JG redakcijai:

Maza piezīme JG 227 angliskam satura kopsavilkumam. Viktors Straubs nav a Baltic-German physician. Viņš ir uzaudzis kā latvietis un par tādu sevi arī uzskata. Viņa tēvs ir Krimas vācietis, kas uz Latviju atnāca I Pasaules kaŗa laikā. Viņa uzvārds ir Straubs, nevis Straub. Ļoti daudzi pazīstami latvieši ir cēlušies no jauktu laulību ģimenēm. Starp citu vai visi 19. gs. tautas atmodas vadošie darbinieki apprecēja vācietes, laikam Krišjāni Baronu izņemot. Krišjāņa Valdemāra sieva bij pat dižciltīga (von Ramm), piederīga vienai no Rīgas prominentākām baltvācu ģimenēm. Daži vadoši tautas atmodas darbinieki, kā Aleksandrs Vebers (pārāk maz cildināts) un arī Brīvzemnieks, bij tīri vācieši.

Jānis Krēsliņš, Ņujorkā

 

 

 

JG redakcijai:

Ar interesi lasu JG. Sevišķu uzmanību pievēršu mākslas nodaļai. JG 227 publicētais Nikolaja Bulmaņa raksts Porofesionālis no Portrero kalna (autors laikam domājis profesionālis) traucēja ar savu tendenciozo un naīvo pieeju. Pēc autora domām par profesionālu gleznotāju var saukties tikai tas, kas, apguvis mākslas studijas, uzņemas saistības ar komerciālu mākslas salonu, kamēr visi pārējie mākslas skolu absolventi, kam šādu saistību nav, ir un paliek amatieŗi. Tādējādi rodas implikācija, ka profesionālis it kā iespēj radīt mākslinieciski augstvērtīgākus darbus nekā amatieris. Pēdējais, acīmredzami, par šādām spējām var tikai sapņot. Šai sakarā der iepazīties ar domātāja Šopenhauera viedokli par amatieriem vis-a-vis profesionāļiem: Amatierim darba process un paveiktais darbs ir pašmērķis, piepildījums par sevi kamēr profesionālim darba veikšana ir tikai līdzeklis gūt iztiku un materiālu labumu. Amatieŗa interese un attieksme pret darāmo ir tieša, intensīva, bez aplinkiem un darbs tiek veikts ar aizrautību un absolūtu nopietnību un tādēļ vērā liekamākie sasniegumi parasti ir amatieŗu un nevis profesionālu veikti. Man personīgi, gribot negribot, šim viedoklim jāpiekrīt, jo vislabāk darbs sokas, ja klients esi pats sev.

Ilgvars Šteins, Toronto, Kanadā

 

 

 

JG redakcijai:

Ilgvaram Šteinam varētu piekrist, ka formālas mākslinieciskās izglītības nobeigšana ir starta līnija nākamajiem mākslas profesionāļiem. Bet pēc tam tak nāk mākslinieka radošais darbs, kas šodien notiek sūrā konkurences pasaulē. Nepieciešami līdzekļi dzīvošanai. Vajaga atrast savu vietu mākslā iegūt mākslas publikas atbalstu un sabiedrības atzīšanu. Tas viss jāuzbūvē sūrā darbā. Darbi jāpārdod. Vajadzīga nevis piedalīšanās kopizstādē latviešu biedrības mājā vai baznīcas pagrabiņā, bet gan mākslas galerijas atbalsts personālizstādei. Ja gadās neveiksmes, nedrīkst zaudēt ticību pats sev kā māksliniekam. Visumā tas ir grūts ceļš no mākslas skolas absolventa līdz mākslas profesionālim. Bet tas viss Ilgvaram Šteinam sen zināms, ko tur vēl meklēties pa vecām 19. gs. vācu filozofa Šopenhauera prātulām, ja esi stabili apmierināts un „darbs sokas, ja klients esi pats sev.”

Nikolajs Bulmanis, Toronto, Kanadā

 

 

 

 

JG redakcijai:

Nešaubos, ka Brūno Kalniņa 1940. gada sadarbošanās ar krievu okupācijas varu Latvijā noteikti bija priekšspēle Litenes traģēdijai 1941. gadā, kad tika iznīcināta Latvijas nacionālā armija, sākot ar latviešu kaŗavīru deportācijām un slepkavošanu 14.VI Litenē un tās apkārtnē.

Rakstos par sociāldemokratu un Latvijas armijas rezerves leitnantu Kalniņu, viņam labvēlīgi autori maz skar viņa sadarbību ar komūnistiem Latvijā 1940. gadā, kad viņš kļuva par īpašu polītisko virsnieku ģenerāļa dienesta pakāpē, kurš palīdzēja Maskavas pirmajā posmā sākt iznīcināt Latvijas nacionālo armiju. To veica viņa vadībā 76 polītiskie „audzinātāji” dažādās kaŗaspēka vienībās − sociāldemokrati un komūnisti.

Franks Gordons rakstā „Mans pirmais adresāts brīvajā pasaulē” (JG 227: 46-48,67) piebilst, ka Kalniņa polītģenerāļa amats esot bijis nepārdomāts solis un ka vēlāk Zviedrijā šīs kļūdas/muļķības esot izpirktas. Mīļais Frank Gordon, pilsoniskās un korporantu aprindas spriež, ka Kalniņa solis nav bijis nepārdomāts, ne kļūdains, ne muļķīgs. Jau 1928. gadā Kalniņš publicēja savu plānu par Latvijas armijas denacionalizāciju grāmatā Sociāldemokratijas militārpolītika. Jau toreiz Kalniņš tika dēvēts par militāru lietpratēju, kas prasīja likvidēt nacionālo armiju un to aizstāt ar miliciju, demokratizēt virsnieku sastāvu un armiju un floti polītizēt. Kalniņš raksta: Jācīnās par to, lai armiju iekaŗotu strādniecībai (..) katras īstas sociāldemokratiskās militārpolītikas galvenam uzdevumam jābūt radīt tādu armijas un flotes iekšējo iekārtu, kuŗa nodrošinātu, lai kaŗaspēku nevarētu izmantot varas darbībai pret strādnieku šķiru, un līdz ar to pret valsts satversmi (..) Jāpanāk tiesību kaŗavīriem vēlēt savus uzticības vīrus vai pilnvarniekus. Ceļu uz virsnieku amatu jāatbrīvo darba ļaudīm. Analizējot šo tekstu, šķiet, ka Kalniņš 1940. gadā bijis īstais vīrs īstā vietā. Un pēc viņa programmas Latvijas nacionālā armija kļūtu par strādnieku sarkano gvardi. Tādu komūnisti nodibināja 1940. gadā Latvijā.

Kalniņam, kuŗš bija paramilitārās organizācijas Strādnieku Sports un Sargs (SSS) vadītājs, nepatika Latvijas armijas nacionālais gars, kas bija „jāpāraudzina” 1940. gadā pēc krievu plāna un grafikas.

Būdams deputāts Saeimā, Kalniņš savās runās uzbruka tiem virsniekiem, kas neatbalstīja viņa marksistisko pieeju šķiru cīņai Latvijas armijā. 1940.4.VII Kalniņš iesniedza lūgumu uzņemt viņu Komūnistiskajā partijā, bet tur viņu neuzņēma. 1940. gadā ne „kaŗa ministram” ģenerālim Robertam Dambītim, ne „polītģenerālim” Brūno Kalniņam nebija nekāda teikšana par Latvijas armiju. Visu noteica Maskava un tās militārais atašejs Rīgā, pulkvedis Zavjalovs. Kāpēc par Latvijas armijas kaŗavīru apcietināšanu, deportēšanu un turēšanu čekas pagrabos latviešu tautu neinformēja ģenerālis Kalniņš? Varbūt viņam patika nēsāt pašzīmēto ģenerāļa uniformu. Par to savās atmiņās ir rakstījis pēdējais Rīgas pils komandants pulkvežleitnants Oskars Neimanis, mana drauga Viktora tēvs.

Gunārs Cimbulis, Ņūrošellē (New Rochelle, NY)

Avoti: Edgars Andersons. Latvijas bruņotie spēki un to priekšvēsture (1983) un Enciklopēdiskā vārdnīca 1, 2 (Rīgā, 1991).

 

 

 

 

JG redakcijai:

Lasot JG227 Vilņa Zaļkalna un Franka Gordona rakstus par sociālisma cildināšanu, rodas nepareizs ieskats par Latvijas sociālistu partiju un tās vadību pirmajā brīvības laikā. Latvijas Sociāldemokratiskā partija bija lielākā partija Saeimā. No lauku rajoniem tie dabūja samērā maz balsu. Pilsētās, piem., Smiltenē un vēl citās tie spēja iespaidot vēlētājus. Cildināt Brūno Kalniņu par latviešu patriotu ir liels apvainojums Latvijas īstiem patriotiem.

Ko tad B. Kalniņš darīja, būdams Saeimas deputāts? Esot Aizsardzības komisijā kā partijas pārstāvis, vienmēr iebildis pret Kaŗa Ministrijas budžeta palielināšanu. Viņa lielākais darbs bija organizēt un vadīt partijas organizāciju SSS, ko tautā sauca par siseņu organizāciju. Tie parasti nēsāja melnus tērpus, parādēs gāja ar sarkaniem karogiem un paceltām dūrēm, pretēji vācu sociālistu sveicienam ar atklātu delnu. Tas jau raksturoja prastu varas izpausmi. Kad Esplanādē notika militārās parādes 18. novembŗa dienās, SSS maršēja Grīziņkalnā, draudot pret valdību. Sevišķi aktīvi un varonīgi tie maršēja pa Rīgas ielām B. Kalniņa vadībā 1. maija dienās. Partijas biedri skatījās uz Maskavu, meklēja tur ideālus, kam sekot, un tikai tagad varam redzēt, cik tie ļoti bija maldījušies savos pretvalstiskos centienos.

Sociāldemokratu partijā bija trīs lielāki novirzieni. Deputāti Rudēvics, Bušēvics un Veckalns pārstāvēja viskreisāko daļu, līdzīgi komūnistiem. Pa vidu varbūt lielākā daļa, un mazākā daļa labajā pusē, ko pārstāvēja deputāts F. Cielēns un varbūt arī deputāts Pauls Kalniņš, bet viņa dēls Brūno pilnīgi kreisajā blokā. Partija centās ar visādiem paņēmieniem paturēt lielāku strādnieku masu Rīgā, pat daudzus bezdarbniekus, kas kalpoja partijas mērķiem. Turpretim Zemnieku Savienība un Jaunsaimnieku partija centās samazināt bezdarbu, sūtot darba spēku laukos, kur tas bija ļoti vajadzīgs. Studiju laikā dažas reizes arī palasīju laikrakstu Sociāldemokrats, un vienmēr varēju brīnīties, ka tur neko nerakstīja par latvietību un patriotismu. Tur ķengāja Saeimas labo spārnu un slavēja blakus esošo sociālistisko republiku. Saeimā visi balsojumi bija kopā ar komūnistiskās partijas deputātiem. Ne par velti pēc 1934. 15. maija latviešu tauta atelpoja − kad tie sociālistiskie murgi izkūpēja.

Sociālisti Latvijā nekādu labumu tautai nesagādāja, ne pat strādniekiem. Turpretim Ulmaņa vadība ne tikai ar vārdiem, bet darbiem rūpējās par strādnieku labklājību. Katru gadu rīkoja lielus Darba svētkus un sekmēja dažādas ekskursijas dzimtenes un dažādu pasākumu apskatei. Atvēlēja daudz līdzekļus strādnieku dzīvokļu izbūvei laukos, sevišķi ugunsdrošās celtnēs, un tas veicināja lauku uzplaukšanu, kas bija Latvijas pamats.

Minēju Smilteni, jo tā bija tuvākā pilsēta, kur esmu dzimis un audzis, un par to man ir spilgtākas atmiņas. Arī tur Saeimas laikos SSS ļoti maršēja, kas lauciniekiem galīgi nepatika. Bet kāda pārvērtība notika Latvijas pēdējos gados, kad par notāru Smiltenē ieradās Roberts Plūme, kas bija savā laikā Krievijā izcīnījis zelta medaļu riteņbraukšanā. Viņš Smiltenes jaunatni pilnīgi pārvērta ar dažādu sporta aktīvitāšu veicināšanu un jaunatnes iesaistīšanu. Varbūt pat visi bijušie SSS biedri kļuva par Latvijas patriotiem ar veselīgu dzīves veidu. Protams, arī pēdējais Smiltenes pilsētas galva Verners palīdzēja padarīt Smilteni pilsoniskāku. Varētu teikt, ka Sociāldemokratu partijai bija negatīva nozīme valsts dzīvē. Ja partija nav valstiska, tā ir kaitīga.

Jau sākot no Latvijas valsts dibināšanas dienas, kad partijas pārstāvis Pauls Kalniņš bija deklarējis, ka Latvijas brīvvalsts nav viņu mērķis, bet kaut kāda sociālistiska sabiedrība, kas bija netālu aiz robežas. Un tā visu Saeimas laiku viņi maldījās un nezināja, kas īsti aiz robežas ir.

B. Kalniņš pat uzņēmās būt polītģenerālis pēc 1940. gada komūnistu okupācijas, un tanī ziņā viņam bija lieli nopelni daudzu latviešu virsnieku iznīcināšanā. Tas ļoti labi raksturo šī vīra māku un stratēģiju. Viņam bija Latvijas armijas leitnanta pakāpe, bija devis virsnieka zvērastu kalpot Latvijas labklājībai, ko viņš ļoti pārkāpa. Nezinu viņa pārvērtību Zviedrijas gados, bet iepriekš viņu satiku 1937. gada pavasarī, kad abi reizē likām Juridiskās fakultātes nobeiguma eksāmenus − viņš savā laikā bija sācis studēt, bet, esot deputātam, to pārtraucis. Arī uz fakultātes beigšanas bildes stāvam viens otram blakus, viņš jau kā nobriedis vīrs un es galīgi jauns. Pēc tam pāris reizes nejauši tikāmies Vērmanes dārzā un, nedaudz apsēstoties, runājām par nākotnes plāniem. Toreiz viņš pārliecinoši teica, ka Latvijā viņam nākotnes neesot, došoties uz ārzemēm. Katrā ziņā viņš bija apdāvināts cilvēks, bet savu enerģiju izlietoja nepareizā virzienā. Vēlreiz viņu satiku Toronto, kad notika Baltijas Studiju konference, un apmainījāmies tikai ar pieklājības jautājumiem, kā juristiem iet svešumā. Protams bija arī Latvijā gadījumi, kad polītiķi maina „savu ādu,” pārslēdzoties uz citu partiju. Spilgtākie no tiem bija Marģeris Skujenieks un Kristaps Bakmanis. Viņi kļuva pilsoņi. Un Skujenieks bija ievērojams valsts vīrs.

Kad pirmo reizi V. Zaļkalns viesojās Toronto, es pēc viņa referāta piegāju un teicu, ka varat veidot sociālistisko partiju, bet to nevediet sakarā ar B. Kalniņa vārdu, jo tā vārds tautiešos ir negatīvs. Viņš noklausījās un neko neteica, neuzsākot nekādas debates.

Ēvalds Lejiņš, Toronto, Kanadā

 

 

 

JG redakcijai:

Gunārs Cimbulis un Ēvalds Lejiņš savās vēstulēs JG redakcijai apliecina nelokāmu stāju un ir, jāatzīst, cieti kā krams. Viņu viedoklis ir respektējams, bet man šķiet, ka mazliet vairāk iecietības, iejūtības un izpratnes nudien nekaitētu. Ne jau mana necilā persona piebilst, ka Kalniņa polītģenerāla amats esot bijis nepārdomāts solis un ka vēlāk Zviedrijā šīs kļūdas/muļķības esot izpirktas, bet to man rakstīja Uldis Ģērmanis − noteikts boļševisma pretinieks un Latvijas likteņgaitu pazinējs, kam marksisms allaž bijis svešs un derdzīgs. Bet viņš Brūno Kalniņu labi pazina, un viņam bija pamats uzsvērt, ka šis sociāldemokratu līderis pēc kaŗa izvērsa neatlaidīgu patriotisku darbu Latvijas labā. Brūno Kalniņš panāca, ka Sociālistiskās Internacionāles vadība konsekventi iestājās par Baltijas pamattautu pašnoteikšanās tiesībām un neatzina šo valstu aneksiju. Brūno Kalniņš tāpat kā sociāldemokratu lielais vairums Vakareiropā pēc kaŗa bija atmetis ortodoksālā marksisma drazas. Bez tam nav noliedzams, ka laikposmā līdz 1934. gada 15. maija apvērsumam komūnisti bija LSDSP idejiskie pretinieki un pulgāja „maziniekus − sociālfašistus,” uzskatot tos par NODEVĒJIEM... gluži tāpat kā − „no otra gala” − Arveds Bergs un Zemnieku Savienības polītiķi. Nelaiķis Brūno Kalniņš man reiz − ar skumju smaidu − teica, ka viņš dzimis 1899. gadā − tāpat kā Gustavs Celmiņš un Arvīds Pelše. Perkoņkrusta dižvadonis Gustavs Celmiņš 1941.1.VII bija iedomājies, ka ar savu piesliešanos Lielvācijai viņš darīšot kaut ko derīgu „latviskas Latvijas” labā. Drīz vien viņš saprata, ka rūgti maldījies, un pievienojās Pretestības kustībai. Hitlerieši ieslodzīja viņu koncentrācijas nometnē, un pēc kaŗa Gustavs Celmiņš, atsakoties no polītiskām aktīvitātēm, atzina savus maldus un illūzijas. Savus maldus atzina arī Brūno Kalniņš, kas tāpat bija ieslodzīts Štuthofas koncentrācijas nometnē − par to, ka kopā ar citiem latviešu demokratiem bija darbojies Latvijas Centrālajā Padomē, kas vērsās tiklab pret sarkanajiem, kā arī pret brūnajiem okupantiem. Un tikai Arvīds „Jānovičs” Pelše, saukts arī par „dzelteno nāvi,” līdz pēdējam mūža mirklim palika nelokāms „ļeņinietis,” kangaru kangars un mankurtu mankurts.

Brūno Kalniņš, Gustavs Celmiņš, Arvīds Pelše. Trejādi mūži, kas patiešām vedina uz pārdomām par Latvijas likteņgaitām. Labāk mācīties no kļūdām nekā būt cietam kā krams.

Franks Gordons, Telavivā, Izraēlā.

 

 

 

JG redakcijai:

[Andrievs Ezergailis] nav paudis savu nostāju 3 holokausta vēstures pamatjautājumos: (1) kāds tālākais liktenis bija galvenajam holokausta organizētājam Rīgā, šturmbanfīreram Brantam; (2) kāpēc nav sacelta trauksme par V. Arāja kļūdaino notiesāšanu Hamburgā, par R. Langes un par 10-12 vācu SD vīru − cilvēku šāvēju veiktajiem noziegumiem; (3) galvenais, kāpēc tiek noklusēta RSHA un NKVD kopdarbība Rapallo līgumu sistēmas ietvaros arī holokausta organizēšanā: Rīgas kaujas gaitā zilajos autobusos no Rīgas evakuētos ebrejus NKVD nelaida pāri vecajai valsts robežai pie Pleskavas šosejas un tā apzināti tos lēma holokaustam.

Indulis Ronis, Ivandes pagasta Kraukļos