Jaunā Gaita nr. 221, jūnijs 2000
 Ziemeļlatvijas brigādes ienākšana Rīgā, 1919. gada 6. jūlijā. Cīnītāju gājienu pieņem (no kreisās) pulkvedis Jorģis Zemitāns, Ziemeļlatvijas armijas komandieris pulkvedis Jānis Balodis un Dienvidlatvijas armijas komandieris pulkvežleitnants Eduards Kalniņš. |
Valdonis Frickauss
ĢENERĀLA BERTA DRAUDZĪBA
Laikam līdz pat pēdējiem gadu desmitiem neviens no mūsu vēsturniekiem vai vēsturisko notikumu aprakstītājiem nešaubījās, ka angļu ģenerālis sērs Alfreds Berts (Sir Alfred Burt) nebūtu bijis mūsu tautas sirsnīgs draugs un Latvijas neatkarības pārliecināts aizstāvis. [1] Par Bertu savos, līdz astoņdesmitajiem gadiem izdotajos darbos, ļoti labi atsaucās arī pazīstamais latviešu vēsturnieks profesors Edgars Andersons. Tāpēc šī zinātnieka vēlāko darbu lasītājus droši vien pārsteidz profesora tad par ģenerāli radikāli mainītais uzskats. Pēc Bertam izteiktajām uzslavām tūlīt sekoja viņam veltīti Andersona sarkasma pilni komentāri. [2] Tā, piemēram, Andersona grāmatā par Latvijas bruņotajiem spēkiem mēs lasām, ka par patiesas draudzības un labvēlības izrādīšanu Baltijas valstīm britu ģenerālis 1920. gadā esot pat pazaudējis savu posteni un ticis jau 45 gadu vecuma atvaļināts uz pusalgu. Bet tūlīt pēc tam mēs arī uzzinām, kā, par to sūdzēdamies Baltijas valstu valdībām un pozējot kā to liels draugs (bet mēs tak nupat lasījām, ka tāds viņš tiešām bija arī bijis! VF), veiklais ģenerālis esot pamanījies sev slepeni no katras no tām iekasēt vēl otru − tātad, arī trešo un ceturto − pusalgu... Šos regulāros pabalstus viņš tad arī esot saņēmis līdz pat 1940. gada vidum, kad savas mutes palaišanas dēļ − izrādot prieku par tikko notikušo Baltijas valstu okupāciju − esot tos visus pazaudējis.
Uzmanīgu lasītāju Andersona stāsts par Berta tad it kā izrādīto sajūsmu tomēr īsti nepārliecinās: par savām pazaudētām pusalgām ģenerālim nebūtu tak ko priecāties! Vispār, šāda ģenerāļa volte-face, pēc viņa divdesmit ilgās baltiešiem sniegtās draudzības un labvēlības, liekas vienkārši neticama!
Kas būtu Bertu spiedi tā rīkoties? Varbūt kaut ko vairāk par šo lietu mēs uzzināsim, iepazīstoties ar ģenerāļa dzīves stāstu. [3]
Še mūs vispirms laikam pārsteigs atklājums, ka šis veiksmīgais kaŗavīrs nav nekad beidzis kaŗaskolu; viņš, turpretim, ir studējis slavenajā vācu Heidelbergas Universitātē! Par kaŗa lietām Bertam ir vienmēr bijusi liela un nopietna interese. Un kaŗa laukos viņš ir izrādījis nevien izcilu personisku drosmi, bet arī ievērojamas militāras vadības spējas.
Alfreds Berts ir dzimis 1875. gada 18. aprīlī Londonā. 1895. gadā viņš ir ieguvis milicijas (t.i. daļēja laika) virsnieka pakāpi. Divus gadus vēlāk viņš kā novērotājs piedalījies grieķu-turku kaŗā. Aktīvu dalību kaŗa darbībā viņš turpetim ir ņēmis angļu-būru kaŗā (1899-1902), tad arī iegūdams regulārās armijas virsnieka pakāpi; šai kaŗā viņš arī ticis pieminēts britu pavēlniecības oficiālā ziņojumā (dispatch). 1907. gadā Berts piedalījies Prūsijas gvardes manevros, bet 1909. gadā Austro-Ungārijas armijas manevros Galīcijā. Pēc tam viņš darbojies kā kaŗa korespondents spāņu cīņās ar rifkabīļiem ziemeļu Marokā.
I Pasaules kaŗam sākoties, Berts ir bijis atkal angļu armijas rindās, tagad komandējot 3. gvardes dragūnu pulku. Par Arras kaujā izrādīto varonību un teicamo kaŗaspēka vadību, viņš ticis apbalvots ar D.S.O. (Distinguished Service Order) ordeni. Šo pašu apbalvojumu atkārtoti (saņemot pie tā t.s. bar) viņš ieguvis atkal 1918. gadā, šoreiz par 6. Kavalērijas brigādes vienību vadību vācu marta ofensīvas laikā.
Vēlāk šajā pašā gadā par kāda aviācijas kaprāļa glābšanu no gāzēm pildīta bumbas krātera viņš kopā ar trīs citiem saņēmis Alberta medaļu (A.M.) − pēc tam, kad pirmie divi glābēji krāterī zaudējuši samaņu, tajā nolaidies Berts, arī pats topot no gāzēm saindēts.
Pa visu I Pasaules kaŗa laiku Berta vārds ir četras reizes parādījies angļu armijas oficiālos ziņojumos, kas tiešām uzskatāms kā izcils sasniegums. Tādēļ nav arī jābrīnās, ka, kaŗam beidzoties, Berts ticis apbalvots ar britu zemākās pakāpes bruņinieka titulu − C.M.G. (Companion of the Order of St. Michael and St. George).
Pēc lielā kaŗa beigām 1919. gada februārī toreizējais brigadieris Berts tika iecelts par Sabiedroto militārās misijas priekšnieku Latvijā, bet liekas, ka tur tad valdošo polītisko un militāro apstākļu dēļ (piemēram, vācu 16. aprīļa puča) Latvijā (Liepājā) ieradās tikai jūnija beigās. Kārļa Ulmaņa valdībai 8. jūlijā atgriežoties Rīgā un pārņemot Latvijas valsts varu, tur ieradās arī ģenerālis Berts. Viņš nu palīdzēja izveidot un apgādāt Latvijas bruņotos spēkus, kā arī mēģināja paātrināt vācu kaŗaspēka (kas tad joprojām vēl atradās Kurzemē un Zemgalē) evakuāciju. Te būt jāatzīmē, ka Berts − pretēji dažiem citiem Sabiedroto polītiskiem un militāriem pārstāvjiem Baltijā − nostājās vienmēr jaunās latviešu valsts pusē. Minēsim te dažus šādus gadījumus.
Pateicoties ģen. Berta izdomai un enerģijai, pēc Cēsu kaujām Tukuma rajonā izvietotais baltvācu Landesvēra kaŗaspēks 8. septembrī tika pārvietots uz Austrumu fronti. [4] Ja mēnesi vēlāk, Bermonta armijas uzbrukuma laikā, tas vēl joprojām būtu atradies savā vecajā novietojumā, tā klātbūtne būtu nopietni apdraudējusi mūsu Rīgas aizstāvju jau tā kritisko stāvokli un tādēļ to vēl vairāk pasliktinājusi. Turpretim ar Landesvēra pārvietošanu uz pretlielniecisko Austrumu fronti, Latvijas armijas vadība varēja ar no turienes tagad izvilktām 4. Valmieras kājnieku pulka daļām, pastiprināt līdz šim vāji aizsargāto, pret bermontiešiem vērsto Dienvidu fronti.
Mēnesi vēlāk latviešu vadība varēja atkal angļu ģenerālim pateikties − šoreiz par viņa palīdzību Sabiedroto kaŗa kuģu artilērijas uguns iegūšanā: tās atbalstā mūsu spēkiem 15. oktobrī izdevās forsēt plato Daugavas lejteci pēc tam, kad iepriekšējā dienā latviešu spēku pārcelšanās mēģinājums (bez ārējās palīdzības) bija cietis neveiksmi. [5]
Šī desanta rezultātā Bermonta vienības tika padzītas no Daugavgrīvas cietokšņa uz Bolderājas. Uz jaunieņemto rajonu nākamajās dienās tika pārcelta visa Latgales divīzija, ar to radot nopietnu apdraudējumu nevien ienaidnieka frontes kreisajam spārnam, bet arī tās visai aizmugurei. Mūsu kaŗaspēks bija no pretinieka pārņēmis uzbrucēja lomu.
Par šo palīdzības došanu mūsu angļu draugi tomēr dabūja paši diezgan dārgi samaksāt: 17. oktobrī kāda vācu artilērijas baterija atklāja pret britu vieglo kreiseri Dragon uguni un, četras reizes to trāpot, nogalināja deviņus matrožus, ievainoja vienu virsnieku un trīs matrožus, kamēr līdzīgā apšaudē 23. oktobrī tika ievainoti iznīcinātāja Ventureus divi matroži. [6] Šādi zaudējumi angļu spēku vadībai bija nepatīkami, jo ar Versaļā 23. jūnijā noslēgto miera līgumu Lielbritānijai kaŗš bija oficiāli izbeidzies. Tādēļ ar šāda veida Sabiedroto atbalsta saņemšanu latvieši turpmāk vairs nevarēja rēķināties.
Diemžēl mūsu vadībai drīz vien atkal bija jālūdz Sabiedroto artilērijas uguns atbalsts (pašiem savas artilērijas mums tikpat kā nebija), jo nelabvēlīgā apvidus un pretinieka sīkstās aizstāvēšanās dēļ latviešu daļu uz priekšu virzīšanos bija apstājusies. Turklāt, mēģinot ieņemt Bulduru tiltu un Šmita cementa fabriku, mūsu spēki bija cietuši lielus zaudējumus.
Latviešiem palīdzēt šoreiz ģenerālim Bertam nācās ļoti grūti, bet viņš to tomēr izdarīja! Par šo gadījumu pastāsta viens no toreizējā Latvijas armijas virspavēlnieka Baloža adjutantiem, vēlākais kapteinis Arvīds Oše: ...pie ģen. Baloža ieradās angļu militārās misijas priekšnieks ģen. Berts (..) Kā angļu valodas tulks (..) biju klāt. Pēc parastām pieklājības frāžu apmaiņām ģen. Balodis mani aicināja ģen. Bertam pārtulkot lūgumu, lai viņš (..) dotu rīkojumu angļu lielajam, smagi apbruņotajam kreiserim (..) atklāt uguni uz bermontiešiem, kas bija apturējuši mūsu 7. un 8. kājnieku pulku tālākos uzbrukumus. Ģen. Berts laipni, bet mierīgi paskaidroja, ka viņam tādas tiesības neesot un bez atļaujas no Anglijas to nevarot darīt. Ģen. Balodis piecēlās, jūtami satraukts, un lūdzošā balsi mudināja ģen. Bertu tomēr uzņemties atbildību un ar artilērijas uguns palīdzību izglābt vairāk simtu vai tūkstošu latviešu kaŗavīru dzīvības (..) viņš lūdzot kā kaŗavīrs kaŗavīru (..) Ģen. Berts ilgāku laiku sēdēja klusēdams un domās nogrimis. Tad pēkšņi piecēlās un man pateica: Say to the general (tad vēl faktiski Balodis bija tikai pulkvedis. VF), lll do it... [7]
Pēc neilga laika angļu kreisera smagie lielgabali sāka pārklāt vāciešu-bermontiešu pozicijas ar iznīcinošu uguni. Tiem pievienojās franču vieglo jūŗas vienību uguns.
Pēc Bermonta kaŗaspēka Latvijā sakaušanas tā tūlītēju izdzīšanu no mūsu zemes mēģināja aizkavēt Sabiedroto Parīzē nozīmētā un franču ģenerāļa Nīsela (Niessel) vadītā komisija. Lietuvā ieradusies, tā uzaicināja mūsu pārstāvjus uz satikšanos 28. novembrī komisijas dzelzceļa vilcienā, kas bija novietojies kaut kur pusceļā starp Jānišķiem un Meiteni. Mūsu armijas vadība, slepeni nolēmusi komisijas centienus neatbalstīt, sarunām par savu pārstāvi bija izraudzījusi pulkvedi Eduardu Kalniņu, par politisko padomnieku viņam piekomandējot Ārlietu ministrijas juriskonsultu Hermani Albātu.
Noteiktajā dienā abi delegāti − kopā ar pulkveža Kalniņa Jelgavā līdzuzaicināto Dienvidu frontes pavēlnieku ģenerāli Peniķi − automašīnā bija devušies uz sarunām paredzēto vietu. Kad tur no Lietuvas puses bija piebraucis komisijas vilciens, no Jelgavas puses bija parādījies kāds latviešu bruņuvilciens. Dosim vārdu pašam pulkvedim Kalniņam: ...mums par lielu izbrīnu priekšgalā ieraudzījām platformu, uz kuŗas bija uzmontēti angļu lielgabali, un pie tiem stāvēja angļu matrožu apkalpes. ... Pirms kādām dienām mūsu štābs bija lūdzis ģen. Bertu aizdot kādus mazkalibra lielgabalus bruņoto vilcienu apbruņošanai. Ģen. Bertam nebija atļaujas dot mums ieročus no angļu kaŗa flotes, tamdēļ viņš divus 65 mm lielgabalus bija nodevis mums tikai lietošanai, bet ar savu matrožu apkalpi. [8]
Par nākamo ģenerāļa latviešiem izdarīto labo darbu pastāsta pulkvedis Augusts Apsītis:
Dažas dienas pēc Daugavpils ieņemšanas [1920. gada 3. janvārī. VF] (..) Tur ieradās angļu ģenerālis Berts (..) Redzēdams, ka mūsu kaŗavīri, trūcīgi apģērbti un apgādāti, spējuši uzvarēt stiprāku ienaidnieku, izteica savu atzinību un solījās gādāt, lai no Anglijas atsūtītu mūsu kaŗavīriem vajadzīgos apģērbus un apavus. Ģenerālis savu solījumu izpildīja, jo vēlāk pienāca ieroču, municijas un apģērbu sūtījumi. [9]
Par ģenerāli un viņa darbošanās veidu mums interesantu stāstījumu savās atmiņās sniedz kādreizējā Latvijas armijas virspavēlnieka ģenerāļa Dāvida Sīmansona, štāba priekšnieks, tad pulkvežleitnants Eduards Kalniņš: Viņš bija inteliģents un vispusīgi izglītots, pārvaldot arī vācu un franču valodas, kas bija liels retums pie angļu virsniekiem. Īsā laikā viņš iepazinās ar Baltijas polītiskiem un saimnieciskiem apstākļiem. Vācu centieni viņam bija gluži skaidri jau pašā sākumā. Ģen. Berts pilnīgi piekrita un enerģiski atbalstīja mūsu valdības politiku, cik to neierobežoja viņa valdības direktīves. Viņa darba metodes un viņa darba enerģija bija apbrīnojama. Viņš nemīlēja sēdēt kanclejā (sic!) un nodarboties ar teorētisku spriedelēšanu. Militāru jautājumu apspriešanai viņš gandrīz katru dienu ieradās pie virspavēlnieka Sīmansona. Diezgan bieži viņš apbraukāja fronti un uz vietas iepazinās ar mūsu kaŗaspēku un vajadzībām. Sevišķu vērību viņš piegrieza kaŗavīru morālei. Viņam patika paraudzīties kareivju sejās, lai spriestu par viņu garīgo struktūru. Neskatoties uz mūsu kareivju apģērbu un mazizveidoto ārējo stāju, Bertam tie ļoti patika. Ar tiem viņš mēdza sasveicināties latviski Sveiks! uz ko saņēma atbildi: Esiet sveiks, ģenerāļa kungs! [10]
Berta darbu Latvijā, jādomā, augsti novērtēja arī viņa priekšniecība, jo pēc atgriešanās atpakaļ Anglijā viņam tika piešķirts nākamais, augstākās pakāpes bruņinieka ordenis − C.B. (Companion of the Bath). Viņš tad vēl kādu laiku darbojās Sabiedroto militārās misijās Lietuvā un Polijā līdz armijas vadība viņu 45 gadu vecumā atvaļināja. Profesora Andersona šajā sakarībā izteiktā ironija liekas tomēr nevietā − kaŗa laika augstākiem virsniekiem bez kaŗaskolu izglītības miera laika armijās parasti nav vietas. [11]
Ar aiziešanu no armijas aktīvo virsnieku rindām Berta devums Latvijas valstij tomēr nevis samazinājās, bet gan pieauga. Tagad viņš centās mūsu zemes liktenī ieinteresēt arī plašākas angļu sabiedrības aprindas. Berta ierosmē nodibinājās speciāla biedrība − Friends of Latvia, kas gan, liekas, galveno uzmanību vērsa britu veikalniekiem. [12] Bet aizmirsti netika arī polītiķi, kaŗavīri, intelektuāļi un sabiedriskie darbinieki. Katrus divus vai trīs gadus ar kādiem no šo aprindu redzamākiem pārstāvjiem Berts apciemoja Latviju. 1933. gada augustā Rīgā ar tūristu kuģi Calgary ieradās pat vesela, ģenerāļa noorganizēta un vadīta prominentu cilvēku grupa, to vidū seši ģenerāļi, divpadsmit admirāļi, labs skaits parlamentāriešu un citu britu polītiķu, universitāšu mācībspēku un citu iespaidīgu vīru. [13] Jāatzīst, tiešām ievērības cienīgs sasniegums!
Šāda sabiedriska darbošanās droši vien prasīja arī savus izdevumus, kas Bertām ne vienu reiz vien bija jāsedz no savas kabatas. Še, jādomā, lieti noderēja no Latvijas valsts viņam piešķirtās pusalgas...
Droši vien būs latvieši, kas teiks, ka šo naudu ģenerālis jau bija nopelnījis par savu darbu Latvijas brīvības cīņu laikā. Ja, piemēram, Bermonta spēku uzbrukuma sākšanās laikā Landesvērs atrastos vēl savā vecajā vietā, diezin vai latviešiem būtu laimējies Rīgā noturēties. Liekas, ka viens no vācu uzbrucēja galveniem vilcināšanās iemesliem bija viņa nedrošība par savu kreiso (no jūras puses) spārnu, ko sargāja no bijušiem krievu gūstekņiem saformētās vienības. Ja, turpretim, tajā galā vēl joprojām atrastos Bermontam draudzīgais un militāri augstvērtīgais Landesvērs, nezin vai uzbrucējs būtu šajā cīņai tik nozīmīgā brīdī tā kavējies? [14] Un, ja Rīga 10. oktobrī būtu kritusi, nacionālā Latvijas valdība varbūt tad arī nevarētu pastāvēt. Katrā ziņā vairums latviešu par angļu ģenerāļa atalgojumu gan galvas nelauzīja un par viņa draudzību nešaubījās. Labi par ģenerāļa baltiešu vidū iegūto lielo uzticību liecina Latvijas un Igaunijas valstu vadību Lielbritānijas valdībai divdesmito gadu vidū iesniegtais lūgums ģenerāli Bertu nozīmēt par abu šo valstu militāro pārstāvi Anglijā. Dabīgi, ka to nebija iespējams īstenot, jo britu pavalstnieks (un piedevām virsnieks) taču nevarēja Lielbritānijā pārstāvēt kādas citas valsts militārās intereses.
Reālāks bija Latvijas ministru prezidenta Zigfrīda Meierovica britu valdībai 1923. gada 18. martā iesniegtais priekšlikums Bertu kā personu, kas bauda pilnīgu Latvijas uzticību atkal nozīmēt par Lielbritānijas militārās misijas vadītāju Latvijā. Lai veikalnieciskajiem angļiem šo lietu padarītu pievilcīgāku, Meierovics bija arī piemetinājis, ka ģenerālis, būdams mūsu armijas labs pazinējs, varētu arī latviešiem palīdzēt pārorganizēt viņu kaŗaspēku pēc britu parauga, to apbruņojot arī ar britu ieročiem. Tas, dabīgi, būtu izdevīgi Anglijas bruņošanās rūpniecībai. Meierovica priekšlikums tomēr neatrada dzirdīgas britu ausis. Latviešiem tika aprādīts, ka šādam uzdevumam ģenerālis Berts neesot pietiekoši kompetents. Diezin, vai īstais iemesls še nebija profesionāļu skaudība pret šo tik apdāvināto amatieri? Bertam par sliktu droši vien nāca arī tas, ka viņa lielās simpātijas pret baltiešiem bija Anglijā pārāk labi zināmas. Britu vadību varbūt domāja, ka ģenerālis pietiekoši daudz neaizstāvēs paša tēvzemes intereses.
Ir tiešām arī jāatzīst, ka pārstāvēt to laiku Lielbritānijas valdību polītiku Latvijā Bertam nebūtu bijis iespējams. Tajos gados Anglija, cerot uz jaunu, izdevīgu tirdzniecisku sakaru nodibināšanu ar Padomju Krieviju izvairījās no jebkādu nopietnu saistību uzņemšanās ar Baltijas valstīm, pat no palīdzēšanas tām.
Šādos apstākļos arī visas ģenerāļa pūles nevarēja dot nekādus nozīmīgus rezultātus. Tādēļ nav jābrīnās, ka 1923. gada beigās Berts mēģināja pielietot mazu viltību, proti, viņa ierosmē angļu militārais atašejs Rīgā majors Gūdens (Goodden) baltiešu vadībām pusoficiāli bija ieteicis britiem steigšus iesniegt sīki izstrādātus ieroču un aizdevumu vajadzību sarakstus. Labi domātais plāns diemžēl neizdevās. Pēc pārsteigto angļu kaŗa ministrijas birokrātu protestiem Gūdens bija spiests atzīt, ka esot kļūdījies.
Berta neveiksmēs pa daļai vainojami bija arī paši baltieši − viņi uz ģenerāli lika pārāk lielas cerības, sagaidot, ka viņš spēs tiem palīdzēt arī tad, kad neviens cits to nevarēja vai negribēja darīt. Mūsu sūtnis Anglijā Fridrichs Vesmanis 1930. gada 6. janvārī Rīgai ziņoja, ka britu ministru kabinets esot nolēmis, nevienai citai valstij vairs ieročus nepārdot, un šoreiz pat draugs Berts nespējot vairāk tur nekā darīt...
Berta neatlaidīgais darbs tomēr 1923. gada beigās deva rezultātus. Lielā mērā pateicoties viņa pūlēm, Igaunija un Latvija noslēdza savstarpēju militāras palīdzības līgumu. Un tā nebija Berta vaina, ja 1939./1940. gadu kritiskajās dienās šis pakts nerealizējās. Līgumi ir arī jāpilda...
___________
Pēc 1936./1937. gada, kad Latvijā bija nostiprinājusies autoritatīvā vara un mūsu valsts vadība meklēja jaunus ceļus Latvijas drošības nostiprināšanai − iespējams pat, uzņemoties slepenas [15] militāras saistības ar Padomju Savienību − Berta draudzība ar latviešiem nonāca strupceļā. Tā Latvija, kuŗai viņš līdz šim bija veltījis tik daudz sava darba un pūles, vairs nepastāvēja. Un jaunajai valstij viņš, liekas, nebija vajadzīgs. Tas ļoti skaidri parādījās ģenerāļa pēdējā Latvijas apciemojumā 1939. gada jūlija beigās. Lai gan Berta oficiālais aicinātājs bija kaŗa ministrs ģenerālis Jānis Balodis, šoreiz viņš būtībā ieradās kā neaicināts, nelūgts un pat nevēlams viesis. Uz Latviju braukt ģenerāli Bertu bija lūdzis Starptautiskais skautu birojs, lai viņš mēģinātu pierunāt mūsu valsts vadību nelikvidēt latviešu skautu organizāciju. [16]
 Ģenerālis Berts viesojas Latvijā. No kreisās: kaŗa ministrs ģenerālis Jānis Balodis, pils komandants Raimonds Bebris, finanču ministrs Ludvigs Ēķis, skautu priekšnieks Kārlis Gopers, ģenerālis sērs Alfrēds Berts. |
Latvijas skautus Bertam vēl izdevās paglābt. Bet angļu viesis droši vien saprata, ka viņa apciemojumi Latvijā turpmāk nav vairs vēlami. Laiki bija mainījušies, turklāt, prezidents Kārlis Ulmanis nemīlēja no citiem saņemt neprasītus padomus. [17]
1940. gada aprīļa sākumā Berta labākais latviešu draugs ģenerālis Jānis Balodis tika atcelts no Latvijas kaŗa ministra posteņa. Prezidents Ulmanis pirms tam Balodi bija aicinājis pašam no ministra amata labprātīgi atsacīties, bet ģenerālis bija atteicies to darīt. Savā 3. aprīļa atbildes vēstulē [18] viņš prezidentam bija rakstījis, ka 1934. gada 15. maija apvērsumā viņš esot piedalījies, lai tautai un valstij dotu labāku, stabilāku valsts iekārtu. Kamēr šis solījums vēl neesot ticis izpildīts, tikmēr kā viņam, tā arī prezidentam esot jāpaliek savos amatos.
Var labi saprast, kā senajās angļu demokrātiskās tradicijās uzaugušam Bertam tā laika notikumu gaita Latvijā, un vēl jo sevišķi viņa labā drauga ģenerāļa Baloža atcelšana, ķērās stipri pie sirds.
___________
Pāris mēnešus vēlāk, jūnija vidū, Baltijas valstis okupēja padomju kaŗaspēks. Vecā valdība, kā to deklarēja jaunais, no Maskavas varas ieceltais ministru prezidents profesors Augusts Kirchenšteins, nu bija gāzta. Drīz vien pēc tam tika arī izsludinātas jaunas Saeimas vēlēšanas. Līdzīgi notikumi norisinājās arī Lietuvā un Igaunijā. Nezinātājs varētu domāt, ka padomju kaŗaspēks mūsu zemēs ir ienācis, lai palīdzētu baltiešiem atjaunot to demokrātijas. Šādas cerības sākumā loloja arī neliela daļa no mūsu inteliģences. Neliekas tomēr ticami, ka tā būtu arī domājis ari ģenerālis Berts. Viņš taču zināja, kas ir PSRS. Divdesmit gadus viņš bija pūlējies, lai Baltijas valstis pasargātu no boļševiku varas. Profesors Edgars Andersons tomēr mums stāsta citādāk:... 1940. gada jūlijā, kad Baltijas valstis bija pārņēmis jau padomju kaŗaspēks (..) Berts, Londonā uz ielas sastapis Lietuvas sūtniecības darbiniekus, bija sajūsmā izsaucies: Vai šie krievi nav brīnišķīgi! Sūtniecības darbinieki, tikko asaras valdīdami, gandrīz nespēja ticēt šādai angļu ģenerāla divkosībai, liekulībai un naivitātei. Kopš tā brīža baltiešu draugam Bertam sakari ar baltiešiem pārtrūka. [19] [Skat arī autora piezīmi JG226 Lasītāju vēstulēs. Red.] Profesora Andersona pārmetumi angļu ģenerālim liekas esam ļoti emocionāli un ne īsti labi pārdomāti. Nevar taču par vienu un to pašu lietu cilvēkam pārmest naivitāti un tajā pašā laikā arī divkosību un liekulību. Šīs īpašības nesaderas! Augšminēto notikumu varētu izskaidrot arī savādāk. Nav noslēpums, ka pēdējo gadu notikumi Latvijā bija ģenerāli Bertu stipri sarūgtinājuši. Tagad, Londonā uz ielas nejauši satiekot kādus baltiešu diplomātus, šis rūgtums nu bija spontāni izlauzies ārā. Nelaimīgā kārtā ģenerāļa satiktie baltiešu paziņas bija viņa ironijā izteiktos vārdus uztvēruši un sapratuši tos tiešā, burtiskā nozīmē. Tas varētu tā arī viegli atgadīties, jo sūtniecību noslēgtībā dzīvojot, ārzemju diplomātiem ne vienmēr bija iespējas pietiekoši iepazīties ar angļu domāšanas un izteikšanās veidu. Un var labi saprast, ka pēdējo nedēļu notikumi Lietuvā bija izsituši lietuvju diplomātus no viņu normālā garīgā līdzsvara.
Bet mūsu sūtnis Londonā Kārlis Zariņš, ilggadējs, daudz pieredzējis diplomāts, kā viņš, pirms sakaru pārtraukšanas ar ģenerāli, varēja nesaklausīt un nesaredzēt ironiju viņa vārdos? Te vainīgi laikam atkal būs bijuši pēdējā laika notikumi dzimtenē, kas sūtnim, turklāt Latvijas ārkārtējo pilnvaru nesējam, būs devuši lielu spriedzi. Tikai mēnesi pēc padomju okupācijas sākuma, tikai tad, kad 21. jūlijā tautas saeima bija nolēmusi, lūgt (sic!) Padomju Savienību sev pievienot mūsu zemīti, Zariņš varēja rīkoties. To viņš arī darīja, 23. jūlijā britu valdībai iesniedzot protestu. Pēc tam rīkojās arī Latvijas (tagad jau) Padomju Sociālistiskās Republikas ministru kabinets, 30. jūlijā sūtnim Zariņam − tajā pašā reizē arī sūtnim Vašingtonā Alfrēdam Bīlmanim − atņemot Latvijas pavalstniecību, konfiscējot viņa mantu un izsludinot viņu ārpus likuma. [20] Vai tad būtu brīnums, ka šādās pārdzīvojumu pilnās dienās Zariņa prāts daudz nekavējās pie ģenerāļa Berta lietām? Un vēlāk kaut ko darīt bija jau par vēlu − arī britu ģenerālim bija savs pašlepnums...
Un beidzot, profesors Andersons pats − kāpēc tad viņš nāca klajā ar šādām nepietiekoši pārbaudītām un ģenerāli apvainojošām apsūdzībām? Te vainīga pa daļai laikam būs bijusi šī zinātnieka pārstrādāšanās − profesors bija sevi noslogojies ar pārāk daudziem pienākumiem: darbs universitātē, raksti dažādiem žurnāliem un manuskripti grāmatām, centieni Baltijas vēstures pētīšanā ieinteresēt cittautiešus, Tobago pasākumi, Amerikas valsts iestāžu padomnieku pienākumi, Baltijas Studiju Veicināšanas Apvienības lietas utt. Tiešām ir jābrīnās, ka viens cilvēks varēja uzņemties un veikt visus šos darbus. Varbūt, ja arī citi svešuma latvieši būtu vairāk darījuši šajās lietās, profesors savus rakstus būtu varējis rūpīgāk nostrādāt. Pat viena latviešu valodu pārvaldoša zinātniska līdzstrādnieka atbalsts būtu daudz vēsturnieka darbā palīdzējis! Spējīgu un labi izglītotu cilvēku latviešiem trimdā tad jau arī netrūka. Nelaime bija tā, ka viņi visi darbojās citu zinātņu laukos. Mums bija simtiem ārstu, inženieŗu un biologu, rindām ģermāņu, slāvu un romāņu filoloģijas profesoru un vēl daudz citādu akadēmiķu. Bet cilvēku, kas gribētu un varētu nopietni pastrādāt latviešu vēstures līdumos, tad varēja saskaitīt gandrīz uz vienas rokas pirkstiem.
Viss nupat sacītais varbūt izskaidro, bet tomēr neattaisno profesora Andersona ģenerālim Bertām veltītos asos vārdus. Liekas, ka tos šoreiz būs izteicis kāds dziļi sāpināts un aizvainots latviešu patriots un nevis izcils mūsu vēsturnieks.
___________
Kad 1939. gada jūlija beigās ģenerālis Berts ieradās savā pēdējā Latvijas apciemojumā, viņa oficiālais aicinātājs Latvijas kaŗa ministrs ģenerālis Jānis Balodis jau atradās savas polītiskās varas norietā. Lai gan skolās un iestādēs ģenerāļa bilde vēl joprojām ieņēma goda pilno vietu blakus tauta vadoņa Kārļa Ulmaņa attēlam, valsts varas gaiteņos baltais ģenerālis (tā tajos laikos saukāts) jau bija ticis nobīdīts pie malas. Liekas arī, ka Baloža labā drauga padomi Latvijas aizsardzības lietās šoreiz netika vairs prasīti un inspekcijās uz mūsu armijas pierobežu garnizoniem viņš netika vests. Bertam nu palika vairāk laika citām lietām. Kādā skaistā, saulainā sestdienas dienā Berts tad nu devās uz Jelgavu, lai apmeklētu tur guldīto angļu kaŗavīru, I Pasaules kaŗa vācu sagūstīto kapus. Viņa pavadonis, tulks un vedējs šoreiz bija Latvijas pirmais diplomātiskais pārstāvis un sūtnis Anglijā Georgs Bisenieks, tolaik Latvijas Hipotēku Bankas direktors, šis ģenerāļa vecais paziņa varētu viņam pastāstīt − un varbūt arī kaut ko pastāstīja − par saviem neparastajiem piedzīvojumiem 1934. gadā Ļeningradā, kad Bisenieks tur pildīja Latvijas konsula amatu. Konsula stāsts varētu interesēt arī mūs.
___________
1934. gada 1. decembrī kāds darbā un dzīvē neapmierināts, zemāks padomju darbinieks, vārdā Leonīds Nikolajevs, nošāva vienu no boļševiku partijas un Padomju Savienības galvenajiem vadoņiem, Sergeju Kirovu. Šis atentāts izraisīja pasaules vēsturē līdz šim vēl nepiedzīvoti plašu padomju diktatora Staļina vadītu terrora akciju, kuŗas rezultātā bojā aizgāja daudzi miljoni zemes iedzīvotāju. [21] Represēti, t.i., apcietināti, mocīti, nošauti vai deportēti tika arī gandrīz visi vecie boļševiki. Labs skaits no tiem bija latviešu izcelsmes. Staļina tīrīšanās tika iznīcināta arī gandrīz visa, toreiz 200.000 lielā, padomju territorijā mītošo latviešu saime. [*] Slēgti tika visi tās izglītības, kultūras un sabiedriskie pasākumi: klubi, skolas, izdevniecības, avīzes, teātŗi, utt.
Darbību bija spiesti izbeigt latviešu kolchozi, iznīka latviešu kolonijas. [22] Kirova slepkavas Nikolajeva sieva bija latviete Milda Draule. Viņa strādāja partijas Ļeningradas galvenajā mītnē, un esot bijusi labos draugos ar vietējā Latvijas konsula angļu tautības sievu Lotiju Haneju (Lotty Honey). Tādēļ nav arī jābrīnās, ka 25. decembrī sastādītajā pirmajā apsūdzībā kā viens no vaininiekiem tika minēts arī pats konsuls Bisenieks − viņš esot bijis sakarnieks starp Kirova slepkavības organizētāju Ļeningradas grupu un šī atentāta īsteno plānotāju, jau divdesmitajos gados no partijas izslēgto un no Padomju Savienības izraidīto veco revolucionāru un kādreizējo padomju vadoni Ļevu Trocki. Bisenieks 31. decembrī [23] tika no Padomju savienības izraidīts. Tā kā pēc tam viņa vaina padomju apsūdzībās nekad vairs netika pieminēta un tā Padomju Savienības - Latvijas diplomātiskajās attiecībās nekādus tālākus sarežģījumus neradīja, mēs varam droši secināt, ka Bisenieks Kirova nogalināšanas pasākumā nebija piedalījies un bija ticis nepamatoti apsūdzēts.
Šī nozieguma īsteno vaininieku, t.i., Staļina un viņa palīgu acīs Bisenieks tomēr bija ticis apzīmogots uz visu mūžu. Pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā viņš tika apcietināts un 1941. gada 27. jūlijā nošauts.[**] Biseniekam piešķirtās vainas iespējamās sekas vajadzēja apjaust arī ģenerālim Bertam. Un pēc padomju 1940. gada vasaras Baltijas valstu okupācijas arī to, ko no tiem brīnišķīgajiem krieviem viņa draugs tagad varēja sagaidīt. Vai jūs tā nedomājat?
 Latvijas sūtnis Anglijā (1921-1924) Georgs Bisenieks. |
V. Frickauss, ieguvis augstāko izglītību Adelaides Universitātē (psīcholoģijā un vēsturē), turpat trīs gadu desmitus bija bibliotekārs. Dzīvo Panorāmā, Dienvidaustrālijā. Skat arī JG217: Es viņu pazīstu.
[*] Rakstnieks Māris Čaklais, uzturēdamies Maskavā deviņdesmito gadu otrā pusē, konstatējis, ka attiecībā uz latviešiem 1926. gada PSRS tautas skaitīšanas dati, pēc kuŗiem tur dzīvojuši 151.000 latviešu, neatbilst patiesībai. Pilnīgākas ziņas atrastas PSRS Tautību komisariātā, kur ietilpa arī Latviešu nacionāla nodaļa (līdz 1992. gadam Latviešu nacionālo lietu komisariāts). Pēc tur atrastajiem datiem latviešu skaits Padomju Savienībā bijis ne mazāks par 400.000, un vismaz 70.000 no viņiem iikvidēti, t.i., miruši valsts nāvē trīsdesmito gadu Lielajās tīrīšanās, (re)
[**] 1941. gadā Čekas nošautais Bisenieks dzimis 1883. gadā. Kopš 1902. gada sociāldemokrāts, par revolucionāru darbību vairākkārt apcietināts, notiesāts uz diviem gadiem un astoņiem mēnešiem katorgā. Sodu izcietis Rīgas centrālcietumā, pēc tam nometināts Irkutskas guberņā. Cietumā izmācījies angliski. 1911. gadā aizbēga uz Beļģiju un Angliju. I Pasaules kaŗa sākumā Kārļa Marksa nodibinātā Komunistu kluba polītiskais sekretārs Londonā. 1916. gadā Krievijas jūrnieku arodbiedrības valdes loceklis un laikraksta Morjak redakcijas loceklis. No 1918. gada Latvijas sūtniecības Londonā vadītājs un vēlāk Latvijas sūtnis Anglijā (1921-1924).(re)
1. Es viņu pazīstu. Latviešu biogrāfiskā vārdnīca. Red. Ž. Unāms. 2. izd. Grand Haven, Mich.: Raven Printing, 1975. 107. lp.
2. Andersons, E. Latvijas vēsture, 1920-1940. Ārpolitika I. Stokholmā. Daugava, 1982; Latvijas bruņotie spēki un to priekšvēsture. Daugavas Vanagu centrālās valdes izdevums − Daugavas Vanagu apgāds, 1983; Latvju enciklopēdija, 1962-1982. Galv. red. E. Andersons. Rokvillā; Amerikas Latviešu apvienības Latviešu institūts, 1983. 1. sēj. 177.lp.
3. Who was Who, 1941-1950. London: Adam & Charles Black, 1952. 168.lp.
4. Ģenerālis Eduards Kalniņš. Sastādījis E. Jurka. Brisbanē: Saulkrasts, 1965. 86.-87. lp.
5. Latvijas atbrīvošanas kaŗa vēsture. Virsred. M. Peniķis. 2. iesp. Linkolna, Nebraska.: Daugavas Vanagi, 1962. 2. sēj., 101. un 105. lp.
6. Bennett, Geoffrey. Cowans War. London: Collins, 1964. 179. lp.
7. Oše, Arvīds. Rīgas tilti. DV mēnešraksts. 1980, 1:21.
8. Kalniņš, Ed. Bermonta sakāves beigu cēliens. Lāčplēsis 1963, 9:2-4.
9. Apsītis, A. Latgales atbrīvošana. Latvijas atbrīvošanas kaŗa vēsture (op.cit.), 2. sēj., 268. lp.
10. Ģenerālis Eduards Kalniņš (op.cit.), 85. lp.
11. Arī Latvijas armijas pulkvedis Ludvigs Bolšteins, kas savas spējas, varonību un nacionālo stāju bija parādījis gan strēlnieku, gan arī atbrīvošanas cīņās un kas bija gan ieguvis augstāko izglītību, bet nebija beidzis kaŗaskolu, pēc brīvības cīņām armiju atstāja. Ģenerāļa pakāpi viņš ieguva, būdams Iekšlietu ministrijai pakļautās Robežsargu brigādes priekšnieks.
12. The Times (London) 7.06.1923, 13. lp.
13. Berta pēckaŗa laika darbošanos Latvijas labā diezgan plaši apraksta Andersons savās (op.cit.) grāmatās par Latvijas bruņotajiem spēkiem un par Latvijas ārpolītiku.
14. Par Bermonta uzbrukumu Rīgai labs pārskats ir atrodams Latvijas atbrīvošanas kaŗa vēsturē (op.cit.), par paniku, kāda toreiz radās latviešu pusē Rīgā, skat. Porietis, J. Prezidents atbild. Mineapolē: Tilts, 1966. 90.-93.lp.
15. Liekas, ka šīs lietas netika kārtotas caur ārlietu ministrijām un diplomātiskiem dienestiem. Tādēļ šo iestāžu archīvos attiecīgie dokumenti nebūs redzami.
16. Dunsdorfs, E. Kārļa Ulmaņa dzīve. Stokholmā: Daugava, 1978. 408.-409. lp.
17. Liekas, ka prof. E. Dunsdorfs (ibid, 409.lp.) ir kļūdījies, sakot, ka ģenerāli Bertu kā skautu darbinieku Ulmanis [1939. gada] ciemošanās laikā apbalvoja ar Triju Zvaigžņu ordeni... Pēc Londonas The Times 1933. gada 19. janvāra ziņas, Latvijas lietvedis Londonā Ludvigs Sēja ar kundzi, ģen. Bertam par godu − sakarā ar viņam piešķirto Triju Zvaigžņu ordeņa I šķiru − esot sarīkojis mielastu. Latvijā šajā laikā valdīja Marģera Skujenieka valdība, kuŗā par kaŗa ministru bija ģen. Jānis Balodis, kuŗš arī, liekas, bija šī apbalvojuma iniciators.
18. Porietis, J. (op.cit.), 209.-211. lp. Balodis pats gan šo vēstuli nebūs sacerējis, jo tādu augstu stilu nekad nelietoja.
19. Andersons, E. Latvijas bruņotie spēki (op.cit.), 682. lp.
20. Bangerskis, R. Mana mūža atmiņas. Kopenhāgenā: Imanta, 1959. 2.sēj., 202. lp.
21. Conquest, R. Stalin and the Kirov Murder. New York: Oxford University Press, 1989; The Great Terror. London, New York: Macmilan, 1968 (papild izd. 1971. un 1973).
22. Cik raksta autoram ir zināms, par šo pret latviešu kopienu Padomju Savienībā vērsto genosīdu līdz šim neviens plašāks zinātnisks darbs vēl nav parādījies.
23. Latvju enciklopēdija. Stokholmā: Trīs Zvaigznes, 1950-1953. 1 sēj. 276. lp.
