PĀRMAIŅU RAKSTURS BALTIJAS JŪRAS TELPĀ

Jānis Krēsliņš, Larss Eriksons, Stīvens Mansbahs, Roberts Šveicers un Lennarts Pernstams, red. Baltija - jauns skatījums. Rīgā: Atēna, 2002. 360 lpp.

 

Šis 15 rakstu krājums, kas uzskatāms par godinājumu (Festschrift) Rīgas un Stokholmas pilsētām, izdots sadarbības pasākuma Trīs zvaigznes - trīs kroņi ietvaros. Jau sagatavots tulkojums zviedru valodā, kā arī iecerēts izdevums angļu valodā. Greznās grāmatas patronāti ir Viņas Ekselence Vaira Vīķe-Freiberga un Viņa Majestāte Kārlis XVI Gustavs. Grāmatas pirmsākums ir semināru sērija Vidzemes Augstskolā, bet visu kopprojektu atbalsta Latvijas un Zviedrijas iestādes un fondi.

Ieskatos par attiecībām Baltijas telpā dominē pārmaiņas, kas notiek laika gaitā, atspoguļojas visdažādākajās nozarēs un visvairāk vērojamas pilsētu, īpaši vāciskās Rīgas attīstībā, kā norāda projekta galvenais administrātors (Leif Ternquist). Latviešu un zviedru lauku ļaudīm te ierādīta minimāla loma.

Plašāka reģionāla pieeja Baltijas telpai veidojas jau ilgāku laiku. Savā ziņā tā seko franču vēsturnieka Fernāna Brodela (Fernand Braudel) revolūcionārajam darbam par Vidusjūras telpu un sasaucas ar vēlākiem, galvenokārt vācu vēsturnieka Klausa Cernaka (Klaus Zernack) un viņa kolēģu jauniem pētījumiem par Baltijas telpu. Tie jau pa daļai publicēti Journal of Baltic Studies un novērtēti arī JG (skat. 231:114-116; 232:68). Ievērojams grāmatas Baltija - jauns skatījums priekštecis latviešu valodā ir apjomīgais rakstu krājums senatora Augusta Lēbera (August Loeber) un viņa dēla profesora Dītricha Andreja Lēbera (D. Andrē Loeber) godināšanai (Baltijas valstis likteņgriežos. Politiskās, ekonomiskās un tiesiskās starptautiskās sadarbības problēmas uz XXI gadu simteņa sliekšņa. Rīgā: Latvijas Zinātņu akadēmija, 1998).

Aplūkojamā grāmatā ietverto pētījumu centrā ir starptautiskās attiecības to visplašākajā nozīmē, un arī pati Baltijas telpa nav ierobežoti definēta. Liela loma ierādīta ne tikai Ziemeļvācijas pilsētu sakariem ar tās partneriem Baltijas telpā, bet arī apbrīnojami lielajai holandiešu nozīmei pēc Hanzas Savienības norieta. Baltijas telpa ir visur tur, kur izveidojušies cieši sakari ar pilsētām pie Baltijas jūras. Tie ir tādi, kādus citur vēro pilsētu pētniece Džēna Džēkobsa (Jane Jacobs). Visātrāk aug, attīstās un pievelk tās pilsētas, kas spēj eksportēt vairāk nekā patērēt.

Grūto I daļas (no trim) uzdevumu aptuveni noteikt un tālāk izskaidrot mainīgo Baltijas telpas plašāko jēdzienu veic Prinstonas (Thomas DaCosta Kaufmann), Greifsvaldes (Joerg Hackmann), Leipcigas (Stefan Troebst) un Jiveskiles (Seppo Zetterberg) universitāšu profesori. Kaufmans uzsver Nīderlandes lielo nozīmi architektūras, mākslas un tirdznieciskajās attiecībās visā Baltijas telpā no Anglijas līdz Lībekai, Dancigai, Jelgavai, Tallinai un pat Maskavai. Daudzus lasītājus pārsteigs tas, ka vairāki mūsu pazīstamākie vēstures pieminekļi, ieskaitot Sv. Jāņa baznīcu un Melngalvju namu Rīgā, ir vai nu Holandes meistaru vai viņu gaumē veikti darbi. Hakmaņa raksts izceļas ar Dancigas un Rīgas lomu salīdzinājumu - samērā jauns temats, ko līdz šim aizēnoja uz Krieviju un Vāciju orientēti pētījumi. Trēbsts savukārt mūs iepazīstina ar Ziemeļaustrumu Eiropu, kur etniski un polītiski raibajā telpā dominē vācu pilsētas, Ziemeļvalstis un Polija. Tikai ar 18. gs. noteicoša loma pieder Krievijai. Zeterbergs izdara vairākus neierastus Krievijai lojālās Somijas un dumpīgās Polijas salīdzinājumus, kā arī dod īsu, bet vērtīgu ieskatu igauņu un somu draudzīgajās, bet vienlaikus pavēsajās attiecībās.

II daļā ir seši raksti par varas un sakaru topografiju, aliansēm un citiem tīklojumiem, iedzīvotāju kustību un polītisko procesu dinamiku. Šos tematus uzskatamākus padara bagātīgais ilustrāciju klāsts un daudzās kvalitatīvās kartes, īpaši no Zviedrijas kartografijas krājumiem. Zviedrijas Nacionālās aizsardzības koledžas mācībspēks Eriksons (Lars Ericson) pārliecinoši parāda Zviedrijas imperiālo raksturu 16. un 17. gs., kad karaļvalstij pakļautas daudzas tautas un atsevišķi rajoni Baltijas telpā, kamēr administrācija tur ir ģermāniska, ja pat ne vāciska. Tās skaitliski mazajos bruņotajos spēkos kalpo ne tikai zviedri un somi, bet arī vācieši, ingri, igauņi, latvieši u.c. Viņu sasniegumi ir neapšaubāmi saistīti ar labu kara mākslu, ar visas valsts vadības spējām saglabāt un izkopt šīs armijas un kara flotes lojalitāti. Andrejs Plakans (Aijovas Valsts univ.) pievēršas ģimenes dzīves ekoloģiskai vēsturei, lauku iedzīvotāju dzīves nestabilajam raksturam, ko īpaši nelabvēlīgi iespaido kari un augstais mirstības līmenis. Lībekas pilsētas bibliotēkas vadītāja Šveicera (Robert Schweitzer) īsais raksts dod visādā ziņā slavējamu pārskatu par vācu amatnieku, garīdznieku un tirgotāju lielo lomu 17. un 18. gs. gan Zviedrijas, gan arī Krievijas imperijās, piedevām pievēršoties daudzšķautnainajām, savstarpēji saistītajām etnisko vāciešu funkcijām tā laika administrātīvajā, saimnieciskajā un kultūras dzīvē. Vācbaltu Baltijas vēstures komisijas priekšsēdis Gerts fon Pistolkorss, kurš cēlies no Bīriņu muižas īpašnieku dzimtas, iejūtīgi izmanto hernhūtiešu kustības vēsturi, lai aprādītu saziņas lielo lomu Austrumbaltijas sabiedrisko vertikālo struktūru stabilizācijā un horizontālo sakaru nozīmi jaunu ideju apguvē un kopšanā. Karlsona (Klass-Goran Karlsson, Lundas univ.) darbā par vēsturiskās apziņas evolūciju dažādos apstākļos uzsvērta polītisko sistēmu loma, paātrinot vai kavējot pārmaiņas attieksmēs uz vēsturiskās apziņas attīstību. Manuprāt, tā gan daudz vairāk saistās ar katras tautas vai pat tikai kādas tās nozīmīgas daļas dziļāko izpratni par savu vēsturisko pieredzi un sūtību. Šim atšķirīgajam uzskatam tuvāks ir Kristiana Gernera (Lundas univ.) raksts, kas aptver ne tikai ūdens un jūras ceļu nozīmi "Ziemeļu Vidusjūras" telpā, bet sasaucas ar kopīgo dziļi iesakņojušos šīs telpas tautu zemapziņā iegūlušos atmiņu mantojumu.

III daļa veltīta kultūrai. Stokholmas Karaliskās bibliotēkas galvenais akadēmiskais bibliotēkārs Jānis Krēsliņš jun. pievēršas mazāk pazīstamām konfesionālās dzīves raksturībām, stāstījumā iekļaujot plašākus, līdz šim neaplūkotus ieskatus par reliģijas un izglītības mijiedarbību. Grēgera Andersona (Lundas univ.) raksts par pilsētu mūzikantiem uzsver Baltijas telpai kopīgo, reizēm provinciālo raksturu. Larsons (Lars Olof Larsson, Ķīles univ.) ar savu plašo pārskatu mūs aizved atpakaļ kungu pasaulē ar gleznām (tās tika izmantotas arī kā mācību līdzeklis augstmaņu ģimenēs), gan līdzīgām, gan atšķirīgām, bet neapšaubāmi ievērojamām pilīm un, beidzot, grezniem kapakmeņiem. Kopā - no senākiem līdz pat jaunākiem laikiem - šis mantojums ir ievērojama daļa no daudzslāņainā kultūras mantojuma Baltijas telpā. Melngalvju nama saimnieka Ojāra Spārīša (Latvijas Mākslas akad.) apjomīgais un izcilais, krājuma pats pilnīgākais raksts par Latvijas-Zviedrijas kultūras mijiedarbību 17. gs. varētu būt lielisks ievads Andreja Johansona kapitāldarbam par vēlāku laiku (Latvijas kultūras vēsture, 1710-1800. Stokholmā: Daugava, 1975). Pētījums dod gan panorāmiskas, gan detaļām bagātās ainas par kultūras dzīves izveidošanos Zviedrijas imperijā un par dažādu faktoru (arī saimniecisko) nozīmi šajos procesos, kas man atmiņā sauc karos nolaupītos Latvijas baznīcu zvanus - tie vēl šodien dimd Stokholmā - un retu grāmatu maisus no Livonijas muižām Upsalas Universitātes archīvos. Mansbachs (Steven Mansbach, Merilandas Univ.) eleganti aplūko modernās nacionālās mākslas jaunradi Baltijas valstīs un tās radniecību ar tradicionāliem un internacionāliem paraugiem. Aplūkojot Ziemeļaustrumu Eiropu, ir svarīgi ieskatīties gan dziļumā, gan plašumā. Īpaši kultūras pētniecībai jābalstās uz vēsturi, socioloģiju un etnografiju, lai saskatītu visu kopīgo un pretrunīgo Baltijas valstīs un to kaimiņos.

Elpu aizraujošs ir M. Kundziņa krāsu foto ar pagājušā gs. divdesmitajos gados apgleznotās keramikas attēliem, kas pasvītro īstas saziņas nacionālo un pārnacionālo raksturu jaunradē.

Krājums Baltija - jauns skatījums, liekas, radies vairāk no jau iepriekš uzrakstītiem un vēlāk rediģētiem rakstiem. Par to paldies redaktoriem, kas ir veiksmīgi sadarījuši darbus, paldies tulkotājai Silvijai Bricei, kuŗa ir izvairījusies no lieka akadēmiskā žargona un nevajadzīgiem amerikānismiem. Taču nākotnē būtu vēlami mērķtiecīgi divu vai vairāku autoru kopīgi pētījumi. Arī visam krājumam kopīga bibliografija būtu neatsverama. Jācer, ka ierosinājumi ievietotajos rakstos novedīs pie nozīmīgākiem dialogiem un pie labākas sadarbības pētniecības projektos nākotnē.

 

Gundars Keniņš

 

Prof. Gundara Ķeniņa pēdējā grāmata - Amerikas pieredze uzņēmumu vadībai. Izlase lietišķām pārrunām. (Rīga: Biznesa Partneri, 2002). Aplūkotā grāmata nupat kā iznākusi zviedriski - Gränsländer. Östersjön i ny gestalt (Stokholm: Atlantis, 2003. 333 lpp.)