdētāju Imantu Lešinski, kuŗš 1978. gadā pārbēga uz Rietumiem).
Sāpīgi Viktors Neimanis izjuta latviešu valodas straujo bojāšanos kā trimdā, tā arī padomju varas laikā Latvijā. Viņš bija viens no tiem kultūras darbiniekiem svešumā, kuŗi nostājās priekšgalā kustībai par latviešu valodas tīrību, par valodas svaigumu, izteiksmīgumu, par valodas atbilstību tautas domāšanai. Lasītājus un klausītājus priecēja Viktora Neimaņa paša latviskā, literāri izkoptā valoda, kāda bija sasniegta priekškaŗa Latvijā un ko vienlaikus bija ietekmējis Rietumeiropas un ASV izcilāko periodisko izdevumu elegantais stils un precīzā vārdu izvēle. Kā liecina valodnieki Rasma Grīsle, Jānis Kušķis un Dzintra Paegle (Latvijas Universitātes Baltu valodu katedras vadītāja), Neimaņa ēterā dzirdētais paraugs palīdzēja latviešiem arī nebrivē uzturēt spēkā prasību pēc latviešu valodas latviskuma (vēstulē Ainai Kraujietei-Neimanei 1994. gada janvārī).
Sadarbībā ar Latviešu akadēmisko mācībspēku un zinātnieku apvienību trimdā Viktors Neimanis 1992. gada rudenī Ņujorkā palīdzēja organizēt plašu zinātnisku konferenci ar Latvijas valodnieku piedalīšanos par valodas atveseļošanas nepieciešamību kā Latvijā, tā arī svešumā. Viņš pats atkārtoti aicināja atgriezties pie Jāņa Endzelīna uzskatiem valodas praksē. Līdzīgas domas joprojām enerģijas pilnais Neimanis pauda daļēji paša organizētajā un vadītajā III Pasaules latviešu sagaitā Rīgā 1993. gada vasarā dziesmu svētku laikā.
Savā pēdējā referātā Vienkāršības lielums, kas tika arī iespiests Laika Lāčplēšu dienas numurā (10.11.1993), Neimanis īpaši izcēla pirmajā krievu gadā čekas noslepkavotos latviešu kaŗavīrus, nobeidzot savu runu šādiem vārdiem: Viss tas pierāda, ka arī mums ir bijusi sava Katina. Diemžēl, līdz šim par Latvijas armijas iznīcināšanu esam klusējuši. Pieminēdami viņus visus, kas klusēdami bija iegājuši nāvē, mēs izpildām ne tikai pienākumu, bet reizē stiprinām mūsu atjaunoto valsti. Gadi ir citi, un laiki ir citi. Varbūt vienīgi lāčplēšu devīzē rakstītie vārdi − Par Latviju − ir vieni un tie paši, kā toreiz, tā tagad. Jāpiezīmē, ka savu pirmo runu Neimanis teica bēgļu laikā Vācijā vairāk nekā 47 gadus agrāk − Nīndorfā pie Baltijas jūras aizvesto piemiņas sarikojumā 1947. gada 14. jūnijā.
Neimaņa pēdējais Radio Brivā Eiropa ieraksts atskanēja 1993. gada 18. novembŗa programmā, kur viņš atcerējās Latvijas valsts dibināšanas 25. gadskārtu vācu okupācijas laikā 1943. gadā, kad Rīga atgādināja īstu kaŗavīru nometni, kad valdīja nedrošība, neziņa par katra paša nākotni, un vienlaikus apziņa, ka 1918. gada 18. novembrī dibinātā valsts kaut kādi mūs joprojām sarga un stiprina, kad tautu saviļņoja Lūcijas Garutas kompozīcija − kantāte ar Andreja Eglīša pārlaicīgajiem vārdiem − Dievs, Tava zeme deg (Jaunā Gaita 1994, 197).
Pēdējo reizi sabiedrībā Neimanis parādījās drauga, gleznotāja Fridricha Milta bērēs, teikdams atvadu vārdus. Novembŗa beigās viņš iegūlās slimības gultā ar asins sabiezināšanos jeb trombozi, ko dabūjis atceļā no Latvijas, sēdēdams šaurā sēdeklī lidmašīnā. Divus mēnešus vēlāk atvadu vārdi skanēja pie paša Viktora Neimaņa šķirsta. Veļu valstībā viņš aizgāja 1994. gada 21. janvārī Stamfordas slimnīcā, Konektikutā (Connecticut), 72 gadu vecumā. Neimaņa pelnu urna apglabāta latviešu Brāļu kapos Katskilos (Catskill), Ņujorkas štātā.
Aptuveni pusgadu vēlāk Jaunā Gaita savās lappusēs ievietoja dzejoļu ciklu, kuŗā seši trimdas dzejnieki atvadās no sava drauga Viktora Neimaņa: līdzās dzīvesbiedrei Ainai Kraujietei − Rita Gāle, Elga Leja, Nikolajs Kalniņš, Gunars Saliņš un Roberts Mūks. Citēsim pēdējā vārsmu ar nosaukumu Viktoram Neimanim aizejot − atnākot:
Tik daudz es zinu:
Tagad Tu plūsti pa universa iekšām
Atbrīvots un cēls −
Mums visiem pa priekšu.
Mūsu vārdi Tevi neaizsniedz,
Un tā tam jābūt,
Jo tais sfērās, kur Tu esi,
Neiasa dienas presi.Ki-ke-ri-gū! − pēkšņi atskan
No Rīgas Pētera smailes.Nu kā tad, kā tad −
Tevi sveicina Svētais GailisNu Tu nolaidies pie viņa kājām
Kā kādas iedvesmas ķerts,Un atkal − šoreiz pavisam
Esi mājās.Viens no latviešu modernās preses ciltstēviem, Jānis Kārkliņš, savā atmiņu grāmatā par Jaunāko Ziņu laikiem, Latvijas preses karalis (Ņujorkā: Grāmatu Draugs, 1962. 251 lpp; 2. izd. Rīgā: Karoga bibliotēka, 1990), izteica domas par to, ko nozīmē būt krietnam žurnālistam, proti, tā esot nemitīga cīņa pret zemo, nebrīvo, netaisno cilvēkos un viņu attieksmēs, pozitīvo spēku modināšana, iecietīgas saskaņas veicināšana visu vadītāju spēju virzīšanā uz vienu kopmērķi − brīvas tautas ziedošu nākamību. Šie vārdi pilnā mērā attiecināmi uz Viktoru Neimani, kuŗš ar savu personību padarija iezīmīgu savu laiku un kuŗa vārds nešaubīgi ieies mūsu kultūras, mūsu žurnālistikas vēsturē.
 Viktors uzrunā Pasaules Latviešu Rakstnieku II. saietu Lielupē, 27. decembrī 1990. gadā. Foto Gunārs Janaitis |
