Vēsturnieks Jānis Krēsliņš apceŗot divas profesora Vilfrida Šlaua (Schlau) grāmatas par baltvāciešiem: Tausend Jahre Nachbarschaft (Muenchen, 1995), un Die Deutschbalten (Muenchen, 1995).

... Abi apcerētie izdevumi, tāpat sākumā pieminētā grāmata Baltische Länder (Gerts fon Pistolkors [Pistohlkors], Berlin, 1994., red.) demonstrē baltvācu lielo interesi par savu, vai savu senču dzimteni. Būtu jāceŗ, ka latviešu un igauņu vēstures apziņa būtu tikpat intensīva. Protams, baltvācu vēsturnieku uztverē Baltijas valstu vēsturisko provinču vēsture ir galvenokārt baltvācu vēsture. Šādam uzskatam mums nav jāpiekrīt, bet baltvācu vēsturnieku veikums ir jārespektē, tas arī ļauj mūsu zemes un tautas vēsturi izprast plašākās un dziļākās salīdzinošās sakarībās. Šīs publikācijas kārtējo reizi arī parāda baltvācu vēsturnieku proigaunisko nostāju. Nav šaubu, ka baltvāci ar igauņiem izveidoja izlīdzinošākas attiecības, jau no tautas atmodas laikmeta pašiem sākumiem. Tam bija arī savi negatīvi aspekti. Daļēji šai sakarā Hitlera rasu polītiķi igauņus vērtēja augstāk kā latviešus un, diemžēl, dažu vadošu igauņu polītisku un militāru darbinieku orientēšanās trīsdesmito gadu beigās uz Hitlera Vācijas pusi, kuŗa procesā zināmiem baltvāciešu polītiskiem darbiniekiem bija sava loma, ievērojami apgrūtināja Baltijas valstu sadarbību.

Ja, kā 1954. g. Uldim Ģērmanim recenzējot Reinharda Vitrama plašo grāmatu Baltische Geschichte, kas ilgus gadus bija vai vienīgais zinātniskais apcerējums kādā rietumu valodā par Latvijas un Igaunijas vēsturi, varēja likties, ka šis darbs bija baltvācu vēstures pētniecības sintēze un pēdējais vārds, šai recenzijā apcerētie sējumi rāda, ka baltvācu vēstures pētniecībai kopš tā laika ir daudzi un ievērojami sniegumi, kas jāņem vērā visiem tiem, kam rūp ne tikai Baltijas valstu vēsture, bet arī to nākotne Rietumeiropas civilizācijas ietvaros.

Laiks, 21.12.1996.

 

 

 

Vēsturnieks Arturs Heniņš ievadot ģenerāļa Jāņa Baloža atmiņu pieraksta publikāciju.

... Mūža pēdējos desmit gados Rīgā lielā slepenībā top arī ģenerāļa memuāri, kas ir unikāla bagātība ne tikai mūsu laikraksta lasītājiem, bet arī visai mūsu kultūrvēsturei.

Vēsturisku notikumu pirmo personu liecības allaž ir bijušas nozīmīgs palīgs laikmeta izpratnei. Tās nāk talkā ar tiešas klātbūtnes efektu, palīdz tajos detalizētāk un reljefāk iedziļināties. Tomēr vienmēr jāapzinās, ka no memuāriem nevar prasīt vairāk, nekā šis žanrs spēj dot. Proti, absolūto un vienīgo patiesību. Memuāru rakstītājam vienmēr ir tiesības pašam uz savu skatījumu, rīcības motivāciju, simpātijām un antipātijām.

Lai memuāros nebūtu jāviļas, ir laikus jāsaprot, ka tie pauž visnotaļ subjektīvu viedokli, dod oficiālās vēstures neaprobētu notikumu skaidrojumu, kas ne vienmēr ir neapstrīdams.

Neatkarīgā Rīta Avīze, 26.10.1996.

 

 

 

Skaidrīte Rubene par Valmieras teātra Izdedžiem Ziemeļamerikā.

... Beidzot par lugas izvēli. Atkārtojot Valmieras teātŗa literārās daļas vadītājas teikto − Latvijas skatītāji Izdedžus uztvēruši kā nacionālpatriotisma skolu šī vārda labākā nozīmē. Šo naivām patriotisma klišejām piebārstīto, totāli novecojušos gabalu?! Cēlais latvietis ar svešo princesi ratiņos atgriezīsies uz savu 30. gadu Latviju? Un kāds ētiskas atjaunošanās paraugs šis asociālais pusalkoholiķis šodienas Latvijas jauniešiem var būt? Bet varbūt lugu izvēlējās, lai uz nacionālpatriotismu iekvēlinātu šīspuses latviešus? Vai iežēlinātu mūspuses nostalģijā slīgstošos vecīšus? Otrā Pasaules kaŗa kareivji taču nav aizmirsti, bet tie, kas šodien uz turneja izrādēm nāk, ir vēl darboties spējīgi cilvēki, neskatās atpakaļ uz pārdzīvoto, bet grib iepazīt labāk un palīdzēt šodienas Latvijai. Ko valmierieši mums atveda nebija nekas citas kā spainis ūdens no mūsu pašu dīķa...

Arī vairums no vēl kustēties spējīgiem ir bijuši Latvijā un ir iepazinušies ar Rīgas teātŗu augsto līmeni un tādu sagaida arī no turneju izrādēm. Saprotam turneju problēmas, bet no Valmieras teātŗa aktieŗiem sagaidījām labas kvalitātes iestudējumu un aktieŗmākslu, ko diemžēl, šī Valmieras teātrinieku grupa mums neatveda.

Ziemeļkalifornijas Apskats, 12., 1996.

 

 

 

Vaira Paegle atbild kritiķiem:

Kāpēc es braucu uz Sibiriju? − 1995. gadā PBLA valde vienojās, ka apvienībai ir jāpievērš lielāka uzmanība sadarbībai ar latviešiem Krievijā un citās austrumu valstīs. Valde atbalstīja manu braukšanu uz Maskavu un Sibiriju, lai uzsāktu sakaru veidošanu. Kāpēc tas ir svarīgi? Pirmkārt, tāpēc, ka mēs latvieši esam palikuši tikai pusotra miljona pasaulē, un Latvijai ir svarīgs katrs latvietis, lai tas dzīvotu, kur dzīvodams. Otrkārt, starp PBLA izvirzītajiem mērķiem ietilpst ietekmīgas latviešu kopienas ārzemēs uzturēšana un latviešu vienotības pasaulē veicināšana.

... Mēs, pasaulē izkaisītā latviešu tauta, zinām pārāk maz viens par otru. Mums ir jādara viss, lai noraidītu neuzticības sēklas sēšanu laikā, kad mēģinām rast kopīgu valodu. Mums ir jāstrādā, lai iemācītos respektēt mūsu tautas locekļus, kas, likteņa spiesti, ir gājuši atšķirīgus dzīves ceļus. Bez savstarpēja respekta mums nebūs vienotības, kas ir tik nepieciešama Latvijas valsts un tautas pastāvēšanai.

Vaira Paegle, Pasaules brīvo latviešu valdes priekšsēde.

Austrālijas latvietis, 9.8.1996.

 

 

 

Latvijas dzejnieces Andas Līces pārdomas gaismu gaidot tumšākajā gada laikā.

... Kādu laiku der būt projām no Latvijas, lai daudzas lietas ieraudzītu skaidrāk un pat pilnīgi citā gaismā.

... Šis laiks, ja to nesalīdzina ar pagājušo, brīžiem šķiet nepanesams. Grūti iedomāties vēl satriecošāku skatu par invalidu un pensionāru piketiem pie valdības nama. Tā parādās cinisma konsekvences. Pavisam nesen gan tie, kas namā, gan tie, kas ārpusē, sildījās pie viena barikāžu ugunskura. Kas būtu šodien metams ugunī, lai viņi varētu stāvēt blakus? Lepnība un negausība. „Cik ilgi tas turpināsies?” cilvēki jautā cits citam un pieķeras visādiem „grābšķiem”.

... Ārzemju latvieši smejas par mūsu slimīgo atkarību no visāda veida pesteļiem un okultisma. Man tur negadījās sastapt nevienu, kas savas dienas gaitas plānotu vai draugus izvēlētos pēc horoskopa. Mums vienmēr vajag savu dienišķo melu, tas liecina, ka mēs nemaz negribam būt garīgi brīvi.

... Esot kādu laiku tālu no Latvijas, ieraugi − bagātība un godība paiet, paiet arī nabadzība, bet Latvija paliek. Ja tā tev ir, tu esi bagāts arī šajā izlaupītajā tagadnē. Jā, pasaulē izkaisītajiem latviešiem ir tas, kā mums nav, bet nav tā, kas ir mums Latvijā.

Anda Līce, „Kalnup. Bez elpas.” Brīvā Latvija, 15.12.1996.

 

 

 

Par Latvijas sporta atdzimšanu

Vakar Rīgas Sporta pilī Latvijas izlases basketbolisti Eiropas meistarsacīkšu kvalifikācijas turnīra astotajā spēlē ar 81:76 (45:35) pārspēja Portugāles valstsvienību. Tādējādi mūsu izlase praktiski nodrošināja ceļazīmi uz finālturnīru Spānijā, kur 24. jūnijā 16 komandas uzsāks cīņu par Vecā kontinenta groza bumbas čempionāta godalgām.

NRA, 19.12.1996.

 

 

 

 

Vaira Paegle par noskaņojumu Latvijā.

... Pirms neilga laika atgriezos no sava šā gada trešā apmeklējuma Latvijā, kas man deva labu iespēju iepazīties ar Latvijas politiskajiem procesiem.

... Laba valdība ir atkarīga no labiem politisko amatu kandidātiem, no noraidošas nostājas korupcijas jautājumā, bet par visu vairāk no aktīvas pilsoņu iesaistīšanās politikā.

... Lai izmestu no varas pozīcijām visus neētiskos, korumpētos mantraušus un sava labuma tīkotājus kā nākamā pavasara pašvaldību vēlēšanās, tā 1998. gada Saeimas vēlēšanās, jārīkojas jau tagad.

Lauku avīze, 15.11.1996.

 

 

 

Anda Līce par to kas guļ silītē.

... Žēl, ka ticības dzīve tik maz tiek pētīta. Baznīcas sienas sātanam ir tīrais nieks. Reliģijas vēsture rāda − jo krāšņāks un kuplāks Dieva kalpa tērps, jo nelabajam lielākas iespējas paslēpties tā krokās, jo svētulīgāk runājam par Dievu, jo mazāka iespēja darboties Viņa Garam. „Priecājieties un līksmojieties!” aicināja Kristus. Kādēļ to aizmirst Baznīca? Dieva vārda kalpi, ļaujiet taču nožūt grēknožēlas asarām un sludiniet Evaņģēliju savā, cilvēka balsī! Pasaulē nav tik daudz piedošanas un prieka. Kāpēc tikai Ziemassvētkos un Lieldienās baznīcas ir stāvgrūdām pilnas ļaužu? Tāpēc, ka tiek sludināts prieks.

... Klusumā eju silītei aizvien tuvāk. Tur kāds guļ. Satrūkstos − tas ir mans ego. Ar saviem spēkiem vien to nevar dabūt laukā.

Anda Līce, „Kas guļ silītē?” Neatkarīgā Rīta Avīze, 19.12.1996.

 

 

VELTAI RŪĶEI-DRAVIŅAI − 80

Sveicam lielo valodnieci 80 gadu jubilejā 1997. g. 25. janvārī.
JG redakcija

Latvju dvēseles sargātāja − tā Saulcerīte Viese apzīmējusi Veltu Rūķi-Draviņu − zinātnieci, personību.

15 gadu vecumā Velta Rūķe-Draviņa savā skolas darbā raksta: Apzinīgi un pa daļai arī neapzinīgi cilvēkā pašā mājo tieksme neapmierināties ar to šauro apkārtni un redzes loku, kas atrodas viņam apkārt, bet redzēt vairāk, vērot vēl neievēroto. Bet redzot, vērojot un vērtējot, rodas jauns veids − tas jau ir: radīt.

Veltas Rūķes-Draviņas veikums ir starptautiski plaši pazīstams. 1980. gadā kļuvusi par Zviedrijas Karaliskās Humanitāro zinātņu Akadēmijas locekli.

Latvijā starptautiski ievērojamās zinātnieces sniegums joprojām vēl pazīstams galvenokārt profesionālās aprindās, bet Veltas Rūķes-Draviņas mūža veikums taču ir mūsu mentalitātes galvenās glabātājas − valodas − saglabāšanā, glabāšanā un attīstīšanā − tā, lai pasaules priekšā mēs varētu nostāties ne tikai kā patērētāji, bet radītāji.

Māris Čaklais Jauns veids − tas ir radīt. Brīvā Latvija 20.1.1997.

 

 

BAZNĪCA LŪDZ TORNI . . .

− tā 1993. g. 30. jūnijā izdevumā Dvēsele un mūžība rakstīja vēsturnieks Arturs Heniņš:

„Kara pēdējos mēnešos Skrundas baznīcas torni tīšām uzspridzināja ne jau neticīgie krievi, bet ticīgie vācu vērmahta sapieri. Tornis bija viena no augstākajām un spīdīgākajām smailēm, kas krievu tālšāvēju artilērijas uguns koriģētājiem rādīja, kur ir Skrundas stacija un kur reizēm piestāj vācu kara ešeloni. Tā miera dienas nepiedzīvoja viens no skaistākajiem Kurzemes baznīcu torņiem. Torņa drupās palicis neskarts bija tikai krusts un zvans.

1945. gada vasarā vietējie drosmīgākie augstkāpēji nolīdzināja drupas. Trūka spēku, projekta un, galvenais, līdzekļu. Tāpēc pašu spēkiem torņa vietā uzslēja jumtiņu, gaidot uz labākiem laikiem.

Toreiz, kad tas notika, turpat līdzās nelielajā Kalnu ieliņā multimiljonārs Raimonds Gerkens vēl nebija nācis pasaulē. Arī viņam, tāpat kā daudziem skrundeniekiem var likties, ka Skrundas baznīcas tornim tāds necils jumtiņš bijis vienmēr. Raimonds Gerkens par to var pajautāt savām vecākajām māsām Aldonai un Dzidrai, bet visi citi var pārliecināties, ielūkojoties toreiz vietējās fotogrāfes Antonijas Heniņas baznīcas fotouzņēmumā.

Baznīca lūdz savu skaisto, slaido torni...

Arturs Heniņš

 

 

 

TORNIS BŪS

Nākošajā Dvēseles un Mūžības numurā (Red. Aida Prēdele) varēja lasīt priecīgu vēsti:

Mēs rakstījām par Skrundas baznīcu, kas kara laikā palikusi bez torņa. Ir atsaucies skrundenieks uzņēmējs Raimonds Gerkena kungs. Viņš nolēmis par saviem līdzekļiem torni atjaunot. Palīdzēt šai darbā organizatoriski viņš lūdzis Saeimas deputātu Kārli Leiškalnu. Lūdzam atsaukties visus, kas var palīdzēt ar torņa zīmējumiem, fotogrāfijām, plānojuma dokumentiem. Ķersimies pie darba!

 

[Raimonds Gerkens ne tikai palīdzēja Karogam un Karoga romānu konkursam (skat JG202), bet palīdzēja arī savam dzimtajam pagastam. Fotogrāfs Elmārs Heniņš (skat JG191 viņa fotoreportāžu par 1949. gada deportācijām no Skrundas) attēlos parāda kāda Skrundas baznīca izskatījās 1993. gadā un kas ar to notika 1995. g. maijā, augustā un tā tālāk līdz 1996. g. 15. jūnijam − darba nobeigumam. Red.]

 

TORŅA AUGŠĀMCELŠANĀS

Elmāra Heniņa fotoreportāža.