JG redakcijai:

 

Jaunās Gaitas 208. numurā, 56. lp. izlasīju aicinājumu lasītājiem iepazīties ar agrākiem publicējumiem Jaunā Gaitā par Kārli Ulmani.

Atceros, ka arī es, ja nemaldos 1962. g., uzrakstīju rakstu „Komentāri par komentāriem”, kuŗā bija pārdomas par G. Irbes rakstu „Autoritārās Latvijas ideoloģija”. Precīzi vairs neatceros, jo visu savu JG līdz kādam 150. numuram esmu nosūtījis Latvijas KF.

Liekas, ka nenāktu par ļaunu, ja lasītājus aicinātu iepazīties arī ar manu rakstu. Tas būtu, kaut arī ļoti niecīgs, pretsvars tiem vareniem publicējumiem, ar kuŗiem lasītāji jau ir aicināti iepazīties.

Vēlot Jums vislabāko Jūsu patiesi vērtīgā darbā,

A. Neparts, ASV

 

Redakcijas piezīme: A. Neparta raksts publicēts JG 37. numurā, 1962. gadā. Citāts no raksta:

„Manā uztverē mums nav jākaunas ne no mūsu parlamentārā, ne autoritārā laika... Atradāmies tādā ģeopolitiskā stāvoklī, kas šādai satversmei neradīja auglīgu vidi.”

 

 

 

JG redakcijai: [Vēstule saņemta ar vēsturnieka Jāņa Krēsliņa starpniecību. Red.]

Visumā atbalstu Māra Čaklā atmodas perioda situācijas vērtējumu, atbildes uz Andrieva Ezergaiļa kunga jautājumiem. (JG 208) Piezīmju nav daudz. Būtiskākās ir šādas:

Vispirms dažos vārdos par Māri Čaklo.

Ezergaiļa kungs Mārim Čaklam saka: „Tu ... biji viens no galvenajiem atmodas architektiem.” Māra atbildē saklausu, ka viņam pašam arī liekas, ka tas ir mazliet par stipri teikts, bet katrā ziņā nenoliedzams tas, ka Māris Čaklais bija toreiz un ir arī tagad latviešu patriots, kas objektīvi vērtē notiekošo, prot to izvērtēt un smagajos apspiestības gados viņš bija viens no tiem nedaudzajiem dzejniekiem, literātiem, kas, toreizējo iespēju robežās, ar savu dzeju un kā LM redaktors palīdzēja tautā saglabāt nacionālo pašcieņu. Par to viņam paldies.

Piekritu Māra Čaklā atzinumam, ka PSKP un LKP vadība toreiz no Latvijas liberāli demokrātiskās inteliģences baidījās vairāk nekā no atsevišķiem un nelielo pagrīdes grupu pašaizliedzīgajiem, varonīgajiem nacionāli patriotiskajiem cīnītājiem, jo „viņai (inteliģencei) bija publika”. Jā, − bija Alberts Bels, Ojārs Vācietis, Vizma Belševica, Imants Ziedonis, Alfrēds Krūklis, Māra Zālīte, Imants Auziņš, vēl daži, kuŗi, cauri cenzūras žņaugiem palīdzēja tautai saskatīt īstenību, uzturēja cerību nākotnei. Manuprāt Mārim Čaklam, vērtējot latviešu inteliģenci, tomēr vajadzēja pateikt, ka vairums liberālās inteliģences tomēr apkaunojoši kalpoja apspiedējiem, pavisam nelīdzinājās pirmās un otrās tautas atmodas inteliģencei, kas bija patiesi modinātāji, ceļa rādītāji. Pirms trešās atmodas perioda nospiedošais inteliģences vairākums bija iztapoņas, tādi kā Jānis Niedra, Arvids Grigulis, u.c.

... Dīvains man liekas Māra Čaklā viennozīmīgais apgalvojums, ka viņam bijusi gandrīz vai ideāla saskaņa ar Jāni Pēteru. „Man ar Jāni nav bijuši nekādi noslēpumi” (!?!). „Ar Jāni es sazinājos... praktiski mēs visu ar Jāni pārrunājām.”

Bet Jānis Peters, pat būdams Latvijas Rakstnieku savienības priekšsēdētājs, saņēmis manis rakstīto vēstuli nacionāli patriotiskās inteliģences grupas vārdā, ko pašrocīgi ieliku Petera dzīvokļa pasta kastītē, nekavējoties aiznesa uz rakstnieku savienību, iedeva to no LKP CK nozīmētajam partijas sekretāram Ēvaldam Strodam...

Peters bija tas, kas apzināti pildīja LKP CK uzdevumu, dibināja Latvijas Tautas fronti, un būdams tās faktiskais vadītājs (sākuma posmā), viņš valdes sēdēs nemaz neslēpa, ka visus svarīgākos jautājumus viņš saskaņo ar LKP CK (pat karoga uzvilkšanu 11. novembrī Rīgas pils tornī).

... 1989. g. 16. augustā Cīņā Peters rakstīja: „Ja mēs šajās kritiskajās dienās (LPSR Augstākā padome 26. jūlijā bija pieņēmusi LPSR valstiskās suverenitātes deklarāciju − E.B.) nebūsim spējīgi aizstāvēt Latvijas Komunistisko partiju no triecieniem, kādu tā saņēma 1940. gadā un 1959. gadā (mana atklātā pretdarbība Maskavas pārkrievošanas politikai Latvijā − E.B.), mūsdienu apstākļos tā vairs nebūs tikai latviešu tautas traģēdija. Tā būs pēdējā traģēdija visai Latvijas Komunistiskai partijai, jo kāda gan jēga politiskai partijai, kuŗā nepiedalās pamatnācija! Bez suverēnas Komunistiskās partijas šodien nav iedomājama suverēna Latvija.”

Šeit vairāk necitēšu. Ja kāds vēlas uzzināt plašāk ko toreizējie un tagadējie augstos amatos esošie Anatolijs Gorbunovs, Ivars Godmanis un jau pieminētais Jānis Peters, var izlasīt MLB Ziņotājā š.g. No.1 (574) un No.2 (575) vai Nacionālā Neatkarībā No.2 un No.3 manu rakstu „Kādreiz ‘gaišie spēki’ runāja tā...”

Eduards Berklāvs, Rīgā