Jaunā Gaita nr. 233, jūnijs 2003
|
Marta Landmane |
 |
| BĒGĻA SIEVA |
Viņš bēglis, viņa bēgle. Abi palikuši bešā − ne mantas, ne naudas, ne rītdienas; Divi pēckara vraki, kuŗiem negaidot krustojās taki; Tādi viņi satikās zemē svešā.
Meitene ieskatījās zēna spītīgajās acīs, zēns − meitenes asarainās. Sasmaidījās Rokas sadevās Sapratās.
Viņš solīja viņu celt godā − sameklēt istabu siltu ar gultu, krēslu, galdu, ar ziedošu ģerāniju podā uz loga palodzes.
Viņa teicās viņam virumu vārīt, izvelēt kreklu un palagu baltu, mājas darbus apdarīt un − varbūt pat − dāvināt bērnu.
Kopā sagāja abi − Tā nebija mīlestība, bet dzīvot griba. Būs labi...
Tas nekas, ka sirds vietā deglis bez liesmas; Mute aizsieta, bez maiga vārda, bez dziesmas.
Tas nekas, ka jau no pirmās kopdzīves dienas domās un sapņos katrs pa savu ceļu atpakaļ gāja. Tomēr sapratās.
Viņus saistīja bērni, manta, māja...
Tikai tagad pēc gadu gadiem, kad palikusi viena, kad pašai pieder nakts, pieder diena, viņa apbrīno sevi, cik stipra un pacietīga bijusi, ka spējusi, turpat vai visu mūžu, nekurnot nodzīvot bez mīlestības
|
|
Pērngada beigās Selgas apgādā (Anglijā) dienas gaismu ierauga Martas Landmanes trešais dzejkrājums − Krustām šķērsām, ko aplūkosim vienā no nākošajiem JG numuriem. Bredfordā (Bradford), Anglijā, mītošās dzejnieces pirmās divas grāmatiņas − Pretstati (1985) un Vate ausīs (1997; skat. JG 215:58−60), kuŗai piešķirts PBLA Kultūras Fonda atzinības raksts.
|
|
Māris Melgalvs
|
 |
|
* * *
|
Mani mazie palīgi, kas nu tagad būs. Ejiet visi galīgi, ieskābēsim jūs.
Barosim caur spundīti resnās muciņās. Būsim neuzjundīti, kamēr plīsīs tās.
Mani mazie palīgi − kas līdz, tas nepalīdz. Noskaidrosim galīgi, kur ir mūsu spīts.
|
|
* * *
|
Cik pulkstens būs, kad lapas žūs un visi taisnie līki kļūs?
Es ģērbju citu miega mici un lidoju ap torņa spici.
Tie vēji mani nopūš lejā, bet viņu sejas paliek dzejā.
|
|
* * *
|
Salīdzinoši jūs esat salīt-zinoši un trotuāri vāri mirgo pāri.
Un katru reizi, skumstoši vai svinoši, man atkal bailes sevi saukt par Māri.
Kad jāaiziet pa pielijušu āri, pēc kritušajām lapām smaržo trotuāri.
|
|
* * *
|
Apendiksi ļoti fiksi mums no iekšām izgriežami. Redzēji tu, tītarbiksi, cik jo ātri sabrūk nami?
Cerība kas nokavējas, ļoti ilgi plīvo vējā. Tāpēc ir vēl tādas tautas, kuŗas staigā neatļautas.
Mani neviens neapskādē − raugos tukšā pūralādē.
|
|
* * *
|
Redzi nu, kā laiks mūs deldē millēniju trakā speltē.
Dragā divi dromedāri, naftas saule mirgo pāri.
Bet pa vidu arī tu gribi nieka bučiņu.
Šo nieka prieku es tev dotu, ja vēl par lieku padzīvotu.
Ak žēl! Es tikšu raustīts, triekts, un siltums paliks neaizsniegts.
|
|
* * *
|
Tad, kad es atjēdzos iekš visu nakts, viens maziņš sapnītis vēl nenozagts.
Viņš krāsains bija, zalidzeltenraibs, un lūpu kaktiņā vēl iestrēdzis bij smaids.
Vēl šodien smaidu savam sapņam līdz, kaut gaidīšana vairāk nepalīdz.
|
| * * * |
Viens piecēlies no miroņiem un siltus vārdus saka tiem, kam aizmirsusies miera stāja un prātā tikai nabagmāja.
Es arī sagribēju augšām celties. Bet kalns ir augsts un ilgi nāksies velties.
|
| * * * |
Arī šādi tas varētu būt. Adatas būtu, bet kas mācēs šūt?
Maziņi kapitālizmisumi
Dievam vārdu ir ļoti daudz,
Meklē kauč peklē, kauč paradīzē, tikai pastā vairs nestrādā Līze.
|
| Māra Melgalva pirmā dzejoļu grāmata ir Meldijās ieiešana (1980), kam seko Labu vakar (1984) un Sarmots ugunskurs (1989). Viņa dzejas atrodamas arī periodikā un kopkrājumos − gadskārtējā Dzejas dienā, Latviešu mīlas lirikas antoloģijā (2.sēj., 2000), Ko dziedāja Rīgas gaiļi: 100 dzejnieki par Rīgu (2001), Beļģijā izdotajā divvalodu krājumā pieds nus dans lherbe / pļavās kailām kājām (2002) u.c. JG pp. ievietotie dzejoļi radušies 2001. gada beigās − laižu svaigāko kas man ir, raksta Bulduros mītošais dzejnieks (arī fotogrāfs) 2002. gada oktobrī, (re) |
| Uldis Bērziņš |
 |
|
I GRĀMAT− IZDEVĒJS VILNIS ZAĻKALNS SAUC NO TUKŠA LOGA |
Sanāciet mīkstos brunčos, es jums māju uzcēlu, es jums brūtgānus nosapņoju, mīlu jūs, manas baltās, manas strādīgās, manas latvietes, Maijas manas, šī tauta gan paakla, skopa, tak vienalga jums kleitas apdriskās, vēroju: ejat dejat klaidā vai laidarā ganos vai rīkstes bīdamās tak drošu lūpu, prastenes, prātīgās manas, bezprātes − vispār jau netīk man laiskās nenomirstīgās princeses: ne piramīdās, ne plauktā! Sanāciet mana tēva namā, mazās tiepšas, es šūšu jums kāzukleitas: samaksāšu, velns dancos.
2002
|
|
II MŪŽĪGAIS STUDENTS SAUC NO BEZGALGARĀ GAITEŅA |
Es, tu, viņš, viņa! eju, tak neviena, eju ēstu un dzertu, mīlētu, kautos un lādētup, dzīvotup, būtup, tak neviena te tumsā, es, tu, viņš, bij tagadne, gramatika, bij kā viņu supīns supilk mums brolēli bet tagad kā senprūsim stardzīsla tumsā, līdztece mūžīgā, viens, viens, skaudra sāpe pēc jums, tik pagātnes formās varu vēl sasaukt: mēs bijām! mesbijām, mijām − ei, ei, ei, ei, ei, jūs, ei, ei, ei, jā, ei, ei!
|
|
KUNNOSS RUNĀ AR NĀVI |
Tu nebaidies, mauka, es tev nesitišu, klāt es tev neķeršos, gan
slikti ģērbts, tak labi audzināts, līdz nākamreizei vari justies
brīva; ko? Kādi pieci rubļi? Sen mums Nu, nav man laika, vecā dirsa, tinies.
Ko? Vēl tu te?
2002 |
|
Šos trīs dzejoļus Uldis Bērziņš veltījis speciāli Jaunajai Gaitai. Par dzejnieku, kam 2002. gada beigās iznāk pēdējā dzejgrāmata, Maijs debešos, skat. JG 228:27 un 232:7.
|
