Jaunā Gaita nr. 229, jūnijs 2002
Juris Kronbergs | |
PIE NOMETNES VĀRTIEM KLĪDA SUNS
Vilnis Zaļkalns in memoriam |
Tas bija 70. gadu sākumā Tas bija kādā krodziņā netālu no Ūdenplāna, netālu no Grenberga kundzes dzīvokļa, kur viņš kādu laiku īrēja istabu Ervīnam un man viņš nolasīja dažus savus dzejoļus, (kas notika ar tiem un vēl citiem neuzrakstītajiem?) atceros tikai rindu: pie nometnes vārtiem klīda suns
Pie nometnes vārtiem klīda suns Viļņa balss ir viļņi: te dziesmas, te smiekli Viņš ir manis veidoti tēli: te draugs pie galda, radio reportieris te rūpju nomākts politisks urķis, te domīgs redaktors, pavārs, te bērns, kas ierauga suni pie nometnes vārtiem
Un daudzus gadus vēlāk, citā zemē, viņam pēkšņi atmiņā uzplaiksnī suns pie nometnes vārtiem, Varbūt viņš redz pats sevi kā bērnu vērojam suni pie nometnes vārtiem Un atmiņu blīvums saliec laiku, laiks apstājas Un suns un bērns skatās viens uz otru vēl šodien, rīt un vienmēr Sākums beigas turpinājums Viss vienā, tai paša bijušā nākotnes tagadņu nometnē, kuras vārti aizvērti, bet mūsu domas ir suns, kas klīst pie nometnes vārtiem
|
Dzejnieks un latviešu rakstnieku tulkotājs zviedru valodā, Juris Kronbergs, ir kultūras atašejs Latvijas vēstniecībā Stokholmā.
|
Indra Gubiņa | |
VĒSTULE |
Nemeklē mani! Vairs neesmu. Tā, kas tagad te staigā, ar acīm mākoņus taustot, tā jau ir cita − es − ne no tā laika, kad dzīve, zvaigznes un debesis sirdi kā brīnumā vilka.
Vēl esmu, vēl jūtu, vēl domāju, bet ne vairs tā, kā toreiz, kad tu likies gaišāks par sauli. Gadus kā spārnus vairs nejūtu, jo gadi, tie gadi, kas gājuši, tagad guļ rievotā vaigā un sidraba stīgas velk matos. Nemeklē mani! Vairs neesmu tā. Vien mana ēna pa zemi vēl staigā, ēna no mūsu jaunības laika.
|
IR JĀMAKSĀ |
Ir rudens, un bērzs gandrīz kails. To apglāsta vakara vējš, drebinot zeltainās lapas kā spožus dālderus pazarēs. Birst! Viena pēc otras lēni dzeltenās lapas krīt, vijas ap balto stumbru un lejup slīd. Koks zemei par vasaru maksā.
Agrāk vai vēlāk par visu, par visu dzīvi ir jāsamaksā: par izteiktu vārdu, par prieku, par saņemtu smaidu vai glāstu, par visu, par visu ir jāsamaksā.
Zeltītie dālderi pazarēs šūpojas līganā rakstā. Zemei tos atdod vējš − koks par vasaru maksā.
Par ko tagad maksāju es?
|
TĀ LIEKAS |
Tā jau liekas, ka pietiek no šīs zemes radītā posta. Sirds vēlas mieru, bet liktens ir nemieru manī sējis, kas rāmu dzīvošanu posta. Mēs esam kā vientuli koki svešu lielceļu malās, svešzemju putekļiem klāti, kas tomēr ar vienīgo sauli dzīvo un ēnojot dalās.
Tikai mežā koki ir kopā, ar zariem un ēnu cits citu sargā. Bet pilsētas dzīvokļos savos kā atstati ceļmalas koki cilvēks ir palicis viens.
Esmu nogurusi no vientulības. Gribētos līdzi ar gājputniem aizlaisties, izbēgt no ziemas, aizlidot projām no visa, jo liekas, viss jau ir bijis. Bet − spārni ir tikai jaunībai, un vienīgi nāve kā nezināms lielums priekšā vēl stāv − kaut kad.
|
VADA ZVAIGZNEI |
Zvaigzne, kam jāvada mani, spīdi un ceļu rādi! Kurp, to zini tu pati. Bet − mākoņi debesis klāj, kā lai tagad es redzu, kur esi tu, mana vadītāj? Zvaigzne, ko sūtījis Dievs, lai pareizo ceļu es ietu, spīdi, spīdi un parādies!
|
Dzejnieces un prozas rakstnieces Indras Gubiņas pēdējā grāmata ir romāns (pēc skaita divpadsmitais) Pienākums nav mīlestība (Mežābele, 2001). Dzīvo Toronto, Kanādā.
|
Aina Zemdega | |
PAR DVĒSELĒM |
Runāsim par dvēselēm, ne par lietu, miglu vai lietām, ko ķirmji un rūsa grauž.
Stāsti man par savu dvēseli − vai tā dumpojas vai snauž. Varbūt kļuvusi smaga, vai kā kolibrijs lidinās ap indīgām puķēm un nektāru sūc?
Runāsim par dvēselēm, un es teikšu: Parādi man savējo! Es vairs nezinu, kur to ieraudzīt, un nezinu, kādai tai vajadzētu būt. Varbūt ir tikai trīs zilbes, tukšs vārds, tukšumu aizpildot. Un vairāk nekas.
|
* * * |
Piespiežos kamieļa kaklam: Māci mani padzerties tā, lai var tuksnesi pārstaigāt, savu kroplīgo augumu, aso spalvu iemīlēt!
Viņš pagriežas pret mani, lai viņa valgajās acīs oāzi ieraudzītu.
Pieglaužos lāča skaustam: Rādi man savu sapni ar ko salā nesastingst, elpa nesasalst!
Viņš noskurina sniegu no auss, lai dzirdu skaņu, kas neļauj elpai apstāties, asins ritei mirt.
|
* * * |
Kāds jau laikus noauj kurpes, grib mūžībā iekāpt basām kājām kā mājās.
Cits akmeņus veļ sev piemineklim, kā faraons tukšās tuksneša smiltīs.
Bet viņš nebēdā ne par ko. Sūkā mirkļus kā konfektes un smej: Gan jau viss pats no sevis nokārtosies.
|
* * * |
Atdod parādu! upē iebridis, viņš sauc. Kam? Oļiem zem ūdens? Zivīm? Spārēm, kas lidinās virs kalmēm?
Atdod parādu! viņš kliedz un brien dziļāk. Straume kā laso rauj prom, ūdens zāles sien kājas.
Atdod! Sieksta nogāž vīru uz mutes, upe paņem balsi un elpu, bet viņš vēl slejas, tausta smiltis zem kājām, grib celties.
At... Atvars sagrābj aiz pleciem un paņem.
|
Dzejnieces, prozaiķes un mūziķes Ainas Zemdegas pēdējā grāmata Bagatellas (Mežābele, 1999), skat. Gundara Pļavkalna apceri JG 223:57. Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas, daļēji dzīvo Latvijā un Kanādā.
|
Lidija Dombrovska | |
TĀDS VAKARS |
Televīzijā kāds krimiķis. Sirds prasa pēc muzikāla. Ak, mīlā pasaulīt, kādēļ šim vakaram kājas no māla?
Tad iedžingstas telefons − kāds piedāvā pili Pārdaugavā. Ak, mīļā pasaulīt, kādēļ šim vakaram kājas no māla?
Nekas nav iegūts, ne pazaudēts šai nebūtības malā. Ak, mīļā pasaulīt, kādēļ šim vakaram kājas no māla?
|
PAMOSTOTIES (Balāde) |
Šie mirkļi tik vāri un trausli ciešcieši kopā austi. Uz plakstiem saulstaru buras. Tavā elpā vēl pasaule kopā turas.
Tad pamodies tu noslaucīsi putekļus no lūpām. Un izdzisis būs sapnis sārts un piepildīts.
Vien redzēsi tu izdeguša sārta dūmus kūpam. Skats vērsies miglains, aizkvēpis. Tā dzīvē paiet gandrīz viss.
|
ATZĪŠANĀS |
Mana iztēle − gārne Vairs tālumu tālēs Netraucas. Tā brauc uz divriteņa Lēnām. Pa laikam apstādamās, Lai atpūtinātu kājas. Nav jau arī jāsteidzas. Panorāma nav pievilcīga − Par daudz izcirstu koku.
|
Par Austrālijā mītošo rakstnieci un gleznotāju Lidiju Dombrovsku skat. Gundara Pļavkalna eseju Ziloņa sapnis vai robota dēkas? (JG 225:48-52).
|