46. GADAGĀJUMS
2001. GADA DECEMBRIS
4. (227) NUMURS

    IN THIS ISSUE

Jaunās Gaitas decembra numura vāku rotā Rīgas siluets uz silti oranž-sarkana fona. Žurnāla ievadvārds dots Vizmai Belševicai: "Vēji vēzē. Vēji sit. Rīga klusē ... Mūžīgais var klusēt". Māris Čaklais savukārt citē Johana Godfrīda Herdera 1769. g. izteikto vēlēšanos, "Kā es gribētu šo pilsētu padarīt laimīgu!" Čaklais pats atbild, "Padarīt laimīgu… laimīgu… ? Neaizbraucot nekur, čukstu, palikdams te."

Žurnāla saturā ir divas esejas sakarā ar Rīgas lielo jubileju. Ir Vilņa Zaļkalna intervijas turpinājums, ir Kārļa Račevska izvērsta eseja par kolonizāciju un par globalizāciju un par Alberta Bela romāniem, ir Intas Ezergailes raksts par Baibu Bičoli, ir Laimas Kalniņas ievads romānam "Kaķa manuskripts", ir atmiņas raksti, dzejoļi, mākslas reprodukcijas, dzīvas diskusijas, recenzijas, kiberkambaris, un vēl daudz kas.

Jānis Elsbergs apraksta "Trīs Rīgas": vidusmēra tūrista Rīgu, rīdzinieka Rīgu un jubilejas Rīgu. Piebalsojoties, jeb mazliet runājot pretī Māra Čaklā teiktajam par palikšanu Rīgā, Elsbergs raksta: "No Rīgas vienmēr var aizbraukt. Var - atgriezties." Ingmāra Balode savā esejā uzsver, ka Rīga ir tās cilvēki " ... Rīga taču nav klīrīga 800gadīga jaunkundze, kas savu šarmu steidz saglabāt tikai ar kosmētikas palīdzību. Rīga ir dzīva."

Lalita Muižniece atvadoties no 2001. gada jūlijā mirušā rakstnieka, publicista, žurnalista, feļetonista Aivara Ruņģa piemina, ka Valters Nollendorfs viņu reiz bija raksturojis kā "vientuļo patriotu". Aivars Ruņģis kopā ar Valteru Nollendorfu bija viens no žurnāla Jaunā Gaita dibinātājiem, viens no pirmiem galvenajiem redaktoriem. Ruņģis esot reiz izsaucies, "Mums, dažiem latviešu emigrācijas autoriem, nonākšana dabiskajā aizmirstībā draudējusi. iekams mūs tauta pat pamanījusi un ievērojusi, ka esam." Grāmatu nodaļā Auseklis Zaļinskis savu apskatu par Aivara Ruņģa grāmatu "Aiz tām prūšu robežām" par savām gaitām Latviešu leģionā nobeidz ar citātu: "Ir briesmīgi mirt ar jautājumu uz lūpām: par ko? Vai tas nav tas pats, kas ļaut sevi nokaut?"

Rolfs Ekmanis, kā iesācis pēdējā numurā, turpina uzdot jautājumus Vilnim Zaļkalnam: "Kāds Tavs vērtējums par polītiskām partijām un viņu darbību Latvijā?" Vilnis Zaļkalns atbild: "Katram demokratam, kam rūp Latvijas demokratiskā un līdz ar to arī neatkarības nākotne, aktīvi jāiesaistas patiesu polītisko partiju veidošanā un stiprināšanā, neprasot - kā prasa Repše sev - augļotājiem cienīgu priekšsamaksu." Uldis Bērziņš par Zaļkalni izsakās tā: "Stokholmā šērmalī kapteiņu krodziņā dūmeni kūpinot smagi pūšot iepeld Vilnis Zaļkalns ar fraktu, frakotais viesmīlis sastingst.. Paktu zagtās, svešvaru apgrauztās kartes atkal jau stūres mājā! Aizvainots tālrunis ietalkšas stūra mājāL Jā, tas velna "Vilnis Zaļkalns", tas ūdeni jauc! Jā, devām instrukcijas. Tikai: viņš jau brauc!"

Kārlis Račevskis, franču literatūras profesors Ohaijo Valsts universitātē savā esejā "Cilvēki būrī: Polītiskas un literāras pārdomas par Latvijas kolonizāciju" konstatē, ka globalizācijas process Latvijā ir radījis jauna veida nabadzību. Viņš citē Albertu Belu : "Polītiskā valoda ir kļuvusi nabadzīga: 'Nabadzīga valoda rada nabadzīgas domas. Nabadzīgas domas rada nabadzīgus darbus. Nabadzīgi darbi rada nabadzīgus cilvēkus. Nabadzīgi cilvēki rada nabadzīgu valodu'".

Par Baibas Bičoles dzeju Inta Ezergaile raksta, ka tā "var būt maiga kā ziedlapas pieskāriens, bet tur ir milzu spēks." Tā "suverēni spēlējas ar vārdiem, ar skaņām, tādējādi atveŗot mūsu ausis, acis un prātu pavisam jauniem un pārsteidzošiem domu gājieniem un lēcieniem." Viens piemērs:
    Kalns izlaiž miglas matus,
    dzemdējot lietu -
        sarūku
        sīkā gludenā olī,
        ko, kratīdamās smieklos,
        nes upe.

Laimas Kalniņas "Kaķa manuskripts" ir par kādu manuskriptu no nezināma autora, it kā kaķa sarakstītu, par latviešu sadzīvi pēckara laikos Vācijā. Tiek meklēts autors/autore, bet tādam/tādai iztrūksot manuskripta saņēmēja nolemj to publicēt, zinādama, ka pati tiks uzskatīta par autori.

Atmiņu nodaļā Jānis Krēsliņš raksta "Pārdomas par Latvijas mazpilsētu vēsturi, lasot zvērināta rūjenieša atmiņas". Runa ir par Viktora Strauba grāmatu, "Sava laikmeta liecinieks. Kāda vidzemnieka atmiņas." Pēc Krēsliņa domām, šī grāmata sniedz bagātīgus materiālus par neatkarīgās Latvijas laika Rūjienas vēsturi kā arī plašas un detalizētu tā laika pilsētu mājokļu etnogrāfiju. Savā atmiņu rakstā "Mans pirmais adresāts brīvajā pasaulē" Franks Gordons stāsta par savu saraksti ar Brūno Kalniņu un ar Uldi Ģērmani un par to, ka tā iesākās emigrējot no Latvijas uz Izraēlu 1972. gadā,

Zviedru dzejnieku Arturu Nilu Lundkvistu, amerikāņu rokmūzikas dziesminieku Bobu Dilanu un angļu dzejnieku Džerardu Menliju Hopkinsu šai numurā varam lasīt latviešu valodā. Lundkvista "Pasaules lielās upes" atdzejojis Fricis Dziesma. Dilana "Būs skarbs lietus, kas gāzīs" un "Mūžam jauna" un Hopkinsa "Maitas miers" atdzejojis Juris Rozītis.

Nora Kūla par Ilmāra Bastjāņa-Krasta "Pašvēstures" cikla otro grāmatu, "Pašvēsture bēgļu gaitās un trimdā Amerikā" izsakās atzinīgi un atrod tur interesantas un vērtīgas vēsturiskas izziņas par Bostonas veclatviešiem, par Bastjāņu cilti un par daudzajām personībām, ar kurām autoram bijusi saskare.

Krāsu reprodukcijās skatāms enigmātisks Māra Bišofa zīmējums un Raimonda Staprāna kaliforniskā glezna "Naxos II". Mākslas nodaļā par Bišofu un par Staprānu ir Nikolaja Bulmaņa apraksti. Ruta Čaupova rakstā "Cits porcelāns" apraksta Pētera Martinsona darbu. Žurnālā izkaisītas Niklāva Strunkes tipomontāžas "Rīga" no 30. gadu sākuma.

Kierkambarī profesors Gundars Ķeniņš Kings sniedz savu noraidošo atbildi Džefrijam Sommersam par viņa rakstā JG225 (Atmiņas no 1995. gada) izteikto ieteikumu nopietni padomāt par Latvijas valūtas devalvāciju, lai veicinātu mazo un vidējo uzņēmēju rosību. Šo rindiņu rakstītājs, būdams kiberkambara redaktors, uzdrošinās runāt profesoram pretī.

"Dažos vārdos" sniegtas latviešu kultūras ziņas no visas pasaules.

Juris Žagariņš

Kā pasūtināt šo numuru, kā abonēt...