JG234 KIBERKAMBARIS

BURVJA AMATS PROFESIJU KLASIFIKATORĀ

Ingunas Daukštes-Silasproģes sastādītajā grāmatā Materiāli par latviešu un cittautu kultūru Latvijā (Zinātne, 2003) ir saistošs Alda Pūtēļa raksts „Mitoloģiskais periods tautas kultūrā. Vispārīga salīdzinājuma aspekts”, kur salīdzināts tas, kas zināms par senajiem ķeltiem, ar to, kas zināms par senajiem baltiem. Vai tas nozīmē aprakstāmo paradumu līdzību, vai arī vienas tradīcijas iedibināšanu aprakstītāju pusē, jautā autors un turpina: Romantiskie priekšstati bieži vien ir grūti pārvarami, tomēr visbiežāk tie ir neprecīzi. Ja jau galli pazina grieķu rakstību, visai iespējams, ka tie pazina arī grieķu kultūru (..) Līdzīgi nevaram pieņemt, ka latvieši nepazina kristietību un kaimiņu tautu paradumus pirms krustnešu atnākšanas. Teorētiskā mitoloģiskā perioda novietojums laikā ir visai neskaidrs pie tautām, kas no šī perioda laika ziņā ir jau tik ļoti tālu attālinājušās. To nākas definēt gandrīz mitoloģiski, ieviešot primitīvisma jēdzienu, kas bija īpašā cieņā 19. un 20. gadsimta mijā. Levi-Strosa (Claude Levi-Strauss) primitīvismu attiecina uz tautām, kurām nav rakstniecības, kā arī tādām, „ko tikai nesen skārusi rūpnieciskās civilizācijas ekspansija un, to sociālās struktūras un pasaules uzskatu dēļ, ekonomikas un politiskās filozofijas pamatjēdzieni, kas atzīti par tādiem mūsu pašu sabiedrībā, nav šīm tautām piemērojami” (..) „Lai izsauktu mirušu reliģiju no tās aizaugušā kapa un liktu tai izstāstīt savu stāstu, vajadzīgs burvja zizlis,” rakstīja kāds ķeltu vēstures pētnieks. Šķiet, nāksies vien viņam piekrist, jo laiks, kopš šis kaps sācis aizaugt, tik tiešām ir ilgs. Turklāt jāatceras, ka dažādām tautām tas ir bijis dažāds, bet latvieši tik tikko vēl ir pametuši Levi-Strosa primitīvo sabiedrību otro kategoriju. Tāpēc nav brīnums, ka „Eiropa mūs nesaprot, kad mēģinām tai stāstīt par savu seno folkloru un mitoloģiju − Eiropā burvja amats jau ir svītrots no profesiju klasifikatora...

Juris <Zagarins@stcc.edu>

Folkloru vislabāk pētīt, dzīvojot savā tautā. Tikai tā latviešu īpatnējā gara pasaule ir pamatīgi apgūstāma un dokumentējama. Vai nākamajās paaudzēs saglabāsies latviešu valoda un latviskā identitāte, būs atkarīgs tikai no mūsu vēlēšanās kopt, pētīt un pierakstīt tautas atmiņu − mūsu folkloru. Jau kā pirmskolniece zināju vairākus simtus latviešu tautasdziesmu, arī pati iemācījos latviski lasīt ar bilžu karšu palīdzību. Bērna gados klausījos pieaugušo stāstos un, kad radās iespēja apmeklēt Gaŗezeru, tikos ar brīnišķīgiem stāstītājiem, piem., Juri Kļaviņu. Skolas gados interesējos par Amerikas iezemiešiem, par citu tautu mītoloģiju un pārliecinājos, ka folklora nevienā tautā nav tikai „mirusi reliģija”!

Latviešu garīgo mantojumu ir ļoti svarīgi pētīt un dokumentēt, lai to pasargātu no iznīkšanas. Nav runas par primitīvismu. Gan jau Eiropa to sapratīs.

Aija Veldre Beldava <beldavsa@indiana.edu>

Pūteļa doma bija nevis, ka folkloras pētnieki nevarētu pētīt savas tautas garu, tai līdzi dzīvojot, bet gan, ka nereti viņi „iedibina” paši savas tradīcijas savā pētniecības objektā. Piemēram, Jūlijs Cēzars, aprakstīdams gaļļus (ķeltus), viņu dievības esot nosaucis romiešu dievību vārdos, lai vienkāršāk un saprotamāk viņus raksturotu, tādejādi gan, protams, stipri sagrozot raksturojuma jēgu. Citējot atkal Pūteli, par kādas tautas mītu saturu un izpausmēm rakstiski var liecināt tikai citas tautas pārstāvis, kas vairāk vai mazāk šos mītus izpratis? (..) Meklējot „īstu” mitoloģiju, mūsdienu antropologi dodas pie dažādām mūžamežos un mazās salās dzīvojošām dienvidu tautām. (..) Iespējams, ka plašie un krāšņie pagānisma apraksti varētu būt tikai formulas, līdzīgi kā vulgāta citāti Indriķa hronikā. Gan daudzkārt atkārtotie apraksti par latviešiem, kas pielūdz radītas lietas kā pašu Radītāju un godina ūdeņus, kokus un laukus, gan Arlēzas sinodes 452. gada dokumentā nosodītā koku, akmeņu un avotu godināšana pie ķeltiem ir pēc būtības ārkārtīgi tuvas. Tā kā šis apraksts vēlāk vēl daudzkārt atkārtots, atliek jautāt, vai tas nozīmē aprakstāmo paradumu līdzību, vai vienas tradīcijas iedibināšanu aprakstītāju pusē.

Kas attiecas uz tautas garīgā mantojuma dzīvelīgumu, skaidrs, ka katra dziļa un gaiša cilvēka gars atspoguļo viņa senču gudrību un gaismu. Man tāpat kā Tev ir bijis tas prieks un gods uzklausīt nu jau Dieva mierā aizgājušo lielo dievturi, jauko cilvēku Juri Kļaviņu. Viņa valodas dāvanas un asprātība tautas gara apliecināšanā spēlēja lielu lomu, bet nedomāju, ka sevišķi lielu lomu spēlēja kaut kāds burvja amats jeb buŗamvārdu „pareizība”. Vispār, senos pagānisma zelta laikos, kā pats Jūlijs Cēzars jau vēstīja, buŗamvārdus pierakstīt ir bijis aizliegts. Nav ko pārcensties ar buŗamvārdu dokumentēšanu, ja dokumentēšanas darbs kā tāds ir principiālā pretrunā ar dokumentējamo lietu. Mūslaiku dievturība ir kaut kas pavisam cits nekā senās tautas burvestība.

Juris

Protams, etnografi veido paši savas tradīcijas un valodu, lai aprakstītu savas pētniecības objektus. Tas ir katras zinātnes ierobežojums, bet tas nav iemesls pētījuma jēgas noliegumam. Tas pats attiecas uz reliģijām. Viens no Brāļu Brastiņu pozitīvajiem atzinumiem bija, ka jebkuŗai ticējumu vai zinātnes sistēmai piemīt ierobežojumi, kas cilvēkus draud aizvilināt aizspriedumu un maldu neceļos. Kristiešu teologi uzskatīja latviešu tautas ticējumus par zemiskiem, kurpretim kristīgo ticību atzina par vienīgo pareizo. Protams, šāds aizspriedums netraucēja arī kristiešiem veikt vērtīgu zinātnisku etnogrāfisku darbu, tikai jāpatur prātā, ka tur iekšā slēpjas arī paša pētītāja tradīcija, ka pētījums ir aprobežots, ja ne gluži ar objektīvo faktu aplamu pierakstīšanu, tad ar politisku iekrāsojumu, pat postošiem vērtējumiem. Brastiņi uzskatīja dainu kopumu par latviešu tautas gara pamatavotu. Viņuprāt dainas ir analogas kristiešu Svētajiem Rakstiem. Diemžēl arī Brastiņi nespēja gluži atbrīvoties no sava laika aizspriedumainās domāšanas, atvietojot kristietības pārākumu ar baltu tautu senticību pārākumu. Tam bija savas politiskās sekas... Esmu visu mūžu interesējusies par latviešu garīgo pasauli, esmu mēģinājusi apzinīgi ietvert un apsvērt visādu informāciju, īpaši pievēršoties pretrunīgām ziņām. Dabīgi, beigās rodas tikai mans personīgais zināšanas un saprašanas veidols, bet arī tas taču ir objektīvi vērtējams, sevišķi, ja godīgi norādu, pa kādiem ceļiem esmu nākusi pie savām atziņām.

Latviskais gars ir nevis viena cilvēka, bet daudzu cilvēku, visas tautas kopskats. Tajā izceļas individuālie dižgari, vadoņi, kāds neapšaubāmi bija Krišjānis Barons, kuŗš nebija tikai pētnieks un arī nebija tikai filozofs. Barona māte un māsas pašas bija teicējas, Barons izauga tajā kultūrā, ko viņš pētīja iepretim, teiksim, Klodam Levi-Strosam, kuŗš, izņemot dažas ekskursijas uz primitīvu cilšu apdzīvotām Klusā okeāna salām, pats nedzīvoja starp savu pētījumu objektiem. Protams, viņš veiksmīgi analizēja citu pētījumus un prata tajos saredzēt un dokumentēt to jēgu − ticību veidolus jeb objektīvas struktūras. Tu saki, ka buŗamvārdiem nepiemītot nekāda īpaša „pareizība”. Es gan viegli varētu pierādīt, ka skaņu un izdarību „pareizība” (kā to saprata buŗamvārdu teicēji) bija reizēm vissvarīgākā visā teikšanā, kamēr buršanas neveiksmes izskaidroja tieši ar „kļūdām.” Tas ir dziļš temats pats par sevi. Tu saki, ka nav ko pūlēties, ja dokumentēšana kā tāda ir principiālā pretrunā ar dokumentējamo lietu. Tur nu Tev ir sava patiesība, bet arī sava absurditāte − kā var vērotājam / izteiktajam nebūt nekāda sakara ar vēroto? Ja nav, tad tev lemts dzīvot schizofrēniski atdalītā epistemoloģijā, kas nevar dot pārāk auglīgus secinājumus − cilvēksugu pašos pamatos taču raksturo valoda, sazināšanās.

Aija

Nopietnam pētniekam jācenšas būt objektīvam, vienalga cik tas grūti nebūtu. Barona darba veikumu ar Levi-Strausa veikumu nekādi nevar salīdzināt. Levi-Strauss mēģināja antropoloģiju nolikt uz tāda paša zinātniskā pamata kā strukturālā lingvistika. Barons turpretī bija tikai tautas dziesmu kolekcionārs, nevis jēgas meklētājs. Es domāju, ka valoda ir cilvēka būtības pašā pamatā. Valoda ir cilvēka prāta spogulis, un, tikai pētot daudzo atšķirīgo valodu gramatiskās kopīpašības, cilvēkam ir iespējams zinātniski un objektīvi izpētīt sava paša būtību.

Teicu, ka senos laikos burvji neļāva buŗamvārdus pierakstīt. Tas nav nekāds pieņēmums, bet objektīvs fakts. Ja notika kaut kāda „rakstīšana”, tad tas nebija tā, lai katrs varētu bez piepūles apgūt un izplatīt kaut kādu absolūtu „universālitāti”, bet gan tikai lai liktu īpašu uzsvaru uz pašu teikšanu kā teicēja gribas jeb autoritātes izpausmi un uzklausītajā padevības jeb ticības izpausmi. Tāpēc, izejot no kolekcionētiem buŗamvārdiem, mēģināt attiecināt uz mūslaiku šāda veida viedokli ir visai šaubīgs pasākums. Pietiek ar to, ka mēs senos buŗamvārdus saprotam kā dzeju, kas nemainīgi visos laikos un visās vietās ir bijusi cilvēku valodas mākslas visaugstākā manifestācija. Dzejai nemaz nav jābūt senai, lai tā būtu patiesa un pareiza. Lielam dzejniekam ir tikpat liela teikšana savā tautā mūsu laikos kā šamanim bija mutvārdu laikos.

Juris

Tik tiešām pētniekam jāmēģina būt objektīvam, bet postmodernisma krīze liecina, ka objektīvitāte nav iespējama, tikai godīgums un laba dokumentācija, norādot kur / kā / kāpēc / kādā kontekstā esi nācis pie savām atziņām. Barons un Levi-Stross nepielietoja vienādu metodiku. Arī viņu mērķi biji atšķirīgi, bet abi bija katrs savā veidā milži zināšanas attīstībā, saglabāšanā un veidošanā. UN BARONS NEBIJA TIKAI KOLEKCIONĀRS! Latviešu tauta varētu viegli iztikt bez Levi-Strosa, bet latviešu tautas identitātes stiprais pamats ir Barona sakopotās dainas − valodas, kultūras, tradicionālās mentalitātes un garīgās pasaules stūrakmens, ko papildina un nostiprina citu tautu folkloras, vēstures liecības, archeoloģijas un visas citas zināšanas (senās, tagadējās un nākotnes). Barons bija latviešu Mozus. Protams, simboliski − kā pazīstamajā bildē, kur milzīgā tautas kamolā Barontēvs savērpj nesaskaitāmus mazākus kamoliņus, iemantotus no agrākiem kolekcionāriem un pierakstītus no vēl atrodamām izcilām teicējām. Un šī kamola vērpšana nav apstājusies pat šodien. Valoda ir cilvēka prāta spogulis − tas izklausās ļoti jauki un skaisti, bet kā konkretizēt šo atziņu? Atkārtoju, dainas ir latviešu tautas gara pamatliecība, un tās piešķiŗ latviešu sarunvalodai vēsturisku pamatu kaut vai novadu izlokšņu dokumentācijā. Tās ir neatdalāmas no tautas daiļliteratūras, mākslas, mūzikas. Daudzas no dainām nemaz citādi nav saprotamas kā buŗamvārdi. To nozīmi nemazina tas, ka buŗamvārdu teicējiem bija speciāls amats, „burvja amats” senos laikos, mutvārdu laikmetā. Buŗamvārdi ir kā atslēgas visu tautu atšķirīgo kultūru pētījumos un salīdzinājumos. Tie apgaismo, to mistērija nav necaurredzama. Nereti antropoloģiskos pētījumos atklājas, ka buŗamvārdus zinājuši arī indivīdi, kam burvja amats bijis liegts. Piemēram, senās tautās slepeni vīriešu rituāli jeb buŗamvārdi bijuši zināmi arī daļai pieredzējušo sieviešu. Nemaz nav jābūt ārpusniekam, kā apgalvo Levi-Stross, lai apgūtu šādas zināšanas no „objektīviem” novērojumiem vai no informatoriem. Tās ir apgūstamas arī, iekļaujoties tautā. Tu saki, ka pietiek ar to, ja buŗamvārdus saprotam kā dzeju. Nē. Buŗamvārdi arī iedarbojās psicholoģiski-materiāli. Tiem nav tikai estētiski dekoratīvas funkcijas.

Aija

Postmodernisma krīzi nekas cits neatrisinās kā atgriešanās pie vecā labā racionālisma. Barons bija kolekcionārs, teiksim, dižens kolekcionārs, klasifikators pēc virspusīgām īpašībām. Tas nav Barona nopelns, ka latviešiem ir sava sena kultūra. Barons nebija ne burvis, ne pravietis, nedz arī Mozus. Barons bija izcils kolekcionārs, un paldies viņam par to. Nedomāju, ka tevis teiktais ir pretrunā ar manis teikto. Bet ko Tev dod argumentācija, ka buŗamvārdi ir kaut kas vairāk nekā dzeja? Dzeja arī iedarbojas psīcholoģiski - materiāli. Nopietnai dzejai piemīt daudz vairāk nekā estētiski dekoratīva funkcija.

Juris

Latviešiem, protams, bija sava senā kultūra arī pirms Barons to saglabāja, bet viņš to saglāba gandrīz vai pašā pēdējā brīdī, jo pēc tam daudz kas sāka strauji mainīties - dainošanas laikmetu nomainīja pirmsindustriālais dzīves veids, arī Latvijā. Barons ne tikai saglabāja, bet sakārtoja dainas tā, ka pats sakārtojums kļuva par veselumu.

Aija

Labi, saprotamies. Tomēr ne Barontēvs, ne Kļaviņu Juris nebija burvji, un burvja amats profesiju klasifikatorā ir sen visur pasaulē izstrīpots. To atjaunot vairs nav ne iespējams, ne vēlams. Īrijā, Skotijā un citur folkloristi mācās un kopj seno ķeltu (gallu) valodu, dziesmas un parašas tāpat kā Baltijā folkloristi mācās un kopj savas senās baltu valodas, dziesmas un parašas. Katrai tautai ir savi folkloristi. Jo dziļāka tautas atmiņa, jo stiprāka tauta. Jāuzmanās tikai, ka nesākam ticēt pašu sacerētām pasaciņām.

Juris

Folkloristes Dr. Aijas Beldavas disertācija / Sing Out Nine, You're Working on One: Historical Latvian Ritual Insult Song Warring „Apdziedāšanās” (Indiana University, 2001) pieejama mājas lapā <http://zagarins.net/sveiks/2002/AABS/AVB_doctoral_thesis/index.html>.

Publikāciju sagatavoja Juris Žagariņš