Jaunā Gaita nr. 226, septembris, 2001

JG redakcijai:

Pēc Baltijas valstu okupācijas 1940. gada vasarā Londonā britu ģenerāļa nejauši uz ielas satiktajiem lietuviešu diplomātiem teiktajos vārdos − Vai šie krievi nav brīnišķīgi (JG 221) − varbūt izpaudās arī Berta sarūgtinājums par lietuviešu gadiem ilgo, nepiekāpīgo nostāju Viļņas jautājumā: tā izjauca visas angļu ģenerāļa pūles radīt Baltijas valstu polītisku un militāru savienību. Senās Liellietuvas galvaspilsētas Viļņas dēļ lietuvieši bija gatavi pat sadarboties − un viņi arī sadarbojās − ar tā laika galveno neatkarīgo Baltijas valstu apdraudētāju − Padomju Krieviju. No pēdējās Viļņu 1939. gada oktobrī lietuvieši arī saņēma, par to gan nākamajā gadā samaksājot ar savas valsts neatkarību. Šādā kopsakarībā ģenerāļa Berta lietuviešiem toreiz teiktie vārdi liekas būt tīri sakarīgi.

Valdonis Frickauss, Adelaide, Austrālijā

 

 

 

JG redakcijai:

Būtu priecājusies, ja lugu un teātŗa meistars Uldis Siliņš būtu minējis, kas īsti izraisīja viņa patiku un interesi šo lugu-divsarunu lasot. Šķiet paša meistara rakstītās ir bijušas dzīvākas un saistošākas.

Biju mazliet pārsteigta par Lilitas Zaļkalnes secinājumu, ka viņa lugu varēs izlietot saviem studentiem Stokholmas Universitātē par Anšlavu Eglīti un Veroniku Janelsiņu. Manuprāt vienīgais, ko viņa varētu par abiem māksliniekiem sacīt ir, ka autors izvēlējies savus lugas varoņus nosaukt abu vārdos. Lilitai Zaļkalnei un viņas studentiem taču vajadzētu būt skaidrs, ka vienīgais dzīvais cilvēks, ko mēs mākslas darbā satiekam, ir tikai autors pats. Tās ir viņa domas, vārdi un jūtas, ko viņš attēlo.

Lasot Edgara Elferta vēstuli, redzēju, ka Andrieva Niedras romāna Līduma dūmos tēlotais jaunais mācītājs nebūtu varējis sūdzēties, ka arī mums kā viņa pieminētā bagātā un izglītotā pagasta ļaudīm trūkst dvēseles īgnuma. Tas bagātīgi un krāšņi verd un virmo no rakstītāja rindām. Atzīšos − arī es domāju, ka, lai pastāvētu kā dzīva, vitāla, tauta, mums tas ir vajadzīgs, ko vērst pret šīs saules nejēdzībām un nejēdzībiņām, ko satiekam savā ceļā. Tikai šis īgnums nebūtu jāvērš vienam pret otru. Gudriem brāļiem un muļķīšiem, īstām meitām un pameitām pašreiz būtu tā reize, kad saslēgties ciešā draudzības lokā. Senā nozīme vārdam „draugi” esot kaŗa biedri, un mēs taču tagad tādi esam, cīnoties par mūsu mazās tautas izdzīvošanu.

Laima Kalniņa, ASV