JG234 Valdonis Frickauss. Pirmais virspavēlnieks Dāvids Sīmansons

Valdonis Frickauss

PIRMAIS VIRSPAVĒLNIEKS

Vairums latviešu droši vien nezina, kas bija Latvijas armijas pirmais virspavēlnieks. Par to nebūtu ko brīnīties, jo šī vīra vārds mūsu brīvības cīņu aprakstos tik reti ir parādījies, ka vēstures rakstītāji nav pat vēl vienojušies, kā viņu saukt − par Sīmansonu, Simansonu, Sīmonsonu, Simonsonu vai Simonsenu...[1]

Mēs še pieturēsimies pie vārds Sīmansons varianta, jo latviešu mēlei šāda izruna labāk padodas, un tā virspavēlnieku arī atceras viņa kādreizējais adjutants, toreizējais pulkvežleitnants Eduards Kalniņš.[2]

Sīmansona vārds latviešiem ir tik maz pazīstams arī droši vien tādēļ, ka par Latvijas armijas pirmo virspavēlnieku parasti tiek uzskatīts visiem labi pazīstamais brīvības cīņu vadonis pulkvedis Oskars Kalpaks. Šāds amats Kalpakam tomēr nekad nebija, jo viņa vadības laikā tāda Latvijas armija nemaz vēl nepastāvēja: tā nodibinājās tikai 1919.VII, kad pēc Cēsu kauju uzvarām apvienojās abas latviešu − dienvidnieku un ziemeļnieku − brigādes. Plkv. Kalpaks bija Latvijas sākuma laika valsts nelielo bruņoto spēku pavēlnieks;[3] 1919.5.I Jelgavā apsardzības ministrs Jānis Zālītis viņu nozīmēja arī par Latviešu atsevišķā bataljona komandieri.[4]

* * *

Ģenerālis Dāvids Sīmansons ir dzimis 1859.4.IV Valmieras pagasta Pilātos[5] kā, jādomā, turīga lauksaimnieka dēls. Pēc Limbažu apriņķa skolas[6] beigšanas (1880) viņš iestājies armijā, bet gadu vēlāk − Rīgas „junkuru skolā”[7], ko beidzis (1883) ar leitnanta pakāpi. Pēc astoņu gadu dienesta dažādās kājnieku daļās viņš savu virsnieka izglītību turpinājis Krievijas augstākajā kaŗa skolā − Kaŗa akadēmijā, Pēterpilī. Tikt uzņemtam šajā augstskolā ir bijis ļoti grūti. Kāds autors pat apgalvo, ka tikai katram trīsdesmitajam no kandidātiem tas esot izdevies.[8] Ļoti augstas prasības ir tikušas uzstādītas arī akadēmijā jau uzņemtajiem: pieticis izkrist tikai vienā eksāmenā, lai studentam skola būtu tūlīt jāatstāj.[9] Sīmansonam tomēr laimējies, un viņš akadēmiju beidza (1894).

Kā pulkvežleitnants un bataljona komandieris Sīmansons piedalījies 1904./05. gada krievu-japāņu kaŗā, bet 1914.VIII, I Pasaules kaŗam sākoties, bijis jau pulkvedis un komandējis 66. kājnieku pulku. Nākamā gada maijā, tagad jau paaugstināts par ģenerālmajoru, kļuvis nozīmēts par Kalugas atsevišķās brigādes komandieri. Tā paša gada decembrī Sīmansons avansējies par 135. divīzijas komandieri, 1917. VII pārņemot 4. atsevišķās divīzijas vadību. Bet oktobrī − īsi pirms lielnieku apvērsuma − viņš kaŗa dienestu atstājis, apmetoties uz dzīvi Vitebskā, vēlāk − Orlā. Savās armijas gaitās Sīmansons ticis vairākkārt apbalvots, saņemot arī augsto Svētā Juŗa zobenu, un cīņās pret vāciešiem divas reizes ticis kontuzēts.

Latvijā Sīmansons atgriezies 1919.I, pēc Rīgas ieņemšanas no padomju spēkiem. 6.VII, kad no visu svešu varu atbrīvotajā Rīgā tautas jūsmīgi sveikts ienācis ziemeļnieku kaŗaspēks (skat. uzņēmumu JG 221:48[10]), Dāvids Sīmansons pieteicies Latvijas armijā.

Jaunajai, tikko organizēties sākušai armijai šāds vīrs − virsnieks ar augstāko militāro izglītību, kā arī labu administratīvu un kaujas pieredzi − bija tieši nepieciešams, tādēļ jau 10.VII ģenerālmajors[11]Dāvids Sīmansons iecelts par Latvijas armijas virspavēlnieku, bet 15.VII − arī par Latvijas aizsardzības ministru.

Liekas, ka šiem svarīgajiem amatiem Sīmansons būs ticis izraudzīts arī tādēļ, ka Latvijas brīvības cīņās viņš līdz šim nebija vēl piedalījies. Tas droši vien izklausās savādi, bet atcerēsamies, ka toreiz Cēsu kauju militārais un politiskais konflikts bija ievērojami sabojājis mūsu abu brigāžu kaŗavīru savstarpējās attiecības. Tādēļ mazliet arī par šīm kaujām.[12]

1919.VI Cēsu kaujās kā pretinieki sastapās balt- un valstsvācu kaŗaspēka vienības ar igauņu un latviešu ziemeļnieku spēkiem. Izšķirošās cīņas norisinājās laikā no 19.-23.VI un tajās vāciešiem no sākuma veicās labāk; tikai ar igauņu pievilkto papildspēku palīdzību mūsējiem tos beigās izdevās sakaut.[13] Vācu spēku vēl smagāku satriekšanu novērsa uz Sabiedroto spiediena pamata 3.VII Strazdmuižā pie Rīgas noslēgtais pamiers: pēc tā noteikumiem vācu spēkiem Rīga bija līdz 5.VII pīkst. 18.00 jāatstāj. 10.VII Rīgā tad arī atgriezās Latvijas likumīgā Kārļa Ulmaņa valdība.

Cēsu kaujās bija izšķīries latviešu nacionālās valsts liktenis: ja vācu spēki būtu tajās uzvarējuši, tad 18. novembŗa Latvija būtu noteikti beigusi pastāvēt. Tādēļ pārsteidz tas, ka šajā, mūsu tautai tik izšķirošā cīņā piedalījās tikai neliela daļa no mūsu toreizējiem bruņotiem spēkiem: tikko saformētais, vāji apmācītais un apgādātais Cēsu kājnieku pulks un vēl dažas citas nelielas vienības. Cēsu kaujās piedalīties nevarēja Ziemeļlatvijas brigādes spēcīgākā vienība − Valmieras kājnieku pulks, jo tam tajā laikā bija jāsarga pret lielniekiem vērstās austrumfrontes labais spārns (šīs frontes ziemeļu daļu turēja igauņi). Cēsu kaujās nepiedalījās arī neviena no ģen. (toreizējā plkv.) Baloža komandētās dienvidnieku brigādes[14] vienībām; tās labākie bataljoni bija novietojušies Valmieras pulka turētās frontes aizmugurē, kur tie tad papildināja un apmācīja savus spēkus. Tie šīs mierīgās nodarbības turpināja arī pēc tam, kad latviešu austrumfrontes pavēlnieks plkv. Jūlijs Jansons bija tos atkārtoti lūdzis nākt viņa nepietiekamiem un cīņās nogurušiem spēkiem palīgā... Beigās (20.VII), kad vācu uzbrukuma rezultātā ziemeļu spēkiem Cēsu frontē bija iestājies kritisks stāvoklis, Jansons dienvidniekiem sāka pat draudēt: ja tie viņa spēku aizmugurē joprojām vēl turpināšot savu līdzšinējo divkosīgo izturēšanos, viņš būšot spiests pārtraukt ar tiem visus sakarus un pielīdzināt viņus vācu landesvēra vienībām.[15] Laimīgā kārtā tas Jansonam tomēr nebija jādara, jo vāciešiem kaŗa laime drīz vien izbeidzās. Tā arī attiecības starp abām latviešu brigādēm īsti naidīgas nekad nekļuva.[16]

Pēc Cēsu un Juglas kauju uzvarām abas latviešu brigādes nu varēja apvienoties. Lai ātrāk izzustu nesaskaņas, jaunajai armijai par virspavēlnieku derēja tāds vīrs, kas nebūtu bijis saistīts ne ar vienu, nedz otru no līdzšinējiem mūsu kaŗaspēkiem. Ģen. Sīmansons tāds bija. Tādi pat bija arī vēl daži citi no latviešu ģenerāļiem: piemēram, bijušie strēlnieku vadoņi Augusts Misiņš un Andrejs Auzāns. Viņi latviešu tautā bija arī daudz labāk pazīstami. Kāpēc tad neizraudzīja viņus?

Ģenerāļa Auzāna kandidatūra šoreiz atkrita, jo viņš tajā laikā vēl atradās Krievijā. Turpretim kādreizējās strēlnieku apvienotās divīzijas komandieris ģen. Misiņš Latvijā bija atgriezies jau 1919.III, un tā paša mēneša 24. datumā bija arī ticis iecelts par latviešu bruņoto spēku Galvenā štāba priekšnieku. Vācu 16.IV puča dēļ viņš savu augsto amatu gan nebija dabūjis ilgi pildīt. Tagad nu varēja sagaidīt, ka, Pagaidu valdībai pārņemot varu, tā viņu atkal izraudzīs par jaunformējamā kaŗaspēka augstu amatvīru. Tas tā tomēr nenotika − liekas, virspavēlnieka postenis Misiņam nemaz netika piedāvāts. Vai tādēļ, ka abi līdzšinējo brigāžu komandieri, pulkveži Balodis un Zemitāns, viņu par savu priekšnieku nebūtu gribējuši? Te jāatceras, ka viņi abi, toreiz kapteiņi un rotu komandieŗi, jau 1915. gada sākumā bija krituši vācu gūstā un tur arī pavadījuši pasaules kaŗa lielāko daļu. Tādēļ varētu labi saprast, ka viņiem nepatiktos tagad nonākt bijušā strēlnieku vadoņa un varoņa padotībā. Šāda viņa apiešana Misiņam droši vien ķērās stipri pie sirds. Rūgtumu nevarētu arī mazināt valdības viņam turpmāk piešķirtie amati: 16.VII viņš bija ticis iecelts par Virsnieku morāliskā stāvokļa uzlabošanas un novērtēšanas komisijas priekšsēdētāju, augustā − Galvenā štāba priekšnieka vietā par Armijas inspektoru un septembrī − par Reglamentu un instrukciju tulkošanas un pārstrādāšanas komisijas priekšsēdētāju.[17] Tad jau nav arī jābrīnās, ka nākamā gada 5.I, pēc sastrīdēšanās ar kādiem valdības un armijas varas vīriem, Misiņš dienestu atstāja, vai arī bija spiests to atstāt. Jādomā, dziļi aizvainots, viņš devās labprātīgā trimdā uz Igaunijas Valku (Valgu), kur strādāja par galdnieku... Vēlāk atgriezās Latvijā un mira Rīgā 1940.8.VII, Latvijas valsts bēdīgo galu 5.VIII nepieredzējis.

Tātad virspavēlnieks ģen. Sīmansons 1919.15.VII bija ticis izraudzīts arī par Latvijas aizsardzības ministru. Diezin, vai šis gods viņam piešķirts tika vienkārši tamdēļ, ka, tāpat kā pirmo Latvijas valdību 1918. gada beigās sastādot, neviens no mūsu polītiķiem negribēja uzņemties šo grūto un nepateicīgo amatu?[18] Līdzšinējais ministrs Jānis Zālītis varbūt gan būtu bijis ar mieru savu darbu turpināt, bet stingrās nacionālās stājas dēļ viņš nebija Sabiedrotiem pieņemams.

Savā tikai pusotra mēneša ilgajā divamatu pildīšanas laikā Sīmansons tomēr paspēja padarīt diezgan daudz: šajā laikā Latvijas armijai tika doti tās organizācijas pamati, kas, daudz nemainīti, pastāvēja visus valsts 20 neatkarības gadus. Bet jāatzīst arī, ka ar mūsu kaŗaspēkam nepieciešamās ārzemju apgādes izkārtošanu ģenerālim īsti labi neveicās. Tādēļ arī drīz vien viņš savu kaŗa ministra amatu pazaudēja. Kā tas notika?

Lielbritānijas pārstāvis Baltijas apgabalā (British Comissioner for the Baltic Provinces) plkv. Tallentss (Tallents) 1.IX angļu ārlietu ministram marķīzam Kerzonam (Earl Curzon) bija ziņojis,[19] ka Tautas Padomes (Latvijas pagaidu parlamenta) locekļu vidū, sevišķi paša ministru prezidenta partijas, t.i., Zemnieku Savienības rindās esot radusies liela neapmierinātība ar valdību. Deputātiem esot bijis solīts, ka jau augusta sākumā no ārzemēm pienākšot apbruņojums un apgāde armijai, bet praktiski nekas neesot ticis saņemts.

Grūti būtu pieņemt, ka jaunais, tikko savu amatu uzņēmies kaŗa ministrs būtu deputātiem kaut ko tik noteiktu apsolījis. Tādēļ jādomā, ka šoreiz solītājs būs bijis pats valdības galva. Bet kāpēc viņš būtu to darījis? Vai par to mums atkal kaut ko nevarētu pastāstīt angļu pulkvedis? 19.VII Tallentss esot piedalījies Sabiedroto un vācu kaŗaspēka vadības sanāksmē, ko, lai paātrinātu vācu kaŗaspēka izvākšanos no Dievidlatvijas, pie Olaines bija sasaucis Britu Militārās misijas Somijā un Baltijas Valstīs vadītājs ģen. Gofs (Gough). Šī sēde tomēr ir maz ko panākusi. Tās gaisotni jau no paša sākuma esot noteikusi vācu kaŗa vadoņa ģen. Fon der Golca (Rüdiger von der Goltz) izaicinošā rīcība, nesaņemot angļu ģenerāļa viņam sveicienam pasniegto roku. Sarunās Golcs arī centies izvairīties no jebkādu noteiktu solījumu došanas. Tallentsa ieskatā vācieši vilcina sava kaŗaspēka izvilkšanu cerībā, ka viņiem nākotnē atkal varētu rasties kāda iespēja iejaukties Latvijas lietās.[20] Jau nākamajā dienā pēc sēdes Tallentss bija devies ceļā uz Angliju, lai britu vadību informētu par pēdējiem notikumiem Baltijas valstīs. Viņš bija arī cerējis sagādāt latviešiem naudu, ieročus, municiju un zābakus, kuŗu trūkumu latvieši tik sāpīgi izjūtot.[21] Varam diezgan droši pieņemt, ka viņš pirms izbraukšanas par saviem nodomiem kaut ko bija pastāstījis arī Ulmanim. Un mūsu ministru prezidents, lai paceltu savu tautiešu morāli, Tallentsa izteiktās cerības varbūt deputātiem būs izteicis noteiktākos laikos un drošākos solījumos... Angļu pulkvedim diemžēl nebija izdevies latviešiem tūlīt kaut ko dabūt. Tā arī Ulmaņa varbūt tautas pārstāvjiem dotie solījumi nevarēja piepildīties, kas viņos izraisīja neapmierinātību. Bet valstij tik kritiskā laikā nopietnu valdības krizi, kā Tallentsam paskaidrots, tie izraisīt nevēloties.

Grāfs fon der Golcs (Goltz) un kņazs Avalovs pie armijas štāba 1919.29.VI.

Bet ja nu no sava amata atbrīvotu tikai kaŗa ministru, kas nesastāvēja nevienā partijā, nepiederēja nevienai kliķei un tautā vispār bija maz pazīstams? Arī angļu pulkvedis ar ministru nebija īsti apmierināts − lai gan draudzīgs un patīkams, viņš neesot labs organizators. Tallentss gan pats arī atzina, ka Latvijas armijas neapmierinošā stāvoklī (unprepared state) vainojami drīzāk esot Sabiedrotie nekā kādi no latviešu ministriem. Katrā ziņā, pēc 30.VIII Tautas padomes sēdē izteiktās asās kritikas, ģen. Sīmansons no sava ministra amata atteicās vai arī tika no tā atcelts. Tāpat šajā sēdē arī klājās iekšlietu ministram Miķelim Valteram − arī viņš zaudēja savu ministra amatu.[22]

Valdības krize nu bija laimīgi pārvarēta. Tagad varēja tikai vēlēties, lai par jauno kaŗa ministru dabūtu kādu enerģisku, kā arī Rietumu valodu un paražu zinošu vīru. Tāds jaunais amatvīrs arī bija. Vienīgā nelaime: viņš tajā laikā bija uzņēmies izpildīt ministru prezidenta, apgādes ministra, zemkopības ministra un iekšlietu ministra posteņus...[23] Kārlim Ulmanim bija tiešām plati pleci!

Ģen. Sīmansons tagad nu pilnīgi varēja nodoties armijas organizēšanas, vadīšanas un operatīvās plānošanas darbiem. Un galvenais: sagatavoties − cik tas mēneša laikā bija vēl iespējams − gaidāmā Bermonta spēku uzbrukuma atvairīšanai. Šajos pienākumos viņam liels palīgs bija štāba „pagaidu”[24] priekšnieks pulkvežleitnants Eduards Kalniņš. Sīmansonam bija laimējies par palīgu izraudzīt viņam līdz šim personīgi nepazīstamo, bet spējīgo un lojālo virsnieku, bijušo Ziemeļlatvijas brigādes komandieŗa palīgu. Ģenerālis Kalniņam pilnīgi uzticējās un deva viņam lielu rīcības brīvību. Tikai vienā gadījumā virspavēlnieks bija domājis, ka štāba priekšnieks rīkojies par daudz patstāvīgi, proti, kad ap 8.IX uz Kalniņa ierosmi, bet bez Sīmansona zināšanas, angļu ģen. Bērts (Burt) bija baltvācu landesvēru no Tukuma apkārtnes, kur tas Bermonta uzbrukuma laikā varētu apdraudēt mūsu Rīgas fronti, pārvietojis uz pret lielniekiem vērsto austrumu fronti. Kad Kalniņš ģenerālim paskaidrojis, ka rīkojies, paklausot ģen. Berta lūgumu, virspavēlnieks samierinājies.[25]

Par Eduardu Kalniņu še runājot, gribētos tikai vēl atzīmēt, ka viņa devums Latvijas brīvības cīņām nav vēl ticis īsteni novērtēts. Kā Cēsu kaujās, kur viņš darbojās kā latviešu spēku komandieris, tā arī kritiskajās Bermonta uzbrukuma dienās viņš spēlēja šo cīņu aprakstos pietiekoši neizceltu, bet ļoti nozīmīgu un uzslavas pelnījušu lomu.

Virspavēlnieks ģen. Sīmansons bija sev dabūjis labu štāba priekšnieku, bet viņam nebija tā veicies ar abiem sev padotajiem fronšu pavēlniekiem − pulkvežiem Balodi un Zemitānu. Bet tos jau arī viņš pats nebija izraudzījis, nedz arī viņi − ģenerāli par savu priekšnieku. Ar Austrumu frontes plkv. Balodi virspavēlniekam daudz bēdu nebija: Balodis darbojās tālu projām no Rīgas un savas priekšniecības, un viņam droši vien pēc nepatīkamajiem Liepājas vācu puča un Cēsu kauju laiku piedzīvojumiem bija tīri patīkami atrasties prom no Rīgas...

Turpretim ar Dienvidu frontes pavēlnieku plkv. Jorģi Zemitānu virspavēlnieka attiecības nebija tik labi izkārtojušās. Pazīstamais kaŗa vēsturnieks ģen. Mārtiņš Peniķis domā, ka bijis lieki nodibināt Dienvidu frontes pavēlnieka posteni. Viņaprāt, virspavēlnieks Sīmansons, kuŗa štābs toreiz atradās Rīgā, varējis pats uzņemties kauju vadību, fronti tikai sadalot divos tur esošos − Vidzemes un Latgales −divīziju iecirkņos.[26] Teorētiski tas varētu arī tā būt, bet diezin vai tā laika valdošos apstākļos tas bija īstenojams. Bijušais Ziemeļlatvijas brigādes komandieris, liekas, jutās kā Cēsu kauju uzvarētājs (skat. viņa triumfējošo skatu, brigādei 6.VII ienākot Rīgā).[27] īstenībā gan šo cīņu laikā pulkvedis parasti uzturējās Igaunijas galvas pilsētā Rēvelē (vēlākajā Tallinā), visu kauju lietu kārtošanu atstājot sava palīga pulkvežleitnanta Ed. Kalniņa un tā štāba priekšnieka, Krievijas Kaŗa akadēmijas izcilā absolventa (un lielā dēkaiņa) pulkvežleitnanta Voldemāra Ozola[28] rokās. Katrā ziņā Zemitānam toreiz bija vārds un slava. Tādēļ ir stipri jāšaubās, vai ģen. Sīmansonam, kas vēl tik nesen pats bija piedzīvojis sevis publisku degradāciju, izdotos frontes pavēlnieku plkv. Zemitānu amatā pazemināt par divīzijas iecirkņa komandieri. Varētu pat gadīties, ka, ģenerālim to mēģinot darīt, savu līdzšinējo amatu pazaudētu armijas, ne frontes komandieris...

Lielākā nelaime ar plkv. Zemitānu varbūt bija tā, ka viņa nesenie panākumi bija tam devuši pārāk lielu pašpārliecinātību. Viņš laikam bija piemirsis, kam par Cēsu kauju uzvarām pienācās galvenā atzinība − viņa izcilajiem palīgiem. Un tagad, vadot divu divīziju fronti, viņš labus palīgus nebija sameklējis. Tas bija traģiski, jo tieši šoreiz tie viņam bija visvairāk vajadzīgi.

Dienvidu frontes vadība virspavēlniekam Sīmansonam droši vien radīja lielas raizes, bet pirmās grūtības viņam negaidītā kārtā radās ar Austrumu frontes pavēlniecību. Tā 3.X, gribot izmantot Līvānu iecirknī īslaicīgi iestājušos labvēlīgos apstākļus, bija šai sektorā uzsākts lielākais uzbrukums. Šī kaut arī labi domātā rīcība nesakrita ar virspavēlniecības nostāju: sagaidot Bermonta spēku drīzu uzbrukumu, tā nevēlējās austrumu frontes spēkus iesaistīt jebkādās prāvākās operācijās. Šādā sakarībā tad nu Sīmansons vēl 4.X bija spiests doties uz austrumu fronti, lai ģen. Balodi atrunātu no šī uzsāktā uzbrukuma turpināšanas jeb, kā Peniķis savā 1938. gadā (kad ģen. Balodis bija Latvijas kaŗa ministrs) izdotajā Latvijas atbrīvošanas kaŗa vēsturē to diplomātiskāk izsaka: lai uz vietas pārrunātu par vispārējo frontes stāvokli.[29] Rīgā ģenerālis varēja atgriezties tikai 6.X. Divas dienas vēlāk sākās Bermonta uzbrukums.

* * *

Pēc pirmo kauju sākšanās virspavēlnieks devās apskatīt latviešu pozicijas Jelgavas šosejas rajonā. Par to pastāsta viņa toreizējais adjutants Arvīds Oše: Ģen. Sīmonsons, manis pavadīts, devās uz Olaines pozīcijām, kur apstaigāja mūsu vienības, kas bija ierakušās aizstāvēšanas pozicijās. Es nevaru savā atmiņu stāstījumā šeit neatzīmēt ģen. Sīmonsona aukstasinību un drošsirdību (..) Mūsu auto − liela formāta Fiati − bija piebraucis turpat pie mūsu ierakumiem, un ģenerālis devās apstaigāt pozicijas. Dzelzsceļš, kas gāja tikpat kā līdztekus šosejai, tanī vietā meta līkumu, un biezs mežs aizsedza skatu uz Jelgavas pusi. Ģenerālis tieši kāpa ārā no ierakumiem, kad pēkšņi aiz līkuma parādījās vācu pussmagais bruņu vilciens. Ieraudzījuši mūs, vācieši apstādināja vilcienu ap 300 līdz 400 m no mums. Ģenerālis bija iznācis uz šosejas un stāvēja pie mašīnas, kuŗas motors pagriezts virzienā uz Jelgavu. Bruņotais vilciens sāka mūs apšaudīt, granātas sprāga 50-60 solu (ne metru) attālumā, un šķembeles svilpoja ap mums. Ģenerālis, mierīgi stāvot uz vietas, teica mūsu šoferim Niklasam: „Nu mums gan jābrauc uz mājām,” un mierīgi gaidīja, kamēr Niklass apgrieza lielo, smago auto, mierīgi iekāpa mašīnā un, vēl granātām sprāgstot ap mums, noteica: „Brauc nu!” Tas jau nebija nekāds tiešs varoņdarbs, bet pierādīja šī 60 gadu vecā kaŗavīra aukstasinību un drošsirdību kritiskā situācijā.[30]

* * *

Bermonta uzbrukuma otrās dienas (9.X) vakarā frontes kreisā spārna komandieris pulkvežleitnants Pauls Šmits (arī Šmidts) Zemitānam pa tālruni uz Rīgu bija ziņojis, ka, pēc telefona sakaru trūkuma dēļ nepārbaudītām ziņām, frontes pats kreisais, pie Daugavas piegulošais sektors esot izšķīdis − vienību atliekas nekārtībā atejot un trīs vācu bruņotie auto braucot uz Daugavas tiltu pusi. Tas nozīmētu, ka visam mūsu Pārdaugavā esošajam kaŗaspēkam draudētu ielenkums. Tādēļ plkv. Zemitāns, iepriekš gan nesazinājies ar virspavēlnieka štābu, ap plkst. 20 pavēlēja visa Pārdaugavas kaŗaspēka evakuāciju, par nākamo aizstāvēšanas līniju nosakot Juglas tiltus un ezeru, uz kurieni arī pats ar savu štābu ap plkst. 22 no Rīgas bija aizbraucis. Norīkojis sev padotās vienības atkāpties, Šmits bija izjājis uz attiecīgo rajonu, kur uz vietas pats noskaidrojis, ka mūsu vienības aizstāvēšanai svarīgajā Ziepniekkalnā tomēr vēl turas. Tādēļ viņš tūlīt bija atsaucis savu pavēli un pēc tam centies jau atejošās vienības atgriezt to iepriekšējās pozicijas. Viņam tas arī ir izdevies, jo pretinieks, sasniedzis pilsētas nomali, tālāk uz priekšu naktī nav devies. Vienību komandieŗi tomēr ir domājuši, ka Pārdaugava latviešiem vairs nav noturama, kāpēc pēc apspriešanās ar tiem Šmits atkal pavēlējis atkāpšanos.[31]

Pilnīgi savādāks stāvoklis ir radies frontes tuvējā aizmugurē, kur plkv. Zemitāna atkāpšanās pavēle ir izraisījusi panisku bēgšanu. Par to nebūtu arī jābrīnās, jo dažas pēc Bermonta uzbrukuma uz Pārdaugavu atsūtītās vienības bija bez kaujas pieredzes, citas − steigā no ārrindniekiem sastādītas, kamēr vēl citas − pilnīgi neapmācītas. Atiešanas jucekli vēl vairāk ir palielinājuši daudzie no uzbrucējiem bēgošie civilisti, kuŗiem varbūt vēl pārāk labā atmiņā bija palikušas nesen piedzīvotās vācu Rīgas ieņēmēju izdarības − pēc maijā notikušās pilsētas atbrīvošanas, tie tur nošāva savus četrus, piecus tūkstošus cilvēku, komūnistus un arī citus...[32]

Kā notikusi Pārdaugavas atstāšana, mums pastāsta toreizējais Studentu bataljona brīvprātīgais Oskars Ozols: ...iela visā plašumā un arī ietnes bija ļaužu pilnas. Kaŗavīri bez ierindas un privātie, juku jukām, bēga uz pilsētu. Savā rotē mēs cits citu turējām aiz rokas (..), lai netiktu izklīdināti un iejaukti pūlī (..) Pavisam grūti gāja pa Lībekas tiltu. Cilvēki bija cieši sablīvēti, cits pie cita. Pārgājis tiltu, pūlis devās taisni tālāk, pilsētā iekšā (..) Kaŗavīrus ierindā nākam no tilta neredzēju. Atceros vienu virsnieku, kas tilta galā stājās pretim un sauca kareivjiem apstāties (..) Bet tas bija veltīgi. Viss plūda tālāk pilsētā. Mēs tomēr palikām pie tiltiem...[33] Pie tiltiem palika arī daži uzņēmīgi un drosmīgi Studentu bataljona virsnieki, kuŗi pēc paniskās burzmas noskriešanas parūpējās par koka kājnieku (Lībekas) un vecā dzelzs tilta[34] kustamo posmu pacelšanu, lai uzbrūkošo vācu pirmās daļas nevarētu, tāpat kā nesen, 22.V, pāri tiltiem straujā triecienā ieskriet Rīgā. Pēc tam šie paši vīri − Markus Gailītis, Markus Ozols un Fricis (arī Frīdrichs) Zommers − pierunāja savu bataljona komandieri pulkvežleitnantu Paulu Bruņinieku tūlīt, kā pavēlēts, neatkāpties, bet palikt vēl pie tiltiem, kamēr viņi apmeklētu virspavēlnieku un aprādītu viņam uz Daugavas līnijas aizstāvēšanas iespējām.

Armijas priekšnieki savu padoto padomus nevien nepieņem, bet to devējus par šādu disciplīnas pārkāpumu parasti arī soda. Mūsu delegātu stāvoklis tomēr bija mazliet drošāks, jo Markus Gailītis gada pirmajā pusē bija darbojies par Pagaidu valdības pilnvaroto Ziemeļlatvijā un tādēļ virspavēlnieka štāba priekšniekam pulkvežleitnantam Kalniņam bija pazīstams. Ģenerāļa saprātīgā rīcība tomēr joprojām pelna atzinību, jo, delegātus uzklausījis, viņš stāvokli pie tiltiem devās pārbaudīt pats. Paniskā bēgšana bija izbeigusies. Ģenerālis tūdaļ parakstīja pavēli, Juglas vietā par aizstāvēšanās līniju nosakot Daugavu.[35] Bermonta pirmās vienības pie tiltiem pienāca, kad saule jau bija gabalā. Viņu bruņotais vilciens uzbrauca arī uz dzelzs tilta, bet, kad tā pilsētas pusē atbrīvotais posms sāka lēnām celties, izšāva uz Rīgu un aizbrauca atpakaļ.[36]

Pēc plkv. Zemitāna atkāpšanās pavēles izdošanas, Rīgu atstāja arī mūsu vadība, valdības iestādes un armijas aizmugures daļas. Atkāpšanās steigā par pilsētas atstāšanu laikam bija piemirsies informēt angļu pārstāvi plkv. Tallentsu, lai gan tā mītne − Bruņinieku, vēlākais Saeimas nams − atradās turpat iekšpilsētā. No saviem padotiem uzzinājis par Rīgas evakuāciju, angļu pulkvedis sāka sagatavoties paredzamiem nākotnes notikumiem, mēģinot darīt arī iespējamo, lai gaidāmā varas maiņa notiktu bez vardarbībām un nekārtībām. Tādēļ Tallentss varbūt bija mazliet pārsteigts, kad nākamās dienas agrā rītā viņu iztraucēja ministru prezidents Kārlis Ulmanis, ārlietu ministrs Zigfrīds Meierovics, armijas virspavēlnieks ģen. Sīmansons un štāba priekšnieks Kalniņš. Lai gan ciemiņi nāca ar labām ziņām, proti, krievu Ziemeļrietumu frontes pavēlnieks ģen. Judeničš Bermontu ir izsludinājis par Krievijas nodevēju, Ulmanis esot tomēr uzstājies, ka latviešiem pamiers ar bermontiešiem esot nepieciešams. Vēlāk dienā misijai esot nodots pārraidīšanai Bermonta kaŗaspēka vadībai ģen. Sīmansona parakstīts (jāpieņem, valdības sastādīts) uzaicinājums pamiera sarunām. Šādas sarunas esot ieteikušas arī kādas citas, Tallentsa vārdā nenosauktas (various quarters) aprindas, bet tā kā ne Tallentsam, nedz arī ģen. Bertam šāda veida Sabiedroto vidutājība nav likusies pareiza, viņi šajā lietā neesot arī neko darījuši.[37]

Pēc Bermonta uzbrukuma sākšanās mūsu vadība meklēja sev draudzīgo valstu atbalstu. Sabiedrotie tūlītēju palīdzību nesolīja. Viņi gan uzsāka pret Vāciju saimnieciskas represijas, bet to iedarbībai bija vajadzīgs laiks. Igauņu piedāvātā palīdzība bija tiešām dāsna, bet pieprasītā cena bija mums par augstu. Tādēļ 12.X vakarā ārlietu ministrs Meierovics devās atbalstu meklēt pie lietuviešiem un poļiem. Pirmie mums palīdzēt nespēja, kamēr poļi − varbūt lai „iegrieztu” lietuviešiem, ar kuŗiem viņi strīdējās Viļņas dēļ − bija necerēti devīgi − bez jebkādas atlīdzības mums apsolīja 6000 šauteņu un 5 miljonus patronu, ko diemžēl saņēmām tikai decembrī, kad Bermonts bija jau sakauts.[38] Draugu palīdzību laicīgi nesaņemot, mūsu kaŗaspēka vadībai bija pašai tūlīt kaut kas jādara, lai novērstu pretinieka nākamo uzbrukumu draudus. Tā kā vācieši 9.X vakarā nebija izmantojuši izdevību pāri Daugavas tiltiem iebrukt Rīgā, nebija domājams, ka viņi to darīs tagad, kad mūsu spēki tur bija jau nocietinājušies. Viņu uzbrukumu nu varēja sagaidīt kaut kur augšup Rīgas, varbūt starp Ikšķili un Ogri, lai tad, tāpat kā 1917.IX, Rīgas aizstāvjus apdraudot ar ielenkumu, piespiestu tos pilsētu atstāt. Tā nu jau 13.X pēcpusdienā latviešu kaŗaspēks ieņēma bermontiešu tikko atstāto Doles salu, bet nākamajā dienā forsēja Daugavu šīs salas un Ikšķiles rajonā, uzbruka pāri Rīgas dzelzs tiltam un mēģināja pārcelties pāri Daugavai iepretim Bolderājai. Neviens no šiem pasākumiem nedeva nekādus nozīmīgus panākumus, bet, liekas, tādus mūsu vadība arī nesagaidīja.[39] Citādāk tas bija ar 15.X Daugavas lejteces pārvarēšanas pasākumu. Šoreiz to pabalstīja Sabiedroto kaŗa flotes lielgabalu uguns. Sekmes neizpalika. Plkv. Bolšteina vadītais 9. Rēzeknes kājnieku pulks ieņēma no mūsu spēkiem tikai pirms 5 dienām atstāto Daugavgrīvas cietoksni un Bolderāju. Uz šo, no pretinieka atgūto rajonu nākamajās dienās tika pārcelta visa Latgales divīzija, ar ko pretinieka Rīgas fronte nu bija nopietni apdraudēta. Pat ar smagiem ieročiem bagātīgi apgādātie bermontieši[40] latviešus padzīt vairs nevarēja: to nepieļautu Sabiedroto flote.

* * *

Vai par nesen kritiskā frontes stāvokļa saglābšanu un pēc tam sekojošās kaujas iniciatīvas pārņemšanu mūsu armijas vadība nebūtu pelnījusi kādu atzinību? Sevišķi vēl tādēļ, ka arī tad, kad apstākļi bija grūti un cerību maz, tā nekad nebija pazaudējusi savu galvu.

Tādu tā tomēr nesaņēma, jo jau nākamajā dienā pēc Bolderājas un Daugavgrīvas atgūšanas virspavēlnieks ģen. Sīmansons tika − varbūt gan Meierovica ieteiktajā visdžentlmeniskākā veidā[41] atcelts no amata. Ar viņu, no sava posteņa atlūgdamies[42] solidarizējās (vēl joprojām pagaidu) štāba priekšnieks Eduards Kalniņš. Pēdējais gan, kā ārlietu ministrs bija ieteicis,[43] pēc dažām dienām tika paaugstināts par pulkvedi un iecelts par Galvenās artilērijas pārvaldes priekšnieku.[44] Par jauno armijas virspavēlnieku − tīri negribīgi un tikai Meierovica[45] un, liekas, arī Ulmaņa pierunāts − nāca līdzšinējais Austrumu frontes pavēlnieks un Kurzemes divīzijas komandieris plkv. Jānis Balodis. Meierovicam par Baloža štāba priekšnieku izdevās sarunāt Pēterpils Kaŗa akadēmijas absolventu, ļoti spējīgo pulkvedi (vēlāk ģenerāli) Pēteri Radziņu, ar kuŗa palīdzību jaunajam virspavēlniekam izdevās brīvības cīņas novest pie to sekmīgā noslēguma. Iepriekšējā virspavēlnieka Sīmansona atcelšana, kaut arī, liekas, ne īsti taisnīga, varbūt tomēr bija nepieciešama. Ar sakāvi saistīto komandieru nomaiņa parasti paceļ kaŗaspēka morāli. Bet tādēļ vēsturei nevajadzētu noklusēt šī kaŗavīra devumu Latvijas neatkarības izcīnīšanā.

* * *

Pēc sava virspavēlnieka amata pazaudēšanas ģen. Sīmansons tiek ieskaitīts virsnieku rezervē; 1925.II viņš tika no armijas pilnīgi atvaļināts. Ģenerālis nomira Rīgā 1933.13.I. Viņa bijušais padotais, Dienvidu frontes pavēlnieks un Vidzemes divīzijas komandieris plkv. Zemitāns no saviem abiem amatiem tika atcelts jau 1919.12.X un pensionēts 1922.IV. Viņš nomira Rīgā 1928.16.I.

Raksta autors ieguvis augstāko izglītību Adelaides Universitātē (psīcholoģijā un vēsturē). Dzīvo Panorāmā, Dienvidaustrālijā.

Vēres

[1] Ģenerāļa biogrāfijai lietoti: Es viņu pazīstu. Latviešu biogrāfiskā vārdnīca. Red. Ž. Unāms. 2. izd. Grand Haven, Mich.: Raven Printing, 1975; Latvju enciklopēdija. Red. Arveds Švābe. Stokholma: Trīs Zvaigznes, 1953-5; Latvju enciklopēdija, 1962-1982. Galv. red. Edg. Andersons. Vašingtona, DC: Amerikas Latviešu Apvienības Latviešu institūts, 1983- ; Latvijas armijas augstākie virsnieki, 1918-1940. Biografiska vārdnīca. Rīga: Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 1998.

[2] Ģenerālis Eduards Kalniņš. Sastādījis E. Jurka. Brisbanē: Sauleskrasts, 1965. 83.-87. lp.

[3] Krīpens, Arvids. Kalpaka bataljons un Baloža brigāde. Sidneja: Printed by Mintis, 1963. 23. lp. Pēc Krīpena Pagaidu valdība savā pēdējā sēdē Rīgā 1919.1.I vakarā par Rīgā esošā latviešu kaŗaspēka pavēlnieku iecēlusi plt. Kalpaku; pēc Latvijas armijas augstākie virsnieki, op.cit., Kalpaks 1918.31.XII esot ticis iecelts par visu Baltijas landesvērā ietilpstošo latviešu vienību komandieri; Es viņu pazīstu (op.cit.) Kalpaku nepareizi nodēvē par Latvijas armijas pirmo virspavēlnieku.

[4] Krīpens, A., ibid., 41.-42. lp.

[5] Dažos avotos par Sīmansona dzimšanas vietu ir uzdots Salacas pagasts.

[6] Līdz 1886. gadam, kad šīs skolas pārvērstas par krievu pilsētas skolām, to līmenis esot bijis ļoti augsts. Lielākā daļa skolotāju bijuši ar augstskolas izglītību, mācīta viena senvaloda un mācības bijušas vācu valodā (Švābes Latvju enciklopēdija, op.cit., 69. lp.)

[7] Krievijā blakus tur pastāvošām kaŗa skolām, kuŗās uzņemti tikai muižnieku un aristokrātu dēli, 19. gs. 60. un 70. gados tikušas nodibinātas arī t.s. „junkuru skolas,” kur uzņemšana bijusi bez kārtu izšķirības (Latvijas armijas augstākie virsnieki, op.cit., 9. lp.)

[8] Šādi dati esot uzdoti Rietumu vēsturnieka Paipsa (Richard Pipes) poliski tulkotās grāmatas Rewolucja Rosyska 66. lp. (Latvijas armijas augstākie virsnieki, op.cit., 49. lp.). Ģen. R. Bangerska pirmajā (un nesekmīgajā) akadēmijā iestāšanās mēģinājumā turpretim ir uzņemts apm. katrs 17. no kandidātiem. (Bangerskis, R. Mana mūža atmiņas. Kopenhāgena: Imanta, 1958.1. sēj. 234.-5. lp.)

[9] Auzāne-Vītoliņa, L. Auzāns. Stokholma: Zelta Ābele, 1955. 11. lp.

[10] Šajā foto redzam oficiālo sagaidītāju grupu: no kreisās − brigādes komandieris plkv. Jorģis Zemitāns, Dienvidnieku brigādes komandieris plkv. Jānis Balodis un Zemitāna palīgs plt. Eduards Kalniņš.

[11] Sīmansons bija − no 1919.VIII līdz 16.X − Latvijas armijas vienīgais ģenerālmajors; pakāpe tika pēc tam atcelta. (Latvijas armijas augstākie virsnieki, op.cit., 23. lp.)

[12] Andersons, Edgars. Latvijas vēsture, 1914-1920. Stokholma: Daugava, 1967. 456.-474. lp.

[13] ibid., 466.-7. lp. Cēsu kauju galvenie izcīnītāji bija igauņi. Viņu tur bija 3-4 reizes vairāk nekā latviešu. Arī igauņu zaudējumi bija ievērojami lielāki. Kamēr galvenajās cīņās − no 19.-23.VI − latvieši zaudēja 13 kritušos un 43 ievainotos, igauņiem krita 110 un ievainoti tika 279 vīri. (Kalniņš, Eduards. „Ziemeļlatvijas kaŗaspēka cīņas,” Latvijas atbrīvošanas kaŗa vēsture. Virsred. M. Peniķis. 2. iesp. Linkolnā, Neb.: Daugavas Vanagi, 1961. 1. sēj. 258. lp.)

[14] Tās oficiālais nosaukums bija: Pirmā latviešu atsevišķā brigāde. (Krīpens, A. „Dienvidnieku cīņas,” Latvijas atbrīvošanas kaŗa vēsture, ibid., 108. lp.)

[15] Kārkleja, Ernests. „Izplēstās lapas runā,” Strēlnieks (Čikāgā) 1967, 13/14:22-28.

[16] Balodis par viņa izturēšanos Cēsu kauju laikā parasti tiek nosodīts. Varētu tomēr arī saprast, ka cilvēkam ar viņa raksturu un dotībām tā laika situācija nelikās vai nebija pārvaldāma. Liekas, nebūtu daudzi, kas, tādos neapskaužamos apstākļos ierauti, būtu ieguvuši daudz atzinības.

[17] Latvijas armijas augstākie virsnieki, op.cit., 333. lp.

[18] Grāmatiņš, Antons. „Latvijas rītausmā,” DV Mēnešraksts 1968, 4:16.

[19] Documents on British Foreign Policy, 1919-1939. First series, vol. III, 1919. London: HMSO, 1949, 88.-9. lp.

[20] Ibid., 34.-8. lp.: Gough, Gen. Sir Hubert. Soldiering on. New York: R. Speller, 1957 198.-9. lp.

[21] Tallents, Sir Stephen. Man and Boy. London: Faber, 1943. 348. lp.: ...in the hope of getting help for the Letts, who sorely needed money, arms, ammunition and boots.

[22] Documents on British Foreign Policy, op.cit., 88.-9. lp. Ārzemju apgādes trūkumā tiešām, kā to teica Tallentss, vainojami bija Sabiedrotie. Par to raksta arī Andersons savā Latvijas vēsturē (op.cit.), 494.-5. lp.

[23] Andersons, E., ibid., 506-8. lp.

[24] Plt. Kalniņš šo viņam negaidīti no virspavēlnieka piedāvāto amatu uzņēmās tikai pagaidām, jo domāja būt vairāk noderīgs artilērijas organizēšanā. Ģenerālis Eduards Kalniņš, op.cit., 83. lp.

[25] Ibid., 86.-8. lp.

[26] Peniķis, M. „Latvijas nacionālās armijas cīņas ar Bermonta armiju...”, Latvijas atbrīvošanas kaŗa vēsture, op.cit., 2. sēj., 98. lp.

[27] JG 221:48.

[28] Vārpa, Igors. „Voldemāra Ozola dzīves mīklas,” Atpūta 1998, 13 un 14.

[29] Peniķis, M., op.cit., 32.-6., 60. lp.

[30] Oše, Arvids. „Rīgas tilti,” DV Mēnešraksts 1980, 1:18. Kaut arī Ošes daudzus gadus pēc notikumiem rakstītās atmiņās ir atrodamas dažas datu kļūdas, viņa Sīmansona apraksts liekas ticams.

[31] Peniķis, M., op.cit., 93. lp.

[32] Andersons, E., op.cit., 441. lp.

[33] Ozols, Oskars. „Pieredzējumi Rīgā Bermonta dienās,” Strēlnieks (Čikāga) 1971, 24/25 un 26/27:37.

[34] Pa jauno dzelzs tiltu nav varēts tikt pāri Daugavai. Tam ir trūkuši daži posmi (skat. „Nedēļā Rīga pazaudē divus tiltus.” SestDiena (Dienas pielikums), 10.IV 1999, 11-12. lp.)

[35] Peniķis, M., op.cit., 93. lp.; Alauksta, Marta. „Pirmā Pasaules kaŗa pēdējie un neatkarīgās Latvijas pirmie gadi,” Treji vārti 1988,126:66.

[36] Peniķis, M., op.cit., 95. lp.

[37] Documents on British Foreign Policy, op.cit., 149 lp.

[38] Andersons, E., op.cit., 526. lp.

[39] Negribas ticēt Peniķa apgalvojumam (op.cit., 100 lp.), ka mūsu vadība 14.X cerēja sasniegt nopietnus panākumus. Ir grūti pieņemt, ka bez spēcīga artilērijas uguns pabalsta mūsu spēki iespētu šķērsot tur ap pusotru km plato Daugavu un tad vēl no pozicijām padzīt daudz labāk apbruņoto pretinieku.

[40] 9.X mums Rīgas frontē (no Bulduru tilta līdz Daugavai) bija 13, kamēr Bermontam − 79 lielgabali; pretinieki bija arī daudz labāk apgādāti ar mīnumetējiem un smagiem ložmetējiem. (Peniķis, M., op.cit., 97. lp.)

[41] Z. Meierovica 13.X K. Ulmanim rakstītā vēstule. Lauku avīze 1991.23.VII

[42] E.L. „Tēvzemei un tās brīvībai veltīts mūžs,” Lāčplēsis 1962, 9:19-21.

[43] Z. Meierovica vēstule, op.cit.

[44] „Latvijas armijas augstākie virsnieki, op.cit., 224. lp.

[45] Z. Meierovica vēstule, op.cit.