Jaunā Gaita nr. 203-204, decembris 1995, marts 1996

Baltijas eleģiju autors Ivars Ivasks (Ivask) un Nobela prēmijas laureāts Česlavs Milošs (Czeslaw Milosz) Norman, Oklahoma (1978). Photo: Gil Jain

 

Tavs otrs interešu un zinātniskā darba loks, Baltijas studijas, bija Baltijas eleģiju katalizators. Atceros saņēmis pirmās divas eleģijas drīz pēc desmitās Baltijas studiju konferences Viskonsinas Madisonā, mēnesi pēc Černobiļas katastrofas. Pirmo, apokaliptisku nojautu piesātinātu, Tu biji rakstījis lidmašīnā atceļā no konferences, starp Saintluisu un Oklahomas pilsētu:

Baltijas zibensbultas, Sibirijas vēja brāzmas,
drūmi savstarpēju aizdomu mākoņi.
Piesārņojumi, saindējumi, izstarojumi.
Vēl līmeņi it droši, tā saka.
Bet govis zin labāk, tik tikko bērziem
nolaizot tāsis, bet Jāņu gaŗās zāles neplūcot.

(1.1)

Rosinājumu rakstīt šīs eleģijas angļu valodā Tev deva konferencē gūtā atziņa, ka angļu valoda bija kļuvusi „par mūsu lingua franca ne tikvien zinātniskas dabas pārrunās, bet arī dzejā” un vēlēšanās „dalīties ar citiem baltiešiem un visu pasauli atziņās un izjūtās par to, ko nozīmē celties no Eiropas ziemeļaustrumu stūra ar tā īpatnējo kultūru, ko arvien vairāk apdraud ekoloģisko prasību neievērošana, kodolieroči un pastiprināta pārkrievināšana.”[5]

Pirmajām divām eleģijām sekoja vēl astoņas, ko Tu sarakstīji citu pēc citas, kad jūs ar Astrīdi viesojāties Ballikottonā (Ballycotton) Īrijā 1986. gada augusta agrīnās dienās.[6] Otra sērija sekoja jūsu abu ciemiem Baltijā, pirmo reizi 1988. gada septembrī, kad nacionālās jūtas atkal sāka izpausties dziesmās, simbolikā un garā. Tava pirmā eleģiju sērija šīs izjūtas pauda kā nojautas. Esmu priecīgs, ka mūsu pirmās atgriešanās reizes sakrita. Esmu arī priecīgs, ka mani pirmās sērijas tulkojumi toreiz palīdzēja Tavu Baltijas vēstījumu izplatīt Latvijā. Latvijas televīzija aizveda operatorus un aktieŗus uz Sāremu un ieskaņoja deviņas no pirmās sērijas eleģijām uz Baltijas jūras fona. Dzejoļus teica Liepājas teātŗa aktieris Juris Bartkevičs igauņu komponista Arvo Pērta (Arvo Pärt) mūzikas pavadījumā.[7] Šajā eleģiju ieskaņojumā var noskārst to aizkustinošo maigumu un cerību pilnās nākotnes nojautas, kas toreiz bija raksturīgas Baltijas tautām un ko tagad aizstājušas skarbākas vilšanās vai brutālas sāncensības izjūtas. Tu otru sēriju sāki − kā pirms tam pirmo − Savienotajās Valstīs, Normanā un nobeidzi savā otrā iemīļotā Eiropas vasaras atpūtas vietā Somijā.[8]

Pirmā sērija tātad sastāv no trimdas eleģijām, Odisejam līdzīga ceļotāja eleģijām, kas delnā glabā savas Baltijas Itakas dzintara atmiņu, „kad vējā tu pasauli pārstaigā / ceļā uz mājām” (1.5). Šajā sērijā valda atmiņa. Atmiņa valda trimdas literatūrā vispār. Tu dēvē lietuviešu dzejnieku Henriku Radausku (Henrikas Radauskas) par „brīnumainās atmiņas dzejnieku, lietuvju valodas lielmeistaru” (1.9). Tu esi ne mazāk atmiņas meistars, tās personiskās, vēsturiskās un mītiskās atmiņas, kas iesniedzas pašos laika pirmsākumos:

Neskaitāmu balsu dūkoņa dzied pār jūŗu,
simtiem tūkstošu, miriādu dziesmu,
savāktu, nesavāktu, aizmirstu, atklātu,
paaudzes paaudzēm dzied,
paroles nododot tālāk, tad pašām dodoties tālāk.

(1.6)

Bet Tu esi arī tagadnes dzejnieks, kas ievēro pasauli aizsteidzamies gaŗām Baltijas krastiem, atzīmējot tos labākajā gadījumā „ar X vai jautājuma zīmi prātā” (1.3), gan atstājot senlaicīgās zintis neskartas, bet tai pašā laikā bezpalīdzīgas modernās civilizācijas atomārā apdraudējuma priekšā:

Tautas dziesmas to neparedzēja, tautas zintis
mūs nesagatavoja. Lauku šūpuļdziesmiņas,
zemkopju bībeles atlapotas lidinās vējā.

(1.1)

Otrā sērijā valda atgriešanās: tēli un atgūtās atmiņas no Tavas Baltijas Itakas, kas Tevi vilka atpakaļ un Tev atklājās pēc vairāk nekā četriem gadu desmitiem, kamēr Tu apceļoji un apzināji pasauli:

Manu dzejoļu valoda vilka mani mājup
vārdu pa vārdam, verbu pa verbam,
bezgala rinda
patskaņu saskaņu
atrada atbalsi Baltijas krastos.

(2.1)

Tā ir arī atgriešanās no nomaldīšanās līkloču labirintā, sekojot dzīparam, ko Tev bija devušas līdz Tavas Baltijas Penelopes − dzejniece Betija Alvere (Betti Alver) un Tava bērnības aukle Natālija:

Alveres dzejas rinda, nesalauzta,
manas aukles lūgšanas, nepārtrauktas,
bija dzīpars,
kas ļāva man trimdas
labirintu atstāt.

(2.2)

Bet Tava atgriešanās ir arī savādā veidā vairāk piesātināta ar aizgājības nekā ar mājās pārnākšanas izjūtu, it kā pati atgriešanās būtu samierināšanās ar nenovēršamo. Tā sākas ar veltījumu Betijai Alverei, kuŗu Tu vēl satiki, bet kuŗa bija mirusi, kad Tu nobeidzi savu ciklu. Arī savu aukli Natāliju Tu satiki „vēl pēdējo reizi”. Šīs sērijas ceturtā eleģija min Tavas ģimenes pēdējās atpūtas vietas, ieskaitot urnu loku Rengu. Sestā satopas aci acī ar „Holokausta un Gulaga atstāto tukšumu”, un devītā apciemo Pasternaka un Rilkes kapu vietas, kuŗi dažādos laikos dalījās ar Tevi Mārburgas pilsētas pārdzīvojumā. Vai Tava dzejas balss jau tad nojauta Tevis paša aizgājību?

Taču viss šis aizskaŗ tikai tematisko virspusi. Salīdzinot ar šīs vēstules rakstīšanu, Tavu eleģiju atdzejošana bija samērā vienkāršs uzdevums: man bija tikai jāseko Tavam tekstam, jāienirst teksta viļņojošā plūdumā priekšstatu pa priekšstatam, metaforu pa metaforai, simbolu pa simbolam. Man bija tikai jāieklausās vārdu melodijā, līdzskaņu saskaņā, patskaņu atskaņā un mīlīgajā aliterāciju un − laiku pa laikam −atskaņu saspēlē. Atdzejojot es nojautu neizdibināmu dziļāku struktūru, kas eleģijas saistīja kopā un tām piešķīra sevišķu īpatnību. Šķita, ka ir jābūt vienkāršai, kaut grūti atrodamai atslēgai, kas varētu atslēgt šo dziļāko struktūru. Vai es varu tagad uzdrošināties mēģināt attīstīt sava veida apvienotu Tavu eleģiju poētisko teoriju? Mēģināšu.

Kas man uzkrita vispirms, bija spriegums Tavās eleģijās starp vēsu, pat bezpersonisku intellektualitāti un dziļu personisku emocionalitāti. Šis spriegums, man liekas, izceļas no impulsiem, kas Tevi noveda pie eleģiju sadzejošanas un nosaka viņu iekšējo pamatformu. Šis spriegums atklājas, kad Tu pārslēdzies no jēdziena uz priekšstatu vai arī kad Tu iesniedzies no tagadnes neizprotamajā, bet tomēr klātesošajā pagātnē − personiskajā, vēsturiskajā, mītiskajā pagātnē. „Piesārņojumi, saindējumi, izstarojumi”, Tu saki un turpini ar govīm, „kas zin labāk ... Jāņu gaŗās zāles neplūcot.” Tu saki: „Tautas dziesmas to neparedzēja”, kam seko „zemkopju bībeles”, kas „atlapotas lidinās vējā” (1.1). Intellektuālo priekšstatu, kas apvieno Viļņu ar Vīni, apskauj dzejiskais lecošās saules atspīduma tēls Svētā Kazimira baznīcas vainagotā torņa galā, kas sasniedz epifānisku kulmināciju

svinīgajā brīdī,
kad svētā patrona aureols
dalās saules debesu braukšanā.

(2.5)

„Holokausta un Gulaga atstātais tukšums / ik uz soļa Tev seko,” Tu raksti kā vērotājs no tālienes, kas pats ilgi nav bijis klāt. Tad seko divas dzejas gleznas, kas aizskaŗ emocijas, tagad ne vairs ar atdalīto „Tev,” bet ar kopīgo „mums”:

Viņu miljoni pārnāk kā pārslas,
kas ziemā mums izkūst uz ādas,
vai kā pelnu putekļi vējā,
ko elpojam vasarā...

(2.6)

Pirmās sērijas septītā eleģija sākas ar hiperbolisku vispārinājumu, kurš nekavējoties pārvēršas personiskā stāstījumā:

Sievietes klātiene veido Latvijas dabu,
valda un pārvalda caur manu māti,
kuŗas decembŗa bērns esmu; caur manu
aukli, kas māti aizstāja, viņai nomirstot ziemā;
caur manu sievu, ar ko mēs atklājām veselu mūžu
mūsu dvēseļu ģeografijas: Ilze Marija, Natālija,
Astrīde Helena varētu vārdi būt salām
starp kontinentiem, dažādu pasauļu pārejas punktiem. (1.7)

Ne miņas no sentimentalitātes, ne vārda par „mīlestību,” ko varētu sagaidīt, runājot par trim svarīgākajām sievietēm Tavā dzīvē, bet spriegums starp lietišķo stāstījumu un šo personisko faktu novietojumu plašākā kopsakarībā, kas − netieši, bet neatvairāmi − izsaka šo attiecību būtību ģeogrāfiskos termīnos.

Nākošajā eleģijā vēsā zilā krāsa Tevi noved pie pirmsapziņas atmiņām no Tava mantojuma tēvišķās daļas. Un atkal redzes un dzirdes priekšstati ir emocionālā satura izteicēji, kad no smaržīga, sanoša stropa Tev iesitas ausīs igauņu valodas skaņas:

Bezgalīgas ziluma pakāpes pamazām ieplūst
Igaunijas bērnībā, mana tēva acīs,
smaržīgā dēļiem klātās verandas bišu stropā,
kur es visupirms uztvēru spožo logu apveidus
un savu valodu, somugru, ne indoeiropiešu,
muzikalitātes un īsas izteiksmes brīnumu.

(1.7)

Un atkal: nekādas sentimentalitātes, galvenokārt redzētā, dzirdētā, arī − saostā intensitāte, ko pārtrauc gandrīz pedantiskais iestarpinājums „somugru, ne indoeiropiešu.” Šis iestarpinājums sasaucas ar trešo eleģiju un atkal pasvītro ģeogrāfisko un valodniecisko novietojumu intellektuālos jēdzienos.

Skaņu priekšstati, it sevišķi − mūzika, un redzes priekšstati, it sevišķi − apveidi, dominē Tavās eleģijās. Tās veido viņu sensuālo struktūru un ceļ tiltus starp domām un jūtām, tagadni un pagātni, galīgo un bezgalīgo. Tavas eleģijas kustas neierobežotā telpā. Tās var uzskatīt kā vārdos izteiktas Tavas „bezgala ainavas,” vienu Betijai Alverei, kā Tu saki, „no saviem ilgajiem svešuma gadiem” (2.2).

Ivars Ivasks (Ivask). Foto: Juris Krieviņš. 1989.

Trimda ir nepārtraukta meklēšana pēc „apdzīvojamas telpas,” kā to sauc igauņu literatūrzinātnieks Aleksandrs Aspels,[9] pēc mājām, kā es to sauktu. Daudzi, it sevišķi pirmās paaudzes trimdas rakstnieki no Baltijas, nekad savā apkārtējā vidē neatrada šo apdzīvojamo telpu, šīs mājas. Viņi ievilkās ierobežotā konstruētā telpā, kas sastāvēja no zaudētās dzimtenes atmiņām, un iekļāva savus pārdzīvojumus trimdas sabiedrības šaurajos aplokos ar to sīkajām rūpēm. Pasaule bija kaut kas, no kā jāizvairās, nevis kaut kas, kas jāapskauj, jo to viņi izjuta kā apdraudējumu savam lietuviskumam, latviskumam, igauniskumam. Tev un Astrīdei izdevās atrast šo „apdzīvojamo telpu,” šīs mājas, ejot gluži pretējā virzienā − atveŗoties pasaulei. Jūs dzīvojāt Oklahomā, atstatu no lielākām trimdas apmetnēm citās Amerikas vietās. Jūs atradāt mīļas paglābšanās un atpūtas vietas Amerikas Klinšu kalnos, Īrijā, Somijā, un jūs tās visas attēlojāt vārdos un ainās. Jūs tās visas mīlējāt, bet neatļāvāt nevienai kļūt par pastāvīgu zaudētās dzimtenes aizvietotāju. Tu ietvēri pasauli un savas iemīļotās vietas bezgalīgā ainavā: neviena vieta un visas vietas uzreiz, bet visas noenkurotas Baltijā. Un Tu šo bezgalīgo ainavu piepildīji ar ļaudīm, ar draugiem un radiem, no pagājušajiem laikiem, no tagadnes. Tā tapa par izdomātu, vienmēr atvērtu, bet vienmēr sevī ieslēgtu, daudzdabīgu dzimteni. Šeit, man šķiet, daudzi Tavi intelektuālie un emocionālie, individuālie un kollektīvie, reālie un mītiskie, pārdzīvotie un atminētie meti saaužas kopā un atklājas laika un telpas nedalāmībā:

Ielokiet liegi šīs maigās ainavas,
ļaujiet krāsām savus putekšņus glabāt;
atstājiet telpu tām peldēt un elpot
gadsimtiem pāri, mierinot to,
kas nolieksies viņu apveidus lasīt...

(1.10)

Tu pats norādi uz diviem valdošiem priekšskatiem, metaforām, simboliem savās Eleģijās: uz dzintaru un spirāli.[10] Spirāle parādās visbiežāk un definē Eleģiju dziļāko formas slāņojumu. Tu apraksti spirāli − nelietojot šo vārdu − jau pirmajā eleģijā, kad Tu izsauc draudīgo nākotni, uz ko „tautas zintis mūs nesagatavoja”:

Un tā ritošais ratiņš atrit komētā,
no ratiņa spoles izsprāgst raķete,
kas mūsu laikmetu ievelk melnā kosmiskā bedrē:
bez laika, bez skaņas, viņpus miera,
viņpus cilvēku saprašanas –

(1.1)

Šī draudīgā kustība parādās atkal kā cilvēcības „nīcības virpulis,” kā atvars, kam sekojis „Holokausta un Gulaga atstātais tukšums” (2.6).

Taču šī ir tikai viena puse. Pirmās sērijas septītajā eleģijā kļūst skaidrs, ka Tu nelieto šīs apslēptās spirāļkustības, lai tikai apzīmētu destruktīvas norises. Tā Tu piemini trīs svarīgās sievietes savā dzīvē, caur kuŗām „liegais iedomu plūdums / kļūst taustāmi sapņi, zīmējumi, / kas tevi ievelk dzejoļu virpulī...” (1.7)

Pats vārds „spirāle” parādās pirmās sērijas ceturtās eleģijas sākumā kā „rituālas spirāles rakstītas smiltīs” un beigās kā „rituālas spirāles dzejoļos” (1.4). Šeit saskatāma sakarība ar otru eleģiju: „Salu zušu / kustīgā kaligrāfija,” Tu raksti, un nobeidz ar atdzimšanu „nakts zušu zīmēto burtu rakstā” (1.2). Te arī sakarība ar jau minētajiem „dzejoļu virpuļiem,” „kas sargā mūsu ritošās dienas” (1.7) un ar otras sērijas pirmās eleģijas priekšstatu par dzejoļiem, kas „mūžam ir spirāles, / kuŗām nav gala” (2.1).

Te kļūst skaidrs savienojums starp dzejoļiem un bezgalīgo laiku-telpu. Pirmās sērijas pēdējā dzejolī lasām:

Bet noteikti arī baltieši paliks
iespiesti Baltijas kaktā. To māksla
kā spirāle sniegsies bezgala telpā,
lai vilktu tos atpakaļ Baltijā atkal.

(1.10)

Ar to Tu esi pateicis visu iespējamo par nepieciešamo māksliniecisko un personīgo „trimdas piepildījumu,” lietojot Rimvīda Šilbajora iejūtīgās grāmatas virsrakstu par lietuviešu trimdas literatūru.[11] Tu esi arī pateicis iespējamo par baltiešu izturibu un mūžīgo atgriešanos, kuŗas daļa arī Tu esi un biji.

Tavas Baltijas eleģijas mudž no atgriešanās un atmiņu motīviem. Tie visi neveido spirāles, bet to struktūra norāda uz dislokāciju, uz nelielu pārbīdi telpā vai laikā, kas raksturīga spirālveidīgai kustībai.

No šādiem oļiem reizēm kāvi lec
uz Ziemeļu zvaigzni un atkal atpakaļ,
apmetot ledainu atspulgu mīļotai sejai

(1.4)

liek nojaust mītisku notikumu, kas savieno dabu pie kājām ar kosma izplatījumu un personīgo pārdzīvojumu. Tava atgriešanās arī ir laimīga sakritība, kuŗā krustojas tagadne, pagātne un nākotne:

Piepeši

laiks bija piebriedis atgriezties
manos Baltijas sākumos,
doties atpakaļ, vērsties uz priekšu
pēc pusi gadsimta prombūtnes.

(2.1)

Šai sakritībā savienojas personiskais pārdzīvojums ar visas tautas kopīgo pārdzīvojumu:

Tālumā savu tautu dzirdēju dziedam −
puse nācijas sadevās rokās,
piesaucot burvības vārdus, lai kļūtu brīvi
caur dziesmu, lai atkal atgūtu zemi
rindu pa rindai...

........................

Kā es te varēju ārpusē palikt
un dziedāt par sevi?

Tā Tava fiziskā atgriešanās kļuva arī par dzejisko atgriešanos:

Un atbalss man teica: dzejnieks var atgriezties,
Jo dzejoļi ir mūžam spirāles,
kuŗām nav gala.

(2.1)

Mēs spirālveidīgi atgriežamies, kur jau bijām. Šīs atgriešanās reizes nodibina garīgu laika un telpas nedalāmību. Vai nu laiks apstājies, vai telpa ir izkustējusies, vai arī nekas nav pārvietojies.

Bērzs bija jau tur, kad piedzimu.
Bērzs bija vēl tur, kad atgriezos
pēc četrdesmit četriem gadiem.

Bet citas vietas un lietas norāda uz laika gaitu:

Mani tuvākie radi sen miruši.
Mūsu vasaras mājas verandas
jumts iegāzies ...
........................
Vienīgi bērzs vēl varēja atbildi sniegt.
Viņš nebija kustējies, nebija mainījies,
viņš bija tikai vēl stingrāk tur
ieaudzis tam, kam radīts:
liecinieks zemei un debesīm,
sūtnis no pagātnes tagadnē,
koks sargeņģeļa veidolā.

(2.3)

Ivars Ivasks „Hommage à Timo Sarapaneva” Tuša. 1985.

 

Šis ir laika samezglojums, atmiņa, kas, no pagātnes nākusi, iesniedzas tagadnē. Šī laika samezglošanās iespēja piemīt arī citām lietām un priekšmetiem. It sevišķi tā raksturīga tūkstošgadīgajām Baltijas dzintara atmiņām:

Dzintara gabali
apvij pludmales, ne trausli gliemežu vāki,
kas atplaiksnī paisumu: kristalla kāres,
saules sveķi, gadu tūkstoši sastindzināti,
kukaiņu ziedlapas plīvinās tālāk
medainā klusumā.

(1.2)

Bet dzintarā nav tikai „kukaiņu ziedlapas,” kas „plivinās tālāk”; dzintarā guldīti arī kopīgie Baltijas pārdzīvojumi un kopīgā pieredze:

Bet ja vien tu paliecies Baltijas virzienā,
drīz dzirdēsi bišstropu bedību dziesmu
un redzēsi zemūdens apveidā
no bēdu putekšņiem dzintara kambari celtu.

(1.3)

Mazliet pieticīgāk un no tuvāka redzes punkta Baltijas ainava pati saspiež laiku un telpu:

bērzu birztalas
lauku tīklos,
mūsu pāriešana
ieausta ceļos.
Laikmetu ģeometrija
apņem tevi un mani,
kur vienīgais attālums
ir no koka līdz kokam.

(2.8)

Mūžīgā laiktelpa saraujas un pieļauj pēkšņas pārejas laika dimensijās, kas citādi iedomājamas tikai zinātniskajā fantastikā.

Šeit laiks iespiests vismazākajā telpā, bet arī Tava telpa kustas, lai tajā varētu ietilpt atmiņu laiks. Tavas pirmās sērijas ceturtā, piektā un sestā eleģija bija starp tām, kas rakstītas Īrijā, Ballikotonā, un, kā Tu pats saki, „vieno Atlantijas okeāna piekrasti ar tālajiem Baltijas krastiem.”[12] Tad arī nepārsteidz, ka pēc tam, kad norima „šī gadsimta lielākā vētra,” ko tur pārdzīvoji, Tu saki:

lauztas dzintara saules lec,
kaisītas vētras šaustītos liedagos,
vasaras klusuma talismani,
tev delnas sildīt ...

(1.5)

Vai Tu tai brīdī esi Īrijā? Vai varbūt Tu meklē dzintaru starp vētras izmetumiem un izskalojumiem Baltijas jūras krastā? Līdzīga epifānija atklājas Viļņā:

Balts un rožains
baroks − tas viegli varētu būt blakus
kādam klosterim kaut kur pie Vīnes.
Viļņa un Vīne alliterējas
un mistiski saskan,
kad abu atmiņa sedzas un savijas prātā ...

(2.5)

Otras sērijas devītajā eleģijā parādās vēl komplicētāka telpas un laika pārslāņošanās. Tu apmeklē Pasternaka kapu un caur Mārburgas pilsētu savieno nevien Pasternaku ar sevi, bet jūs abus arī ar jūsu priekšteci Rilki un viņa kapa vietu Raronā:

Pasternaka kaps Peredelkino
ir starojošs pīlādžu ogu,
priežu un pastaigu izejas punkts,
kuŗās viņš un es Mārburgā gājām
šī mocītā gadsimta
dažādos gados.
Tā pils kronētā viduslaika pilsēta,
ko arī Rilke pazina un mīlēja,
šķiet pievilka dzejniekus
...................................

Rilkes
kapakmens Raronā ir slaids
kā šis te trīs priežu tuvumā ...

(2.9)

Rīmaņa-Einšteina telpā nav taisnu līniju. Līkne ir norma, un tā tas ir arī Tavās bezgala ainavās un dzejoļos. Spirāle ir ideāls debeskustību atveids. Un kad Tu apraksti „zvaigznāju kustības / ziemeļu virzienā, kur dzimis mans tēvs” (1.7), Tu atrodies šajā brīnumaini veidotajā telpā. Tu tajā atrodies, kad Tu pieskaries „zarotajiem Somijas ezeriem, / kas ataino līdzīgus dvēseles zvaigznājus, / kur tikai plāna plēve atšķiŗ / zemi no debess ... / un drīz tev ir skaidrs, / kur pasaule beidzas un kā un kāpēc” (1.8.). Tu esi šai telpā arī, kad otras sērijas sākumā „komplicētas laika konfigurācijas” Tevi aizved mājup.

Spirāle ir atvērts aplis. Tavās Baltijas eleģijās ir īsti apļi, bet arī tajos ir vai nu atvērumi, vai arī apslēptas laika dimensijas, kas raksturīgas spirālei. „Es citas valodas ceļā mācījies esmu,” Tu saki, bet „igauņu valodā skaitu vēl savu gadskārtu apļus” (1.8) Un, kad biji apciemojis savu aukli Natāliju Valmierā, Tu raksti:

Svešuma slānim pēc slāņa atslīdot,
ik minūti − gadam,
mēs atkal varējām apskauties, raudāt
pirmajā manas bērnības
un viņas jaunības aplī, pirmajā
aplī, kas īsti skaitās,
ko neatstājam nekad.

(2.2)

Ivars Ivasks ar sievu, dzejnieci Astrīdi Ivasku Somijā, 1963. gadā Avots: Pašportreti, GD, 1965. g.

 

Arī šīs rindas atgādina gadskārtu apļus, skaitot gadus atpakaļ − ātri atspolējot kā skaņu lenti − bet ne uz priekšu, atdrodot kopīgu sākuma punktu.

Tavā laika un telpas nedalāmībā, protams, parādās lūzumi. Vēstures lineārais laiks šķiet pārtraucam ciklisko atvēršanos:

Un vēsture? Vēsture valda
iekšzemē, tukla ar zaudētu un uzvarētu
cīņu kārtām, ar sērgām, kas tukšoja
mājas un laukus, vilinot vilkus no saltajiem siliem
uz mirušo sliekšņiem un tukšās pilsētu ielās
zem mēmiem zvaniem ...

(1.2)

Arī gadsimta vētra Īrijā pārveido vidi:

veselas klintis atvāztas vaļā un aizpludo viļņos,
vairojas salas, zarojas sēkļi...

(1.5)

Un protams, nedrikst aizmirst Tavu apokaliptisko raķeti pirmajā eleģijā, kas draud mūsu mūžseno laiktelpas spirāli galīgi ievilkt „melnā kosmiskā bedrē: / bez laika, bez skaņas ...” (1.1).

Bet Tavā pasaulē vienmēr ir arī iezīmēts ceļš atpakaļ. Lineārais laiks sāk atkal liekties, lai atjaunotu laika un telpas nedalāmību. Melnajā kosmiskajā bedrē atrodam „lācenīti, protams, / varbūt apburto brūklenīti, / vēl vienu, vēi pēdējo, vēl mūžigo reizi” (1.1). Lielā gadsimta vētra izskalo krastā tūkstošgadīgās dzintara atmiņas, ja ne Īrijā, tad pavisam droši − Baltijā. Un pēc kaŗiem un postīšanas

Reizēm izplatās miers
kā baltā zeltā balināts kviešu lauks
....................................
un te ir laiks klusām sarunām
starp sauli un mēnesi.

(1.2)

„Mēs pastāvam zemaugsnē,” Tu saki. Tavas „kaļķakmens klintis, vētru vīlētas,” paliek „nepieviltas” (1.3.). Tās pārdzīvo lineārā laika mēģinājumus tajās ielauzties un tās pārvietot, kaut pats drauds paliek pastāvīgs un neatlaidīgs.

Šāda pastāvēšana un izturība, protams, ir raksturīga zemnieku kultūrai, kaut arī mēs skolā mācījāmies, ka Tavi somugru priekšteči bija mednieki un vācēji. Šo pastāvēšanu pārvalda mūžīgie cikli un nevis katastrofisku notikumu atkārtošanās. Arī šīs pastāvēšanas vēsturiskā lineārā attīstība kļūst atvērti cikliskā folklorā, tradīcijās un dziesmās:

paaudzes paaudzēm dzied,
paroles nododot tālāk, pašām dodoties tālāk.
.....................................
tad atkal zemes aršana, gadskārtu teikšana
mīklās, teikās, pasakās, vienmēr dziesmā.

Mūsu ciltstēviem varētu būt iemesls „bažām par mums, par tagadnes paaudzi, / kā dzīvei pietrūkst auduma smalkuma, / kā dziesmai vajag sevišķu svētku, kas nespēj vairs aizdejot bēdas.” Taču Tu tici: „Pārāk dāsni dzīvoja viņi, lai ļautu mums vienkārši mirt” (1.6). Un kaut arī Tavas Eleģijas galvenokārt dzied „kā pārdzīvot,” tās to dara no milzīgas atkāpes, kas iekļauj gadsimtus pārdzīvošanas un atdzimšanas.

Dziesma pastāv Tavos pantos un aiz tiem. „Ir kāda Baltijas mūzika aiz vārdiem / un valodas,” tu saki, nobeidzot savas Eleģijas −

Kāds pasaules apvidus
lietus un vēja, liepziedu, bišspietu
akordu atskaņās. Nebeidzama melodija,
ko pierakstījis vēl nav neviens,
nedz jebkad kāds pierakstīs,
kas rēgojas paaudžu sapņos.

(2.10)

Arī Tavām Eleģijām piemīt šāda muzikāla metavaloda, apburoša melodija, kas raksturīgāka Tavai igauņu valodai vairāk nekā angļu valodai, kuŗā tās sadzejotas. Šis ir dziļākais struktūras slānis, kas guļ zem tematiskā un simboliskā ar savām melodiskajām modulācijām. Un vēl. Tu varbūt neesi „metaforisku manevru ironiskais izgudrotājs,” kā Tu apraksti savu draugu un skolotāju Henriku Radausku (1.9), bet arī Tev patīk izspēlēt nozīmi pret nozīmi, metaforu pret metaforu, un arī Tu liec savai valodas izjūtai rotaļājoties saspēlēties ar savu valodas skaņu tā, ka vārdu nozīmes pārbīdās un pārvietojas, un to vietā rodas jaunas tādā kā skaņas un nozīmes nedalāmībā, kas ir kā kontrapunkts un papildinājums Tavai laika un telpas nedalāmībai. Tavas „Baltijas zibensbultas” un Tava „apburtā brūklenīte” (1.1), Tavas „rituālās spirāles” (1.2), Tavas klintis, „vētru vīlētas, / bet nepieviltas” (1.3), Tava „zemes aršana, gadskārtu teikšana” (1.6), Tavi „zīmējumi, / kas tevi ievelk dzejoļu virpulī” (1.7) un Tava „krastu viļņotā līnija” (2.10) ir tikai dažas uzkrītošākās vietas, kur ielokās nozīme skaņā un skaņa nozīmē, jā, kur rodas jaunas spirāles, kas veido un piepilda Tavu Baltijas eleģiju zemtekstus.[13]

Apbuŗošā Baltijas melodija „aiz vārdiem un valodas” un ne mazāk − Tavu pantu melodija:

pieaug arvien tālākos apļos,
it kā kad akmens būtu ezerā iemests
brīdī, kad pasauli radīja.

(2.10)

Mēs vairs neredzam mesto akmeni, bet mēs redzam viļņu apļus sasniedzam šodienu un sniedzamies tālāk. Un dzirdam dziesmu un mūziku, kas no tiem izplūst.

No šī attālinātā redzes punkta raugoties, Tavs pēdējais aplis, „aplis no deviņām akmens vāzēm,” šis „dzejolis akmenī,” kam blakus arī Tu tagad atdusies Rengu kapsētā, arī nav vis aplis, bet gan spirāle, netelpas, bet laika dimensijā:

Aplis būs visas mūsu dzimtas zīme
līdz dienai, kad jānāk vējam,
kas ziedus sasēs vāzēs.

(2.4)

Tā diena pienāk ik gadus; varbūt kādreiz tā pienāks uz mūžiem. Savā Verandas grāmatā (1981) to jau reiz iezīmēji − no Montanas Biterruta kalnu grēdas attāluma − ir apļus dīķī, ir savu gadu apļus, ir arī pēdējo apli Rengu:

manas domas
noenkurotas kapsētas zemē
Rengu, ar ko kādā dienā
man saplūst, no pleciem nometot
gadskārtu apļus.[14]

Tagad nu tas izdarīts. Laiku un attālumu pārvarējusi pāriešanas un paaudžu paroļu tālākdošanas mistērija. Tu savu paroli esi nodevis tālāk. Mēs varam tikai cerēt, ka esam to sapratuši un solīt, ka to padosim tālāk, ceļoties augšup pa dzejoļu mūžīgajām spirālēm, bet paliekot noenkurotiem punktā, kas mūs velk „atpakaļ Baltijā atkal.”

Tu vairs neesi starp mums mūsu Baltijas studijās un mūsu Baltijas ceļojumos, bet Tu vienmēr būsi mums klāt. 

 

 

NORĀDES

 

[1] Association for the Advancement of Baltic Studies and International Research and Exchanges Board.

[2] Ivars Ivasks, „Baltiešu eleģijas,” Karogs 2 (1989. feb.): 118-23 un Jaunā Gaita 171 (1989. apr.): 9-14; „Baltijas eleģijas,” otra sērija Literatūra un māksla 5 (16. feb. 1991.) un Jaunā Gaita 183 (1991. aug.): 3-8. Mana atdzejojuma pirmajā versijā es ciklu nosaucu par „Baltijas eleģijām.” Ivasks ieteica nosaukumu mainīt uz „Baltiešu eleģijām,” ko arī darīju. Vēlāk viņš pievienojās manam uzskatam, un tāpēc otras sērijas tulkojuma virsrakstā lietots šis nosaukums. Šeit citēts no Jaunajā Gaitā publicētajiem tekstiem, iekavās pirmais cipars apzīmē sērijas numuru, punktam sekojošais cipars − eleģijas numuru. Angļu valodā teksti publicēti divās grāmatiņās: Ivar Ivask, Baltic Elegies (Norman, OK, 1987), kuŗā atrodama pirmā sērija, un Ivar Ivask, The Baltic Elegies, Complete Edition (Norman, OK, 1990), kuŗā apvienotas abas sērijas.

[3] Kad es šos vārdus rakstīju, es nebiju šo kapu vietu redzējis. Pirmā izdevība to darīt radās vienas dienas apmeklējuma laikā Tartu 1995. gada 17. martā. Man jāpateicas kolēgam Jurijam Talvetam (Juri Talvet), kas mani pavadīja uz Rengu un aizveda mani uz Ivaska kapa vietu. Raksta teksts šī apciemojuma dēļ šeit nedaudz atšķiras no konferencē teiktā.

[4] Ivars ivasks, „Kā radās Baltiešu eleģijas” Jaunā Gaita 172 (1989. g. apr.): 15 [Astrīdes Ivaskas tulkojums].

[5] Turpat.

[6] Turpat un Baltic Elegies (1990) 32.

[7] „Tie atkārtotie akordi / zvanu atskaņas / nepārtrauktā plūsma / svētās skaņu upes / liegais angelus / šī pieaugošā atgriešanās / eņģeliskajos toņos / zvanu maigums / būtiskās vienkāršības / angelus” Ivar Ivask, „Arvo Pärt,” Lithuanus 33.3 (Fall 1987): 41. Šeit atrodamais Ivara un Astrīdes Ivaskas angliskais atdzejojums no Ivaska Verandaraamat (Verandas grāmata, 1981) ir pamatā šim raksta autora latviskojumam.

[8] Sk. „Autora piezīmes”, Jaunā Gaita 183 (1991. aug.): 8; Baltic Elegies (1990) 33.

[9] Alexander Aspel, „Ice, Stars, Stones, Birds, Trees: Three Major Postwar Estonian Poets Abroad,” Books Abroad 47 (1973): 625.

[10] „Kā radās...” 15.

[11] Rimvydas Silbajoris, Perfection of Exile (Norman, OK: U of Oklahoma P, 1970).

[12] „Kā radās...” 15.

[13] Šeit sniegti mani tulkojumi, kuŗos man tikai daļēji bijis iespējams vai izdevies atdarīnāt sākotnējā angļu valodas teksta skaņu un nozīmes saspēli. Attiecīgās vietas angļu oriģinālā: „bolts of Baltic lightning,” „ritual spirals,” „cliffs filed away by galss / yet undefiled,” „tilling and telling the seasons,” „your drawings / which draw you
into whirlpools of poems,” „undulating coastline.”

[14] Ivar Ivask, „Poems and Drawings,” Lituanus 32.1 (1986. g. pavasarī): 8. Latviskojums no autora un Astrīdes Ivaskas angliskotā teksta.

 

 

Ivara Ivaska tušas zīmējums − Illustrācija Elukogu (1978) Astrīdes Ivaskas arhīvs.